Kā reiz iepriekšējā vakarā pētot kalendāru, pie sevis nodomāju – maz ticams, ka atradīšu transportu Rīga – Zilonis – Liepāja – Rīga un būs vien Siguldā jābrauc tie 80km, bet… komplektējas avantūristu ekipāža kopīgam brīvdienu piedzīvojumam – Rīga-Usma-Liepāja-Rīga. Jeb runājot skaidrāk – pēc Ziloņa 63km pāraujam šosejas kedas un atsildāmies ar Liepājas pusmaratonu. Un jau atkal pie sevis nosmejos, ka Zilonis būs jāskrien pa dārgo.
Viss jau būtu labi, bet kāpēc pie Usmas ezera ir tāds vējš? Plāno vasaras kleitiņu negausīgais ziemeļrietumu vējš planda uz visām pusēm, labi, ka līdzi ir sega, kurā var ietīties un uz brīdi aizmirst par vēju. Stāvu reģistrācijā un pukojos, ka jāiet uz mašīnu pēc obligātā ekipējuma, it kā es bez pieres lampas naktī, tumsā taisītos skriet. Jau atkal stāvu reģistrācijas mājiņā un prātoju, vai skriet. Draugi mēģina pierunāt uz garākām distancēm. Nē, nē. Ne man obligātais ekipējums līdzi, ne vēlme naktī tik ilgi vienai pa mežu blandīties. Stāvu un domāju, bet varbūt neskriet. Pieteikusies jau neesmu. Tad jau var tāpat pasēdēt pirtiņā un mašīnā izgulēties. Bet kāpēc tad tik tālu braucu? Uz jautājumu, kāpēc neesmu iepriekš pieteikusies, tā arī atbildēju, ka nokavēju pa pusstundu.
Pusnaktī starts īsajai distancei. Vējš aizvien gaudo un saldē visus kā pats nelabais. Ar mirdzošām lampiņām arī mēs beidzot dodamies trasē. Pirmais līkums laukā no kempinga. Un pirmā grantene, kuru manījām šurp braucot. Pie sevis klusībā skaitu, cik tad mēs te esam. Viena aizskrēja pa priekšu, bet blakus vēl divas. Tātad ceturtā. Tagad tikai vajadzētu noturēties kopā un tad jau beigās redzēs, kā skriesies, un cerēt, ka viena nav no manas grupas. Nenoskrējām ne 500m, kad ceļam pāri čāpo ezis un paliekam divatā ar vēl vienu puisi. Taisnības labad jāsaka, ka viņi divi skrēja dažus metrus pa priekšu. Nopīkst pirmais kilometrs, nopīkst otrais kilometrs. Kā skrienam pa granteni, tā skrienam pa granteni. Pirmā norāde 9.5. km pa labi. Tālumā spīd citi skrējēji. Pārslēdzu pieres lampai spožāko gaismu. Patīk skriet, kad jūties, ka spīdi kā autobuss tumsā. Kompānijā nekas nav mainījies. Te mēs skrienam blakus, te viņi pa priekšu, te es nedaudz pa priekšu. Pie sevis prātoju, ka varētu skriet ātrāk, bet labāk vēl ne. Beigās. Tagad nav ko izšaut visu pulveri. Kādā 8. km gan jāsāk domāt par atrāvienu. Turies blakus, turies blakus un pielāgojies tempam. Vai tad tev kā tempa turētājam tas ir grūti? Manu domāšanu iztraucē priekšā esošais tuksnesis jeb kas uz grantens sabēris smiltis? Atzīstās. Kājas nedaudz grimst iekšā, solis ar nekāds, labi, ka ir iebraukta sliede, lai vieglāk skriet. Tā nopīkst trešais kilometrs, nopīkst ceturtais kilometrs…
