Sestdiena 16.oktobris. Rīga. Biķernieku sporta komplekss. Duatlons jeb skriešana – riteņbraukšana – skriešana.
Ja iepriekšējā vakarā krāmējot somu tiek pārcilātas drēbes, ko vilkt pie mērena lietus. Tad sacensību dienas rīta visi jautājumi ir lieki. Rīts Rīgā iesācies ar ziemu – snieg. Sacensību organizatori parūpējušies par patīkamu pārsteigumu sezonas noslēgumam. Tā vietā, lai ēstu brokastis tiek ķerts fotoaprāts un iemūžināts pirmais sniegs aiz loga. Hmm, kur ir manas slēpes.
Pulkstenis rāda jau 11.00. Ātri tiek apēstas brokastis, paķerta soma, pārskrūvēti pedāļi, ieeļļota ķēde, uzvilkta ķivere, vēl ziemas cimdi ielikti somā un vēl aizvien līst. Doma par taisnāko ceļu uz Biķernieku trasi cauri mežam tiek atmesta uzreiz. Pārāk daudz dubļi, peļķes un koku lapas priekš šaurajām riepām. Nākas vien braukt apkārt pa pielijušajām un peļķēm pilnajām ielām. Laiciņš ārā jauks. Pirmā kļūda nav uzvilkti gumijnieki un ūdens necaurlaidīgās bikses.
Skatam paveras Rīgas Motormuzejs. Pa paradumam gribas uzreiz braukt iekšā trasē, bet šķiet, ka šoreiz būs tā reize, kad jāmeklē cita iespēja kā tik iekšā. Nekļūdos. Visa dalībnieku un līdzjutēju plūsma tiek novirzīta uz kartinga trases ieeju. Vēl pāris peļķes un starta vieta sasniegta. Nedaudz nosaluši un smaidīgi pretī raugās dalībnieki. Satiku Ingu un Aivaru703, šie jau numurus saņēmuši. Papļāpājam. Rinda uz reģistrēšanos sāk mazināties. Beidzot arī es tieku pie numura.
Pēdējais laiks pārģērbties. No ģērbtuvju otras puses skan Aivara793 balss ar jautājumu: „Jūs meitenes bikini startēsiet?” Atbilde ilgi nav jādomā” „Nē, šoreiz nāksies tevi apbēdināt. Auksts, lietus tomēr…”. Skaļa nopūta „Kā? Un es cerēju…”. Ilgi nav jāgaida un turpat netālu Ro iesildās skrienot īsajos šortos. Uzsaucam Aivaram703, skaties Ro. Vēl tikai jānoliek soma. Arī velo jānovieto mix zonā. Iedotajā mantu maisā ielieku jaku ar domu, lai braucot neizpūš cauri. Skrienot jau būs silti garajās biksēs, siltajā termokreklā un plānajā velojakā, bet braucot ātrums tomēr lielāks un vēl tas vējš. Organizatori aicina uz startu.
Palienam zem starta lentes. Priekšā stājas tie, kas skrien 2 reizes pa diviem apļiem un brauc četrus apļus, aiz lentes visi tie, kuri uz pusi mazāk nekā pirmie. Starts. Visi aizskrien. Ātrie pa priekšu pārējie iepakaļus cik nu ātri varēdams un spēdams. Trase vijas apkārt kartinga trasei. Skrējēji izretojas kā gara čūska un lēni vijas uz priekšu. Sākumā skatam paveras daļa tribīņu, līkumiņš un pirmais šķērslis visi skrējēji līkumā tiek iedzīti slapjajā zālē. Tas tā, lai vēlāk velobraucējiem būtu vairāk vietas. Pāris peļķes, taisns gabaliņš un jau atkal līkums, ierobežots ar lentēm. Šoreiz gan var skriet arī pa asfaltu. Kājas jau tāpat slapjas, ja vēl nav tad nākamā peļķe izdara korekcijas. Vēl viens līkumiņš, slapja zāle, oļi un jau starta/finiša taisne. Visi dodas otrā aplī. Gandrīz visi. Tie, kuri startēja minūti vēlāk un skrien ātrāk steidzas pēc saviem velo. Tā tagad būs. Uzmanīgi trasē skrējēj un velosipēdisti. Otrais aplis tāds pats kā pirmais tikai tā skrējēju čūska vairāk izretojusies.
