Jā, jā, ja jau stāsts par “a”, tad skaidrs, ka tas ir par Siguldas kalnu maratona 80km distanci. Burts ir kabatā, tāpēc neliels atskats uz to, kā pēc divu gadu pārtraukuma atkal baudīju šo lielisko skrējienu.
Savos skriešanas plānos šo skrējienu iekļāvu jau kaut kad vasaras sākumā. Kaut kā zināju, ka gribēšu skriet atkal par visu naudu un kontrollaikā. Protams, papildus motivācija sacensību plānā iekļaut maksimālo distanci – dzīvesvietas maiņa no Rīgas uz Siguldu, kas ļauj vairāk trenēties tieši Siguldas takās un trepēs. Jā, nu ar treniņiem kārtējo reizi sanāca nedaudz noslinkot. Bija sacensības, garas sacensības, pēc kurām gribējās atpūsties, tad kaut kāds panīkums un neliels motivācijas trūkums, bet nešaubījos par to, ka 80km varu pieveikt, kā arī par to, ka 80km ar gravām un trepēm arī pieveikšu. Piedodiet, bet par kalniem šo visu man kaut kā roka neceļas un mute neveras saukt. Siguldā ir gravas un lejas, ko veidojis aizejošais ledājs pirms apmēram 12 000 gadiem (ceru, ka pareizi atradu Gaujas senlejas veidošanās laiku).
Pēc Pasaules čempionāta rogainigā sāku gatavoties tieši Siguldas kalnu maratonam – vairāk pievērsos taku skriešanai, atsāku vingrot, skriet zāģus un tempus takās un pret kalnu. Nedēļu pirms sacensībām, pēc tam, kad tika publicēta karte, nolēmu izskriet sacensību trases cilpu, kas ies otrpus šosejai, tur nekad nebiju skrējusi, un tur solījās arī būt viena no skrējien odziņām – tunelis Lorupei. Labi, ka to izdarīju, un labi, ka upes šķērsošana lika saslapināt kājas, kas atviegloja lēmuma par tuneļa iekļaušanu treniņā pieņemšanu.
Tunelis izrādījās ļoti “odzīgs”. Treniņa lielākā daļa bija paredzēta pa asfalta segumu, tādēļ apavu izvēle arī bija loģiska – asfalta. Tunelis izrādījās vismaz 100m garš, un nesenās lietavas Lorupi bija labi papildinājuši ar ūdeni tā, ka pēc kādiem 35m pa tuneli bailīgi stāvēju un domāju – ko tālāk? Iet atpakaļ vai tomēr uz priekšu, jo gaismas nav, pamatu neredzu, tunelis kļūst slīps, ar slidenu dibenu un straume jūtami rauj kājas uz priekšu. Es tiešām nobijos. Izvilku telefonu – tā bija vismaz kaut kāda gaisma, turējos gar sienu un lēnām turpināju ceļu. Manas komandas biedrenes nez kāpēc domāja, ka es pārspīlēju, bet daļa paklausīja un sacensībās paņēma līdzi lukturi jau pirmajā aplī.
Sacensību rīts bija patīkams – nav nekur jāsteidzas, var mierīgi padzert rīta kafiju, paēst un ļoti laicīgi ierasties sacensību centrā. Vietējo priekšrocības. Pieļāvu gan kļūdu apģērbā, nez kāpēc iedomājos, ka man vajadzēs pirmajā aplī vējjaku, bet tā kā tomēr nav pārāk auksts, apkašā pavilku krekliņu ar īsām rokām. Tā bija kļūda. Iesildoties bija labi, kā arī, stāvot startā, bija labi, tas vien jau norādīja uz to, ka apģērbs nav izvēlēts pareizi, bet, stāvot startā, jau vairs neko nevar mainīt.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Starts tuvojas, satraukums pieaug. Un tad jau ir. Aiziet! Visi kalnā! Sākumā nedaudz paskrienu pret kalnu, bet tad jau sāku kāpt, uz ātrākās sievietes titulu neceru, līdz ar to arī nav ko pārspīlēt. Ar visu to gan ātri vien kājas sagurst. Kad jāsāk skriet lejā, kājās tāda makaronīga sajūta. Bet es zinu, ka tas pāries. Tas, noskrienot lejā, rada sajūtu, ka esmu ļoti lēna, bet tā nebūt nav. Skrienu pieklājīgā tempā – 5:40min/km, ultrai priekš manis gana labi. Veronika ātri vien mani apdzen un pazūd tālēs zilajās, bet es mierīgi skrienu. Gribu izbaudīt Siguldas takas, lapu smaržu un sacensības. Atjaunotais tilts tik skaists, vēl joprojām izrotāts ar karogiem un priežu vijām ap margām. Tad jau nāk pirmais kāpums otrpus Gaujai. Nez kāpēc liekas, ka tas nekad nebeigsies, tas turpinās un turpinās. Par laimi, tomēr beidzas gan, un esam Krimuldā. Sanāk skriet gar ganībām, no kurām mūs vēro zirgi. Nez, šiem varbūt arī gribētos mums pievienoties uz skrējienu visas dienas garumā. Pie zirgiem manāms viens sacensību dalībnieks, kurš nav skaidrs, no kurienes uz kurieni dodas, pēc numura spriežot, šim nemaz nevajadzēja būt šeit augšā.
