Valmiera pret Londonu

Noskriets kārtējais Latvijas čempionāts maratonā Valmierā. Katrs tam gatavojies pēc sava plāna, bet lielāko daļu no mums vienoja viens vienots mērķis – noskriet šo maratonu ar savu labāko rezultātu. Izņēmums ir tikai daži no mums. Piemēram, mūsu tempa turētāji, kuriem bija disciplinēti jāskrien pēc noteikta tempa, lai palīdzētu daļai skrējēju sasniegt savus šā brīža mērķus. Ir arī tādi Latvijas elites skrējēji, kuri neskrēja Valmieras maratonā. Viena no šādām skrējējām, kura neskrēja Valmieras maratonā, jo viņai šogad priekšā vēl nopietnāks maratons, ir Dace. Pirms diviem gadiem Dace daudziem izraisīja interesi ar jautājumu – kas tā tāda, kas Valmieras maratonā iekļuva godalgotajās vietās? Šogad būtu pamatoti jautāt – kāpēc Dace neskrien Valmieras maratonā? Sakarā ar visiem šiem jautājumiem vērsāmies pie pašas Daces Linas.

Kādas ir Tavas attiecības līdz šim ar maratoniem?
Esmu noskrējusi piecus maratonus līdz šim. Divus Valmierā, divus Rīgā un vienīgais mans ārzemju maratons bija Barselonā. Vēl esmu skrējusi pusmaratonu Hannoverē, kur bija ļoti viegla trase. Valērijs Zolnerovičs šajā tresē izskrēja normatīvu pasaules čempionātam maratonā, taču šī trase nav sertificēta, līdz ar to šāds normatīvs netiek ieskaitīts.

Vai Tev šī tēma sakarā ar normatīviem ir svarīga?
Ceru šoruden izskriet B normu kvalifikācijai Londonas Olimpiskajām spēlēm. Esmu jau pieteikusies vienam ārzemju maratonam, taču turēšu noslēpumā tā nosaukumu. Labi, ka man bija iespējams pieteikties šim maratonam kā elites skrējējai un neparādīties maratonistu sarakstā. Šajā sakarā man ir ne visai pozitīva pieredze, jo Barselonas maratonā apbalvoja sešinieku un pēc maratonistu saraksta man likās, ka varu iekļūt sešiniekā, taču, kad nostājos uz maratona starta līnijas, konstatēju, ka uzradušās sešas melnādainas maratonistes, kuras nebija iepriekšējā maratonistu sarakstā. Tās arī tās balvas sadalīja.

Kāpēc gribi paturēt noslēpumā trasi, kurā centīsies izpildīt Londonas Olimpisko spēļu B normatīvu?
Varbūt tā tāda skrējēju māņticība. Ja nu es 30. km izstāšos. Ja redzēšu, ka nevaru izpildīt normatīvu, tad izstāšos un neviens neuzzinās, ka esmu skrējusi šo maratonu. Man šajā gadījumā personīgais rekords, piemēram, 2.44.00 neko nedos, jo B normatīvs ir 2.43.00.

Vai Latvijas mērogā arī rezultāts 2.44.00 nebūs samērā augsts un nedos Tev iespēju nokļūt kādu „skautu” redzeslokā, lai iegūtu personālus uzaicinājumus uz citiem prestižiem maratoniem?
Man liekas, ka prestižos maratonos saņemt personālus uzaicinājumus varētu ar rezultātu ap 2.30.00, kas parasti ir desmitnieka rezultāts. Labākās eiropietes jau skrien zem 2.30.00, sievietēm jau nav tik krasa atšķirība starp baltajām un melnajām skrējējām. Spicē jau parasti ir melnādainās maratonistes, taču arī krievietes un ukrainietes ļoti ātri skrien maratonus.

