Vienīgais, kas traucē dzīvot, ir skriešana

Pats galvenais “muskuli”, kas jātrenē, lai noskrietu pusmaratonu “Uzdrošinies noskriet!” akcijas dalībniekiem un arī ikvienam, kas jau ir labā formā un tēmē augstāk  (vai drīzāk tālāk), ir motivācijas “muskulis”. Varam skatīties filmas, godalgot sevi ar cepumu par labi paveiktu treniņu vai arī iepazīt iedvesmojošus cilvēkus.

Šoreiz varbūt nedaudz neierasti uz interviju aicināju pašu noskrien.lv veidotāju Signi, tādējādi it kā apmainoties lomām. Signis tikko noskrējis savu pirmo maratonu, ceļā uz kuru ne tikai izveidots virtuālais skrējēju klubs, bet arī uz skriešanu pamudināti ne mazums “dīvānos zvilnētāji”, to skaita zināma mērā arī es.

Ko Tu uzskati par savas dzīves lielākajiem sasniegumiem?

Piecus bērnus. Un mazie ikdienas sasniegumi varētu būt būšana kopā ar viņiem. Maratons noteikti nav nekāds sasniegums. Maratonu savas dzīves laika noskrien aptuveni 1-2% no visiem cilvēkiem un tas jau ir vairāk nekā 100 miljoni. Tad jau sasniegums drīzāk ir būt par Šveices gvardu un apsargāt Romas pāvestu.

Kas Tevi tirdīja izvirzīt sev mērķi – maratons?

Stress un tas, ka es nedauzu šķīvjus. Ik pa pāris mēnešiem paliku slims un vienai ģimenes ārstei tas apnika, sakot ka man nekas nekaiš un droši vien slēptais stress izraisa saaukstēšanos. Zāļu vietā izrakstīja vairāk uzturēties svaigā gaisā. Tā kā golfu spēlēt agrā pavasarī nevar, pastaigām man šķita esmu par jaunu un skriešana skriešanas pēc šķita garlaicīga. Tā arī radās mērķis – trīs gados maratons.

Un cik reizes šo trīs gadu laikā kopš mērķa izvirzīšanas, gribēji atmest ar roku?

Trīs gadu plānam ir tā lielā burvība, ka to ir jāizdara trīs gados. Respektīvi var slinkot gandrīz trīs gadus. Tāda atmešana ar roku nekad nebija, vienīgi pusmaratona finišos aukstus sviedrus izraisīja doma no tā ka vajadzētu vēlreiz to pašu lai būtu maratons. Bija brīži kad jau izdomātas maratona skriešanas sacensības un treniņi tika pārtraukti basketbola dēļ, bet droši vien viss notika tā kā tam jānotiek. Skrienot maratonu nebija ne brīdi doma par to, ka varētu jau skriet citreiz un šoreiz izstāties.

Ko par Tavu mērķi sākotnēji, treniņu periodā un tagad saka ģimene?

Ģimenes pieaugusī daļa priecājas, ka es nepavadu tik daudz laika pie datora. Bet kā jau katrai lietai – medaļai ir divas puses. Apavu skapī skriešanai domāti pāri sāk aizņemt arvien vairāk vietu un tiek tērēts ģimenes budžets par kosmonautu barību – atjaunojošiem pulveriem un želejām. Mazajiem savukārt patīk medaļas, ko var izcīnīt pat tik lēni skrējēji kā es. Bet dažās sacensībās ir piedalījušies mani bērni, dažos treniņos līdzi skrējusi sieva, vienīgi tēvs ir neapmierināts. Viņš bija piedalījies Tautas dziesmu maratonā un noskrējis tikai ap trīsdesmit kilometriem.

Ko Tu dari, kad jāskrien, bet negribas?

Neskrienu. Protams, es zinu kāda forša sajūta ir pēc noskriešanas. Bet forša ir arī iedot sev brīvdienu. Šajā ziņā es esmu ļoti elastīgs. Negribu skriet, varu arī neskriet. Man skriešana ir domāta priekš baudas, būšanu ar sevi un tās noskriešanas laimes. Ja nu gadījumā lielāku laimi man sagādā neskriešana, tad es neskrienu.

