Trakajiem pieder pasaule

Matīss uz stāstīšanu nav ilgi jāmudina. Viņš pirms vairāk nekā nedēļas kopā ar draugu Laimoni aizskrēja no Rīgas uz Salacgrīvu, kur norisinājās mūzikas festivāls “Positivus”. Izdzirdējusi par šo nodomu, nogrozīju galvu un nodomāju – traki cilvēki. Man jau tad bija skaidrs, ka gribēšu par šo ieceri un tās realizāciju uzzināt vairāk.

Kad vispār sāki skriet un kāpēc?

Ar sportu neesmu nodarbojies ne bērnībā, ne skolas gados, ne arī vēlāk. Skriešanā parasti biju nesekmīgs, bet tas jau varētu būt klasisks neskrējēja un tizleņa stāsts, ar ko nelepojos.

Atceros, ka pirms četriem gadiem, dzīvodams Liepājā, uzzināju, ka manā dzimtajā pilsētā Kuldīgā notiek pusmaratons. Izklausījās simboliski un vilinoši, taču nesaņēmos. Pagāja gads un pieteicos, lai nebūtu atkāpšanās ceļa. Nolikumā vēl pamanīju informāciju par piemiņas medaļu un tēkreklu. Atlika vien noskriet. Kā tādās reizēs mēdz būt, treniņi izpalika; vairāk par pusotru kilometru nespēju no sevis izspiest Liepājas pludmalē, jo traucēja it viss, gan resnās kaijas, gan peļķes liedagā, gan pretimnākošie cilvēki, gan paribes sānosdūrējs. Sīkāk neaprakstīšu, taču savu pirmo pusīti uz pacilājoša viļņa pieveicu divās stundās divpadsmit minūtēs. Par laimi neko nesapratu no Kuldīgas 30 grādu svelmes, no citu pieminētajiem pulsiem, zilajiem nagiem un visa pārējā. Patika vispārējā atmosfēra, bruģētās dzimtās pilsētas ieliņas, tilts, smaidīgie cilvēki un ēšanas taloni, par kuriem varēja pastāvēt rindā, gūstot kādu labumu arī kuņģim. Nepatika sāpošie ceļi, kuriem apsolīju nekad vairs neskriet tik daudz bez sagatavošanās treniņiem. Bet jau tā paša 2009. gada rudenī gandrīz nejauši nokļuvu Valmierā, kurā tās pašas 2h un padsmit minūtes lika vēl ilgi klupt pāri katram slieksnim vairākas dienas. 2010. gadā simboliski paskrēju, taču NRM (Nordea Rīgas maratona) pusītē rezultāts joprojām virs divām stundām. Sekoja 2011. gads, kura laikā noskriets piecreiz vairāk kā iepriekšējā un debija maratondistancē ar četrām stundām padsmit. Pirmais vienmēr būs pirmais. Rudenī pievarētā Sigulda lika paskatīties tālāk un šī gada janvāra izloze teica priekšā, ka jāsāk sistemātiski skriet. Uzskatu, ka sāku tikai šogad, bet nezinu, vai tos drīkst nosaukt par treniņiem, jo tādam amatierim kā man vienīgais treneris ir Noskrien forums un sarunas ar zinātājiem par viņu pieredzi. Lai sevi piespiestu iziet ārā, pēc Ziemassvētkiem sastādīju drausmīgu treniņplānu un iepazīstināju ar to katru, kurš neatteica uzklausīt. Atlika tikai pildīt un vergot stabiņiem, kas manā profilā atgādināja aritmētisko progresiju. Varu izstāstīt, kā ir iespējams nedēļā noskriet 6km trijos skrējienos. Pēc tam deviņus, tad 12 un 15km nedēļā, ne reizē. Baidījos sasteigt, taču Rīgas maratona nedēļā jau bija skrienami 66km. Atzīšos, plāns pēc Līgo nedēļas diviem sapārotajiem skrējieniem ir nedaudz nobrucis un pašreiz vieglāk ir skatīties 30dienu kilometrāžu, un nepalaist to zemāk, kā man tas izdevās, tomēr “Positivus” skrējiens nāca pašā laikā, proti, tieši pēc 30dienām, kad no redzesloka pazuda Liepājā sastrādātais.

