VSK Noskrien

Iesākumā par to, kā es jau otro gadu pēc kārtas nonācu pie tempa turēšanas Rīgas maratonā, šoreiz tikai nedaudz neoficiāli.

Šķiet, ka jau pirms Jaunā gada bija noskaidrojies, ka veikals 42km sadarbībā ar Adidas taisīs komandas Lattelecom Rīgas maratonam; šoreiz jauktās komandas gan pusmaratonā, gan maratonā, un maratona komandā kopā ar mani, Dāvi Rozīti un Ilzi Urbāni skries arī neviena cita kā viena no labākajām Latvijas garo distanču skrējējām Anita Kažemāka. Divus gadus pēc kārtas ar VSK Noskrien komandām maratonā biju izcīnījis uzvaras kungu konkurencē un bija pilnīgi skaidrs, ka šogad atkal gribu uzvarēt

Gatavošanās Rīgai sākās nākamajā dienā pēc Liepājas pusmaratona. Izmantoju to pašu treniņplānu, ko iepriekšējā gada rudenī, kaut gan tas bija paredzēts astoņām nedēļām, bet līdz Rīgai bija atlikušas vien septiņas. Neko darīt. Sagatavoties gribēju kārtīgi, bet tajā pat laikā maz pamazām ļāvu iesakņoties sevī domai, ka vajag izbaudīt skriešanas svētkus tepat Rīgā. Neko baigi nepazaudēšu, ja neskriešu no visas sirds; labāk atstāt nelielu rezervi, nefinišēt klupdams krizdams un tā, ka melns gar acīm (kā pagājušajā gadā).

Dienu pēc Rēzeknes apvienoju savu nedēļas lēno garo ar koptreniņu Mežaparkā un pie reizes gribēju apvaicāties Anitai, kādi plāni Rīgai. Vairs neatceros, kurš no mums pirmais ieteicās, ka jāskrien kopā, lai ir vieglāk, bet izklausījās gana prātīgi. Galu galā palikām pie tā, ka tad jau redzēs, kā ies, un, ja viss labi izdosies, palīdzēsim viens otram. Maratons tomēr ir maratons, un viss var gadīties.

Divas nedēļas pirms Rīgas maratona noskrēju Daugavpils pusmaratonu, kurā jutos gana labi un spēcīgi, taču visi, kas ir skrējuši maratonu, zina, ka tas nav vienkārši divi pusmaratoni pēc kārtas un ka viss sākas tikai pēc trīsdesmitā kilometra. Kaut bāzes kilometrāža bija, un ātruma darbi arī izdarīti, tomēr nelielas bažas radīja tādu īstu garo trūkums. Tajos retajos (pieci skrējieni ar 30 vai vairāk kilometriem un visi aprīlī), kurus skrēju, nejutos pārāk komfortabli un viens no tiem bija vairāk skrējien-kāpien-soļojums pa Harca kalniem. Pēc tā arī sajutu diskomfortu kreisajā hamstringā, kas pie slodzes jau pārauga nepatīkamās sāpēs. Lēkšojot lejā, iespējams uz noguruma pamata, biju to mazliet sastiepis. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ neizdevās par to kārtīgi parūpēties, tāpat arī par labo plecu – otrās dienas kalnos beigās, novelkot mugursomu, bez sāpēm nevarēju pakustināt kaklu. Trapeces muskulis bija savērpts kunkuļos. Sāpes pēc kāda laika atlaida, taču ne pavisam. Darīju ko varēju, lai maratona dienā justos pēc iespējas labāk un svaigāk – gan noteipojos, gan veicu olbaltumu diētu ar tai sekojošo ogļhidrātu uzlādi un visādi motivējos. Matīsa raksts lsm.lv un skrējēju komentāri arvien liecināja, ka neviens manī tāpat neklausās un sagaida skriešanu uz rezultātu. Par laimi, biju apņēmības pilns izballēties.

