We are girls who love to run

Pirms Uzdrošinies noskriet akcijas dalībnieku publiskošanas viens bija skaidrs – meitenes, kā vienmēr, būs vairāk nekā puiši. Taču ne jau mūsu skaitam ir nozīme, vai ne? Nozīme ir tam, ka meitenes pēdējo divu mēnešu laikā kļūst par skrienošām meitenēm.
Kādēļ viņas to izvēlējās, varat atcerēties akcijas dalībnieku apskatā. Savukārt tagad par to, kā meitenēm sokas, kādas domas raisās pa galvu un ar ko viņas gribētu pavakariņot sestdienas pirmsstarta vakarā.

	Piesakoties akcijai, Evija jau bija pieveikusi gan Rīgas Nordea maratona minimaratonu, gan Valmieras satelītskrējienu, un kā pati teica „esmu gatava kam nopietnākam”. Gatavojoties savam pirmajam pusmaratonam, Evijai skriešanas dēļ nācās nedaudz pamest novārtā fitnesu, taču joga sestdienas rītā acīmredzot tikai palīdzēja. Turklāt pēc Evijas pieredzes vadoties, nākas secināt, ka arī balss izvingrināšana palīdz – šajā akcijas laikā viņa arī aktīvi gatavojas kora lielajam koncertam.
	Katrīna jau sākotnēji pārsteidza ar savu noskrieto kilometrāžu, turklāt darot to regulāri un pat vairāk nekā paredz plāns. Tomēr šāda aktīva dalība saskanēja ar akcijas pieteikumā atklāto sapni par triatlonu. Šobrīd Katrīna atzīst, ka jau domā par pirmo maratonu, bet pēc tam noteikti būs arī izsapņotais triatlons. Tomēr  viņa norāda, ka tam vēl ir laiks. „Skriet varu, ar riteni braukt māku, vēl tikai jāiemācās smuki peldēt”.
	Līga sevi pieteica akcijā ar vēlmi parādīt sev un citiem, ziniet, ka nav te nekāds sausiņš (un vai vispār kāds te par to šaubās?) Tagad viņa stāsta, ka apkārtējo reakcija sākumā bija „tāda kā.. ne nogaidoša, bet vērojoša – vai tiešām tai lietai pieiešu tik nopietni, lai varētu to izdarīt. Kad pāris nedēļas jau biju skrējusi, apkārtējie ieteica nedaudz piebremzēt, jo vairs nekam nebija spēka – ne mācībām, ne darbam. Tā, kā tajā laikā apslimu, tad nedaudz pavērtējot savas iespējas un skriešanai pieejot ar citām domām, izdevās izveidot tādu kā līdzsvaru starp visām lietā”. Līga arī atzīst, ka pašlaik ir satraukusies ne tikai viņa, bet visi šie apkārt esošie tuvinieki un draugi, un tieši viņu ticība palīdzēs Līgai noskriet savu pirmo pusmaratonu.
	Laura mūsu pulciņā bija ar lielāko skriešanas pieredzi. Viņa pati norāda, ka tas neapšaubāmi visu procesu ir tikai apgrūtinājis, jo esot jutusi spiedienu no kluba biedriem (nu, biedri, kā tā var?). Laura norāda, ka pašlaik rezultāti nemaz nav tik labi un tas sagādā zināmu vilšanās sajūtu. Turklāt tagad,  kad līdz maratonam palikušas vairs dažas dienas, Lauras pārliecība ir sarukusi vēl par pāris centimetriem, jo viņu piemeklējusi kājas trauma, kas ir visnotaļ neganta un rada arī milzu stresu.
	Zane uzsāka akciju bez jebkādas skriešanas pieredzes. Viņa sāka ar uzrāvienu (ja nemaldos bija arī tā, kas pirmā reģistrēja savu skrējienu) un bija viena no tām dāmām, kura patiešām pārsteidza. Savukārt tagad Zani ir piemeklējis pavasara panīkums un viņai negribas skriet vispār – taču, kā viņa pati norāda, – viņa vairs neiespringst un paļaujas uz to, ka viss beigās būs labi. Jautāta par skriešanas savienošanu ar ballēšanos, Zane paliek nedaudz pikta un saka, ka ar mēru var visu.
	„Uzdrošinies noskriet” akcijas pieteikumā, Marija bija vienīgā, kas skaidri teica: man patīk skriet! Pēc visiem šiem daudzajiem kilometriem viņa joprojām saka to pašu – patīkot gan process, gan esot svarīgs rezultāts. Un skriešana pavisam noteikti ir viņas štelle.
	Līva ir tā trakā meitene, kas vienā vakarā akcijas vidū jau reiz ir noskrējusi pusmaratonu, tādējādi izraisīdama gūzmu komentāru – no sajūsmas, līdz pat brīdinājumiem. Taču, ja jūs iedomājaties, ak viņa to kaut mirkli ir nožēlojusi, jūs rūgti maldāties – viņa saka, ka tas esot bijis labākais lēmums no iespējamajiem, ko tajā situācijā pieņēmusi. ”Tā bija mana iespēja pārstrādāt uzkrātās emocijas, neradot tām iespēju parādīties citā plaknē. Protams, arī šim lēmumam bija savas sekas. Nākamajā nedēļā pēc trīskāršotas nedēļas skriešanas slodzes palielināšanas, sajutu spēcīgas sāpes (saites sastiepums) un paskriet nevarēju vispār. Šo laiku izmantoju lietderīgi, veicot dažas nozīmīgas izmaiņas. Man par pārsteigumu divu nedēļu treniņa plāna neievērošana, neradīja grūtības skriešanas plāna turpināšanā” Izrādās, Līva ir nevis traks, bet sasodīti prātīgs meitēns.
	Akcijas pieteikumā Zane norāda, ka pusmaratons ir kaut kas neiespējams priekš viņas. Viņas treniņu regularitāte un arī veiktie kilometri nu jau liecina par pretējo. Kā teikt – viss uz sejas un Zanei neizsprukt pusmaratona. Turklāt viņai ir iespaidīgi, pieredzi bagātinoši faktori – piemēram, ir pildīta tik svarīgā maratonista līdzjutējas un atbalstītājas loma, kas noteikti dod papildus zināšanas topošajai pusmaratonistei. Zane pati gardi smej, ka beidzot sapratusi, kāpēc viņai tik regulāri tiek lūgts masēt kājeles pēc garāka treniņa vai sacensībām – tagad izbaudījusi to uz savas ādas, viņa atzīst, ka tas tiešām ir pat ļoti forši.

