Transgrancanaria 360°: 4.daļa – Maigais, zilais paklājs

Posms uz pēdējo kontrolpunktu Santa Lucia ir īss, tikai 22km, bet tajā jāpārvar 1350 augstuma metri vienā kāpienā. Kamēr saule vēl nav uzlēkusi ir vēss, gluži kā ieplānots, nepavisam negribētos veikt vēl kādu kāpienu tajā svilinošajā karstumā. Šobrīd mana lielākā problēma ir tikt ārā no pilsētas un atrast īsto taku. Apziņa slēdzas iekšā un ārā kā sabojājusies spuldzīte. Lēni aust gaisma. Nav ne mazākās jausmas, kā izdodas atrast vajadzīgo serpentīnu, bet, kad mani pamodina zvans no mājām – jau sparīgi kāpju augšup. Es pat vairs nejūtu grūtumu vai sāpes, tikai kustos.

Priekšā, tālumā redzams galamērķis, ļoti dīvaini, bet atmiņā tas palicis kā autobuss kalna galā. Vai tur tiešām bija autobuss? Vai arī kalni ar mani spēlē spēlītes? Kad saule ir uzlēkusi, esmu gandrīz pašā augšā. Priekšā krustceles – pa labi, vai pa kreisi? Aizeju pa kreisi, lai pēc kāda laika attaptos ārkārtīgi nepatīkami pazīstamā vietā. Kalna gals, spēcīgs vējš un asi rododendriem līdzīgi krūmi. Navigators rāda vilks zina ko. Precīzi šeit pat mēs ar Laumu un Braisu maldījāmies pirmajā gadā. Kaut kāds melnais caurums. Mani pārņem panika. Zvanu Laumai, vai varbūt viņa zvana man, liekas, ka viņa vienīgā sapratīs, kā es šobrīd jūtos. Un zinās, kur esmu iekritusi. Cerams. Viņa mēģina norādīt pareizo virzienu, ļoti ceru, ka sekošanas ierīce nemelo par manu atrašanās vietu. Zvana arī noraizējušies vecāki, jo ir pamanījuši manu kļūdu. Arī viņi mēģina mani izvest ārā no nekurienes. Lai kā es censtos, nevaru trāpīt navigatora līnijai, tāpēc ķeros pie kartes, no mājiniekiem vairs neprasu, lai izved mani uz ceļa, jo saprotu, ka ar precizitāti tur var būt visādi, vēlos, lai viņi man pasaka, pa kuru pusi ir jāšķērso kalna virsotne. Šāda pieeja līdz. Drīz vien savelku kopā karti ar dabu un atrodu vajadzīgo ceļu. Labi, ka ir gaišs, citādi es būtu pazudusi. Aiz virsotnes sākas glīts, lēzens noskrējiens. Arī navigators beidzot ir piekāpies un rāda, ka esmu uz pareizā ceļa. Maldoties neviesmīlīgajā kalna galā ir zaudēts daudz laika. Sāk likties, ka Kristīna mani tūlīt panāks, tāpēc metos bēgt, kaut nevienu sekotāju neredzu. Šī vajāšanas mānija no manis neatstājas uz visu atlikušo skrējiena daļu. Kādu laiku ceļa slīpums ir mainīgs, nedaudz uz augšu, tad atkal uz leju, saules apspīdētie lietuspriežu meži visam liek izskatīties tik pazīstamam. Lēzens kāpiens pa irdenu, apaļas grants ceļu prasa daudz spēka. Esmu pārliecināta, ka šī ir tā vieta, kur pirmajā gadā man rādījās halucinācijas. Šogad nekas nerādās, nu vismaz šajā vietā. Varbūt tāpēc, ka veicu šo posmu pretējā virzienā. Tikusi līdzenumā, iekārtojos ēnā uz mīksta skuju paklāja ieturēt brokastis. Man vēl atlikuši 2 jogurti un banāns, ko nopirku Terorā. Pat paskatoties uz želejām, pār muguru pārskrien šermuļi. Tās es neesmu aiztikusi kopš Tehedas un netaisos arī. Dzert gan varētu vairāk, bet ir tik grūti sevi piespiest. Pētu karti. Brīnišķīgi, trases profils sola tikai lejupceļu – kas gan varētu noiet greizi? Skriešu tā, ka vējš gar ausīm svilpo!

