Ultra Huachi 2020

Andris piramīdās

Šī ir vistrakākā trase, ko es esmu skrējis un es joprojām nezinu, vai tas ir kompliments vai kritika.

2020. gada sezonas galvenais vārds ir izbaudīt. Nevis tikai dzīties pēc rezultāta, bet tiešām izbaudīt. Treniņu procesu, došanos uz sacensībām, pašas sacensības. Tas iet labi kopā ar 2020. gada sacensību kalendāru. Jau kādu laiku iepriekš ir izlemts, ka 2020. gadā tiks skriets tikai jaunās vietās, tikai sacensības, kurās es neesmu piedalījies. Šeit, protams, varētu piekasīties TDS esībai kalendārā, tomēr tas ir tāds mazs izņēmums, jo lai arī UTMB nedēļas nogalē esmu bijis vairākkārt, TDS man būs kas jauns.

Kad mērķi nosprausti, laiks atrast sacensības. Tas nemaz nav tik vienkārši. Skaidrs, ka sacensību ir simtiem un tūkstošiem, bet gribas, lai tās būtu kvalitatīvas, un lai būtu cienījami pretinieki, un tas šo skaitu ievērojami samazina. Jau septembrī nolemju atrast sacensības ziemai, kaut ko janvārī vai februārī. Parasti gads ir iesākts Kanāriju salās vai kā pagājušajā gadā Louzan Trails Portugālē, bet šogad jāmeklē kas jauns. Apskatot visu kalendāru, paliek tikai divi jēdzīgi varianti. Viens ir Vibram Hong Kong 100, par kuru neesmu dzirdējis daudz labu atsauksmju, otrs ir Ultra Huachi, taku skrējiens Meksikā, ko atbalsta vietējais Inov8. Sāku ar Ultra Huachi uzrunāšanu, un organizatori te ir tik atvērti, ka ātri ir skaidrs – es braukšu uz Meksiku.

Jau esot tur un braucot no lidostas uz viesnīcu, galvenais organizators man jautā, ko es zinu par Meksiku? Izrādās, ka neko! Zinu, ka Mehiko ir starp top10 augstākajām galvaspilsētām pasaulē, zinu dažus futbolistus un zinu dažus ēdienus. Kaut ko zinu arī par senajām kultūrām, bet vai te ir bijuši inki, maiji, acteki vai vēl kādi citi, īsti sajēgas nav. Arī par taku skriešanu Meksikā neko nezinu un nezinu vai varu sagaidīt skriešanu pa zemes ceļiem, takām vai kaut ko pavisam citu. Kauns, bet, esot uz vietas, daru visu, lai apgūtu vairāk. Izrādās, ka viegli tas nav.

Pēc labākajām tradīcijām 2 dienas pirms izlidošanas parādās sāpes kaklā. Jā zinu, gandrīz standarta teksts pirms katrām sacensībām ziemas un pavasara sezonā, bet es tiešām neesmu slimīgs. Pēdējo reizi nedaudz apslimis biju septembrī, bet tagad nelāgi trāpu atkal. Komplektā ar 2300 m augstumu un 8 stundu laika zonas atšķirību jūtos kā sūds. Ierodos svētdienā, bet pirmdienu un otrdienu pavadu zombija režīmā. Termometra nav, bet pēc sajūtas ir diezgan paaugstināta temperatūra, slikti guļu un enerģijas nav vispār. Tas viss ir jāapvieno ar intervijām un ekskursijām. Par pirmajām nekad neesmu bijis baigajā sajūsmā, bet to šeit ir daudz, un uz vienu pat jādodas ar velo, kas pie Mehiko satiksmes ir diezgan interesanta pieredze. Kas attiecās uz ekskursijām, tās man vienmēr ir patikušas, bet arī tās ne visas izbaudu un dažās knapi pārvietojos. Brauciens uz piramīdām gan ir reti iespaidīgs un, esot tur, saprotu, ka šīs ekskursijas dēļ vien bija vērts dzīties pāri pus pasaulei.

Tuvojoties startam, situācija uzlabojas. Sāku gulēt labāk, temperatūra pazūd, pat sanāk izskriet treniņu 3000 m augstumā. Te priecājos, ka Pau Capell ir pazudusi bagāža, negribētu ar viņu šādos apstākļos kopā trenēties, tādā ziņā Sky Running pagājušās sezonas čempiones Sheila Aviles ātrums ir krietni piemērotāks. Sāku pierast arī pie dienas ritma un ēdu jēdzīgi. Ceturtdienā izmantoju brīvo rīta pusi un izskrienu trases pirmos 12 kilometrus, kas gandrīz visi ir pret kalnu, bet ļoti lielu iespaidu neatstāj, jo nekā ļoti grūta šeit nav. Pienākot piektdienai, esmu lielā mērā atjēdzies, un, lai arī ļoti lielas pārliecības, ka varu noskriet 80 kilometrus nav, ir skaidrs, ka gatavāks startam vairs nekļūšu.