Nevarētu teikt, ka tas man bija liels pārsteigums, ka draudzene pēkšņi atbrauca uz Rīgas maratonu no Vācijas, bet tam bija jābūt kā pārsteigumam. Diemžēl visādu loģistikas problēmu dēļ viņa nokavēja lidmašīnu un ieradās Rīgā tikai sestdien no rīta. Kaut gan EXPO jau biju pabijis piektdien un izpļāpājies tur ar skrējējiem par visu ko, numurus arī izņēmis, un viss it kā bija izdarīts, tomēr pēdējās divās naktīs bija gulēts tikai dažas stundas un sestdienas vakarā jutos diezgan noguris. Aizmigt tomēr neizdevās vēl ilgi pēc pusnakts, un kopumā gulēju labi ja kādas četras stundas. Nav gan pirmā reize.

Svētdiena, 14. maijs

Rīta putra ar rozīnēm, mazliet kafijas un pēdējā mantiņu pārbaude. Rīts vēl pagaidām pavisam mierīgs, bet jau ļoti saulains. Daudzi teica, ka forši, saulīte, labs laiks, bet es dotu priekšroku vieglam lietum un par vairākiem grādiem vēsākam laikam. Rīgas maratons solījās būt tāds, kādu esam to ieraduši redzēt – ar pirmo īsto gada karstumu, kas daudzus pārsteigs nesagatavotus. Nedaudz pēc septiņiem jau bijām krastmalā un čāpojām uz tempa turētāju telti, lai apsveicinātos un uzsūktu pozitīvu enerģiju. Pirms astoņiem paredzēta komandas bilde pie Domes un astoņos Noskrien kopbilde pie Kristapa. Veiksmīgi izdevās tikt abās un pa starpu vēl pasildīties – pēc tām uzreiz pārģērbos; ideāli bija tas, ka dabūju caurlaidi tempa turētāju teltij, un varēju tur atstāt mantiņas. Vēl mazliet pasildījies devos jau laicīgi ieņemt vietu startā – Beļinskis gan elites koridorā nelaida, par ko Anita vēlāk veltīja viņam kādu spēcīgāku epitetu, taču tas man īpaši neliedza aiziet nedaudz tālāk, pārrāpties pāri nožogojumam un aizspraukties līdz pašai pirmā koridora pirmajai rindai, kur jau gaidīja komandas biedre Inga. Priekšā esošajā elites koridorā pamazām sāka pulcēties gan ātrāki, gan lēnāki skrējēji, un īpaši nekaunoties abi līdām zem lentas iekšā. Drīz arī pievienojās Raimonds un Mareks no pusmaratona komandas, un uz brīdi cerējām, ka kaut kad ieraudzīsim arī Anitu. Tuvojās starts, bet no viņas nebija ne miņas – tā arī neieraudzījām – vēlāk video redzēju, ka viņa startā stāvēja apmēram trešajā rindā pavisam pa labi. Lai nu kā, tūlīt atskanēja starta šāviens un pirmo reizi Rīgas maratonu es sāku no pirmās rindas.

Startā nekādas burzmas, grūstīšanās, vai uz papēžiem mīšanas. Bariņš ātri vien izretojās un viegli varēja ieiet savā ritmā, kas izdevās pat pārāk fikss – aizlidoju garām vairākiem skrējējiem, kuriem tajā dienā bija jāfinišē pirms manis. Abi ātrākie Rieksti pārliecināti aizskrēja pa priekšu un pēc pārskriešanas pār tramvaja sliedēm un bruģa mani noķēra Vadims. Pārmijām pāris vārdus un viņš devās ķert rokā Daini Limanānu, kamēr es saīsināju soli un ik pa brīdim skatījos atpakaļ. Inga arī bija uzņēmusi labu tempu un paskrēja man garām. Pēc pagrieziena uz Hanzas ielas mani noķēra Dzo un Mareks, un jautāja – ko es te daru?

– Ballējos! Un vispār gaidu Anitu, bet es tā jau skrienu, cik lēni varu!