Kā sevi motivē, piespied, pierunā, iedrošini, iekārdini?

Lai arī manī nav ātrāk, tālāk, aukstāk gēna, tik un tā gribās pārspēt savu vienā nedēļā noskrieto, vienā mēnesī noskrieto, vai sacensībās noskriet ātrāk nekā pirms tam. Es nevaru konkurēt ar lielāko daļu VSK Noskrien skrējējiem, bet dažus es izmantoju savai motivācijai. Ziemā mani ļoti motivēja sporta kluba abonementa iegāde. Būtu tas vēl dārgāks, ietu tur un skrietu vēl biežāk. Kā arī dažreiz es darbojos pēc Aivara metodes – noskriesi un tad tikai dabūsi alu.

Kas intensīvo treniņu periodā bija tās lietas, tie apstākļi, kuros atļāvi sev neskriet?

Maratona trenēšanās viena no teorijām stāsta par to, ka visam sagatavošanās posmam jābūt ar atslodzes nedēļām, kurā skrien mazāk vai nepalielina noskrietā apjomu. Manā sešpadsmit nedēļu plānā tādas nav, bet tas ir saprotams, jo plāns bija domāts tikai un vienīgi noskriešanai. Tikšanai līdz galam. Savukārt dzīve ieviesa savas korekcijas. Kā pēc pulksteņa, ik četras nedēļas mans organisms uzskatīja ka skriets gana un aplaimoja mani ar nelielu saaukstēšanos. Uz darbu varēju aiziet, bet par skriešanu domāt negribējās. Tad arī neskrēju. Atpūtos un brīvdienu garajā skrējienā biju gatavs atkal ar prieku un vesels skriet.

No cik kilogramiem iespējams atbrīvoties trīs gadus gatavojoties maratonam?

Man trenēšanās maratonam svaru nesamazināja. Drīzāk tas nedaudz palielinājās. Savukārt pats maratons un brauciens uz Milānu gan. Iespējams, ka neskrienu pietiekami daudz, bet arī pēc šādas skriešanas man šausmīgi gribās ēst. Un tādā gadījumā, skriešana drīzāk atļauj man šādu vaļību.

Kā vispār Tavs hobijs – ēst gatavošana – sadzīvoja ar hobiju – skriešana?

Nesadzīvo, jo grāmatas par ēdieniem ir izkonkurējušas no galvenā grāmatplaukta visas grāmatas par skriešanu. Bet, ja runājam par grāmatām, tad šajā ziņā hobiji ir līdzīgi. Ļoti daudz grāmatu par skriešanu ir arī grāmatas par ēst gatavošanu – par vitamīniem, skrējējiem veģetāriešiem. Man pat ir viena pavārgrāmata, kurā ir staipīšanās vingrinājumi, jo to sarakstījis slavens Londonas pavārs, kura otra aizraušanās ir maratonu skriešana.

Kā vēl Tavu dzīvi mainījusi skriešana?

Droši vien lielākā izmaiņa ir tāda, ka es tagad zinu tik daudz par skriešanu. Nedaudz padomājot, varētu pateikt ko nozīmē termins aerobais slieksnis. Un, protams, VSK Noskrien. Šis pasākums manas domas ļoti aizņem, kā arī sniedz lielu gandarījumu.

Visus šos trīs gadus skrēji ar mērķi – maratons. Nu tas ir izpildīts. Vai nav zināms sentiments?

Drīzāk jau brīvības sajūta. Ka vairāk neesi pakļauts nekādam plānam. Vari skriet no rīta, var skriet cik gribi, vari braukt uz orientēšanās sacensībām, spēlēt basketbolu un vari arī neskriet. Sentiments vai vilšanās ir drīzāk no tā, ka tas ka esmu noskrējis maratonu manī neko nav izmainījis. Bet dzirdēti tādi stāsti…

Varbūt jau esi izvirzījis nākamos mērķus?

