Troks vai no Rogaininga

Viens no šīs vasaras jaunatklājumiem viennozīmīgi ir rogainings. Daudzi teiktu, ka tiem, kas veselu diennakti klīst pa mežiem/purviem/pļavām, visi nav mājās. Un viņi daudz nealojas, jo rogaineri naktī mājās nepārnāk. Viņi iet, skrien, lien, brien, rāpo varbūt pat peld, no iešanas viņi atpūšas skrienot, bet guļ kustībā, lai tikai iepīkstinātos kārotajā kontrolpunktā. Lai piedod čempioni un visi pārējie rogaininga entuziasti, bet no stratēģiska un izturības sporta veida reducēšu to uz 24h ekskursiju dabā, savā un līdzcilvēka vai komandas biedra miesā, prātā un raksturā, kas nav nedz maz, nedz viegli.

Neilgi pirms sacensībām starp diviem „m” risinājās šāds dialogs:

m1: Kur tu būsi nedēļas nogalē?

m2: Rogainingā.

m1: Kur, kur? Rogovkā?

Pēc šī pavisam loģiski šķita pārfrāzēt teicienu „troks vai no Rogovkas” un radās „troks vai no rogaininga”. Varbūt ir arī kāds troks rogaineris no Rogovkas.

Gatavošanās. Lasu un pārlasu „teorētisko literatūru” – galvenokārt stāstus no iepriekšējo pasākumu dalībnieku pieredzes, komentārus, ieteikumus. Teorētiski grūtībām esmu gatava. Kas ir orientēšanās – saprotu, bet pārāk advancēta tajā neesmu, lai neteiktu vairāk (jeb patiesību) – esmu īsts pirmziemnieks. Mana komandas biedrene, otra bombina (mūsu komandas nosaukums ir Bombina bombina, kas nenozīmē nekāda bambina, beibe vai mazulīte, bet gan tulkojumā no latīņu valodas Sarkanvēdera ugunskrupis) arī orientējas aptuveni tāpat kā es. Mūs mierina teorijā apgūtā patiesība, ka rogainingā, lielākoties varot iztikt bez kompasa un punkti nav izvietoti āķīgi. Tik un tā esmu apņēmusies pirms tam aizbraukt uz vairākām magnēta kārtām, lai atsvaidzinātu atmiņu kartes lasīšanā, kompasa riktēšanā, dabas atpazīšanā, kontrolpunktu tuvuma saošanā. Lai arī biju apņēmības pilna to darīt, sacensību dienai bīstami tuvojoties, atskāršu, ka praktiski lietas labā izdarīts nav nekas. Par laimi pēdēja ceturtdienā tomēr izdodas izrauties uz vienu kārtu Maltuves purvā, tā nedaudz iesildoties nedēļas nogalei. Vismaz morāli jūtos par kripatiņu drošāk. Pēc 2h Maltuves purvā kājas izskatās cienījami baltas un sačervelējušās, un es nopietni sāku bažīties par to, kādas tās varētu būt pēc 24h (jo mēs pieteicāmies garajai distancei, nu tā, lai neliekas par maz). Turklāt izlasīju, ka gore-tex materiāla apavi, kādi kā reiz gadījušies man, nav ieteicami, jo tie neizvada mitrumu. Mājās skalojot botas to redzu ļoti uzskatāmi – tādi jauki ūdens rezervuāri! Jaunu botu iegādei gan gatava neesmu, turklāt neievalkātus apavus uz tik nopietnu distanci – ni un ni.