Nosmējāmies un kādu brīdi paskrēju, pļāpājot ar Mareku. Tikai uz Pulkveža Brieža ielas pirmo reizi ieraudzīju Anitu un no tā brīža praktiski visu laiku skrējām kopā. Sajūtas abiem bija labas, saulīte vēl necepināja un varēja baudīt skrējienu. Abi nākamie kilometri tādi diezgan piesardzīgi, bet, tiekot pāri tilta kāpumam, līdzjutēju atbalsts jau gribot negribot dzina uz priekšu. Iespēju robežās centos skriet vienmērīgi, neraustīt ne tempu, ne trajektoriju, un bija ļoti savdabīga sajūta skriet tajā brīdī vēl diezgan lielas grupas pašā smailē. Kaut to neredzēju, bet daudzo skrējēju klātbūtni patiešām varēja izjust ar visām maņām. Aiz manis bija dzirdami daudzi soļi, skaļāka un klusāka elpošana, un pūļa murdoņa, kurā ik pa brīdim kaut ko saklausīju. Lejā no tilta jau atkal paretinājāmies un Ķīpsalā brīžiem skrējām blakus. Mazais uzkalniņš un tūlīt jau bija klāt otrā dzirdinātava, seši kilometri bija paskrējuši nemanot. Šoreiz mazliet pagrābu ūdeni, bet vēl nevilku ārā sūklīti no kabatas, tikai mazliet padzēros. Anitai bija sagatavoti savi personīgie dzērieni uz elites galdiem; kaut gan iesākumā domāju, ka būtu ok arī man, lai nav jānes rokā želejas, bet pēc bēdīgās Frankfurtes pieredzes, nolēmu neriskēt – tik ātri es neskrienu un varu pats panest rokā savus ķīselīšus.

Viena no manām mīļākajām lietām un vietām Rīgas maratonā ir atpakaļskrējieni, kur pretī skrien garum gara skrējēju ķēde – tas atbalsts un pozitīvisms ir vienreizējs. Anita vēlāk teica, ka uzmetās zosāda – varu tikai pievienoties – skudriņas skrēja pa ādu dzirdot jūs visus mūs atbalstām. Dzirdēju pilnīgi visus – Topiņ, skrien! – un – Anita, aiziet! Neatceros, vai paspēju uzsaukt, bet čau, Elmār! – es dzirdēju arī tevi un apsveicu ar noskrietu pirmo maratonu! Skrienot ārā no Ķīpsalas vējiņš atkal bija pretī un jutos lietderīgs veiksmīgi pildot aizvēja funkcijas. Pagrieziens pa labi, un atkal augšā uz tilta – tur centos aktīvi atbalstīt tos, kas jau skrēja atpakaļ uz Vanšu tiltu. Pagrieziens pie Valsts arhīva un kārtējais atsvaidzināšanās punkts – pirms tā ieņēmu pirmo no četrām želejām. Jāsaka, ka šoreiz Rīgā man nebija nekādu misēkļu pie dzirdinātavām – visur dabūju tik daudz ūdens, cik gribēju, biju pašpietiekams un nesu savu sūklīti – iztiku bez aizrīšanās un sprauslāšanas, un bez cenšanās iemērkt sūklīti jau tukšā bļodā. Neko vairāk gan no brīvprātīgajiem es neņēmu – ne apelsīnus, ne banānus, un nekur nebija lieki jāpiebremzē, jo jau laicīgi ar acu kontaktu un izstieptu roku norādīju, ka ņemšu ūdeni.

