Varbūt kādu simtnieciņu?

Tas viss sākās pirms trīs gadiem, pavadot atvaļinājumu Ainažos. Saule, jūra, pastaigas, pirmie 10 km, pēc pāris dienām jau 20 km. Vasara beidzās, bet skriešana gan nē. Pamazām orientēšanās apavus priekšnamā nomainīja asfaltam piemērotas skrienamkurpes, tika atrasts ideālais distances garums ikvakara skrējienam. Āķi lūpā iecirta Tallinas maratons, bet punkts uz i neapšaubāmi bija VSK Noskrien kluba  aktivitātes ar skriešanas “sērgu” sirgstošajiem. Jauka, veselīga nodarbe, ja nepārspīlē ar skriešanas apjomu, vai ne, Džo? Un ja vēl skriešanu apvieno ar pasaules apskatīšanu, tad pat man nav nekas iebilstams. Līdz brīdim, kad tiek paziņots, ka ar pusmaratona un maratona distanci šajā dzīvē ir par maz. Esot jāizmēģina vienreiz 100 kilometru distance arī uz asfalta, ne tikai rogainingā. Nekādi argumenti netiek uzklausīti un pie 2012. gadā noskrienamo maratonu saraksta tiek pievienots Baltijas kauss 100km un Latvijas čempionāts, kurš notiks Viļņā.

Sacensības beidzot ir aizvadītas, bet gūtie iespaidi transformēti fotoreportāžā ar komentāriem. Skatījums uz notiekošo tikai un vienīgi no mana (lasi, līdzjutējas) skatu punkta, tāpēc baudāms ar kakao un siermaizēm (EdGars^©), bez prentenzijām uz jebkādu nopietnību.

Piektdiena

Rīta cēliens paskrien gatavojoties braucienam, tad vēl četras stundas ceļā, līdz beidzot esam sasnieguši galamērķi — Viļņas United Agencies sudraboto ēku, kur notiks numuru izsniegšana. Džo atbalsta komandas spriganākā daļa dodas izlocīt kājas un ar sajūsmu konstatē, ka esot gandrīz kā Ventspilī. VSK Noskrien klubs šogad piedalās gana kuplā skaitā. Pirmo sastopam Pēteri, bet pēc brīža ierodas trokšņaina un jautra kompānija — Evita, Marta, Andris, Arne un Mārtiņš. Visiem, kas ieradušies, izsniedz aploksni ar numuru un čipu. Džo tiek nr.112. Tad organizatori informē par sacensību norisi un mēģina sniegt atbildes uz dalībnieku jautājumiem. Kāpēc mēģina? Jo letiņi uzdod jautājumus uz kuriem iepriekš nav paredzēts sniegt atbildes. Piemēram, Tuksneša vētra grib vakarā makaronu ballīti. Lietuvieši nesola, nāksies vien organizēt pašam. Bet nešķiet, ka tā viņam varētu būt liela problēma. Pametam jauko kompāniju, lai iekārtotos viesnīcā, iepirktos un sarīkotu savu pasta party. Šovakar laicīgi jādodas pie miera, jo pulkstenis mūs modinās jau 4.45. Vakariņas izdodas godam, meitenes sajūsmā par vietējā ražojuma saldējumu un Džo ritmiskie krācieni atskan vēl pirms esmu pabeigusi kāju masāžu. Ar labunakti!

