Vai ir dzīve pēc uzdrošināšanās?

Nu jau pagājis kāds laiciņš kopš Valmieras maratona, ar ko noslēdzās akcija „Uzdrošinies noskriet 2”un kurā mēs uzdrošinājušies noskrējām savus pirmos pusmaratonus un maratonus. Sācies jauns gads, atskatīsimies uz pagājušo laika posmu, lai redzētu, kā mums gājis. Vai akcija mūs iedvesmojusi savu dzīvi vadīt sportiskāk, vai tieši otrādi, ir doma, ka nekad vairs? Parunāsim arī par nākotnes plāniem sportiskajās aktivitātēs.

Pusmaratonisti

Līva

Pēc Valmieras radās pārdomas ko darīt, beigt skriet vai turpināt. Nolēmu turpināt un pakonsultējoties ar pieredzējušākiem skrējējiem, saņēmu apstiprinājumu, ka varu droši mēģināt noskriet vēl vienu pusīti. Turpināju trenēties un Siguldā noskrēju savu otru pusmaratonu, uzlabojot rezultātu par sešām minūtēm! Novembrī skrēju mazāk, bet decembrī ar jaunu treniņu plānu atsāku skriet trīs reizes nedēļā. Šobrīd gan temps ir nedaudz zudis salīdzinājumā ar vasaras skrējieniem.

Pavasarī, ja pa ziemu nebūšu noslinkojusi, cerams, noskriešu pusmaratonu Nordea Rīgas maratonā uzlabojot savu šā brīža pusmaratona laiku. Ir doma arī par maratonu, bet vai nākamo vai aiznākamo gadu, tas vēl nav zināms. Siguldas kalnu briesmonī arī gribas iemēģināt šī gada 11km vietā 33km, bet tam, kā jau sapratu, ir īpaši jāpatrenējas.

Didzis

Pēc Valmieras skrienu vēl vairāk kā pirms tam. Nu vairs nav tādas nedēļas, kad nepievarētu vismaz vienu pusmaratona distanci… Septembrī piedalījos Skrien Latvija noslēdzošajā posmā Siguldā un neilgi pēc tam mazliet ekstremālākā pasākumā – Siguldas kalnu maratonā 11km distancē.

Tuvojoties aukstajam un tumšajam gadalaikam, skriešanas entuziasms nevis noplacis, bet pat pieņēmies spēkā, tā ka šobrīd regulāri deldēju arī sporta kluba skrejceļu. Lai man piedod velo, bet nākamgad mans sporta veids Nr.1 būs skriešana.

Plānoju iegūt ieskaiti Skrien Latvija seriālā, piedalīties pēc iespējas vairākos posmos un vismaz vienā mēģināt noskriet zem 1h30min. Vēlos uzlabot skriešanas tehniku, stabilizēt pulsu un elpošanu skriešanas laikā.

Zita

15. oktobrī noskrēju Siguldas pusmaratonu 2:26:09. Starp Valmieru un Siguldu trenējos maz, jo Valmierā guvu ceļgala traumu. Nav prāta darbs, bet nenoturējos, saite uz ceļa un Siguldas pusīte noskrieta. Forši! Pēc Siguldas nav skriets, jo sekas ir jūtamas joprojām, bet gan jau tikšu ar visu galā un skriešana neizpaliks. Skriet vēlme ir augusi pakāpeniski, un šobrīd tā ir vēl stiprāka kā jebkad!

Atsākšu skriet, tiklīdz izdosies tikt galā ar ceļa saišu problēmām. Īpašu plānu nav, bet ir vēlme noskriet Nordea Rīgas maratonā pusmaratonu, kā arī Liepājas un Siguldas pusmaratonus. Kādā no pusmaratoniem vēlos iekļauties 2:15. Mērķi un plāni nav par katru cenu sasniedzami, jo būšu gandarīta, ja varēšu vienkārši skriet.

Inese

Īstenībā man pat kauns atzīties, ka mani skriešanas treniņi pēc 18.septembra ir krietni sarukuši un decembrī esmu pavisam saslinkojusies. Protams, man ir dzelžains attaisnojums – esmu uzsākusi mācības maģistratūrā un tas paņem manu pēdējo brīvo laiku. Zinu, jau zinu, ka ir jāsaņemas un vienkārši jāuzvelk kedas kājās.

Pēc 18.septembra garākie iknedēļas treniņi man bija skrējiens no darba uz mājām – centrs – Mārupe (aptuveni10,2 km). Kamēr tiku līdz Vanšu tiltam, sanāca tāda mīcīšanās, bet pa Pārdaugavu gan feini. Tā reizi nedēļā vistiešākajā vārdu nozīmē skrēju pakaļ bērniem uz bērnu dārzu un tad drebinoties uz mājām, pa visu mēģinot pierunāt atvases mesties skriešus.

Ak jā, bija burvīgs skrējiens Ozolniekos, kur noskrēju savu otro 21-nieku – 2min ilgāk nekā Valmierā, bet pilnīgi nesaspringstot un baudot skrējienu. Loģiski, ka beigās ieslēdzās sacensību gars un sāku sevi šaustīt, ka tik līdzenā un foršā trasē nemēģināju skriet ātrāk…

Ceru, ka šī aptauja mani atkal sapurinās uz skriešanu ;-)

Gribu sagatavoties uz Rīgas Nordea pusīti – nu vismaz noskriet par kādu minūti ātrāk, ja ne tēmēt uz 2:00.