Pēc neliela gabaliņa ceļš atkal ievijas mežā un kļūst par mulčētu taku, kas līgani ved uz leju. Mmm, man patīk šīs takas, tiltiņi, atkal takas. Un atkal uz augšu. Šoreiz stāvāk, bet par laimi tas arī ātrāk beidzas, tad vēl viens augšā un lejā, un esam pie Krimuldas pilsdrupām. Kaut kur šeit vai nedaudz tālāk mani apdzina arī Dace un Aija. Pabrīnījos, bet nu ko, ja jau skrienas, tad ir jāskrien. Man piebiedrojas Ilze, kas laipni piedāvā paņemt manu jaku, kas jau kādu brīdi apsieta ap vidu sviedrē vēderu kopā ar pudeļjostu. Sajūta dīvaina – ar īsām rokām it kā vēsi, bet tomēr nesalst. Man patiesībā gribās kreklu ar garām rokām, nevis īsroku+vējjaku. Īsroku krekls vienu roku arī pamanījās apskādēt – pirmo reizi mūžā noberzu roku skrienot, pie tam noberztā vieta ir tik nelāga, ka jutīšu to vēl visu nākamo nedēļu.
Tā tik turpinām skriet. Priecājos par skaisto mežu, pagaidām kāpumi un noskrējieni liekas viegli pieveicami tā, ka gandrīz nejūt. Pēc pirmā dzeršanas punkta gan nobrīnos, ka apmēram puse no aplī plānotajiem kāpuma metriem jau savākušies, lai gan zinu, ka lielākie kāpumi vēl tikai priekšā. Ja sākotnējā sacensību informācija bija par gandrīz 3000 kāpuma metriem, kas solīja skarbas sacensības, tad vēlāk informācija tika labota, un norādīts uz nepilniem 2500 kāpuma metriem. ITRA.org lapā pat bija atrodams, ka būs 2280m kāpuma metri. Tas deva tādu optimistisku cerību, ka 10 stundu laikā sacensības būtu pieveicamas.
Drīz klāt arī dzelzceļš un neilgi aiz tā viens ellīgs noskrējiens, kur glīta taka atduras gandrīz vertikālā slīpumā. Tas jau bija pirmais pārsteiguma moments, jo kaut kā treniņā biju pamanījusies šo odziņu palaist garām. Ar koku atbalstu un nelielu iekliedzienu veiksmīgi izdodas tikt lejā, un tad jau arī pirmā kāju slapināšanas vieta ar romantisko tiltiņu klāt.
Trase gan nomarķēta blakus līkumā. Ja jau lentas saka, ka jābrien blakus, tad tā arī daru. Brr. Ūdens ir auksts. Labi, ka tas bija ātri. Čiks un pāri. Tad šaura taka, kas izvijas desiņā uz vienu galu, un tad augšā pa izcirtumu atpakaļ līdz tunelim. Nu tā. Lukturis ieslēgts, sparīgi dodos iekšā. Šeit pazaudēju Ilzi, saucu, bet neviens neatsaucas, tomēr nekavējos, ūdens ir patiešām auksts. Eju gar malu, priecājos, ka kaut kur varu saķert citu sacensību dalībnieku aiz rokas un tikt garām pieturoties, jo arī ar ne asfalta botām tas dibens tunelim ir slīps, slidens ar ūdeni līdz puslielam. Kājas, šķiet, sasalst. Tur pat priekšā redzama arī Aija, ko apdzenu pēc brīža – uz trepēm, kas ved lejā Lorupes gravā. Aiju tā arī vairs neredzēju.
Un tad jāsāk gatavoties trases ļaunākajai daļai – Ķeizarskats, Ķeizarkrēsls, Kordes trase, Bobsleja trase un Ziediņkalns. To mums priecīgi iezvana Dace Linde ar PTL zvanu un nebeidzamiem uzmundrinājumiem. Šeit arī noķeru Daci, kas žēlojas, ka tunelī sasalusi un viss skrienamspēks izgājis. Tad ir iespēja izbaudīt Laurenčus un tad jāsāk kapāt. Šī tiešām bija ļaunākā trases daļa. Salīdzinot ar visu iepriekšējo, kas bija pastaiga.
Ķeizarskata trepes ir stāvas, tādas tās vienmēr ir bijušas, ir pat tīri patīkami, ka nav jākāpj tie vēl daži pakāpieni līdz augšai, bet tiekam aizvirzīti pa taku sānis. Tad jau atkal lejā, lai tūdaļ atkal būtu jādodas augšā – uz Ķeizarkrēslu, kur kādi jautri līdzjutēji aicina novērtēt lielisko skatu. Nu, protams, es viņiem piekrītu – skats tiešām ir brīnišķīgs. Tas ļauj izturēt. Jo tūdaļ jau atkal jādodas lejā pa Kaķīškalnu. Tā ir vieta, kur savā pirmajā Siguldas kalnu maratonā tā sadzinu nagus botās, ka puse bija zili pēc tam. Tad īsa atelpa pa grants ceļu, un klāt taka, kas, šķiet, nebeidzami ved augšup. Kordes trase.
Foto: Jānis Andersons
Ja uz augšu šķita, ka taka nebeigsies, tad uz leju iet strauji, brīžiem pārāk strauji. Par laimi, ar zemi nenākas sasveicināties. Fū, nu jau vairs tikai drusciņ – kāpums gar bobsleja trasi, kas iznāk pie slimnīcas, man patīk. Un tad jau tikai vēl viens uz leju un viens uz augšu.