Sestdiena Mums par pārsteigumu, meitenes no rīta pamostas smaidīgas un ir gatavas garajai dienai. Tā kā viesnīca atrodas gandrīz blakus Vingis parkam, tad mērojam ceļu kājām. Starta/finiša zona vēl tiek iekārtota, bet skrējēju bariņš ar katru minūti top lielāks. Piecas minūtes pirms plānotā starta sākas neliels satraukums, jo nekur nav manāmi divi kolēģi — Lielkuilis un Tuksneša vētra. Kad visi sastājušies kopbildei — pamanām pāri stadionam cēlā gaitā slīdam abus. Fū, tad jau nav aizgulējušies! Tieši laikā uz čipu pārbaudi. Un… aiziet! Baltijas kauss 100km 2012 ir sācies! Divas latviešu zeltenes un septiņi vīri kā ozoli ir gatavi parādīt kaimiņiem, kur vēži ziemo. Turam īkšķus, lai izdodas! Pirmajās divdesmit minūtēs paspēju domās atkārtot visu mūsējo vārdus, jo zinu tikai pēc “nikiem”, bet šķiet, ka bļaut “eees , malacis!” vai “Labi, Lielkuili!” būtu tā mazliet pagrūti un arī smieklīgi. Pēc 5 apļa sāku atpazīt un atbalstīt ar lietuviešu skrējējus, jo uzmundrinājumu ir pelnījis ikviens, kurš ir gatavs mērot šo distanci. Pēc trešā apļa skrējēji jau ir sagrupējušies nelielos bariņos. Valdis Ņilovs ar lietuviešu puisi Gediminas Grinius ir nešaubīgi izvirzījušies līderos un apskrējuši tuvākos sekotājus par vairāk  kā pusapli. Uzmundrinām no sirds un cik labi vien protam. Džo arī sākumā skrien kopā ar vienu no kaimiņvalsts skrējējiem, uz maiņām pavelkot viens otru. Līdz vienā brīdi redzu, ka lietuvietis ir manāmi iepalicis. Tas rada man nelielas bažas, vai tik kāds nav pārāk saforsējis tempu, bet atceros, ka esmu tikai atbalstītāja, nevis trenere, tāpēc beidzu lauzīt galvu par to, kas uz mani neattiecas. Mūsu foršās meitenes var atļauties mainīt pavadošo puišu kompāniju ik pa laikam.  Martu labu brīdi uzmundrina Mārtiņš. Viņi min uz papēžiem lietuviešu titulētajai sportistei Sadai. Savukārt, Evita izskatās kā devusies nevis 100 km distancē, bet vieglā sestdienas skrējienā, un smaidīga tērzē ar Povilu. Līva (jaunākā no Džo atbalsta komandas) brīdī, kad mēģinu atcerēties, kas jāpasniedz šajā aplī mūsu skrējējam, uzdod jautājumu: “Nu, kad garām skries Tuksneša vētra?” Man par lielu atvieglojumu, tieši tobrīd  meiteņu magnēts Andris parādās pagrieziena galā. Līva ļauj man atgriezties pie tiešo pienākumu veikšanas, un es paspēju laikā pasniegt dzērienu Džo. Pēteris apbrīnojami mierīgi un harmoniski jož garām apli pēc apļa. Viņu īpaši necenšamies uzmundrināt, jo šķiet, ka skrējējs dzird tikai to, kas skan austiņās. Vēlāk konstatēju, ka esmu pieļāvusi kļūdu — visi neklausās mūziku tik skaļi kā es, tāpēc sava deva labo vārdu un darbu tiek arī viņam. Mūsu pieredzējušākais “simtnieks” Arne pārsvarā distanci mēro viens un izskatās, ka liela līdzi jušana nav nepieciešama. Cieņpilna došanās pretī nospraustajam mērķim. Visvairāk pārsteidz Ainārs, kurš neatlaidīgi, metru pēc metra samazina attālumu starp sevi un līderiem. Palīdzam, kā mākam. Nekas daudz jau nav jādara, jo viņam pašam ir līdzi lieliska atbalsta komanda.

Laika apstākļi lutina skrējējus — saule mijas ar vieglu līņāšanu. Apļu skaits pamazām sarūk. Beidzot ir klāt maģiskā puse. Diemžēl jau 3 skrējēji ir izstājušies. Priecē fakts, ka starp viņiem nav neviena latvieša. Organizatori līdzjutējus cienā ar karstu tēju, bet skrējējiem pusdienās sarūpēti makaroni un rīsi. Vēl uz galda katram ir banāns, ābols, cepumi un šokolāde. Zinot, ka Džo apēdīs vien kādu augli, pārējo atvēlu atbalsta komandai. Makaroni un rīsi tiek izbrāķēti, jo esot “pliki”. Našķi pazūd zibenīgi. Ievēroju, ka arī vairums skrējēju pārtiek no savas īpašās pārtikas. Daži galdiņi izskatās kā pārtikas piedevu veikala un aptiekas plaukta miksēts variants, bet ir arī sportisti, kas ietur minimālisma stilu. Viens no lietuviešiem palūdz, lai uztaisu pāris bildes no skrējiena un nolasa lekciju par svaigēšanas plusiem, kamēr dzer no burciņas pretīga paskata zaļu žurgu (sasmalcinātus dārzeņus). Vai tas viņam palīdzēja 100 km? Laikam jau nē, jo pēc padsmitā apļa viņš sāka cīnīties ar krampjiem kājās un pusdistancē izstājās.  Tas tā — pārdomām. Vai vajag, ko vajag, un cik vajag lietot… Džo un Aināra jaunākie līdzjutēji ir atraduši kopīgu valodu un dienas otrajā pusē varēšu nedalītu uzmanību pievērst trasē notiekošajam.

