Taku skriešana un Strava

Kopš pēdējā Stirnu buka esmu Šveicē. Nē, nē – neesmu nodomājis kļūt par profesionālu taku skrējēju un sākt beidzot nopietni trenēties, dzīvojot augstkalnē. Bija vajadzīgas pārmaiņas un jauns darbs bija labs risinājums tam. Apstākļu maiņa un jaunās iespējas, pavērušas man atkal durvis uz skriešanu. Grūti iet. Pēc katra skrējiena jūtos, it kā tās visas šveiciešu kazas man pāri pārskrējušas, bet ceru, ka tas ir skriešanas atsākšanas blakus efekts un paliks labāk.

Iespējas te daudz. Varu iziet no ofisa un pēc brīža uzskriet augstāk, nekā augstākā vieta Latvijā. Parasts treniņš pa ielām dod gandrīz simts augstuma metrus. Un ja ieskrien viņu parkos… Smuki jau, ka lielā pilsētā pēc dažiem kilometriem ir īsts mežs. Ar lieliem kokiem, strautiem, ūdenskritumiem neizgrābtām takām un mežonīguma sajūtu.

Bet ļoti gaidu brīvdienas. Kad vien varu – braucu uz īstiem kalniem. Ar baltām cepurītēm un augstumu rakstāmu četriem cipariem. Gluži kā satikt meiteni – gatavojos iepriekšējā vakarā, visu salieku, izpētu un nākamā rītā pieceļos pirms modinātāja. Draugi jau saka, ka pāries, bet nu pagaidām esmu sajūsmā. Pusotra stunda ar vilcienu un esi vietā, kur turpat apkārt redzamas varenās Alpu virsotnes.

Man patīk, ka Strava aplikācijā vari noteikt distanci, kalnainumu un tev piedāvā maršrutus ko veikt. Arī ja esi brīvdomātājs, jebkurā brīdī vari redzēt sevi kartē un takas, kur kāds ir skrējis. Resnāks kur vairāki, mazāk resnas, kur tikai daži. Nezināmā apvidū lieliski.

Tad nu tagad stāsts par taku skrējēju un Stravu. Izkāpju no vilciena, ieslēdzu Strava un uzlieku divdesmit kilometrus ar maksimāliem kalniem. No saraksta izvēlos ar visvairāk augstuma metriem. Zinu ka būs grūti, tālu no skriešanas, bet tā vienmēr daru. Sāku treniņu. Pirmie kilometri viegli – pa ieleju. Pat skrienu. Bet kā mežā un uz augšu, tā visur izmantoju iespēju pāriet soļos. Laikam man kaut kā īpaši veicās, bet visas reizes kalnos, dodos augšā pa taku, kur izskatās, ka daru to pirmais. Stravas aplikācija gan saka savādāk. Ļoti daudz lapas, kas nosedz akmeņus, takai pāri koki, nemana ne pēdu dubļainās vietās, ideāla vientulība. Sākuma maksimālisms un pats jau to visu gribēju.

Tiku augšā un līdz savāktam kilometram augstuma metros pietrūkst daži desmiti metru. Vārgais Signis saka – aizskrienam līdz tam restorānam un paēdam, cik tad var uz haribo dzīvot. Pēc tam ar pacēlāju lejā, jo tā pat skriet lejā nav jēgas. Augstuma metri klāt nenāks. Apņēmīgais savukārt meklē variantus saudzīgi tikt pie vēl dažiem simtiem augšā.

Strava rāda tikai šausmas. Desmitiem kilometru tieši mākoņos, virsotnēs un atpakaļ caur otru ieleju. Jau vienu brīdi nodomāju, ka skrienu lejā te pat un tad pa ieleju līdz vilcienam. Bet tur kur ir pacēlāji, tur ir piespraustas kartes pie māju sienām, kas rāda ka ir taka, kur iet drusku uz augšu un tad pa citu ceļu lejā. Paskatījos arī ko rāda Strava – tādas takas nav un tur neviens nav skrējis. Arī mans pulkstenis neko par tādu taku nezina. Bet nu tūristu kartes un tūristu aplikācijas rāda to taku.

Takas sākuma nekādu optimismu nedeva. Marķējums ir, bet nekādas pazīmes takai. Tā kā esmu uz plato un tur ir aitas, tad nodomāju, ka šīs tur visu ir izmīcījušas un sekošu marķējumam. Šveices taku aplikācija arī rāda, ka viss ir kārtībā. Tad ar nelielu fantāzijas devu parādās apšaubāma taka un tā sāk iet augšā kalnā. Viss kas man vajadzīgs. Pirmā pazīme, ka esmu ieberzies bija troses un striķi, lai tiktu vēl augstāk. Pēc tam kore, kur viens solis un dažus simtus metrus gravitācija valda pār tevi. Bet nu esmu kalnos, neliels bīstamības moments ir aprakstā.