5dienas vakarā plānots doties līdz Raunai pie Bombinas un no rīta – uz starta vietu Strautiņos. Vēl pēdējie pirkumi – čupa ar šokolādes batoniņiem, citas uzturvielas un labās, dārgās zeķes. Pa ceļam skan jaunais Prāta vētras albums un es jau jūtu, kura varētu būt nākamā rīta himna – „gandrīz pieci no rīta, man nenāk miegs (..) un es zinu, šonakt neguļ tik daudzi, es neesmu viens pats….”. Tā, baudot skaisto vasaras vakaru, žužinu līdz Raunai. Bombina mani gaida ar makaroniem un lasi – enerģijas rezerves rītdienai. Sakrāmējam somas: rēķinām pēc ieteiktā – ēdienreize ik pa 2h. Mūsu ēdienkartē šokolādes batoniņi, riekstu-rozīņu maisījums, gaļmaizītes (tomēr!), aktimels (ļoti labi no rīta noderēja) un ābols ar apelsīnu. Ar aptiekāra precizitāti maisiņos sasveram enerģijas dzēriena pulverīti. Vēl somā līdzi garpiedurknis un lietus jaka, zeķu pāris un aptieciņa. Esmu aprīkota arī ar dzeršanas sistēmu. Esam sabijušās nepajokam. Vairāk kā rituālu, bet zemapziņā arī cerot, ka tas tiešām palīdzēs, pirms gulētiešanas bagātīgi sasmērējam pēdas ar niveJu. Un ja nelīdzēs… sliktāk jau nebūs. Pēdas tāpat kā mēs vēl nezina patiesību par rogainingu.

Nakti pavadu salīdzinoši nemierīgi – dažas reizes pamostos un katru reizi prātā viena doma – kā un kur pārlaidīsim nākamo nakti?!

Rīts ir spirgts, mēs žirgtas, bet joprojām sabijušās no nezināmās dienas. Pa ceļam pārspriežam stratēģiju un mūsu komandas mērķus. No teorijas zinām, ka komandas biedru mērķim ir jābūt vienam – vienalga, vai tas būtu rauties līdz sirds kāpj pa muti laukā vai, baudot notikumu, ogot, sēņot, izgulšņāt visas pļavas un pozēt ķērpju paklājā vai latvāņu plantācijā. Vienoties mums nav grūti, jo mūsu uzstādījums ir kaut kur pa vidu šīm galējībām. Pirmkārt, visu darām priekam! Ejam, nevis skrienam; ņemam punktus, kas atbilst mūsu spējām – nevajag par katru cenu līst mežā/purvā, kur nav citu orientieru kā vienīgi azimuts. Izvēlamies garākus ceļus (ja tādi ir), nevis īsākus neceļus. Gulēt neejam. Cenšamies kājas saglabāt sausas pēc iespējas ilgāk. Vārdsakot, darām, cik varam, bet līdz galam.

Strautiņu atrašanas vietu kartē esmu apskatījusi tikai uz aci un kartes līdzi nav. Smejamies, ka tas nu gan būtu vareni, ja mēs nespētu pat atrast starta vietu. Orientieristes atradušās, haha! Viss beidzas labi – pārdevēja no Alsviķu veikala laipni norāda ceļu. Esam klāt – izņemam numurus, mūs apgredzeno ar identiem. Pie reģistratūras atzīstam, ka šis ir mūsu pirmais rogainings un ka esam nobijušās, bet personāls mierina, ka šis noteikti nebūšot pēdējais (o, jā!). Skubinu Bombinu mūsu neprātu vairāk skaļi nereklamēt. Aptērpjamies, pārbaudām somu saturu, sagatavojam maisiņu priekš „hash house”, piestiprinām numurus. Esam gatavas doties uz karšu saņemšanu. Smidzina. Nu jau patīkamāks, bet tik un tā satraukums. Dabūjam kartes – tik lielas, ka var apsegties (praksē gan izmantojām pārsvarā sēdēšanai, no „lasīšanas” brīvajā laikā, protams). Zaļucītī nolaižam sēdekļus, pašas satupstam iekšiņā un plānošana var sākties! No bagāžnieka rēgojas domīgu ugunskrupju dupši. Mums ir ideāla izmēra planšete, adatiņas un pat mērdiegs(!). Gandrīz automātiski izslēdzam ūdeņainās vietas un, paskatoties atsprausto maršrutu, varētu šķist, ka mūsu moto ir „noej pa kartes kontūru!”. Aptuveni saskaitļojam km, atzīmējam punktu apmeklēšanas laikus, kas gan izrādījās pārlieku optimistiski, lai gan jau tā rēķināti ar rezervi. Uz punktu vērtību pārāk neskatāmies – galvenais, lai šķiet paņemams. Tagad, pēc kaujas jau esam gudrākas. Rezultātos var redzēt, kuras komandas ieguvušas daudz vairāk punktu, bet mērojušas aptuveni tādu pašu distanci, turklāt naktī atpūtušās. Plānošanas pieredze nāk ar laiku un nav brīnums, ka mums tās nav. Visbeidzot apauju kājas, uzēdu zemeņu kūku, ietinu zaļucītes atslēgu sausumā un noglabāju drošā vietā – tur pat, kur zinātātāji teic beigās būšot arī dakšiņa.