Pirmais aplis pieveikts. 3 stundas 19 minūtes un 39 sekundes. Nomainu jostu pret somu, paņemu nūjas un aiziet, otrais aplis. Noskrienot lejā, saprotu, ka pēkšņi iestājies kaut kāds sagurums. Viss skrienamspēks izčibējis. Čuššš, un tukšs. Pēkšņi vismazākais kāpums ir tik grūts, ka jāiet, nevaru uzskriet, nūjas traucē, nevar saprast, ko ar viņām iesākt. Lēnām aizskrienu līdz pirmajam kāpumam, kurā tās nūjas vismaz var likt lietā. Šajā reizē arī šis kāpums liekas nebeidzams, pēkšņi kāpumi ir gūti, plaknes ir grūti, tikai uz leju ir labi. Tiekot augšā, nūjas vairs negribu, kaut kā pamanos iestūķēt somā, lai nav jānes rokās. Zirgi ganībās izdomājuši sev jaunu atrakciju – gar sētu paskriet līdzi. Jauki, ir kompānija, tik žēl, ka tā sēta tik īsa. Aiz līkuma vietējo māju iedzīvotāju sarīkojuši atbalsta punktus – vienā ir gardi, nomizoti āboli, citos ūdens, āboli un cepumi. Cik nu lien vēderā, pacienājos. Tie āboli tiešām gardi. Kaut kā tenterēju uz priekšu. Esmu palikusi lēna – ir plīsiens un Mīkstmiesis. Uz leju skrienu, kaut gan augšstilbi sāp kā traki – esmu pamanījusies piedzīt kājas jau pirmajā aplī. Arī ikri izrāda aktīvu pretestību – tikko mēģinu atsākt skriet pēc uz- vai no- skrējiena, tā ikri grib rauties krampī. Nu kas tas ir? Mani nekad kājas nav tik ļoti pievīlušas. Ikros krampji ir bijuši vienīgi, pamanoties neveikli nokrist, nevis vienkārši skrienot. Fu. Viss prieks tiek bojāts. Un paliek vēl sliktāk, kad izdomāju, ka man tomēr vajag nūjas. Pēkšņi viena nūja vairs negrib fiksēties. Iepūt, bet šī ņem un nefiksējas. Kaut kā izlīdzos, kā rezultātā man ir dažādu garumu nūjas, no kurām vienai gals šļūkā iekšā un ārā. Ok, labi nav, bet labāk nekā bez.
Tā nu cīnos ar sevi un nūjām, kaut kā jau uz priekšu iet, ik pa laikam kāds mani apdzen, kas nekādi neuzlabo noskaņojumu. Otrā apļa vidū, dzeršanas punktā mani arī panāk un apdzen Dace, laikam atžirgusi, kājas sasildījusi, var atkal skriet. Lai veicas, man dukas vairs nav. Velkos. Nevaru paskriet, jo nu jau krampji metas ne tikai ikros, bet arī kaut kur diafragmā, kas īsti neļauj vispār ātrāk paskriet. Ja varētu vismaz uz leju skriet, tad sāpoša diafragma un nespēja normāli ievilkt elpu atņem arī šo iespēju. Nu skaisti. Vēl kaut kas jauns un nebijis. Tā ir gadījies īslaicīgi, bet ne tik ilgi un nepārejoši. Eh, nu kaut kā novelkos arī otrpus šosejas cilpu. Pēc pulksteņa atgādinājumiem ēdu želejas, un kaut kādā brīdī, laikam jau ar kofeīna želejām, paliek nedaudz vieglāk. Vismaz otrā apļa beigas varu pieveikt diezgan cienījami. Nekāda lielā skriešana nesanāk, bet nav arī tīras ciešanas. Mani sapurina tas, ka beidzot tikšu pie garroku krekla, pēc kura jau kādu laiku ilgojos, jo sāk kļūt arvien vēsāks. Jo tuvāk nāk Ziediņkalns, jo labāk es jūtos. Ir bungas. Neredzu kas bungo, bet klusībā lūdzos – nu uzbungojiet tempu, lai varu tempā cilāt kājas. Omu nedaudz uzlabo 40km distances veicēji, kurus apdzenu, kāpjot kalnā. Mareks pašā kalna galā pat spēj izvilināt smaidu no manis. Fū, arī otrais aplis ir pieveikts. 4 stundas, 6 minūtes un 48 sekundes. 47 minūšu plīsiens. Tas ir daudz, sasodīti daudz.
Foto: Jānis Andersons
Atbalsta komanda man palīdz sapildīt pudeles, salikt trešajam aplim vajadzīgās lietas, un beidzot es arī tieku pie krekla ar garām rokām. Linda ir īsts meistars un saremontē manu salūzušo nūju. Saēdos šerbetu, sadzeros kolu (nu kāpēc tās bija tik maz?) un dodos trešajā aplī. Negribu kavēties, jo konkurentes min uz papēžiem.
Dīvaini, bet tagad varu paskriet arī pa plakanu un pat nedaudz pret kalnu. Kaut kas ir atrāvis vaļā skrienamo padarīšanu. Kofeīns? Apziņa par pēdējo apli? Ai, vienalga, galvenais, ka varu atkal paskriet. To arī daru. Pēc zirgiem ir laipni cilvēki, kas piedāvā tēju un alu. Izvēlos tēju, lai gan neatteiktos arī no alus. Kad ceļš jau atkal tūdaļ pagriezīsies pret kalnu, aizķeros aiz kaut kāda zara un nokrītu. Sajūtos kā neveikla vabole, jo kritiena rezultātā abas kājas grib sarauties krampjos, vajag ātri piecelties, bet ar savilktām kājām tas ir grūts uzdevums. Kaut kā izdodas, bet tad kā spēriens pa dibenu – dzirdu, ka pārdesmit metrus aiz manis trases tiesnesim piesakās Līga. Nu nē. Negribu laist garām. Sparīgi kāpju augšā, kur varu, skrienu.