Skrējiens pa mīkstajām skuju takām ir ļoti baudāms, bet nav ilgs. Drīz vien nonāku kārtējā akmeņu bezdibeņa gūstā. Akmeņi ir lieli un krāsaini, bet pa tiem ir grūti pārvietoties. Nekādi nevaru ieiet ritmā, nūjas sprūst spraugās, reizēm zaudēju līdzsvaru, taču savācos. Lai nu kā, tomēr viens kustīgais nelietis izrādās par mani viltīgāks. Nostiepjos visā garumā. Nu, kā var tā neveikties?! Un kā var tā sāpēt? Esmu pamanījusies krītot pagriezt potīti vai arī otrādi, nav svarīgi. Sāp. Uz akmeņiem redzu asinis, bet tās nav manas. Es esmu tikai muļķīgi sasitusies, kādam citam ir paveicies mazāk. Nabaga celis, nez cik tādus triecienus viņš var izturēt? Prātīgi kliboju tālāk, domājot, vai nav laiks vēl kādam ibumetīnam, taču sāpes protās un pierimst līdz ciešamam līmenim. Varu nedaudz uzņemt ātrumu. Cik gan šis noskrējiens ir neizsakāmi nepatīkams! Neviens skats mani vairs neiepriecina. Tāda blāva, neizteiksmīga ainava. Riebjas gan akmeņi, gan kaktusi, gan karstums. Kas tā par stulbu ieceri? Kas man te meklējams? Vai trūkst pieklājīga garuma sacensību, ka es no labas gribas jau otro reizi parakstos uz šo neprātu? Tagad, tik tālu tikusi, es taču vairs nevaru izstāties! Akmeņi dobji klaudz, kad pret tiem atsitas nūjas. Pat tas ir kaitinoši. Gribu ātrāk tikt uz bāzi. Duša, kola, cilvēki… Akmeņi, man ir tikai nebeidzami akmeņi.

Akmeņainā nogāze par mani tomēr apžēlojas un izlaiž uz grants ceļa reti apdzīvotā vietā. Pašā laikā, es nudien vairs nevaru izturēt. Varu kusli tipināt pa plakni. Ir karsti. Skati aizvien neiepriecina. Kaut kāds garlaicīgs apvidus. Pukojos, ka neviens man nezvana, tomēr, ja kāds piezvana, man gribas, lai ātrāk beidz runāt un ļauj man skriet. Viss ir slikti. Esmu nīgra un dusmīga uz visu pasauli. Uz sevi arī. Visvairāk kaitina tas, ka nespēju izdomāt cik tālu ir bāze. Galva kā spainis. Vecs un caurs. Tā nespēj apstrādāt nekādu informāciju. Garmindraudziņš pulkstenis ir padevies jau sen. Tā arī nevarēju viņu uzlādēt. Nesaprotu, kur tā vaina. Droši vien īpaši prasmīgajā īpašniecē. Labi, ka vismaz navigatora līnija nemēģina no manis aizmukt. Tā gan būtu katastrofa.

Plakanais reljefs un apdzīvotās vietas liek domāt, ka bāze ir tuvu, bet trase tikai līkumo un līkumo. Tā vietā, lai ievestu mani nepārprotamā dzīvojamā rajonā, jau atkal iedzen kaut kādā čūkslājā. Agresīvi augi, nesaprotami žogi, nomāktības sajūta – nu kad tas vienreiz beigsies? Priekšā šaurs tiltiņš – pa tādu nemūžam nenobalansēšu. Fū, nē, var iziet blakus. Brikšņi turpinās, ar katru soli ievedot mani arvien dziļāk bezcerībā. Es līdz galam netikšu. Iesprūdīšu šitajās draņķībās un nespēšu izlauzties. Ak, tomēr ne, kāda veiksme! Beidzot ciemats ar asfaltētām ieliņām. Pa tām navigēt šādā pusapziņas stāvoklī ir visgrūtāk. Ir, simpātiska teritorija ar sētu riņķī. Kempings. Īstais. Iestreipuļoju iekšā un sabrūku pie galda. Telpās, par laimi, ir patīkami vēss. Paceļu acis, mani no telpas gala vēro vesela rinda brīvprātīgo, kuri satupuši uz galdiem kā sabozušos baložu pulciņš. Viens no viņiem, kurš drusku ielauzies ko pateikt angliski, nāk ar mani runāt. Es neko negribu. Mani iekārdina vien pepsis. Tas ir silts, bet var dabūt ledu. Gluži kā hipnotizēta veros glāzē, kur limonāde saskarē ar ledu pārvēršas biezā, aukstā ķīselī. Nekad neko tādu neesmu redzējusi un tukšoju glāzi pēc glāzes lūkojoties šajā brīnumā. Pēc kādas piektās reizes, kad vēderā vairs nav vietas, sāku pievērst uzmanību apkārt notiekošajam. Brīvprātīgie tērgā savā stūrī, bet pie blakus galda, mani vērojot, sēž divi vīrieši civilās drēbēs. Viens sportisks, nosauļojies plikpauris, otrs… nu, ja pieliek vēl kroni un baltu zirgu – īsts pasaku princis. Viņi uzsāk sarunu. Izrādās, tie abi ir beļģi, kuri gaida trešo beļģi – savu draugu Pīteru. Sportiskais Plikpauris jau sen kā finišējis, bet Daiļais Princis izstājies jau pirmajā posmā saules dūriena dēļ. Saku, ka Pīteru es gan zinu, viņam jābūt man tālu priekšā, jo ūdenskritumu takā šis mani pameta kaut kāda rumāņa dēļ. Beļģi smejas un saka, ka tas tiešām izklausoties pēc Pītera, bet šajā kontrolpunktā viņš gan vēl nav ieradies. Ak, tad jau būsim kaut kur samainījušies (ļauns smīniņš). Ar beļģu gādību brīvprātīgajiem tiek ieskaidrots, ka vēlos dušu. Nē, es neko neēdīšu, pirms nedabūšu dušu. Sacīts – darīts. Tieku vesta sazin kur tālu prom uz kempingu mājiņām. Brīvprātīgais jautā, vai vēlēšos silto ūdeni dušā. Apstulbstu, kā gan citādi! Vai atkal nebūs siltā ūdens? Es stipri pārkarsu briesmīgajā saulē, droši vien pat par daudz, jo tagad kratos drebuļos un neizsakāmi salstu. Nē, viss labi, puisis ielien trubu būcenī, paķimerējas un pēc brīža ūdens sāk kūpēt. Lieliski, ģērbjos nost. Saplīsušos legingus varu izmest miskastē, tie nav lietojami un uz šo bāzi man beidzot ir rezerves pāris. Kompānijas pēc miskastē ielido arī glītais, sarkanais garroku krekls, vēlāk to atceroties, nav ne mazākās jausmas kādēļ. Varbūt smirdēja. Steigšus raušos duškabīnē un applaucēju roku. Ka tevi jupis! Tas ūdens ir verdošs! Forši. Stāvu pie izlietnes un turu roku zem aukstā ūdens. Ko viņš man tur saregulējis? Tie slēdži arī tādi jocīgi, nevaru saprast kā izmainīt temperatūru. Kamēr roka dzesējas, izklaidēju sevi skatoties spogulī. Tīri neko – vaigi deg sarkani, acis jocīgi spīd, kopumā izskatos diezgan dzīva. Jābeidz niekoties ar to ūdeni, galu galā izdodas dabūt vajadzīgo temperatūru un varu ļauties dušas priekiem. Vienīgais darvas piliens ir mana sūrstošā roka. Dīvaini, bet arī karstā duša nevar mani līdz galam sasildīt, tādēļ uzvelku nevis maiciņu, bet biezo, melno garroku kreklu un piemērotus biezus legingus. Visa melnā, kaut ārā plosās saule. Lēni soļoju atpakaļ uz ēdamzāli. Vajadzētu gan dabūt iekšā kādu makaronu. Kamēr cīnos ar ēdienu, Daiļais Princis sapilda manus dzeramtraukus un palīdz, kur vien vajag. Cik jauki, man šobrīd tā liktos kā neiespējamā misija. Ir ieradušies Pīters un nerunīgais polis. Sasveicinos ar Pīteru, gribu ko jauku pateikt polim, bet, kā vienmēr, tikai sasmaidāmies. Dodos prom. Tā čammājoties jau var sagaidīt Kristīnu! Protams, te jau viņa nāk!