Piektdienas pirmsstarta pasākums ir aizraujošs. Parasti šie pasākumi ir neiedomājami garlaicīgi. Tiek izsaukti 5-10 potenciāli labākie dalībnieki, viņiem uzdod kādu standarta jautājumu, uz ko tiek pieklājīgi atbildēts un visi dodas atpūsties. Meksikā tas notiek savādāk. Ir pilns ar cilvēkiem. Pirms runāšanas ir kultūras pasākums, kas reāli iekustina tautu. Arī mani. Reti esmu pavilcies uz šādiem pasākumiem, bet šis man tiešām patīk. Vispirms acteku dejotāji, tad meksikāņu tautas dejas, beigās iznāk dāmas ar viltus šautenēm. Īsts trilleris. Visam kā bonuss, ārzemnieki tiek individuāli aicināti uz skatuves un ir jādejo. Domāju, ka meksikāniete, kas izvēlējās mani, vēl joprojām šausminās, cik vājš dancotājs viņai tika. Pēc visām kultūras lietām uz skatuves tiek izsaukti apmēram 30 top skrējēji, kas pārstāv visas distances sākot no 15 līdz 80 kilometriem. Viņu vidū daudz vietējo zvaigžņu un labu skrējēju no tuvējām valstīm. Man visinteresantākie liekas skrējēji no taraumaru cilts, par kuriem lasīts skrējējiem tik slavenajā grāmatā “Dzimuši lai skrietu”. Katram uz skatuves esošajam ir jāpasaka daži vārdi par sevi un ko viņš sagaida no rītdienas skrējiena. Vietējie lieki laiku netērē. Paziņojuši savu vārdu, viņi azartiski ziņo mikrofonā, ka rīt sakaus visus, ieskaitot Pau Capell un Jason Schlarb. Pūlis gavilē un trūkst tikai, lai kāds vēl sāktu bļaut Viva Mexico! un sāktu šaut gaisā. Mēs bālģīmji esam šokā. Džeisons nedaudz noņurd, ka ir tikai janvāris, meksikāņiem ir sezonas vidus, bet mums ir nesezona. Pūli tas neapslāpē, visi priecīgi bļauj par katru nākamo, kas apgalvo, ka mūs sakaus. Tikai taraumaras ir pieticīgi. Jo sevišķi viņu sieviešu pārstāve. Mikrofonu viņas rokās izdodas dabūt tikai ar trešo reizi un arī pēc tam ir nepieciešams cilts biedrs, kurš viņai iečukst priekšā, kas jāsaka. Daži vārdi sanāk, bet izskatās, ka viņa labāk ielīstu zemē nekā būtu uz šīs skatuves. Es viņu saprotu, arī es labprātāk būtu kur citur, bet šis ir obligāts pasākums. Pasākums, no kura ir jātiek arī prom. Jau uz skatuves sarunājam ar Pau un Džeisonu, ka tiksimies restorānā blakus viesnīcai, bet no pasākuma lavīsimies prom pa skatuves aizmuguri. Tas nepieciešams, jo savādāk ceļš uz viesnīcu būs ilgs. Ejot cauri pūlim, visi vēlas foto, daži vēlas arī lai tiek parakstīti krekli vai cepures. Tas viss ir forši, bet pie kādas simtās reizes apnīk. Es esmu visveiksmīgākais no trim. Skaidrs, ka arī aiz skatuves uzreiz ir aicinājums uz bildi, un es piekrītu, bet pierunāju potenciālo bildes prasītāju aiziet uz blakus esošo parku, kur ir nedaudz gaišāks, tīri bildes kvalitātes dēļ. Tas man ļauj veiksmīgi tikt prom no pārējiem. Pēc mirkļa redzu kā caur parku sprinto arī Džeisons, bet vēlāk pie restorāna ar smaidu vēroju, kā pa gabalu skriešus mūsu virzienā metās Pau. Mierā netiekam likti arī vakariņu laikā un ņemot vērā, cik ilgi mums nes vakariņas, katrs tiekam pie kādām 30 bildēm.

Pirms starta

Starts ir piecos no rīta. Viesnīca tik agri brokastis nepiedāvā, tāpēc iepriekšējā vakarā esmu nopircis banānus un vēl dažus gardumus. No mājām ir līdzi arī hematogēns un tas tagad noder. Mana viesnīca ir vien 100 m no starta vietas, un tāpēc uz startu dodos vien 10 min pirms pieciem. 80 km distancē dalībnieku nav daudz, varbūt kādi 100. Pirmajā rindā gan netieku, vietējie iepriekšējā vakarā faniem ir piesolījuši daudz un tagad tas ir jāparāda trasē. Dažas minūtes pirms starta slēdzu iekšā Suunto un uzlieku trasi, bet tad man par pārsteigumu organizatori sāk atskaiti no 10 un mūs palaiž trasē 3 min pirms noteiktā laika. Ko tādu vēl nebiju redzējis, kur nu vēl Meksikā – šeit viss notiek ar kavēšanos.

Viens no dalībniekiem aiztešas visiem tālu pa priekšu. Vari pārbraukt pāri pus pasaulei, bet starti ne ar ko neatšķiras no Latvijas startiem, arī šeit ir savi Āboli. Nosmīnu, jo izskatās, ka viņš sacenšas ar policijas auto un ir stingri nolēmis uzvarēt. Pārējie nav īpaši švakāki, un pēc kādiem 300-400 metriem esmu vien kādā 20. vietā. Kamēr skrienam pa pilsētu, dažas vietas atgūstu, bet līderi tikmēr attālinās. Pirmie trīs kilometri ir salīdzinoši ātri. Pilsēta ir reljefaina, bet ir stabils segums un ir arī daži ātri noskrējieni. Beidzoties trešajam kilometram sākās pirmā tehniskā sadaļa. Šeit pa šauru un mālainu taku ir jātiek augšā. Kopumā nekas sarežģīts, bet lēni.

Nākamie 9 kilometri ir pret kalnu. Esmu šo sadaļu jau pieveicis treniņā un tad lielāko daļu skrēju. Tagad esmu konservatīvāks. Viens iemesls ir sajūtas pēc treniņa, kad, lai arī skrējās viegli, nogurums pēc tam bija milzīgs. Tādu nevaru atļauties, jo šodien man ir jānoskrien krietni vairāk. Neskatoties uz to, ka ļoti netrakoju, esmu pakāpies vairākas pozīcijas un turos apmēram 7. vietā. Zemu, bet jau pirms starta zināju, ka daži no vietējiem sāks ļoti ātri, viņiem šīs ir ļoti nozīmīgas sacensības. Līdz kalna galam dažas pozīcijas atgūstu. Skrienamajās daļās, kur es bieži eju, konkurenti man apkārt ir ātrāki, bet tiklīdz ir sadaļas, kur mums visiem ir jāiet, konkurenti ir krietni vājāki. Kārtējais bariņš, kas ir aizmirsuši, ka iešana ir ļoti svarīga taku ultramaratonu sastāvdaļa.