Uzkāpjot pie Krimuldas pilsdrupām mani priecīgs sagaida Dot. Atbildēt gan varu tikai ar jā vai nē. Tomēr tieku pie magnija ampulas, tā man patiešām šobrīd ir vajadzīga. Pēc mirkļa jau atkal šķiramies līdz finišam. Tālāk skrienu. Man ļoti patīk skriet pa taku, kas sākas no serpentīna ceļa. Viena no manām iecienītajām takām. Ar sīku reljefu, bet skaista. Vēlāk, jau uz ceļa, satieku puisi, ar ko skrēju kopā iepriekšējā aplī līdz Daces Lindes kontrolpunktam. Uzsaucu, lai skrien ar mani, pēdējais aplis taču. Es neskrienu ātri, ap 6min/km, brīžiem lēnāk. Kādu brīdi man ir kompanjons, bet tad puisi pieveic Mīkstmiesis. Es turos, skrienu lēnā tempā, lai pārāk nenogurtu. Pēdējā dzeršanas punktā esmu panākusi divus puišus, kas tik izjusti saka, ka viņiem apnicis skriet. Pie sevis nosmejos un nodomāju, ka par to taču bija jādomā pirms piesakās ultramaratonam.
Ir jau palicis tumšs. Cerība iekļauties 10 stundās arī sen jau kā atmesta, pēdējā aplī ir skaidrs, ka laiks būs 11.5 stundas. Prognozējot finiša laiku, esmu kļūdījusies par pusotru stundu. Daudz. Lai gan uz CCC kļūdījos vēl vairāk. Stāvais noskrējiens pēc dzelzceļa tumsā ir vēl ļaunāks. Tomēr kāds laipns cilvēks ir vismaz uztaisījis tiltiņu pār upi, tā ka kājas būs jāslapina tikai tunelī. Tas priecē, jo ūdens ir auksts. Negribas lieki slapināties. Tunelī arī pamanos apdzīt kungu gados, kas pārvietojas prātīgi un lēni. Es to tuneli gribu ātri, jo kājas nosalst, un pēc tam ir grūti, kamēr atkal uzsilst. Visvairāk priecē, ka tas ir pēdējo reizi. Trases tiesneši nu jau katrā vietā prasa nosaukt savu numuru. Fū, nu jau vairs tikai ļaunās beigas – Ķeizarskats, Ķeizarkrēsls, Kordes trase, Bobsleja trase un Ziediņkalns.
Pēc katra kāpuma vienu uzskaitāmo varu atmest. Paskriet gan vairs nevaru. Kordes trasē pamanu, ka man ir kāds pietuvojies, bet nav ne jausmas, kas. Cenšos kaut nedaudz skriet pa plakano, bet nesanāk diez ko. Vairs nav spēka.
Un tad ir – pēdējais kāpums. Sāku ceļu augšup. Pavisam drīz ir klāt arī sekotājs, un, lai kā man netiktos to dzirdēt – tā ir Līga. Tagad zinu, ka nedrīkstu apstāties, ceru, ka mani no augšas neviens nepazīs, jo ir cerība, ka Līga nezina, ka tā esmu es, un nesaņemsies pēdējam turbo izrāvienam. Līgas atbalstītāji gan tā auro, ka man ir ļoti ātri jākāpj, ir sajūta, ka Līga ir saņēmusies pēdējam izrāvienam, un pat viens mans kļūmīgs solis ļaus mani apdzīt. Gribu vemt, nomirt un finišēt. Gandrīz vairs nav spēja pārrāpties pāri kalna gala stāvumam, bet vēl ir jāsaņemas pēdējiem soļiem līdz finišam. Viss, darīts. Arī trešais aplis pieveikts. Nieka 3 minūtes lēnāk nekā otrais aplis – 4 stundas, 9 minūtes un 58 sekundes, finiša laiks – 11:36:25. 11 sekunžu pārsvars pēdējā izrāvienā.
Ja pērn Siguldas kalnu maratons bija pierunāts pasākums, tad šogad jau tas bija viens no 4 šī gada must – do saraksta skrējieniem (Rīga-Valmiera, NRM, Valmieras maratons un SKM). Pagājušogad ierados uz Ziediņkalna pakāji kā melnais zirdziņš, bet šogad jau biju kā Kalna Karaļa reitinga līderis. Plāni vienkārši: A 5h30m, B finišēt ne vairāk kā 30 minūtes aiz Anda Rumbenieka, kurš ir galvenais konkurents uz Karaļa titulu, un māsai tiek dots uzdevums viņu vaktēt.