Pilsēta kā labirints. Neko nesaprotu. Atkal jau déjà vu sajūta. Vai es pa šo pašu ceļu nācu iekšā? Viss tik pazīstams. Parks, strūklaka, ieliņas. Vai eju pareizi? Esmu miegaina kā muša pavasarī. Kā lai noturās pie samaņas? Nav ne jausmas, kāpēc neizmantoju iespēju pagulēt aicinošajā kempinga gultā. Es taču pat apsēdos, jau grasījos atlaisties, bet tad pārdomāju. Man likās, ka jāizmanto gaišais laiks, lai tiktu cauri atlikušajiem, kalnainajiem bezceļiem. Kāpumi gan noslēdzošajā posmā ir tikai kādi 700 metri. Par to kilometru daudz – 44. Eh, kaut kāds būtu mani sapurinājis un piespiedis stundiņu pagulēt! Esmu pārāk nogurusi, lai spētu loģiski domāt un pieņemt lēmumus. Esmu dzirdējusi, ka pēc 5-6 negulētām diennaktīm smadzenēs varot sākties kaut kādi neatgriezeniski procesi. Nez kādi? Bet man taču tas nedraud, ir tikai ceturtā diena! Kaut es spētu saskatīt tālāk par savu kedu purngaliem. Man ir laba redze, bet šobrīd apkārt ir vien daudzlapains, daudzgalvains mudžeklis ar spilgtu saules gaismu un baltām ceļa līnijām. Ar apģērba izvēli esmu nošāvusi tik ļoti garām, cik vien ir iespējams. Drebuļi pārgājuši, ir karsti un es svīstu. Noņemu bandanas, atrotu piedurknes un attaisu visu, ko var attaisīt. Pārģērbties jau nu gan neiešu. O, bodīte, jānopērk saldējums! Ir nedaudz slikta dūša, šķiet makaroniem pie manis diez ko nepatīk. Vai varbūt tās ir neskaitāmās pepša glāzes. Izvēlos koši zaļgandzeltenu sulas saldējumu cerībā, ka tas būs skābens. Tas izrādās lielisks. Tik veldzējošs! Arī kaitinošā pilsēta beidzas, to nomaina lekni apaudzis mazdārziņu rajons. Saņemos skriet. Kājām, šķiet, ir pilnīgi vienalga. Var skriet, var neskriet. Sāpes, kaut visu laiku klātesošas, ir sasniegušas noteiktu robežu un pie tām ir pierasts, sajūtas diez ko vairs nemainās, nepaliek ne labāk, ne sliktāk. Arī nogurums ir sasniedzis savu robežu un nav tā, ka tam vēl ko varētu pielikt. Apātiski kustos uz priekšu, bet kaut kas mani tomēr mulsina – déjà vu sajūta ir stiprāka kā iepriekš. Ceļš ir līdz mielēm pazīstams, es pat teiktu, ka līdz pat suņu kaku izvietojumam uz ceļa. Es šo visu jau esmu redzējusi skrienot uz bāzi, bet ārā no pilsētas taču jāskrien uz citu pusi? Vai esmu sajaukusi virzienus? Kaut navigatorā esmu palaidusi pēdējā posma maršrutu un viss it kā izskatās pareizi – bultiņa uz līnijas. Neticu ne navigatoram, ne sev un zvanu tētim, lūdzot pārbaudīt, vai kustos pareizā virzienā. Viņš apstiprina, ka viss ir pareizi, bet man vēl joprojām tas šķiet aizdomīgi.