Pulcēšanās uz startu. Foto. Ar vienu aci vēroju apkārtējos – noskatu labu ideju – ielaminētu leģendu lapiņu piešņorēt pie mugursomas lences, lai ir ērtā vietā. Vairums dalībnieku ir vecumā starp 40-60, tā kā mums šajā disciplīnā viss vēl tikai priekšā, tāpat kā mūsu pirmās 24h.

Starta šāviens un skudru pūznis sāk kustēties – skrienam nevienu nemanu, bet soļošana notiek raiti, turklāt izskatās, ka vairums iet tajā pašā virzienā, kur mēs. Sekojot masai, pirmie trīs KP atrodas pavisam viegli (30-48-105), un tieši tāpēc, ka pašas prātu nedarbinājām uz pilnu jaudu sākuma ceļus atceros vissliktāk. Uz 105KP brienam caur cirsmu un ilūzija saglabāt kājas sausas pēc iespējas ilgāk zūd. Viss jau ir noticis ne agrāk, ne vēlāk kā 15. minūtē. Ļaujam sevi apdzīt, jo citi uz priekšu virzās ātrāk par mums. Par to nepārdzīvojam, vienīgi liekas, ka mēs jau tā ātri ejam un kur nu vēl ātrāk var, turklāt pa tādu (bez)ceļu! Pie ezera malas top foto un atelpai secinām, ka skats uz ezeriņu ir uh un ah, miers, tikai nokļūšana līdz tam parastajam mirstīgajam ir pagrūta. Taču rogaineri laikam ir neparasti un nemirstīgi. Komandas mazliet paretojušās – bara vairs nav, bet ziloņu takas palikušas un skaidri rāda, kur jāiet. Tas rada drošības sajūtu, ka ejam pareizā virzienā. Turpmāk par ceļu saukšu maršrutu, pa kuru pārvietojāmies, bet tas ne vienmēr ir ceļš šī vārda klasiskajā izpratnē.

70kp – kopā ar vēl vairākām  komandām meklējam uz nepareizās virsotnes – īstā ir blakus.

63kp – mega muļķīgi (tik, ka pat nedrīkst stāstīt, cik tieši), bet gandrīz pašaujam garām. Sportiski zēni pa priekšu iedami filozofē, ka jāapēd kāds batoniņš un šosejas varēs ielikt 3.ātrumā. Mums arī pirmā maltīte, jo pagājušas jau 2 stundas. Gandrīz tik pat ilgi arī kājas slapjumā.

64kp – pārmaiņas pēc gabaliņu ejam pa ceļu, tad iekšā latvāņos. Grūti aprast ar mērogu, tāpēc klaiņojam pārāk tuvu un par klajumiņu noturam k-ko pārāk mikroskopisku kartei, bet vai tu re, zilonene mūs izglābj!

92kp – uz šo dodamies pa a lastigu, izejam izcirtuma malā un meklējam ceļu – a ceļš tieši blakus. Un tā būs bieži. It kā esi īstajā vietā, bet tomēr neesi. Un otrādi. Ezermala brīnišķīgi šūpojas. Pēc KP apmeklējuma pretimnākošā komanda tā arī prasa: vai tur labi šūpo? Mēs nospriežam, ka profesionāļi jau kartē redz, kurš purva ezeriņš labi šūpo. Un ja nešūpojies Lieldienās, tad rogainingā kādā ezeriņā noteikti izšūposies.

77kp –pa ceļam uz celmiem redzam pirmos atpūtniekus, gabaliņu uz priekšu arī ogotājus (īstus). Ogotāji prasa: „Ko karte rāda, kur jāiet?” Bombinas vienbalsīgi atbild: „uz priekšu”. Lielisks komandas gars! 77kp- loģisks un jauks. Laikrādis jau 4, puse darba dienas.

