Western States 100 jūdzes

Visi zin, ka ASV ir tāds Western States 100 jūdžu ultramaratons – viens no slavenākajiem ultramaratoniem pasaulē. Bet vai daudzi zin, ka tas radies kā zirgu skriešanās sacensības un tikai vēlāk tajā sākuši piedalīties arī skrējēji bez zirgiem? Par to arī šis stāsts.

Stāsts par to, kā Sierra Nevada kalnu grēdas pakājē dzīvojošais Gordons Einslejs (Gordon Ainsleigh) kļuva par pirmo cilvēku, kurš noskrējis Western States simts jūdžu izturības skrējienu, ir leģendām apvīts.

“Līdz ar šī stāsta pārstāstīšanu no cilvēka uz cilvēku, tas kļuvis arvien interesantāks”, reiz teicis Džims Elsvorts, 64 gadus vecs garo distanču skrējējs, kurš strādā Western States kontrolpunktos. Droši zināms ir vien tas, ka Western States sākotnēji bija zirgu skriešanās sacensības, kurās jātnieki mēģināja pievārēt 100 jūdzes mazāk kā 24 stundās. Mūsdienās šīs zirgu sacīkstes ir pārvērtušās par Tevisa kausu, bet Western States kļuvis par ASV nacionālo 100 jūdžu taku ultramaratonu, kurā katru gadu piedalās vairāk kā 400 atlēti. Sacensība notiek 23-24. jūnijā un dalībnieku skaita limits tiek izsmelts jau iepriekšējā gada novembrī.

Detaļas par to, kā notika šīs pārmaiņas, ietver sevī zirgu, kas kļuva klibs, nedaudz palīdzības no kādas laipnas jaunavas, kā arī nedrošu ceļu pār raupjiem kalniem un ārā no stāviem kanjoniem. Galvenais varonis Einslejs līdzinājies kalnu vīram Džeremijam Džonsonam, 90+ kg bārdainam vīram ar matiem līdz pleciem.

Stāsts sākās kādā liktenīgā 1973. gada dienā, kad 26 gadus vecais Einslejs atdeva savu zirgu savai draudzenei. “Tā bija diezgan muļķīga rīcība”, viņš teicis. “Es pat zināju, ka viņa grasās mani pamest.” Einslejs nopirka jaunu zirgu no kāda vīra, kuru viņš apraksta kā tirgoni, kas viņam pārdevis citronu. Izrādījās, ka pēc pārāk lielas skriešanas lejup no kalna zirgs kļuva klibs – diezgan nopietna problēma tādai trasei kā Western States, kas visu laiku iet augšā un lejā. Neskatoties uz to, Einslejs tomēr mēģināja jāt ar šo zirgu. Viņš izstājās pēc 29 jūdzēm.

Jebkurš cits būtu mēģinājis tikt pie cita zirga, bet Einslejs atzīst, ka viņš ir no tiem, kas ilgi vilcinās. “Tas man dzīvē sagādājis daudz problēmu, taču tam varam arī pateikties par vienu no lieliskākajām lietām, kas jebkad ar mani notikušas”, viņš teicis. Turklāt tas bija labs zirgs, vismaz tik ilgi, kamēr Einslejs pārāk daudz nejāja pa kalniem.

Tuvojoties sacīkstēm gadu vēlāk, Einslejs sāka satraukties par to, ko darīt. Viņš atcerējās, ko tam bija teikusi kāda draudzene, mēģinot viņu mierināt uzreiz pēc pērnā gada sacensībām. “Mēs visi domājām, kad Tu pametīsi zirgu un turpināsi ceļu savām kājām”, viņa bija teikusi. 1974. gads likās tam gana labs.

“Einslejam piemita tāds milzu ego iet un darboties ar savu ķermeni”, teicis Pīts Hansons, maratonu skrējējs un augstskolas treneris, kurš deva padomus Einslejam 70. gadu sākumā. Apņēmīgais skrējējs trenējās, noskrienot Western States trases grūtākās 40 jūdzes – taku no Michigan Bluff kontrolpunkta līdz Auburn kontrolpunktam caur diviem kanjoniem praktiski bez ēnainām vietām. Viņš šo gabalu noskrēja četras reizes sešu nedēļu laikā un pa starpām ik dienu veica stundu garus lēnus paskrējienus.

