Viņi uzdrošinājās un noskrēja. Viņi noticēja savām spējām, pienācīgi sagatavojās un noskrēja savu pirmo pusmaratonu Nordea Rīgas maratona laikā. Viņi pārspēja paši sevi, noskrēja līdz galam un uzvarēja. Viņi skries atkal un liks saņemties skriet citiem. Viņi ir mūsu varoņi.
Vispār nav diez ko iedvesmojoši, ka 4 dienas pirms startēšanas pēkšņi ir tik sūdīgi (atvainojiet), ka knapi var noskriet 4 km. Jocīga svīšana - it kā auksti sviedri,un slikta jo slikta jušanās:(
Pirmais pusmaratons paveikts - urrāāa! Milzīgs paldies maniem atbalstītājiem, VSK noskrien, zaļajiem tempa turētājiem un personīgi Signim - bez jūsu atbalsta patiešām neuzdrošinātos un diez vai arī iekļautos iecerētajā laikā. Ļoti forši bija iesākt skrējienu kopā ar Katrīnu! Tagad kādu nedēļu atpūtīšos (lai sadzīst nedaudz noberzētas kājas un atpūšas muskuļi) un tad obligāti skriešu vēl - manuprāt man pa pēdējiem 3 mēnešiem no tā veidojās sava veida atkarība. Apsveicu visus akcijas dalībniekus ar pusmaratona paveikšanu, mēs to izdarījām!!!
Ir, ir - pirmais pusmaratons IR pieveikts! Jāsaka kā ir, skrējās diezgan grūti vēl maz trenētās sirds un kāju dēļ. Labi, ka nekas nekur nesāpēja, neberza un nedūra. Lielākais prieks ir par to, ka tomēr iekļāvos savā uzstādītajā mērķī - noskriet 2h. Vienu brīdi jau zilos balonus kaut kur pazaudēju, taču uz beigām atkal izdevās noķert. Ļoti labi, ka bija tempa turētāji, uzreiz var saprast kā jāskrien, lai iekļautos mērķī. Tāds neliels lūzuma punkts uznāca redzot pretī skrienošos pirmo vietu maratonistus un pusmaratonistus - redzot, kādu gabalu jau viņi ir priekšā gribējās pāriet soļos un mazliet atpūsties, taču kaut kā noturējos. Labi bija, ka lielāko daļu distances man līdzi brauca līdzjutējs ar riteni, kurš vajadzīgajā brīdī varēja padot želejas un ūdeni. Locītavas gan tagad sāp baisi un jūtu, ka vēl kādu laiku sāpēs, taču pēc tam atkal pāries un jāturpina trenēties tālāk. Tā kā liels paldies VSK Noskrien par rīkoto akciju un manis uzņemšanu, jo bez šīs akcijas pilnīgi noteikti zinu, ka pusmaratonu neskrietu, taču tagad esmu lepna uz sevi, ka esmu to izdarījusi. Tagad jāsāk domāt par nākamo pusmaratonu.. nebūtu slikti to noskriet vēl šovasar :)
Beidzot pienāca šī ilgi gaidītā diena. Tagad man ir 3 tulznas un nenormāls nogurums. Zinu, ka varēju arī ātrāk, bet trūka kkāda motivācija. Pēdējos metros, tieši pirms Akmens tilta, man pieskrēja blakus kaut kāds čalis un teica, lai sarauju, tie tak ir pēdējie metri! ... kad viņš paskrēja man uzreiz garām ieraudzīju laiku uz muguras 1:45. Un tad radās doma, ka ja es viņu apsteigšu, tad būšu ātrāk par 1:45 un vnk uzņēmu tempu un skrēju. Tas bija tik viegli un ātri, bet nu zem 1:45 tā arī nepaspēju :(. Būtu viņš 30 sekundes ātrāk mani motivējis, būtu... bet nu jā. Ā un, protams, visu laiku kāds tieši pirms manis ieskrēja ttualetēs, līdz ar to nācās ciesties līdz finišam. Baigias prieks par to, ka tas ir izdarīts, nākamreiz jāuzlabo savs laiks, bet nu viens ir skaidrs - maratonu neskriešu.
Nu un, protams, paldies noksrien.lv un Signim par to, ka palīdzēja man to izdarīt. Kā arī apsveicu visus ar finišēšanu.
Pirmais pusmaratons ir, bet nekāds vieglais darbiņš gan tas nebija. Viss sākās jau no rīta ar satraukumu par cauru zeķi,kas varētu berzt, bet, par laimi, ātri vien tas atrisinājās ar pāris izmēru lielāku zeķi :) Tad nu jau drīz bija starts un es starta koridorā ierāpos pie mūsu tempa turētājiem 1.45 pašā sākumā, līdz ar to tiku pie ātrāka laika no starta šāviena, bet izbaudīju arī to, kā pirmajos 2 km man paskrien visi tūkstoši cilvēku:) Bet nu tad jau uz Vanšu tiltu bijām izsējušies un palikuši tāda pēdējā grupiņa:) Pirmie 8 km bija riktīgi labi, nākamie 8 jau tā varēja just, ka sāk nogurums parādīties. Uz dienvidu tilta bija atbraukuši mani vecāki un māsa ar riteņiem, tad nu viņi mani vaktēja un ik pa laikam deva stimulu skriet līdz pat finišam. Dzirdināšanas punktā, kas bija aiz 15 km jau sāku nedaudz grēkot un kamēr padzēros pārgāju soļos garām dzirdināšanas galdiem. Varbūt man to kāri izraisīja vairāki ātrsoļotāji, kas bija man tuvumā. Bet nu tad nākamie 6 km sāka palikt grūti. Līdz 18 km vēl tiku, un tad tie pēdējie likās vispār riktīgi nāvīgi, jo tā krasta iela tik gara, taisna, garlaicīga, līdzjutēji arī tā reti un tā saule no augšas ļoti karsēja. Pie šī dzirdināšanas punkta arī soļoju un salēju sev uz galvas atvēsinošu ūdeni un tad jau nedaudz labāk gāja uz priekšu, un tad jau tētis arī teica - redzu jau 20 km, es arī ieraudzīju un škita, ka tad jau līdz galam tikšu. Jāsaka gan godīgi pie aptuveni 19 km man bija krīze, teicu, ka nekur vairs tālāk neskriešu, nevaru vairs, jo tad arī kaut kā sāka grūti riktīgi elpot. Bet nu tētis uzlēja man uz galvas vēl vienu ūdens šalku un tad jau aizgāja un tad pēdējo 1km centos nedaudz paātrināt gaitu, cik nu varēju. Un tad pēdējie 100m uz finišu, palīdzēja līdzjutēju saucieni. Un finišs. Savā eiforijā, ka esmu noskrējusi un vairs nav jāskrien, nesapratu, kas jādara un kapēc man nedod medaļu un maisiņu (pieradusi, ka ārzemēs redzu, ka tur knapi cilvēks pāri starta līnijai pārkāpis, tā viņam uz reiz medaļa, maisiņš un parāda, kur doties tālāk, te - dari ko gribi :) ) Tad viss tā nedaudz miglā - sporta centrs.com man prasija komentāru - būs jāpaskatās, kādas muļķības tur īsti sarunāju :). Tad Signis parādījās (varbūt pirms tiem komentāriem :)) un arī Renārs un mana mamma ar visu riteni arī, atceros vēl kaut kādas foto ņemšanas, ūdens dzēriens un tad, kaut kā autopilotā no visiem atdalījos un gāju pēc mantām :D Šie jau mani pa visurieni izmeklejās. Tad sākās tāds slikto sajūtu nākšanas posms, īsti elpošana un sirsniņa negribēja nomierināties un kājas arī bija tāds ļumīgas un jūtīgas palikušas (ne paiet,ne apsēsties) . Dušiņā atveldzējos, pārģērbos un tad jau tiku pasēdēt, atpūsties. Tagad jau, kad skrējiens nosvinēts, kūka noēsta:) Jūtos daudz labāk un vismaz visu saprotu, ko daru un jau gandrīz vairs neatceros, tās sliktās sajūtas, kas bija pēc skrējiena un pēdējos 3 km. Tā kā drīz ,kad pa visam tās būšu piemirsusi, varēs atkal domāt par skriešanu un pusmaratonu, jo tagad jau, kad tas viss aiz muguras, tas tiešām škiet forši:) Par maratonu gan jau teicu - atstāšu to vēlākam laikam, pēc gadiem 10 vismaz :) Jo tam vajag vēl nobriedušāku prātu un vairāk treniņus :) Un jā - ES NOSKRĒJU PUSMARATONU :)
p.s paldies visiem \\"Noskrieniešiem\\" ,kas man ik palaikam uzmundrināja, riktīgi patika, ka vairākas reizes varēju jūs satikt, bez jums būtu vēl grūtāk gājis. :)
Tāds pirmais pusmaratons kā man droši vien nav daudziem. Viss sākās ar to, 19 dienas pirms starta noslimoju. Ne nu tā, ka galīgi traki, tomēr deguns visu laiku bija ciet un nekādīgi nevarēju dabūt vaļā. Domāju jau, ka nav vērts skriet, tomēr nolēmu riskēt.