57-83kp – ejam pa ex-dzelzceļa uzbērumu. Pa kājām meža zemenītes un spradzenes – smaržo un spīd tā, ka nevar nepieliekties un nenogaršot. Ilgi to darīt nav vaļas – vecais dzelzceļš aicina. Nākamie divi kp vecās caurtekās, kas būvētas no lieliem laukakmeņiem. Savu sākotnējo grafiku kavējam par 2h.

80kp – tiekam uz šosejas – gan priekšā, gan aizmugurē kust vēl citi punktiņi. Laiks garīgajai pauzei. Pēc tam gardās mandeles griljāžā. Šeit arī vienīgais posms, domāju, ka nepilns km, kuru skrienam. Izmēģinām, kā tas ir, bet vienojamies vairāk to nedarīt. Izmērām, ka 1km ir aptuveni trīs (netīru) pirkstu platumā. Jūtu, ka pirmā tulzna varētu būt uz labās kājas īkšķa. Pie 80kp melleņu lauki. Bombinai slinkums liekties, tāpēc es norauju pāris zariņu, lai nav jālokās un ēdot var iet uz priekšu. Izpurinu botu no sīkajiem akmentiņiem, pliku pēdu vēl neapskatu, jo nav vajadzības un bail. To labāk tumsā.

60kp – attālumu sākam mērīt pēc laika – to var, ja iespējams vienkārši iet, nepārvarot šķēršļu joslas. Šis kp jau šķiet pazīstams – tā kā atkal esam uz bijušā dzelzceļa uzbēruma, ar kp sastopamies caurtekā.

Dzeršanas punkts – aka neapdzīvotu, bet tomēr ne pilnībā pamestu, māju pagalmā. Te arī mūsu pirmā garākā atpūta, bet diemžēl tā notiek stāvus. Tuvāk apskatām arī mēslu čupu. Izvelkot savu ūdens maisu, redzu, ka izdzērusi esmu tikai mazliet vairāk par puslitru. Neprasās, jo laiks nav karsts – ideāls „pārgājienam”. Saķīmiķojam jaunus dzeramos enerģijai, apmazgājamies arī pašas un esam gatavas atsākt. Pašsajūta laba. Pieķeru sevi pie domas, ka jūtos „kā ārzemēs”, ar to, nevis domājot konkrētu vietu, bet sajūtu, ka esi ārpus laika un telpas. Šis laiks un vieta varētu būt jebkur, tas ne ar ko neasociējas, tas ir svešs. Tas varbūt nav pieradināms, bet iemīlams gan.

109kp – tālākais kp uz ziemeļiem. Šeit pirmo reizi secinām, ka kartē un dabā stigas mazliet atšķiras, proti, dabā tās reizēm ir nemanāmas (jo vairāk netrenētai acij). Novērošanas tornis, pie kura atrodas kp, ir augsts un skats no tā varētu būt galvu reibinošs, ceļā uz to aplūkojam Alūksnes augstienes košumu. Pēc plāna mums šeit bija jābūt plkt.18os, pašlaik no plāna atpaliekam par stundu, kas ir ļoti pieņemami.

75kp – karti nolasām diezgan labi, tikai atkal neliela kļūme ar attāluma noteikšanu.

Simtnieciņš kartē un dabā

100kp – kā saka goda lieta, bet pilnīgi neatbilst mūsu stratēģijai nelīst purvā. Tas atrodas tik kārdinoši tuvu, turklāt kājas ir slapjas šā kā tā. Gar grāvi ērti brienams gabals. Pretimnācēji iesaka sagatavot laivu – šo komandu turpmāk dēvējam par „laiviniekiem”, jo distancē vēl tiekamies. Jau sākam atpazīt dažu labu komandu, jo mūsu ceļi vairākkārt krustojas. Bebra māja uzbūvēta labi – piekļūšana nav viegla un ir gana slapja. Bijām domājušas 100punktu atzīmēt ar gaļmaizīti, bet vieta nav īpaši piemērota. Un tad būtu arī bebrs jācienā, es gan nezinu, vai viņš ēd gaļu.

