Ziemas duatlons

Ja triatlons un vasaras duatlons (rudenīgi/ziemīgos apstākļos) ir pamēģināts, tad atliek vien ziemas duatlons.

1.daļa. Slēpes sasmērētas un gaida savu pielietojumu. Somā tiek ieliekti slēpju zābaki, skriešanas botes un termoss, un ar to ietilpība beidzās. Cimdi, zeķes un brokastu maizītes tiek iemānītas somā. Lai arī vakarā īstas pārliecības nav, ka no rīta kaut kur braukšu, somu tomēr pabeidzu krāmēt.

Rīts. Modinātājs. Iztrūkstos no miega nesaprašanā, kas notiek, kas šodien pa dienu un vispār kāpēc zvana modinātājs. Pilnīga nesaprašana. Braukt vai nebraukt tāds ir jautājums? Brītiņš pārdomām, braukt. Brokastis. Mugursoma, slēpju soma un skriešus uz vilcienu. Nedaudz aizgulējos. Stacijā skaļi bļaudams ierodas vilciens. Biļete nopirkta un var vēl stundiņu pagulēt. Sigulda. Ārā ir auksts (-12C) un steigšus tiek meklēta autoosta, lai tālāk ar pilsētas 12.autobusu nokļūtu Reiņa trasē. Lai arī no stacijas līdz Reiņa trasei ir ap 4km jau iepriekš tika nolemts, ka rīta pusē tiks izmantots sabiedriskais transports. Lai viss nešķistu tik skaisti, es pabraucu garām Reiņa trasei līdz pat Krimuldai. Šoferītis apžēlojās un atpakaļ braucot izlaida pie trases.

Reģistrācija. Starta numurs. Sarunas. Slēpju zābaki kājās, botes vēl gaida savu kārtu. Pirms starta tiek izmēģināta slēpošanas trase. Slīd labi. Trase patīkama – cieta. Vietām koki sapūsti balti. Nobraucienā tik labi slīd, ka tiek piedzīvots pirmais lidojums šajā sezonā. Mix zonā novietotas slēpes. Uz paklājiņa slēpju zābaki un nūjās ieliekti cimdi gaida savu kārtu. Visus aicina uz startu. Jāskrien pa kreiso pusi klasikas sliecei, tad kalnā augšā pāri trasei un pa kreiso malu atpakaļ.

Starts. Visi aizskrien. Trase ir stingra kājas negrimst un ar botēm ir viegli skriet. Vieglā riksītī tiek pievarēts kalns. Pa kreisi paliek mežs, mēs tik uz priekšu, vēlreiz pāri trasei un jau no kalna lejā kājas pašas nes. Pagrieziens un vēl viena cilpa, tad vēl viens kalniņš un visi aiziet otrajā aplī. Otrais aplis tāds pats. Dalībnieki jau izretojušies. Garām patraucas kāds slēpotājs, kam jāskrien tikai viens aplis. Skrienot apdzenu divas meitenes, bet tas nav uz ilgu laiku, jo mix zonā viņas aizsteigsies man priekšā un tā arī paliks visu pārējo laiku.

Mix zonā no dalībniekiem pilns, visi steidz pārvilkt apavus vai tikai apaut slēpes un doties tālāk. Man ar maiņu īpaši neveicas, jo slēpju zābaki ir šņorējami. Ar nedaudz nosalušiem pirkstiem šis process ievelkas. Zābaki uzvilkti slēpes piestiprinātas, rokas ieautas cimdos komplektā ar nūjām. Slēpošanas trase es nāku. Slēpes slīd un slidsolī raiti tiek uz priekšu. Tiltiņš, tālāk kalniņš, kurā veiksmīgi uzslēpoju. Var uzelpot. Tālāk mežā pāris līkloči, kalniņš lejup – tā piesardzīgāk. Atkal krist negribas. Vēl nedaudz taisni, līkums pa labi un kalniņš. Organizatori piefiksē numuru un dodamies nākamajā aplī. Trešajā aplī atviegloti secinu, ka vēl tikai puse palikusi. Ejot uz ceturto apli aiz muguras dzirdu vēl divi apļi. Paldies. Šajā aplī jau bija apnicis slēpot kalnā augšā. Pēdējā piektajā biju priecīga, ka tas ir pēdējais aplis slēpošanā. Tiekot lejā no uzkalniņa tiek uzsaukts, ka tagad jādodas uz mix zonu. Slēpojot katrā aplī kāds ātrāks dalībnieks aizsteidzās garām, te kalnā augšup, mežā, vai kādā no taisnēm.