Kas tevi pārsteidza sevī, gatavojoties pusmaratonam?

Evija. Īpaši nekādu pārsteigumu nebija, ja nu vienīgi tas, ka varu noskriet vairāk par 5km un ka tas turklāt nav nemaz tik briesmīgi, kā likās pirms tam.

Katrīna. Lielākais pārsteigums bija vienā no treniņiem noskrieti 22 kilometri. Un vēl tas, ka brokastīs varu apēst trīs banānus, kaut līdz šim brokastis neēdu vispār.

Laura. Vispirms jau pozitīvā ziņā mazliet pārsteidza tas, ka varu tik daudz noskriet, kā arī tas, ka nosprausts mērķis un treniņu plāns mani mudina iet skriet pat lietū un citādos apstākļos, kuros citādā gadījumā būtu atmetusi ar roku. Gatavošanās pusmaratonam arī padarīja ikdienu strukturētāku, nācās plānot laiku daudz rūpīgāk.

Negatīvā ziņā pārsteidza – cik esmu tomēr vārgulīga attiecībā uz kāju izturību un veselību.

Līga. Gatavojoties pusmaratonam sevī pārsteidza tā lielum lielā vēlme skriet. Pirms gatavošanās, tā īsti nelikās, ka man varētu patikt skriet un kā tā varētu kļūt par nepieciešamību.

Zane B. Mani pārsteidza fakts, ka skriet izrādās daudz grūtāk, nekā tas izskatās no malas. Likās – noskriet 10km ir nieks.

Marija. Pārsteigumi gatavošanās procesā sagaidīja tur, kur pietrūka pārliecības savos spēkos. Kad pierakstījos akcijai, vēl nebiju pārliecināta, ka varēšu, ka spēšu noskriet tik daudz. Taču kad pirmoreiz dzīvē tika noskrieti 15km neapstājoties, pie tam tajā dienā pat nebiju plānojusi skriet tik daudz (bija rīts pēc tusiņa), pati sevi pozitīvi pārsteidzu, un parādījās arī pārliecība, ka es varu noskriet pusmaratonu un to arī izdarīšu. Vēl viens pārsteigums iestājās tad, kad paveicot 10km skrējienu kopā ar lielisko Ingu, visa skrējiena laikā tika uzturēta saruna. Agrāk nedomāju, ka varētu vienlaicīgi skriet diezgan garu distanci un sarunāties.