Salīdzinoši piesardzīga iesākuma priekšrocības ir tādas, ka drīz vien sāc apdzīt ievērojamu skaitu skrējējus. Te pa vienam, te pa diviem bija skrējēji, kurus lēzeni un vienmērīgi apdzinām; nemitīgi piedomāju, lai nebūtu pēkšņas kustības un paātrinājumu. Atpakaļ uz Vanšu tilta jau līdzjutēju bija vairāk un centos šos uzmundrināt, lai atbalsts kļūst skaļāks. Šis tā arī kļuva par ātrāko kilometru visā maratonā un kāpēc gan ar svaigām kājām nepaskriet ātrāk, kad visi apkārt tev gavilē un dzen uz priekšu. Drīz jau bija klāt kārtējais dzirdināšanas punkts ar elites galdiem, pavirzījos nedaudz uz trases vidu, lai atstātu iekšmalu Anitai, bet – nav! – dzirdēju viņu izsaucamies. Vai nu kāds bija paņēmis, vai vienkārši nokritusi, bet pudele ar viņas 21. numuru nebija uz galda un arī nekur apkārt. Pie sevis nolamājos, bet vismaz tā gadās ar visiem. Padzērāmies ūdeni un, tikuši pāri nepatīkamajam bruģim uz Meierovica bulvāra, tuvojāmies citai enerģijas uzlādes vietai. Vispār jāsaka, ka viena no šī maratona atklāsmēm ir tā, ka visneērtākais bruģis Rīgā ir tieši tur – it kā var skriet pa vienu vai otru malu, bet, izvēloties ideālo trajektoriju, to sanāk šķērsot divreiz – diagonāla skriešana pa nelīdzeno bruģi un tramvaja sliedēm kaut kā izsit mazliet no ritma, kā arī, kad kājas jau nogurušas un pēdas svilina, katra mazākā kustība kurpes iekšpusē ir noberztas ādas priekšvēstnesis. Nekādi nevarēju trāpīt uz līdzeniem akmeņiem, nenoīsinot soli. Par laimi tas bija tikai pavisam īss gabaliņš, un tūlīt jau bija klāt kultūras goda sardze. Turpceļā gan nevienam vēl nedevu pieci un mierīgi skrējām pa Brīvības ielu uz priekšu.

Kādu gabaliņu pa priekšu skrēja maza grupiņa un nolēmām pamazām ķert šos rokā; tas arī izdevās diezgan ātri un, bez dažiem citiem vīriem, tur skrēja komandas biedre Inga un tas pats Dzo, kas nekur tālu tā arī nebija ticis. Noskrieti tikai nepilni 12 kilometri un jutu, ka Inga ir iesākusi nedaudz par ātru – vismaz tajā brīdī viņa neizklausījās, ka noturēs pirmo vietu, kaut Daiga Grickus bija labu gabalu iepakaļ. Uz brīdi piemirsu savus tiešos tempa turētāja pienākumus un, pļāpājot kopā ar Dzo, skrējām plecu pie pleca grupiņai pa priekšu. Tet enerģijas aleja ar karsējmeitenēm un bundziniekiem uzreiz iedeva labu ritmu, un jau atkal jutu vēsas tirpas kaulos. Ja starp Brīvības ielas namiem un pēc tam Vecrīgā vēl bija nedaudz ēna, tad pēc pagrieziena uz Krasta ielas saule bija tieši pretī. Ar Dzo vēl pirms tam spriedām, ka vismaz vēja virziens galīgi nav solītais un pūš diezgan no dienvidaustrumiem. Temps, kas iepriekš bija ļoti stabili turējies ap 3:53, tagad nokrita par vairākām sekundēm uz kilometru un vienojāmies, ka tagad nav vērts īpaši kāpināt tempu, labāk turpināt vienmērīgi, kamēr vēl pūš pretvējš. Ieņēmu savu vietu priekšā un Anita bija turpat aiz manis. Gaidījām nākamo ūdens punktu – būs pudele, vai nebūs. Pietaupīju savu želeju, kuru biju plānojis izmantot līdz 15. kilometram – ja nu arī šeit nebūs pudeles, tad vismaz varēšu padalīties. Šoreiz bija un veiksmīgi tika paķerta. Uzreiz aiz elites galdiem sekoja brīvprātīgie ar ūdens glāzītēm un parasti želeju apēdu kādu gabalu pirms, lai varētu mierīgi uzdzert. Šoreiz bija nedaudz jāpažonglē, vienlaicīgi turot trīs želejas un pilnu glāzi ar ūdeni. Vienas rokas pietrūka un no situācijas izgāju, iebāžot neattaisīto želeju mutē. Protams, ka tad, kad pacēlu acis un priekšā ieraudzīju Kārli Pakārkli, moments jau bija iemūžināts.