Visas aizdomas izplēn, kad acu priekšā ieraugu neticami skaistu ainavu. Nē, šeit es neesmu bijusi. Liela, palmu ieskauta ūdenskrātuve, ar klinšainām saliņām. Telefons nespēj notvert šīs vietas burvību. Man jādodas pāri dambim un jārāpjas kalnā pretējā pusē. Waypoint norādes brīdina, par kāpiena bīstamību un grūti pamanāmu taku. Kalna posms nav briesmīgi augsts, taču ļoti stāvs. Īsto takas vietu es arī neredzu. Sāku kāpt, bet tas tiešām ir grūti. Mežonīgi stiprs vējš mēģina noraut mani no klints. Tā kā kāpiens ir gandrīz vertikāls, tad nūjas tikai traucē un arī navigatorā lūkoties arī nav īpaši ērti. Mani iztraucē telefona zvans – tētis saka, ka neeju pareizi, man kalnā būtu jāraušas pa labo, nevis kreiso pusi, bet man uznāk niķis, kā gan viņš tik precīzi var zināt, tas sekošanas aparāts, taču var rādīt vilks vien zina ko, bet šajā vējā uz klints sienas ar vienu roku vēl turēt arī telefonu ir ne tikai neērti, bet arī bīstami. Ļoti negribas doties atpakaļ, bet sakoncentrējusies un nomierinājusies secinu, ka tētim tomēr ir taisnība. Sāku kāpienu no jauna. Tavu brīnumu, pa pareizo pusi kāpjot, nav ne grūti, ne bīstami! Tieku augšā un uzreiz atrodu arī vajadzīgo taku. Tā ir ļoti zaļa pažobeļmazdārziņu taciņa, galvenais, ka skrienama. Pēc neskaitāmiem ainaviskiem lokiem, tā izved pie stāvas kalna malas, kur starp dažāda izmēra akmeņu krāvumiem un krūmiem, jau atkal ne miņas no ceļa. Aklo vistiņu spēle ar navigatoru. Dzenos pakaļ līnijai, kura dodas rokā visai negribīgi. Reizēm iekuļos par zemu, nākas mest līkumu atpakaļ un labot kļūdas. Kādā no šīm reizēm pamanu attālus sekotāju stāvus. Kristīna? Nē, nē, nē, jābēg! Tieku līdz kalna malai, kur akmeņainie brikšņi un sāniskais slīpums beidzas, ļaujot man uzrausties uz patīkama grantsceļa. Skrienu cik spēka, uz augšu, uz leju, vienalga. Liekas milzīgā kalnu grēda, kurai jāapskrien riņķī, nekad nebeigsies. Pēkšņi negaidīts ass pagrieziens pa labi, un platais grantsceļš sāk serpentīnveidīgi vest augšā, kaut kādā sasodītā virsotnē. Tādā slīpumā skriet es nespēju, tāpēc nūjoju cik sparīgi vien māku. Tā vien šķiet, ka Kristīna tūlīt patrauksies man garām, viņa taču ir tik laba kalnā kāpēja. Mana apziņa sāk ar mani rotaļāties un pēc brīža jau liekas, ka jābēg ir nevis no Kristīnas, bet Surikatu Ievas. Šķiet, viņas siluetu tālumā, es jau varu saskatīt. Neskaties atpakaļ, skaties uz priekšu! Nelīdz, tomēr izdodas sevi sapurināt, atgādinot, ka Ieva šeit nemaz neskrien, bet aizmugurē redzamais stāvs nav neviens cits kā nerunīgais polis. Kad man jau sāk likties, ka jāgriežas atpakaļ un jādodas mājās, nebeidzamais serpentīns tomēr atduras milzīgā, plakaniem akmeņiem klātā laukā. Tiec nu gudrs kā lai tiek tālāk, ja saprāts atsakās sadarboties ar navigatoru. Skatos uz akmeņiem sev priekšā un robotajām virsotnēm tālumā, bet nesaprotu ne nieka. Man tagad tur jāiet? Vai varbūt tur? Kāpēc te ir krauja? Man taču nevajag lejā no šīs kraujas? Esmu iesprūdusi un nevaru atrast ceļu. Vienkārši stulbi stāvu un blenžu uz akmeņiem. „Deis, follow me!”, sauc nerunīgais polis. Viņš ir mans glābiņš. Klimperēju pakaļ pa sasodīto imagināro taku. Šobrīd nespēju tikt galā ar sarežģītiem uzdevumiem pati. Skriet es varu, bet domāt – nē. Sekoju. Arī polis uz mirkli iebremzē, bet tad pamana brīvprātīgo, kurš rāpjas pa akmeņiem pretī. Esam uz ceļa, viss labi. Jau atkal mēģinu uzsākt sarunu ar poli, bet viss veltīgi. Neko vairāk par „mhm” no viņa izdabūt nevar. Ne viņš ir sašutis par neredzamo taku, ne bīstamajiem akmeņiem, nepriecājas arī par to, ka atlicis tikai lejupceļš, viņam netraucē karstums un nekas viņam nešķiet apnicis. Arī serpentīns, ko tikko pievarējām, laikam nebija pietiekami iespaidīgs. Viņš vienkārši neatbild. Varbūt nedzird? Sajūtos kā tāda pastulba, vāvuļojoša blondīne. Labi, es klusēju un sekoju.