Slēpes, nūjas un cimdi tiek pamesti. Paķerti otri cimdi un dodos tālāk. Jau slēpojot radās ģeniāls plāns apavus nemainīt. Pārāk daudz laika tiek zaudēts. Īpaši ērti ar slēpju zābakiem skriet nav, bet tipināšanai nav ne vainas. Sākums kā jau sākums. Kājas īpaši negrib skriet tāpēc nekas cits neatliek kā tipināt. Garām raitā solī paskrien viens no dalībniekiem – puišiem, man atliek tikai noskatīties. Līdzi netikšu. Sniegs visapkārt. Skrienot kalnā sniegs nedaudz apžilbina. No kalna lejā iet ar palēcieniem, tā vieglāk, pa taisnīti turpinu tipināt. Kalniņā uzlecot un tad otrs aplis. Jau pēc pirmā gribējās finišēt, bet ja jāskrien divi tad divi apļi. Otrs aplis no pirmā ne ar ko neatšķiras tik labajā malā uzraksts Mērķis ir vilinošs. Finišs. Smaids. Slēpes tā arī stāv nomestas. Apžēlojos notīrīju, saliku kopā un ievietoju atpakaļ slēpju somā. Sausas un siltas drēbes arī ir labi, un tēja ar cepumiem. Kas var būt labāks. Tālāk jau mājupceļš pārrunājot šodienas notikumus.

2.daļa. Tiek sameklētas slēpes un iepakotas slēpju maisā. Somā, šoreiz ar nodomu, tiek ielikti tikai slēpju zābaki, jo tā šņorēšana ar nosalušiem pirkstiem nav diez ko ērta. Rīts. 9.10 zvana Liene un paziņo, ka izrauts no mājām. Pēc brītiņa arī es brienu ārā uz ielas, jo sūnu ciemā Laimes lācis nav ciemojies kopš ziemas sākuma. Tālākais ceļš ved pa Valmieras šoseju, kur līdz pat Raganas pagriezienam cīnāmies ar aizsalstošu priekšējo stiklu. Jo lietus dara savu un gandrīz piebeidza automašīnai logu tīrāmo šķīdumu. Pagrieziens uz Siguldu, šajā ceļ posmā notīrīta ir brauktuves pretējā puse. Neko darīt, lēnām un prātīgi turpinām braukt pa piesnigušo ceļu. Reiņa trase aizdomīgi tukša priekšā vien divas mašīnas.

Reģistrācija. Starta numuri. Slēpju izpakošana un trases iemēģināšana. Lai arī trase ir naktī pieblietēta, tagad trases augšējo daļu klāj balta sniega putra. Trase tā pati, kas iepriekš, tik šoreiz daudz mīkstāka un ar lielāku spēku tiek uz priekšu. Nobrauciens no kalna prasa vairāk izveicības, lai tajā sniega masā izgrieztu slēpes te pa labi un pēc brītiņa pa kreisi nesaslīdot nost no trases vai garšļaukus. Mix zonā novietotas slēpes, uz paklājiņa cimdi kopā ar nūjām.

