TriStar 111

Iesākumā jāmin, ka TriStar ir jaunizveidots brends triatlona pasaulē un sacensības zem šī brenda šogad norisinās pirmo reizi. Precīzāk, TriStar111 sacensības norisinās Vācijā, Igaunijā un Monako, bet TriStar222 – Sardīnijā. No nosaukuma jau var „izkost” cik gara ir distance – TriStar111 tā ir 1km peldēšana, 100km velo un 10km skriešana, bet TriStar222 attiecīgi 2km peldēšana, 200km velo un 20km skriešana.

Igaunijā sacensības norisinājās Puhajarve (Pühajärv) ezera apkaimē (tādēļ agrākais triatlons, kas šeit norisinājās saucās par Puhajarves triatlonu un tam bija nedaudz citāda distance) ar galveno bāzēšanās vietu netālu no Otepas (Otepää) pilsētas.

Uz sacensībām devos kopā ar Raivi Grūbi (Ventspils Triatlona klubs). Ieradāmies pavēlākā pēcpusdienā piektdien un ļoti veiksmīgi atradām Sangastes pili, kurā jau pirms tam biju norezervējis numuriņu. Skaista vieta ar ļoti laipnu apkalpošanu un ļoti pieņemamu cenu (www.sangasteloss.ee). Spoku naktī ar nemanīja, tikai Raivis blakus gultā pa nakti miegā runāja.

Pēc naktsmāju apskates devāmies uz sacensību norises vietu, lai piereģistrētos, saņemtu somu ar visu startam nepieciešamo un noklausītos instruktāžu. Tā kā man šīs bija pirmās tik liela mēroga triatlona sacensības, tad sajūsma, prieks un satraukums sita augstu vilni un es tikai baudīju – daudzās teltis ar ekipējuma tirgotājiem, bezmaz kosmiski riteņi, iepazīšanās ar citiem triatlonistiem, kopbilde ar Chris „MACCA” McCormack (Ironman pasaules čempions), Pasta Party (tikām ne tikai pie makaroniem, bet arī pie lazanjas un muskuļi tika uzlādēti par visiem 110%), labs nakts miegs tikai ar trīsreizēju pamošanos, brokastis kā kungiem lielajā zālē pie atvērta loga un tad jau gatavošanās startam.

Ja piektdien vēl likās, ka varbūt karstums nebūs tik traks kā solīts, tad sestdien jau no rīta bija skaidrs, ka +30⁰C tiks pārsniegts. Tā arī bija, jo sacensību laikā bija +35⁰C.

Protams, ka ekipējumu un velo uz mix zonu nogādājām divas minūtes pirms atļautā laika beigām. Iegāju ūdenī, tad pārmiju dažus vārdus ar vienu Krievijas sportistu un jau dzirdu tiesnešus sakām, ka tikai 5 minūtes līdz startam. Sirds darbība paātrinās. Vēl minūte. Sirds sāk joņot. Aiziet masu starts. Esmu labajā maliņā. Nākas izbaudīt, ka kādam uzskrienu virsū peldot vai kāds rausta aiz kājas, bet visumā nopeldu normāli un uz mix1 zonu dodos svaigs un neaizelsies. Mix zonā izdodas ātri tikt pie sava maisa ar ekipējumu un drīz jau arī esmu pie riteņa. Jābrauc ir 3 apļi. Trase kalnaina (kopējais kāpums 1100m), bet neskatoties uz to man ļoti labi minas. Skaitu savas mantras, ēdu, dzeru un tuvojos mix2. Nokāpjot no velo kājas dreb un ir samērā piedzītas, taču tiek uzģērbtas botas un dodos pēdējā distancē – lielākajā murgā. Ir iespēja izbaudīt karstumu (ar velo tik ļoti nejutās), uzkrājušos nogurumu kājās un emociju/domu gammu, kas nepārtraukti jaucas pa galvu. Pats kronis bija serpentīna 3km pirms finiša, kas prasīja ļoti lielu gribasspēka pielikšanu, lai nepastātos. Tomēr izdevās sevi piespiest un pēc kāda laika jau tuvojās ilgi gaidītais finišs, kur pat izdevās pēdējos 150m uzsprintēt. Medaļa, ūdens, apsēšanās zālē un ekstāze (kā arī superīgākā masāža drusku vēlāk)!!!

Biju plānojis, ka distances veikšanā vajadzētu iekļauties 5 stundās. Izdevās daudz labāk un finišēju ar laiku 4:16:44. Esmu gandarīts par paveikto un turpināšu!

P.S. Jāpiemin arī, ka sacensības bija noorganizētas ļoti augstā līmenī. Cilvēki bija ļoti laipni un atsaucīgi, kā arī līdzjutēji bija fantastiski. Par to, ka tur apgrozījās čupiem skaistu meiteņu, nemaz nav jāpiebilst.