Pašā nekurienes vidū, mūs gaida vēl kāds brīvprātīgais. Viņš brīdina, ka priekšā ir ļoti bīstams 2km posms. Norādījis uz koši zaļgandzeltenu lupatu tālumā uz klintsmalas, viņš saka, lai, tikuši līdz turienei, pievēršam uzmanību akmeņu kaudzīšu marķējumam jeb tūriņiem, tie mūs droši izvedīšot ārā. Šī vieta ir briesmīga. Kaut kāda nāves siena. Pilnīgi vertikāla. Mums pa to jāpārvietojas šķērsām. Ejot sanāk balstīties tikai uz pēdu malām. Akmeņiem zem kājām ir tendence izslīdēt. Man ir nereāli bail. Es lienu tik lēni, cik jūtos droša. Tā kā droša es nejūtos, es praktiski stāvu. Ķeros pie skopajiem krūmeļiem un zāles kušķiem, it kā viņi spētu mani noturēt. Polis ātri vien izzūd no mana redzes loka.

Es un siena. Burvīgi. „Venga, venga, ánimo!”, pēkšņi izdzirdu sev aiz muguras. Spāņu valodu es nesaprotu, bet šos vārdus atbalstītāji bieži sauc trases malā. Sākumā tie ir tikai čuksti, bet tad skaņa pieņemas spēkā. Balss nav ļoti skaļa, ar tādu nazālu pieskaņu, es teiktu. Tā neliekas mierā un turpina mani uzmundrināt. Tā saka arī ko citu, ko es nesaprotu, bet kopumā viss ir tādā iedrošinošā tonī. Es redzu, ka apkārt neviena nav, bet balss ir tik tuvu, tepat man uz pleca… Apžēliņ, saprotu, ka saucēja ir mana soma. Pareizāk sakot Laumas soma, jo esmu to aizņēmusies no viņas.  Tas gan nav biedējoši, drīzāk dīvaini un tiešām uzmundrina. Nerodas pat jautājums: „Kā tas vispār ir iespējams?” Soma turpina jautri klaigāt, līdz trakā nāves siena ir laimīgi beigusies un sākas akmeņains ceļš vieglā slīpumā uz leju. Soma savu ir pateikusi un vairs nebilst ne pušplēsta vārda. Neticama veiksme bija šo sienu pieveikt gaismā, es tiešām negribu pat iedomāties kā tas ir izdarāms naktī.

Skrienu uz leju, akmeņi mēģina izļodzīt manas potītes, bet es jau neesmu vakarējā. Potītes esmu savā laikā gana mežģījusi, zinu kā likt kājas, lai tas neatkārtotos. Sabīstos par savu augstprātību un cenšos domāt klusāk, lai viltīgie akmeņi neizdzird. Priekšā ieraugu nerunīgā poļa stāvu. Salēninājies, nabadziņš. Ha, tūlīt es tev parādīšu kā pa akmeņiem jāskrien! Noķeru un atsperīgā solī paskrienu garām nebildusi ne vārda. Apmierinātu smaidu sejā metos prom ko kājas nes. Pretī skrien Kristīnas vīrs. Atpakaļ realitātē – tā meiča tak droši vien atkal min man uz papēžiem. Kaut neredzu ne viņu, un pat vairs ne poli sev aiz muguras, tomēr neatslābstu ne uz mirkli. Okeāns, man jātiek līdz okeānam, pēc tam taču viss ir tik vienkārši. Tālumā redzama pilsēta. Mani noķer kāds spāņu jauneklis, kurš ir pilnīgā eiforijā. Viņš ir tik pārlaimīgs, it kā priekšā nebūtu vēl veseli 25 kilometri. Viņa eiforija ir lipīga, uz mirkli arī man izaug mazi spārniņi un kādu brīdi traucamies kopā. Nē, viņa temps man tomēr ir par augstu. Novēlu veiksmi un atvados. Spānis aiztraucas. Vieglai krēslai metoties, nonāku pilsētā, kurā ir ne tikai atbalstītāju pulciņš, bet arī brīvprātīgie un ātrā palīdzība. Visi gavilē un sauc mani jaukos vārdos, sajūtos kā īsta uzvarētāja un jauniem spēkiem skrienu tālāk. Kas tad vairs atlicis  – pa labi gar okeānu, līdz bākai un finišs. Trase izved ārā no pilsētas brūnā, akmeņainā nomalē. Laikam jāapskrien riņķī biedējošajam vēja ģeneratoru parkam. Strauji satumst. Apstājos uzlikt lampiņu, bet konstatēju, ka ceturtajai naktij man nav paņemta līdzi baterija, nekas, man ir rezerves lukturītis. Atrodu somā ābolu un ar prieku notiesāju, izlemju, ka varu sapakot nūjas somā, lai netraucē.