Neskatoties uz to, ka viņa draudzene šajā laikā aizgāja uz vecu automašīnu sacīkstēm kalnu pakājē, nevis nāca skatīties, kā ies viņam, Eislejs sacensību dienā jutās labi. Viņš gar trasi dažādās vietās bija noslēpis Gatorade sporta dzērienu, dažus glikozi saturošus preparātus un uzkodas. Šīs pašas vietas vēlāk pārtapa par oficiālajiem kontrolpunktiem garajā un brutālajā trasē.

Sacīkstes sākumā viņš jutās tik labi, ka sacentās ar zirgiem. Viņa kājas sāka smelgt pēc 15 jūdzēm. Nākamās 20 jūdzes bija lejupceļš, turklāt pa sauli. Viņš dehidrējās. Viņš sāka domāt par sievieti, kura nebija kopā ar viņu uz starta līnijas. Pusceļā viņš palīdzēja kādam jātniekam ar zirgu, kas bija sabrucis upē. “Ja reiz zirgi mira nost,” es domāju, “tad taču esmu daudz mazāk ģenētiski piemērots tik ilgu laiku atrasties šajās takās”, viņš teicis.

Izskrienot no kanjona, Einslejs nolēmis izstāties no sacīkstes. Taču, sasniedzot virsotni, viņš satika pievilcīgu blondīni un vecu vīru, gaidot uz saviem zirgiem, kas bija kļuvuši klibi. Vecais vīrs piedāvāja Einslejam dažas sāls tabletes, ūdeni un uzmundrinošus vārdus. Skaistā blondīne veica Einslejam kāju masāžu, kas, kā viņš atzīst, pavedinoši virzījās arvien augstāk un augstāk pa viņa augšstilbiem. “Viņa to darīja speciāli”, Einslejs teicis. “Viņa lika man domāt par daudz ko citu kā tikai par karstumu un to, cik slikti es jutos. Es vairs nebiju izvārdzis vai vientuļš, es biju uzbudināts.”

Šajā brīdī jātnieces “heroīns” lika atjauninātajam Einslejam turpināt ceļu. Viņš ieskrēja Michigan Bluff kontrolpunktā, ignorējot savu draudzeni, kas nu gaidīja viņu 80 jūdzes par vēlu, un palūdza jātnieku gidam pavadīt viņu pēdējās 20 jūdzes. Viņš negribēja viss jebkādu gidu, bet lūdza kādu konkrētu – sievieti, uz kuru jau labu laiciņu bija metis acis. “Es nodomāju – ja es vispār kādreiz varētu uz viņu atstāt iespaidu, tad tagad ir tam īstais brīdis”, viņš teicis.

Einslejs nopļāpāja visu ceļu līdz finišam, iegūstot sievietes sirdi un sasniedzot finišu 23 stundās ar minūtēm.

Einslejs ar šo sievieti beigās tomēr izšķīrās, taču viņa sasniegums kalpoja par bāzi iespaidīgajam sporta veidam, ko mūsdienās pazīst kā garo distanču taku skriešanu un ultramaratonus. Beigu beigās Einslejs apprecējās, uzsāka pats savu hiropraktikas praksi Kalifornijā un 56 gadu vecumā joprojām skrien Western States.

“Tikai iedomājieties visus tos cilvēkus, kuru dzīves viņš ir ietekmējis”, teicis Džons Rods, 55 gadus vecs garo distanču skrējējs no Reno, kurš noskrējis vairākus ultramaratonus un finišējis Western States četrās reizēs no septiņām. “Šī ir viena no tām lietām, kas cilvēka dzīvi maina uz visiem laikiem”, Rods teicis. “Kad to esi vienreiz paveicis, tas nāk Tev līdzi visu mūžu, un Tev ir sajūta, it kā Tu spētu izdarīt jebko”.

Western States trase sākas Squaw ielejā ar 4 jūdžu un 760 metru kāpumu no Emigrant Pass kontrolpunkta un turpinās caur raupjiem kanjoniem un Sierra Nevada kalniem lejup uz Auburnu Kalifornijā. 30 stundu laikā skrējējiem jāpieveic kopā 5500 metru kāpums un 7000 metru kritums.

Stāsts tulkots no www.coolrunning.com