Turpat bijām noķēruši jau Valdi, kurš ļoti pieklājīgi un akurāti pavirzījās maliņā, dodot ceļu. Pārmijuši pāris vārdus, turpinājām mierīgā tempā uz priekšu, līdz no mums atvienojās daži pusmaratonisti, pasakoties par pavilkšanu un novēlot veiksmi tālāk. Ik pa brīdim pretī skrēja jau ātrākie skrējēji un pazīstamajiem uzsaucu. Vismaz nebija garlaicīgi. Apgriešanās punkts un vējš iepūta no mugurpuses.
– Sākam skriet?
– Aiziet!
Tas gan neizdevās tik veiksmīgi kā cerēts – apdzenamie kļuva arvien vairāk, svaigums bija zudis un sāku just smagumu kājās. Nevarētu teikt, ka bija grūti, bet nebija vairs tik viegli kā sākumā, un viss no vēdera vidus uz leju sāka kļūt arvien savilktāks; jutu, ka arī Anitas elpošana kļūst smagāka. Vienā brīdī diezgan savilka sāpīgo hamstringu un tas sāka sāpēt visu laiku, nevis tikai reizēm; par laimi pēc kāda brīža atlaida. Otrajā dzirdinātavā bija tas pats un sapratu, ka līdzko mainu trajektoriju uz sāniem, tā sajūtu to hamstringā. Pretī skrienošā skrējēju ķēde ik pa brīdim iesaucās ar uzmundrinošiem saucieniem te man, te Anitai. Ieraudzījis 3h TT komandu un Druupiju, kas bija iegrimis telefona ekrāna pētīšanā, iesaucos, lai beidz sūtīt īsziņas. Pats centos sveicināt katru TT grupu un pazīstamos. Paskrēja garām arī Dāvis no 42km komandas un izskatījās pavisam labi, tāpat arī draudzene/ “meitene”/ Sandra/ Lapsene enerģiski uzmundrināja Anitu. Tas viss nedaudz lika aizmirst savu grūtumu, tomēr tā īsti ritmā arī neiegāju. Arī atstarpe starp mani un Anitu brīžiem pieauga, bet tad atkal saruka; tagad grūti pateikt, kurš no mums skrēja nevienmērīgāk.