Gatavošanās kalniem:
Pērnā gada skriešana noslēdzās ar pašam negaidīti augsto 7. vietu, tātad treniņu proces ir bijis pareizs un arī šogad skrienam pa Siguldas Pampaku Stadionu. Varētu teikt, ka oktobrī Siguldā bija manas otrās mājas. Protams, ka neiztika bez nu jau tradicionālā skrējiena Rīga – Sigulda, kur pērnā gada rezultāts tika labots par vairāk kā 30 minūtēm. Jaunums šogad bija, ka pirmoreiz izmēģināju tā saukto ogļhidrātu diētu, kur 3 dienas cenšas vispār neēst ogļhidrātus, bet nākamās trīs ēd pārsvarā tikai ogļhidrātus. Pirmajās dienās bija grūti tikt galā ar to sajūt, kad esi paēdis, bet gribas tik un tā ēst. Piektdienas vakarā varētu teikt, ka iebraucu otrā grāvī, jo pēc gandrīz vienatnē notiesātās mokas vafeļtortes ieslēdzās Sugar rush un nevarēju mierīgi aizmigt.
Sacensību rīts:
Tā diena ir pienākusi un mostos īsi pirms astoņiem. Tiek apēstas tradicionālās sacensību rīta brokastis, nedaudz pasteidzināta māsa un jā, tikai tagad sāku krāmēt somu. Izdevās salīdzinoši maz ko aizmirst (tikai otru zeķu pāri). Tad jau arī zvanīja GunaO, kura bija apņēmusies mani ar māsu nogādāt uz Siguldu. Pa ceļam uz klāja uzņemam Lindams un Dona Varanasi albuma pavadījumā, dodamies iekarot kalnus. Sasniedzot svētku laukumu, viss ir jauki līdz brīdim, kad jākāpj ārā no mašīnas, jo ārā ir tik velnišķīgi auksts. Nu labi jādodas pēc numura, 5140 šogad ir manējais. Īsas sarunas ar sastaptajiem noskrieniešiem un dodamies atpakaļ uz mašīnu [lasīt – siltumu] saposties skrējienam. Tā kā māsa šogad neskrien, tad nolemju ziemas jaku paturēt līdz startam un tad viņu atdot māsai. Tā stunda tuvojas, tiek pēdējo reizi pārdziedāta Dona – Pāriet bailes un ir jāsāk iet uz startu. Šoreiz pat tas izdodas nesasmērējot drēbes, jo zeme sasalusi un pirmo reiz es pa Ziediņkalna nogāzi pārvietojos, kad tur nav jāslidinās pa dubļiem. Lejā ejot var arī nedaudz sasildīties. Lejā atrādām numurus tiesnešiem un aizvadām pēdējās pirmsstarta sarunas. Atdodu jaku māsai un dodos ieņemt startu. Tā kā nav vēlmes cīnīties par apaviem, tad nostājos 2. rindā.10…5.4.3.2.1
STARTS!
1.aplis: Sākumu neforsēju un apmēram 3m30s uzkāpju Ziediņkalnā un tālāk jau cenšoties nenoraut galvu pret starpfiniša telti aizcilpoju uz topošo serpentīnu. Lēnā starta dēļ jāapdzen liela daļa skrējēju un tiek skriets pārmērīga riska režīmā ārpus taciņas. Viens šāds izgājiens beidzās ar saplēstiem cimdiem un asfalta slimību uz ceļiem un kreisā elkoņa, jo redz mežā zem lapām arī esot saknes. Neko darīt, jāskrien tālāk. Izskrējis uz ceļa turpinu skriet visiem garām, kad pēkšņi ieraugu, ka priekšā no meža lien ārā skrējēji. Nu WTF tik atklāti īsināt trasi, kā tā drīkst utt., bet tad ieraugu marķējumu un saprotu, ka idiots esmu es un, skrienot līdzi baram, esmu aiznesies ārpus trases un paķēris liekus 500m. Lielisks sākums! Turpinājumā līdz serpentīnam apdzenu jau vairākus skrējējus pa otram lāgam. Dažs jau izmet jociņu, ka pa apli apdzen pirmajos km. Serpentīna virsotnē noķeru savu tiešo konkurentu uz troni, bet kaut kā plāns skriet kopā ar viņu ir no galvas izslīdējis un aizskrienu projām Krimuldas cilpiņā. Taciņu vietām klāj ledus, jauki. Vietas, kur pāris dienas atpakaļ bija dubļi virs potītēm, ir sasalušas un sīkie kukuržņi duras cauri apaviem. Gaidāma pāris stundu masāža pēdām. Tiek sasniegtas trepes un, lai gan otrdien teicu, ka skriešu lejā blakus trepēm, tomēr pieņēmu Vančuka ieteikumu un skrēju pa trepēm, tā tomēr ir drošāk. Tiesnese