Siguldas kalnu maratons ir punkts uz i. Ne jau tikai tādēļ, ka tajā var tikt pie pēdējās medaļas i burta formā, kas kopā ar pārējām veido vārdu “Sigulda”, bet arī tādēļ, ka tās ir sezonas pēdējās sacensības, kas lielā mērā atstās pēcgaršu par visu sezonu, lai kāda tā bijusi. Tad vēl tādi faktori kā vēlme aizstāvēt pagājušā gada titulu, cīnīties par Latvijas čempionāta medaļām, ceļazīmi uz nākamā gada PČ un uzlabot savu reitingu, kas viss kopā ir diezgan smaga nasta, ar ko iziet uz starta. SKM kļuva vēl būtiskāks pēc CCC, kad visvairāk jau man pašai bija svarīgi sev parādīt, ka tā bija neveiksmīga apstākļu sakritība un es varu daudz vairāk.
Tomēr sezona ir bijusi gara, tāpēc nebija liels pārsteigums, ka garajā treniņā divas nedēļas pirms SKM pēda un celis tai pašai kājai, kuras potīti pagriezu PČ, sāka klusi īdēt, ka būtu tā kā laiks atpūsties. Uz Stirnu buka noslēgumu sūdzības kļuva jau nepatīkami skaļas, taču krietni čaklāka rullēšanās panāca to, ka SKM nedēļā jutos jau ļoti labi un likās, ka vismaz par šo skrienot varēs pārāk nesatraukties. Vēl lielāks prieks gan ir par izvairīšanos no visiem baciļiem, kas kopš atbraukšanas no CCC plosījās darbā.
Ja fiziski jūtos labi, tad dažbrīd pārdomas pirms SKM gan ir dažādas. Pareizā virzienā ievirzīt domas palīdz Andris un sarunas ar treniņbiedriem, tāpēc piektdienas vakarā, liekot visvisādas mantas starpfiniša somā, izdodas sevi lieliski noskaņot un nomotivēt kārtīgai cīņai, atmetot visu lieko. Galvenā motivācija ir izpildīt laika plānu un parādīt labāko, uz ko tajā dienā esmu spējīga, jo pārējais sakārtosies pats no sevis, ja tiks realizēti šie divi punkti. Taču starpfiniša somā tāpat nokļūst arī lukturis, jo tā tomēr ir ultra un nekad neko nevar zināt.
2/3 LČ dāmu pjedestāla un profesionāla atbalsta komanda
Sacensību rītā pamostos ar jūtamu satraukumu, par ko pat priecājos, jo nekas cits tik labi neliecina, ka gaidāms kas svarīgs. Braucienā uz Siguldu man kompāniju sastāda Viva, un sarunās laiks paskrien nemanot. Sacensību centrā ātri tieku pie numura un ieņemu vietu starpfiniša zonā, kas atstāj gana daudz laika sarunām un selfijiem. Daudzas sarunas agrāk vai vēlāk noved pie runām par atkārtotu uzvaru, taču negribu vietas dalīt pirms starta. Skaidrs, ka par to cīnīšos, taču dažas stundas vēl jāpagaida līdz būs redzams, cik veiksmīgi tas izdosies.
Negaidīti pacilājošs brīdis ir atklāšanas ceremonija, kur man ir tas gods pacelt Latvijas karogu. Pēc šī visas motivācijas, pārliecības un pozitīvo emociju baterijas ir pilnībā uzlādētas un Ziediņa pakājē nokāpju gaužām labā noskaņojumā. Pēdējās minūtes pirms sacensībām vienmēr strāvo ar tādu interesantu enerģiju it īpaši, kad tiek pavadītas plecu pie pleca ar draugiem. Pagūstam vēlreiz pasmieties, ka Cukuriņš varētu būt mans tempa turētājs, un tad jau arī tiek dots starts.
Lai nepārķertu startu, pirms gada nestājos pirmajā rindā, taču tad citi bija savas spējas novērtējuši ar krietnu devu optimisma un jau Ziediņā varēju nodarboties ar apdzīšanu. Šogad esmu nolēmusi mācīties no šīs pieredzes, tāpēc startēju no otrās rindas tūlīt aiz Andra. Sākumā turos viņam aiz muguras, taču jau drīz viņš attālinās un palieku citu skrējēju ielenkumā, kas ciešā čūskā virzās augšup pa izpļauto trajektoriju. Vienā brīdī blakus dzirdu Lindas jautro čalošanu, taču drīz tā apklust un cilvēku apkārt ir tik daudz, ka man nav ne mazākās nojausmas, vai viņa ir priekšā vai aizmugurē.
Tiekot augšā Ziediņā, redzu pāris skrējējus, kas ir gaužām skumīgā stāvoklī pēc cīņas ar šo nogāzi, un uzreiz atceros vienu no SKM bingo punktiem par to, kā, mēģinot tikt pie apaviem, var tikt pie DNF. Līdzjūtība ir īsa, jo ir laiks noskrējienam pa Pilsētas trasi, kur drošā solī apsteidzu skrējējus. Lai arī noskrējiens vietām izskatās slidens, ar saķeri problēmu nav nekādu un es vēlos, lai tas būtu garāks. Korde ir kāpums, ko gaidu vismazāk, taču drīz tas ir klāt. Viegli nav, taču citiem apkārt tas sagādā lielākas grūtības. Skatos uz meiteni, kura ir tik ļoti saliekusies uz priekšu, ka ar seju nav tālu līdz zemei. Domāju pateikt, ka šādi kāpt nav īpaši efektīvi, taču paturu mēli aiz zobiem, jo tajā brīdī, kad jau otrais kāpums ir novedis līdz šādam stāvoklim, citu komentāri gan jau ir pēdējais, ko gribas dzirdēt.
Kordes noskrējiena sākumā turpinu apdzīšanas manevrus, taču akrobātiskie elementi pār nokritušajiem kokiem gan man pārāk pie sirds neiet. Viens koks ir tik augsts un liels, ka tam pārkāpt pāri nevaru, principā sanāk uz tā apsēsties un kājas ir gabaliņu virs zemes, bet kaut kā tieku pāri, pārlieku neaizkavējot satiksmi aiz sevis. Nākamajos trīs apļos tieku tam pāri ar improvizētu lēcienu, kas ir kaut kas starp barjerskriešanas tehniku un lēcienu pār buku. Kāpums Kaķīškalnā ir labāks par Kordi, lai arī augšā ir jāpacīnās ar slideniem māliem. Turpat arī ir Normunds, kurš tik pasaka kaut ko par manu taktiku, un tajā brīdī saprotu, ka noteikti neesmu augstā pozīcijā. Nepajautāju gan, kurā tieši vietā esmu, jo jāskrien tālāk.