Starpfiniša zona kā parasti ar skaļu atbalstu, bet uzreiz pēc tās ļoti kontrastējošs klusums un pat miers. Gar malu pazīstamas sejas, sveicieni un negaidīti pat ieraudzīju mammu – gaidīju viņu nedaudz vēlāk, tuvāk Vanšu tiltam. Lai nu kā, tagad tikai viss sākās – skrējēju palika pavisam maz un vēl priekšā divi smagākie Rīgas maratona posmi – Skanste un Ķīpsala ar tiltiem. Jutu, ka Anitai kļūst arvien smagāk, bet kaut kā tajā brīdī nesadzirdēju to, ka viņai sākās krampji apakšstilba muskuļos, to noskaidroju tikai krietni vēlāk. Dzeršanas punktā uz Hanzas ielas jau ņēmu divas glāzes ar ūdeni – pirmo mutē un mazliet uz galvas, otrajā iemērcu sūklīti un ļāvu tam piesūkties ar ūdeni. Karstums jau bija pamatīgs un saule cepināja – tuvojās Skanste, kas ir bēdīgi slavena ar to, ka no saules nav kur patverties nemaz. Turklāt nepalīdz tas, ka tur praktiski nekad nav neviena cilvēka, kas uzmundrinātu. Aiz 25. kilometra mums pievienojās atbalstošais divritenis, no kura Anita paņēma ibumetīnu. Piedāvāja arī man, bet es atteicos; pirmo reizi redzēju, ka tā dara arī maratonā. Krampji noteikti bija ļoti sāpīgi un temps neizbēgami nokritās – pieci kilometri starp 25. un 30. kilometru veikti vien 20:17. Atskaitot arvien pieaugošu smagumu kājās un savilktus muskuļus gan vēderā, gan augšstilbos, pašam nekas īpaši netraucēja skriet. Hamstrings ik pa brīdim pasāpēja, bet tad atkal atlaidās. Iespējams, ka no nemitīgās galvas grozīšanas un skatīšanās atpakaļ, labais plecs arī bija diezgan savilkts, taču par laimi ar plecu jau nav jāskrien, un tas radīja tikai nelielu diskomfortu. Brīdi pa brīdim pavēzēju roku turp un atpakaļ, lai to pastieptu. Daži cilvēki tomēr tur bija atnākuši atbalstīt – liels paldies viņiem! Oficiālie uzmundrinātāji ar mikrofoniem arī darīja, ko varēja, un katram personīgi kaut ko uzsauca. Ar Skansti tikām galā samērā ātri un drīz vien bijām atpakaļ klusajā centrā. Tālumā bija 30 kilometru atzīme un laiku rādīja 1:58 – vidējais temps joprojām bija 3:56 pēc pulksteņa, taču Garmin bija samērījis nu jau ap 300 metriem par daudz; mērķis kļuva noskriet un finišēt, mazāk uztraucoties par rezultātu. Turpat dzeršanas punkts, pirms kura Anita atgādināja, lai cenšos skriet pa ideālo trajektoriju – laba pieredze savākties un koncentrēties arī, kad ir grūti. Pirms tam biju arī pamatīgi aplējies – krekls pielipa pie miesas un sāka nedaudz berzt. Tā kā vazelīns man nekur nebija noslēpts, tad izmantoju siekalas, lai mazliet ierīvētu ādu un padarītu to slidenāku. Nākamajā dzeršanas punktā jau bija jūtams lielāks atbalsts nekā uz Elizabetes ielas un Kalpaka bulvāra stūra – vai man tikai tā likās, vai arī šogad bija krietni mazāk atbalstītāju ielās; vai nu visi skrien, vai arī izmantoja smuko laiku, lai to baudītu zaļumos. Lauris Lisbovskis parūpējās par kārtīgu enerģijas lādiņu, kas kādam brīdim pietika, jo Valdemāra iela atkal bija pavisam tukša. Nedaudz vairāk atbalstītāju bija pie Nacionālā teātra, pēc kura sākās kāpiens augšup – ar ironiju atcerējos Anitas izsaucienu pirmo reizi tam skrienot augšā, ka tas ir jau jūtams, un savu atbildi, ka to mēs jutīsim otrajā reizē, kad tas jau būs 32. kilometrs. Mareka – velc Anitu – izsauciens lika pagriezt galvu atpakaļ un redzēt, ka viņa jau ir krietni atpalikusi. Centos pats arī uzmundrināt cik spēka gan apkārtējos, lai taisa troksni, gan pašu Anitu, lai nepadodas un tikai turpina skriet. Tilta nogāzes galā trešo reizi satiku mammu, kura vēlāk teica, ka tajā brīdī Anita izskatījās kā tie skrējēji, kas ir iegājuši transā un tikai skrien uz priekšu autopilotā, liekot vienu kāju priekšā otrai.