Pirmajā kontrolpunktā, kas ir kalna galā, ierodos 5. vietā. Turpat aiz muguras ir vēl divi skrējēji, bet viņi apstājās, lai uzņemtu pārtiku un ūdeni, bet es šo kontrolpunktu ignorēju. Seko dažus kilometrus garš noskrējiens pa zemes ceļu. Kājas ir priecīgas, ka var uzskriet ātrāk, bet es viņas nedaudz piebremzēju, lai pārāk nepiedzītu augšstilbus. Tiklīdz noskrējiens ir galā, sākas pirmā kārtīgā taku sadaļa. Taisnības labad jāsaka, ka taka ir vien kādu mirkli, bet pēc tam mēs gar mazu upīti strauji sākam ceļu augšup, un šeit no takas nekā daudz nav. Runā, ka šajā sadaļā esam gājuši zem ūdenskrituma, bet tādu sajūtu šis posms neatstāj. Iespējams, ka galvenais iemesls tam ir tāds, ka pastāvīgi ir jāskatās uz kājām. Pārvietošanās ir pa sūnainiem un ar zāli apaugušiem akmeņiem, kuri šeit ir sakrituši pilnīgā bardakā. Tas kāpšanu padara sarežģītu, un nereti attopos pārvietojoties uz visām četrām. Pašam liekas, ka esmu ļoti lēns, bet tad priekšā ieraugu vēl vienu skrējēju, kurš šeit izmisīgi cīnās uz priekšu un ir ievērojami lēnāks par mani. Jāsaka, ka man šeit ir nelielas priekšrocības, jo, lai arī pēc Latvijas standartiem es esmu labākajā gadījumā vidēja auguma vīrietis, Meksikā es esmu diezgan garš un tas ļauj lielajiem akmeņiem tikt pāri vieglāk. Džungļu sadaļa kopā aizņem apmēram 1.5 kilometru, kas nav maz, bet ņemot vērā, ka esmu vēl diezgan svaigs un sākumā sataupījies, tieku tai cauri salīdzinoši nesāpīgi.

Bilde no trases

Ticis atpakaļ uz normāla seguma, nedaudz atgūstu ātrumu. Fonā ir saullēkts, un pieņemu sev ļoti netipisku lēmumu, apstājos un uztaisu foto. Joprojām jūtos salīdzinoši labi, un, lai arī nedaudz jūtu 2300 metru augstumu, kopumā daudz sūdzību nav. Pret reljefu joprojām kustos nedaudz rezervēti, un tāpēc nav liels pārsteigums, kad mani noķer kāds skrējējs. Kādu laiku skrienam kopā, bet tad nonākam krustojumā. Šeit marķējums ir samests krustojuma vidū tā, ka nekas nav saprotams. Pulkstenis rāda, ka jāgriežas, bet īsti nav saprotams kur. Otrs skrējējs saka, ka jāskrien taisni un, mirkli apdomājies, es viņam sekoju. Sākumā taka vēl mirkli iet augšup, un šeit mēs iztraucējam krietnu govju baru, bet tad taka sāk iet lejup, un man tas ne visai patīk, jo zinu, ka kilometra laikā ir jāsasniedz trases augstākais punkts 2600 m augstumā un pie reizes arī otrais kontrolpunkts trasē. Lejā skrienu nedaudz raustoties, jo neesmu pārliecināts, ka viss ir pareizi un tas ļauj otram skrējējam no manis atrauties. Mirkli vēlāk tomēr nolemju apstāties un apskatīties karti nedaudz precīzāk. Man par lielu vilšanos, es tiešām neskrienu pareizi un esmu izlaidis krietnu loku trasē. Griežos atpakaļ un kāpju augšā pa kāpumu, ko tikko noskrēju. Kādā brīdī pretī skrien vēl viens skrējējs. Es viņam prasu vai viņš bija virsotnē un otrajā kontrolpunktā. Viņš atbild, ka nē, bet manam aicinājumam griezties atpakaļ un skriet kā pienākas nepiekrīt.

Nonākot atpakaļ liktenīgajā krustojumā, atrodu tur brīvprātīgos, kas riktē marķējumu. Skaidrs, ka aiz manis vairs neviens nepareizi neaizskries, bet esmu diezgan pārliecināts, ka visi, kas man bija priekšā, ir aizskrējuši nepareizi. Es savukārt esmu pazaudējis 19 minūtes un sabojājis garastāvokli. Dusmīgs sāku 6.5 km loku, ko pirms tam sanāca izlaist. Viss pirms sacensībām izstrādātais plāns ir izjucis pa vīlēm. Ēdiens man ir astoņām stundām, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tik ātri es finišā nenonākšu, noskaņojums izbaudīt un par neko nesatraukties ir prom, un esmu dusmīgs un vīlies. Izstāties neplānoju, bet vēlme sacensties ir zudusi. No pieredzes zinu, ka taku skriešanā šmaukļus soda reti vai neadekvāti, un tāpēc neesmu drošs, ka tos, kas trasi ir nogriezuši, diskvalificēs. Attiecīgi uzskatu, ka konkurenti ir nevis 20 minūtes priekšā, bet krietni vien vairāk. Skaidrs, ka ar ekstra 20 minūtēm, esmu nonācis salīdzinoši lēnā grupā. Apdzenu pirmo sieviešu skrējēju un kādu nūjotāju. Nav jau viņi lēni, bet skaidrs arī, ka konkurenti man viņi īsti nav.

Nonācis otrajā kontrolpunktā uzzinu, ka esmu piektajā vietā. Tas daļēji apstiprina manas aizdomas par to, ka visi pirmie ir aizskrējuši nepareizi, jo, veicot nepareizo pagriezienu, es arī biju piektais. Kontrolpunktā uzturos mirkli ilgāk, mēģinu nomierināties un uzņemt pārtiku. Kolas te nav, bet piedāvā RedBull. Manuprāt, vienmēr riskanta izvēle, bet pagājušajā vasarā Mozart 100 izcirtu diezgan ievērojamus apjomus un nenoraustos arī tagad.