Starts. Uz starta līnijas šodien stājās tikai paši izturīgākie vismaz tā apgalvo organizatori. Skaitliski arī uz pusi mazāk nekā pirmajā reizē. Tā kā pa sniega putru īpaši ātri paskriet nevar tad visi vien tādā bariņā skrien. Cenšoties skriet pa priekšā skrejošā pēdām. Bet kājas tāpat grimst un ļogās katra uz savu pusi. Ja kalnā vēl kaut cik normāli var uzskriet tad tālāk starp trasēm šķērsot dabīgo sniedziņu neiegrimstot līdz potītēm sniegā nav iespējams.  Tālāk lejā no kalna, tikai ar lieliem palēcieniem un iegrimšanu sniegā. Viens līkums, otrs līkums, pretvējš un starta kalniņš. Aidā otrajā aplī. Otrs aplis nav ne uz pusi labāks kā pirmais, ja vien neskaita, ka tiek apdzīta viena konkurente, bet viena aizvien ir neaizsniedzamā tālumā priekšā. Sniega putra trasē ir palikusi tikai lielāka un aizvien vairāk tiek meklētas pēdas kurās skriet. Īpaši jau neizdodas, bet cenšos. Pirms pašas mix zonas garām paskrien Liene, izrādās, ka viņa man aizmugurē skrēja.

Mix zonā ātri pie savām slēpēm. Nedaudz nespēks un līdzsvara zudums, jo tikai ar trešo reizi sanāk slēpes aiztaisīt. Cimdu nomaiņa kopā ar nūjām un esmu gatava atstāt mix zonu. Trase sākumā vēl nedaudz ir saglabājusies cieta un patīkama braukšanai. Jo tuvāk kalns, jo lielāka sniega putra un vairāk roku un kāju spēks jāpieliek, lai uzslēpotu augšā. Tas viss ir iespējams, ja vien kāds ātrāks slēpotājs nevēlas tevi apsteigt. Mežā pa līkumoto trases daļu var nedaudz atpūsties un atgūt elpu, jo tur patīkami trase iet gan uz leju gan pēc tam augšā. Gar slēju nomu garš, taisns, ātrs gabaliņš. Nākamais ir slavenais nobrauciens. Pirmajos apļos jāpiedomā kā nobraukt, kad sākt bremzēt. Pēdējos apļos, jau iebrauktas rievas un atliek tikai vairāk uz vienu vai otru pusi sasvērties un līkums izņemts. Pretvējš nav pazudis vienā no trases daļām. Uzslēpoju kalniņā un tālāk nākamais aplis. Pa labo malu, kur cietāks segums uz priekšu izbaudīt visus sniega putras labumus. Vienā no nākošajiem apļiem apdzenu vēl vienu konkurenti un savu pārsvaru tikai palielinu slēpojot. Vēl pēc brītiņa man pakaļ nosauc vēl divi apļi, tad pēdējais un tad uz maiņas zonu. Urrā!

Pieslēpoju pie sava paklājiņa. Atstāju slēpes un nūjas, cimdus nemaz nemainu. Kaut ko nomurminu par skriešanu pie sevis un dodos tālāk. Tik aizmugurē dzidru: „Aiziet, aiziet. Nav jau nemaz tik traki.” Kā tad. Paskriet nav spēka, kājas katra uz savu pusi. Slēpot bija vieglāk. Tā nomocīju vienu apli, pēc tam arī otru. Lai arī šķita, ka skrienu veselu mūžību man garām paskrēja tikai pāris puiši. Lielais nobrauciena kalns gan bija jādala ar vienu slēpotāju, bet mēs tā draudzīgi katrs pa savu maliņu. Finišā – mērķis. Ziemas duatlons ar cienīgu rezultātu – 1:02:33 ir pievarēts, kas ir par gandrīz 10min ilgāk nekā pagājušo reizi. Pēc brītiņa atskrien Liene un paziņo, ka šādā laikā viņai brilles aizsvīda un aizsala. Neko nav redzējusi.

Savācam slēpes, noliekam paklājiņu. Pie siltās tējas sarunas labi raisās. Šodien nevienam īsti labi nav skrējies, bet tas nemazina pēc svētku prieku. Sausas, lai arī aukstas drēbes. Slēpes sapakotas un soma arī. Numuri atdoti. Mājupceļš.