Tālumā rej suns. Meža malā liels un nepārprotams plakāts – „Suns ir piesiets!”. Hmm, kāds mūs ir noķēris. Nē, tā nedrīkst. Bet, ja nu kāda dāma. Operators. Šis arī izdomājis izskriet īso distanci un, tāpat kā es, nevar sagaidīt, kad tad tas mežs un tās takas sāksies. Kādu brīdi paskrienam kopā. No mūsu trijotnes iepaliek puisis. Paliekam mēs divas un operators, kurš manāmi attālinās. Nopīkst piektais kilometrs. Nē! Tā nedrīkst! Tas bija mans plāns. Blakus skrienošā dāma aizskrien līdzi operatoram. Bet… Prātā jau pārcilāju, cik ilgi spētu noturēties viņai līdzi, kādu brīdi man tas pat izdodas, bet tomēr man viņas temps tagad ir nedaudz pa ātru. Un palēnām manu, kā viņa attālinās. Tālu jau nav, bet kādi metri piecdesmit ar astīti būs. Atliek tikai nopūsties un cerēt, ka tā apnicīgā grantene vienreiz beigsies. Aizmugurē manāmi sekotāji. Nē, viņi mani nedrīkst noķert. Nopīkst sestais kilometrs, nekas nav mainījies, tik attālums starp mums ir sarucis, bet ir. Galvā pazib nākamā doma, bet kur ir tas sasodītais KP? Skrienam pareizi, jo marķējums visu laiku neapnicīgi spīd. Trase jau vairāk kā pusē, bet KP kā nav, tā nav. Gandrīz nopīkst septītais kilometrs, kad mani un otru dāmu jau šķir niecīgs attālums. Un nevar būt – trase pagriežas pa labi platā meža takā. Tiešām plata meža taka, tiešām? Operators pēc brīža pagriežas un uzsauc, ka re kur atzīmēšanās stacija.
Izmantoju nelielu apjukumu un pieskrienu pirmā pie orientēšanās tipa kontrolpunkta, ar kura palīdzību kartītē jāiespiež atzīme – es te biju. Tagad gan neatskatoties skrienu prom cik ātri vien varu. Esmu otrā, līdz finišam nepilni trīs kilometri. Nav ko domāt – jāskrien. Drošībai paskatos atpakaļ, atrāvusies esmu, bet saredzamā attālumā manu vēl citas svešas lampas. Tas man nepatīk, nudien nepatīk. Meža taka turpinās ar nelielu smilšainu kalniņu un līkumu, aiz kura atkal atskatos. Tā vajag. Opā, pārmaiņas pēc trasē nedaudz aizaugusi taka un tiltiņš. Tas priecē. Apdzenu operatoru neatskatoties. Noķeru vēl vienu puisi. Nopīkst astotais kilometrs. Vēl nedaudz, vēl nedaudz. Skrien, neskaties pulkstenī, padzeries un skrien. Tu to vari. Atceries, ka Tu atbrauci pēc augstākā pakāpiena, atceries? Pie sevis galvā rēķinu – vēl desmit minūtes un viss. Nopīkst devītais kilometrs. Vēl piecas minūtes, jo trase ir 9,5km ar astīti. Skrien, tev šāds temps ir jānotur, skrien. Gulēt un atpūsties varēsi pēc tam pirtī un mašīnā. Lampiņu aizmugurē kļuvis vairāk. Aiz līkuma tik pazīstamais grantenes posms uz kempingu. Pēdējie pārsimts metri. Garām aizskrien pirms brīža apdzītais puisi. Lai jau skrien, bet… nē, mans lepnums neļauj viņam finišēt pirms manis. Tādējādi sagādāju spraigas finiša ovācijas nedaudzajiem finiša zonas skatītājiem.
Pēc finiša pirtiņā uzzinu, ka pirmā dāma kā startā aizskrēja, tā aizskrēja, ka pat puiši viņai netika līdzi. Gan jau kādreiz. Šogad, gaidot apbalvošanu, starta/finiša zona ir tik klusa, ka nelietīgā vēja gaudošanu iztraucē vien kāds finišētājs un austošais rīts pār Usmas ezeru.
Skrējiens “Zilonis tumsā” nebija manu prioritāro skrējienu sarakstā līdz brīdim, kad Skrējēju ballē laimēju tajā dalību. Lai gan pilsētā es bieži skrienu pa tumsu ļoti vēlu vakarā, skriešana mežā pa nakti mani biedēja. Zināju, ka visi ātri aizskries un pametīs mani mežā vienu. Marķējumu saskatīt man būs grūti. Nomaldīšanās iespējamība tuva 100%.