Skrēju lēni un prātīgi, galvenais tiešām bija noskriet līdz galam. Un tad sākās - ap 8 km tā kā sāku just, ka vajag uz tualeti pa lielam. Domāju skriet Krasta ielā uz Statoilu, bet kaut kā - ai, nu gan jau izturēšu. Aha, Dienvidu tilta vidū bija tā, ka saprotu - nu tiešām vajag! Ko darīt, kur likties? Aizskrēju līdz dzeršanas punktam, tur viena meitene tualetē iekšā, vēl viena gaida rindā. Gaidīju arī es. Starp citu - obligāti vajadzētu vismaz 2 tualetes pie dzeršanas, citādāk ir katastrofa, īpaši meitenēm. Nu labi, izdarīju savas lietas, bet tas prasīja kādas 10 min apstāšanos, nervozēšanu un visādas citādas nelāgas sajūtas. Tālāk jau uzskrēju normāli. Pēdējie 3 km bija pagrūti, taču soļos nepārgāju un turpināju lēnām dipināt. Jau gandrīz nolemts - uz Valmieru gatavosimies kopā ar sievu, kura jau gadiem vispār nav nodarbojusies ar fiziskām aktivitātēm. Es domāju, ka mēs to izdarīsim!
Puse no šīs manas personiskās uzvaras pienākas Signim. Paldies!
Interesanti lasīt par to, kā katram iet! Vēl interesantāk ir lasīt par tām sajūtām, kuras pavada gatavojoties savai pirmajai pusītei! Tagad nožēloju, ka kaut ko tādu nedarīju gatavojoties SF maratonam :)
Mazzinsh, varbūt pievērs lielāko uzmanību nevis lēkājošiem pulsa cipariem, bet pašsajūtai. Ja “sirds pa muti kāpt ārā” netaisījās arī pie 172, tad gan jau būs labi.
Pats esmu gandrīz 100% nezinītis kā pulsometru, tā trenažieru lietās, tāpēc par pulsa mērījumu ticamību uz skrejammašīnas :) neizteikšos.
Pirms skriešanas 105 gan tā kā par daudz – varbūt tas no zināma satraukuma, pirmo reizi veicot mērījumu šādā veidā? Bet varbūt biji steigā/stresā tikko atdrāzusies uz zāli?
Paeksperimentē arī nākošajos treniņos. Varbūt tas viss bija vienreizēja parādība, “neatkārtojama”? Ja tomēr atkārtojas, tad var sākt domāt.
nu es jau arī labprat ignorētu visus tos pulsametrus, bet, ja šeit bieži pieminētais, ka jāspēj sarunāties, man patiešām uzdzen stresu:) Es skrienot esmu tik tālu no spējas sarunāties kā sunīts no saulītes. Nav jau tā, ka baigi jāelš, bet ir tāda spiedoša sajūta krūšu rajonā un liekas, ka nevar līdz galam ievilkt elpu.man gan pašai visu laiku liekas, ka neelpoju pareizi – varbūt kāds trijos varods var pateikt, ko būtu svarīgi ievērot, elpojot?
Mazzinsh, spiediens krūtīs, tā jau ir viena no pazīmēm, ka esi uzņēmusi pārāk augstu tempu! Samazini tempu un Tu redzēsi, ka elpošana nostabilizēsies … koncentrējies uz to, ka jātiek līdz distances galam, nevis jāiekļaujas konkrētā laika kontrolē – iesācējam ir ļoti svarīgi iemācīties skriet ilgi – organismam ir jāpierod pie slodzes pamazām ;)
Mazzinsh, tad pavisam noteikti vajadzētu skriet lēnāk, ja tik traki, ka grūti pat elpu ievilkt. Bet, savukārt, no savas pieredzes ar trenažierī iebūvēto pulsametru varu teikt, ka diez ko precīzi tie mēdz arī nebūt, īpaši, ja mēra skrienot. Ja stāvot vai ejot, tad vēl tā, bet skrienot ļoti grūti precīzu mērījumu dabūt.
Apgalvojums, ka jāspēj sarunāties skrienot, nav jāsaprot tieši. Man nekad nav bijusi vēlēšanās sarunāties skrienot – ne lēni skrienot, ne ātri. Skrienot jāiebrauc sevī.
paldies par padomiem!Man ir aizdomas,ka šis jautājums man ir aktualizējies, skrienot tieši uz nīstā celiņa.Var jau būt,ka es te muldu tagad, bet tieši pirms gada,skraidelējot un gatavojoties savām ever pirmajām sacensībām 10km,man nebija nekādu tādu problēmu – visu laiku skrēju ārā.un noskrēju 00:54 laikam, un sajūta bija, ka vismaz 5 km vēl viegli varētu pievarēt. Tagad ar nepacietību gaidu plusus,lai varētu skriet beidzot ārā (pie mīnusiem nu nekādi nevaru,drausmīgi sāp plaušas)
Laikam jau pārējiem tomēr taisnība, ka Mazzinsh jāskrien mazliet lēnāk.
Kampara teikto pārfrazējot – VĒLĒŠANĀS sarunāties nav nemaz vajadzīga, pietiek ar SPĒJU. :)
Baidos, ka Kamparam patīk ieiet sevī ne tikai skrienot:) Kampars ir rakstītājs nevis runātājs. Tādēļ būtu interesanti kādreiz skrienot kopā ar Kamparu sarakstīties:D
Tagad sagaidu komentārus, ka sarakstīties ar Kamparu ir pusbēda, jo vispirms viņs ir jānoķer, lai kopā paskrietu vai arī jāieceļ viņš par reportieri kā Vestienā:D
Evija – pie pulsometra jostas var ātri pierast! šodien puisis, ar ko kopā skrējām, pirmo reizi uzvilcis tādu zvēru, teica, ka beidzot saprotot, kā jūtas sieviete ar krūšturi :D
Man arī adaptācijas laiks pie pulsometra jostas bija gana garš, sākumā ar jostu skrēju tikai īsās distances (<10km) garajās izvēlējos nevilkt, jo man tā drusku traucēja elpošanai – bija pārāk stingra, bet ja tā labi piestrādā pie regulēšanas – tā lai nekrīt nost un nespiež, tad par to pulsometra jostu dažkārt var aizmirst un nostaigāt pus dienu :) Var jau būt ka ar laiku muskulatūra elpošanas rajonā attīstās un arī stingrāka josta vairs neliek par sevi manīt…
Pulsometra josta palīdz atcerēties, ka pareizi elpot ir taa, ka pie ieelpas kustas (piepūšas) vēders, nevis krūškurvis. Ja krūškurvis nekustas, tad arī ši “josta” netraucē. It kā.
Skrieniet un klausieties sevī. Atrodiet savu tempu, savu treniņu grafiku un garumu, savu apģērbu, savu mūziku utt. Mēs visi, kas esam gatavi palīdzēt ar padomu, jau arī nepretendējam uz absolūto patiesību. Mūsu ieteikumi drīzāk ir no sērijas “bet man ērtāk ir …”. Un katru padomu uzreiz nevajag izpildīt burtiski, tie mēdz būt arī tieši pretēji viens otram:)
Tikko, iepazīstot tuvāk noskrien.lv, uzgāju šo rakstu. Iedvesmojoši lasīt, kā kuram klājies, jo marta sākumā nolēmu, ka arī es esmu nobriedusi pirmajam pusmaratonam. Turās!
