Uzdrošinājās un noskrēja

Viņi uzdrošinājās un noskrēja. Viņi noticēja savām spējām, pienācīgi sagatavojās un noskrēja savu pirmo pusmaratonu Nordea Rīgas maratona laikā. Viņi pārspēja paši sevi, noskrēja līdz galam un uzvarēja. Viņi skries atkal un liks saņemties skriet citiem.  Viņi ir mūsu varoņi.

VSK Noskrien akcijas „Uzdrošinies noskriet” dalībnieki visi ir uzvarētāji, jo viņi to izdarīja. Ivars un Raimonds uzvarēja, un savā pirmajā pusmaratonā uzstādīja ļoti labus pirmos personiskos rekordus.  Toms un Jānis neļāva sevi uzvarēt  zilajiem tempa turētājiem un finišēja ātrāk nekā divās stundās. Jāņa desmit nedēļu noskrietā grafiks izskatās kā no mācību grāmatām. Evija uzvarēja starp akcijas meitenēm un pusmaratonu noskrēja ātrāk par divām stundām. Dace uzvarēja zaļos tempa turētājus un precīzi izpildīja savu pusmaratona stratēģiju, iesāka reizē ar tempa turētājiem un distancē no viņiem aizmuka. Katrīna un Marija uzvarēja sevi, atrada spēku distances pēdējos kilometros un finišā ieskrēja ar smaidu. Par Katrīnu jāpiezīmē, ka viņa noskrēja 357km šo desmit treniņu nedēļu laikā. Ilmārs uzvarēja slimību, un kā romantiskās filmās, pēdējā brīdī paspēja uz EXPO, izņēma numuru un noskrēja. Līga ar visām treniņu problēmām izgāja uz startu un noskrēja ātrāk nekā bija plānojusi. Lai arī Līva bija izjutusi treniņos, kā tas ir vienā piegājienā noskriet pusmaratonu, atrada sevī motivāciju un piedalījās Nordea Rīgas maratona pusmaratonā, lai kopā ar visiem noskrietu. Bet vislielākās uzvarētājas manās acīs ir Zane un Laura. Zane par pacietību, apņēmību  un VSK Noskrien galvenā saukļa precīzu izpildi – galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet. Savukārt Laura par noskriešanu. Lai arī noteikti bija favorīte ātrākai meitenei, ar lielāko skriešanas pieredzi un sacensību pieredzi, bet pēdējās treniņu nedēļās iegūtā trauma tam visam pārvilka strīpu. Bet Laura atrada sevī spēku un noskrēja.

Zane: „Viegli nebija. Šķiet, ka tās desmit nedēļas bija vieglākas, bet ja tās nebūtu tad pusmaratons vispār būtu nāve. Noskrēju ātrāk kā plānots un skrējiens bija foršs un līdzjutēju saucienu pavadīts un sagaidīts. Visas emocijas laikam bija tītas tādā kopīgā eiforijā – gandarījums par to, ka esmu to izdarījusi.”

Laura: „Vieglāk bija desmit nedēļas trenēties, jo treniņi bija patīkami, entuziasma un pozitīvisma pilni. Katrā ziņā treniņi palīdzēja noskriet pusmaratonu kaut vai tādā ziņā vien, ka domāju – es taču desmit nedēļas netrenējos tādēļ, lai tagad atbildīgākajā momentā ņemtu un izstātos. Finišā visi skatītāji aplaudēja un ziņoja, ka pēdējie metri. Laikam izskatījos stipri savārgusi pie beigām, bet vismaz mēģināju vēl tēlot, ka skrienu. Pēc finiša pa taisno pēc medaļas, kā reālu apliecinājumu tam, ka esmu to paveikusi.”

Toms: „Tas ir izdarīts! Esmu laimīgs! Noskriet pusmaratonu bija viegli. Laiks labs, jaunas emocijas, sacensību gars. Tā kā skrēju ar rezervi, tad finišā uzņēmu pat sprintu. Iepriekš es iesmēju par tādiem, kas finišā sprinto, bet tagad pats to izdarīju.”

Marija: „Tomēr pamatdarbs ir tajās desmit nedēļās, pa kurām vajag fiziski un morāli noskaņoties uz garo skrējienu – bez tām noskriet nesanāktu. Tāpēc pusmaratonā gāja vieglāk. Finišā biju nogurusi, bet pārlaimīga un, ja noskrēju pusmaratonu, tad patiešām tagad nekas vairs nav neiespējams, ka varu paveikt jebko. Galvenais ticēt sev un nepadoties!”

Ivars: “Kā saka – grūti mācībās, viegli kaujā! Man nebija grūti trenēties, jo disciplinēja atbildības sajūta par to ko esmu uzņēmies. Pats priekš sevis viennozīmīgi nebūtu to izdarījis. Ja turpmāk kaut ko darīšu, tad jāpakonsultējas ar ārstu speciālistu. 17 gadu vecumā varēju skriet, nekas nesāpēja. Tagad – pēdas sāp, gan treniņos, gan pēc sacīkstēm. Pārspēju savu sapņoto rezultātu un vienalga sēž iekšā doma – viennozīmīgi varēja būt vēl labāk.”

Katrīna: „Noskriet bija noteikti vieglāk, kā sākotnēji biju domājusi. Trīs mēnešu treniņu laikā bija gan kāpumi, gan kritumi, taču startā pilnīgi noteikti zināju, ka es to varu. Vai nu šī vienkārši bija mana diena, vai arī papildus spēkus un motivāciju deva pārējie skrējēji un līdzjutēji, bet jebkurā gadījumā šis pusmaratons bija tīrākā bauda. To nevar vārdos izteikt, tas jāizjūt katram!”