Līva. Mani pārsteidza mērķa un plāna sastādīšanas nozīme sava snieguma palielināšanā. Par to daudz tiek rakstīts, bet bieži vien tas tiek izmantots tikai kritiskās situācijās, kad laiks praktiski nav palicis. Ir ļoti patīkami redzēt, kā no spējām noskriet 3 kilometrus var nonākt līdz 21 kilometru noskriešanai salīdzinoši īsā laikā.

Zane E. Ka es tiešām eju un skrienu un, ka uzlabojas mani rezultāti dienu no dienas.

Vai bija kāds brīdis, kad likās  – “ai, nu vellos, kamdēļ man šitas ir vajadzīgs”? Ja jā, – pastāsti, kā tiki tam pāri?

Evija. Drīzāk bija brīži, kad grūti saņemties un iziet ārā, lai skrietu.. taču domu par pusmaratona noskriešanu neatmetu ne reizi.

Katrīna. Bija brīži, kad skriešanas treniņus nomainīju pret riteņbraukšanu vai laivām, tā teikt, dažādībai, bet sajūta, ka gribu to visu pamest, nebija ne brīdi. Tieši otrādi, jau domāju par savu pirmo maratonu.

Laura. Nē, šāda brīža nebija. Visu laiku bija emocionāla vēlēšanās skriet, to traucēja tikai fiziskas sāpes.

Līga. Ja godīgi, tāds brīdis ir tagad – 5 dienas pirms pusmaratona. Vitamīnu, saules, arī atpūtas trūkums ir sašķobījis manu motivāciju, licis sašaubīties par to, vai tiešām varu. Tomēr zinu, ka līdz tam brīdim – svētdien plkst. 8:30 – viss atkal būs kārtībā, un tad man ir cerība, ka manas spējas un vēlmes noskriet, sakritīs.

Zane B. Jā, un tas brīdis ir šobrīd. Vispār negribas neko darīt- ne skriet, ne vingrot – neko. Vēl nezinu, kā tikšu tam pāri, jo sākumā entuziasms bija milzīgs, taču līdz ar pirmajām grūtībām un traumām sāku apšaubīt savas spējas. Dabūju ceļgalā iekaisumu, dzīvojos uz antibiotikām, tikmēr neskrienu. Vienu dienu noklunkurēju pāris kilometrus, sapratu, ka tā ir sevis mocīšana. Tagad taupos un paļaujos, ka beigu beigās viss būs labi.

Marija. Bija momenti, kad slimības, sliktu laika apstākļu, slinkuma un pārējo klasisko iemeslu dēļ nesanāca pieturēties pie plāna un skriet tik daudz, cik bija ieplānots, taču brīža, kad gribējās visu atmest nebija, pat ne tuvu.

Līva. Es atnācu pārgurusi no darba, apzinoties, ka vēl ir nepieciešams sagatavot darbu mācībām, kuram fiziski pietrūkst laika. Pēc treniņu plāna jādodas skriet. Tas radīja zināmas pārdomas par to, kas ir nepieciešams un svarīgs. Tajā mirklī sajūtas, kuras rodas skriešanas laikā un pēc skriešanas, bija galvenais faktors, kurš mani pamudināja vilkt kājās botas, un aizmirst nogurumu.

Zane E. Jā ik palaikam tādi uznāca, visbiežāk kad galīgs spēka izsīkums. Tādos brīžos stundiņu pagulēju, atpūtos un gāju skriet treniņu.

Japāņu rakstnieks H. Murakami savu 20 gadu skriešanas pieredzi saka:” Par spīti tam, ka daudzi man saka “Tev gan ir milzu gribasspēks”,  es domāju, ka tam ir maz sakars ar realitāti. Skriešana man vienkārši der. ” Kā Tev liekas, vai Tu skriesi turpmāk? Vai būsi VSK Noskrien pēc viena, trijiem, desmit gadiem? Vai arī Tev skriešana “der”?

Evija. Domāju, ka skriešu arī turpmāk, taču mazliet retāk, jo pie sirds iet arī orientēšanās (kas gan arī lielā mērā ir saistīta ar skriešanu, bet tā kā sportā esmu pilnīga iesācēja, tad vairāk sanāk tāda lēna klaiņošana pa mežu uz riņķi, lai neko nepalaistu garām), riteņbraukšana, fitness un joga. Skriešana man “der” tādā ziņā, ka tam nav īpaši jāgatavojas – uzvelc apavus un apģērbu un uz priekšu!