Turpmāko pusgadu par šo pasākumu nedomāju. Zināju, ka man ir garantēta dalība, un ka noteikti piedalīšos. Vienīgi nezināju, cik garu distanci skriešu. Atliku reģistrēšanos uz pēdējo brīdi. Pavasaris pagāja, gatavojoties maratonam. Jo garākas distances skrēju, jo īsākas gribējās skriet. Pēc noskrietiem trīs “Noskrien ziemu” posmiem, Uldzhas apkopotajā “Satelītu” reitingā atrados saraksta augšpusē. Gudroju, varbūt Zilonī skriet satelītu? Nebūs ilgi jāmokās. No otras puses skatoties, kad es vēl saņemšos, lai noskrietu ultru? Vairāk gan meklēju argumentus, lai neskrietu to ultru. Arguments neskriešanai varētu būt kontrollaiks. Tomēr 10 stundas, šķita pietiekami daudz, lai arī es varētu šo distanci pieveikt. Bet varbūt tikai ātrie pieteikušies, un nebūtu forši, ja organizatoriem būs mani finišā jāgaida papildus 2 stundas. Pētu dalībnieku sarakstu. Nē, nav tik traki, ir arī Divplākšņu tempa skrējēji. Lai nu tā būtu, pieteicos garākajai distancei. Būs man arī viena ultra.
Aizņemos no Gunas mugursomu, sapakoju to ar drēbēm, želejām, batoniņiem un dzeršanas sistēmu. Nedaudz pastresoju par folija segas un sarkanā gaismas luktura neesamību, bet līdz startam arī tie atrodas.
Manā vecuma grupā esam pieteikušās tikai 2 dalībnieces – es un Zanda. Mēģinu Zandu apvārdot, ka jāskrien kopā. Lai gan Zandai ir jau ultru pieredze, un viņa šogad skrien ātrāk nekā es, mēģinu iestāstīt, ka kopā skriet būs jautrāk, un ka finišā viņu pa priekšu palaidīšu. Sadalām vietas jau pirms starta. Lūdzu, lai vismaz mani nepamet, kamēr tumsa.
Pulcējamies uz startu. Pūš neganti auksts vējš. Nolemjam uzvilkt jakas. Starts. Jau pirmajā kilometrā Zanda saka, ka jāpiestāj, jo jānovelk jaka. Viņa liek to novilkt arī man. Tā skrienam pļāpājot, līdz vienā brīdī saprotam, ka ap mums vairs nav neviena skrējēja vai nūjotāja. Marķējumu arī kādu brīdi neesam redzējušas. Paliek neomulīgi.
Divplākšņi startā gatavi lidojumam
Startā telefonā biju uzlikusi sekošanu Endomondo trasei. Paldies, Alx, par šo iespēju. Secinām, ka esam aizskrējušas tālu prom no trases, ļoti tālu. Skrienam atpakaļ. Bijām noskrējušas liekus 4 kilometrus un pazaudējušas pusstundu. Neko darīt, turpinām ceļu.
Nogriežoties no grantētā ceļa mežā, secinām, ka marķējums forši atspīd, un tam var viegli izsekot. Pēc kāda brīža sākas kultūras kilometrs, kas izpaužas kā skriešana pār purvu, lekšanu pār sagāzušiem kokiem, pārvietošanos pār izcirtumu bezceļa apstākļos. Lai arī šim kultūras kilometram ir fiksētas beigas, tas tomēr vēl turpinās vairāku kilometru garumā. Jūtu, ka Zandai īsti nepadodas pārvietošanās šajā bezceļu apvidū, līdz vienā brīdī viņa paziņo, ka grib “piekāst” šo ziloni. Lai arī slapjumi beidzas, taka joprojām ir šaura un grūti skrienama. Mūsu temps ir kļuvis pavisam lēns. Sāk palikt auksti.
Kādā pagriezienā Zanda pamana zemē nomestu orientēšanās kontrolpunkta prizmu. Paskrienot tālāk, pamanām arī pašu kontrolpunktu, bet nav kur atzīmēties. Paceļam atrasto prizmu, nedaudz pameklējam atzīmēšanās kompostieri. Neatrodam. Sazvanām Vilmāru un paziņojam konstatētos apstākļus. Šis izbrīnīts jautā, ko tad pārējie darījuši? Ļauj mums skriet tālāk.