– Reini, skrien! – izdzirdēju aiz muguras un to sapratu tā, ka lai negaidu viņu. Skaidrs, ka par to nevarēja būt ne runas – ja jau esam tik tālu turējušies kopā, tad līdz galam arī tiksim. Mazliet noīsināju soli un, skrienot lejā uz Ķīpsalu, Anita jau bija pietuvojusies pavisam tuvu aiz muguras. Ķīpsalā nelielu kompāniju sagādāja atbalstošais velosipēdists un daži pretī skrējēji; uzkalniņš augšā, kur turpināju censties skriet pēc iespējas vienmērīgāk un drīz jau bija jābūt priekšpēdējiem elites galdiem ar 21. pudeli. Taču tās atkal tur nebija – nezinu kā Anita to ieraudzīja, bet pudele mētājas zemē vairākus metrus uz priekšu. Tajā brīdī jau bijām tai blakus un viņa paspēja tikai iesaukties, lai paceļu. Sabremzējos, apmetos otrādi, paskrēju pāris soļus atpakaļ, paķēru pudeli, kurai bija norauts korķīša gals, un nesos uz priekšu, pie viena paķerot divas ūdens glāzes. Tajā brīdī bija sajūta, ka šis izgājiens man maksās pāris tulznas, taču beigās nevienu tā arī neatradu. Anitu noķēru nedaudz aiz dzirdināšanas punkta, atdevu pudeli un vēl pārmijām pāris vārdus par pagājušā gada maratonu, kurā šajā vietā bija ievērojama peļķe. Varbūt vajadzēja vairāk savā starpā runāt un tā novērst domas, varbūt tas tikai traucētu koncentrēties. Apdzinām Anduli un kaut ko uzsaucu par viņa 27. Rīgas maratonu, tagad tas vairs neliekas tik sakarīgi, bet neko labāku tajā brīdī nevarēju izdomāt. Izvairījāmies no pēdējās dušiņas un pēdējo reizi taisīju aizvēju līdz pagriezienam uz tiltu – skrienot, cik vien tuvu varējām iekšmalai, uzsaucu mediķu brigādei, kas bija nedaudz izpletusies, lai palaiž. Pateicos viņiem un drīz jau bija klāt pēdējais pagrieziens atpakaļ uz centru; izmantoju iespēju padzerties un saslapināties – tā kā vairs daudz nebija atlicis, norunājām mēģināt kāpināt tempu.

Arvien enerģiskāk centos uzmundrināt Anitu, kā arī tuvojoties Vanšu tiltam, aizvien aktīvāk uzsaucu līdzjutējiem, lai atbalsta cik spēka – Latvijas čempione taču skrien; brīžiem jau pašam balss aizgāja ciet no klaigāšanas. Lejā no tilta skrienot, par pāris fotouzņēmumiem parūpējās Uģis, un lejā gāja jau diezgan raiti. Anita nebija pavisam tuvu aiz muguras, bet pietiekami, lai nebūtu jāuztraucas, ka jāpiebremzē. Pēdējā iespēja padzerties, un šoreiz viss bija kārtībā – pudele tika paķerta un es arī izmantoju mazliet iedzert kofeīna želeju; savējo biju apēdis jau ap 30. kilometru. Atkal nepatīkamais bruģis, bet atbalsts tikai pieņēmās spēkā – tiem, kuri klusēja, centos uzkliegt un pats aplaudēt, mudinot man pievienoties. Iedevu pieci Mārtiņam uz divriteņa un uz Brīvības ielas apdzinām Trako Limanānu, kurš jau bija novilcis kreklu – uzsitu uz pleca – un turpināju savas sekotājas vilkšanu. Turpat bija arī Didzis, tagad man atmiņa nedaudz viļ, taču viens no viņiem bija pārgājis soļos, bet sāka skriet, kad paskrēju garām. Pēdējo U veida pagriezienu paņēmu pēc iespējas plašāk, lai atstātu brīvu iekšmalu un turpināju skriet, nedaudz piktojoties par garāmgājēju kūtrumu. Vienā brīdī pat raidīju viņu virzienā sašutušu izsaucienu – vai tad tiešām jūs uz bērēm esat atnākuši?! Par laimi drīz atkal bija klāt Tet enerģijas aleja ar bundziniekiem un karsējām – par karstuma trūkumu gan sūdzēties nevarēju. Pēc tās gan dzinu jau Anitu uz priekšu, jo bija atlicis pats pēdējais kilometrs – Vecrīga, bruģis, skatītāju gaviles, karogi un paspēju vēl tikai pateikt laiku, un pabrīdināt par bedrēm uz ceļa. Finiša taisne, un palaidu Anitu pa priekšu – labu gribēdams, gribēju finišēt pa maliņu, bet viena no brīvprātīgajām nostājās tieši man priekšā un rādīja, lai skrienu pa labi. Tajā brīdī Anita uzsāka sprintu un beigu beigās starp mums paspēja finišēt divi ārzemnieki. Mans laiks 2:48:55 un kaut nedaudz, bet tomēr uzlabots pirms diviem gadiem Rīgas maratonā uzstādītais rezultāts. Tikmēr Anita bija nometusies uz ceļiem, un pats, atbalstījis rokas uz ceļiem, stāvēju un elpoju – viegli nebija. Pēc brīža es arī nometos uz viena ceļa, bet ātri savācos; tajā brīdī gan tas vilkās veselu mūžību. Kad Anita piecēlās, apskāvāmies, paslavēju un apsveicu viņu, un lēni un uzmanīgi vilkos uz priekšu. Patiesībā jutos diezgan sāpīgi – visvairāk sāpēja kāju iekšpuses un cirkšņi. Papļāpāju ar Vadimu, Didzi un Normundu, un Ingu. Biju diezgan dezorientēts un tikai pēc brīža man pieleca, ko viņa man saka – Inga uzvarēja pusmaratonā! Viņas vārdiem – man ir tas gods personīgi pazīt abas Rīgas maratona uzvarētājas. Un abas pārstāv to pašu komandu, ko es! 42km komanda vislabākie!! Dabūju mazliet ūdens, uzlēju sev virsū un tieši garām gāja jaunā Latvijas čempione maratonā; pārmijām pāris vārdus, uztaisījām kopbildi un kustējām tālāk. Draudzene tikmēr aizgāja ieņemt vietu masāžas rindā, kamēr es pavisam lēni un uzmanīgi sekoju. Līdz masāžai mazliet vēl pasildījos un tās laikā mani pat nointervēja LNT. Tālāk devos uz maratonistu atpūtas zonu, kur atļāvos iestiprināties un pastaipīties. Mazliet pietrūka buljona un kolas, vai kaut vai tīra ūdens; izlīdzējos ar piparmētru tēju un bezalkoholisko alu. Bet forši bija tas, ka turpat blakus bija arī TT telts – varēju pļāpāt, ēst, dzert, tirināties un kad tas viss bija izdarīts, pārģērbties un doties mājup. Kopumā sajūtas bija ciešamas, taču stāvot arvien ilgāk karstajā saulē jutu, ka neliels karstuma vai saules dūriens tomēr bija dabūts. Tiekot apgulties, auksta komprese bija tieši laikā un varēju beidzot atpūsties; savs darbiņš bija izdarīts.