Skatam paveras starta/finiša jeb kā moderni sauc mix zona. Skrējēji mijas ar velosipēdistiem. Visi grib ātrāk tikt galā. Ieskrien mix zonā. Laimīgi atrodi savu braucamo. Ķivere. Un aidā uz braukšanu. 100m ar velo pie rokas ir jāpaskrien, bet tas jau tāds sīkums pēc pievarētiem 3.2km. viens pēc otra garām izsteidzas ātrie braucēji, lai jau skrien. Ar acīm meklēju grupiņu, kurai varētu piekabināties līdz vienu arī atrodu. Tā arī gandrīz visu distanci kopā nobraucam. Ja sākumā vēl kaut cik cenšas apbraukt peļķes, tad jo ilgāk tiek braukts, jo mazsvarīgāk tas paliek. Nepietiek, ka no priekšā braucošā velo ūdens tiek mests aumaļām sejām, ka galva jānoliec tik zemu, lai līdz ar ķiveres raga malu varētu ko redzēt. Manā gadījumā priekšā braucošā velosipēdista aizmugurējo riteni – aizvējš kā nekā. Arī laika vecis tur augšā ir sarosījies – pavērsis mākoņa maliņu un tagad ne tikai līst, bet jau arī snieg. Skaisti. Ar katru nobraukto kilometru skriešanas botas kļūst ar vien slapjākās un slapjākas. Dzēriens pudelē ar vien aukstāks. Cimdi – slapji? Ne gluži viņi vienkārši tek, un sāk pamatīgi salt rokas. Lai arī diži daudz ātrumus mainīt nevajag, tomēr tajos pašos Biķernieku trases kalniņos ērtāk tikt augšā ar mazāku pārnesumu. Bremzes gaudo. Dažos līkumos pagadījās nedaudz izslīdēt – konusiņi skrējējiem salikti un asfalts slapjš. Urā, pēdējais velo aplis. Kārtējo reizi ērti iekārtojusies aizmugurē, jo priekšā braukt tāpat nav jēgas, līdzbraucējs tad visu laiku brauca blakus, secinu, ka varu noķert kādu priekšā braucošo. Tomēr ātrāk līdz finišam. Tā viens otrs tiek apdzīts – vis pa lēnu. Vēl dažs labs uzmundrināts. Vēl pēdējā taisnē viens piedāvājas aizvilkt līdz finišam, komforts. Aivars703 teicās, ka arī viņam palidoju garām. Lai nu kā es viņu nemanīju.
Jau pa gabalu tiesneši vicina rokas un norāda tālāk tikai ar kājā un velo pie rokas. Domāts darīts. Ja vien tas būtu tik vienkārši. Pirmā saskarsme ar zemi – kājas ir slapjākas nekā domāju. Botas šķiet vēl trīs reizes lielākas nekā ir, bet paskriet var. Rokas salst nežēlīgi. Mix zonā atrodu savu vietu, pakarinu velo. Ķivere tā arī paliek galvā. Pirksti tā nosaluši, ka nav spēka attaisīt ķiveri. Nekas. Ne jau pirmo reizi ar ķiveri galvā skrienu. rokas turpina salt nežēlīgi. Laimīgie, kas finišējuši – dzer siltu tēju. Vēl jo projām cīnos ar pārsalušajām rokā. Ā, bija peļķe. Kam negadās. No cimdiem tek ūdens. Beidzot. Pēc noskrietām trīs minūtēm parādās siltums. Vēlreiz no cimdiem tiek izkratīts ūdens. Otrreiz otrais aplis. Slapjā zāle un peļķes vairs neliekas tik slapja kā sākumā. Parādās kompānija, šķiet mani atrada par tempa turētāju. Finišā vēl noprasa kāds man numurs, lai zina ar kopā finišējusi. Viņai čips īsti negrib strādāt.
Silta tēja pat divas. Katrai roka sava. Vismaz siltāk. Ar finišā sastaptajiem biedriem tiek pārrunāta trase, kā skrējās, cik kurš nosalis braucot. Ar skaļām ovācijām un uzmundrinājumiem Inga tiek pavadīta kārtējā aplī. Pāris minūtes un sāk salt. Pēdējais laiks tikt sausās drēbēs. Ar tiesnešu palīdzību tieku pie salijušā maisa, kur iekšā palika tā arī neuzvilktā jaka velo posmam, bet sausa. Lai arī cik teltī ir drēgns, sausās drēbēs tomēr labāk. Ziemas slēpošanas cimdi – silti.