Kāpēc es skrienu? Atzīšos, ka nu jau savu daļu vainas jāuzņemas arī sasniegumu sadaļas nozīmīšu plauktiņam, kurā mēdzu ko noskatīt un ieraut ķešā. Salacgrīva atnesa 150km nedēļā, pēc nedēļas derētu nocelt 400km mēnesī, augustā plānojas 200km/ned un 100dienu sarkanā zvaignīte. Un iebrienot septembrī jāizkombinē 500km mēnesī, kas varētu būt arī kā tāds trekns kumosiņš. Ošņājos arī pēc nozīmītes ar Latvijas kontūru, kā arī pēc dižās par sasniegumiem gadā. Laikam esmu kļuvis par nozīmīšu vergu.

Kā radās šī neprātīgā ideja aizskriet no Rīgas līdz Salacgrīvai?

Iepriekšējā nedēļas nogalē biju Pakri salā Igaunijā, kur norisinājās starptautisks kajakeru simpozijs. Tur, kamēr mācījos airēties, prātā iešāvās doma par skrējienu no Rīgas līdz “Positivus”. Atzīšos, ka iepriekš nebiju ne reizi iedomājies, ka varētu pa “briesmīgo” asfaltu skriet vairāk par maratonu biežāk nekā reizi gadā.

Laimonis vēlāk teica, ka saņēmis no manis sms pusčetros naktī ar piedāvājumu skriet no Rīgas uz “Positivus”. Nezinu gan, es tajā laikā gulēju teltī cieši aizmidzis, taču viņš bija tas, kurš no pavasara runāja par iespējamo skrējienu no Brīvības pieminekļa līdz Valmieras baznīcai. Īpaši neņēmu galvā, atminos, ka bija nepieciešamība pēc kāda pavadoša transporta vai kompānijas kādu gabaliņu, taču ne mani interesēja šosejas skriešana gar autoplūsmu, ne turēt līdzi Laimoņa tempam. Piedāvāju viņam kooperēties ar Noskrien kluba plānoto koptreniņu jūlija beigās vai tuvojošos Baltijas kausu 100km Viļņas parkā, kur būtu riņķojami 50 apļi. Viņš tomēr vairāk gribēja ar mugursomu tādu kā trailskrējienu. Tikmēr gāja nedēļas, līdz mana no Igaunijas sūtītā īsziņa sasniedza adresātu.

Kas bija visgrūtākais moments skrējiena laikā un kāpēc?

Parasti izliekos nedzirdam vārdu “grūti”. Skriet ir viegli. Šoreiz visgrūtākais bija nezināmais, kas izaicina. Man patīk daudz muldēt un vārīties; cilvēki mēdz mani pārpast un neuztvert tieši manis teikto. Līdz ar to pēcāk nākas iespringt un novest līdz galam neprātīgās idejas, kurām vienmēr būs kāds sekotājs. Nācās pacensties raitā solī cīnīties ar neziņu par katru metru. Nezināju, vai apstāšos pēc 30km, 70km vai 90km. Zināju, ka pa nedēļu nebiju sevi taupījis kā pirms Nordea maratona, jo skriets gan padaudz, gan ātri, gan arī ne tajās taisnākajās takās pa mežu.

Tīri tehniski aptuveni pēc 70 noskrietiem kilometriem sajutu nelielas sāpes kreisās kājas ceļa aizmugures cīpslās, kurām nezinu nosaukumu. Nedaudz sabijos, taču turpināju skriet tālāk un citā brīdī jau bija aizmirsies par sāpēm. Zināju vien, ka tās atgriezīsies nākamajās dienās. Šeit pat varētu nocitēt Lindams šārīta tweetu – “Pozitīvais mazohisms – muskuļu sāpes pēc fiziskām aktivitātēm”.

Kāds bija Tavs līdz šim garākais noskrietais gabals?

Pirms mēneša ļāvos kluba biedra dot kārdinājumam un divatā apskrējām apkārt Liepājas ezeram, kur vienā skrējienā savācu 60km. Aiznākamajā dienā bija Līgo svētki, kurus atzīmēju ar 50km skrējienu no Liepājas līdz Pāvilostai ar Almav un Laimoni. Šie abi sapārotie skrējieni tad arī bija līdz šim garākie. Skrienot uz Salacgrīvu, gadījies dubultot garāko, ko tuvākā gada laikā negrasos pārspēt.

Kā Tu aprakstītu pašu skrējienu kopumā?