2600 m augstumu jūtu un vairs tik labi kā pirms liktenīgās kļūdas nejūtos – ir manāms sagurums, tomēr daži nākamie kilometri ir normāli. Tad sākās pilnīgs bezceļš. Nākamos piecus kilometrus pavadu džungļos. Džungļu sākumdaļā apdzenu vienu skrējēju, bet tad noķeru vēl vienu dalībnieku, kurš ir no Argentīnas. Ar viņu kopā pavadu visu atlikušo džungļu daļu. Tā ir ļoti līdzīga pirmajai džungļu daļai pie ūdenskrituma, tikai šoreiz mums pārsvarā ir jāpārvietojas lejup. Slīpums ir milzīgs. Mums tas nav jāveic pa taisno, bet serpentīna stilā, bet tas to visu nepadara īpaši vieglāku. Esot uz stāvās nogāzes, ir pamatotas bažas, ka varētu nokrist, un šeit tas varētu nebūt forši, jo, lai arī kritiens visticamāk nebūtu ilgs, tas noteikti būtu sāpīgs, jo arī šeit segums ir pilnīgs randoms. Akmeņi, sakrituši koki un vēl visādi sūdi. Arī virs galvas nekā laba nav. Bieži vien ir jārāpjas četrrāpus vai vismaz kārtīgā ietupienā. Ar visu to regulāri neizdodas noturēt cepuri galvā, jo augi to visu laiku velk nost, un tāpēc beigās to izlemju nest rokās. Ja turpinām par augiem, tie šeit ir ļauni. Jau džungļu sākumdaļā saprotu, ka cimdi šeit būtu zelta vērtē. Katru reizi, kad paslīdi vai krīti, gribas automātiski ķerties blakus esošajos kokos un krūmos, bet katru reizi tā ir kļūda, jo sasodītie augi ir ar dzeloņiem, un katru reizi šāda darbība tiek nožēlota un pavadīta ar lamāšanos. Arī argentīnietis ir šokā, lai gan uztver lietas mierīgāk. Ik pa laikam dzirdam arī džungļu sākumdaļā apdzīto skrējēju, tas ik pa laikam bļauj, tomēr katru reizi mums caur džungļiem uzbļauj, ka viss ir kārtībā. Šī ir absolūti briesmīgākā trases daļa, kādā es jebkad esmu bijis un es esmu bijis ļoti briesmīgās vietās. Vai šādi jutās japāņu rogaineri, kad viņi bija atbraukuši uz Pasaules čempionātu Rēzeknē un viņiem bija jābrien caur divmetrīgu nātru lauku vai trīsmetrīgu latvāņu lauku? Jo ziniet, es jūtos briesmīgi. Nobažījies par savu veselību, asiņainām rokām un cepuri, kas kādreiz bija sarkana, bet nu ir gaiši brūnā mālu krāsā. Es ļoti, ļoti gaidu to noskrējienu, ko reiz jau skrēju, jo zinu, ka tur vismaz varēs darīt to, kāpēc es te esmu atbraucis. Skriet!

Džungļu daļai beidzoties vēl ir jāpievar neliels kāpums, bet tas uz džungļu fona, kur ātrums pārvietojoties lejup bija 15 min/km, ir nieks. Tiklīdz tehniskā sadaļa ir galā, argentīnietis strauji atpaliek, un vairs es viņu neredzu. Drīz jau esmu atpakaļ krustojumā, kurā esmu bijis jau divas reizes. Rēķinu, ka šajā cilpā esmu pavadījis 70 minūtes. Kopā ar 20 minūtēm, kas tika pazaudētas maldoties, uzskatu, ka esmu vismaz 90 minūtes aiz pirmajiem. Pilnīgi nereāls cipars un skaidrs, ka ar viņiem es vairs noteikti necīnos. Nekāds cīnītājs arī vairs neesmu. Augstums, sliktais noskaņojums, bet galvenokārt džungļi ir atņēmuši visus spēkus, un lejup pārvietojos kruīza režīmā.

Ceļš ārā no džungļiem

Noskrējienam pusceļā ir kartē neiezīmēts kontrolpunkts, kurā var dabūt ūdeni. Man vēl apmēram 0.5 l ir, un es zinu, ka pēc apmēram trīs kilometriem kalna galā, būs kontrolpunkts ar ūdeni. Neapstājos, bet noskaidroju, ka esmu apmēram desmitajā pozīcijā. Cik tas ir pareizi, nezinu. Arī atlikušo trasi visu laiku spēlēju šo spēli ar līdzjutējiem un brīvprātīgajiem, bet vienādu atbildi divas reizes pēc kārtas saņemu reti.

Lai tiktu nākamajā kontrolpunktā, ir jāpievar kārtīgs kāpums. Tas nav garš, tikai kāds 1.5 kilometri, bet man te iet sasodīti grūti. Vispirms kārtējā džungļu sadaļa, šoreiz augšup, kurā es esmu nikns uz visu pasauli un apsolu sev, ka pie nākamajiem džungļiem es vairāk neturpināšu. Pēc tam stāvs kāpums. Arī šeit jūtos apdraudēts. Takas nav vai arī, ja ir, tad tādas pa pusei izdomātas. Brīžiem jāpārvietojas pa akmeņiem, kas rīta agrumā ir pilnīgi slapji un attiecīgi slideni, bet kritiens šeit labākajā gadījumā rezultētos ar kaut ko lauztu, bet sliktākajā gadījumā ar letālu iznākumu. Nopriecājos, ka pa šādu sūdu nav jāskrien lejā. Burtiski rāpoju augšā. Ik pa laikam sēžu, jo augstums un nogurums ir radījis ļoti nejauku kombināciju. Kājas velk krampjos. Neesmu šo sajūtu pieredzējis kopš 2018. gada SKM, bet te nu tā atkal ir. Arī ūdens ir beidzies, bet to kalna virsotnē varēšu uzpildīt. Pēc kāda mirkļa man skrien pretī divi skrējēji. Parunāju ar viņiem un prasu vai viņi ir bijuši otrajā kontrolpunktā. It kā neesot un es pieņemu, ka šie bliež atpakaļ. Novēlu veiksmi un pie sevis nodomāju, ka mani būtu grūti piespiest darīt ko tādu. Tad labāk nomirt džungļos. Pēc mirkļa pretī skrien vēl viens skrējējs, nodomāju, ka kontrolpunktā viņus visus sūta atpakaļ, bet tad uzmetu aci pulkstenim un saprotu, ka ne sūda. Šeit ir uztaisīts posms, kur ir jāuzrāpjas kalna virsotnē un tad pa to pašu “taku” ir jāskrien lejā. Tāda vilšanās!