98kp – izkļūšana no 100punkta ir mūsu solo gājiens. Gar grāvi, pār grāvi, atkal gar un vēlreiz pāri. Pa vidu spraukšanās caur pussausām eglītēm. Kāroto stigu neatrodam, toties ir mežacūkas pēdu nospiedumi. Lai vai ko, bet mežacūku ar rukšiem satikt negribētos. Mazliet šķērmi, bet ejam. Virzienu zinām un ceram agrāk vai vēlāk (labāk agrāk) iznākt uz ceļa. Te mani kaut kā beidzot kārtīgi pavilka pa kreisi un attopamies izcirtuma malā. Odi neģēlīgi kož – rokas jau metas pleķainas. Te apģērbju vakara štāti un izkratu skujas no apkakles. Šeit būs īstā gaļmaizītes notiesāšanas vieta! Kp atrodas mazā paradīzītē – pļaviņā meža vidū.

91kp – atmiņā palicis, ka šo viegli „ņēmām” – dēstīta/stādīta priežu sila nogāzē pie ezeriņa. Sākam mazliet pārplānot maršrutu un pielāgot savām spējām. Bombinai pa brīžam krika gūžā un celī. Nepatīkami, bet turpināt varot. Jā, vēl maza bailīte par to, ko iesākt, ja nu kādam pašsajūta „krdih”.

96kp – Lai gan bijām domājušas uz 96kp iet ar līkumu pa ceļu, nolemjam, ka iemēģināsim stigu – izskatās ļoti glīta salīdzinājumā ar citām, vienīgi kājas grimst svaigajā smiltī, bet visu jau arī nevar gribēt. Te nu arī saulriets – redzam pazibam to starp priedēm, viss sils iekrāsojas zeltains un uz brīdi saules bumba redzama rotājamies kā košs kamols. „Atā, atā, saulīt! Ej, pačuči, tiksimies atkal no rīta! Mēs gan gulēt laikam neiesim…” Vienu brīdi izcirtuma un meža mala spēcīgi atgādina vietu, pa kuru pagājušā gada ziemā slēpojām. Tieši tāda pati, tikai bez sniega un slēpotāju vietā rogaineri. Otrpus izcirtumam dzirdamas balsis, retumis arī smiekli – tie laikam mūsu igauņu draugi. Īsi pirms kp jāspraucas starp svaigi slapjām eglītēm (zināsim, kur ziemassvētkos meklēt!) – vakara dušiņa. Laiks vienam isostar batoniņam – redzēsim, vai dara brīnumus. Pārlieku salds un nošmaucu pusi kabatā. Bombina ir komandas pārtikas tehnologs – uzmana, lai barības vielas tiktu uzņemtas ik pa 2h.  Igauņi atpūšas, bet mēs ejam tālāk. Viņi pat ar visu lēnību (jeb drīzāk prātīgumu un noteikt pieredzi) beigu beigās dabūja par apm.40 punktiem vairāk nekā mēs, kaut gan tempa ziņā „nasing spešal”. Nezinu, vai tas ir pareizi, bet tā īsti atpūtušās neesam ne reizi. Negudri varbūt, bet liela noguruma nav, noskaņojums ir mundrs, vienīgi kājās mazliet sāk gurt.

103kp- šo atceramies labi, gandrīz neaizmirstams. Kp atrodas pusotru km pa stigu nost no ceļa un var redzēt kā pa to kursē mazas gaismiņas. Necila, dubļaina un staigna stiga pēkšņi kļuvusi par lielceļu. Pēdējās dienasgaismas pazīmes strauji zūd un kļūst problemātiski redzēt, kur likt kāju. Nestabilitāti veicina arī nogurums. Mūs apdzen laivinieku puiši un saka, ka mēs esot galīgi dullas pa tumsu šādā purvā lienot. Oho, tas jau gandrīz kā kompliments izklausās. Tālumā var dzirdēt kā zāģē kokus. Jāsteidzas pirms karte vēl atbilst patiesībai un, kur iezīmēts mežs, vēl nav izcirtums. Pie kp aprīkojamies ar lākturiem – Bombinas gaismiņai tendence krist uz leju (nefiksējas) un es jau berzēju rokas, sak, te varēs izmatot skoču, uz kura līdzņemšanu es tik ļoti uzstāju. Tāds pats nogurdinošs slājiens atpakaļ, jo pa paralēlo stigu brist neriskējam. Cienām pārbaudītas vērtības. Brīžiem šķiet, ka tumsā kaut kas kust, bet nolemju savas iedomas ignorēt, citādi bailes vispār liegs kustēties uz priekšu. Citādi tumsā un mežā jūtos droši.