Lejā no Ķeizarkrēsla tieku daudz veiklāk kā treniņskrējienā pa SKM trasi. Lēzenajā kāpumā pa mulču uz Laurenčiem sākumu pat uzskrienu, kas izsauc skaļus uzmundrinājumus no apkārtējiem, taču beigas gan raitā solī uzkāpju. Šim sekojošajā noskrējienā pa velo trasi it kā jūtos labi, taču saprotu, ka domas ir kaut kur citur un neesmu pilnībā fokusējusies skrējienam. Ik pa laikam kaut kur aizķeros, mēģinu pagriezt potītes un katra šāda epizode mani uzvelk aizvien vairāk. Kad beidzot sākas taisnais posms, kas Ķeizarskata apakšā izmet lielu cilpu, pamanu Lindu un varu novērtēt attālumu starp mums. Cenšos taisnajā gabalā neslinkot, bet ir sajūta, ka nevaru realizēt pilno potenciālu un kaut kā pietrūkst. Neapmierinātība ar savu sniegumu turpina augt, bet vēl mazliet jāpaciešas līdz kulminācijai.
Kad ir veikts taisnais gabals līdz Mednieku namiņam, trase ved lejā pa koka trepēm. Pagriezienā stāv brīvprātīgais un brīdina, lai uzmanās, jo esot slidens. Pasaku paldies, pasperu trīs soļus pa trepēm un – bladāc! – esmu gar zemi. Uz trepēm esmu pamatīgi atsitusi muguru, trieciens ir izgājis arī caur roku uz visu plecu zonu. Lai arī skarbs, šis droši vien bija nepieciešamais restarts. Atlikušais noskrējiens gan tiek veikts ar zināmu bijību un dzirdināšanas punktā veicu neplānotu, taču pavisam neilgu pauzi, lai noskalotu zemi no sūrstošās plaukstas. Secinu, ka kritiens nav atstājis sekas, kas traucētu skriet, un turpinu skriet jau ar pavisam citu attieksmi. Tagad ir jāskrien, muļķoties un domāt par visu ko citu varēs pēc tam, kad vēl četras reizes būs uzkāpts Ziediņā.
Kādu laiku tas labi izdodas. Lejup pa veco serpentīnu skrienu ar nelielu piebremzēšanu, lai tas nav pēdējais patīkamais noskrējiens. Gandrīz pašā tā lejā garmins nopīkst, ka laiks želejai. Tā kā esmu apņēmusies ēst kā pēc pulksteņa bez nekādiem kompromisiem un prātošanām par to, vai gribas, tad automātiski velku želeju no kabatas un gatavojos ēst. Protams, aizrijos jau ar pirmo malku, taču, negribot izliet atlikušo uz rokām, cenšos visu ātrāk apēst. Klepodama cenšos nobēdzināt nelaimīgās želejas iepakojumu kabatā, taču tas izkrīt no rokām un to ķerdama saslīdu uz slapjajām lapām un vēl mazliet pastiepju sasisto muguru. Beidzas viss laimīgi – nekas nav piemēslots un pēc kārtīgas padzeršanās beidzot spēju paelpot, taču nu gan mans pacietības mērs ir pilns.
Labā ziņa gan ir tāda, ka jau ceļā uz starpfinišu ir skaidrs, ka pat ar visiem izgājieniem iekļaujos laika plānā. Ziediņa apakšā noķeru Lieni, kura saka, ka tepat priekšā ir Irita, kura izskatoties nolūzusi. Paskatos uz augšu, ieraugu viņu, bet par nolūzuma pakāpi nekādus secinājumus nevaru izdarīt, jo pavisam retais Ziediņā kāpjot izskatās spēcīgs. Tāpat arī var redzēt Lindu, kura ir jau krietni augstāk. Kāpju, mazliet parunājos ar Lieni, taču galvenokārt noskaņojos nākamajiem trīs apļiem. Lai kas būtu noticis pirmajā, tas viss jāatstāj aiz muguras.
Starpfinišā mani apkalpo Lelde. Pirmā reize sanāk mazliet neveikla, kamēr sastrādājamies, taču tieku gan pie kolas, gan želejām, gan jaunām pudelēm un KP pametu ātrāk par Iritu, un Pilsētas trases noskrējienā esmu panākusi Lieni. Viņa ik pa laikam skatās atpakaļ, taču mans skats ir tikai uz priekšu. Laikam esmu tik nokoncentrējusies uz skriešanu, ka neatceros, tieši kurā vietā no viņas atraujos. Katrā ziņā jūtos krietni labāk kā pirmajā aplī. Situācija teju identiska kā Līgatnes Stirnu bukā, kur ieskrējos ap 19. kilometru. Tur vienīgi vairs neko nevarēja tik vēlu glābt, bet šeit neesam vēl pat pusē.
Nonākot klajumā pie Ķeizarskata, ieraugu Lindu skrienam pretējā virzienā. Abas priecīgi sasaucamies un, nonākot cilpas tālākajā galā, trases tiesnese pasaka, ka mums starpā ir 2 minūtes, taču Lindu vairs neredzu. Taisni veicu jau pēc sajūtām kvalitatīvāk, arī pēc Kājnieku tilta augšā cīnos, cik vien sparīgi varu, visu laiku atgādinot sev, ka tieši taisnes un lēzenie kāpumi ir tie, kur man no sirds jāstrādā. Neatslābstu, un drīz tas vainagojas panākumiem, jo priekšā parādās Linda. Tā brīža līdzskrējējs jautā, vai ķeru viņu rokā, uz ko varētu vienkārši apstiprinoši atbildēt, bet tā vietā saku, ka tā nu sanāk, ja reiz mans temps ir ātrāks par viņas. Kāds cits, ko apdzenu, nokomentē, ka nu gan esmu ieskrējusies, bet ko padarīt, ja pēc divarpus stundām beidzot man ir “atvēries” un var skriet kā gribas?
Drīz klāt Mednieku namiņš un otrā iespēja izpausties uz koka trepēm. Brīvprātīgais klusē, laikam secinājis, ka šai tāpat nav vērts neko teikt. Gudrāki gan esam kļuvuši abi, jo arī es esmu izdarījusi secinājumus, un jau zinu, kā ar trepēm tikt galā ātrāk un drošāk. Vairs tik ļoti nebaidos, un noskrējiena beigās jau esmu Lindai astē. Dzeršanas punktā veicu apdzīšanas manevru, jo man pietiek vien paķert glāzi, kamēr viņa uzpilda pudeli. Skrienu prom un domāju, ka nu gan savādi – kolīdz esmu priekšā, tā iestājas kaut kāds miers un paliek tikai cīņa ar pulksteni.
Jau uz balkona ievēroju, ka skatiens sāk migloties un labāk nepaliek. Paberzēju acis, bet nelīdz. Pirms gada SKM trešajā aplī bija tāpat, taču citos skrējienos tādu parādību neesmu novērojusi. Vai tas raibā seguma dēļ? Ai, štrunts, daudz par to nedomāju un skrienu tālāk. Kā nekā, visas šīs takas ir izskrietas jau iepriekš un daudz kur jau zinu, kur ir saknes.