Ceļš turpinās. Akmeņi un tumsa. Navigators rāda vien to, ka esmu uz pareizā ceļa, kas, kā šķiet, mani paķircinājis ar okeāna tuvumu, jau atkal ved atpakaļ kalnu masīvā. Nē! Es gribu lai tas beidzas! Kāpēc es neko neredzu? Ne vismazāko gaismas staru tālumā. Tikai biedējošos, izslēgtos vēja ģeneratorus, kuri drūmi klusējot veras manī ar savām spīdīgajām, sarkanajām acīm. Sasodītie briesmoņi! Ko jūs gribat no manis? Visu laiku klūpu uz akmeņiem, pārvietošanās ir tik sarežģīta, arī nūju ļoti pietrūkst, tomēr neattopu, ka tās it kā būtu arī iespējams izņemt ārā no somas. Nē, man nav nūju, kuļos tāpat. Brīžiem ir sajūta, ka redzu sevi no malas – tā kā vairāk no augšas un aizmugures. Vai man par to būtu jāuztraucas? Lai iekļūtu atpakaļ realitātē zvanu uz mājām un žēlojos par savām likstām – okeāna nav, pilsētas nav, cerību, ka tas drīz beigsies, arī nav. Kur es esmu? Vai dodos pareizā virzienā? Kad vienreiz būs šoseju šķērsojošais tunelis? Paskriet vairs nevaru, pārvietojos pa negantu, sausu upes gultni. Kaut kad šai neredzamajai upei vajadzētu ietecēt tunelī, kuru tik ļoti gaidu. Šodien? Tuvākajā laikā? Visas cerības ir izplēnējušas, pamazām piezogas izmisums. Mani noķer Pīters. Kaut ko sāku teikt, bet viņš strupi novēl veiksmi un aizskrien. Vai es kaut ko pateicu ne tā? Ko es tādu pateicu? Tiešām neatceros, jau tajā pašā brīdī. Licis sevi ļoti ilgi gaidīt, tunelis tomēr pienāk. Labi, zinu, ka priekšā ir vēl viens. Briesmīgi gribas čurāt, bet nez kādēļ liekas, ka te, tumsā un nekurienē mani kāds vēro. Man vajag noslēpties. Kur? Vēlāk. Jāatrod otrs tunelis. Nāk miegs. Liekas brīžiem kaut kur aizpeldu. Sasniedzu otru tuneli. Man ir bail skrienot aizmigt un apčurāties. Vajag nodarīt beidzot to lietu. Tuneļa vidus, kur tiešām es kādu arī varētu sastapt, šķiet piemērota slēptuve. Atbalstos ar muguru pret sienu kā sēdēšanas vingrinājumā un vēroju kā asinssarkanā straumīte aiztek pa slīpo betona pamatu. Uz mirkli iesnaužos. Satrūkstos, ja nu kāds mani redz? Ja nu kāds paskrēja garām? Uzrauju atpakaļ legingus un metos bēgt. Šajā brīdī mani pārņem sajūta, ka kaut kas nav riktīgi. Tas nevar būt pa īstam. Es nekad tā nerīkotos. Nekad. Esmu pieklājīga sieviete pieklājīgā vecumā. Kurp īsti es dodos? Nekādi nevaru atcerēties. Varbūt šis ir tikai sapnis? Kā lai liek tam beigties? Nu, nopietni, tam jābūt sapnim.

Ak, kāda skaista debess… Ieraugu kaut ko līdzīgu dēļu čupai un apsēžos. Vēroju zvaigznes. Skaisti. Kāpēc nevar redzēt kādas pilsētas uguņu atblāzmas? Kas šis ir par melno caurumu? Telefona zvans izrauj mani no dīvainā stāvokļa. Zvana mamma un prasa kādēļ neskrienu. Es taču skrienu… Pieceļos no čupas, laikam tomēr neskrienu. “Labi, mamm, man jāiet!” Esmu atmodusies un kādu brīdi sparīgi soļoju. No kreisās puses piezogas okeāna skaņas. To īsti nevar saskatīt, vien sajust, ka tumsā tur slēpjas kas liels un draudīgs. Kāpēc ir tik nereāli tumšs? Es neredzu vairāk par kedu purngaliem. Nejēdzīgā rezerves lampiņa taču nedod necik daudz gaismas! Navigators, kurš lielākoties vientulīgi šūpojas striķa galā saka, ka esmu uz pareizā ceļa. Es vēl aizvien nespēju atcerēties, kurp tas pareizais ceļš ved. Zinu, ka man kaut kur ir jānonāk un tas ir svarīgi, bet kāpēc – tas ir jautājums.