81kp – pirmais kp tumsā (pēc datiem otrais, jo pie 103. saule jau skaitījās norietējusi) un redzam, ka tie skaisti aprīkoti ar atstarotāju. Ķecerīga doma mednieka tornī nedaudz atpūsties.

84kp – dodamies pa ceļu – varbūt mazliet tālāk, bet drošāk. Jāskaita līdz 4.stigai. Pa ceļam iestājas jauna diena. Puslaiks, pusceļš. Tieši 12h kopš kustamies. Dīvaini redzēt komandu, kas mērķtiecīgi pārvietojas pretējā virzienā. KP tuvumā atkal satiekam ļaudis, arī mūsu nākotnes glābējkomandu. Taka līdz kp iemīta salīdzinoši uzskatāmi, bet ārā tikt tomēr izrādās pagrūti – divmetrīgas usnes un avenāji prasās cērtami ar mačeti. Lūk, šo vietu varētu nodēvēt par Vjetkonga mūža mežiem. Kaut kas no sērijas „akmentiņ, lec laukā”, kad „akmentiņu” mēģina atturēt no tikšanas uz priekšu. Uz īsu mirkli pat izsamisu – balsis apkārt ir, bet tu īsti ārā netiec un virzienu tikai nojaut. Īsa, bet pamatīga cīņa. Izkļūstot brīvībā jūtos atvieglota. Lielceļa malā sarīkojam pamatīgāku pauzi – krūmi, gaļmaizīte, zeķu izšmiegšana. Pirmo reizi jaunā gaismā ieraugu savas pēdas, jāatzīst, ka visai neestētiski. Ieieties pēc pauzītes ir diezgan grūti. Bombinai celī smeldze. Mēģinām situāciju uzlabot ar elastīgo saiti – ciešāk un vaļīgāk līdz tiek izlemts, ka jācieš tāpat.

79kp – apģērbju cimdus, kaklautu. Noskaņojums joprojām diezgan možs, jo domājam jau par „hash house” – diez, kas un kā tur būs? Drīkst pasapņot par kamīna liesmu un jauku namiņu, uzsveru vārdu „pasapņot”. Pa ceļu ejam tumsā, baterijas taupot, un, jocīgi, bet lielos orientierus tā var labāk ieraudzīt. Beidzot iedegtas arī zvaigznes. Uz 79.orientēties viegli – uzbērums, pēdas, pats punkts gan slapjumā. Bet neko, pik,pik, esam iečekojušās (kā lidostā). Domājam turpināt pa uzbērumu līdz pļavai (?) un tad uz ceļu, jo (maldīgi) izskatās, ka tam ir jābūt vieglāk par vieglu. Kaut kā par vēlu pamanu, ka tas tomēr diezgan liels gabals un laika un spēku patēriņa ziņā noteikti neatmaksājas pret ceļa līkumu. Kāds te jau ir gājis – ne zilonis, bet tik un tā pēdas diezgan redzamas. Liels ir mūsu pārsteigums, kad priekšā ir grāvis, kuram tur nav jābūt (vispār interesanti dabas objektiem norādīt, kur tiem atrasties, ne?). Mazliet pagrozījušās secinām, ka tam pāri var tikt tieši blakus. Kreisajā pusē bīstami tuvu ir plats grāvis, bet kartē tieši tā arī teikts, tātad viss kārtībā. Gaidām (ejot uz priekšu, nevis vienkārši tāpat), kad beidzot parādīsies solītais klajums (sauss). Tā vietā priekšā ir purvelis (slapjš). Grozām katri, bet netiekam gudras, kur un vai esam novirzījušās, jo nebija taču kur! Z-D rāda tieši tā kā vajag. Atpakaļ iet nu galīgi negribas – tas nebija ne viegli, ne tuvu. Iekšā purvelī negribas līst pat vairāk – un ja nu tur līdz kaklam? Stundu stāvam domādamas. Es sevī mazliet nīdu. Jānorij mūsu kopīgais krupis. Tumsā uz mūsu pusi zibinās gaismiņas – tavu laimi, esam glābtas! Gaidām, kamēr ierodas glabējkomanda Sinoles sūtņi – patiešām atsūtīti izvest mūs no purva. Viņi arī ir neizpratnē, kā tāds te gadījies. Viņi jau esot pabijuši/iebrukuši bebra mājā un kas tik vēl viņiem neesot noticis. Puiši brien pa priekšu, mēs tik pat varonīgi līdzi. Un paldies viņiem, jo citādi mēs uz priekšu nu nekā! Iznākam pļavā. Aust rīts. Līdz hash house vēl krietns gabals. Pa ceļu stīvi iet divi igauņu bāleliņi, laikam kājas pievīlušas, jo pēc rezultātiem (pēc publicēšanas izskaitļojot, kuri tie varētu būt) izskatās, ka sākotnēji distance izplānota varena, un droši vien ne jau tāpēc, ka viņi būtu pārdroši iesācēji. Šī ir gaita ar dakšiņu tur, kur man mašīnas atslēgas noglabātas. Mēs uz viņu fona vēl tīri sprauni kustam.