Nonākam pirmajā uzkodu punktā. Uzzinām, ka kontrolpunkts nav bijis pat līderim un ka nomaldījušies ir arī igauņi. Nedaudz iestiprināmies, uzvelkam atkal jakas un dodamies tālāk. Zanda ieminās, ka purva slapjumos ir satraumējusi kāju un sāp vecā kaite. Bažīgi skatos pulkstenī. Vajadzētu tā kā skriet un atgūt nokavēto laiku, bet Zanda saka, ka viņa šo pasākumu vairāk uztverot kā pārgājienu. Viņai ejot kāja nesāpot. Ieminos, ka ar iešanu vien mēs kontrollaikā neiekļausimies. Sākam skriet un tad Zanda sāpīgi atsit kāju pret akmeni. Nav labi. Zanda jau runā, ka varbūt nākamajā kontrolpunktā stāšoties ārā. Sāku sarunu ar sevi. Ko man darīt? Skriet kopā ar Zandu, kā bijām sarunājušas, vai doties tālāk vienai. Līdz nākamajam kontrolpunktam vairāk nekā 15 km. Skriešana vienatnē tumsā mani biedē, atstāt Zandu vienu arī negribas. Negribas arī galīgi “norakt” šo pasākumu, nefinišējot kontrollaikā. Saņemu drosmi un pasaku Zandai, ka es atdalos.
Skriešana vienatnē nemaz neizrādās tik traka. Marķējums ir labi izsekojams. Pārdzīvoju par Zandu. Ceru, ka viņa saņemsies. Tumsā skrienot pa smilšaino stigu, tā liekas skrienama. Pie gaismas, skrienot jau pa citu smilšainu ceļu, jau vairs nemaz neliekas, ka ir iespējams pa tām smiltīm paskriet. Nonākot otrajā punktā, uzzinu, ka nākamie skrējēji pirms manis ir 10-15 minūšu attālumā. Tas priecē. Nešaubos, ka panākšu. Nedaudz mulsina noskrietie kilometri. Meitenes saka, ka šis 33. km, citi skrējēji esot minējuši, ka vajadzētu būt 35., 36. kilometram. Otrais variants man šķiet ticamāks.
Ir uzaususi gaisma. Lukturis tiek ielikts mugursomā. Turpmāk jāseko lentām. Tās ir nedaudz grūtāk saskatīt, bet sūdzēties par marķējuma trūkumu būtu grēks. Skrienu un domāju, kur tie kontrolpunkti, kuros jāatzīmējas. Vai tikai kādam neesmu paskrējusi garām? Pēc neilga brīža vienu arī sastopu. Pieskrienu un nevaru saprast, kurā rūtiņā jāatzīmējas? Atzīmējos tukšajā ailītē. Padomāju un paskrienu atpakaļ, kas tur gan vēl bija rakstīts? Atrodu vajadzīgo nosaukumu un atzīmējos kontrolkartiņā vēlreiz. Turpinās skrējiens pa smilšainām stigām. Vēroju jaunaudzes un saprotu, ka stigas uzartas ugunsdrošības nolūkā. Jaunaudzi nomaina jau pieaudzis mežs. Te taču varēja to stigu neart, bet uzartajai smilšainajai stigai gals nav saskatāms. Kad trase nogriezusies uz grants ceļa, pamanu priekšā kādu skrienam. Nopriecājos, ka neesmu mežā viena – ka vēl kāds bez manis arī ir trasē. Panāku Intu un Agnesi.
Trešajā uzkodu punktā nonāku ar domu, ka līdz finišam ir tikai 15 km, un ka man ir pietiekami daudz laika, lai iekļautos kontrollaikā. Diemžēl tieku apbēdināta, jo līdz finišam esot vismaz 18 km. Tas liecina par to, ka būs jāiespringst, lai laikā nokļūtu finišā. Turpinu ceļu. Vienīgā bilde, kuru uzņemu trasē, ir koka tiltiņš. Tas bija pietiekami stabils un skrienams. Kamēr to bildēju, tikmēr meitenes mani atkal panāca. Uzzinājušas, cik kilometru līdz finišam, viņas ieslēdza turbo ātrumu.