Kādus apavus izmantosi, lai noskrietu maratonu ar sev vēlamu rezultātu?
Man ir sponsorēšanas līgums ar Asics, kas mani nodrošina ar apģērbu, apaviem un apmaksā sacensību dalības maksu. Sacensībās es skrienu ar Asics Trainer modeļa apaviem, taču treniņos skrienu ar Asics 3000 modeli, lai saudzētu kājas. Manā garderobē ir arī Asics Kayano 17 modelis, taču es labāk tomēr jūtos 3000 modelī. Es uzticos savām sajūtām, tādēļ īpašu vērību nepievēršu laboratoriju ieteikumiem par apavu piemērotību. Sezonā man ir nepieciešami kādi četri pieci pāri. Pašā sākumā es skrēju ar Adidas apaviem, taču jau pirms Sponsorēšanas līguma noslēgšanas un nopietnas skriešanas es jau biju pārgājusi uz Asics apaviem, līdz ar ko man šajā sakarā nekādas pārmaiņas nebija.

Ziemā arī skrien ar Asics 3000 modeli? Asics ražo arī speciālus ziemas skriešanas apavu modeli- Asics Arctic.
Ziemā es skrienu ar tiem pašiem apaviem, ar kuriem skrienu vasarā. Ja ir sniegs un nav ledus, tad arī ar vasaras apaviem nav nekādas grūtības skriet. Taču, ja tiešām ir tādi apavi tieši ziemai, būs jāprasa sponsoriem. Man jau tam sponsorēšanas līgumam vēl nav gads.

Kā tika atrasts Tavs sponsors – Asics?
Šo sponsoru atrada mans draugs un treneris Igors Kazakēvičs. Sponsorēšanas līgums man uzliek par pienākumu skriet sacensībās un treniņos ar Asics apģērbu. Arī dažādās aktivitātēs man ir jābūt Asics apģērbā un man liekas, ka tas ir ļoti ērts, un esmu ar to ļoti apmierināta. Uz šo interviju es atbraucu ar velosipēdu un Asics apģērbs tam ir ļoti piemērots. Man ļoti patīk Asics arī tādēļ, ka kādreiz nosaucot šo kompāniju kādām paziņām, kuri nav saistīti ar skriešanu, tie neatpazīst šo kompāniju. Asics man sedz dalības maksu Latvijas sacensībās un arī ārzemju sacensībās, ja šo sacensību atbalstītājs ir Asics. Nekādus īpašus rezultātus pagaidām no mani Asics neprasa, taču slinkot arī neļauj.

Cik liels ir tavs atbalstītāju loks?
Parasti nav tā, ka nāk klāt un saka: negribi mēs Tevi atbalstīsim? Paši mani piedāvāja atbalstīt Maxim, kuri ražo sporta uzturu. Pati es gāju uz Ķeizarmežu, lai vienotos par sporta zāles izmantošanu. Tā atbalstīšanas prakse vēl nav tik ilga, tādēļ vēl šajā sakarā ir virkne darbu darāmi.

Kas ir Tavas sīvākās konkurentes Latvijā? Pusmaratonā, maratonā un varbūt pat 100 km.
100 km varētu būt mana īstā distance. Skriešu to tad, kad jutīšu, ka nevaru vairs noskriet ātrāk maratonu, tas ir, pēc vairākiem gadiem droši vien. Pusmaratonā man ir vairākas konkurentes, taču maratonā manas konkurentes Latvijā vēl nav skrējušas maratonu. Ilona Marhele noskrēja maratonu dažas sekundes lēnāk nekā mans labākais maratona rezultāts, taču es domāju, ka es vēl krietni uzlabošu savu maratona rezultātu. Jeļena Prokopčuka nav mana konkurente maratonā, jo viņa jau skrien citā līmenī. Viņa ir pasaules elitē, taču es sevi varu pieskaitīt pagaidām tikai Latvijas elites skrējējām. Uzskatu, ka mana konkurente maratonā varētu būt Inna Poluškina, kura maratonu nekad nav skrējusi. Viņai ir ļoti labi rezultāti pusmaratonā. Būtu ideāli, ja es varētu tik ātri skriet pusmaratonu, taču domāju, ka tik ātri pusmaratonu es nevarēšu noskriet. Vēl mana konkurente maratonā varētu būt Ļena Ābele, kura arī nav skrējusi maratonus, bet ļoti ātri skrējusi īsākas distances. Bet ne vienmēr ir tā, ka tas, kurš ātri skrien pusmaratonu, var ātri noskriet maratonu. Var būt tā, ka līdz 30 km ir viegli, bet tad nolūzt. Kad viņas noskries maratonu, tad varēsim arī runāt par manām maratona konkurentēm Latvijā.