Okeāns ar sparu triecas pret akmeņiem. Kāpēc viņam tā jātrokšņo? Sajūtu stipras sāpes, viss ķermenis šķiet tik nomocīts. Ko es te daru? Kāpēc man tā sāp? Vai tas kaut kad beigsies? Pasaulei vairs nav krāsu, tā ir kā melns, bezcerīgs bezdibenis ar okeāna rēkoņu fonā.

Vai es jūku prātā? Vai tā tas notiek? Man liekas, esmu ieslodzīta kādā tumšā, drūmā vietā un nevaru atrast ceļu laukā. Vai no šejienes ir iespējams izkļūt? Šķiet, šajā dimensijā navigatori nelīdz. Man ir tik ļoti bail. Es lūdzu Dievu, kaut nesajuktu prātā. Es tik ļoti gribu, lai šis ir tikai ļauns murgs, no kura pēkšņi pamodīšos.

Tālumā redz vieglas gaismas atblāzmas. Priekšā stāvlaukums ar dažām mašīnām un kemperiem. Cilvēki! Vai esmu glābta? Vai viss ir beidzies? Līkumoju starp stāvošajām mašīnām, cilvēku tur nav daudz, bet viņi man nepievērš ne vismazāko uzmanību. Vai esmu neredzama? Vai viņi ir īsti? Varbūt es neesmu īsta? Varbūt es tomēr pamodīšos, tikai kur – savā gultā, vai kaut kur ceļmalā?

Stāvlaukums ir pazudis, atkal tikai tumsa, akmeņi un okeāns, tālās gaismas nav pietuvojušās ne par mata tiesu. Esmu iesprūdusi. Laikā vai telpā?

Telefona zvans! Pamostos, tā ir mamma. Cik labi, šie zvani no mājām ir kā realitātes uzplaiksnījums, tad es spēju noticēt, ka viss tomēr notiek pa īstam. Ievēroju apkārtnē civilizācijas pazīmes, priekšā viesnīcu izkārtnes, blakus neliels lidlauks, okeāns gan aizvien nikni lūr uz mani no tumsas kreisajā pusē. Kā es te nonācu? Garas akmens kāpnes, tās laikam ieved pilsētā. Sāku pa tām kāpt, pēkšņi nez no kurienes uzrodas vīrietis, kurš dzen mani prom un rāda, ka man jāiet lejā gar okeānu. Negribu, negribu, negribu! Gar okeānu ir tumšs, slidens un sazin no kurienes nāk neaprakstāmi pretīga, ļoti spēcīga smaka.

Nezinu kā, bet pēkšņi esmu citā vietā, liekas, tā ir Sanaugustinas pludmale. Jau atkal līdzīgas kāpnes, bet droši vien no nekurienes uzradīsies tas projāmdzinējs. Nē, pa leju gar okeānu iziet nav iespējams, tur jau atkal šausmīgi smird un ir ļoti slidens. Aizeju līdz kāpnēm un vienkārši blenžu uz tām. Nekas īsti nemainās. Mani noķer spāņu skrējējs. Uz numura rakstīts  Jesus-Maria. Domāju, viņš šobrīd ir mana biļete ārā no… es nezinu no kurienes. Uzkāpjam pa trepēm, neviens mūs nekur nedzen, bet priekšā ir strupceļš. Dodamies atpakaļ un jau atkal mēģinam pa leju, gar okeānu. Nebūs. Tur nav iespējams iziet. Atceros kaut ko par 2 alternatīvajiem maršrutiem, kuri ir piemērojami kaut kur šajā daļā. Izmisīgi skatos navigatorā, bet nesaprotu ne nieka. Zvana mamma un saka,lai turpinām iet gar okeānu, tur esot pareizi. Es nevaru viņai paskaidrot kāpēc, bet pilnīgi droši zinu, ka tur nevar iziet. Jesus-Maria, kurš, starp citu, nerunā angliski sazvanās ar orgiem un saņem atļauju doties kaut kur apkārt cauri pilsētai. Neko nesaprotu, turos tik kopā ar viņu. Ar google translate palīdzību man tiek piedāvāta sviestmaize ar zemesriekstu sviestu. Atsakos. Sākam skriet, bet Jesus-Maria saulauž nūju aizķeroties aiz mašīnas. Ups. Ejam cauri kaut kādai viesnīcai un jau atkal nonākam pie trepēm ar strupceļiem. Smaka, tā šausmīgā smaka. Tā ik pa laikam piezogas un es nevaru saprast vai tā ir īsta. Bet brīžos, kad to jūtu, es nejūtu sāpes.

Pludmale ar koka celiņu. Kur es esmu? Kur palicis Jesus-Maria? Kā es te nonācu? Telefona zvans, tā jau atkal ir mamma, kura saka, ka Kristīna mani ir gandrīz noķērusi. Kas tā tada? Man no kāda vēl arī jābēg? Vai nepietiek ar to, ka es nezinu, uz kurieni dodos? Man jāķerot rokā polis. Kāds polis, kur viņš ir? Nav te neviena poļa.