Iveta

Skrēju, skrienu, skriešu. Turpināju kustēties vakaros, īsākus un nedaudz garākus attālumus. Bet, protams, ne tik precīzi un regulāri, kā to darīju gatavojoties Valmierai, jo nebija tāds plāns, pie kā ir jāpieturas. Arī sacensības vēl bija. Turpināju līdz pēdējai kārtai skriet gan Ogres veselības apļos, gan Zilo kalnu skrējienos. Skrēju Rudens krosā Zilajos kalnos, Rembates apļos pacīnījos ar 10.8km un pats patīkamākais ir, kad āķis lūpā. Siguldā noskrēju savu otro pusīti. Skrēju tā, lai ir patīkami, lai nav jācīnās ar sāpēm, kā man tas bija Valmierā pēdējos kilometros. Un tik tiešām, Siguldas pusīte bija patīkamu emociju, sajūtu pilna, arī rezultāts tika uzlabots.

Un vēl… es ar savu nemitīgo stāstu – cik labi es jūtos pēc vakara skrējieniem, esmu spējusi arī vīra kungu pierunāt iesaistīties mūsu aktivitātē – skriešanā! Nu jau tagad skrienam visi trīs ģimenes locekļi.

Pie lieliem plāniem nepieturos. Skriešu – tad jau redzēs kas un kā. Vienīgais ar ko rēķinos, ka mēģināšu uzlabot savu rezultātu pusmaratonam. Tādēļ tagad ir viens tuvākais mērķis – izskriet no 1:45:00.

Ļena

Valmieras skrējiens bija ļoti labs, emocijas fantastiskas. Esmu pārliecināta, ka skriešanai punktu neesmu pielikusi. Tā nu ir sanācis, ka uzreiz pēc pusmaratona šķita, ka jāatpūšas kādu nedēļu. Pēc tam radās dažādi šķēršļi, saaukstēšanās, ģimenes apstākļi, darbi, kuru dēļ skriešana ārā nesanāca, bet iekštelpās negribas. Bet es saņemšos!

Nākotnē noteikti noskriešu vēl kādu pusmaratonu. Visticamāk tas notiks vasarā.

Arta

Nē, protams, ka nebija tik traki, lai teiktu, ka nekad vairs! Kamēr ārā auksts, nodarbojos ar citiem sporta veidiem – uzspēlēju tenisu un apmeklēju ūdensaerobikas nodarbības. Kad paliks siltāks, noteikti atsākšu arī skriet.

Par skriešanu konkrēta plāna nav. Jāskrien un viss! Bet ar Jauno gadu gribu nopietnāk pievērsties tenisam vai arī izmēģināt savus spēkus kādā citā sporta veidā.

Linda

Pēc Valmieras treniņi kļuvuši retāki. Trūkst kāda, kas uzraudzītu. Bet pavisam skriet neesmu pārtraukusi. Sacensībās esmu noskrējusi vēl vienu pusmaratonu – Ozolniekos, noskrēju Siguldas kalnos mazo – 11km distanci,15 km Ziemas skrējienā Ozolniekos. Pusmaratonā, lai arī tas notika plakanākā trasē par Valmieru, rezultātu uzlabot neizdevās, attaisnojos ar nepienācīgu sagatavošanos.

Konkrētu mērķu nav. Ir tādas vispārīgas domas, idejas. Turpināšu skriet pusmaratonus, cenšoties uzlabot savu rezultātu, kādu gribētos arī ārpus valsts robežām izskriet, nākamajos Siguldas kalnos pārvarēt 33km (ir savs šarms tajos „kalniņos”). Un tikai tad, kad sajutīšu, ka to vajag un varu – sākšu domāt par maratonu. Katrā ziņā varu teikt, ka esmu ar to saslimusi. Un kā reiz kāds gudrs cilvēks teicis – ar ko saslimis, ar to jāārstējas!

Maratonisti

Jekaterina

Pēc Valmieras piedalījos vēl trijās sacensībās – LSC atklātais čempionāts šosejā, 6.kārta (10km, 00:54:44), Siguldas pusmaratonā (1:56:03) un Ļubļanas maratonā (4:24:33), visos izlabojot savus labākos laikus attiecīgajās distancēs. Siguldas pusmaratona prieks ir, ka pirmo reizi izdevies pusmaratons zem 2h.

Par treniņiem. Pēc Valmieras neko daudz neatpūšoties (jo nelikās, ka vajag), turpināju regulārus treniņus. Pēc Ļubļanas maratona traumas dēļ pāris nedēļas atpūtos bez skriešanas, bet esmu jau atsākusi gatavoties Nordea Rīgas maratonam 2012.

Tuvākie plāni ir turpināt gatavoties Nordea Rīgas maratonam 2012. Vēl ļoti gribētos šovasar skriet “Skrien, Latvija” seriāla pasākumos, kā arī ir doma par kādu ārzemju maratonu. Un, protams, pamēģināt, vai ir dzīve pēc Siguldas kalnu maratona rudenī.

Treniņos gribētos saglabāt apjomu vismaz 4 reizes nedēļā, summā vismaz 40km nedēļā.

Ieva

Nekādu sacensību, tikai šad tad pa druskai paskrienu.

Plānu un mērķu nav. Būs jāpadomā un jāizvirza, citādi ar skriešanu nevedas kā gribētos. Bet vispirms jātiek galā ar plāniem citās dzīves jomās, kādu pusgadu pietiks ar paskriešanu pāris reižu nedēļā.

Pāvels

Skrēju pāris reizes uz skrejceliņa. Diemžēl, izlaidu gandrīz 3 mēnešus, jo bija ļoti maz laika un arī nedaudz slimoju. Plānoju skriet maratonu Rīgā un uzlabot Valmieras rezultātu. Ir jāpaspēj sagatavoties.