3.daļa. Rīts kā jau rīts sūnu ciemā, tikai Laimes lāci vēl jo projām nekur nemana. Neko darīt. Slēpes pār pleciem un tā raitā solī brienu uz vilciena pusi, pa pavisam nedaudz piesnigušu trotuāru. Šajās pēc svētku dienās reti, kur ir tīrīts un vēl tik agri no rīta. Stacijā sētnieki steidz pabeigt tīrīt trotuārus savā starpā apspriezdami vai te vēl vajag tīrīt vai vairāk nevajag. Neiztrūkstoši piemetina pēc cik ilga laika nāks vilciens. Uz perona diezgan vientulīgi stāvu un gaidu vilcienu. Rīgas virzienā aizbrauc vilciens. Man vilciens kā nenāk tā nenāk. It kā sīkums, bet vilciens kavējas jau gandrīz pa 10minūtēm. Sāk pārņemt tāda kā neziņas sajūta, cik ilgi vēl būs jāgaida, jo stacijā ierados laicīgi. Sāku pārdomāt iespēju braukt ar autobusu un cikos viņš vispār ierastos vai paspētu. Manu domu gājienu pārtrauc no skaļi bļaudams par sevi paziņojis vilciens. Vēl neesmu kārtīgi iekāpusi t.i. uzlikusi slēpes bagāžas nodalījumā kā klāt konduktore ar neiztrūkstošu jautājumu „Labrīt! Līdz kurienei brauksiet?”. Ar biļešu pirkšanu tikusi galā, iekārtojusies pie loga vēroju piesnigušos mežus. Apkārt tik balts, Uzsnidzis sniegs…vai arī Laba slava sniedziņam – Netrūkst ziemā draugu tam, jo mežs ir piesnidzis balts, balts. Arī Siguldā vilciens iebrauc 10minūtes vēlāk. Tālākais ceļš ved uz autoostu, lai jau ar labi zināmo 12.autobusu dotos Reiņa trases virzienā.

Tālākais kā parasti. Reģistrācija. Starta numuri. Slēpju izpakošana.  Sarunas ar pārējiem dalībniekiem, kuri ar katru nākamo posmu paliek ar vien mazāk un mazāk, bet tas nemazina sacensību prieku. Izmēģinājuma aplis. Slīd labi. Trase arī cietāka nekā iepriekšējo reizi. Neilgi pirms starta manu prātu nemierīgu dara pieteikušās vēl divas dalībnieces. Tā nu stāvot uz starta izmisīgu mēģinu saprast vai viņas ir manā grupā vai tomēr nav. Atzīstos mans plāns par mierīgu startēšanu pazuda, kas nozīmē būs jāpacīnās par labāku rezultātu šajā posmā.

Starts. Ja meitenes tikai laipni nostādītas pirmajā rindā, tad pēc starta puiši tik pat laipni aizskrēja pa priekšu. Nedaudz snieg. Trase ir patīkami cieta salīdzinot ar iepriekšējo reizi. Brīžiem kāja iesprūk klasikas sliecēs, brīžiem veiksmīgi pielāgojas jau iebradātajās pēdās. Trases aplis arī nav mainījies. Augšā kalnā uztipina, lejā ar lieliem palēcieniem. Būtu ragaviņas lejā tiktu ātrāk. Ja nav tad jāturpina skriet tālāk ar tiem pašiem slēpju zābakiem kājās. Tā paiet pirmais aplis un arī otrais. Arī iepriekšminētās meitenes tiek apdzītas jau skrienot, ja neskaita vienu, kura skrien pa priekšu un slēpojot vēl apdzīs pa apli.