Noskrienot pa serpentīnu un sākot lielā apļa cilpu, ir skaidrs, ka tūristu laiks ir sācies. Daži palaiž, citiem jāskrien apkārt, vēl daži mazāki tūristi rausta marķējumu, kurus apsaucu. Uz trepēm pie Gūtmaņalas jau kļūst pavisam šauri, bet jūtos gana maza un nekaunīga, lai īpaši sevi nebremzētu. Drīz pēc tam gan ir pirmā vieta, kur pamanos paskriet garām marķējumam. Par laimi, man tas maksā vien pāris sekundes, jo uzreiz jau pretī skrien kāds īsās distances veicējs un jautā, vai nav redzēts marķējums. Apgriežos un secinu, ka ir palaists garām ļoti spilgti nomarķēts pagrieziens.
Tālākais jau ir labi zināms posms no pagājušā gada SKM, un to izmantoju savā labā, droši skrienot. Šogad te nav neviena, kurš prasītu virzienu uz Turaidu, bet vēl jau ir nākamais aplis. Tēja neoficiālajos dzirdināšanas punktos izskatās labi, bet pat nedomāju apstāties. Ieskrienot mežā, uz īsu mirkli apjūku pie pār takas nokrituša koka, taču nākas vien kāpt pāri un turpināt sekot marķējumam. Ar katru kilometru jūtos aizvien labāk, noskrējiens no Krimuldas pilsdrupām nav ne tuvu tik mālains kā mani brīdināja, esmu savā elementā. Izvairos no sadursmēm ar tūristiem un citiem skrējējiem pie serpentīna, uz Gaujas tilta mani sasmīdina brīvprātīgā, kura sēž ar muguru pret skriešanas virzienu un tad, kad cilvēku bariņam uzsaucu: “Malā!”, viņa, galvu nepagriezusi, klusākā balsī atkārto manis teikto.
Pirms ķeros pie Ziediņa forsēšanas trešo reizi, atpūšos ar botas aizšņorēšanu. Garām iet divi cilvēki, kuri uzmundrinoši saka, ka vēl tikai mazliet palicis, uz ko atbildu, ka vispār jau palicis vēl tikpat. Kāpt bungu pavadījumā ir uzmundrinoši, bet Viktora aicinājumam paskriet gan gribas pateikt ko nejauku, taču zinu, ka augšā to tāpat nedzirdēs, un velti spēkus netērēju. Laikam gan kaitina tas pietiekami, lai uzkāptu ņipri, tā, ka uzmundrinājuma mērķis sasniegts.
Nonākot KP, visu nevajadzīgo metu uz zemes. Ina piedāvā nūjas, no kurām atsakos, dzeru kolu, tieku pie želejām nākamajam aplim. Izmantoju izdevību pajautāt, kā veicas Andrim, un dodos prom. Vienu brīdi apsvēru pajautāt arī par to, vai ir nojausma, kur ir pārējās meitenes, taču to neizdaru. Kaut kā liekas, ka šī informācija man nav vajadzīga, pat ja būtu zināma. Šajā KP gan liktenīgais brīdis ir pienācis vienai no pudelēm, kurai tiek uzkāpts virsū. Pirms gada pirms SKM tiku pie dāvanu kartes apaviem un trasē saplēsu apavus, šogad man ir dāvanu karte Salomon un salūzt pudele. Sakritība?
Vien vēlāk saprotu, ka 35km esmu veikusi kā pirmā meitene pāris minūtes pirms puišu trešās vietas, ja neskaita pilnās distances veicējus. Nav slikti! Trešajā aplī dodos viena, taču saņemu atbalstu gan no zelta rudens baudītājiem, gan brīvprātīgajiem. Korde kļūst aizvien izaicinošāka. Spriežu, ka apļiem ir viena laba īpašība – tie beidzas. Vēl tikai vienu reizi te jākāpj, tikai vienu! Kaķīškalna augšā paskatos atpakaļ, bet nevienu neredz. Tas gan nenozīmē, ka drīkst atslābt.
Pa mulču uz Laurenčiem nekāda skriešana vairs nesanāk, bet kāpju, cik ātri varu. Paceļu galvu, kad Mareks izklausās tīri pārsteigts mani ieraudzīt un saka, ka esmu plus mīnus desmitniekā. Oho, vai tā tiešām var būt? Nespēju un nemaz nemēģinu slēpt prieku, jo stiprā dalībnieku saraksta dēļ šis bija tāds A+ mērķis, uz ko nemaz nekoncentrējos, bet atliek tik iedot mazu cerību un parādās pavisam jauna degsme.
Likās, ka jau otrajā aplī jūtos lieliski, bet tas ne tuvu nav salīdzināms ar sajūtām trešajā. Ar mazu atpūtas pauzi pa vidu uzskrienu lēzeno kāpumu pa ceļu aiz Laurenčiem no otras puses. Te lielā mērā jāsaka paldies Normundam par fantastisku uzmundrināšanu. Jo tuvāk esmu, jo intensīvāk skan zvans, un smaidām abi divi. Kolīdz esmu uz taisnes, uzņemu pavisam citu ātrumu. Jau pa gabalu saņemu uzmundrinājumus no trases tiesneses un Alvja, kurš ir uz velo, arī Roberts pakāpj malā un saka, ka esmu tāda pati kā Andris, kurš ātrā, smukā solī paskrien garām. Atbildu, ka mācos no labākajiem, un prom esmu. Uz taisnēm ieņemu gandrīz autopilota stāvokli. Vienīgais mērķis ir pēc iespējas ātrāk kustēties uz priekšu, nav vieta atrunām un domām par to, ka kaut kas sāp, ir nogurums vai grūti. Tikai es un taka. Un neticama viegluma sajūta. Liekas, ka aiz muguras brauc velo, bet droša neesmu un atpakaļ neskatos. Pie Kājnieku tilta aizdomas apstiprinās, kad Alvis nokomplimentē smuko soli un novēl tā turpināt.
Arī kāpums aiz tilta padodas negaidīti labi, skriešanai mijoties ar iešanu. Vienā iešanas pauzē tuvojos ģimenei, kas stumj augšā riteņus. Vecākiem tas padodas viegli, bet sīkais aiz muguras čīkst, ritenis neklausa un krīt no rokām ārā. Kad esmu pie puikas, tēvs pagriežas un saka dēlam, lai saņemas, jo viņam tūlīt meitene paies garām, uz ko sīcis reaģē ar pamatīgu skandālu. Sajūtos gaužām neērti un cenšos no situācijas aizbēgt, teju nepasakot tēvam, ka arī viņam jāsaņemas, jo viņu tūlīt apdzīs tā pati meitene. Iespējams, būtu viņiem jāpasaka paldies par tik ātru uzskriešanu.
No sirds izbaudu ātro skriešanu pa taisni. Viss liekas tik viegli, jūtos tieši tik labi, ka pat nodomāju, ka varētu vēl kādus dažus apļus noskriet. Jūtos spēcīga, jūtos ātra, jūtos nenoķerama. Sacensībās nav daudz labāku sajūtu par šo, kad apzinies, ka skrien tā, ka citiem nav izredžu.