Līva, kā var dabūt šo gatavu?vNekādi nesaprotu.Skrienu ne tikai sakot ar 14.martu, bet kā no vidēji 5km skrējiena var tikt līs 22?? Un vai nākamajā dienā viss ok?:) es ticu,ka citi cīņu biedri arī grib dzirdēt skaidrojumu:)
un vēl – kāds cīņu biedrs gatavojas svētdienas Nordea koptreniņu apmeklēt?Varbūt beidzot varētu kādu skatīt vaigā?(vienalga, vai vecbiedru, vai “jauniesauktos”, citādāk tik virtuāli, virtuāli, uzmācas šaubas, vai visi ir vnk mirstīgie.
Pietiek privāto dzīvi salaist grīstē, un attiecīgi rodas enerģija, kura līdz tam nebija pieejama. Es skrēju 6 apļus. 5 aplī man uzpeldēja atmiņā stāsts, kā cilvēks maratona laikā iekrīt strūklakā. Tam es tiku pāri diezgan ātri. Visgrūtākais man likās sestais aplis. Sajūta bija, ka vienā vēdera pusē ir akmens, un kājās, mugurā sāku just sāpes. Tās gan izzuda tajā mirklī, kad melns suns ieskrēja kapsētā, un man pretī 11 naktī neapgaismotā posmā sāka slāt tāds dīvains stāvs. Visspēcīgākās sajūtas bija pēc skrējienas – kājas gāja kaut kā dīvaini uz āru, un man bija sajūta, ka muskuļi ir pirmkrampju stadijā. Pēc stapīšanās un vannas bija patīkama paveiktā sajūta. Šodien ir problemātiski tikt lejā pa trepēm un apsēsties, bet citādi viss kārtībā. Skriet bija pārsteidzoši labi, bet ļoti lēni un pulss ir augstāks nekā parasti.
Traka – TU,LĪVA esi gan ! Šitā sevi mocīt ! Tak nevajadzēja TEV tā vēl trakot,kautgan TRAKIEM PIEDER PASAULE ! Vajadzēja lēnām likt kilometrus klāt,bet TU tā uzreiz.Tagad atpūties labi,tad tikai domā par skriešanu.
Līva! Kā te viena persona jau teica, trakiem pieder Pasaule! ;) slodze visai liela, tāpēc skaties tālāk pēc izjūtām – ja sāpēs muskuļi – būtu labi apmeklēt fizioterapeitu un pierunāt to uz kādu masāžu! :) Lai izdodas!:)
Reilija ,sasparojies!,liigy -pieliec treniņos kādu kilometriņu,soyer – tāpat lēnām virzies uz priekšu,Līva-nu netrako gan,IvarsRacins-ārā kļūst siltāks!,za-ne – smēķēt nu nav gan labi – skrienam,skrienam !,IlmarsSturiska-vairāk skrienam,vakaros cenšamies neēst(ar ko arī es grēkoju)// Mazzinsh-IZDOSIES,apslimusi gan neskraidi – atpūta reizēm arī ir labs treniņš,/Katrīna – ir labi/ zane.e-malacīte,būs labi/MrRainis -varbūt pamēģināt pirms darba ?/Evija-galvenais pirms skriešanas 2stundiņas neēd/mashkaa-labi,tāpat turpini/baler-ir labi,lēnām kautko jau vari pielikt/Laura jau sen manuprāt varētu noskriet pusīti,jo jau gana ir piedalījusies sacensībās,satrenējusies.
Līva, ir OK. Ir cilvēki, kuri tā var. Tas gan nenozīmē, ka visiem uzreiz jāmetas darīt pakaļ. Bet te mums ir vēl viens pierādījums, ka pusmaratonu noskriet var jebkurš vesels cilvēks.
Sestdien un svētdien no rīta būšu sastopams uz Imantas – Jūrmalas veloceliņa. Skriešu lēni un ilgi. Var droši pievienoties, rakstiet uz tiešo pastu.
Teikšu gandrīz tieši tāpat kā Ainars, tik vieta cita – sestdien un svētdien no rīta būšu sastopams uz dambja. Skriešu lēni un ilgi. Var droši pievienoties, rakstiet uz tiešo pastu.:)
Trakā Līva :D :D
Bet malacis, prieks par tevi, tagad tu vismaz zini, ka tu to vari :) Bet uzmanīgi ar ceļiem, slodze tomēr jāliek klāt pakāpeniski, lai vēlāk nebūtu jāstaigā pie ārstiem ;)
Signim – šodien bija mana pēdējā darba diena vecajā darbā. Ja šodien aizsvinēšos, tad rīt neskriešu, bet svētdien varētu tev piebiedroties. Kopā kilometri noskrienās daudz ātrāk!
“Trīs dēlus došu, auklēsi tu.” Apsveicam Ivaru ar dēlu. Dzīvojot Vācijā bieži parkos varēja redzēt jaunos tēvus/mātes skrienot ar ratiņiem. Pat speciālas saites bija, lai rati neaizmūk.
Līva, es neticu, ka Tev šājā brīdī ir pat tie 50 km nedēļā plānā ielikti,vai ne?Es tikai iesaku, protams, bet tāpēc jau mēs te esam, ka atzinām, ka mums vajag padomu no tiem, kas savā dzīvē noskrējuši vairāk par mums. iespējams, tev vnk ir laiks vairāk “stick to plan”, lai sasniegtu mērķi – noskriet pusmaratonu.
Ar 50 km var gatavoties arī maratonam. Līva, mana meita, lai arī es esmu lepns par tevi un šovakar esmu iedzēris vismaz 200gr konjaka, lūdzu tēmē zemāk. Pietiks mierīgi ar 30km nedēļā.
Lieliska lieta šie ieraksti zem dalībniekiem. Interesanti lasīt. Tomēr interesantāk būtu redzēt jauno skrējēju ierakstus hronoloģiski un visus. Tas parādītu viņu funktieri dinamikā. Tagad, ja pareizi saprotu, iespējams lasīt viņu pēdējo ierakstu.
Paldies akcijas dalībniekiem, kas ieraksta, kā gājis treniņu laikā! Iedvesmojoši palasīt, kā kuram gājis pēdējos treniņos, jo arī pati taisos šogad noskriet savu pirmo pusmaratonu. Novēroju, ka pēdējā laikā diezgan daudziem no jums parādījušās dažādas traumas, kur saskatu līdzību ar savējām, kuras ārstēju jau 2 nedēļas. Sekojot ārsta norādījumiem, esmu tikusi no tām vaļā un šonedēļ atsākšu skriešanu. Lai izdodas arī jums!
Jā, to es arī esmu pamanījis, ka ļoti daudzi sūdzas par dažādām traumām tajos komentāros. Tas gan ir tikai dabiski tieši iesācējiem, ņemot vērā, kāda ir visapkārt pasaulē valdošā noskaņa attiecībā uz pēdu imobilizēšanu.. Un, ja neko īpaši atsevišķi nepētām, tad tajā noskaņā arī ieslīgstam kā pavisam dabiskā.. Bet man ir sajūta, ka nebūt ne tik tālā nākotnē mūs gaida krasas pārmaiņas, mēs piedzīvosim paradigmu un uzskatu maiņu, kaut kad šī apavu pielūgšanas ēra beigsies, un tad mēs visi varēsim skriet brīvi un nesavainoti :) Bet tikmēr – katrs jau mācās tikai no savas personīgās pieredzes, loģiski ;)
OreMan,
man te iznāca parunāties ar orientieristiem, kalnā kāpējiem par tēmu 100 km skrējieni. Runa ir par gadus 50 seniem notikumiem Latvijā. Konkrēto maču vinēja Uldis Baiža ar laiku virs 11 stundām, viņš visu noskrēja ar basām kājām. Pārējiem ik pa 25 km bija iespēja nomazgāt kājas un pārvilkt sausas vilnas zeķes.
Pastāsts, lai motivācija nezūd.
Par paradigmu maiņu esmu ar tevi 100% vienisprātis.
No akcijas tiek izslēgta Reilija. Novēlam viņai tik un tā noskriet Nordea Rīgas maratonā pusmaratonu, bet VSK Noskrien nenodrošinās viņai bezmaksas dalību šajā pasākumā.