uzstājīgi liek griezties pa kreisi kalnā, nu labi, ko padarīsi. Turpinu pret kalnu apdzīt vairākus skrējējus. Temps ir labs, diezgan pārliecinoši iekļaujos 5:30 plānā. Atpakaļ no Vikmestes pilskalna un seko ilgais kāpiens kalnā uz Krimuldas pilsdrupām. Šurpu turpu jācilpo un jālec pāri visādām gravām un jālien caur pārkritušiem kokiem. Pērn nekā tāda nebija. Virsotne sasniegta un tālāk sekos ļoti garš pārskrējiens. Krimuldā uz koka tiltiņa beidzot ieraugu ņerdzīgāko baneri ever, kuru gan es kāroju redzēt startā, bet nekas, labi ka vispār ir. Seko lēciens uz šī paša tiltiņa un aiznesos uz Krimuldas sanatoriju. Pirmajā apli sanatorijas vārtiņi ir ciet, tik noskatos, ka tiesneša krēsls ir iekšpusē un sekoju baram, kurš skrien apkārt. Sanāca atkal nedaudz pagarināt trasi. Garajā posmā mani noķer Andis un es atgriežos pie sava sākotnējās ieceres skriet aiz viņa. Viņam gan tas lāga pie sirds negāja. Šī var teikt ir trases garlaicīgākā sadaļa, jo ir tikai jāteš. Garmins izmet km laiku 3:45, hmm feini skrienam. Noskrējienā uz gājēju tiltu pamanu pāris feinus ledus placīšus, no kuriem der uzmanīties. Kājnieku tilts un tad jau dzeršanas punkts. Glāze tējas un atpakaļ trasē. Trases tiesnesis ļoti rūpīgi atsijā visus 15km skrējējus lai šie i nedomā pabaudīt trasi otrpus Lorupei. Labā ziņa ir, ka ūdens līmenis ir krities un var smuki pa baļķi pārlīst pāri nesamērcējot kājas. Atkal jāsāk skriet. Ar nepacietību gaidu stāvāku kalnu, kad varēs pāriet soļos. Paugurs tālu nav jāgaida un var nedaudz atvilkt elpu. Seko skrējiens uz vējaino karjeru un tad jau ceļi ved uz veco Lorupes gravas šoseju. Īsi pirms tās gan ir diezgan stāvs noskrējiens, un es nopriecājos, ka nelīst, jo tad būtu nāvīgi baisi doties lejā. Seko atkal pārskrējiens uz Laurenču slēpošanas trasi, pa kuru gan sanāk paskriet visai minimāli. Nu labi, atbrauks ziemā paslēpot. Tālāk sekojošajā noskrējienā nepamanu ledu un pāris metrus pašļūcu uz sēžamvietas, ietriecu kājas zemē un ar inerci pieslienos kājās. Saņemu vaicājumu vai viss ok, uz ko atbildu, ka jā, jo tanī brīdī domāju, ka nekas nav nobrāzts un arī nekas nesāpēja. Sasniedzam vietu kur trase saplūst atkal kopā ar 15km skrējējiem. Šeit sākas problēmas, jo 15km skrējēji ir krietni lēnāki, bet trasē nav daudz vietas, kur paiet garām tā, lai kāds no mums nenoveltos pa krauju. Sasniedzot kalna augšu, jau var brīvāk skriet visiem garām. Skrējiens tālāk ved gar 2.vsk un tad lejā pa kalnu uz apšaubāmas kvalitātes tiltiņu. Taciņa ir šaura, bet jāpamanās vēl apdzīt lēnākos skrējējus. Seko kāpiens uz Ķeizarkrēslu, no kura ved ceļš uz Kaķīškalnu, kura avotu pilnā nogāze ir sasalusi un pārmaiņas pēc nav jāslidinās pa dubļiem. Paskriet pa leju gan nesanāk ilgi, jo tūliņ pat izmetot loku gar dīķi jārāpjas atpakaļ augšā. Kāpiens sanāk ilgs un atkal esam aizķērušies aiz 15km veicējiem. Jā, varējām jau bļaustīties, lai laiž garām, bet kaut kā bijām pieklājīgi, jo tomēr par apli nevienu nedzinām. Tālāk nolemju vairs Andim uz nerviem nekrist un pa sekojošo Kordas trasi aizsteidzos viņam garām. Tālāk jau pa taciņu mazu gar Gauju, vai pasaulē, tfu, uz Ziediņa kalnu. Šim kalnam man ir atzīme līdz kurienei obligāti ir jāuzskrien, kas arī izdodas, un tad raitā solī uz starpfinišu. Atliek māsai nokliegt manu vārdu, lai liela daļa no pūļa to turpinātu kliegt līdz es uzkāpju kalnā. Pirmais aplis pieveikts 1h38m53.67s prātā gan Garmina rādītais cits skaitlis, bet iespējams ka pārskatījos.