Skrējām ar mugursomām, kurās bija pats nepieciešamākais, man trīs litri ūdens, lietus jaka un dzeltenā atstarojošā veste, ko izmantot, skrienot sliktas redzamības apstākļos gar šosejas malu. Bija vēlme pēc papildus nesamā un apgrūtinājuma, jo gribējām tuvinātus apstākļus trail skrējienam. Almav ar velo bija kā pavadošais personāls un lielākais fans un līdzjūtējs. Pie viņas somā glabājās rezerves dzeramais ūdens un ēdamais, kā arī drošības sajūta, ka viņa parūpēsies nepieciešamības gadījumā, ja būs vajadzīga kāda palīdzība no malas. Papildus uzdevums bija sūtīt īsziņas “Positivus” festivāla organizatoriem, lai viņi būtu informēti par mūsu sekmēm.

At Laimoni skrējām atsevišķi, pat nesasniedzot 20km atzīmi, jo vēlējāmies skriet katrs savā tempā. Pēc 30km panācu viņu pie Lilastes ezera, kurā veicām pirmo atvēsināšanās pauzi, kas izpaudās apslapināšanās veidā, kad ūdenis tika liets uz galvas, skausta, kakla, pleciem, muguras.

No ezera skrēju pa priekšu līdz Saulkrastiem, kur atbilstoši pilsētas nosaukumam parādījās dzeltenā un sāka karsēt. Maratons 4h 7min (pusmaratons 2h00), kas bija ātrāk kā pērn, debitējot šajā daudzu sapņu distancē. Mani panāca gan Laimonis, gan Guna ar velo un kopā izskrējām cauri pilsētai līdz Aģes upei, kur izveicām tehnisko pauzi aptuveni 20min garumā ar galvu stūķēšanu upē un Coca-Colas dzeršanu patiltē.

Bija noskrieta puse un 50km laiks  4h 53min, kas bija Līgo svētku uzlabojums par 20min. Jau pie Gaujas tilta Carnikavas pagriezienā pēc 25km tika apēsts pirmais banāns, tad pēc 50km daļa no otra. Batoniņi un želejas vēl nebija aiztikti, jo laika vēl daudz.

Otros 50km skrēju vienatnē pa priekšu Laimonim un gaidīju, kad viņš mani panāks un apdzīs, jo ir jaudīgāks skrējējs par mani. Satraucos, vai neskrienu pārāk ātri, taču izvēlētais vidējais temps 6min/km bija gandrīz konstants un sajūtas bija pietiekami labas, lai neko nemainītu. Garlaicīgi nebija, jo, kad piemetās apnikums, tad skaitīju minūtes līdz seši un kilometrs mazāk. Varēju darboties ar aritmētiku un kalkulēt kilometrus līdz nākamajam tiltiņam, zem kura līdīšu atveldzēties, slapinot sakarsušo rumpīti. Lai arī sāka līt, šo procedūru neizlaidu un kāpu lejup zem katra tilta, lai taustītos pēc dzesēšanas. Vislabākajās atmiņās palikusi Vitrupe, kurai bija pat ļoti skaisti krasti, kuros atkal varēja likties garšļaukus, lai galva uz mirklīti pazustu zem ūdens. Pirmais sporta batoniņš pēc 60km sasniegšanas, nākamie ik pēc 10km jeb aptuveni stundas. Pēdējos desmit kilometros vēl pārītis mazās želejas paciņas. Šķiet, gana daudz ceļā iztvaikoju, ja reiz tika patērēti 4,5-5 litri gandrīz tīra ūdens, bet arī citās reizēs ticis dzerts daudz šķidruma.

Salacgrīvā kopš starta tika saskaitīti 100km 10 stundās un 28minūtēs. Skrienu tālāk pa pilsētu, kur mani panāk Laimonis un kopā paveicam pēdējos kilometrus līdz “Positivus” festivāla teritorijai. 105km 10 stundās 59 minūtes. Tīrais skriešanas laiks 10h29min, pusstunda pagājusi 7-10 atvēsināšanās pauzēs zem tiltiem pa ceļam. Vidējais skriešanas temps 6:00min/km (6:17 min/km kopējais), pulss 129, kas precīzi sakrīt ar nedēļu iepriekš Sporta laboratorijā noteikto aerobo līmeni. Maksimālais pulss 152 sitieni minūtē bija Saulkrastos, kad mani panāca Laimonis un skrēju viņam līdzi cauri pilsētai nedaudz paātrināti.

Pirmsstarta galvenais mērķis – nenoplīst un nepārvērst skrējienu soļošanā – tika izpildīts, pie kam ar uzviju, jo temps bija vienmērīgs un pat 103. kilometrs tika noskriets 5:59, kam sekoja divi lēni cauri ļaužu masām un pūlim, taču prieks, ka finišējām zem simboliskās 11h atzīmes.