31kp- pirms atpūtas hash house paņemam arī tuvējo punktu uz zemes strēles ezerā. Idilliska rītausma.

Hash house (tulkojumā no angļu val. – lēts restorāns, bufete) – gandrīz kā mājās. Plānotās pusnakts vietā šeit ierodamies ap 4iem no rīta. Neliels nīgrums par pēdējo kp, bet prieks, ka no turienes vispār izkļuvām. Gaisa līnijā tie ir 5km, kas mums prasījuši 2h18min un daudz spēka. Pirmkārt, noaujam kājas. Otrkārt, notiesājam zupu. Daļa dalībnieku te ir pārlaiduši tumšākās nakts stundas un nu ar jauniem spēkiem var doties ceļā. Smērē kājas ar niveJu (tiešām to redzēju, tātad tas nav tikai teorijas mīts) un dipina tālāk. Sausās un mīkstās zeķēs kājas jūtas tik labi… Vecās pieskaitāmas pie toksiskajiem atkritumiem. Lai arī pirms brīža varēja redzēt košu saullēktu, uznāk spēcīga lietus gāze un neizskatās, ka tā varētu drīz pāriet. Padebeši tik pelēki un kaut kur arī ducina. Kopumā atpūšamies kādu stundu un izejam pēc plkst. 5iem.

69kp – uzsākt kustību ir pagrūti. Bombina ar prieku rāvā izmērcē sausās zeķes, jo tā pēdas mazāk smeldzot (katram sava taktika, piemēru neņemt!). Rīta cēliens ir mānīgs, jo esi jau fiziski saguris (gars mums joprojām, gribas domāt, diezgan možs) un šķiet, ka beigas jau tuvu, kaut gan īstenībā vēl priekšā krietnas 6-8 stundas. Nepārdomāti iešaujam nepareizajā stigā līdzi tantēm. Viņas sevi nolamā par blondīnēm, bet mēs esam dubultblondīnes, ka ļāvāmies bara instinktam.

94kp – šis nebija mūsu plānā, bet izrādās pārāk tuvu un pārāk vērtīgs, lai neņemtu. Tagad beidzot sākam skatīties arī uz kp vērtību, ko līdz šim nedarījām, vismaz ne apzināti, lai rēķinātu punktu skaitu. Te neliela atrakcija, lai tiktu pāri grāvim – viss veiksmīgi. Tantes runā, ka šis esot ekstrēmāk, nekā pagājušā gada EČ Raunā.

34kp – vienojamies, ka iesim pa augšpusi un pa ceļu, ņemot nosacīti mazvērtīgākus punktus un mērojot lielāku attālumu, nevis uz leju, kur KP vērtīgāki, bet kur var gadīties vēl brikšņi. Purvu un neceļu pietiek. Līst un salst. Lietus notecējis no jakas un mugursomas nepatīkami saldē muguras lejasdaļu. 34 atrodas blakus aizaugušam padomju laika piemineklim.