Visi atskrējuši, visi finišējuši. Beidzot tiekam arī pēc salijušajiem velo. Paskatos apbalvošanu, velo arī apžuvis. Vēl pāris peļķes, pielijušas ielas. Ar slapjām drēbēm apkrāmēti radiatori. Silta tēja.
km 
-
skarbi..
tad jau Mežaparkā 15 km skrējienā laiks vēl bija labs- lija tikai pirmās ~10 min :D
Tas trakākais, kano Majoriem Jūrmalā uz rietumiem visu dienu super saulains ne grama no nokrišņiem tikai pametot acis uz Rīgas pusi šermuļi vien noskrien no tiem drausmīgajiem mākoņiem.
Ak vai, salti un slapji. Pienāks arī man tā diena, kad startēšu 2vai3 -atlonā. Paldies par rakstu – ieskatu.
Ļoti dzīvi iztēlojos, nosalu lasot…
Respect visiem izturīgajiem!
Un kā iesnas – nepiemetās?
Es no rīta pamostoties, padomāju vai nevajag no riteņa noskrūvēt dubļubleķus. Šoreiz slinkums attaisnojās. Es jau uz mačiem braucu glauni – ritenis uz mašīnas jumta, sieva stūrē. Pusceļā sāka snigt un jo tālak, jo vairāk. Sēžot mašīnā siltumā un skatotes uz krītošo sniegu nodomāju ka mači būs tādi formāli – lielākā daļa nemaz nebrauks, jo loģiski spriežot tādos laika apstākļos braukt nevar. Sacerējos. Visi bija uz strīpas. Jau iesildoties nosala roku pirksti un izmirkušās kāju pēdas. Laumīc laipni aizdeva savus ziemas cimdus (diemžēl ar tiem noturēt stūri nevarēju, tapēc nevarēju izmantot). Tad pie starta paradījās RO – PLIKIEM STILBIEM. Ro uzprasīja manu plānoto rezultātu pirmajam 3.2km skrienamam gabalam. Pēc manas atbildes 4:30 km novilka – āāā(domājot pie sevis – nīkulīgi) – tad nekā. Sapratu ka RO skries ātrāk. Tā arī bija. Otrajā posmā sapratu ka nebūšu nekāds ātrais pedāļu minējs, jo kopš Vienības brauciena septembra sākumā uz riteņa nebiju kāpis. Kļūdijos – es biju NEKĀDS. Jau pirmajā aplī man garām pabrauca Laumīc, trešajā un ceturtajā mani sāka apdzīt pensionāri un mazi bērni. Veicot beigu 3.2km vismaz kādus apdznu. Laumīc finišā mani sagaidīja ar tēju, Ro bija jau devusies pārģēbties. Ta man gāja. Nākošgad, Laumīc, REVANŠ. Es gatavošos un nākošruden tiekamies atkal. Kolosāls pasākums.
Aivar703, es vēl gaidu revanšu par Rīgas velomaratonu. Tu šogad mani uzmeti :D
Laikam jau jāpieņem izaicinājums. Smukām meitenēm nekad neatsaku. …kamēr sieva neredz (joks). Es tik pņemšu līdzi Ivaru par gregarī (protams ja piekritīs).
Izskatās feins pasākums. Ja nākamgad būs velo, būs jāpamēģina nostartēt :)
Atļaušos iemest savus iespaidus te (stāstiņš tapis dienu pēc mačiem):
16.oktobra rīts ir sarmaini balts un saulains, ledus spainī 1cm biezs, taču, saulītei pakāpjoties augstāk, varētu gaidīt siltu dienu. Taču nē – iebraucot Rīgā, mūs sagaida melni mākoņi, kas atnes puteni. Jā, šodien manas sacensības duatlonā, šodien pirmais sniegs…Pat vārdu trūkst, iedomājoties šosejas riteni pa baltām kupenām braucot!
Laiciņš paiet, kamēr saņemos izkāpt no mašīnas. Kājas slapjas jau iesildoties. Pirmais ir starts bērniem, taču mani mazie sportisti nespēj atvērties, startē bez azarta un ātruma. Manus uzsaucienus un pamudinājumus, šķiet, pat nedzird.
Pārdomas prasa apģērba izvēle.Man līdzi ir tikai šorti un velokrekls ar garām piedurknēm. Neprātīgi laikam. Beigās palieku pie domas, ka skriešu šādā apģērbā, bet virsjaku atstāšu uz riteņa. Un arī cimdus iebāžu kabatā.
Stāvot starta zonā, pamanu, ka visiem tomēr ir garās bikses.Bez tam daļa sportistu ieziežas ar sildošu smēri. Sāk jau likties, ka uz riteņa tiešām būs salšana. Jaris sava tautas klases startam saģērbies laika apstākļiem atbilstošāk – viņam ir garās bikses zem velošortiem apakšā, pa virsu – veste un vismaz plāni velocimdi rokās.