Viļņas iedzīvotāji atnākuši baudīt atpūtu parkā, bet mūsu sportisti tikmēr trasē cīnās paši ar sevi un mazliet arī viens ar otru. Ceru, ka līdzjutēju atbalsts palīdz morāli, bet Andra Dudeļa padomi un burvju dzira pavisam noteikti dara brīnumus ar skrējējiem. Mūsu meitenes ir nepārspējamas — smaidīgas un enerģijas pilnas. Izskatās, ka atpakaļ uz Rīgu viņas nebrauks — katrai pa pusducim pielūdzēju un precinieku sola gaidīt finišā. Jau 45. aplis. Apjaušu, ka kopš 6.00 rītā neesmu apsēdusies, pusdienās ēdusi vien Kitkat batoniņu un karstas kafijas vietā dabūjusi aukstu Cabernet Sauvignon no papīra glāzītes. Noguruma nav, ir vien prieks par mūsējiem.

Garām aizskrien sacensību līderis — stoiciskā mierā skrienošais lietuvietis Gediminas Grinius, aiz viņa Ruslans Seitkalijevs. Viņi ir manā favorītu listē jau kopš vakardienas sapulces. Ziniet, tāda maza, sievišķa vājībiņa. Khm, labi, nokaunos… Noskrienieši — labākie! Iedodu Džo pēdējo želeju, sakārtoju dzērienus un turpinu uzmundrināt garāmskrienošos. Līva enerģiski vicina Latvijas karodziņu. Elīza pajautā: “Kā sokas tētim?” Attraucu, ka izskatās cerīgi — finišēs. Tad pēkšņi saprotu, ka mana vakardienas ironiskā piezīme par numeroloģijas sakritībām var izrādīties patiesa un skaitlis 4 finišā ir visai reāls. Pat varētu izvilkt līdz pjedestālam. Tad jau laikam veltīgi būšu pretojusies šim pasākumam un Džo izvēlējies pareizo stratēģiju skrējienam.

Liktenīgais brīdi ir klāt — finišā ar gavilēm tiek sagaidīts sacensību uzvarētājs Gediminas Grinius, viņa laiks 7:21:25. Pēc krietna laika sprīža varam sumināt otrās vietas ieguvēju Ruslanu Seitkalijevu.

Tad nelieli gaidīšanas svētki un — finišē Džo! Līva lepni pavada tēti finiša taisnē. Pirmajai reizei negaidīti labs rezultāts — 7:51:43. Nekautrējos izmantot savas ekskluzīvās tiesības uz Latvijas čempiona buču, mirkli pagozējos viņa piecminūšu slavas saulītē un nododu masiera gādīgajās rokās, lai atgrieztos atbalsta komandā. Juhū! Meiteņu sajūsmas spiedzienu pavadībā finišē Ainārs. Arī viņam tiek apsveikumi, rokasspiedieni un bučas no līdzjutējiem. Sirsnīgi un mīļi.

Džo izraujas no nežēlīgā masiera nagiem, lai kopā ar Aināru sveiktu Valdi finišā. Pjedestāls ir nokomplektēts. Neformālā un jaukā gaisotnē noris arī apbalvošanas ceremonija. Sākumā pie balvām tiek Baltijas kausa 2012 uzvarētāji.