Neesmu. Bet tas, ka esmu jau noskrējis maratonu man ļauj pieteikties uz jebkuru no maratoniem un es zinu, ka varu tikt līdz finišam. Šogad domāju piedalīties vairākos pusmaratonos te pat Latvijā un par maratonu domāt atkal nākamgad. Kulinārās novirzes dēļ gribētu piedalīties Medokas maratonā, lai arī austeres man ne visai.

Ar ko Tev atšķiras skriešana uz mērķi un skriešana bez mērķa?

Sestdienas vakarā tu gulēt ej ar domu, ka visa tava svētdiena ir pakārtota garajam treniņam. Ka pēc plāna ir jānoskrien tik un tik, un tas ir jāizdara. Nekādas sestdienas ballītes un svētdiena visai ģimenei pakārtota tavam skrējienam. Iespējams es uz to visu skatījos pārāk nopietni, bet mērķis ir mērķis. Tagad ja gribēšu iešu skriet un kaut 30km, ja būs grūti – noskriešu vakarā. Nav tā ka obligāti vajag. Bet nedomāju ka skriešana bez mērķa ir uzreiz mazāka kilometrāža. Vienkārši nav tas plāna uzliktais spiediens. Pie tam, ja pēc plāna ir 8km, tad jāskrien 8km un nevis šodien labi skrienas un 16km. Gatavojoties jāievēro arī mērenība. Savukārt tagad – nu būs nākamā dienā grūtāk, izlaidīšu treniņu.

Kuras ir Tavas nākamās sacensības?

Esmu jau pieteicies un noteikti piedalīšos Rīgas pusmaratonā Biķernieku trasē. Es arī esmu skrējis Tautas dziesmu maratonā un runā ka pat trīs apļus. Biķernieku trase vasarā ir arī mana treniņu vieta, tāpēc būs interesanti tur piedalīties sacensībās. Norda Rīgas maratona pusmaratona distance būs nākamās, bet tas jau drīzāk būs kā darbs. Skriešu kā tempa turētājs pa 2:15 un palīdzēšu akcijas „Uzdrošinies noskriet” dalībniekiem un citiem noskriet savu pirmo pusmaratonu. Tā pat skriešu Juglas apļos un droši vien vēl kaut kur.

Kā radās ideja par Noskrien.lv?

Kā jau visam lielam un varenam, vēsture ir miglā tīta. Bet viens no variantiem varētu būt, ka noskrien.lv radās mana bloga komentāros. Tur skriešanas tēmām veltītie raksti izraisīja plašas diskusijas un viedokļu apmaiņu. Parādījās citu skrējēju raksti par skriešanu un kādā skrējienā kopā ar draugu mēs to aprunājām un pasmējāmies par sevi, ka mēs jau tik reti skrienam, jo visu laiku ir jāraksta un jākomentē – tādi virtuālie skrējēji. Kuldīgas pusmaratons un tikšanās ar Mošķi, pikolu un Krishjohn to visu padarīja reālu un tā radās virtuālais skriešanas klubs Noskrien, vai VSK Noskrien. Pašiem savs skriešanas portāls www.noskrien.lv bija tikai laika un resursu jautājums.

Kādas bija sākotnējās cerības, kā virtuālais skrējēju klubs attīstīsies?

Sākotnējās cerības bija atbrīvot manu kulinārijas ierakstu lasītājus no tiem trakajiem skrējējiem. VSK Noskrien attīstījās pats no sevis. Katrās sacensībās mūsējo kļuva arvien vairāk un vairāk, kā arī kopējais noskrietais nu jau mēneša laikā tiek sasniegts vairāk nekā pirmajā gadā.

Vai cerēji, ka tas iedvesmos tik daudzus skriet gribētājus?

Skriešana iedvesmoja mani. Skrienot radās VSK Noskrien un agrāk vai vēlāk skriešana paņem jebkuru, kas ir to pamēģinājis. Pirmajās reizēs varbūt, bet vēlāk no skriešanas nākamajā dienā nav grūti, kā tas mēdz būt no citām baudām. VSK Noskrien nav mērķi šogad tūkstotis biedru un nākamgad vēl vairāk, bet gan tieši informēt. Un iedvesmot. Un uzdrošināt.

Laikā, kad tapa VSK Noskrien, skriešana taču vēl nebija tik populāra.