Vienīgā dīvainā blakusparādība ir slāpes. Kopš Ziediņa esmu izdzērusi gandrīz litru, kas nozīmē, ka dzirdināšanas punktā nāksies neplānoti uzpildīties. Lejup pa trepēm tieku vēl drošāk un ātrāk kā iepriekš, jo tās lielā mērā ir nožuvušas un sausas, arī iemītā taciņa blakus jau kļuvusi par maģistrāli. Dzirdināšanas punktā ierodos nepamanīta, lai arī ziņoju, ka man vajag ūdeni. Tā gan nav vienīgā ķibele – sākumā ir grūti atvērt pudeles, pēc tam nevienu no tām neizdodas ar pirmo reizi aizskrūvēt tā, ka netek ārā. Neapmierināta kaut ko purpinu, bet galu galā pudeles ir ciet un varu turpināt skriet.
Atlikušā apļa daļa paiet bez problēmām. Kāpt augšā paliek aizvien grūtāk un lēnāk, taču līdzenajās vietās neielaižos nekādos kompromisos vai diskusijās ar sevi. Kad esmu uzkāpusi no Princešu avota līdz laika kontroles punktam vecā serpentīna augšā un jau dodos pilsdrupu virzienā, dzirdu aiz muguras tiesneša un kāda skatītāja pēkšņo atklāsmi, ka tā taču bija sieviešu līdere un varbūt vajadzēja viņu uzmundrināt… Otras iespējas viņiem nebūs, jo te šodien vairāk neatgriezīšos, bet pieņemu labo nodomu. Kad grasos sākt noskrējienu aiz pilsdrupām, tūristu bariņš manāmi uztraukts cenšas mani atrunāt no došanās lejup pa krauju, bet paspēju tik atteikt, ka viss ok, tās ir sacensības, un pazūdu.
Skatos pulkstenī un secinu, ka trešo apli pabeigšu krietni zem sešām stundām, kas dos patīkamu rezervi pēdējam aplim, lai iekļautos 7.5 stundās. Tas vien ir iemesls, lai augšup dotos ar smaidu. Vēl viens iemesls ir tas, ka Andris mani nebūs noķēris un apdzinis par apli, par ko iepriekš bijām daudz jokojuši. Kāpjot Ziediņā, priekšā redzu pāris konkurentus, bet Ziediņš nav tā vieta, kur domāt par viņu ķeršanu. KP esmu gaužām priecīga. Palicis viens mazs aplis, sajūtas labas, tieku pie kolas, pēc palūgšanas saņemu arī želejas, kas joprojām nekādu riebumu neizraisa un tiek nedomājot patērētas, kolīdz garmins saka, ka vajag. Nokļūstu arī Jāņa taisītā storijā un ar vārdiem, ka vairs jau nekas nav palicis, dodos pretī pēdējiem 15km.
Uzreiz aiz KP paskrienu garām Konstantīnam, noskrējienā kājas vairs netaupu. Pasaku paldies brīvprātīgajam pie peldvietas, ar high five nogriežos uz Kordi, bet jau jūtu, ka negribu to kalnu redzēt. Augšā kāpjas aizvien grūtāk, ik pa laikam taisu pauzes. Atceros SKM bingo nepievienoto punktu par to brīdi, kad domā, ka tev ir augstuma slimība, bet patiesībā esi vienkārši nīkulis. Priekšā redzu Cukuriņu, bet neesmu droša, ka viņš ir pamanījis mani. Kāpju un spriežu, ka varbūt galu galā būs viņš mans tempa turētājs. Sākam pārmīt kādu vārdu, bet kustība augšā ir diezgan depresīva, jo piepeši liekas, ka augšstilbi ir atteikušies. Cenšos uzņemt kādas pozitīvas emocijas no Margaritas, kura visu šo laiku ir stāvējusi Kordes virsotnē, taču daudz lielāka motivācija ir turēt līdzi Kristapam, kad viņš sāk noskrējienu. Garās kājas ir priekšrocība un viņš atraujas, bet uz ceļa viņš jau ir atkal panākts.
Kaķīškalns ir tikai kripatu labāks par Kordi. Sākumā nokļūstam Jura selfijā, kas uz mirkli padara kāpienu jaukāku, bet jau drīz esam vieni ar vārgiem augšstilbiem. Spriežam, cik kāpumi palikuši, kur pieskaitām arī to pusotru augstummetru pirms Kājnieku tilta. Augšā mums iet vienlīdz grūti, pa taisnēm esmu kripatu spēcīgāka, savukārt noskrējienos ir ko turēt līdzi Kristapam. Lejā aiz Laurenčiem skrienu diezgan uz sajūtām, jo viena acs ir diezgan aizmiglojusies, mežā ir patumšs un neredzu jēgu pārgalvībai šajā brīdī. Kāpjot augšā pretim Normunda zaļajam busam, Kristaps saka, ka man nevajag viņu gaidīt, bet tajā brīdī nudien neliekas, ka es spētu kaut kur aizlaisties.
Lai cik grūti nebūtu kļuvis, uz taisnes atkal ieslēdzu autopilotu. Laikam esmu tik ļoti noskaņojusies izdarīt kļūdu labojumu pagājušajam gadam, kur pēdējais aplis varēja būt labāks, ka negrasos atslābt. Uzņemos vadību, ļauju Kristapa soļiem aiz muguras sevi motivēt un tikai šancēju. Izskrienam kilometru zem 5:00/km un vairāk kā jebko gaidām tiltu, jo tas ļaus uz brīdi paiet. Kad tas ir klāt, Kristaps paziņo, ka šis bija ļauni, taču vismaz esam tuvāk finišam. Grūti nepiekrist. Pārskrienam pāri tiltam, taču soļos pārejam pie pirmā slīpuma. Te atkal ieslēdzu autopilotu, slāju augšā, cik ātri vien varu, un laikam tajā brīdī arī no Kristapa atraujos.
Neļaujos nekādām domām par iešanu vai slinkošanu, nedodu sev nekādas atlaides. Kolīdz slīpums ir galā, sāku skriet. Ja apļa sākumā uz mirkli bija šaubas par 7,5 stundu plānu, šobrīd par iekļaušanos šaubu nav, taču gribu redzēt, cik ļoti varu pārspēt plānu. Esmu uzstādījusi kā mērķi Mednieku namiņu, līdz turienei nekādas iešanas vai slinkošanas. Tik ļoti cenšos skriet pa labāko trajektoriju, ka dažus lēnākus skrējējus apdzenu ļoti tuvu, tādējādi varbūt kādu nobiedējot. Liela daļa gan cenšas uzmundrināt, citi ir pat skaitījuši, kura es esmu, ko ļoti novērtēju, jo starpfinišā ieņēmu 7. līdz 11. vietu.