49kp – ejam pārsvarā klusējot, bet īstā draudzībā klusums nav neveikls. Neliels azaids – aktimels un ābols labi atsvaidzina ēdienkarti. Skaists svētdienas rīts. Kp izvietots Razekas muižas, kas izskatās piedzīvojusi n-tās rekonstrukcijas un pārbūves, stūrī.

Svētdienas rīta pastaiga

36kp – viegli, igauņu trio vēl laipni norāda īsto spraugu. Vienīgi neliels kāpumiņš, kas tagad ar stīvām kājām liekas tiiik stāvs un tiiik grūti pārvarams. Pirms tālākā ceļa piesēžam uz celma izcirtumā, lai var izpurināt akmentiņus. Un notiesāt pēdējo gaļmaizīti. Ceļa vienmuļība uzdzen žāvas, kaut gan ticamāk, ka tas tomēr ir vairāk nekā 24 negulētu stundu dēļ.

42kp – mūsu pēdējais Bombinas vadībā. Ceļš ved caur māju pagalmu, bet diez vai esam pirmās, kas te iemaldās. Pēdējais kp atkal pie šūpojoša ezeriņa. Daži atvadu foto un tagad uz mājām, t.i., finišu. Pavisam nesteidzīgi, jo ir tikai aptuveni 10 no rīta. No vienas puses žēl divu neizmantotu stundu, bet no otras, saprotam, ka pirmajai reizei ir pilnībā pietiekoši. Vēl neesmu tikusi līdz finišam, kad zinu, ka šo kādreiz (vai daudzreiz) gribēšu piedzīvot vēl. Nav tā sajūta, ka „nekad vairs,” jo nav arī iztērētas visas rezerves un neesam gājušas uz „pilnu banku”.

Pa priekšu noguruši, bet pacietīgi soļo 10 gadīgi puikas, kas visu to pašu un vēl vairāk veikuši tēva pavadībā. Visu cieņu! Daļa jau finišējuši agrāk un rosās pa centru. Finišs, foto, splitu saņemšana. Kopā 198 punkti, eh, kā būtu gribējies vismaz vēl divus, lai smuks cipars. Bet savu sākotnējo kluso mērķi – pārsniegt 100 punktus esam izpildījušas cienījami. Nekādu šausmīgi pacilājošu emociju nav – gribas novilkt botas un uz dušu. Pēdas izskatās grandiozi. Dušu ledainais ūdens dīķmalā mani nevilina, tāpēc dodos uz izlietni, otra Bombina gan ir drosmīgāka. Pēdas svilst. Te iederas PV : „bez elpas skrejām līdz pēdas sūrst…”

Pusdienas ar tik gardiem kartupelīšiem, ka pirkstus jāaplaiza. Ēdot vērojam izturīgāko komandu finišus īsi pirms plkst.12iem, lielākā daļa to dara skriešus un diez vai tāpēc, lai izrādītos pārējiem. Viņi IR skrējuši.

Uz dusu zaļucītī ielienam tieši laikā, jo sākas spēcīgs lietus. Sirsnīgi noguļam pusotru stundu un mājupceļā mēģinām atgriezties realitātē. Pamazām skaidrojas domas par piedzīvoto, sākam analizēt un vērtēt paveikto.

Pēcgaršu ir jāizbauda katram pašam. Eiforija rodas nākamajās dienās un besis ap 103 un 79 kp šķiet tāds jauks nieks, bet pēdējās stundās smeldzošās pēdas jau atkal gatavas diet. Kopsummā pāri par 50km gaisa līnijā (salīdzinājumam: pirmajai vietai 94km gaisa līnijā) un reāli noieti droši vien starp 70-80km, vietu sadalījumā esam vairāk uz beigu galu nekā sākumu, taču tam nav nozīmes. Visu izšķir pēcgarša. Par pārsteigumu nākamajā dienā nesāp gandrīz nekas! Ralallā!

Sacensības beigušās, minimāla smeldze kājās uzkavējas vēl pāris dienu, bet āķis lūpā ir iestrēdzis un, šķiet, ka uz palikšanu.

Šeit var apskatīt mūsu neceļus un „goda apli”: http://rogaining.lv/jaunumi/data/augsuplades/files/rezultati/2012/web/teamresult_110.htm

Apsveicu, ja izlasīji līdz beigām un iekļāvies kontrollaikā!