13:11
27/04/2009
Mans jautājums, iespējams, īsti nav par tēmu, jo nav saistīts ar traumām. Vai pazemināta temperatūra var būt lielākas fiziskas slodzes sekas? Reizēm pēc sacensībām mēdz būt zema temperatūra un galvassāpes. Arī tagad pēc Valmieras skrējiena - pirmdien temp.34.6, sāp galva, šodien jau mazliet labāk - 35.8. Esmu novērojusi, ka tas ilgst divas dienas, tad atkal viss ir kārtībā.
23:12
24/04/2009
Paldies, Marek, par atbildēm saistībā ar muskuļiem, saitēm, locītavām un staipīšanos. Man tagad daudz kas kļuva skaidrāks un es sapratu, atradu skaidrojumu dažiem saviem novērojumiem. Īpaši noderīgs man būs vingrinājums ar atmugurisko kāpšanu kalnā un arī saaukstējies vairs neskriešu, jo tam vienkārši nav nekādas jēgas. Vēlreiz paldies par atbildēm!
Cau visiem skriesanas entuziastiem:)
Sapes gurna - varianti var but dazadi. Iespejams tikai muskulu parslodze, kur muskuli katru dienu pamazam stiepjot sapes paries. Sliktak ja tur iekaisusi fascijas muskula cipsla tad varbut naksies dzert pretsapju un pretiekaisuma zales vai sliktaka gadijuma veikt blokades. Sakotneji tatad so muskuli staipit un saposo vietu smeret ar olfena vai kaut kadu tamlidzigu smeri, var limet ari olfena plaksteri. No tautas medicinas uz muskuliu un cipslu iekaisumiem var likt biezpiena + 45 procentiga alkahola (balta alkahola) kompresi (ar alkaholu neparforset!:) ) Ja ir pieeja var teipot ar moderno Cure tape metodi so vietu. Protams lidzes ja nav traki iekaisis pirts proceduras bet ja ir iekaisis tad aukstumterapijas ledus, ledus vannas, auksta dusa utt.
10:56
19/05/2009
Paldies Marek par atbildi. Laikam man tās sāpes bija tajā vieglākajā formā, jo pasmērēju sāpošo vietu ar Voltrogēnu un pēc kādas pusotras nedēļas sāpes pārgāja pilnībā. Tagad sāpes iemetušās labās kājas ahilejas cīpslā. Tādēļ Tevis ieteiktās metodes mēģināšu pielietot praksē, jo tās sāpes jūtu tikai ejot lejā pa trepēm un ja notin kāju, tās sāpes skrienot nejūtu.
10:32
Vienreiz pirms Valmieras maratona man parādījās nelielas sāpes potītē. Noskrienot maratonu, sāpes atgriezās. Bez tam tai pašai kājai sāka sāpēt arī ceļa locītavas aizmugurējā, ārējā daļa. Skrienot sāpēs varēja just, bet tās nebija tik lielas, lai nevarētu paskriet. Pēc dažām dienām sāpes ceļa locītavā pazuda, bet potītē nē. Dažas dienas paskrēju ar jūtīgu potīti, bet tad, kad kļuva aizvien sāpīgāk, nolēmu vairāk neskriet.
Man šķiet, ka potītei varētu būt stresa lūzums. Šo to pameklēju internētā un liekas, ka man varētu būt kaut kas tamlīdzīgs:
http://www.noskrien.lv/wp-content/uploads/2009/10/ren1.jpg
http://www.noskrien.lv/wp-content/uploads/2009/10/ren2.jpg
http://www.noskrien.lv/wp-content/uploads/2009/10/ren3.jpg
Cik saprotu, tad skriešanas čibas es droši varu bāzt skapja tālākajā plauktā, jo tuvāko 4 - 8 nedēļu laikā tās man nebūs vajadzīgas.
Vai nav kaut kas, ko varētu palietot, lai sekmētu dzīšanu?
archa777 said:
Vot ko man dariit,man regulaari sastiepjaas-pastiepjaas potiites pat uz mazaam sakbniiteem,akmentinjiem utt vienmeer,kad skrienu krosus, ir kkaadas probleemas?! Likt saiti iet pie aarsta vai ko…man liekas pie aarsta nav jeegas,jo kad nav sastiepta vinja man diezgan normaala :D
varbūt apavos problēmas, nav stabilitātes(kontrole) un piedevām sit cauri?!
14:07
24/04/2009
JURIS said:
Regulāri smērējiet kādu pretsāpju smāķi, neskrieniet, pēc kāda laika visam vajadzētu būt kārtībā.