Starts. Bars metas skriet. Blakus man izskrien dobelniece – juniore. Pielieku soli. Pirmajā līkumiņā garām paskrien cita meitene, šķiet, no Vecpiebalgas, viņa mani noskrēja Valmierā. Arī pielieku soli un paeju garām. Pirmajā aplī esmu no sievietēm ātrākā, skrienu savā tempā, vienmērīgi. Arī otrajā. Mix zonā ilgi nekavējos, jaka, ķivere un – aiziet. Ā, cimdus esmu aizmirsusi uzvilkt – nu vairs nekā. Tie ir velokrekla aizmugurējā kabatā – lai uzvilktu, ir jāapstājas. Rokas atsalst pirmajās minūtēs un ar katru kilometru ir arvien trakāk. Pēc tam sāk salt ceļgali. Jau pirmajā veloaplī sākas putenis, esmu slapja un priecājos vien par to, ka esmu uzvilkusi vēju un mitrumu necaurlaidīgu virsjaku. Labi, ka trase ir tikai slapja un nav sasnigusi.
Pirmajā aplī asā līkumā nonesu norobežojošo konusu. Un tad arī pamanu, ka tas, kas visu laiku ritenim klaudz, ir viena bremžu kolodka, kas turas mata galā un sitas pret riepu. Nedaudz bail, ka šī var ielīst spieķos, tāpēc lieki nebremzēju. Pirmā apļa beigās garām paiet velosipēdistu grupa, kurā ir arī Vecpiebalgas sportiste. Viņa uzsauc man, ka meitenēm jāturas kopā. Nē, nevaru. Brīdi šķiet, ka tūlīt paiešu grupai garām, mēģinu arī aizvēju noķert, taču grupa atraujas starta-finiša zonā nākošā apļa sākumā. Tur ir pretvējš, varbūt tas mani aiztur. Meitene ar kalnieti mani ir apdzinusi un prom ir. Apbrīnojami!
Otrā apļa vidū bremzējot kolodka aizlido pavisam, tajā pašā līkumā ar konusiem. Fū! Nu ir mierīgāk. Taču rokas un kājas paliek arvien nejūtīgākas. Laukā nav vairāk par +2 grādiem, bet vējā uz riteņa ir vēl aukstāks. Redzu,ka pilnīgi visiem ir nopietni riteņbraucēju cimdi. Nekatoties, protams, uz dažiem īpatņiem. Viens tautas klases puisītis startē bezpiedurkņu krekliņā. Šeit trase ir ne vien līkumaina, bet arī kalnaina. Kas to būtu domājis! Ja man parasti pat uz taisna ceļa sacensībās patīk braukt uz kājām, tad tagad nevaru piecelties pat kalnā braucot, kājas vienkārši atsakās strādāt. Braucot kalnā, maksimāli ieskrienos jau lejā un tad – cik uzlido. Sajūta, ka ātruma nekāda. Mēģinu rokas kaut kā sasildīt, paberzēt, bet diez ko veiksmīgi nav. Trešajā aplī atkal garām paiet grupa. Tobrīd braucu kopā ar kādu vīrieti, kam gatavojos paiet garām. Kad līkumos sabremzēju, viņš ir mazliet priekšā, bet uz taisnes atkal es izvirzos. Taču viņš iesēžas grupas aizmugurē, kas man atkal neizdodas. Atkal viņus pazaudēju starta- finiša zonā. Bēdīgi, jo man likās, ka grupā ir vēl viena sieviete, nepaspēju apskatīties. Ejam pēdējā aplī. Apdzenu kaut kādus iepalikušos par apli, taču pēc tam braucu pilnīgi viena, sajūta, ka lielākā daļa jau finišējuši. Taču tā nav, to es apzinos, jo nevien cita meitene nav mani panākusi. 22km aiz muguras, lecu no velo un ar riteni pie rokas skrienu mix zonā – kājas tiešām nejūt. Visā garumā – arī pēdas, jo botes ir pilnīgi slapjas. Nometu uz riteņa jaku – un aiziet. Redzu, ka turpat mix zonā ieskrien arī trīs citas meitenes, ir jāpiespiež, taču kājas neklausa. Lēnā tempā virzos uz priekšu. Sameklēju kabatā cimdus, taču rokas tāpat nejūt, salst nežēlīgi. Lai sasildītos, skrienot pirkstus te iebāžu cimdā, te izvelku ārā. Varbūt vajadzēja paķert siltu tēju un ar to sasildīt? Nu jau par vēlu, jāskrien, gan