Foršais tiltiņš
Pēdējā posmā līdz finišam nodarbojos ar rēķināšanu, iekļaušos kontrollaikā vai neiekļaušos. Pašai sev par pārsteigumu, es joprojām virzījos uz priekšu vairāk skriešus nekā iešus, bet tie kilometri dila ļoti lēni. Bija skaidrs, ka Endomondo samērīs vairāk kilometru nekā organizatori solījuši, tad vēl jāpieskaita sākumā lieki noskrietie kilometri. Kā lai zina, cik kilometru līdz finišam? Pēc brīža panāku puisi. Pajautāju viņa domas par to, cik tālu līdz finišam. Viņam neesot ne jausmas. Mana versija – no 1 līdz 5 kilometri, jo Endomondo saka, ka ir noskrieti jau 66 km. Pie 69. km joprojām nav nekādas skaidrības, cik tālu līdz finišam, bet līdz kontrollaika beigām vairs tikai 10 minūtes. Garām paskrien Agnese. Ja zinātu, ka finišs ir tuvu, tad varētu saņemties. Nenoticu drīzam finišam. Kad ieraugu pēdējā kilometra atzīmi, bija atlikušas vairs tikai 2 minūtes. Finišēju 10h 4 minūtēs. Nedaudz saskumstu par tām pārtērētām 4 minūtēm.
Atkrītu zālē. Viss. Skrējiens ir beidzies. Par šo varoņdarbu gribētos medaļu, bet šoreiz tāda nav paredzēta. Žēl.
Pēc mirkļa arī apbalvošana. Tā sākas ar loteriju. Nopriecājos, ka Suunto pulksteni iegūst puisis, kas tajā mirklī finišē un kurš man trasē atbildēja, ka viņam neesot ne jausmas, cik tālu līdz finišam.
Zināju, ka savā vecuma grupā esmu finišējusi pirmā, bet nebiju pārliecināta, ka mani apbalvos. Nonākšana uz pjedestāla sagādāja patiesu gandarījumu par pieveikto distanci un mežā pavadīto nakti.
Pjedestāls
Kopsavilkums un secinājumi
Prieks, ka nepalaidu garām dāvāto iespēju noskriet ultru.
Kopā skriešana novērš uzmanību no sekošanas līdzi marķējumam, kā rezultātā noskrieti vairāki lieki kilometri. Kopumā tumsā izsekot marķējumam bija daudz vieglāk, nekā skrienot pa gaismu.
Skrienot pa tumsu, nav nemaz tik bailīgi, pat tad, kad apkārt nav citu skrējēju.
Ar mīļākajiem apaviem var purvus izbrist un pat upītes pārbrist ar sausām kājām.
Lielie skriešanas svētki nosvinēti. Vasaras brīvdienas daļēji saplānotas. Ar velo nav braukts gandrīz mēnesis, jo neiešu jau palaist vējā man uzdāvināto Rīgas sabiedriskā transporta krutāko mēnešbiļeti. Tukuma MTB maratonā pārdomas rada nākošajā nedēļas nogalē plānotā Veloralitāte. Bet braucot autobusā uz Velorealitātes starta vietu man pajautās: „Ko tad es tā piekritu otru reizi braukt?” uz ko nācās atbildēt, ka „Jāpārbauda vai tā sajūsma par pirmo braucienu nebija sagadīšanās”. Kur pirmo reizi uznāk bezcerība, sevis pārvarēšana, jo visus gribu sūtīt labi tālu, kad ilgi un dikti maldamies pa Kaltenes kalvām (mežu), lai gan vēlāk pēc kartes redzēs, ka taka bija tikai vēl 30m uz priekšu, pa brikšņaino mežu. Un, kad pie 160km sāku skaitīt atlikušos kilometrus līdz naktsmājām, jo katrs pīkstiens tagad ir zelta vērtē, bet pie 185km paziņo, ka vēl kādi 15km būs jābrauc. Ak, jā. Ir jau vēls vakars, krēsla, gandrīz pilnmēness, gaišs, bet čaļi mani neatstāja vienu pašās beigās, bet eskortē no droša attāluma, jo nevar zināt, kas būs. Es gan tikai braucu un pie sevis pārvaru „nevaru” robežu ar prāvu sagurumu devu. Vairāk nekam man nebija ne spēka, ne vēlēšanās, ne iedvesma.
Tik domas vien raisījās. Braukt Baldoni svētdien? Nē, negribu. Bet pati pieteicos. Ar velo varētu pavizināties, bet ar draugiem, ne sacensībās. Dažas dienas pārdomās. Pāris klikšķi e-pastā un mana vēlme tika sadzirdēta. Sāku klausīties, ko mani velo draugi runā, ko skriešanas kalendārs stāsta. Zilonis tumsā. Garo nē, vidējo arī nē. Ja nu tos 8km un tad pārējos no ekipāžas atvest mājās, jo es taču pēc finiša izgulēšos. Tā vienā vakara skrējiena laikā stāstīju Ingai par savu ideju. Akceptēja.