Traumas varētu būt saistītas arī ar straujo treniņu kilometrāžas kāpināšanu un centieniem skriet arvien ātrāk un ātrāk. Man liekas, ka sākuma posmā visi tam iziet cauri. Un ne tikai sākuma posmā.
Manā gadījumā traumas saistītas nevis ar skriešanu, bet gan ar citām aktivitatēm, kuras šopavasar esmu uzsācis.
Skrienot vnk var just iegūto traumu sekas :)
Vakar Nordea Rīgas maratona treniņā Mežparkā skrēju kopā ar Tomu un viņa piedāvātais ātrums, visu ceļu spēja sarunāties droši apliecina, ka pusmaratonu viņš noskries. Paldies, Tom, par treniņu.
Šodien izskrēju kopā ar Katrīnu lēnā garā. Izrādās, ka beigās pēdējos 2km es viņu nejauši pavilku uz ātrāku tempu (piemirsās, ka jāpielāgojas otra tempam :) ) Arī mēs pļāpājām visu ceļu par visu ko sākot ar skriešanu, treniņiem līdz pat kas kur atrodas (iepazīsti tuvējo apkārtni). Ir skaidrs līdz galam tiks un es jau teiktu, ka daudz, daudz ātrāk nekā trīs stundās.
Paldies, Lauma! Pēc šī skrējiena nedaudz auga prasības pašai pret sevi. Ja sākotnējais mērķis bija noskriet līdz galam, iekļaujoties kontrollaikā 3 stundās, tad nu jau mērķis ir 2,5 stundas.
Domāju, ka liela daļa izskries no 2 stundām. Visi obligāti noskries uz 2:15 kopā ar tempa turētājiem. Vienkārši nebūs citu variantu:)Es nedraudu, tikai informēju:)
Jāni, pilnīgi manas domas! Galvenais nav ne laiks ne arī iegūtā vieta, bet prieks, ko dod skriešana. Labāk finišēt ar smaidu nekā par katru cenu finišēt dažas minūtes ātrāk.
Protams, visu lēnām un mierīgi. Kā nekā, galvenais taču ir noskriet. Bet tai pat laikā tīri cilvēcīga ir vēlme uzstādīt pēc iespējas labāku rezultātu savu spēku robežās.
Pačolēju NRM pusmaratona dalībnieku sarakstu.Piefiksēju ,ka pusīti skrien VELTA VĪTOLA – dzimusi 1931.gadā ! Ja šī kundze spēj noskriet pusīti ,tad JŪS VISI NOTEIKTI TO IZDARĪSIET .
Paldies Signim, Renāram un pārējiem, pateicoties kuriem varēja notikt koptrenniņš Ogrē. Man jau sāk likties, ka koptrenniņi kļūst pat interesantāki par pašām sacensībām! Bet par sacensībām – lai visiem izdodas sasniegt savus sportiskos mērķus. Par mūsu debitantiem – tiem, kuri vakar bija Ogrē, man šaubu nav.
Savukārt mums ar OreMan nav šaubu par Lauru, kas uz koptreniņu netika, jo tika aizvilināta uz Vīlandi, piedalīties 82. skrējienā apkārt Vīlandes ezeram :)
Skrējiens nav no vieglajiem, 12 km kross pa visvisādiem segumiem – pļavām, pakalniem, dubļiem, asfaltu, meža takām, skaidām u.tml. Skrējiens tika izturēts godam :) Un – paldies par kompāniju!
Tiem, kas vakar bija koptreniņā Ogrē no “Uzdrošiniekiem”, tiešām izskatās, ka pusmaratona pievarēšana būs tāda kā formalitāte. Izskatījās, ka lielākā daļa no viņiem ir atvēzējušies iekļauties 2 stundās. Lai viņiem tas tiešām izdodas ar vai arī bez Sanda ieteiktajiem papildlīdzekļiem:)
Jā, Laura labi noskrēja Vīlandē. Vidējais temps sanāca tikai maz-padsmit sekundes uz kilometru lēnāks par to tempu, ar kādu pusmaratonā varētu iekļauties 2 stundās, tā kā, ņemot vērā kalnaino apvidu Vīlandē, domājams, ka Rīgā tiešām 2 stundās arī iekļausies. Pati minikin jau arī labi noskrēja, uzlabojot savu pērno laiku, bet par to ne šajā rakstā ;)
Noķeriet to fīlingu, ko Mazzinsh aprakstījis pie pēdējā skrējiena. Tad laiks un attālums kļūst relatīvi. Matemātiski jau tas pierādīts ir:) Noskriet var cik vien grib.
Tas par ko runā Ainārs ir ļoti interesanti.
Aizvakar sastapos ar šo sajūtu, jo komandējums uz 2 dienām aizveda mani uz apriņķi kur skraidīju 1 1/2 gadu atpakaļ. Nolēmu pirms darba ātri izskriet “lielo” apli (kā to pie sevis dēvēju tad, kad tur skrēju) Toreiz tas bija nedēļas nogales garo skrējienu maršruts. Psiholoģiski tas aizvien bija garais aplis, aunot kājas apdomāju kā nu būs tagad skriet tik garu un kalnainu maršrutu, bet kā izrādījās, šodienas treniņu mērogam parasts aplītis, tāds uz 50 min.
Tā kā viss ir relatīvi, tā teikt, noskrietie kilometri un pavadītais laiks skrienot dara savu.
Citēju Aināru: “Noķeriet to fīlingu”
Veiksmi!
Mani personīgie mērķi tikai aug! :) Piesakoties akcijā – bija mērķis noskriet 2.5h… Kādā brīdī sapratu, ka vajadzētu ielikties 2h. Bet tagad, kad treniņu skrējienos arvien biežāk vidējais laiks parādās mazāks par 5 min/km, gribētos ielikties 1h 45min. :) Kopā ar tempa turētājiem. :)
Biedē tik tas, ka skrējiens no rīta… Un tas nav mans laiks…
No Līvas piedāvātajiem 17km šodien es gan atteicos, un pievienojos vien tik uz 6km. Bet Māris un Daina (ar velo) veica visu gan riņķojot pa Biķernieku trasi, gan paskrienot pa mežu. No malas raugoties šķiet, ka Līva skrien smaidīdama, vienmērīgā tempā harmonijā ar sevi, nekur nesteidzoties izbaudot skrējienu.
Daina teica, ka viņa (Līva)izturēja visu garo gabalu, neejot kājām, bet visu laiku skrēja!!! Arī tad, kad mežā dabūjām normālus kalniņus.
Lauma dezertēja [gaidām izcilus rezultātus rīt!!], pārējie, es uz velo, Māris [mandersons iekš noskrien.lv] un Līva kājām, pieveicām pat pārāk precīzi 17km :)
noskrējām 1 apli ar Laumu un, kad nomainījās “valdība”, skrējām laukā no trases līdz Alfai, pēc tam cauri Šmerlim un atpakaļ. caur trasi līdz stāvvietai, un sanāca 16.6km, atlikušos 400m godīgi nomērīju uz trases :)
es no savas puses varu pateikt, ka Līva ir absolūti un pilnīgi gatava noskriet pusmaratonu! no malas izskatījās, ka šīsdienas garais treniņš viņai bija pat par vieglu, sarunājāmies visus daudzos kilometrus, un, kā jau Lauma iekopēja to, ko rakstīju viņai – noskrēja visu neapstādamies, nepārejot soļos. atklāti sakot, iepriekš redzot ātrumus pie līdz šim treniņos pavadītajiem kilometriem, likās, ka ies grūtāk.
pati sākumā domāju soļot līdzi, bet pēc kritiena Baložu velosacensībās secināju, ka knapi velku kājas, zilumi ir mazākais, kas man paliks piemiņā. beigās paliku ļoti apmierināta ar tempu, jo lēns 20km izbrauciens ar velo ārkārtīgi patika Baložu mežā piedzītajām kājām. Paldies Līvai, Mārim un Laumai! :)
Arī mums šodien sanāca tāds kā neliels koptreniņš – ar Eviju :) OreMan mums izrādīja savus jaunos skriešanas maršrutus :) Skrējām salīdzinoši netālu no jums pārējiem – daļēji izskrienot arī Juglas apļa trasi. Citreiz varam visi vienoties – būs vēl lielāks skrējēju bariņš :)
Man izskatījās, ka Evijai ļoti labi gāja – skrējās viegli, labā treniņa tempā. Evija patiesībā noskrēja vēl vairāk kā reģistrēja :) Un bez jebkādām redzamām noguruma pazīmēm.
P.S. Laurai rītā arī laikam plānots garākais treniņš – lai veicas! Mēs ar OreMan turam īkšķus un zinām, ka Tev izdosies godam! :)
Mazzinsh,
vienkārši skrien savā tempā. Starp 2:00 un 2:15 tomēr ir liela starpība – ap 43 sekundēm uz kilometru. Lai drošības sajūtu dod apziņa, ka aizmugurē vēl ir savējie, kuri vajadzības gadījumā “uzlasīs” un aizstieps līdz finišam:)
Es aizvakar biju uz karatē eksāmenu. Tur skolotājs runāja par skološanu un palīdzēšanu viens otram. Tā nu es padomāju, ka šī akcija ir jauka, bet vēl jaukāka tā ir tais brīžos, kad kāds ar “augstāku jostu” palīdz kādam ar “balto jostu”. Mēs neviens neesam viszinoši, taču tie, kas ir skrējuši ilgāk, zina vairāk.
Šīs domas ienāca prātā lasot Evijas komentāru, kur viņai skriet līdzējuši minikin un OreMan.
Palīdzēsim viens otram arī turpmāk! :)
Edgar, vai tik tas karetē eksāmens nebija Poļu vsk? Mana meita arī tur lika eksāmenu :) Ja tā – tad kārtējo reizi var tikai sasist palukstas un saukt – “cik gan maza tā pasaule!” :D
Labdien, es pirmoreiz. Ari piedalījos Nordea 1/2. Sākot sapratu, ka tur nekāds rezultāts nesanāks (burzma, līdz tam bija 1.42) un nomierinājos, bet pie pagrieziena atpakaļ pa d.tiltu nolēmu tomēr paātrināties. Iznāca ka pēdējos 7km noskrēju tempā 4.06. Taisni neticas. Varbūt sadūšoties un patrenēties uz ātrumu? Sanāks visam 1/2maratonam? Kā tas ir?
Droši! Der paņemt reizi nedēļā papildus komfortablā tempa treniņiem arī vienu dienu, kuru veltīt kādam intervāltreniņam/fartlekam. Tas palīdz attīstīt ātrumu.
[…] uz startu un noskrēja. Par viņu startu, finišu un pusmaratona emocijām lasi aprakstā par “Uzdrošinies noskriet” pirmo sezonu. Tur atradīsi visus dalībniekus, viņu treniņu plānus un treniņos noskrieto, sajūtas un […]
Zelta keda 04.05. Pirmais & otrais aplis (pa 5km) tempā 4.30. Trešais aplis sanāca ātrāk , taču tomēr ne tik ātri kā Nordea pēdējie 7km, kad pirmie 14km bija pa 5.00. Sanāk , ka augstāks temps sākumā tomēr ļoti iespaido finišu. Nu ko – kā ir tā ir….
km 
-
Interesanti lasīt par to, kā katram iet! Vēl interesantāk ir lasīt par tām sajūtām, kuras pavada gatavojoties savai pirmajai pusītei! Tagad nožēloju, ka kaut ko tādu nedarīju gatavojoties SF maratonam :)
Sarauj, turēšu īkšķus par veiksmīgu pusīti! ;)
Laura, vai izmainīji skriešanas tehniku?
Mazzinsh, varbūt pievērs lielāko uzmanību nevis lēkājošiem pulsa cipariem, bet pašsajūtai. Ja “sirds pa muti kāpt ārā” netaisījās arī pie 172, tad gan jau būs labi.
Pats esmu gandrīz 100% nezinītis kā pulsometru, tā trenažieru lietās, tāpēc par pulsa mērījumu ticamību uz skrejammašīnas :) neizteikšos.
Pirms skriešanas 105 gan tā kā par daudz – varbūt tas no zināma satraukuma, pirmo reizi veicot mērījumu šādā veidā? Bet varbūt biji steigā/stresā tikko atdrāzusies uz zāli?
Paeksperimentē arī nākošajos treniņos. Varbūt tas viss bija vienreizēja parādība, “neatkārtojama”? Ja tomēr atkārtojas, tad var sākt domāt.
nu es jau arī labprat ignorētu visus tos pulsametrus, bet, ja šeit bieži pieminētais, ka jāspēj sarunāties, man patiešām uzdzen stresu:) Es skrienot esmu tik tālu no spējas sarunāties kā sunīts no saulītes. Nav jau tā, ka baigi jāelš, bet ir tāda spiedoša sajūta krūšu rajonā un liekas, ka nevar līdz galam ievilkt elpu.man gan pašai visu laiku liekas, ka neelpoju pareizi – varbūt kāds trijos varods var pateikt, ko būtu svarīgi ievērot, elpojot?
Mazzinsh, spiediens krūtīs, tā jau ir viena no pazīmēm, ka esi uzņēmusi pārāk augstu tempu! Samazini tempu un Tu redzēsi, ka elpošana nostabilizēsies … koncentrējies uz to, ka jātiek līdz distances galam, nevis jāiekļaujas konkrētā laika kontrolē – iesācējam ir ļoti svarīgi iemācīties skriet ilgi – organismam ir jāpierod pie slodzes pamazām ;)
Mazzinsh, tad pavisam noteikti vajadzētu skriet lēnāk, ja tik traki, ka grūti pat elpu ievilkt. Bet, savukārt, no savas pieredzes ar trenažierī iebūvēto pulsametru varu teikt, ka diez ko precīzi tie mēdz arī nebūt, īpaši, ja mēra skrienot. Ja stāvot vai ejot, tad vēl tā, bet skrienot ļoti grūti precīzu mērījumu dabūt.
Apgalvojums, ka jāspēj sarunāties skrienot, nav jāsaprot tieši. Man nekad nav bijusi vēlēšanās sarunāties skrienot – ne lēni skrienot, ne ātri. Skrienot jāiebrauc sevī.
paldies par padomiem!Man ir aizdomas,ka šis jautājums man ir aktualizējies, skrienot tieši uz nīstā celiņa.Var jau būt,ka es te muldu tagad, bet tieši pirms gada,skraidelējot un gatavojoties savām ever pirmajām sacensībām 10km,man nebija nekādu tādu problēmu – visu laiku skrēju ārā.un noskrēju 00:54 laikam, un sajūta bija, ka vismaz 5 km vēl viegli varētu pievarēt. Tagad ar nepacietību gaidu plusus,lai varētu skriet beidzot ārā (pie mīnusiem nu nekādi nevaru,drausmīgi sāp plaušas)
Mošķi, jā, mazajā gabalā izdevās skriet, vairāk piezemējoties uz pēdas priekšpuses, bet pēc tam ikri sāpēja.
Laikam jau pārējiem tomēr taisnība, ka Mazzinsh jāskrien mazliet lēnāk.
Kampara teikto pārfrazējot – VĒLĒŠANĀS sarunāties nav nemaz vajadzīga, pietiek ar SPĒJU. :)
Baidos, ka Kamparam patīk ieiet sevī ne tikai skrienot:) Kampars ir rakstītājs nevis runātājs. Tādēļ būtu interesanti kādreiz skrienot kopā ar Kamparu sarakstīties:D
Tagad sagaidu komentārus, ka sarakstīties ar Kamparu ir pusbēda, jo vispirms viņs ir jānoķer, lai kopā paskrietu vai arī jāieceļ viņš par reportieri kā Vestienā:D
Nepūt miglu sm72. Šogad tu esi no visiem tik tālu aizlaidies pa priekšu, ka pat MAKRO at saviem 770km/mēnesī nespēj Tevi noķert! :)
Evija – pie pulsometra jostas var ātri pierast! šodien puisis, ar ko kopā skrējām, pirmo reizi uzvilcis tādu zvēru, teica, ka beidzot saprotot, kā jūtas sieviete ar krūšturi :D
Man arī adaptācijas laiks pie pulsometra jostas bija gana garš, sākumā ar jostu skrēju tikai īsās distances (<10km) garajās izvēlējos nevilkt, jo man tā drusku traucēja elpošanai – bija pārāk stingra, bet ja tā labi piestrādā pie regulēšanas – tā lai nekrīt nost un nespiež, tad par to pulsometra jostu dažkārt var aizmirst un nostaigāt pus dienu :) Var jau būt ka ar laiku muskulatūra elpošanas rajonā attīstās un arī stingrāka josta vairs neliek par sevi manīt…
Pulsometra josta palīdz atcerēties, ka pareizi elpot ir taa, ka pie ieelpas kustas (piepūšas) vēders, nevis krūškurvis. Ja krūškurvis nekustas, tad arī ši “josta” netraucē. It kā.
Redz kā! Es atkal visu laiku domāju, ka jāelpo ir ar krūšu kurvi. Rīt pamēģināšu vairāk ar vēderu elpot.
Skrieniet un klausieties sevī. Atrodiet savu tempu, savu treniņu grafiku un garumu, savu apģērbu, savu mūziku utt. Mēs visi, kas esam gatavi palīdzēt ar padomu, jau arī nepretendējam uz absolūto patiesību. Mūsu ieteikumi drīzāk ir no sērijas “bet man ērtāk ir …”. Un katru padomu uzreiz nevajag izpildīt burtiski, tie mēdz būt arī tieši pretēji viens otram:)
Tikko, iepazīstot tuvāk noskrien.lv, uzgāju šo rakstu. Iedvesmojoši lasīt, kā kuram klājies, jo marta sākumā nolēmu, ka arī es esmu nobriedusi pirmajam pusmaratonam. Turās!
Līva, kā var dabūt šo gatavu?vNekādi nesaprotu.Skrienu ne tikai sakot ar 14.martu, bet kā no vidēji 5km skrējiena var tikt līs 22?? Un vai nākamajā dienā viss ok?:) es ticu,ka citi cīņu biedri arī grib dzirdēt skaidrojumu:)
un vēl – kāds cīņu biedrs gatavojas svētdienas Nordea koptreniņu apmeklēt?Varbūt beidzot varētu kādu skatīt vaigā?(vienalga, vai vecbiedru, vai “jauniesauktos”, citādāk tik virtuāli, virtuāli, uzmācas šaubas, vai visi ir vnk mirstīgie.
Jā, Līva, pieprasām paskaidrojumus ;) :)
vai ne?
Pietiek privāto dzīvi salaist grīstē, un attiecīgi rodas enerģija, kura līdz tam nebija pieejama. Es skrēju 6 apļus. 5 aplī man uzpeldēja atmiņā stāsts, kā cilvēks maratona laikā iekrīt strūklakā. Tam es tiku pāri diezgan ātri. Visgrūtākais man likās sestais aplis. Sajūta bija, ka vienā vēdera pusē ir akmens, un kājās, mugurā sāku just sāpes. Tās gan izzuda tajā mirklī, kad melns suns ieskrēja kapsētā, un man pretī 11 naktī neapgaismotā posmā sāka slāt tāds dīvains stāvs. Visspēcīgākās sajūtas bija pēc skrējienas – kājas gāja kaut kā dīvaini uz āru, un man bija sajūta, ka muskuļi ir pirmkrampju stadijā. Pēc stapīšanās un vannas bija patīkama paveiktā sajūta. Šodien ir problemātiski tikt lejā pa trepēm un apsēsties, bet citādi viss kārtībā. Skriet bija pārsteidzoši labi, bet ļoti lēni un pulss ir augstāks nekā parasti.
Traka – TU,LĪVA esi gan ! Šitā sevi mocīt ! Tak nevajadzēja TEV tā vēl trakot,kautgan TRAKIEM PIEDER PASAULE ! Vajadzēja lēnām likt kilometrus klāt,bet TU tā uzreiz.Tagad atpūties labi,tad tikai domā par skriešanu.
Līva! Kā te viena persona jau teica, trakiem pieder Pasaule! ;) slodze visai liela, tāpēc skaties tālāk pēc izjūtām – ja sāpēs muskuļi – būtu labi apmeklēt fizioterapeitu un pierunāt to uz kādu masāžu! :) Lai izdodas!:)
Reilija ,sasparojies!,liigy -pieliec treniņos kādu kilometriņu,soyer – tāpat lēnām virzies uz priekšu,Līva-nu netrako gan,IvarsRacins-ārā kļūst siltāks!,za-ne – smēķēt nu nav gan labi – skrienam,skrienam !,IlmarsSturiska-vairāk skrienam,vakaros cenšamies neēst(ar ko arī es grēkoju)// Mazzinsh-IZDOSIES,apslimusi gan neskraidi – atpūta reizēm arī ir labs treniņš,/Katrīna – ir labi/ zane.e-malacīte,būs labi/MrRainis -varbūt pamēģināt pirms darba ?/Evija-galvenais pirms skriešanas 2stundiņas neēd/mashkaa-labi,tāpat turpini/baler-ir labi,lēnām kautko jau vari pielikt/Laura jau sen manuprāt varētu noskriet pusīti,jo jau gana ir piedalījusies sacensībās,satrenējusies.
Svētdien no rīta var kopā ar mani skriet Mežciemā. Domājams ir pieveikt ap 13km lēnā tempā.
Līva, ir OK. Ir cilvēki, kuri tā var. Tas gan nenozīmē, ka visiem uzreiz jāmetas darīt pakaļ. Bet te mums ir vēl viens pierādījums, ka pusmaratonu noskriet var jebkurš vesels cilvēks.
Sestdien un svētdien no rīta būšu sastopams uz Imantas – Jūrmalas veloceliņa. Skriešu lēni un ilgi. Var droši pievienoties, rakstiet uz tiešo pastu.
Teikšu gandrīz tieši tāpat kā Ainars, tik vieta cita – sestdien un svētdien no rīta būšu sastopams uz dambja. Skriešu lēni un ilgi. Var droši pievienoties, rakstiet uz tiešo pastu.:)
Trakā Līva :D :D
Bet malacis, prieks par tevi, tagad tu vismaz zini, ka tu to vari :) Bet uzmanīgi ar ceļiem, slodze tomēr jāliek klāt pakāpeniski, lai vēlāk nebūtu jāstaigā pie ārstiem ;)
Signim – šodien bija mana pēdējā darba diena vecajā darbā. Ja šodien aizsvinēšos, tad rīt neskriešu, bet svētdien varētu tev piebiedroties. Kopā kilometri noskrienās daudz ātrāk!
Droši. Plānots ir desmitos.
“Trīs dēlus došu, auklēsi tu.” Apsveicam Ivaru ar dēlu. Dzīvojot Vācijā bieži parkos varēja redzēt jaunos tēvus/mātes skrienot ar ratiņiem. Pat speciālas saites bija, lai rati neaizmūk.
sveicieni Ivaram!Apbrīnoju, ka tik ātri var atcerēties par skriešanu!:)
Līva, es neticu, ka Tev šājā brīdī ir pat tie 50 km nedēļā plānā ielikti,vai ne?Es tikai iesaku, protams, bet tāpēc jau mēs te esam, ka atzinām, ka mums vajag padomu no tiem, kas savā dzīvē noskrējuši vairāk par mums. iespējams, tev vnk ir laiks vairāk “stick to plan”, lai sasniegtu mērķi – noskriet pusmaratonu.
Ar 50 km var gatavoties arī maratonam. Līva, mana meita, lai arī es esmu lepns par tevi un šovakar esmu iedzēris vismaz 200gr konjaka, lūdzu tēmē zemāk. Pietiks mierīgi ar 30km nedēļā.
Paaudžu konflikts ienācis arī mūsu klubiņā:D Bet pie tā noteikti vainojams Otardiņš, kurš reizēm noārda ne tikai mitohondrijus:D
Hennessy, un noārda droši daudz ko. Arī alus kaut ko noārda. Bet bauda ir bauda, vai nu tā ir skriešana, alus, konjaks, ultra maratons vai kas cits!
Lieliska lieta šie ieraksti zem dalībniekiem. Interesanti lasīt. Tomēr interesantāk būtu redzēt jauno skrējēju ierakstus hronoloģiski un visus. Tas parādītu viņu funktieri dinamikā. Tagad, ja pareizi saprotu, iespējams lasīt viņu pēdējo ierakstu.
Pagaidām nav ērta veida, vienīgi braucot virsū uz skrējiena un vajadzētu izlekt komentāram (ja tāds ir)
Paldies akcijas dalībniekiem, kas ieraksta, kā gājis treniņu laikā! Iedvesmojoši palasīt, kā kuram gājis pēdējos treniņos, jo arī pati taisos šogad noskriet savu pirmo pusmaratonu. Novēroju, ka pēdējā laikā diezgan daudziem no jums parādījušās dažādas traumas, kur saskatu līdzību ar savējām, kuras ārstēju jau 2 nedēļas. Sekojot ārsta norādījumiem, esmu tikusi no tām vaļā un šonedēļ atsākšu skriešanu. Lai izdodas arī jums!
Jā, to es arī esmu pamanījis, ka ļoti daudzi sūdzas par dažādām traumām tajos komentāros. Tas gan ir tikai dabiski tieši iesācējiem, ņemot vērā, kāda ir visapkārt pasaulē valdošā noskaņa attiecībā uz pēdu imobilizēšanu.. Un, ja neko īpaši atsevišķi nepētām, tad tajā noskaņā arī ieslīgstam kā pavisam dabiskā.. Bet man ir sajūta, ka nebūt ne tik tālā nākotnē mūs gaida krasas pārmaiņas, mēs piedzīvosim paradigmu un uzskatu maiņu, kaut kad šī apavu pielūgšanas ēra beigsies, un tad mēs visi varēsim skriet brīvi un nesavainoti :) Bet tikmēr – katrs jau mācās tikai no savas personīgās pieredzes, loģiski ;)
OreMan,
man te iznāca parunāties ar orientieristiem, kalnā kāpējiem par tēmu 100 km skrējieni. Runa ir par gadus 50 seniem notikumiem Latvijā. Konkrēto maču vinēja Uldis Baiža ar laiku virs 11 stundām, viņš visu noskrēja ar basām kājām. Pārējiem ik pa 25 km bija iespēja nomazgāt kājas un pārvilkt sausas vilnas zeķes.
Pastāsts, lai motivācija nezūd.
Par paradigmu maiņu esmu ar tevi 100% vienisprātis.
Man gan pēc komentāriem šķiet, ka skriešanas pārtraukumi ir dēļ saaukstēšanos (gadalaiku maiņu).
No akcijas tiek izslēgta Reilija. Novēlam viņai tik un tā noskriet Nordea Rīgas maratonā pusmaratonu, bet VSK Noskrien nenodrošinās viņai bezmaksas dalību šajā pasākumā.
Traumas varētu būt saistītas arī ar straujo treniņu kilometrāžas kāpināšanu un centieniem skriet arvien ātrāk un ātrāk. Man liekas, ka sākuma posmā visi tam iziet cauri. Un ne tikai sākuma posmā.
Manā gadījumā traumas saistītas nevis ar skriešanu, bet gan ar citām aktivitatēm, kuras šopavasar esmu uzsācis.
Skrienot vnk var just iegūto traumu sekas :)
Lauras 6. nedēļas apraksts – http://gudraskudra.wordpress.com/2011/04/20/ka-man-veicas-ar-pusmaratona-treniniem/
Vakar Nordea Rīgas maratona treniņā Mežparkā skrēju kopā ar Tomu un viņa piedāvātais ātrums, visu ceļu spēja sarunāties droši apliecina, ka pusmaratonu viņš noskries. Paldies, Tom, par treniņu.
Šodien izskrēju kopā ar Katrīnu lēnā garā. Izrādās, ka beigās pēdējos 2km es viņu nejauši pavilku uz ātrāku tempu (piemirsās, ka jāpielāgojas otra tempam :) ) Arī mēs pļāpājām visu ceļu par visu ko sākot ar skriešanu, treniņiem līdz pat kas kur atrodas (iepazīsti tuvējo apkārtni). Ir skaidrs līdz galam tiks un es jau teiktu, ka daudz, daudz ātrāk nekā trīs stundās.
Paldies, Lauma! Pēc šī skrējiena nedaudz auga prasības pašai pret sevi. Ja sākotnējais mērķis bija noskriet līdz galam, iekļaujoties kontrollaikā 3 stundās, tad nu jau mērķis ir 2,5 stundas.
Katrīn, malacis!!! kas zin, pienāks maratons, un noskriesi kopā ar laumiic pa 2:15! :)
Domāju, ka liela daļa izskries no 2 stundām. Visi obligāti noskries uz 2:15 kopā ar tempa turētājiem. Vienkārši nebūs citu variantu:)Es nedraudu, tikai informēju:)
Es ar balsoju par 2:15 ;) Būs lielāka un foršāka kompānija :)
Tas skan gandrīz kā izaicinājums! :) Vēl jau trīs nedēļas treniņiem, daudz kas ir iespējams.
Treniņiem ir divas nedēļas:(
Nepārforsējiet ar intensitāti un ātrumiem, neiedzīvojaties liekās traumās dažu minūšu dēļ.
Prātīgāk būtu daudz maz turēties pie treniņu programas.
Jāni, pilnīgi manas domas! Galvenais nav ne laiks ne arī iegūtā vieta, bet prieks, ko dod skriešana. Labāk finišēt ar smaidu nekā par katru cenu finišēt dažas minūtes ātrāk.
Protams, visu lēnām un mierīgi. Kā nekā, galvenais taču ir noskriet. Bet tai pat laikā tīri cilvēcīga ir vēlme uzstādīt pēc iespējas labāku rezultātu savu spēku robežās.
Man kaut kā liekas, ka daudziem būs krietni ātrāk par 2:15 ;)
Pačolēju NRM pusmaratona dalībnieku sarakstu.Piefiksēju ,ka pusīti skrien VELTA VĪTOLA – dzimusi 1931.gadā ! Ja šī kundze spēj noskriet pusīti ,tad JŪS VISI NOTEIKTI TO IZDARĪSIET .
Viedoklis pēc koptreniņa Ogrē – skrējām kopā ar pieciem foršiem cilvēkiem, kuri NRM noskries savu pirmo pusīti. Viennozīmīgi. Paldies par kompāniju.
Paldies Signim, Renāram un pārējiem, pateicoties kuriem varēja notikt koptrenniņš Ogrē. Man jau sāk likties, ka koptrenniņi kļūst pat interesantāki par pašām sacensībām! Bet par sacensībām – lai visiem izdodas sasniegt savus sportiskos mērķus. Par mūsu debitantiem – tiem, kuri vakar bija Ogrē, man šaubu nav.
Savukārt mums ar OreMan nav šaubu par Lauru, kas uz koptreniņu netika, jo tika aizvilināta uz Vīlandi, piedalīties 82. skrējienā apkārt Vīlandes ezeram :)
Skrējiens nav no vieglajiem, 12 km kross pa visvisādiem segumiem – pļavām, pakalniem, dubļiem, asfaltu, meža takām, skaidām u.tml. Skrējiens tika izturēts godam :) Un – paldies par kompāniju!
Prieks, ka Ogres treniņš izdevies, un visiem patika! :)
Tiem, kas vakar bija koptreniņā Ogrē no “Uzdrošiniekiem”, tiešām izskatās, ka pusmaratona pievarēšana būs tāda kā formalitāte. Izskatījās, ka lielākā daļa no viņiem ir atvēzējušies iekļauties 2 stundās. Lai viņiem tas tiešām izdodas ar vai arī bez Sanda ieteiktajiem papildlīdzekļiem:)
Jā, Laura labi noskrēja Vīlandē. Vidējais temps sanāca tikai maz-padsmit sekundes uz kilometru lēnāks par to tempu, ar kādu pusmaratonā varētu iekļauties 2 stundās, tā kā, ņemot vērā kalnaino apvidu Vīlandē, domājams, ka Rīgā tiešām 2 stundās arī iekļausies. Pati minikin jau arī labi noskrēja, uzlabojot savu pērno laiku, bet par to ne šajā rakstā ;)
Jau ieraugot šās programmas sarakstā LAURU ,sen bija skaidrs,ka pusīte ir pievārējama.Vīlandes varējums to vēl vairāk apliecina.VALMIERA RULLĒ !
Paldies par atbalstu un labiem vārdien. :) Grūtākais gan vēl tikai priekšā!