Kā Tu pati jūties, skrienot maratonu?
Pozitīvi, ka savu ātrāko maratonu Valmierā noskrēju ļoti vienmērīgi. Mans mērķis ir noskriet pirmo pusīti lēnāk nekā otru pusīti. Man patīk skriet maratonu un mans mērķis ir piedalīties Londonas Olimpiskajās spēlēs maratonā. Pusmaratonā nav olimpiskās distances, bet 10km distances olimpisko normatīvu varētu noturēt tikai pirmajā kilometrā. Ja sāk skriet 100 km, tad vairs pusmaratonu paskriet nevar, jo zūd ātruma īpašības. Tādēļ 100 km skriešu tad, kad sapratīšu, ka citās distancēs ātruma vairs nebūs.

Kā Tu gatavojies maratona distancei?
Trenējos es gandrīz katru dienu. Pirms sacensībām parasti vienu dienu paņemu atpūtu. Vados pēc sajūtām. Ja nav attiecīgajā dienā noskaņojums, cenšos nemocīt sevi treniņā. Parasti katru dienu man ir divi treniņi. Garo treniņu skrienu ap sešiem septiņiem vakarā. Tempa treniņus taisu kā kuro dienu. Reizēm rītos, bet reizēm vakaros. Ja nākošā dienā ir tempiņš 10 km, tad iepriekšējā dienā es taisu kāpinājumus pa 250 m, kas varētu būt tāda kā ieskriešanās nākošās dienas tempa treniņam. Tempa treniņš ir tādā tempā, kādā jāskrien maratons. Citreiz tie 10 km tiek skrieti raustītā tempā 500 m caur 250 m atpūtas tempā. Intervāla treniņos tie 500 m tiek skrieti pusmaratona tempā, bet citreiz vēl ātrāk. Lai es izskrietu Londonas Olimpisko spēļu normatīvu, vidējais temps man būs jānotur 3.50 min. uz km, pusmaratonu es skrienu ar vidējo tempu ap 3.45 min uz km. Kad noskrienu pusmaratonu, es jūtu, ka varētu vēl skriet tālāk. Būtu man priekš normatīva jāizskrien divas pusītes ap 1:21:00. Domāju, ka es to varu noskriet. Nedēļā man ir divi tempa treniņi, bet skrienu arī atsevišķi sprintiņus – tā saucamos fartleksus.

Šādā režīmā jau sen trenējies?
Sākotnēji es skrēju tikai skriešanas pēc. 2009.gadā skrēju pat bez pulsometra – vienkārši pēc sajūtām. Pat nezinu ar kādu ātrumu skraidīju pa Biķerniekiem.

Tev ātruma treniņi ir vajadzīgi?
Finišu vajadzētu uztrenēt. Ļoti žēl bija zaudēt Ilonai Marhelei Nike Riga run. Es viņu distances nobeiguma daļā panācu un apdzinu. Dzirdēju, ka viņa smagi elpoja. Kad ieskrēju Mežaparka estrādē, kāds man teica, ka esmu pārliecinošā vadībā un arī Ilonu nedzirdēju. Cilvēki malā stāv pilnīgi bez emocijām, neviens nepasaka, ka Ilona man tuvojas. Man tāda tendence, ka es neatskatos atpakaļ, jo parasti es jūtos diezgan pārliecināta par sevi. Es vienkārši turpināju savā pārliecinošā tempā skriet, arī cilvēki apkārt bez emocijā un arī nekādu elsošanu aizmugurē nedzirdēju. Īsi pirms finiša viņa mani apdzina un spēkoties ar viņu jau bija par vēlu. Šī man būs uz priekšu tāda laba mācība, ka jāatskatās, ja neviens nepasaka priekšā informāciju par konkurentiem. Žēl, ka treneris nebija klāt. Viņš būtu mani pabrīdinājis un es būtu vēl uzkāpinājusi tempu. Lai gan man šī 10 km distance nebija tik nozīmīga, tomēr ļoti žēl, ka šādi atdevu uzvaru. Nu nekas, būs mācība.