Sestdienā vēl apmeklēts Kalnciema ielas tirdziņš un Brīvdabas muzejā notiekošais gadatirgus. Daudz staigāts un braukts ar velo. Pēcpusdienā radies jautājums, kur notiek tuvākā zaļumballe? Atbilde ilgi nebija tālu jāmeklē – Zilonis tumsā. Viena no retajām reizēm, ja ne pat pirmā, kad sacensībām piesakos pēdējā brīdī pāris stundas pirms starta un pa dārgo. Bet ko darīsi, ja brīvdienu plānus pārbīdu kā šaha figūras pa spēļu laukumu. Pirms starta satiktais Imants par manu 8km numuru nosaka, ka tad jau pa vietām var izskriet. Atbildēju, ka neesmu par to domājusi un skatījusies. Vēl nosaka, ka pirmie 2km ir jāskrien ātri, jo tad būs tiltiņš un sašaurinājums. Trasē pavadu garo distanci un vidējo distanci.
23:30 starts īsajai distancei. Ar mirdzošām lampiņām visi dodas trasē. Plats meža ceļš garām autostāvvietai, pirmais smilšainais kalniņš, tad vēl nedaudz smiltis, atkal platas takas. Daži zari un trases. Pirmais pīkstiens pulkstenī. Neslikti. Mežā paliek aizvien tumšāks. Marķējums spīd pa gabalu, daži priekšā skrienošie arī. Pie sevis domāju cik tālu ir pārējās meitenes. Viena ir priekšā, bet citas nemanīju. Tātad esmu otrā, pagaidām.
Kārtējais marķējums spīd. Skrējēji tumsā arī. Re kā visi ar līkumu aizskrien un spīd cauri meža biezoknim… Un es arī pagriežos mežā pa kreisi, turpinu skriet pa mētrām un sūnām. Tālāk marķējuma nav, bet taka tik perfekta un nepārprotama, ka tur tālāk būs marķējums. Tālāk arī nav. Aiz manis citi skrējēji. Skrienu un domāju, ja visa trase ir labi nomarķēta tad kāpēc šeit nav? Turpinu sparīgi skriet uz priekšu, jo es taču redzēju, ka priekšā skrienošie te iegriezās. Bet tai pat laikā galvā pazib doma ar labi zināmo, ja jau nav marķējums, tad skrienu nepareizi un ir jāatgriežas. Tā vienmēr ir bijis. Bet tā nevar būt un turpinu spītīgi mīdīt sūnas augšup pa kalniņu. Manas pārdomas iztraucē netālu esošie svilpieni un saucieni, ka nepareizi. Sasodīts. Dusmas, neizpratne, pazaudēts laiks, lieki metri. Tāpēc pa taisno pēc azimuta cenšos tikt atpakaļ uz ceļa. Viss iekrātais pārsvars zudis. Uz tiltiņa priekšā rinda arī citas meitenes… Atceros, ka teica lēnām par tiltu draugi, lēnām. Ūdens ir kādi pāris centimetri štruns. Bet… Kā tur bija kā ne. Bet es redzēju to bultu ar visu marķējumu pa kreisi mežā. Un tas viss pat vēl nesasniedzot 2km atzīmi.