Katrīna. Skriešu noteikti. Tas taču ir tik vienkārši, uzvelc kedas un ej ārā. Pat, ja pēc 10 gadiem pati vairs nebūšu VSK Noskrien, viņi vienmēr būs savējie.

Laura. Grūti šobrīd apgalvot, ka skriešana man “der”, jo noteikti ir daudz cilvēki, kuri ir vairāk fiziski piemēroti šai nodarbei, bet tas nekādā ziņā neatturēs mani no skriešanas turpināšanas. Esmu gatava turpināt sevi arvien vairāk piemērot skriešanai, lai vienu dienu tas sagādātu tikai baudu.

Līga. Kā minēju iepriekš – gatavojoties pusmaratonam, nebiju domājusi, ka skriešana man tā iepatiksies. Biju skrējusi iepriekš, bet tas vairāk bijis kaut kā dēļ (izturības veicināšanai vai kaut kā tā), tomēr pati priekš sevis nebiju skrējusi. Un izrādās, ka tas ir tik sasodīti labi pēc nogurdinošas dienas iziet ārā un skriet. Ja vēl tiktu galā ar visām tām lietām, kas novērš uzmanību no skriešanas, vispār būtu ideāli.
Par to vai būšu VSK Noskrien biedrs? Aktīvāks vai mazāk aktīvs, bet domāju, ka jā. Es jau gan šobrīd zinu, ka kādu nedēļu vai divas pēc pusmaratona neskriešu un staigāšu tikai augstpapēžu kurpēs (ja staigāšu), bet tas būs pārejoši un jau jūnijā skriešu atkal. Varbūt ne tik daudz cik plānā, bet skriešu sev – pēc sajūtām.

Zane B. Sapratu, ka skriešana pavisam noteikti nav mans sports – velobraukšana, peldēšana – jā, tas ir man. Laikam bija jāpamēģina, lai saprastu, ka esmu dzīvojusi ilūzijās – skatoties no malas, skriešana izskatās kā tīrākā bauda, bet realitāte izrādījās pavisam savādāka.

Marija. Skriešana man viennozīmīgi “der”. Priekš manis tā ir ne tikai sportiska aktivitāte, bet laiks kopā ar sevi, laiks, kad var atrauties no visām problēma un kad atpūšas smadzenes, jo tajā brīdī viss, kas ir svarīgs, ir ceļš zem kājām un mūzika ausīs. Obligāti skriešu arī turpmāk un labprāt piedalīšos VSK Noskrien aktivitātēs nākotnē!

Līva. Jo vairāk lietas es izmēģinu, jo labāk saprotu, ka man būtiskas ir ne tikai sajūtas mirklī, bet sajūtas pēc notikuma. Skriešanas nozīme man ir tajā, ka es varu ne tikai tajā mirklī atslēgties, bet jūtos labi pēc tam – ejot atpakaļ pamanu lietas, kuras pirms tam nebiju spējīga pamanīt. Tā palīdz justies labi pavadot laiku ar sevi, nav nepieciešams neviens cits. Tā ir priekš manis un cerams būs vismaz tuvākos 30 gadus.

Zane E. Es domāju, ka jā, turpmāk skriešu, katrā ziņā speciāli neatstāšu novārtā šo savu jauno nodarbi.

Kas meitenēm ir citādāk skriešanā nekā puikām? Grūtāk, vieglāk – vai vispār ir?

Evija. Nekādu lielu atšķirību starp meitenēm un puikām skriešanas ziņā nesaskatu, galvenais ir trenēties un vēlreiz trenēties.

Katrīna. Man vienmēr ir licies, ka meitenēm ir izturība, bet puišiem – spēks. Tātad tīri teorētiski vajadzētu būt, ka garās distances meitenēm noskriet vieglāk.

Laura. Puikas, šķiet, no dabas ir vairāk piemēroti fiziska darba veikšanai. Par fizisku darbu, nodarbi uzskatu arī skriešanu. Tas nozīmē to, ka meitenei varētu būt jāpieliek vairāk pūles un pieļauju, ka arī laiks, lai sevi uztrenētu kaut kāda noteikta rezultāta sasniegšanai. Tātad tīri cilvēcīgi būtu dot meitenēm zināmu handikapu, lai rezultātus varētu salīdzināt.