Mix zona. Vienalga vai skrien, slēpo mix zona tiek gaidīta, jo var nedaudz atvilkt elpu. Slēpes iepriekš tika novietotas mix zonas otrā galā, lai būtu vēl vairāk jāpaskrien. Pulsometrā tiek nospiests kārtējais aplis un pirmais no pieciem slēpošanas apļiem ir sācies. Sākums cerīgs pretī kalnam. Ir patīkami ātri uzslēpot. Tālāk mežā kā vienmēr ir patīkami slēpot – viegli un raiti. Taisnīte pirms nobrauciena. Kalniņš lejā. Vējš svilpo gar ausīm, pirmajā pagriezienā pa labi otrā pa kreisi un tad vēl nedaudz pa kreisi un esmu tikusi uz viena no taisnajiem gabaliem trasē. Kalniņš un otrais aplis. Tā paiet otrais, trešais, ceturtais un piektais aplis. Pa brītiņam kāds ātrāks slēpotājs paskrien garām. Atskatīšanās notiek aiz katra lielāka līkuma, jo ir jāzin cik tālu aiz muguras atrodas tuvākais/ā sekotājs/a. Un tad jau atkal Mix zona. Slēpes, nūjas un sākas skrējiens. Spīd dūmakaina saule, kura trasi padara aizvien spožāku. Viens aplis, otrs aplis un finišs. Tēja.

Mājupceļš šoreiz veda pa cauri piesnigušajai Krimuldai (pretimbraucošajam autobusa šoferim nogrozīju galvu, ka nē atpakaļ nebraukšu), lejā pa serpentīnu, kur viens sīkais vizinājās ar ragaviņām. Laiks ir apstājies, Šeit starp mums… Tālāk pa slaveno piesnigušo taciņu pretī nemazāk slavenajām trepītēm augšā uz Panorāmas ratu. Tālākais uz staciju. Labi, ka šodien vilciens kavējās, jo tikai tādējādi paspēju nopirkt gan biļeti, gan nedaudz pagaidīt vilcienu.

4.daļa. Apmācies rīts. Migla. Pa ceļam peļķes, slapjš. Vilciens. Biļete. Silts. Mīkstie krēsli un stundiņas snaudiens līdz Siguldai. Arī Siguldā tīta miglā, tikai ārā ir gaišs. Ierastais maršruts – autoosta, autobuss un Reiņa trase. Šorīt Reiņa trase izskatās pavisam tukša un klusa, bet tas tāpat nemaina ierasto ceļu. Reģistrācija. Numuri. Vairāki izmēģinājuma apļi, bet secinājums viens – vakardienas slēpošanas sprints ir jūtams rokās un ne tikai. Galīgi nav spēka tikt augšā kalnā. Nekas šodien būs atpūtas pasākums. Mežā tiek novākti sakritušie zari un sniegs no kokiem, kurš šajās dienās pazūd nebūtībā. Trase cieta un šķiet, ka ātra arī, tik tas bezspēks. Neko darīt.

Starts. Šodien uz starta stājas 4x mazāk dalībnieku nekā pirmajā reizē jeb gandrīz uz pusi mazāk nekā iepriekšējo reizi un esam divas meitenes. Jau startā saprotu nekas ātrs šodien nesanāks. Visi aizskrien. Mēs kā vienmēr pa aizmuguri kūņājamies. Tiltiņš, kalns, pāri trasei, no kalna lejā, pagrieziens pa kreisi, tagad taisni, atkal pa labi, kalniņš. Otrais aplis. Ja līdz pirmā apļa beigām man otra meitene skrēja pa priekšu, tad ieskrienot otrajā aplī viss bija mainījies. Un tā arī vēlāk finišēšu viņai nedaudz pa priekšu. Mix zona slēpēs šoreiz novietotas pašā sākumā, lai mazāk jāskrien, bet vairāk jāpaslēpo. Slēpojot augšā kalnā ir jūtams patīkams nogurums pēc vakardienas sprinta Uzvaras parkā. Lai nebūtu tik vienmuļa slēpošana un lejā šļūkšana no kalna cenšos to dažādot. Nē, ne jau ar kritieniem. Bet gan pagriezienu izņemšanu atsperoties uz ārējās kājas. Brīžiem pat sanāca tīri labi. Jā, jā sen nebiju televīzijas pārraides skatījusies. Tā pagāja mani pieci apļi, protams, atskatoties cik tālu ir tuvākā sekotāja. Mix zonā slēpes atstātas tālākajā galā jebšu izmantoju iespēju, ka man šodien nav paklājiņa. Viens skriešanas aplis, tad arī otrs skriešanas aplis. Drīz pēc manis finišē arī otra meitene un drīz pēc tam arī visi pārējie dalībnieki.