Tad jau vajadzētu VSK Noskrien būt lepniem par to, ka tagad skriešana ir populāra. Bet iemesls nav tikai mūsos. Skriešana taču sniedz tik daudz prieka un to populāru padara gan lielās sacensības, gan mazās. Gan skriešanas preču veikali, gan tādas lapas kā noskrien.lv. Bet runājot ar skrējējiem, kas darba dēļ skrien ārpus Latvijas, saprotu, ka skriešana pie mums vēl ir bērnu autiņos. Nordea Rīgas maratona laikā visi skrējēji atradīsies trasē, bet Milānā skrienot maratonu garām parkiem, tajos varēja redzēt skrējēju, kas skrien skriešanas pēc. Tā pat vien.

Kādēļ Tev ir svarīgi iedvesmot un mudināt skriešanu izbaudīt citus?

Droši vien visgodīgākā atbilde būtu, jo tas iedvesmo mani. Tāda skrējēju simbioze. Kāds uzraksta par savām sacensībām un tu kaut ko iemācies no tām pats nemaz tur nepiedaloties. Kāds pastāsta par kaut kur redzētu apavu šņorēšanas metodi un tu to izmantojot saprotu – jā īstā. VSK Noskrien tu savam viedoklim vienmēr atradīsi atbalstītājus. Un šajā ziņā svarīgi ir iedvesmot un mudināt skriet citus, jo pēc tam viņi iedvesmos tevi.

Kā un kāpēc radās ideja par akciju „Uzdrošinies noskriet!”?

Viss svarīgais kas noticis ar VSK Noskrien esmu izdomājis skrienot. Tieši tā arī radās doma par šādu akciju. Nordea Rīgas maratona rīkotāji bija ļoti atsaucīgi, kā arī skriešanas eksperti dāsni dalīja padomus, lai kaut ko tādu būtu iespējams paveikt. Ļoti labi, ka ar nelielu piepūli var likt gribēt piecdesmit cilvēkiem pirmo reizi gatavoties un skriet pusmaratonu. Uz „Uzdrošinies noskriet” akcijas dalībniekiem pašlaik ir liela atbildība, jo ja viņi noskries pusmaratonu, tad nākamgad akcija notiks atkal un pēc kāda laika VSK Noskrien jau sagatavos jaunos maratonistus.

Kādi ir Tavi nākotnes plāni attiecībā uz noskrien.lv?

Tā kā pēdējā laika daudz sanācis skriet, tad idejas ir vairāk nekā spēju tās realizēt. Mums ir idejas kalendāram, idejas jauniem koptreniņiem, nākamajām „Uzdrošinies noskriet” akcijām un ir jau vairāki ļoti interesanti skrējēji ar saviem stāstiem un citu iedvesmošanu. Mums ir ideja, ka skriešanas motivāciju padarīt vēl motivējošāku –  katrs kurš pievieno savus skrējējus varēs salīdzināt sevi ar tādiem pašiem kā viņš. Tā pat mēs meklēsim ko interesantu par un ap skriešanu pastāstīt un parādīt. Bet jebkurā gadījumā, ja tev ir kāda ideja nevajag kautrēties. Kā saka viens mans kolēģis – iespējams ir pilnīgi viss.

Ģimene, darbs, ēst gatavošana, skriešana, noskrien.lv, basketbols, filmas, grāmatas, blogs.. kas vēl piepilda Tavu ikdienu? Vai Tavā dienā ir vairāk par 24h?

Kedas vēl ir, bet ar basketbolu gan ir cauri. Es gribētu, lai dienā ir vairāk kā 24 stundas, jo tad varētu ilgāk pagulēt. Kā ļoti informēts skrējējs, es zinu, ka pofig ar treniņiem – pats galvenais ir kārtīgi izgulēties. Man jau tie hobiji visi ir kā tāda ikdiena. Ģimene un darbs ir ģimene un darbs, ēst gatavošana ir jo ēst jau gribās. Filmas un grāmatas paplašina redzes lauku, un vienīgais, kas traucē dzīvot, ir skriešana. Bet nu jā – galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet.