Uzdrošinājās un noskrēja. Maratonisti

Pirmos kucēnus neslīcina, tāpēc pēc pirmās „Uzdrošinies noskriet” akcijas VSK Noskrien lūdza uzdrošināties vēl piecpadsmit skrējējiem, kas nekad nebija noskrējuši. Viņi uzdrošinājās un noskrēja. Valmieras maratonā pirmo reizi finiša līniju šķērsoja astoņi pusmaratonisti un trīs maratonisti. Tagad mēs ar droši sirdi varam teikt – „galvenais ir uzdrošināties.” Gatavošanās, koptreniņi, starta drudzis un pēdējie kilometri pirms finiša ir tikai punkta uzlikšana. Galvenais ir uzdrošināties. Un tu varēsi noskriet pusmaratonu, maratonu un jebko. Maratonisti.

Ieva.

Grūti. Nezinu, kur man bija prāts noticēt, ka gan jau oficiālajos dzirdināšanas punktos būs elektrolītu dzēriens un man pilnīgi pietiks ar dažām želejām. Ar želejām nepietika, un ap trīsdesmit septīto kilometru sākās krampji. Tas nav tā, ka lēnām piezogas mazs krampītis un jau laicīgi var samazināt skriešanas ātrumu, krampji bija pēkšņi, abu kāju gandrīz visos muskuļos, nu gandrīz vai tā, ka jākrīt gar zemi. Pastaipīties nav iespējams, jo tad krampji uzbrūk dažiem atlikušajiem, un tad nevar nostāvēt, bet apsēsties ir pārāk liels solis izstāšanās virzienā. Nācās pāriet soļos un brīžiem pat apstāties, lai kā nebūt pamasētu augšstilbus. Neizpildīju savu mērķi nr. 2 – maratonu noskriet. Savam skriešanas plānam gan neko daudz nevaru pārmest, kā primārie kritēriji tika izvēlēti pulss un pašsajūta nevis ātrums, varbūt vajadzēja skriet pavisam nedaudz lēnāk. Toties tagad man ir ne tikai maratons, bet vēl arī maratons zem četrām stundām.

Lai arī skriet bija grūti, grūtāk bija sagatavoties. Arī gandarījums lielāks par to, ka sagatavojos nevis par to, ka noskrēju. Treniņprocesa sākumā pavisam neplānoti sāka krietni buksēt sesijas kārtošana, kas noveda pie režīma “neguļu, neēdu, tikai mācos un drusku skrienu”. Pēc tam uznāca karstums, kas nieka 18 km garu treniņu padarīja par diezgan mokošu pasākumu un lika apšaubīt maratona realitāti. Pēc tam bija daudz citu patīkamu ar treniņiem konkurējošu aktivitāšu. Koptreniņš Ozolniekos lika uz maratonu raudzīties gaišāku skatu, tomēr nākamajās nedēļās sāka niķoties celis un neizdevās saskriet tik daudz kā vajadzētu.

Saņemties nieka pusstundas garumā (pirmās trīsarpus bija bauda un skriešanas vieglums) pilnīgi noteikti bija vieglāk nekā gandrīz trīs mēnešus pakārtot visu savu dzīvi maratonam. Johaidī, ir gana daudz jāguļ, laikā un gana daudz jāēd, jāplāno skriešanas laiks, vakarā ar draugiem sēžot krogū jādzer kvass un apmēram mēnesi sadzīvot ar hronisku nogurumu un izteiktu nevēlēšanos doties ikdienas gaitās ar divriteni, kā ierasts.

Pēc maratona nākamajā dienā nobastoju lekciju, jo auditorijas atrašanās vieta ir ceturtais stāvs. Nevar taču cilvēkus smīdināt un skriešanas antireklāmu taisīt. Lēnām pārvietojos pa māju, cenšoties nedaudz noslogot muskuļus, lai ātrāk atjaunotos, bet ne tik ļoti, lai atkal sarautu krampī. Nu labi, es tagad patiešām izklausos pēc skriešanas antireklāmas, bet bija teju caur asarām. Pēdējos 195 metros ļoti daudz niknu domu tika sūtītas tās 1908. gada Anglijas karalienes virzienā, kurai, redz, ievajadzējās labāku skatu.

Pēc finiša pirmā doma paskatoties pulkstenī bija – ehh, tomēr būtu varējuši paspēt uz to autobusu piecos, bet biļetes jau rīta pusē tika nopirktas uz vēlāku.

Pie tiem apstākļiem, kas bija, nevaru neko daudz sev pārmest par slinkošanu sagatavošanās procesā, es tiku pāri pirmajiem garajiem grūtajiem treniņiem, un galu galā – man ir maratons. Saņemties pēdējos kilometrus bija grūti, bet šādas saņemšanās un pārliecināšanās, ka esi stiprāks nekā liekas, jau dzīvē ir bijušas. Krietni nozīmīgāks «es varu» bija tieši sagatavošanās maratonam. Tas morālais atbalsts, ko iegūsti, gatavojoties savam pirmajam maratonam vai pusītei ir nenovērtējams. Protams, ka sagatavoties ir grūti. Bija daži treniņi, uz kuriem izvilkos tikai ar domu par to, ka palikt mājās nebūtu godīgi pret tiem, kurus akcijā nepaņēma.

Pāvels.

Viegli gan nebija. Tomēr sūdzēties par to, ka bija ārkārtīgi grūti, arī nevaru. Lasīju un dzirdēju, ka dažiem gāja daudz smagāk – ar neciešamām sāpēm un krampjiem kājās. Man nekā tāda nebija. Bija liels nogurums un smaguma sajūta muskuļos. Brīžiem laiks vilkās tik drausmīgi lēni, ka domāju, ka finišs nebūs nekad. Bet visu distanci tomēr noskrēju, neapstājoties. Dažreiz dzirdināšanas punktos soļoju, kamēr dzeru, bet domāju, ka to var neskaitīt.

Treniņi bija grūtāki, lai arī reti kad bija fiziski grūti trenēties. Grūti bija atrast treniņiem laiku. Labprāt trenētos biežāk un ilgāk, bet ir ģimene un darbs un ar tiem saistītie pienākumi. Ģimene mani ļoti atbalstīja, bet tomēr uzskatīju, ka nedrīkstu upurēt ģimenes intereses treniņu labā. Vismaz visam ir savas robežas – arī sievas pacietībai. Šajā ziņā maratons bija tas loģiskais punkts, kuru vajadzēja pielikt garajam sagatavošanas procesam. Tas bija izaicinošs fiziski, bet tomēr nesa līdzi atvieglojumu – sagaidīšana taču arī prasa spēkus. Un, protams, laika ziņā noskriet maratonu bija daudz, daudz ātrāk, nekā tam sagatavoties.

Reti kad taisu sprintu finišā – tomēr sacenšos pirmkārt ar sevi, un dažas sekundes neko neizšķir. Arī šoreiz, kad pārliecinājos, ka rezultāts būs zem četrām stundām, steigties negribēju. Neesmu pārliecināts, ka tam būtu atlicis spēks. Finišā gandrīz aizgāju uz piekto apli – nepagriezos finiša koridorā. Bet beigās finišēju veiksmīgi un biju ļoti apmierināts ar faktu, ka noskrēju, un pat izpildīju savu plānu. Prieks, ka noskrēju. Izbrīna, ka nebija tomēr tīk briesmīgi grūti. Un vēlreiz prieks, ka noskrēju. Ne par ko citu, cik atceros, nedomāju.

Noskriet maratonu bija viens no dzīves mērķiem tuvākajam laikam. Tagad šī virsotne ir sasniegta, un citas virsotnes gaida. Viena no tām noteikti ir uzlabot savu rezultātu maratonā. Bet šīs maratons vienmēr būs pirmais.

Piedalīšanas akcijā man deva ļoti stipru motivāciju trenēties. Ja nepiedalītos akcijā, neesmu pārliecināts, ka šogad noskrietu maratonu. Bija vairākas reizes, kad trenēties ļoti negribējās. Īpaši vakarā pēc garas darba dienas. Uzvilkt sporta tērpu palīdzēja tikai domas, ka “lielais brālis vēro”.

Pēc maratona jutos labi. Laikam, pateicoties VSK Noskrien sastādītajam treniņu plānam un gudriem padomiem, biju labi sagatavojies. Tāpēc, kaut fiziska slodze bija liela, no smagām sekām izdevās izvairīties. Vēl drusciņ ir jāpagaida, kamēr tulznas un kājas pirkstiem sadzīs, un var atkal sākt skriet.

Man nedaudz pietrūka kopības sajūtas, vismaz sākumā. Tomēr nebiju VSK Noskrien biedrs, gandrīz nevienu nezināju un jutos nedaudz vientuļi. Laikam būtu labi sarīkot pašā akcijas sākumā nelielu ballīti, kur visi varētu iepazīties, parunāt ar akcijas organizētājiem. Iespējams, ka tas ļautu savlaicīgi atrisināt vismaz daļu no jautājumiem, ar kuriem dažiem dalībniekiem nācās sastapties sagatavošanas gaitā. Un palīdzētu dalībniekiem izveidot labāku komunikāciju savā starpā un ar citiem kluba biedriem. Varbūt, būtu vieglāk atrast partneru gariem svētdienas skrējieniem. Lielu pozitīvu iespaidu uz mani atstāja koptreniņš Ozolniekos. Ļoti nožēloju, ka šāds koptreniņš bija tikai viens. Labprāt piedalītos vēl kādā. Ceru, ka vēl būs Uzdrošinies Noskriet 3 un 4, un būs iespēja piedalīties koptreniņos atbalstītāja lomā.

Jekaterina.

Tā kā starta līnijā nolēmu nedzīties pēc laika, bet tikai finišēt, skrēju ar 4:30 tempa turētājiem komfortablā tempā. Grūti bija starp 25to un 28to km, tad arī atpaliku no tempa turētājiem, tomēr viņu muguras bija lielisks motivators pārvarēt šo grūtāko posmu. Arī pēdējā aplī finiša kalniņā nācās uziet soļos, jo uzskriet piedzītās kājas atteicās. Visumā bija brīži, kad nācās pacīnīties ar sevi, bet gāja vieglāk, kā es biju domājusi.

Treniņos visgrūtākās bija astotā un devitā treniņu nedēļa, kad pieauga apjomi, bet organisms vēl nebja adaptējies. Ļoti grūts bija arī LSC 5.posms šosejā 30km skrējienā, karstā laika dēļ.  Maratona laikā bija daudz vieglāk kā vairākos no tiem skrējieniem, lai arī maratona laikā vairāk bija jācīnās “galvā”.

Finišs bija perfekts – ar Aināru vienā pusē un Dimu.H2O otrā pusē – ko gan sieviete vēl var vēlēties maratona finišā, kā ieskriet ar diviem tik lieliskiem vīriešiem. Un pēc tam neaizmirstama viegluma sajūta, laime un prieks ieraudzīt savus tuvos. Nekad arī neesmu jutusi tik dzīvi sevi un apkārtni – gan cilvēkus, gan pilsētu.

Esmu apmierināta. Un arī pateicīga akcijai un organizētājiem, ka man noticēja, pati vēl būtu gadu nogaidījusi līdz savam pirmajam maratonam. Lai caur citu cilvēku ticēšanu noticētu sev. Ir grūti neaizdegties ar entuziasmu un vēlmi uzdrīkstēties vairāk, tālāk un ātrāk, iepazīstot tādus skrējējus, kādi ir VSK Noskrien komandā.

Pēc noskrietā nedaudz sāpēja kājas, bet visumā trepes nebija mans ienaidnieks. Ļoti labi gulēju, tāpēc aiziet uz darbu un strādāt arī nesagādāja nekādas problēmas. Es pat teiktu, ka tā bija parasta pirmdiena.

Es labprāt piedalītos vairākos koptreniņos, pat ja tie būtu mazāki. Bet šeit domājams, vainojams mans ģeogrāfiskais stāvoklis akcijas laikā – piemēram, mēs vairākas reizes mēģinājām saorganizēties ar Ievu uz kopīgo garo skrējienu, bet tā arī nesanāca līdz pat Ozolniekiem.