Mājupceļā tēja no sava termosa ar līdzpaņemtajām brokastu maizītēm. Garšīgi.

5.daļa. Vēl jo projām nekas nav mainījies gan vilciens, gan 12.autobuss Siguldā arī šorīt ir mani sabiedrotie, lai nokļūtu līdz Reiņa trasei. Tik šoreiz manu paunu sarakstam pievienojusies arī Kaķu mājā iegādātā torte, kura ir veiksmīgi jānogādā līdz mājām. Šorīt Reiņa trase ir saules apspīdēta. Organizatori ir parūpējušies par ideāliem laikapstākļiem pēdējām posmam. Kādu brītiņu pastāvu pavēroju trasi, slēpotājus. Reģistrācijā ar jautājumu: Vai tiešām tu šodien piedalīsies? Jā, kāpēc gan ne. Izmēģinājuma apļa laikā iesāpas kreisajā rokā viens tur muskulis, kurš attiecīgi sagādā problēmas ar atspēriena veikšanu slēpojot kalnā augšā (tik pēkšņi kā parādījās šī mistiskā sāpēšana pēc pāris dienām tik pat pēkšņi pārgāja). He, var jau kalnā augšā slēpot atsperoties arī ar vienu roku vai vispār nūjas neizmanot taisnītēs. Domāts darīts.

Starts. Pateicoties skaistajam rītam, šodien ir daudz dalībnieku. Un ir pat trīs meitenes. Visi aizskrien – nekas nav mainījies arī šajā ziņā. Ja vēl sākumā skrēju/turējos līdzi vienai no meitenei (tai pašai kuru iepriekšējā reizē apdzinu), tad pārskrienot pāri tiltiņam es manāmi iepaliku. Tik noskatījos kā ātrākie jau skrien lejā no kalna. Šādā vientulībā pagāja gan pirmais, gan otrais aplis. Mix zonā ar otro piegājienu izdevās pielikt slēpes, tad uzvilkt nūjas. Pirmais no pieciem slēpošanas apļiem tiek uzsākts prātojot cik ātri vajadzētu slēpot, lai piedzītu tuvāko priekšā esošo slēpotāju. Trase ideāla, labi slīd. Tik kalnā augšā slēpojot atgriezos realitātē ar vienu domu, kā tikt augšā. Lēnām, lēnām uzslidinājos. Tālākais pa mežu ar tik pat lēnām. Lejā no kalna vējš svilpo gar ausīm, saule spīd acīs, sniegs visapkārt vizuļo. Pirmais aplis aizvadīts. Katrā nākamajā aplī tika izbaudīta trase, tās reljefs un saule, pilnīgi aizmirstot par sacensībām, kurās piedalījos. Slēpoju sev savam priekam, lēnām un nesteidzoties. Jau atkal mix zonā tika atstātas slēpes un nūjas, lai pēc diviem skriešanas apļiem finišējot viņas no turienes savāktu.

Ja iepriekš tuvāko sekotāju – meiteni apdzinu par nepilnu minūti, tad šoreiz no viņas iepaliku gandrīz minūtes piecas. Organizatoru sagādātā tēja kā vienmēr salda un garšīga. Sausas drēbes. Apbalvošana pēc maza brītiņa (labu kopvērtējuma vietu jau iepriekšējā posmā biju sev nodrošinājusi). Tālākais kā vienmēr mājupceļš ar visām paunām. Tējas un maizīšu ēšana Raganas autobusa pieturā, par galdu izmantojot slēpju maisu, gaidot savu autobusu uz Rīgu.