Uzrāpoju kalna virsotnē un uzreiz noliekos guļus uz akmens. Man par lielu sašutumu, ūdens šeit nav. Šeit nekā nav! Tikai sūda telts un divi brīvprātīgie. Nedaudz ūdeni gan spēju izdiedelēt un tieku arī pie cepuma. Pēdējo reizi cepumu sacensībās ēdu Keiptaunā, un toreiz tā bija slikta ideja. Arī šoreiz tā ir briesmīga ideja, jo cepums bez iespējas uzdzert ūdeni ir šausmīga kombinācija. Man ir vienalga un spriestspēja ir palikusi kaut kur kalna pakājē. Pagulējis dažas minūtes, pametu šo nejēdzīgo vietu un dodos atpakaļ nāvinieku takā.

Tuntuļojos lejā un ēdu cepumu. Pēc kāda laika saprotu, ka tas ir stulbi un nobāžu to somā. Satieku arī dažus skrējējus, kas nozīmē, ka mans pārsvars nav ļoti liels. Tas nav pārsteidzoši, jo neesmu bijis ļoti ātrs. Pēc kāda laika to apstiprina arī pulkstenis, kas parāda, ka mans pēdējais kilometrs ir prasījis 32 minūtes! Mana seja saviebjas pretīgā vaibstā. 32 minūtes? Es nezinu, kur ir robeža, kad kilometra laiku var dēvēt par vāju, bet tas noteikti neiekļaujas šajos ciparos. 32 minūtes ir vienkārši skumji. Skumji un depresīvi. Tālāk neiet īpaši labāk, lai arī temps ir 11 min/km, es kustos lejup un, lai arī segums nav vienkāršs, par šādu tempu lepnam būt nav iemesla.

Mani ļoti nopietni satrauc ūdens trūkums. Ir desmit priekšpusdienā un saprotams, ka šī ir pirmā karstā diena šajā nedēļā. Vēl dažas dienas iepriekš meklēju veikalu, kur nopirkt kādas siltākas drēbes, bet tagad nožēloju to, ka esmu izvēlējies melno nevis balto skriešanas kreklu. Ir karsts, un es ļoti ceru, ka tuvākajā laikā būs kāds strauts. Izrādās, ka ir kas labāks par strautu. Aiz viena no līkumiem ieraugu kārtīgu kontrolpunktu.

Ierodos sakauts, paņemu kolas glāzi un apelsīnus un sēžu krūmos. Brīvprātīgie jautā, vai trase ir grūta, bet domāju, ka mans paskats visu pasaka priekšā. Kādu laiku pasēdējis, nolemju, ka ir laiks turpināt. Ne viss ir tik slikti, kā izskatās. Man vairāk nebūs jāatgriežas virs 2000 m augstuma un domāju, ka tas man nāks ļoti par labu. Tāpat arī izskatās, ka džungļu daļas būs mitējušās, jo esmu atpakaļ uz ceļa. Skriet gan vēl neesmu gatavs un kontrolpunktu pametu kopā ar kādu vietējo puišeli, kurš nolēmis mani vēl pārsimts metrus uzmundrināt. Nedaudz arī parunājam. Sīcis, kuram diez vai ir vairāk par sešiem gadiem, prasa, no kādas pilsētas es esmu, un, lai nesarežģītu sarunu, atbildu, ka esmu no pilsētas vārdā Eiropa. Tas sīci atstāj domīgu, bet šķiramies kā draugi.

Kontrolpunktā izdomātais krēsliņš.

Zemes ceļš ilgst apmēram 500 metrus, bet pēc tam atkal tieku iedzīts džungļu takās. Brīdī, kad saprotu, ka nedrīkstu turpināt pa ceļu un ir jālien krūmos, skaļi nolamājos, bet nav jau īsti variantu, ja jālien, tad jālien. Patiesībā šeit nav tik traki. Lielākā problēma ir segums, kas šeit ir ļoti mālains un attiecīgi arī slidens. Vietās, kur dubļi ir pāri potītei, problēmu nav, jo šeit saķere ir laba, bet vietās, kur dubļu ir maz, ir ļoti nekontrolēta pārvietošanās. Līdz nākamajam kontrolpunktam ir apmēram 8 kilometri, un šajā posmā es sev esmu izvirzījis tikai vienu uzdevumu – mani nedrīkst noķert 50 km distances skrējēji, kas ir startējuši 2 stundas vēlāk. Patiesībā viņi man nav nemaz tik tuvu, bet kādu stundiņu jau zaudējis esmu gan.

Pusceļā uz kontrolpunktu pamanu priekšā arī kādu skrējēju. Tas mani pārsteidz, jo pēdējās pāris stundas neesmu skrējis tā, lai kādu apdzītu, drīzāk otrādi. Vairāk gan priecē fakts, ka esmu atpakaļ civilizācijā. Daži etapi ir diezgan taisni un attiecīgi arī skrienami, bet pārsvarā ir jāskrien lejup. Viens no noskrējieniem ir pa zemes ceļu bez ievērojamiem dubļiem un citiem apgrūtinājumiem, un es, dzenoties pakaļ priekšā esošajam skrējējam, beidzot varu ieslēgt lielākus apgriezienus. Viena epizode gan beidzas ar sāpīgu kritienu. Ātra noskrējiena laikā pamanu, ka tieši manā trajektorijā desmit metrus priekšā guļ divi paliela izmēra suņi, un, lai arī te nav ļoti dubļains, instinkti pēc krietni dubļainās daļas strādā nedaudz savādāk kā ierasts, un tā vietā, lai vienkārši mainītu trajektoriju, es slaidi liekos zemē uz sāniem. Suņi to visu pavada ar nulle emocijām, bet es dziļi sirdī zinu, ka viņi vēl ilgi smiesies par neveiklo gringo.