Es gandrīz 2 nedēļas smērēju Fastum 2,5 % gelu un tagad, neizdarot straujas kustības un izvairoties no pārmērīga spiediena uz traumēto vietu, varu gandrīz normāli paiet. :)
pēdas muskuļi ir sajūtami :) vislabāk jūt kustinot pēdas, ar iešanu viss kārtībā.
14:57
19/05/2009
archa777 said:
tieshi shim skreejienam nopirku jaunus adidas apavuscena 102Ls(ar atlaid i51) krosa, tikai vajadzeeja laikam njemt ar naglinjaam,jo uz sakneem,deeljiem…trepeem baigi sliideeja(shausmiigi,kaa uz ledus) laikam jaapeer shaadiem treninjiem un sacensiibaam speciaalas saites potiiteem
Piedāvāju orjentieristu (pārsvarā bezceļu) apavus: http://www.krums.lv/index.php?id=produkti/apavi.htm
Piebilde - pats skrienu ar Jalas Champion, kas ir ar metāla radzēm un stingru zoli. Ļoti ērtas - ārtri žūst, laba saķere kākpot uz kritušiem kokiem, rāpjoties vai pretēji - skrienot no stāva kalna, absorbē triecienus no apakšas. Trūkumi - Tā kā zole ir cieta, pie ilgstošas slodzes ( virs 5 vai 6 stundām) man sāk sāpēt pēdas. Pats galvenais trūkums - NEDERĪGAS SKRIEŠANAI PA ASFALTU VAI CITU ĻOTI CIETU VIRSMU. Ja man iznāk skriet pa asvaltu - izvēlos ceļa malu vai pilsētā skrienu pa zālīti starp ceļu un trotuāru. Protams tas neattiecas uz 100 vai 200 metru gabalu. Tik traki nav, bet skrienot baigi jūt tās metāla radzes. Parasti pilsētu mačos (orjentiēšanās pilsētā) izvēlas čības bez metāla radzēm. Vēl protams tā skaņa, metāla radzes pa asfaltu ir drusku trakāk kā mašīna ar radzeēm...
15:22
19/05/2009
sm72, mājienu sapratu. Tādi nu mēs esam - mazie meža dīvainīši. Ukāpt kalnā pa visstāvāko vietu (kaut turpat blakus aiz līkuma ir trepes), izbrist purvam cauri pa džungli un akačiem līdz nabai iestiegot purva žļurā (kau apkārt iet normāla sēņotāju taka), ierāpties vizdiļākajās gravās un bedrēs (kau kontrolpunkts ir blakus bedrē), forsēt upes pa bebru dambjiem (kau pārsimt metru tālāk ir tiltiņš). Un lai nebūtu tas viss pa vieglu, mačus taisam pa nakti vai startēt pēc iespējas vēlāk vakarpusē (vēlams ar lukturi, kam pēc pāris minūtēm beidzas baterijas).
Galvenais nav iebrist mēslos, bet gandarījums, ka tu esi varonīgi ticis laukā no tiem (un kolēģim ir gājis daudz trakāk).
Man jau liekas ka katrā Latvietī sēž mazs Orjentierista gariņš. Vai tad citādāk mums būtu Dižķibele.
16:01
19/05/2009
Aivars703 said:
sm72, mājienu sapratu. Tādi nu mēs esam - mazie meža dīvainīši. Ukāpt kalnā pa visstāvāko vietu (kaut turpat blakus aiz līkuma ir trepes), izbrist purvam cauri pa džungli un akačiem līdz nabai iestiegot purva žļurā (kau apkārt iet normāla sēņotāju taka), ierāpties vizdiļākajās gravās un bedrēs (kau kontrolpunkts ir blakus bedrē), forsēt upes pa bebru dambjiem (kau pārsimt metru tālāk ir tiltiņš). Un lai nebūtu tas viss pa vieglu, mačus taisam pa nakti vai startēt pēc iespējas vēlāk vakarpusē (vēlams ar lukturi, kam pēc pāris minūtēm beidzas baterijas).
Galvenais nav iebrist mēslos, bet gandarījums, ka tu esi varonīgi ticis laukā no tiem (un kolēģim ir gājis daudz trakāk).
Man jau liekas ka katrā Latvietī sēž mazs Orjentierista gariņš. Vai tad citādāk mums būtu Dižķibele.
par to arī es Jūs orentieristus (nevis Latviešus) cienu:D