Cenšos atgūt iekavēto un palielinu tempu, kas īsti pareizi nav, lai tiktu garām pārējiem, jo nevar taču palaist meitenes pa priekšu. Spēks mani lēnām pamet, pa dienu jau arī daudz nostaigāts, sagurums ar klāt. Līkums izsitis no ritma. Drīz no manis aizskrien vēl viena meitene. Ik pa brītiņam redzu bildi ar pakāpieniem un sevi uz tiem. Jāatzīst, ka jau pāris dienas dzīvoju ar šo domu un uz Ziloni atbraucu ar šo bildi galvā. Pulkstenis negribīgi pīkst. Smilšainas takas augšup. Pēc trešā kilometra pārslēdzu lampai stiprāku gaismas režīmu, jo bateriju jau nav ko taupīt. Vietām uz takas aizķeru kādus vēja nopūstus zarus. Vai meklējot cietāko segumu skrienu pa takas vidu, pa zāli. Paskrienu garām trases dalīšanās vietai, kur 27km un 54km pa kreisi, bet 8km taisni. Priecājos kā mazs bērns, ka man tikai taisni. Pie 4km mežā rosība. Bulta tiek pārnesta redzamākā vietā un tiek lūgts identificēt sevi. Smiltis, smiltis, saknes, smiltis, kalniņš, paugurs. Tā kāds mani ir noķēris. Čalis aizskrien. Ar 5km pārrunas ar sevi, bet varbūt samazināt tempu, pastaigāties un baudīt? Bet tā bilde ar tiem pakāpieniem, galvā nerod mieru. Pierunāju sevi paskriet. Priecājos, ka man trasē ir līdzi ūdens. Ir nakts, tumša, tumša nakts, bet ir ļoti silts. Kaut kad nopīkst 6km. Cik liela ir kļūda? Cik gara ir trase? Kur ir finišs? Es redzu tikai izcirtumu, mežu un spīdošu taku. Taisnības labad jāsaka, ja man atkal garām nepaskrietu viena meitene un priekša nebūtu viens čalis, tad atkal aizskrietu neceļos, jo to bultu pa labi bez atstarotāja nemanīju, bet zaru čumurī tai pagriezienā aiz kā aizķerties gan pamanījos ar kājām izspārdīt.
Es gribu finišu. Galvā pazib atkal bilde, pakāpieni, bet vai man to vajag? Trīs priekšā. Nē. Kādai ir jābūt no otras grupas, jo galvā ir tā bilde un tie pakāpieni. Kāpēc attālums nesamazinās? Ā, nē. Tomēr tie cipariņi pulkstenī nežēlīgi lēni mainās. Paliek gaišāks. Vēl kādas garas 6minūtes. Apkārt tikai mežs. Arī pie otrās lielās dalīšanās zīmes, mana sajūsma, ka skrienu 8km ir vēl lielāka nekā iepriekš. Pulkstenis rāda 8km. Visapkārt mežs, marķējums spīd kā jāņtārpiņi. Prātā rēķinu cik liela ir kļūda un kaut ko atminos dzirdējusi, ka trase ir 8.4km. Ik pa brītiņam atskatos atpakaļ – tuvākais sekotājs čalis. Tas der. Hmm, mašīnas. Tad jau arī manu finiša arku. Prieks un laime par sasniegto finišu.
Pēc finiša sarunā aizrautīgi stāstu, kur pamanījos nomaldīties. Bet es to bultu tur redzēju! Artūrs stāsta, ka redzējis, kā mēs pa mežu maldamies un saucis atpakaļ. Atklāta peldsezona – Zilonī. Gaidot apbalvošanu sekoju līdzi kā garā distance dodas otrajā aplī. Apbalvošana tiek pārcelta pa pusstundu vēlāk. Man tik ļoti nāk miegs… Un apziņa, ka jāstūrē no rīta mājup neļauj to miega peli sūtīt prom un ballēties. Kāpjot uz zemākā pakāpiena man viens no organizatoriem pajautā: „Vai tu dziedāsi, vai dejosi?” uz ko atbildēju, ka „Tikai labi izskatīšos!”.
Ir jau ērti auto novietot 50 metrus no finiša arkas, bet kā būs gulēt. Starp sapņiem un nomodu dzirdu kā mūsējie ar ovācijām sagaida finišējušos dalībniekus, kā Lelde laimē pulsometru, kā organizatori kaut ko runā mikrofonā. Snaušanai netraucē pat tas, ka pār izcirtumu aust gaisma. Pamostos no tā, ka Ilze grabinās pie savas mašīnas un Inga kaut ko meklē savā mašīnā. Ir apmēram 6 no rīta. Klātesošos laipni uzrunāju ar „Labrīt!”. Sacensību centrā aizvien lielāka rosība. Uz paklājiņa snauž mūsējie skrējēji. Visi apkārt staigā satinušies segās vai guļammaisos. Ar savējo apsedzu guļošo Ilzi, bet pati pēcāk mašīnā snaudīšu tāpat uz spilventiņa. Garās distances apbalvošana, mājupceļš ar pa ceļam paķertām Ķemeru tīreļa purva laipām.
km 
-