Neskatoties uz kritienu, pulkstenis pirmo reizi 30 kilometru laikā atkal rāda tempu zem 5:00 min/km un es pat sāku justies jēdzīgi. Pēc mirkļa jau esam uz cilvēces viena no nozīmīgākajiem veikumiem – lielceļa. Aleluja, nebiju domājis, ka tā sailgošos pēc asfalta. Šeit ceļš ved nedaudz augšup, un es viegli tieku garām priekšā esošajam skrējējam. Skaidrs, ka uz lielceļa neesam ilgi, jo jau pavisam drīz trase nogriežas uz pļavas, kur taka strauji ved augšup. Konkurents ir nedaudz atpalicis, un mani vienīgie biedri ir zirgi, kas šeit ganās, un tāpēc viņi arī ir vienīgie, kas redz, kā es vienā brīdī sāpēs nometos zemē un palieku nekustīgs. Sasodītie krampji! Guļu kaut kādā nopļautā kukurūzas laukā starp asiem sariem un gaidu, kad pāries. Paralēli vēroju konkurentu. Tas atvilcies līdz pļavas sākumam nenolasa marķējumu un aizskrien pa ceļu. Klibam jāceļas kājās un jābļauj, lai atsauktu atpakaļ. Stulbs, bet vismaz ne kurls!

Atsaucis atpakaļ meksikāni, es tieku galā ar zirgu pļavu un krampjiem un nonāku atpakaļ uz dubļainām takām, bet drīz jau tās arī ir galā, un esmu atpakaļ civilizācijā, kur veiksmīgā kārtā ir arī kontrolpunkts. Kontrolpunktā atkal sēžu. Mērķis ir izpildīts, 50 km distances dalībnieki mani nav noķēruši, es varu atslābt. Šoreiz krūmu vietā esmu apsēdies uz vistu kūts lieveņa. Nav jau izcili, bet man ir kola un apelsīni un strauji atgūstu spēkus. Varēja būt sliktāk.

Pēc kontrolpunkta ir jāpievar vēl kilometru garš kāpums. Tas ir mālaini dubļains, un es lēni un pacietīgi kāpju augšā. Sanāk tiešām lēni, bet nepārdzīvoju, jo zinu, ka drīz tas beigsies un pēc tam reljefa ziņā mani gaida vieglāki mirkļi. Ticis galā ar kāpumu, es sāku vairākus kilometrus garu noskrējienu. Šeit neesmu ļoti ātrs, bet kustos savā tempiņā un tieku galā gan ar dubļiem gan ar māliem. Jāsaka, ka pamazām ir atgriezušās labākas sajūtas. Uz leju jau vienmēr šādā ziņā ir vieglāk, bet noteikti palīdz tas, ka esmu jau zem 1500 metriem virs jūras līmeņa un priecē arī tas, ka īpaši augstāk man šodien vairs nebūs jāskrien. Noskrējiena beigās trase nedaudz iztaisnojas un kļūst krietni skrienamāka. Esmu uz zemes ceļa, kas ved gar upi, kādā mirklī izmantoju iespēju un metos tajā. Būt tīram un svaigam ir patīkami un tas ievērojami uzlabo skriešanas spējas.

Upes posma beigās ir neliels kāpumiņš, tikai, ja iepriekš bija jākāpj cauri zirgu pļavai, tad šoreiz kompānijā ir aitas. Izrādās, ka aitas nav vienīgā kompānija. Priekšā pavisam nožēlojamā tempā kustas kāds skrējējs, un es pie sevis norūcu, ka šis noteikti ir viens no tiem šmaukļiem, kas nogrieza to pretīgu džungļu posmu. Lai tiktu prom no aitām, ir jākāpj pāri dzeloņdrātīm, bet es ar to viegli tieku galā un drīz jau esmu pabeidzis gan mazo kāpumu, gan apdzinis priekšā esošo skrējēju.

Atkal esmu atpakaļ uz ceļa. Izrādās, ka šoreiz uz ilgāku laiku. Pie manis piestāj glābēju un mediķu auto, kas braukā pa trasi un ir gatavi iesaistīties, ja kādam ir nepieciešama palīdzība. Tiek noskaidrots mans vārds un starta numurs, bet pretī saņemu informāciju, ka priekšā ir apmēram pieci skrējēji, kas izklausās diezgan ticami. Tuvākie gan esot patālu, apmēram divus kilometrus priekšā. Rēķinu, ka tās ir apmēram 10 minūtes. Daudz, bet jūtos salīdzinoši labi un, ņemot vērā, kam esmu izgājis cauri, esmu priecīgs, ka tās ir tikai 10 minūtes. Tas noteikti ir pārsvars, ko varu atspēlēt.

Nākamie kilometri ir taisni un pa ceļu. Skrienu, cik ātri vien varu, un nākamajos astoņos kilometros noturu vidējo tempu ap 4:40 min/km. Vispirms skriešana ir gar kādu ļoti skaistu ezeru, kas man ļoti atgādina Viktorijas ezeru Kenijā. Dažus kilometrus vēlāk jau esmu pie cita ezera, šeit ezera krastā ir izveidots futbola laukums un pludmale, un vietējie nesteidzīgi izbauda dzīvi. Ir skaisti, un man te ļoti patīk. Cilvēku ir tiešām daudz un visur notiek kustība. Liekas, ka daži no vietējiem ir iznākuši arī paskriet, bet tad es saprotu, ka tā nav taisnība. Man priekšā ir konkurents. Pat vēl labāk, man priekšā ir divi konkurenti.

Pietuvošanās un noķeršanas daļa ir vienkārša. Rēķinu, ka pārvietojos apmēram par 1.5 min/km ātrāk kā viņi, un tāpēc nebrīnos, ka pietuvojos viņiem ļoti strauji. Aizskriešana prom ir nedaudz sarežģītāka. Viens padodas ātri, bet otrs tomēr mēģina spuroties un, tiklīdz viņu apdzenu, pielāgojas manam tempam. Nesatraucos, jo zinu, ka tāda stratēģija ilgi viņam nestrādās.