Par cik svarīgu priekšnoteikumu maratona noskriešanai uzskati uzturu?
Man patika Aigara Fadejeva atbilde par uzturu tikšanās laikā ar interesentiem SportLat telpās. Viņš atbildēja, ka, ja cilvēks mazāk trenējas, viņš ir vairāk informēts un vairāk lieto želejas nekā top sportisti. Man internetā, draugos un uz e-pastu raksta un jautā – kādas želejas es lietoju, kādus dzērienus es dzeru. Man liekas, ka sāk vispār no nepareizā gala. Vēl nav uztrenējušies un jau sāk domāt par želejām un dzērieniem. Varētu piekrist, ka sacensībām šie dzērieni ir vajadzīgi, bet treniņos, es uzskatu, ka nekādi papildus uztura bagātinātāji nav nepieciešami. Es arī garos treniņus tikai uz ūdeni skrienu, lai norūdītu organismu. Es garos treniņus skrienu pēc laika – apmēram 2,5 stundas un kontrolēju pulsu.

Vai pulss nav ļoti atkarīgs no dažādiem citiem papildus apstākļiem?
Es, protams, ņemu vērā savu pašsajūtu, taču garos treniņus neskrienu ar augstāku pulsu kā 140 sirdspuksti minūtē. Kad es skrienu 10 km treniņu, tad man pulss ir ap 160 sirdspuksti minūtē. Sacensībās pulsu es nemēru, jo tad ir jāskrien. Sacensībās man pat nav pulsometrs līdz. Pie tam iespējams, ka tie daudzie pulsometri varētu sākt jaukties kopā.

Uzturs jau nav tikai želejas un uztura bagātinātāji, ko Tu ēd ikdienā?
Agrāk es ēdu daudz majonēzes. Tagad no šādiem trekniem ēdieniem es atsakos un man pat tie neprasās. Ja man attiecīgā dienā ir bijis kāds garais treniņš, tad es atļaujos arī kādu nedaudz treknāku ēdienu. Agrāk es neēdu biezputras. Tagad auzu pārslu un mannā biezputru lietoju katru rītu. Arī pirms sacensībām es izvēlos ēst biezputru. Pastāv savi noteikumi, jo biezputras es vāru uz ūdens bāzes, kaut arī pienā būtu garšīgāk. Esmu no tām, kura varētu arī mierīgi uzbaroties. Kad sāku skriet, svēru virs sešdesmit kilogramiem. Pie tam jutos normāli. Ja šobrīd man būtu tāds svars, ārprāts – pakustēties nevarētu. Tagad man jau ir par kādiem desmit kilogramiem mazāks svars.

Gaļa arī ietilpst trekno ēdienu sarakstā?
Es noteikti ēdu gaļu. Atsakos tikai no treknas gaļas. Ēdu arī zivis. Arī Coca-colu reizēm es dzeru, bet no čipšiem gan noteikti atsakos, jo uzskatu tos par ļoti neveselīgu ēdienu. Veikalā arī reizēm paskatos uz produkta etiķeti, taču reizēm varu pēc sacensībām nopirkt Roko torti un visu apēst. Varu arī apēst kilogramu saldējuma. Es diezgan daudz pati arī gatavoju ēst mājās, jo ikdienā dzīvoju mājās. Pati gatavojot, es arī skaidri zinu, ko es apēdu.