2. aplis: sākas ar gandrīz galvas noraušanu starpfiniša teltī. Izdzeru glāzi tējas un dodos uz šī krasta serpentīnu. Nolemju rūpīgi skatīties marķējumu, lai nav vēlreiz lieks gabals jāskrien. Kļūdainā vieta ir atrasta un šoreiz ceļš uz priekšu ir aizsiets ar lentu. Kļūdīties neiespējami. Tagad jau sanāk skriet vienatnē, jo Andis jau ir atpalicis labu gabalu atpakaļ. Pāri Gaujas tiltam un tik uz serpentīnu. Serpentīnā lūzti vai plīsti, bet ir jāuzskrien līdz augšai, bez atrunām. Jūtu, ka ir biki pa ātru tas izdarīts un sekojošajā noskrējiena skrienu ar inerci, līdz sajūtu, ka šķelda vairs nav sasalusi un sāk rūgt. Visai interesantas sajūtas, ka negrimsti dubļos, bet šķeldā, plus vietām vēl ir saglabājies ledus. Lejā pa trepēm un sadalošajā posma tiesneši prasa, vai es skriešu 5 apļus. Ha, ha – gribētu gan. Atkal esmu atkāpies no sākotnējā plāna, jo ir sajūtas, ka var paflirtēt ar palīšanu zem 5h. Skrienu visos kalnos, kuri nav pārmērīgi stāvi. Mazā cilpiņa beidzas un atkal seko kāpiens uz Krimuldu. Kalna galā ieraugu Voļdu, kurš velta manā virzienā pāris uzmundrinošus saucienus, neesot viņam šodien skrienamā diena. Biju domājis, ka būs man kāds, kas patur tempu garlaicīgajā pārskrējienā, bet nekā. Seko lēciens uz koka tiltiņa (šoreiz vislabāk sanāca) un tad jau uz sanatoriju. Grasos jau atkal skriet apkārt, bet šoreiz tiesnese uzaicina skriet cauri vārtiņiem. Seko garš garlaicīgs pārskrējiens uz kājnieku tiltu un dzeršanas punktu. Šoreiz iztukšoju 2 glāzes tējas un dodos tālāk. Pāri Lorupītei tiku veiksmīgi pāri, tikai nedaudz pārbaudot savas spējas turēt līdzsvaru. Tālāk iedomājos, ka braucu ar rallija mašīnu un nesos cauri pa taciņu, tikai uzskrējis kalnā saprotu, ka šeit varēju pāriet rogaininga solī. Nu, neko darīt, turpinu braukt/skriet. Seko noskrējiens uz karjeru, ko veicu ar visu tramplīnu. Šoreiz karjera pagriezienā vairs nestāv tiesnesis, bet ir sazīmētas bultiņas. Viss ļoti saprotams un līkumā ierakstos bez kļūdām. Uz karjera kraujas mani sagaida liels melns suns, vismaz es domāju, ka tur bija suns. Lejā uz veco šoseju un tad jau jūtu kā kājām nepatīk asfalts, nekas, pāri pusei esmu, pārējo piecietīs. Slēpošanas trase un šoreiz to noskrējienu pēc viņas skrienu ar īpašu uzmanību. Tiesnese atgādina, ka jānogriežas pa labi un tad jau seko ilgi gaidīts atelpas kāpiens. Paskrienu garām kaziņām un tad jau pie jaunās lapenes griežos uz skolas pusi. Aiz skolas noskrējienā iepozēju Raselam, kurš gandrīz noripo pa krauju lejā, tātad būt fotogrāfam ir bīstamāk kā skrējējam. Atkal apšaubāmais tiltiņš un baisais kāpums uz Ķeizarkrēslu. Seko skriešana lejā pa Kaķīškalnu un tālāk jau atkal kāpiens augšā uz Kordes trasi, kura laikā man viena par apli apdzenamā nūjotāja aizrāda, ka HOP! saka tikai slēpotāji. Nu labi nākamreiz teikšu Tudiš-Pīp. Kordes trasē tiesnese saka, lai uzmanās no dubļiem. Šo aizrādījumu es ignorēju un nesos lejā. Pārējā nogāze ir sasalusi, tik ieraugu vienu tādu slapjāku/dubļaināku pleķīti un sekunžu tūkstošdaļās izdomāju, ka tur varētu būt drošāk likt kāju nekā uz apledojuma. Drošāk bija, jo kāja neizslīdēja, tikai iegrima līdz pus ikram un sekojošs zaķa ķēriens. Nu ja, sen nebiju kritis. Ceļos kājās un turpinu priecāties par apaviem, kuriem gan atlīmējās zole vaļā, turēju īkšķus, lai nākamajā kreisās kājas kurpe nepaliek bez zoles. Uzskrienu uz taciņas, kura ved gar Gauju un apdzenu 36km distances 3. vietu. Pie sevis nodomāju, re, šajā distancē man būtu pjedestāls. Ziediņkalns sasniegts un izdodas uzskriet līdz obligātajai atzīmei. Neliels rūgtums parādās, kad neredzu māsu starpfinišā. Nu ok, gan jau aizgājusi uz mašīnu sasildīties. Uzkāpju kalnā, visi aplaudē, SM72 kaut ko man saka, bet man nav ne jausmas, ko viņš man pateica, kaut gan es palūdzu atkārtot. Otrais aplis finišēts 3h19m32.64s (1h41m39s).
3. aplis: Starpfinišā izdzeru 2 glāzes tējas un dodos tālāk trasē ar domu, ka jāpacenšas pēdējais aplis noskriet 1h40. Serpentīnā mani sagaida fotogrāfs Kārlis un tik dzirdu kā noklaudz kamera.