Pavisam drīz esam kontrolpunktā. Šeit mūs sagaida, visiem uzkarot ziedu krelles un sakot, ka tās ir jānes līdz finišam. Sacīts, darīts! Pat ja beigās izrādos vienīgais censonis. Kādu brītiņu kontrolpunktā esam visi trīs, bet es atkal izrādos visžiglākais un prom dodos pirmais. Kādu laiciņu vēl ir jāpavada, skrienot pa pilsētu. Šeit nedaudz zaudēju koncentrēšanos un aizskrienu nepareizi. Sākumā liekas, ka nav marķējuma, tad liekas, ka tomēr ir, bet tomēr nav. Beigās izglābj tas, ka visu laiku skatos atpakaļ, cik tālu ir konkurenti. Viņus neredzu, bet kādus vietējos iedzīvotājus, kas man nemitīgi māj, gan. Saprotu, ka viņi grib man pateikt, ka trase iet citur. Griežos atpakaļ, nonāku atpakaļ kādā krustojumā un saprotu, ka tiešām esmu aizskrējis nepareizi. 2 minūtes. It kā sīkums, bet tāpat nepatīkami.

Par laimi aizmugurē esošie skrējēji to nav izmantojuši un es joprojām viņiem esmu priekšā un pats domāju, ka esmu 4. vietā. Tempu vairs neizdodas noturēt tik augstu, bet tāpat kustos pietiekami ātri. Pēc kāda brītiņa ir jāšķērso kāda upīte, un es atkal izmantoju iespēju sevi atsvaidzināt. Gaisa temperatūra ir nedaudz virs 20 grādiem un ziemas vidū manam ķermenim tas ir daudz. Tālāk jau atkal kustība gar ezeru. Šeit neesmu apmierināts ar to, ka nespēju nepārtraukti skriet, bet tas laikam tikai loģiski. Ziemas bāze nav bijusi izcila, ir starpsezona, visu nedēļu esmu noslimojis un pēc deviņu stundu skriešanas ķermenis nav pirmā svaiguma. Neskatoties uz to, pēc kāda laiciņa atkal priekšā ieraugu skrējēju. Neizskatās ļoti ātrs, un es viņam strauji tuvojos.

Vispirms gan jātiek galā ar ezera krastu, kurš vietām ir akmeņains, vietām – dubļains, bet vietām ir jākāpj pāri dažādiem šķēršļiem. Viens no tiem ir dzeloņdrāšu žogs. Šeit nonāku nejaukā situācijā. Dabūjis vienu kāju pāri, jūtu, ka otra pēda tiek savilkta krampī un esmu spiests sastingt. Stāvu pusceļā ar dzeļondrātīm starp kājām un mēģinu nobalansēt, bet tajā pašā laikā lieki nekustēties, kamēr krampis nedaudz atlaidīs. Viss beidzas labi! Pie jaunām rētām netieku un turpinu pakaļdzīšanos priekšā esošajam skrējējam.

Esmu drošs, ka šis arī ir viens no tiem skrējējiem, kas ir izlaidis džungļus, jo mūsu ātrumi atšķiras pamatīgi. To pierāda arī nākamie 200 metri pēc tam, kad viņu esmu apdzinis. Nepilnu minūti pēc apdzīšanas sākās neliels noskrējiens, kur saķeres nav vispār. Nākamās 10 sekundes ir notikumiem bagātas. Vispirms nokrītu. Uzreiz pieceļos, bet nokrītu atkal. Vēlreiz pieceļos, bet nokrītu atkal. Trešā reize rezultējas ar krampi. Vārtos pa zemi, tomēr tikko apdzīto čali sev aiz muguras neredzu. Ja es te vārtos un dzīvojos pa zemi, ko pie velna dara viņš? Labi, sūds ar to čali! Kalniņš vēl nav galā. Ticis galā ar krampi, noskaņojos, lai vairāk nenokristu. Noskrienu 10 metrus un esmu uz dibena. Sasodīts! Labi, ka noskrējiens tūlīt beigsies, bet tepat arī ir ezers, tāpēc zinu, ka vēl vienu reizi, ja vien negribu peldēt, es krist nedrīkstu. Četri kritieni 100 metros noteikti ir mans rekords, pat vēl vairāk, tas ir vairāk kā dažā labā sezonā kopā. Ticis nost no takas, nedaudz paskrienu gar ezeru. Tad atskatos atpakaļ, kur ir man sekotājs, bet tur neviena nav. Diez, es viņu nosapņoju?

Tad jau priekšā atkal kāds kāpumiņš. Kopumā par to nebēdājos, bet krampjainās kājas kāpumos uzvedas ļoti slikti, un nedrīkstu kāpt pilnā ātrumā. Ar kāpumu tieku galā un tikpat veiksmīgi tieku arī lejā. Tālāk jau atkal tuvojos civilizācijai un nākamajam kontrolpunktam. Ja iepriekšējie kontrolpunkti, izņemot tos dažus izdomātos, ir diezgan sakrituši ar aizvadītajiem kilometriem trasē, tad šeit sāku satraukties, jo kontrolpunkti paliek arvien tālāk un tālāk no noteiktā. Ieskrējis pilsētā, esmu pārliecināts, ka kontrolpunkts būs šeit, bet man par lielu pārsteigumu šeit ir tikai tirgus placis un vietējie, kas vācās nost pēc aktīvas tirgošanās dienas. Tikai tad, kad jau esmu iztenterējis cauri visai pilsētai un noskrējis vēl kādu kilometru, es priekšā ieraugu kontrolpunktu. Apmēram 6 kilometrus vēlāk nekā būtu pēc kartē rakstītā. Skaidrs, ka tas mani nesajūsmina. Ja līdz finišam ir vēl 18 kilometri, tas nozīmēs, ka es 80 km vietā būšu noskrējis 88 km, un tik sagurušam un nomocītam cilvēkam tās ir sliktas, ļoti, ļoti sliktas ziņas.