Nobeigumā varu teikt, ka patiešām izbaudīju visu pasākumu kopumā. Gan skrējienu, gan atmosfēru ap to. Tik forši ir skriet mājās, pa ielām un tiltiem, un ceļiem, kurus ikdienā nākas mērot. Noskrieniešu un citu skrējēju pozitīvisms un enerģija ir tik lipīga, ka ļāva aizmirst ikdienas raizes un nebūšanas, un kārtīgi izpriecāties. Papildus prieks par visiem, kam tās bija pirmās sacensības, pusmaratonistiem, kas kļuva par maratonistiem, maratonistiem, kas kļuva par čempioniem; visiem, kas sasniedza personiskos rekordus (un valsts rekordu) un pārspēja sevi. Jūs visi kopā un katrs atsevišķi esiet iedvesma turpināt tiekties pēc arvien jauniem mērķiem. Paldies par atbalstu trasē, jūs esiet lieliski!

Pēc tam, kad jau finiša eiforija bija mazinājusies, paprātoju par to, kas būtu, ja būtu. Viegli nebija; bija karsti un otrajā maratona pusē jau jutu diezgan lielu diskomfortu gan ķermeņa lejasdaļā, gan plecā. Protams, būtu interesanti noskaidrot, cik ātri būtu varējis noskriet, ja jau no paša sākuma sekotu savam ritmam, skrietu ātrāk un uztrauktos tikai par savu rezultātu, nevis taisītu aizvēju un uzmundrinātu apkārtējos. Bet tas nav iespējams un tam nav nekādas nozīmes; katrs TT vislabāk zina, ko nozīmē turēt tempu un cik daudz nozīmē tas paldies pēc finiša.

Vēlreiz paldies komandas biedriem un ovācijas čempionēm – 42km komanda uz pjedestāla gan maratonā, gan pusmaratonā!