Paldies! Par iekļaušanos 2 stundās šaubos, kaut gan ļoti gribētos :)
arii ar Mariju viss kaartiibaa!! vina noteikti NOSKRIES!! =)
Juhūūūū, paldies Tev, Inga :))
Noķeriet to fīlingu, ko Mazzinsh aprakstījis pie pēdējā skrējiena. Tad laiks un attālums kļūst relatīvi. Matemātiski jau tas pierādīts ir:) Noskriet var cik vien grib.
Tas par ko runā Ainārs ir ļoti interesanti.
Aizvakar sastapos ar šo sajūtu, jo komandējums uz 2 dienām aizveda mani uz apriņķi kur skraidīju 1 1/2 gadu atpakaļ. Nolēmu pirms darba ātri izskriet “lielo” apli (kā to pie sevis dēvēju tad, kad tur skrēju) Toreiz tas bija nedēļas nogales garo skrējienu maršruts. Psiholoģiski tas aizvien bija garais aplis, aunot kājas apdomāju kā nu būs tagad skriet tik garu un kalnainu maršrutu, bet kā izrādījās, šodienas treniņu mērogam parasts aplītis, tāds uz 50 min.
Tā kā viss ir relatīvi, tā teikt, noskrietie kilometri un pavadītais laiks skrienot dara savu.
Citēju Aināru: “Noķeriet to fīlingu”
Veiksmi!
Mani personīgie mērķi tikai aug! :) Piesakoties akcijā – bija mērķis noskriet 2.5h… Kādā brīdī sapratu, ka vajadzētu ielikties 2h. Bet tagad, kad treniņu skrējienos arvien biežāk vidējais laiks parādās mazāks par 5 min/km, gribētos ielikties 1h 45min. :) Kopā ar tempa turētājiem. :)
Biedē tik tas, ka skrējiens no rīta… Un tas nav mans laiks…
No Līvas piedāvātajiem 17km šodien es gan atteicos, un pievienojos vien tik uz 6km. Bet Māris un Daina (ar velo) veica visu gan riņķojot pa Biķernieku trasi, gan paskrienot pa mežu. No malas raugoties šķiet, ka Līva skrien smaidīdama, vienmērīgā tempā harmonijā ar sevi, nekur nesteidzoties izbaudot skrējienu.
Daina teica, ka viņa (Līva)izturēja visu garo gabalu, neejot kājām, bet visu laiku skrēja!!! Arī tad, kad mežā dabūjām normālus kalniņus.
Dīvaini, ka nesatikāmies, jo mēs ar Mazzinjhs arī šodien riņķojām pa Biķernieku trasi, pie tam 2.5 apļus :D
Mēs tik nedaudz pēc 18.00 sākām skriet un skrējām “pareizajā” virzienā :)
Lauma dezertēja [gaidām izcilus rezultātus rīt!!], pārējie, es uz velo, Māris [mandersons iekš noskrien.lv] un Līva kājām, pieveicām pat pārāk precīzi 17km :)
noskrējām 1 apli ar Laumu un, kad nomainījās “valdība”, skrējām laukā no trases līdz Alfai, pēc tam cauri Šmerlim un atpakaļ. caur trasi līdz stāvvietai, un sanāca 16.6km, atlikušos 400m godīgi nomērīju uz trases :)
es no savas puses varu pateikt, ka Līva ir absolūti un pilnīgi gatava noskriet pusmaratonu! no malas izskatījās, ka šīsdienas garais treniņš viņai bija pat par vieglu, sarunājāmies visus daudzos kilometrus, un, kā jau Lauma iekopēja to, ko rakstīju viņai – noskrēja visu neapstādamies, nepārejot soļos. atklāti sakot, iepriekš redzot ātrumus pie līdz šim treniņos pavadītajiem kilometriem, likās, ka ies grūtāk.
pati sākumā domāju soļot līdzi, bet pēc kritiena Baložu velosacensībās secināju, ka knapi velku kājas, zilumi ir mazākais, kas man paliks piemiņā. beigās paliku ļoti apmierināta ar tempu, jo lēns 20km izbrauciens ar velo ārkārtīgi patika Baložu mežā piedzītajām kājām. Paldies Līvai, Mārim un Laumai! :)
Mēs arī ap 18:00 sākām. Pafr virzienu gan nepateikšu, jo nekad nezinu, kurš ir “pareizais” ;)
Brewe, virziens no nomas uz Brīvības ielas pusi :D
Arī mums šodien sanāca tāds kā neliels koptreniņš – ar Eviju :) OreMan mums izrādīja savus jaunos skriešanas maršrutus :) Skrējām salīdzinoši netālu no jums pārējiem – daļēji izskrienot arī Juglas apļa trasi. Citreiz varam visi vienoties – būs vēl lielāks skrējēju bariņš :)
Man izskatījās, ka Evijai ļoti labi gāja – skrējās viegli, labā treniņa tempā. Evija patiesībā noskrēja vēl vairāk kā reģistrēja :) Un bez jebkādām redzamām noguruma pazīmēm.
P.S. Laurai rītā arī laikam plānots garākais treniņš – lai veicas! Mēs ar OreMan turam īkšķus un zinām, ka Tev izdosies godam! :)
Mazzinsh arī skrēja ļoti labi, temps bija labs, ir pilnīga pārliecība, ka vismaz 2:15 pusmaratons tiks pieveikts :)
Mazzinsh,
vienkārši skrien savā tempā. Starp 2:00 un 2:15 tomēr ir liela starpība – ap 43 sekundēm uz kilometru. Lai drošības sajūtu dod apziņa, ka aizmugurē vēl ir savējie, kuri vajadzības gadījumā “uzlasīs” un aizstieps līdz finišam:)
Es aizvakar biju uz karatē eksāmenu. Tur skolotājs runāja par skološanu un palīdzēšanu viens otram. Tā nu es padomāju, ka šī akcija ir jauka, bet vēl jaukāka tā ir tais brīžos, kad kāds ar “augstāku jostu” palīdz kādam ar “balto jostu”. Mēs neviens neesam viszinoši, taču tie, kas ir skrējuši ilgāk, zina vairāk.
Šīs domas ienāca prātā lasot Evijas komentāru, kur viņai skriet līdzējuši minikin un OreMan.
Palīdzēsim viens otram arī turpmāk! :)
Edgar, vai tik tas karetē eksāmens nebija Poļu vsk? Mana meita arī tur lika eksāmenu :) Ja tā – tad kārtējo reizi var tikai sasist palukstas un saukt – “cik gan maza tā pasaule!” :D
sveiki!!! skriešana tas ir dzīves veids, nevis treniņš. tas ir kā uzgriezts pulkstenis, kuru nedrīkst apturēt. tāpēc skrienam sev, nevis citiem…
Kopā mēs esam noskrējuši ĻOTI daudz! :)
:D Katrīn, tu esi noskrējusi ļoti daudz :)
Labdien, es pirmoreiz. Ari piedalījos Nordea 1/2. Sākot sapratu, ka tur nekāds rezultāts nesanāks (burzma, līdz tam bija 1.42) un nomierinājos, bet pie pagrieziena atpakaļ pa d.tiltu nolēmu tomēr paātrināties. Iznāca ka pēdējos 7km noskrēju tempā 4.06. Taisni neticas. Varbūt sadūšoties un patrenēties uz ātrumu? Sanāks visam 1/2maratonam? Kā tas ir?
Droši! Der paņemt reizi nedēļā papildus komfortablā tempa treniņiem arī vienu dienu, kuru veltīt kādam intervāltreniņam/fartlekam. Tas palīdz attīstīt ātrumu.
Es līdz šim darīju tā – normāls stabils skrējiens apm. 12-15km, pēc tam uz laiku kādus 5-7km. Tas laikam ir tempo treniņš. Tas laikam palīdzēja.
[…] uz startu un noskrēja. Par viņu startu, finišu un pusmaratona emocijām lasi aprakstā par “Uzdrošinies noskriet” pirmo sezonu. Tur atradīsi visus dalībniekus, viņu treniņu plānus un treniņos noskrieto, sajūtas un […]
Zelta keda 04.05. Pirmais & otrais aplis (pa 5km) tempā 4.30. Trešais aplis sanāca ātrāk , taču tomēr ne tik ātri kā Nordea pēdējie 7km, kad pirmie 14km bija pa 5.00. Sanāk , ka augstāks temps sākumā tomēr ļoti iespaido finišu. Nu ko – kā ir tā ir….