Prieks ir liels, nonākot pie namiņa. Uz trepēm netrakoju, jo nav vairs kājās svaiguma. Šoreiz uzpildīt pudeles man nevajag, jo palikuši vien 4km, taču iespēju apstāties un padzerties gan izmantoju. Ilgs tas prieks nav, jo mani dzen prom, lai gan gribētos palikt ilgāk. Gabaliņu aiz ūdens punkta ir pārkritis koks, kuram pat pēdējā aplī saņemos pārlēkt pāri, vēl taisns gabals līdz trepēm, kur joprojām spēju kvalitatīvi tikt augšā, tad līdz serpentīnam… Viss zināms no galvas. Uz serpentīna vairs neko netaupu, pilnā ātrumā skrienu lejā un tieku apbalvota ar ātrāko kilometru visā skrējienā – 4:13/km. Serpentīna pakājē mani uzmundrina draugi, un tad jau smaidu vairs nenoslēpt vispār. Tas gan nenozīmē, ka atslābstu – tempu turu augstu līdz pat pašam Ziediņam, jo zinu, ka tam tāpat nesataupīties un visas cerības ir uz bungu un ovāciju spēku.
Pēdējais Ziediņš ir maģisks. Štrunts, ka kājas uz augšu nevelk, tas dod mazliet vairāk laika saprast, kas ir izdarīts. Atkārtota uzvara SKM un Latvijas čempiona tituls šobrīd paliek otrajā plānā, jo daudz svarīgāk bija labi noskriet sevis dēļ. Izskriet visu rūgtumu par CCC un pierādīt sev, ka varu izmantot to pieredzi, lai augtu un kļūtu stiprāka. To visu es izdarīju. Tāpat parādīju, ka esmu mācījusies no pagājušā gada nepilnībām, audzinājusi raksturu, lai kvalitatīvi noskrietu visu distanci, lai cik grūti nebūtu. “Anete! Raķete!” un bungu pavadījumā kāpju, staroju kā saulīte un finišēju 7:23:12.
Kad vēlāk ir pieejami splitu laiki, var apskatīt, ka trešā apļa fantastiskās sajūtas ir rezultējušās tajā, ka šo apli par mani ātrāk ir noskrējis tikai Andris un Kristaps Magone, savukārt starp pirmajiem 35km un pēdējiem 35km man ir vismazākā atšķirība laikā no visiem. Tiesa gan, ir arī lietas, kur jāpiestrādā. Viena no tām ir skriešana lēzenos kāpumos, savukārt otra – neatslābšana kāpumos beigās. Tāpat arī takās nav pieļaujama pirmajā aplī piedzīvotā izklaidība, kas varbūt šoreiz ar nedaudz lēnāku sākumu izglāba visus pārējos apļus, bet varēja arī beigties daudz bēdīgāk, ja neuzmanība būtu rezultējusies traumā vai smagā kritienā. Kopumā gan esmu patiesi lepna par paveikto un neesmu sevi taupījusi, kam piekrīt arī visas sāpošās maliņas.
Ultru skrien viens, taču man vienai šis nebūtu izdevies. Palīdzēja ikviens, kurš turēja īkšķus klātienē un domās, bungoja, uzmundrināja, atbalstīja. Man bija lieliska suporta komanda, kas lika ar nepacietību gaidīt katru starpfinišu. Paldies treniņbiedriem, taboram, ka man esat! Prieks un gods dalīt čempiona titulu ar Andri, kurš neļāva nīkuļot pēc CCC un man bija, no kā bēgt lielu daļu distances. Viņam arī jāsaka paldies par to, ka es vēl paiet īsti nevarēju, kad jau dalība uz nākamo ultru bija kabatā.
Skriešanas komūna bez viņas nebūtu tāda, kāda tā ir. Piekrītat? Mums vajag selfijus, agro rītu koptreniņus, gardas kūkas, smaidus trasē, ballītes un smieklus… Bet tas nav viss. Aiz izklaidēm ir arī darbs – gan treniņos, gan skrējēju pasaules saviesīgajā dzīvē. Ja biji lielākajā skrējēju ballē, tad zini, ka arī Lelde pielika savu roku, lai tā taptu tāda, kāda tā bija. Arī skriet viņa prot, ne tikai selfijus taisīt – tikusi pat no Rīgas līdz Valmierai savām kājām, kā arī, komandu glābjot, kamēr daļa no tās skraida pa vulkāniskām salām, pat uz pjedestāla pelnīti uzraususies. Selfiju pavēlniece uzskata, ka, ja viņa var noskriet, to var jebkurš.
Tradīcijas jākopj – jau ceturto gadu vienu no gada īsākajām naktīm sešu stundu un astoņu minūšu ilgumā noskrējām. Paldies jums un paldies mums! Lasīt tālāk.
Man patīk skriet, varu to darīt stundām ilgi, izbaudot dabas skatus vai vienkārši kustību prieku, tomēr garie skrējieni, ka zināms, ir stipri ārpus komforta zonas un mēdz sagādāt ne tikai grūtības, bet arī krietnu devu vientulības. Reizēm tas der, bet reizēm gribas kompāniju. Rogainingi šajā ziņā ir ideāli. Protams, var gadīties, ka jacīnas ir ne tikai ar savu, bet arī ar pārinieka mīkstmiesi, tomēr neizpaliek jautrība un kopīgi piedzīvojumi daudzu stundu garumā. Pirms pusotra gada pamēģināju to pirmo reizi un kopš tā brīža nevaru vien likties mierā. Patīk. Visbiežāk mana komandas biedrene ir bijusi Inga. Kopā ar viņu esam guvušas stipri daudz sāpīgu mācību, tādēļ vienojāmies, ka šoreiz visu darīsim pareizi vai vismaz ne tik nepareizi, kā līdz šim. Nomainījām arī nosaukumu no amizantā, bet mazliet neveiklā „Kur ir Ziemeļi?” uz „Sciurus vulgaris” kā atsauci uz VSK Noskrien Vāverēm.
Starta vietā pie Azura ierodamies laicīgi, tādēļ reģistrācijā ne mirkli negaidām rindā, paspējam pat uzēst brokastis un ieskriet aptiekā. Inga mani nedaudz uztrauc, jo nav vesela, lai gan viņa ir stipra un, jādomā, izturēs tās 6 stundas. Plānošana mums aizņem tieši haotiskas 20 minūtes. Neizskatot variantus, uzzīmējam ļoti optimistisku maršrutu ar 39 km gaisa līnijā. Gan jau vēlāk izdomāsim, kur noīsināt. Metamies stāties rindā pie ieejas starta koridorā. Kad pienākusi mūsu kārta nopīkstināt identus, Inga pēkšņi apķeras, ka nevar atrast kompasu. Saku, ka iztiksim ar manējo, bet viņa nav ar mieru, tādēļ traucas uz mašīnu to meklēt. Man tas uzdzen nelielu stresu, bet gan jau, ka es arī negribētu skriet bez kompasa. Vēroju kā cilvēku masas plūst iekšā starta koridorā. Esam tik daudz. Tas varētu radīt sastrēgumus uz ieplānotā dzelzceļa pārvada. Inga atgriežas bez kompasa, ko darīt, skriesim ar vienu. Starts. Cilvēku masa spiežas cauri vārtiem. Pieķeros pie Ingas somas, negribētos pazust straumē. Plūstam tai līdzi tilta virzienā, lēciens pāri barjerai un sastrēgums uz kāpnēm. Pirmais punkts ir tieši ceļmalā – pieticīgs divnieciņš. Diemžēl esam uzsākušas par strauju un mana nelietīgā kreisā kāja ņemas par to atriebties, raujoties labi zināmajos krampjos. Nāksies nomest tempu, gan pēc kādiem 5 km atlaidīs. Tikmēr savācam pāris garlaicīgus punktus Daugavas malā. Laiks ir vienkārši brīnišķīgs – tik silts un pavasarīgs. Skriet bez virsjakas izrādījās pareizā izvēle. Nākošie 7 punkti izvietoti Ķengaragā. Tas ir mans rajons, te esmu pavisam droša, skrienu taču pa bērnības pagalmiem. Bišku padomāt vajag vien pie 67. punkta, parējie paši iekrīt kabatā. Ķengaragu atstājam ar 28. punktu, šķērsojot Šķirotavas dzelzceļa pāreju. Tieši laikā, jāpiezīmē, jo aiz mums dārdēdams velkas kravas vagonu sastāvs.