jau atsilšu- tā sevi mierinu. Vienu pēc otra apdzenu lēnākos skrējējus. Otrajā aplī pamazām sāku justies kā cilvēks, skrienu mazliet ātrāk. Apļa beigās pirms pēdējā līkuma pamanu sievieti – to, kas mani apdzina ar riteni pirmspēdējā aplī. Viņa neskrien ātri, tāpēc pievirzos tuvāk. Blakus pieskrien vīrietis sparīgā solī un es ātri pielāgojos viņa tempam un pat roku vēzieniem, lai uzrautu tempu. Par nelaimi, trase tajā vietā ir akmeņaina, visi skrien pa maliņu. Sievietei esmu jau garām, mēģinu izskriet nevis pa malu, bet tieši pāri akmentiņiem, kājas grimst, taču tie ir tikai pārdesmit metri. Tad jau asfalts un finiša taisne! Kāds no personāla man noņem čipu, esmu pateicīga, ka pašai nav jālokās :D. Dodos aprunāties ar skrējējiem un padzert tēju. Ir palicis pavisam silti.Un priecīgi. Pēc tam jau atkal sāku salt, pat ar sausām drēbēm, un drebulis pāriet tikai siltā istabā pie siltām pusdienām. Taču mani ambiciozie plāni ir 100% izpildīti – esmu pirmā grupā un otrā kopvērtējumā, tieši kā bija cerēts.
Ak, Dieviņ, pēc ro stāstījuma kļuva vēl aukstāks. Bet labums ir, mācos no citu kļūdām. Un tagad zinu, cimdi un sildošā smēre ir obligāti.
Apgaismojiet mani kāds ar informāciju par sildošajām smērēm :))
Es arī gribētu zināt, ko pirms Ozolniekiem ar steigu iegādāties. Viens smērēja kaut ko, kas smaržoja pēc Perskindola.
Malači!
Man gan negribētos tā salt.
Iesildošo smēri esmu dažreiz pamēģinājis. Tās iedarbība sākas apm.stundu pēc iesmērēšanās. Un pārsvarā reižu man ir sanācis, ka sāku just tās dedzinošo iedarbību jau pēc fizisko aktivitāšu beigšanas. Tāpēc šī smēre ir jālieto prātīgi.
Izklausās pēc Finalgona? Jeb tas ir, kas savādāks?
Man daktere savulaik ieteica Finalgonu, Deep heat un Capsicam. Sarakstīja darbības efektivitātes secībā.
Bet vispār jau droši vien ir krietni vairāk.
Finalgonu nevajadzētu lietot tiem, kam dikti jutīga āda. Un arī tiem, kam paradums uzreiz pēc slodzes iet karstā dušā/pirtī, pirms tam nenomazgājot to smēri nost ;)
Deep heat un Capsicam ir “maigākas”? Cik viņas maksā un vai viņas tirgojās aptiekās?
Pamēģiniet noslaucīt sviedrus no pieres ar to roku, ar kuru smērējāt jebkuru no šīm smērēm. Nākošā sviedru lāse acī sagādās ASAS IZJŪTAS!!!
man liekas, ka sildošā smēre jāmeklē sporta veikalā un aptiekas produkcija jāatstāj traumu ārstēšanai ( Finalgons, Capsicams)
:D Rokas ir jāmazgā, turklāt rūpīgi.
Es pirku aptiekā (kā jau rakstīju – pēc ārstes ieteikuma).
Šite var palasīties par citu pieredzi par smērēm: http://www.xc.lv/mtb/forums/viewtopic.php?id=586
(ja neiet links – xc lapā – forums – sadaļa ‘brauktprieks’, apakšsadaļa ‘veselība, uzturs’, saruna ‘sildošās smēres kājām’)
In, vai negribi piereģistrēties oficiāli iekš mūsu klubiņa? :)
Ak, es nezinu, tāpat jau grūti izvēlēties – zem kāda nosaukuma kuro reizi startēt…
(Un ja piereģistrējas – vēl viena parole, ko jāatceras…)
Es kādreiz padomāšu par to ;)
k-ā-d-r-e-i-z ;) paroli var turēt sausā vietā ;) klubu vari izvēlēties pēc sirds patikas, toties zināsim, ka esi tā(as) pats, kas iepriekš ieklabināja iekš kalendāra :)
Ak, es nezinu, tāpat jau grūti izvēlēties – zem kāda nosaukuma kuro reizi startēt… (Un ja piereģistrējas – vēl viena parole, ko jāatceras…) Es kādreiz padomāšu par to ;)