Ja runa ir vienkārši par skriešanu un noskriešanu, ne tik daudz uzmanības pievēršot rezultātam, manuprāt, dzimumu atšķirības nav. Šeit daudz lielāka nozīme ir personības spēkam, mērķtiecībai un citām rakstura iezīmēm.

Līga. Khm.. grūts jautājums. Man jau liekas, ka meitenēm varētu būt vieglāk fiziski, bet kaut kādā ziņā tam varbūt traucē emocionālais. Puiši no tā emocionālā distancējas un tāpēc liekas, ka fiziski viņiem nekādu problēmu nav.

Zane B. Nedomāju, ka ir milzīga atšķirība, ja nu vienīgi tas, ka ir vajadzīgs sporta krūšturis.

Marija. Manuprāt īpašu atšķirību nav. Vienīgi vakaros es cenšos skriet pa apgaismotām ielām un īpaši neielīst tumšos pagalmos, bet nu gan jau liela daļa puišu droši vien pie šī principa arī pieturās.

Līva. Fizioloģiski vīrieši ir vairāk radīti fiziskajai aktivitātei nekā sievietes. Tajā mirklī, kad sievietes sēdēja pie ugunskura, vīrieši skrēja pie ķert vakariņas. Emocionāli sievietes ir piemērotākas plāna izpildei, kas palīdz labāk sagatavoties garākām distancēm.

Zane E. Nezinu, man jau liekas ka nevis dzimumiem šeit tā atšķirība, bet katrā indivīdā. Protams fiziski jau puiši stiprāki, pateicoties viņu testosteronam, bet viņiem atkal augstākas latiņas ir uzliktas.

Kādas būtu Tavas sapņu ideālās vakariņas un ar ko pirms pirmā 1/2 pusmaratona?

Evija. Hmm.. īpaši izvēlīga ēdienu ziņā neesmu, galvenais, lai ir kāda kūciņa, ko pēc pamatēdiena uzēst.

Katrīna. Kas? Veģetārā lazanja. Tāda, kādu taisa mana māsa. Varētu pat mēģināt ar viņu sarunāt. Kur? Galvenais, lai silti, ērti un harmoniski. Tas var būt gan parkā, gan pludmalē, gan mājās. Ar ko? Kopā ar kādu, kurš neļautu domāt par nākamajā rītā gaidāmo startu, bet tai pat laikā ļautu kārtīgi izgulēties.

Laura. Daudz vairāk ideālās vakariņas es izbaudītu pēc pusmaratona. Pēc noskrieta pusmaratona. Tad tās varētu būt visas pasaules delikateses, nedomājot, ko un kad ēst.

Līga. Ideālās vakariņas.. mmm… Rīsi ar vistas gaļu un daudz dārzeņiem, desertā izvēloties kādu augļu kokteili. Bet vakariņotu labprāt ar vienu no mīļākajām aktrisēm – Rīzu Viterspūnu, kas arī bieži manāma skrienot.

Zane B. Cēzara salāti ar vistu un alus kauss. Vienatnē.

Marija. Tā jau ir sanācis, ka ļoti daudz man tuvu cilvēku ir izklīduši pa pasauli, lai studēt, strādāt vai vienkārši meklēt sevi ārpus Latvijas. Lai organizētu sapņu vakariņas, uz vienu vakaru būtu jādzēš no leksikona vārdi schedules & deadlines un izgudrot (sen jau laiks!) teleportāciju, lai visas mīļās sejas vienkārši būtu kopā, kur – nav svarīgi. Taču jāatzīstas, ka diez vai pēc šādām vakariņām pietiktu spēka pusmaratonam nākamajā dienā!

Līva. Kanāriju Salās pie galdiņa ar skatu uz jūru, pretī labākā draudzene, runājot par to, ko mēs abas vēl gribam paveikt dzīvē.

Zane E. Man liekas  par vakariņām pirms maratona nav jāsapņo, tad ir galvenais nepārēsties, lai nākamajā dienā nesāp vēders. Bet vakariņas pēc… nu par to gan ir vērts sapņot, noteikti jābūt šokolādes kūkai un kopā ar lielākajiem maniem līdzjutējiem.

Tu skrien kā…?

Evija. Skrienu kā cilvēks, kuram vēl daudz jātrenējas.

Katrīna. Vējš. Tāds lēns vējš.