Turpinām pa Krustpils ielu. Ceļā aizvadīta nedaudz vairāk kā stunda. Šķiet, mums iet tīri labi, bet priecāties vēl nedaudz par agru. Droši vien, ka visi grūtie punkti vēl tikai priekšā. Necik daudz neskrējušas, raujam pa kreisi mazdārziņos meklēt 58. punktu. Šķērsojam grāvi, skaļi apmainoties ar viedokļiem, vai tas bija vai nebija jādara tieši šeit, lai nu kā – turpinām gar to uz priekšu, atpakaļ jau neskriesim. Šī nodarbe kļūst par izaicinājumu, kad jāspraucas pa brikšņiem starp grāvi un sētu, aiz kuras riedams un siekalas šķiezdams, plosās milzīgs, pinkains suns. Jāspraucas tiešām ar spēku, un esmu tik tuvu zvēram, ka sajūtu viņa elpu uz savas sejas. Tirpas pārskrien pār muguru iedomājoties, ar kādu labpatiku viņš šobrīd iecirstu zobus manā vaigā. Varbūt vajadzētu viņu nofotografēt? Atmetu šo domu, redzot, ka Inga sāk strauji attālinaties. Tiekam uz normāla ceļa un punkts ir rokā.
Tālāk karte rāda, ka šķērsojams grāvis. Kad nonākam pie tā, saprotam, ka ir auzas, grāvis ir plats un nekā līdzīga tiltiņam nav. Pavadām mirkli prātojot, vai ir vērts meklēt kādu apkārtceļu, bet nolemjam skriet gar grāvi puslīdz vajadzīgajā virzienā, cerībā, ka tas paliks vismaz šaurāks. Tas, protams, nenotiek. Otrpus grāvim pamanām kādu vīru komandu, kas saka, ka mūsu izvēlētajā virzienā nekas labs nav gaidāms, vienas vienīgas sētas, tādēļ labāk šķērsot to sasodīto padarīšanu. Viņi brien pāri grāvim vietā, kur tas aizaudzis ar krūmiem. Drosmīgi, bet pretīgi. Taču kādu mirkli skrējušas saprotam, ka mums jādara tas pats. Ūdens ir tiešām atbaidošs – duļķains, necaurspīdīgs, ar varavīkšņainiem eļļas plankumiem pa virsu. Noskatām tādu aizaugušāku vietu un brienam pāri. Kedas piesmeltas, bet pāri esam. Nebija nemaz tik traki. Tikai neparasti silta sajūta kājām. Veiksmīgā kārtā esam trāpījušas uz vajadzīgā ceļa. Lai atrastu 65. punku, neriskējam maldīties cauri rūpnieciskajām teritorijām un skrienam apkārt uz Granīta ielu. Atpazīstam šo vietu, vispirms pēc smaržas – spēcīga svaigas koksnes smarža, pēc tam arī pēc izskata. Protams, te mēs skraidījām pagājušo sestdien, tikai no citas puses. Saprotam, ka, ja esam tik tālu apmetušas līkumu, būtu grēks nepaņemt arī 43. punktu, kas atrodams vieglāk par vieglu. Pēc tā garš un garlaicīgs skrējiens uz jau plānoto sešinieku. Jau atkal Ingas Garmins paziņo, ka laiks uzēst. Man rodas aizdomas, ka tam gadžetam vispār nekas cits nav prātā. Mirkli pasvārstījušās ar domu par vēl vienu ārpuskārtas četrinieku, tomēr nolemjam turēties pie plānojuma. Skrienot uz nākamo punktu, tiek pieveikts pusmaratons. Kādas 2h un 15 min. Tas mani uzjautrina – mans pirmais pusmaratons pirms 3 gadiem prasīja tikpat ilgu laiku. Inga smejas, ka viņai tik lēna pusmaratona gan nav bijis. Atrodam punktu, tas ir viegli, tāpat arī vēl vienu, maza ezeriņa krastā. Izskrienam cauri Vālodzēm, pa ceļam satikuši draudzīgo Eža Puskažociņu. Pēc punkta sasniegšanas saprotam, ka puse ceļa, spriežot pēc mūsu optimistiskā plānojuma, ir pieveikta un tūlīt būs pagājusi arī puse laika, tādēļ ir vērts apsēsies ceļmalā un nedaudz pārdomāt dzīvi. Pieņemam prātīgu lēmumu, nedoties uz vēl diviem attāliem ieplānotajiem punktiem, jo tas prasītu kā minimums 5 km, pie tam kas vēl zina, vai tajos mežos nesavārīsim ziepes. Tā vietā, ja laiks atļaus, paņemsim klāt kādu punktu tuvāk startam. Pēc sastrādātajām muļķībām Rīgas Rogainingā rudenī, ļoti centīsimies iekļauties kontrollaikā. Metamies pretī 55. kontrolpunktam. Līdz lielajam ceļam aizskrējušas, griežam pa taisno pāri apstādījumiem vajadzīgās elektrolīnijas virzienā. Priekšā, protams, grāvis. Kamēr apmulsusi veros, cik liels līkums būtu jāmet tam apkārt, Inga jau ir atradusi šaurāku vietu un lido tam pāri. Lieliski, tagad tikai pa stigu uz priekšu. Purvs, mums vajadzīgs austrumu stūris. Vai purviem vispār ir stūri? Kamēr par to prātoju, punkts jau spīd cauri kokiem. Lieliski. Ceļā uz nākamo gan nedaudz sapinamies meistarībā un aizskrienam ar dīvainu līkumu, ko pamanām tikai vakarā, pētot noskrieto ceļu. Tobrīd likās, ka skienam pa taisno. Nākamais punkts izrādās Līgo parka estrāde Ulbrokā. Viegli, tāpat kā turpmākie 2 kontropunkti tajā pašā Ulbrokā. Tomēr pēc tam tik vienkārši vairs neizskatās. Nākas skriet, līst un vilkties apkārt rūpnieciskai teritorijai. Brikšņi, atkritumi un sēta, kas šķiet teju vai bezgalīga.