Sasniedzis augstāko punktu caur skaistu lielu koku mežu, tālāk jau viss uz leju. Nav mans spēcīgākais ierocis, bet tā ir zīme, ka tuvojies finišam. Pēc dabas esmu ļoti bailīgs, varu priekšniekam pateikt visu ko domāju, bet salecos no čaukstēšanas krūmos, izvairos no fiziski bīstamām situācijām un nevajadzīgus riskus neuzņemos. Tāpēc uz tādas kores labāk samazinu ātrumu un nevis maucu.

To kāpēc neviens te nav skrējis nojautu, bet pārliecību tam ieguvu, kad takas priekšā parādījās sniegs. Nevis čupa ar sniegu, bet sniegs, kas sākas kaut kur augstu kalnos un beidzas ļoti lejā. Vismaz pieci metri plats – ne pārlekt, ne apkārt apiet. Saprotu, ka tāda sniega dzīves mērķi kļūt par lavīnu un skatoties lejā, redzu ka tur ir tāls ceļš krist. Stipri uzlieku kedu, izrušinu atbalsta punktu un pārliecinos, ka sniegs nesāk sava mērķa piepildīšanu. Lieku otru kāju un profilakses pēc paslīdu – abas rokas platiem pirkstiem kā pārcilvēku filmās ietriecas sniegā un viss ir droši. Saprotu, ka esmu saskaries ar divām problēmām un abas mani nostāda ļoti nepareizā situācijā. Sniega lavīnas variants mani nones lejā kopā ar visu sniegu, paslīdēšanas variants tikai mani vienu pašu un pie attiecīga ātruma, pirksti mani neglābs. Apdomāju doties atpakaļ, bet nu nepadošanās gars uzvarēja. Vienu kāju stingri turēju uz droša pamata un ar otru triecu sniegā uztaisot nākamo drošo pamatu. Tad, ar ietriektiem pirkstiem sniegā, mainīju pozu. Pusceļā paskatījos lejā un nodomāju –  cik gan liels stulbenis esmu. Kad tiku pāri, man trīcēja kājas. Pēc kilometra, nosūtīju draugu čatā sulīgu video par savu piedzīvojumu, un kājas vēl aizvien trīcēja.

Kalnos superīgi ir, kad tiec ārā no meža un visa saule ir tev. Iespēja desmit minūtes sniegā iekrampējušos pirkstus pasildīt, atvilkt rāvējslēdzēju jakai un kreklu pažāvēt, bet tagad zinu, ka tas ir arī labs iemesls nākamām šausmām. Apsēdos un akmens lai padzertos un tiktu pie jaunas haribo devas. Akmens noripoja dažus metrus zemāk.

Ja es būtu aiz bailēm apčurājies tiekot pāri sniegam, tad es savu lielo iespēju būtu palaidis garām. Šajā brīdī sapratu, ka esmu akmeņu nogruvuma priekšā un mana iedomātā taka ir kaut kur tur apakšā. Spēru soli, bet viss kam uzkāpu noripoja lejā. Apdomāju iespēju atgriezties un vēlreiz līst pāri sniega šķērslim, bet veselais saprāts neuzvarēja. Redzēju visā nogruvumā trajektoriju, kur salīdzinoši lieli akmeņi veidoja ceļu. Kāpu uz augšu pa tiem kā tāds boulderinga čempions, jo tik ļoti ticēju, ka lielie nekustas. Dabūju galvas lieluma akmeni uz kājas, kaut kur nobrāzu apakšstilbu, bet akmeni pa akmenim tiku otrā pusē. Divdesmit metrus augstāk nekā taka un kā tāda īsta vāvere, apķeries ap koku, nomierinu savu sirdsdarbību. Lejā iet divi šveiciešu tūristi – nūjām, zābakiem, striķiem. Apstājas, skatās uz mani un kaut ko tajā čangaļu valodā saka. Bļauju ka nezinu kā tikt lejā, bet šie tikai nosaka – “track is here.” It kā man nebūtu aplikācijas, kas teiktu to pašu. Kaut kā jau lejā tiku. No viena koka uz otru, turoties pie krūmiem un kā tāds alpīnists pa solim vien. Kāju trīcēšana savu jau bija izsmēlusi, jo vairāk nekas man netrīcēja.

Tagad nekad vairs neskriešu pa takām, kuras Strava nepazīst. Vienīga problēma, ka šis mans piedzīvojums parādīs, ka kāds tur ir skrējis un tur ir skrienams. Bet vienmēr atceraties, ka taku skriešana ir bīstams sporta veids un vienmēr kalnos dodaties labi sagatavojušies un uz aplikācijām nepaļaujaties. Tiekamies takās.