Serpentīna lejā satieku Bataru ar Vizbulīti, kuri man stāsta, ka esmu pirmais. Es gan šiem atbildu, ka es tā nedomāju, bet solis palika vieglāks. Atkal jau pāri Gaujas tiltam un, izskrienot cauri pamežam, Agnese pasaka, ka es esmu otrais. Opā! Iekšēji jau tiek korķēti šampanieši, bet reāli saprotu, ka vēl 16km ko skriet un jāsāk tie ar serpentīnu. Bez jebkādām atlaidēm skrienu augšā. Tik feini bija serpentīna vidū satikt māsu un Ivčiku, ka pat aizmirsu, ka ir grūti. Šie gan mēģināja mani nobildēt, bet beigās laikam nesanāca. Pēdējo reizi arī pievarēts serpentīns un nesos uz Vikmestes pilskalnu. Trepes uz leju, pāris tiltiņi, serpentīna trepes uz augšu, pa vidu egle, kurai vairs lāga nejaudāju pārvilkties pāri. Gandrīz pašā apakšā satieku Inu, kuru cenšos cik vien spēju uzmundrināt. Aptuveni km tālāk satieku Solveigu, apmaināmies laba vēlējumiem un turpinām ceļu katrs savā tempā. Atkal seko tiltiņi pāris sakrituši koki un atkal jāvelkas augšā uz Krimuldu. Skatos pulkstenī, ka eju jau nedaudz ārā no 5h plāna, bet domāju ka vēl garajā pārskrējienā to pagūšu atgūt. Jūtu, ka sāk prasīties pēc kaut kā ēdama, bet ēšana būs tikai pēc ~4km. Uzvelku savu pēcpusi kalnā un dodos uz tiltiņu, šoreiz bez baigās iedvesmas, bet tomēr uz tā uzlecu. Izskrienu cauri sanatorijai un gandrīz nogriežos nedaudz par ātru pa kreisi, bet situāciju izglābj tiesnesis, kurš uzvirza mani uz pareizā ceļa. Seko atkal garš pārskrējiens, kura laikā man katrs, kuru es apdzinu, stāstīja, kurā pozīcijā es esmu. Variācijas bija no 1. līdz 4. Visvairāk es ticēju prognozei, ka esmu otrais. Eees vēl mani informēja par aptuveno attālumu no līdera un solīja aizkavēt sekotājus. Jūtu, ka vairs nav ātruma un zem 5h nepalīdīšu, lai gan vidējā ātruma rādītāji ir vēl pieļaujamības robežās, bet saprotu, ka sekojošos kalnus neizskriešu tādā tempā un nolemju, ka pēc pēdējā dzeršanas punkta atslābšu. Izdzeru 2 glāzes tējas un paņemu siera gabalu, ko iemānīt rūcošajam vēderam. Siera gabalu tā arī nespēju sev vēderā iemānīt un pārdesmit metrus tālāk to izspļāvu. Pārlīdu pāri Lorupītei vēl apšaubāmāk kā iepriekš, bet ūdeni tomēr neizvēlos, tik pēcāk pa krauju vairs sevi uzvilkt augšā nespēju, nācās līst apkārt. Nometot no sevis spiedienu par iekļaušanos 5h skriet palika vieglāk, varbūt arī sajutu jau finiša tuvumu. Šoreiz jau pus kāpumā pārgāju soļos. Uzlīdis virsotnē ieraudzīju savu TNT un SSV cīņu biedru Egnz, kuram uzsaucu, lai tik mūk prom. Klāt ir arī karjers, kas ir arī tālākais trases punkts, var jau saost finišu. Augšā pa krauju, tikmēr tiesneši trenkā suni, kaut kā jau arī viņiem ir jāsasildās. Klāt ir šoseja. Atmetu visas domas par pēdām un tik skrienu uz priekšu. Tālāk jau seko Laurenču slēpošanas trase, un tad jau sāku skaitīt, cik kāpieni ir atlikuši. 3 + finiša kāpiens. Ar katru kāpienu jau sajūtu medaļas tuvumu. Uzkāpis pie Ķeizarkrēsla, satieku Tāli un kā izrādās esmu viņu iedvesmojis turpināt skriet. Pēdējais noskrējiens pa Kaķīti “trakais”, “ķertais” izsaucienu pavadībā un nemanot jau pēdējais kāpums uz Kordes trasi. Šeit es satieku Agnesi un Jāni Kokinu. Laicīgi jau pamanu šaubīgo dubļu plaņčku un izvēlos skriet pa sasalušo zāli. Var teikt, ka jau ir sasniegta finiša taisne, palikusi tikai taciņa gar Gauju. Saņemu vēl uzmundrinājumu no Ilzes un Raimonda, kurus nu it nemaz no muguras neatpazinu. Taciņai ir pienācis gals un jau redzama Ziediņkalna pakāje. Šoreiz gan neizdevās uzskriet līdz obligātajai atzīmei. Kad esmu sasniedzis jau pusi no kalna, dzirdu, ka kādu tur sagaida ar baigām ovācijām, tik pēc finiša uzzināju, ka tas bija Rumbenieks un mūs finišā šķīra tikai pus kalns. Tālāk jau pūlis pievērsās arī man un aicināja lieki nekavēties uz rāpties tik augšā. Finišs tika sasniegts ar kopējo laiku 5h07m28.88s (1h48:56s) un otrā vieta kopvērtējumā. No pirmās vietas atpaliekot 1m52s. Var jau runāt, ka, ja es būtu zinājis, es būtu Arni noķēris, bet domāju, ka drīzāk viņš būtu mani ieraugot krietni tālāk aizbēdzis.
Finiša spurts
Finišs
Saņēmis kāroto medaļu dodos pie māsas un tad jau uz starpfiniša telti iedzert siltu tēju, kur satiekam Lindams un Veipaskundzīti. Tiek saņemti apsveikumi gan par otro vietu, gan par Kalnu Karaļa titula izcīnīšanu. Atrādu, cik smaga ir medaļa, lai ir iedvesma doties pēdējajā aplī. Aizcilpojam uz mašīnu pārģērbt nedaudz siltākas drēbes. Pārģērbšanās laikā no sirds dziedu Dona – Pāriet bailes, jo šī dziesma skanēja galvā visu skrējienu. Dodamies ieturēt lanču un tad jau atgriežamies Ziediņkalna virsotnē sagaidīt citus skrējējus. Skaļā bļaustīšanās gan bija uz brīdi jāpārtrauc, jo sekoja uzaicinājums ierasties uz apbalvošanu. Goda pjedestāls skriešanā bez kāda Kristapa laikam nav iespējams un šoreiz pat ir divi.
Ar autora atļauju pārpublicēts no http://kriss240188.blogspot.com/.
km 
-