Dace: „Trenēšanās man ir prieks un es to pat gaidu un izbaudu, bet tas reizē arī liels darbs un loģistika, lai es varētu to atļauties. Skrienot sataupījos bailēs no tā, ka pakritīšu un vāļāšos krastmalā, bet beigās skrēju un apdzinu daudz daudz vairāk skrējējus nekā apdzina mani. Nākamgad esmu gatava upurēt pusmaratonu/maratonu, lai tad ar savu tad jau 6gadnieku kopā pieveiktu 5km.”

Evija: „Finišs kaut kā ilgi kavējās – paskatījos pulkstenī 1:45, tūlīt taču jābūt finišam, taču šis kā nav tā nav. Beigās gan nācās pielikt soli, lai iekļautos uzstādītajā mērķī – noskriet 2h. Bez šīs akcijas man pilnīgi nebija nekādas jausmas kas un kā jādara, lai to izdarītu.”

Raimonds: „Treniņos varēja pats izvēlēties laiku kad skriet, cik ilgi skriet, pa kurieni skriet. Savukārt sacensību trasē ir jāskrien tur kur jāskrien un viss. Pusmaratonu varēju noskriet ātrāk kaut vai tāpēc, ka apkārt bija bars ar cilvēkiem – gan atbalstītāji, gan dalībnieki. Bija, kam iesēsties “astē” un veikt distanci. Pirms dzelzceļa tilta sāku domāt par to, ka vajadzētu uzņemt tempu, bet bija diezgan pagrūti saņemties, savukārt, kad viens no tempa turētājiem pamotivēja mani un pats aizskrēja uz priekšu un es ieraudzīju, ka viņš ir tempa turētājs ar laiku 1:45:00. Saņēmos, uzņēmu ātrumu un visiem skrēju garām.”

Līga: „Tajās desmit nedēļās notiek tik daudz – slimošana, traumas, vienkāršs motivācijas trūkums. Bet stāvot starta koridorā, visam šķiet maznozīmīgs un liekas – ja esmu tikusi tik tālu, tad tikai un vienīgi atliek noskriet līdz galam. Finišs bija ekselents – sprints ar smaidu uz lūpām. Gandarījums, slāpes un pārliecības par saviem spēkiem celšanās.”

Ilmārs: „Ne treniņi, ne pats pusmaratons nebija viegls. Lai gan treniņos nebija mocīšanās, un es zināju, ka tas ir vajadzīgs, ka tas ir veselīgi, palīdzēs nomest svaru.  Ja par sajūtām – pēdējie 3 km bija pagrūti. Ja nebūtu mači, pārietu soļos, bet nu tagad lēni tipināju līdz galam. Beigās bija prieks, ka esmu ticis līdz finišam un kaut kur distancē nenogāzos, liels lepnums par sevi un apjukums par to vai man arī tiks medaļa. Tagad par tiem, kas skrien 5 km, pasmejos, ka tie jau nav skrējēji. Ar humoru, protams, bet man prieks, ka es varu vismaz četras reizes vairāk.”

Jānis: „Priekš manis bija viegli noskriet pusmaratonu. Tā kā tas bija mans pirmais pusmaratons es tomēr neskrēju uz maksimuma robežas, bet tādā tempā lai es finišējot varētu smaidīt un tiešām izbaudīt šo pirmo reizi. Un nu tā, lai tas nebūtu mans pēdējais. Beigās bija tāds saviļņojums ka es to izdarīju. Liels prieks, lepnums par sevi, par paveikto. Galvenais ka es netaisos apstāties, bet gan turpināt trenēties un piedalīties vēl pusmaratona sacensībās”

Līva: „Es izbaudīju desmit nedēļas treniņa. Man patika iziet ārā un izskriet, pārvarēt kādu mirkļa iegribu vai nogurumu, jo sajūtas pēc tam bija tā vērtas. Manuprāt, tas kopumā nebija grūti. Pusmaratona beigas saules svelmē man bija lielāks sevis pārvarējums. Protams, tas bija tā vērts. Ļoti neilgi pirms finiša man izdevās paskriet garām sievietei ar izejamām drēbēm un mirguļojošu matu sprādzi. Es kādu laiku apdomāju, vai tiešām viņa bija spējīga šādi noskriet visu 21 km distanci, vai pievienojās kaut kur vēlāk. Tas man radīja nelielu gandarījumu. Tieši pirms manis finišā ieskrēja maratoniste. Man bija šaubas, vai es tiešām skrienu pareizajā finišā, jo kaut kur parādījās zīme maratonistiem uz priekšu, un pusmaratonistiem kaut kur vēl jāpagriežas. Ieskrienot bija forši saņemt balto rozi un redzēt tēti, kurš mani sagaidīja. Es jūtos ļoti apmierināta ar paveikto, un pateicīga par atbalstu, kuru sajutu no pārējiem dalībniekiem un līdzjutējiem.”

Paldies visiem, kas piedalījās šajā akcijā un uzdrošinājās noskriet. Paldies akcijas konsultantiem par padomiem, treniņu plānu sastādīšanu, labo piemēru un atbalstīšanu. Paldies koptreniņu dalībniekiem Ogrē, Biķernieku trasē un Rīgas centrā. Paldies visai VSK Noskrien komandai, par jauno uzmundrināšanu. Paldies noskrien.lv lasītājiem, par sekošanu līdzi akcijas dalībniekiem un pastarpinātu piespiešanu viņiem turpināt trenēties gan vējā, gan lietu un problēmu gadījumā saņemties. Un vēlreiz paldies akcijas dalībniekiem, jo iespējams, jūs ļausiet uzdrošināties un liksiet sākt skriet citiem.