Oranžās plastmasas plāksnes skrapst un to asās malas griežas man pēdās. Pieeju pie malas, bet lēkt lejā nesadūšojos. Pirmkārt, pārāk augsts, otrkārt, lejā ir iežogota teritorija ar kaut kādiem ūdensmočiem. Kāpēc man vispār būtu jālec? Ārprāts, es esmu uz jumta! Kā tikšu lejā? Un kāpēc man ir basas kājas? Kur palikušas kedas? Mierīgi, ēka atrodas krasta slīpumā, otra puse tai ir krietni zemāka. Tieku lejā. Manu jauno, glīto inoveitiņu gan tur nav. Sasodīts, viņiem tās bija pirmās sacensības. Nāksies tālāk doties pa baso. Manas izdarības vēro jauniešu pāris. Yes, viņi mani redz, tātad tomēr esmu īsta! Okeāns un smiltis, tu re ko – kaut kādā mistiskā veidā esmu tikusi līdz Dunas de Maspalomas. Satrūkstos un aptaustu sevi, fū, drēbes man ir mugurā, tik traki nav. Arī soma ir. Tas labi. Navigators! Nav, striķī nekas nekarājas. Ahā, bet striķis tomēr ir! Izsekoju somai piesietajai aukliņai un atrodu navigatoru savā krūšturī. Hmm… jocīgi. Zvana telefons. Mamma jautā, kādēļ neskrienu. Pažēlojos par kedām un lūdzu sazvanīt Veipa kungu, lai viņš panāk man pretī. Man nav ne jausmas, kur jāiet. Navigators un karte man pilnīgi neko neizsaka, arī tas, ka nav vienkāršāka maršruta kā “taisni līdz bākai un tad pa labi līdz finišam” šeit nedarbojas.

Klik, klik, klik, klik – viļņiem skalojoties gar krastu, pakaļ skrien arī mazi akmentiņi. “Au!”, daži no tiem nemaz nav tik mazi un okeāns tos trāpīgi triec pret maniem kailajiem kāju pirkstiem. Ir tik tumšs! Jau kādu laiku blakus iet ģimene ar maziem bērniem. Viens puisēns, tas kurš tuvāk man, ir zaļā krekliņā. Pagriežu galvu, lai viņus labāk nopētītu un… tur neviena nav. Pēc brīža ģimenīte jau atkal ir man blakus. Vai viņi ir īsti, vai tomēr es neesmu īsta? Vairs neņemos viņus pētīt. Kur palikusi bāka? Kāpēc tā netuvojas? Man pretī nāk stāvi un silueti, daži no tiem ir gaistoši, bet daži ne. Tālumā iezīmējas viens, ko atpazīstu un tas pat netaisās pazust. Edijs!  Ak, cik labi, viņš taču liks tam visam beigties! Īsti nē, bet viņš zina ceļu. Man atliek tikai sekot.

Tā arī neieraudzījusi bāku, attopos uz granīta flīzēm klāta trotuāra. Šausmas, cik sāpīgi! Flīžu asās malas nesaudzīgi griežas manās pēdās. Līdz finišam nevar būt vairāk par kilometru, bet tas šķiet kā mūžība. Labi, ka blakus ir Edijs, un man nav sevi jāapgrūtina ar jautājumiem par to, kur es esmu un vai tas notiek pa īstam. Finiša taisne ir izklāta ar zilu paklāju. Tas ir tik maigs… Es nekad to nebūtu uzzinājusi, ja nepazaudētu kedas! Pirms finiša vārtiem ir milzumdaudz cilvēku, kuri gavilē un māj. Es nejūtos ne pacilāta, ne atvieglota. Uzskrienu augšā pa rampu un mana apziņa pēkšņi noskaidrojas. Fū, esmu atpakaļ un pilnīgi noteikti esmu īsta!

Niecīgs pēcvārds: Liels bija mans pārsteigums, kad finiša fotogrāfijās neieraudzīju to gavilējošo cilvēku pūli, kuru redzēju skrienot pa maigo, zilo paklāju. Vien daži naksnīgi līdzjutēji. Par zaudētajām kedām gan žēl, bet nu jau esmu pasūtījusi vietā identiskas. Lielākais zaudējums gan izrādījās nevis kedas, bet celis. Trakais pirmās dienas kritiens rezultējies ar nelielu meniska plīsumu. Dakteris gan sola, ka pēc pāris mēnešiem atkal varēšu skriet ultras, tad jau laikam nav tik traki.  Pieteicos spāņu valodas kursiem – nākamreiz, kad soma ar mani runās, es būšu tam gatava. Bet, ja nopietni, tad visas tās trakās lietas, ko mans prāts izspēlēja pēdējo 6 stundu laikā nebija nekādi jociņi. Miega trūkums ir nopietna lieta un tādu muļķību es nekad vairs neatkārtošu – kad šo darīšu trešo un pēdējo reizi, es pagulēšu vismaz divos kontrolpunktos. Apsolu.