Laura. Es skrienu kā… pirmais, kas ienāca prāta ir žirafe, bet tad atcerējos, ka es taču skrienu uz divām kājām. Tātad varbūt es skrienu tā, kā žirafe skrietu uz divām kājām. Hmmm…. iespējams tādēļ tik lēnu. Jāmaina skriešanas prototips.

Līga. Es skrienu tā, lai man būtu prieks un lai nerastos negatīvas asociācijas ar skriešanu. Sevi salīdzinātu ar kādu dzīvnieku, kurš novēros, kā dara citi, pats darīs pa savam, bet līdz mērķim nonāks – tāpat kā pārējie. Varbūt pūce?

Zane B. Skrienu kā cilvēks.

Marija. Skrienu kā skrienas, izbaudot ceļu un apkārtējo vidi. Nekā īpaši. Kā Lauris Reiniks viennozīmīgi neskrienu.

Līva. Es skrienu kā bruņurupucis – lēni, bet cītīgi.

Zane E. Es saku, ka es čunčinu (tāds vārds gan laikam īsti neeksistē, vai arī nezinu ko nozīmē, bet izklausās tā, kā es skrienu –  lēni, maziem solīšiem, nesteidzoties).

Kurš no mums būs visātrākais?

Evija. Par dalībnieku rezultātiem gan man kaut ko ir grūti prognozēt, jo sacensībās tomēr katrs liek ārā, ko var un tad jau rezultāti var būt dažādi.

Katrīna. No puišiem Toms, no meitenēm Laura.

Laura. To, kurš ir visātrākais, mēs redzēsim tikai Nordea Rīgas maratona laikā, jo visu izšķirs ne tikai ātrums treniņos, bet arī pašmotivācija, pareizās trajektorijas izvēle un veiksme. Negribētu saukt nevienu konkrētu uzvarētāju, jo tas šim cilvēkam uzliktu papildus atbildības slodzi. Katrā ziņā neuzskatu, ka būšana pirmajam no mums ir būtiska, galvenais, lai visi tiktu līdz finišam.

Līga. Ātrākais varētu būt IvarsRacins vai MrRaimis. No meitenēm – Katrīna, Evija vai Mazzinsh.

Zane B. Neesmu zīlnieks.

Marija. Domāju, ka katram no mums pusmaratona dienā būs jāpārvar cīņa tikai ar vienu cilvēku – ar sevi. Tāpēc neredzu jēgu šādām prognozēm.

Līva. Citu ātrumam nesekoju līdzi, man tas šinī mirklī nav svarīgi.

Zane E. Vien reiz jau kaut kur šāds jautājums bija. Katrīna un Ivars varētu būt priekšgalā.

Uz cik gribēji noskriet akcijas sākumā un kā domā tagad?

Evija. Sākumā galvenais bija noskriet, tagad gribētos iekļauties 2 stundās!

Katrīna. Akcijas sākumā galvenais mērķis bija iekļauties kontrollaikā 3:00, šobrīd noteikti gribu noskriet zem 2:30, dažbrīd gan liekas, ka varētu mēģināt arī 2:20, savukārt citi grib pierunāt skriet kopā ar tempa turētājiem 2:15. Kā redzat, šis man vēl joprojām ir neskaidrs jautājums. Līdz piektdienai vēl domāšu, tā, lai pēc tam ir vismaz viena diena laika noskaņoties izvēlētajam mērķim.

Laura. Akcijas sākumā vēlējos pusmaratonu noskriet divās stundās, tagad plāni ir stipri mainījušies – tagad es ļoti gribētu vispār finišēt.

Līga. Sākumā gribēju noskriet. Tiešām, tiešām noskriet. Tagad vēlme nav pazudusi, bet ideāli būtu, ja tiktu tajā laika posmā kas no 02:15 – 02:35.

Zane B. Sākumā biju plānojusi noskriet zem 2 h. Šobrīd esmu droša, ka ne ātrāk kā 2,5h vai pat ilgāk.

Marija. Akcijas sākumā gribēju vienkārši pārvarēt distanci, laikam nebija nozīmes. Tagad gribētos iekļauties laikā ap 2:15.

Līva. Mans mērķis akcijas sākumā bija noskriet visu distanci, tagad arī mans mērķis ir noskriet visu distanci, pievēršot uzmanību pašsajūtai, pulsam, nevis ātrumam.

Zane E. Sākumā mērķis bija ieskriet kontrollaikā, tagad jau doma 15 min ātrāk.