Tad kārta Lietuvas labākajiem skrējējiem. Ovācijas izraisa trešās vietas ieguvējs, kurš medaļu saņem guļot uz masāžas galda. Beidzot tiek sveikti Latvijas čempioni. Trīs VSK Noskrien vīri saņem apsveikumus no Andra Dudeļa. Kaut ko tādu var tikai letiņi — cits ar kurpēm, cits ar zeķēm, cits ar basām kājām… Apbalvošanas ceremonijas dēļ, diemžēl, nenoķeru Mārtiņa finišu fotoobjektīvā. Taču karodziņam plīvojot, ar Tarzāna cienīgu kliedzienu finišē dullākais (pozitīvā nozīmē) no visas noskrieniešu kompānijas. Sagaidām Tuksneša vētru!   Pamazām mūsu pulks kļūst kuplāks un skaļāks. Patiesībā varu droši apgalvot, šķiet, ka atrodamies pašmāju trasē un latvieši ir tie, kas rūpējās par atraktīvu sacensību gaisotni. Vīri, izbaudījuši masāžu, sāk dalīties “medību” stāstos. Arne emociju uzplūdiem nepadodas arī finišējot. Mierīgi un nesatricināmi. Ar pārliecību. Finiša zonā esošie uzgavilē Pēterim. Vēl viens mūsējais ir uzveicis 100km. Baskāju kustībai ( un Oremanam) par prieku paspēju nobildēt arī vienīgo skrējēju minimālajos apavos. Ā, gandrīz aizmirsu. Minikonkursiņš noskrieniešu daiļajam dzimumam. Uzmini, nu! Kurš tas ir? Kas balvā? Hmm, iespēja paskriet kopā kādā treniņā vai mačos. Ar vislielāko nepacietību skaitām eees beidzamos apļus. VSK Noskrien puiši jau sastājušies kārtīgi rindā, lai sagaidītu pirmo latviešu meiteni finišā. Kad viņa parādās koridora galā, ir pagrūti saklausīt, ko komentētājs saka mikrofonā. Mūsējie auro kā traki, viņiem palīdz arī brāļi lietuvieši. Meitene ieskrien laimīgi smaidīdama un puiši met viņu gaisā, nesagaidot pat medaļu. Ja piešķirtu balvu katrās sacensībās par labāko noskrienieti, tad šoreiz to noteikti dotu tieši Evitai. Mierīgi, nepārvērtējot spēkus, savu šī brīža spēju robežās un, galvenais, ar nedziestošu smaidu sejā (un pilnīgi noteikti ir vēl slēptais potenciāls, kurp augt). Malacis!

Arī mūsu otra foršā meitene lēni un neatlaidīgi pieveic apli pēc apļa. Marta smaida un spītīgi atsakās teikt, cik vēl kilometri jāskrien. Un nav jau arī svarīgi, jo zinām, ka atpakaļceļa nav. Ta-ta-ra-tā! Fantastika! Mums ir vēl viena jauna, skaista čempione 100km!

Laiks atpūsties, tāpēc mērojam ceļu uz viesnīcu. Tur priekšā Arne un Mārtiņš, izrādās arī viņi šeit mitinās. (Paldies par našķiem! Noderēja).

Pavakariņojam. Skatos uz meitenēm un neticu savām acīm. Pulksten deviņos viņas gulēt gāja tikai zīdaiņa vecumā. Mēs vēl vakarējam pie vīna glāzes un pārrunājam dienas iespaidus. Kādi tie ir? Lieliski. Ir sajūta, ka pati esmu pieveikusi 100km. Tāda viegla eiforija. Prieks par ikvienu, kas noskrēja, un labi padarīta darba apziņa. Pārliecība, ka VSK Noskrien ir liela ģimene. Un ģimenē ir spēks. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju brauca uz Positivus, mums bija pašiem savs — skrienoši pozitīvais pasākums! Paldies par lielisko kompāniju!

Parasti tik pozitīvi nemāku rakstīt, bet ko lai dara, ja šoreiz nav darvas karotes, ko pieliet medus mucai.

Ā, šo gan ir vērts atcerēties visās sacensībās “Siena ir par sodu tiem, kuri skrien nevis tāpēc, lai gūtu prieku, bet plēstu pakaļu” (Signis^©).

Izskatās, ka palīdz tiem, kas to ievēro. Galvenais taču ir noskriet, dažkārt tas pat palīdz uzvarēt. Uz tikšanos nākamajos skriešanas svētkos!

Raksts no Dzo līdzjūtējas bloga