Punkts tiek veiksmīgi atrasts un nākošais meklējams mežā. Tur gan nedaudz samulstam, jo šķietami vajadzīgā taka nav viena, kā saprotam pēc kartes, bet kādas trīs paralēlas. Galvu jauc arī svītrainas lentas, kas, sasietas ap kokiem, labprāt tēlo prizmas. Par laimi, mežs ir gana caurskatāms, lai punktu tomēr pamanītu.
Ceļā uz nākošo necilo trīspunktnieku, esam par zemu novērtējušas kartē iezīmēto grāvi. To, protams, var apskriet, bet no šīs vietas punkts atrodas nieka 50 metru attālumā. Vajadzēja domāt laicīgāk. Nav variantu, jātiek tam pāri. Diemžēl šis nav tik aizaudzis kā iepriekšējais draudziņš, bet labā ziņa ir tā, ka ūdens ir puslīdz caurspīdīgs. Pirmais solis, ir labi, iegrimstu līdz celim, otrs – arī līdz celim, nākošais, tuvāk grāvja vidum mani iesūc līdz augšstilbam. Nu nē, raujos atpakaļ, Inga palīdz man tikt ārā. Peldēt īsti negribas, un vilks viņu zina, cik dziļi var iegrimt grāvja viducī. Mēģinu vēlreiz, kur ūdens, kaut arī nav caurspīdīgs, taču aizaudzis ar maziem, retiem krūmeļiem. Kaut kā, pie tiem turoties, izbrienam cauri. Šeit vismaz ir tāda sajūta, ka pat tad, ja nāktos grimt dziļāk, pie tiem turoties, kaut kā izvilktos ārā. Punkts ir mūsu, metamies pakaļ nākošajām, un tur, kā smiedamies par mums, priekšā vēl viens grāvis, lielāks, platāks, dziļāks un netīrāks par visiem šodien redzētajiem. Inga saka, ka nebūs nekādas apkārt iešanas. Esam jau slapjas, mums nav ko zaudēt. Nu nezinu, līdz viduklim negribu, ne jau tajā zampā. Noskatām aizaugušāku vietiņu. Tā gan nevieš uzticību, jo krūmiņi ir ļoti smalki. Sakožu karti zobos, man līdzsvaram noderēs abas rokas, un drūmā nolemtībā brienu iekšā. Grimst, briesmīgi grimst. Un smird. Neizsakāmi smird, pēc kaut kādiem puvekļiem. Neviens normāls cilvēks te savu kāju droši vien nespertu. Bet mēs esam nogurušas, mums nav variantu. Jo dziļāk grimstu, jo ciešāk sakožu karti. Negribu, negribu, negribu! Tieku pāri, kāda laime! Tikko kā karte ir no mutes laukā, varu lādēties tieši tā, kā Ķengaraga iedzimtajai pienākas, lai man piedod šī rajona inteliģentā daļa. Pametu skatu atpakaļ, Inga ir tieši grāvja vidū un iegrimusi līdz staklei. Ak, nē, kaut nu viņa turpinātu uz priekšu, nevis atpakaļ! Protams, viņa dara tieši tā, izlīzdama no grāvja slapja un pretīgām dūņām nomūrējusies. Paspēju iemūžināt pēdējos šīs cīņas mirkļus. Esam krietni atvēsinājušās, bet punkts ir mūsu.
Ceļā uz nākošo punktu izlemjam, ka ātrāk būtu nogriezt mazu stūrīti caur kapiem. It kā nenāk prātā, ka būtu minēts kāds aizliegums. Man vispār patīk kapi, pie kam šajos ir daudz manu radinieku. Domāts – darīts. Raujam cauri kapiem. Pēc mirkļa izdzirdam skaļus svilpienus un dusmīgu aurošanu. Mēs esot bezkaunīgas. Bļāvēji sapulcējušies ap klātu galdu, velta mums ne tos jaukākos vārdus. Man gan liekas, ka ne mēs tās bezkaunīgās, ne mēs svilpjam, ne aurojam, ne dzīrojam pie klāta galda kapos – nelēkšojam taču pāri kapu kopiņām, vienkārši skrienam pa celiņu. Turpinām uz priekšu, apsteidzot kādu sieviešu komandu. Par laimi vairāk neapmierinātu indivīdu nesastopam, tikai liels, melns kaķis, pamanījis mūsu tuvošanos, bailīgi aizlien aiz kāda pieminekļa. Skaistulis. Priekšā vārtiņi, esam laukā, izskrienam cauri dzīvojamai teritorijai un esam tieši vajadzīgā ceļa galā. No turienes paņemt 64. punktu ir tīrā bērnu spēle. Pēc šī izlemjam paņemt vienu neplānotu punktu, kas izrādās, ir parciņā, caur kuru reiz skrējām vienā no Teikas koptreniņiem. Vieglāk par vieglu, ja neskaita, ka līdz tam jāskrien kāds pusotrs kilometrs. Vēl pāris skrienamie punkti un Dreiliņu mežš, kurā maldījāmies šīs sezonas pirmajā SSV. Aizraujam bišku par tālu, bet punktu atrodam, kaut ar zināmu līkumu, te nu jāpiekrīt teicienam: kam nav galvā, tam ir kājās. Atlikušas vien kādas 30 minūtes, tas nozīmē, ka no viena plānotā četrpunktnieka jāatsakās – nekādas flirtēšanas ar kontrollaiku šodien. Skrienam bez apstājas paņemot pēdējos 2 punktus. Nogurums un sāpošas kājas. Ko nu tur liegties, esam nomocījušās, bet finišs jau redzams, sadevušās rokās, gavilēdamas ieskrienam tajā kādas 7 minūtes pirms kontrollaika beigām. Mēs to izdarījām! Lieliska sajūta!
Izdarījām visu, ko varējām, atliek vien gaidīt rezultātus. Mūs sagaida mani vecāki ar garšīgu tēju. Pastaipām sāpošās kājas un dodamies pie rezultātu monitora. Savā grupā esam pirmās, tomēr mūs apsteidz veterānu komanda – Crazy sisters. Punktu skaits mums ir vienāds, bet viņas ieradušās ātrāk. Nav slikti, bet vēl jau rezultāti var mainīties, jo komandas turpina ierasties. Esam optimistes, tādēļ dodamies saposties pjedestālam, atstājušas manu tēti pieskatīt rezultātu tabulu. Atgriežamies tieši uz apbalvošanu. Emocijas kūsā un sāpes uz mirkli aizmirstas. Liels ir mūsu pārsteigums, ka apbalvošana notiek strikti pa grupām un mums tomēr ir iespēja uzkāpt uz pjedestāla augstākā pakāpiena. Ai, cik jauki! Smaids pa visu seju. Mums patīk tas pakāpiens!
Varbūt tas teiciens par uzmanīšanos ar savām vēlmēm ir patiess – reizēm tās patiešām mēdz piepildīties pašas no sevis. Un reizēm sīkumiem un mazajām niansēm ir liela nozīme, bet to, protams, var saprast, tikai vēlāk atskatoties atpakaļ!