Daudzi Tev jau iepriekš jautājuši, kādas aktivitātes Tev bija pirms skriešanas?
Patika man ar velosipēdu braukāt. Vidusskolā es dejoju gan tautiskajās dejās, gan arī modernajās dejās. Arī fizkultūra vienmēr man ir patikusi. Mani arī aicināja uz sacensībām skolas laikā, taču vecvecāki, pie kuriem es bērnībā dzīvoju, īpaši šādas aktivitātes neatbalstīja. Viņi neredzēja šādām nodarbēm īpašu jēgu. Šobrīd man nedaudz tas kremt, jo es atceros, ka man fizkultūra ļoti patika un arī labi padevās. Labi skolā es skrēju krosiņu, tādēļ mani arī aicināja uz sacensībām. Piektdienās Bauskas stadionā bija sacensības. Es vecvecākiem teicu, ka eju uz skolu, bet aizlavījos uz sacensībām. Sacensības beidzās 11.00, tādēļ man bija jāvazājas apkārt, lai ierastos mājās 14.00, kā parasti no skolas. Vecvecāki uzskatīja, ka jāiegūst ir kāda izglītība, kas nav saistīta ar sportu, jo ar sportu naudu nenopelnīsi.

Tajā laikā jau nebija maratoni ar naudas balvām. Ja katras nedēļas beigās saņem čeku par labiem rezultātiem sacensībās, nav jau nemaz tik slikti. Bet vai kādreiz nepienāk brīdis, kad jaunās meitenes skries ātrāk?
Es domāju, ka es skriešu līdz sirmam vecumam. Bet es nevaru teikt, ka visu laiku es skriešu domājot par rezultātu. Šobrīd skriešana ir mana prioritāte un man tas ļoti patīk. Laikam man patīk skriet, jo man tas padodas un mani rezultāti uzlabojas. Es jūtu, ka es varu vēl pielikt un šī apziņa man dod papildus motivāciju. Skrienot es par naudu nedomāju, bet man patīk šis process. Man patīk arī tā sajūta pēc treniņa, kad ir tāds patīkams nogurums. Treniņu sākt pat reizēm negribas, bet laba sajūta ir tad, kad tas pārvarēts. Ir dzirdēts viedoklis, ka skrienot jau mēs neko neradām, ka tā esot tāda laika izniekošana. Taču šādās pārdomās es cenšos neiedziļināties.

Parasti sacensībās Tu skrien puišu bariņā. Tu viņiem, vai viņi Tev skrien līdz?
Es ar puišiem nesacenšos. Man gan treneris iesaka, ja esmu pirmā no meitenēm, tad vajadzētu iesēsties kādam puisim astē. Sacensībās, protams, šādi mana tempa puiši noder. Man arī Rīgas pusmaratonā palīdzēja skriet manā tempā Andrejs Jesko . Viņš arī ir nesen sācis trenēties pie mana trenera Igora. Dažreiz mēs Mežaparkā trenējamies kopā. Igors vēl kādiem pieciem skrējējiem sastāda treniņu plānu un nopietni trenē soļotāju no Baltkrievijas.

Sevi uzskati par profesionālu skrējēju vai arī amatieri?
Nekāda baigā profesionāle jau es neesmu, taču šobrīd neko citu arī nedaru. Skriešana šobrīd ir mans pamatdarbs. Ja vēlies sasniegt Olimpisko normatīvu, tad citi darbi ir jāziedo tam. Šajā sakarā es apbrīnoju savu treneri Igoru. Viņš daudz strādā fizisku darbu ārpus soļošanas un tik un tā izpilda normatīvus. Ir soļotāji, kuri tikai soļo, bet nevar izpildīt normatīvu. Es esmu beigusi žurnālistus un agrāk strādāju portālā un rakstīju par tūrismu. Šad tad vēl tagad uzrakstu kādam laikrakstam, jo tas man patīk. Man patīk kādu nointervēt un uzrakstīt kādu rakstu.