Iepriekšējā kontrolpunktā sēdējis īpaši neesmu, bet šeit esmu atgūlies kādos krūmos. Priekšā pirmspēdējais kāpums, bet, skatoties pēc profila, viens no nopietnākajiem visā trasē. Tas maniem ikriem nav diez ko patīkams info, jo krampji jau tāpat viņus ir gana nomocījuši. Kādu laiku pasēdējis, dodos iekšā kāpumā, bet, nepaspējis uzkāpt ne desmit metrus, redzu, ka man pretī skrien kāds no skrējējiem. Tur nevarot izskriet! Nezinu, ko viņš ar to domā, un nevarētu teikt, ka baigi uzticos viņa sacītajam, tomēr viņš izmisīgi uzstāj, ka tur nevarot skriet un mums esot jāskrien apkārt pa ceļu. Negribētu teikt, ka gribu pārbaudīt, vai tur, no kurienes viņš ir nācis, ir vai nav izskrienams. Patiesībā ož pēc džungļiem un tas ir pēdējais, ko es vēlos. Brīvprātīgie kontrolpunktā arī nav lieli palīgi, bet jā, mēs varot skriet apkārt. Skriešana bez marķējuma un ārpus trases mani neiepriecina, bet, godīgi sakot, ceļš izklausās krietni labāk par džungļiem un es savam konkurentam sekoju.

Kamēr ceļš ir diezgan lēzens un skrienams, es no konkurenta atpalieku, jo, protams, paskriet nespēju, bet tiklīdz ceļš paliek stāvāks, un konkurents pāriet soļos, ātri viņu noķeru un dažos kilometros līdz kalna galam esmu iekrājis apmēram 5 minūšu pārsvaru. Šeit atpakaļ ir arī marķējums. Skatoties kartē, esmu noskrējis nedaudz liekus metrus, bet noteikti pa segumu, kas ir krietni ērtāks. Uztveru to kā godīgu maiņu. Lai nu kā, par to vairāk nesatraucos. Esmu atpakaļ uz trases, un nākamie kilometri ir lejā pa asfalta ceļu. Te vajadzētu skriet ļoti ātri, bet spēka vairs īpaši nav un viss, ko es spēju izspiest, ir dažas sekundes zem 5:00 min/km.

Pēdējā kontrolpunktā

Tam seko pēdējais kāpums, kas trases profilā mani nedaudz satrauc, bet, sākot kāpt, ar to galā tieku viegli. Būdams jau augšā, nonāku trases pēdējā kontrolpunktā, joprojām 6 km vēlāk nekā gribētos. Šeit mani nedaudz apbēdina. Likās, ka esmu aizcīnījies līdz 2. vietai, bet izrādās, ka esmu 4. vietā. Šeit arī beidzot noticu tam, ko man saka, jo brīvprātīgie spēj nosaukt gan vārdus gan atstarpes līdz viņiem. Joprojām esmu pārliecināts, ka vismaz daži priekšā esošie ir trases nogriezēji, bet joprojām nezinu, vai tas man kaut ko mainīs.

Cenšos par to ļoti nedomāt un mēģinu veiksmīgāk tikt līdz finišam, kas zin, varbūt vēl kādu apdzīšu. Priekšā esošais gan esot 20 minūtes priekšā, bet desmit kilometros var notikt ļoti daudz. Tieku galā ar pilsētas daļu un sāku vieglu noskrējienu pa asfaltu. Pēdējie trīs kilometri ir tieši tādi paši kā pirmie trīs, un es ļoti gaidu, kad pienāks tas pirmais krustojums, kuru es atpazīšu. Man par lielu pārsteigumu, tas ir krietni ātrāk nekā es gaidu. Likās, ka tas būs pēc 7 kilometriem, tomēr nepilnus trīs kilometrus pēc pēdējā kontrolpunkta, es pēkšņi esmu 3 kilometrus līdz finišam. Sajūsma ir neaprakstāma. 88 km nebūs, tā vietā skaitlis būs krietni tuvāks tam, kas tika solīts, un beigās rezultējās 82 kilometros – astoņdesmit solītajos un divos, ko esmu saskrējis lieki.

Pēdējos trīs kilometrus pa pilsētu skrienu vairāk vai mazāk kruīza režīmā. Zinu, ka 20 minūšu deficītu nav reāli atkarot, aiz muguras esošais arī ir krietnu gabalu atpalicis, nav īsti vairs par ko sacensties. Tik pēdējos pārsimts metrus pilsētas laukumā pacenšos noskriet nedaudz ātrāk, lai izskatās cienījāmāks finišs, bet arī tur ļoti motivēts nejūtos. Galvenais ir šķērsot finiša līniju un tikt prom no šīs sasodītās trases.

Pāri finiša līnijai

Finišu šķērsoju 4. vietā, bet uzreiz vēršos pie organizatoriem norādot, ka daži no konkurentiem nav noskrējuši visu trasi. Lai arī negribīgi, mani protesti tiek apmierināti un divi priekšā esošie tiek diskvalificēti. Domāju, ka kādus 3-4 varēja diskvalificēt arī pēc manis, bet šķiet, ka tas nevienam īsti neinteresē un arī es esmu pārāk noguris, lai par to cīnītos.

Ultra Huachi nav viegla trase. Unikāla un pārsteigumiem bagāta, bet noteikti ne viegla. Ņemot vērā dažādos apstākļus, droši vien ir jāpriecājas, ka veiksmīgi tiku līdz finišam, jo dienās pirms starta nereti bija mirkļi, kad nebiju pārliecināts, ka tikšu līdz startam, kur nu vēl līdz finišam. Organizatori un skriešanas kultūra te ir ievērojami savādāki, kā mums pierasts, bet noteikti ne sliktā nozīmē. Ne viss bija izcili, bet kopumā man palika ļoti laba sajūta, un no pieredzes viedokļa šis tiešām bija kas unikāls. Beigās finišā 11 stundas un 18 minūtes, apmēram 3 stundas vēlāk, kā biju plānojis. Skaidrs, ka 8 stundas šeit būtu pilnīga utopija, bet zem 10 stundām gan būtu jāskrien. Vai kādreiz to darīšu – nezinu, jo par šo skrējienu zinu tikai vienu. Šī ir vistrakākā trase, ko es esmu skrējis un es joprojām nezinu, vai tas ir kompliments vai kritika.