Skaistākie mirkļi bija pats starts Brīvības pieminekļa pakājē, Anduļa pievienošanās pie Dailes teātra un skriešana ar mums cauri Rīgai, mērķtiecīgā Geo pievienošanās pie Šmerļa Nestes un skriešana līdz Ādažiem, Gunas pakaļdzīšanās no Rīgas ar velo un panākšana Saulkrastos, kam sekoja fotosesija Aģes upes patiltē. Kuriozākais mirklis iespējams bija “Bez tabu” filmēšanas grupas pārsteigums pēc noskrietajiem 60km, kad meitene ar mikrofonu sāka skriet blakus un uzdeva vairākus jautājumus, kamēr puisis ar kameru skrēja pa priekšu. Likās gana amizanti stāstīt, ka skrienu jau sešas stundas un nepaspēšu uz sešiem, jo nedaudz kavējām startu.

Šeit aplūkojama skrējiena statistika: http://connect.garmin.com/activity/201859541

Kādas bija sajūtas, sasniedzot galamērķi?

Ceļā Alma teica, ka Ezisskrien vēro mūsu soli endomondo tiešraidē, taču saņemtā īsziņa no māsas gandrīz sariesa asaras acīs: “Nu jau visi mani draugi zina, ka Tu skrien šurp, es visiem rādu Tavu bildu žurnālā. Esmu par stipru un izturīgu Brāli! Gaidu.” Kā lai neskrien pēc šādām rindiņām?

Vai festivālā uzdejojāt?

Festivāla vārtos mūs sagaidīja organizatori, preses pārstāvji un fotogrāfi. Pēc intervijas devāmies līdz pludmalei, kur satiku savus tuvos un draugus. Prieks bija satikt arī Noskrien kluba biedrus, no kuriem pirmā bija Ing_a, kas pieskrēja klāt un apsveica ar nokļūšanu festivālā. Deju vietā bija pļāpas, savanīšanās ar Aināru Viļņā, vairākkārtīga ēšana un teltsvietas meklēšana līdz trijiem naktī. No festivāla redzējām pāris lielās grupas, MSP ieskaitot, kā arī apmeklējām cilvēku pieblīvēto kino telti.

Kāds ir nākamais sportiskais mērķis?

Turpināt kustību. Ir tāda zinātne kā fizika, par kuru mēdzu teikt, ka tā apraksta kustību likumus. Fizika ir tur, kur notiek kustība. Maratoni, ultramaratoni, airēšanas maratoni, piedzīvojumu sacensības, varbūt triatlons. Iespējams kāds ceļojums. Reizēm sacensības, lai izjustu hronometra garšu, reizēm avantūrisks ceļojums pretim nezināmajam un iepriekš neredzētajam. Ir tāda dikti šaura svītra, aiz kuras vienmēr gribēsies aizbāzt šņukuru. Lai atbildētu uz jautājumu, kā ir tur, kur neesmu vēl bijis? Nav man jānoskrien pusmaratons vai maratons konkrētā laikā, drīzāk parakstos uz ko gaužām interesantu.

Zini, kas iedvesmo neparastu ideju realizēšanai? Tie ir cilvēki visapkārt, kas uzdrošinās. Tie ir latvieši, kas dodas uz Kanādu airēties pa Jukonas upi 715km, tas ir Velomens, kurš ar domubiedriem uzkāpj uz ričuka un uzmet Jāņus aizmīdamies līdz Berlīnei ilgstošā pretvējā un lietū, mirkstot stundu pēc stundas. Tādi kā viņš iedvesmo, jo viņi neiet pēc rezultāta, citādi viņi nenodarbotos ar pārgalvībām un neceļotu tālus gabalus. Vēl ir meitenes, kuras spēju tikai apbrīnot par viņu iespētajiem varoņdarbiem. Bezgala priecājos, ja kādu esmu saticis dzīvē un ir bijusi iespēja uzdot kādu noderīgu jautājumu. Pirms gada pirmā sieviete no Latvijas apskrēja apkārt Monblānam.

Sestdien, kad notiks manas dzimtās pilsētas Kuldīgas pusmaratons, atradīšos skrējienā pretim Alpu ledājam, kur 26km garumā jāpievar augstumu starpība no 1050m līdz 2950m. Suvenīrs tam, kurš visprecīzāk pateiks manu finiša laiku.

Pateicos Almai, Geo, Andulim un Gunai, kas atbalstīja pasākumu klātienē! Tāpat paldies arī visiem pārējiem, kas ticēja, ka mēs to paveiksim un tiksim līdz galam. Jūsu virtuālie uzmundrinājumi darīja soli vieglāku!