Skrienot klausies mūziku?
Skrienot es neklausos mūziku, jo es baidos no suņiem un varētu tādēļ nedzirdēt, ka kāds suns man piezogas. Kad es Mežaparkā ieraugu kādu suni – uzreiz samazinu tempu un esmu nikna, ka Mežaparkā staigā nepiesieti suņi. Es skrienot arī treniņos domāju par to skrējienu. Varbūt kādreiz aizklīst domas par tādām sadzīviskām lietām, taču pārsvarā es domāju par skrējienu. Skatos, cik man vēl jāskrien un kāds temps, kā arī domāju par pašsajūtu.

Vai Tev paliek laiks arī ārpus skriešanas?
Jā paliek. Es tāpat aizeju uz kādu teātri vai koncertu. Treniņu laikus es varu koriģēt. Citreiz trenējos pirms brokastīm, kādos 7.00. Citreiz pirmais treniņš man ap 11.00 vai 13.00. Pirms brokastīm esmu sevi pamocījusi un taisījusi tempiņus, bet tad ir grūti un arī pulss ir augstāks. Vakara treniņš man ap kādiem 17.00 vai 19.00. Kad bija ļoti karsts, skrēju ap 20.00 vai pat 20.30. Taču divi treniņi dienā nav kā ar cirvi iecirsti, jo varu arī izlaist kādu lēno treniņu, jo esmu pietiekami daudz sirdi trenējusi. Tempiņus gan nevajadzētu izlaist.

Vai ir atšķirība, pirms Tu skrēji, un šā brīža veselības stāvokli?
Pirms sāku skriet, es bieži slimoju. Man pat bija konstatēta bronhiālā astma. Man izrakstīja un es pat nopirku kaut kādas tur dārgās zāles pret bronhiālo astmu. Taču nelietoju tās. Varbūt tiešam rezultāti būtu augstāki, ja lietotu tos preparātus?

Vai Tu piekristu uzaicinājumam paskriet kopā ar VSK Noskrien biedriem?
Es domāju, ka noteikti. Jo dažreiz man prasās kompānija un tā vienkārši paskriet lēno treniņu pavisam lēni un lielā kompānijā. Būtu gatava iesaistīties arī Jūsu aktivitātēs sakarā ar jaunajiem skrējējiem, ja laicīgi zinātu un varētu ieplānot savus treniņus. Bez tam Jūsu portālā jau ieskatos ikdienā, jo interesanti paskatīties kalendāru. Starp citu, Barselonas maratonu es atradu tieši >www.noskrien.lv, jo zināju, ka šajā lapā ir reģistrēti liela daļa maratonu. Forši, ka var apskatīties, kas konkrētajā skrējienā piedalīsies.

Vai neesi nekad domājusi reģistrēties un piedalīties diskusijās www.noskrien.lv?
Es tās esmu lasījusi un man likās, ka varētu diskutēt un diskutēt. Piemēram, par apaviem. Taču baidos, ka man nervi neturēs. Mans viedoklis ir, ka jābūt normāliem apaviem, lai skrietu. Tādēļ man gribas iekaustīt to džeku, kas raksta, ka baskāju skriešana ir vienīgais veselīgais skriešanas veids. Dažreiz es paskrienu ar naglenēm pa mežu, bet tas arī tikai dažreiz. Piemēram, kad bija Latvijas čempionāts krosā, tad es dienu iepriekš uzvilku naglenes, lai pamēģinātu kā ir. Man pat tas likās bailīgi.

Vai Tev ir kādas cerības pietuvoties pasaules maratonistu elitei?
Šobrīd pāragri par to runāt. Domāju, ka man jau ir par vēlu domāt par Londonas Olimpisko spēļu A normatīvu, kas ir 2:37:00. Londonas Olimpisko spēļu B normatīvo gan ceru izpildīt, taču nezinu, vai ar to pietiks, lai aizbrauktu uz Olimpiādi, jo arī Inna Poluškina mierīgi varētu izpildīt B normatīvu. Es pat būtu gatava pati nopirkt lidmašīnas biļeti uz Londonas Olimpiskajām spēlēm.

Titulbildes autors Juris Bērziņš-Soms.