2014. gada 11. oktobris, vakars. Ir noslēdzies kārtējais „Skrien Latvija” seriāls. Esmu noskrējusi kārtējo ~10 km distanci ar aizvadītajai sezonai atbilstošu rezultātu, tagad sēžu zālē, tumsā, skatos, kā apbalvo ātrākās manas distances meitenes dažādās vecuma grupās un kopvērtējumā. Skaisti! Cik ātri ir jāskrien, lai tur tiktu? Daudzos aizvadītajos posmos esmu skrējusi, cik spēka, un parasti paliku ap 8. – 12. vietu savā vecuma grupā, bet kopvērtējumu labāk vispār neskatīties. Nu nekas, tas neliedz man pasapņot un uz mirkli iedomāties par to, cik forši būtu reiz… nē, labāk jau nākamgad (sapņojot taču nevajag sevi pārāk ierobežot) tikt uz tā milzīgā, nesasniedzamā pjedestāla! Savā vecuma grupā diez vai tas ir pārāk grūti. Es taču varētu visu ziemu cītīgi trenēties, pavasarī skriet ātruma treniņus un intervālus, gudrāk plānot ikdienas treniņus… Mājupceļā saku Edgaram: „Kā domā, vai es varētu tikt uz SL pjedestāla nākamgad?” Edgars atbild, ka, protams, varētu, man tikai nedaudz jāpatrenējas beidzot, un viss. Izklausās cerīgi! Vēlāk nedaudz papētu, cik tad man īsti to minūšu trūkst līdz pjedestāla cienīgam rezultātam. Precīzi gan vairs neatceros, cik, bet liekas, ka diezgan ārprātīgi daudz, tādēļ tas nebūs iespējams… Bet vai tiešām man tagad par to jāsatraucas? Vēl taču visa ziema ar treniņiem priekšā.
Ziemas slinkie treniņi. Noskrien nozīmīte nu ir oficiāli pabijusi aiz Polārā loka :)
Tā pagāja ziema… Skrienot parastos ikdienas skrējienus un priecājoties par skaisto apkārtni, rītiem, vakariem, mežiņu, trubām pie Grindeksa, sniegpārslām egļu zaros. Varbūt reiz jāpaskrien kas garāks vai ātrāks? Ai, nē, gan jau paspēšu. Pavasaris it kā ir klāt. Varbūt laiks tiem sen plānotajiem intervāliem? Ai, nu gan jau rīt vai parīt, šodien tik smuks laiks, gribas vienkārši skriet un priecāties. Esmu jebkura trenera ļaunākais murgs (pat ja tas „treneris” esmu es pati). Pat Edgars šī paša iemesla dēļ nekad nav īsti piekritis pieskatīt manus treniņus…
1. posms – Rēzekne
Tuvojas aprīlis, un es saprotu, ka Rēzeknes skrējiens jau pavisam tuvu (līdz ar to nav jēgas vairs intervāliem – jātaupa spēki). Turklāt šogad esmu tikusi tieši 10 km komandā pie MiniVāverēm, izjūtu zināmu atbildību. Izrādās, ka Rēzeknes posms notiks ap Lieldienu laiku, kad biju plānojusi braukt uz Valmieru. Nu nekas, gan jau valmierieši un Edgars arī šogad brauks no Valmieras uz Rēzeknes posmu. Pāris dienas pirms skrējiena atklājas, ka neviens neplāno doties uz Rēzekni no Valmieras. Nevienu nav iespējams pierunāt! Ar sabiedrisko nav iespējams paspēt uz startu. Kaut kāds ārprāts! Es taču esmu apņēmības pilna skriet! Es visu ziemu „gatavojos”! Man ir atbildība komandas priekšā! Ir pats pirmais sezonas posms!!! Neviens joprojām neplāno braukt… Esmu samierinājusies ar sūro likteni – pirmais posms, un jau izlaists… Vai tā ir jāuzsāk sezona? Kad visas cerības par skrējienu atmestas, sāku plānot, ko varētu iesāk ar draugiem Valmierā Lieldienu brīvdienās. Zvanu draugam Sandim, lai apvaicātos par viņa plāniem. Sandis (kas jau ilgstoši plāno atsāk skriet) man svinīgi paziņo, ka ir uzzinājis, ka Latvijā ir tāds skriešanas seriāls, kura ietvaros varot skriet dažādās Latvijas pilsētās un visu sezonu krāt punktus, tādēļ viņš rītā došoties uz Rēzekni un nevarēs man piebiedroties izklaidēm Valmierā. Jā, viņš brauks no Valmieras. Jā, viņam ir brīvas vietas mašīnā. Jā, viņš būs agri no rīta man pakaļ! Neticami, bet jau nākamajā rītā es braucu uz Rēzekni!
Par Rēzeknes posmu man nav nekādu lielo plānu. Laikam jau neesmu izcila stratēģiju kalēja… Skriešu, cik ātri varēšu, tādējādi pārbaudot, uz ko esmu spējīga. Rēzeknē, kā vienmēr, grūti pa kalniņiem un samudžinātajām parka taciņām, bet vai tas traucē priecāties par skaisto pavasara dienu un skrējēju pūli visapkārt? Finišēju un saņemu zvanu no Edgara – esot bijis gana ātri. Esmu pērnā gada vidējo tempu Rēzeknes posmā esmu uzlabojusi par 18 sek/km. Esmu sajūsmā.
2. posms – Biķernieki? Nē, man šoreiz Ventspils.
Biķernieku skrējiens šogad iekritis tieši manā vārda dienā. Jau iepriekš esmu nolēmusi šo dienu pavadīt citādāk, ārpus Biķernieku trases. Trase tāpat nav ātra, turklāt, kā vēlāk atklājas, Jeļena tajā nostartējusi tik ātri, ka citu dalībnieču gūtie punkti ~ 10 km distancē ir gandrīz pārliecinoši pirmie uz izsvītrošanos, ja skrien vairāk kā piecus posmus.
Ventspils posmā ar foršajām Vāverēm un MiniVāverēm.
Tātad mans nākamais starts ir Ventspilī. Kopš Rēzeknes starta esmu ne vien uzlabojusi savu Vīlandes ezera skrējiena rekordu, bet arī bez lielas mocīšanās uzlabojusi savu pusmaratona rekordu (LRM) par kādām 6 min. Esmu cerības pilna Ventspilī skriet daudz ātrāk nekā pērn. Protams, tas rada zināmu satraukuma devu, kā rezultātā paspēju pēdējā dienā saaukstēties, sadusmoties uz sevi un apstākļiem, trasi, karstumu un visu pārējo… Protams, ar šādu attieksmi un pašsajūtu rekordus neuzlabo, vismaz ne es. Nepalīdz pat tas, ka Edgars man rūpīgi tur tempu visu distanci, ziedojot savu pusmaratona skrējienu. Rezultātā vidējais ātrums atpaliek no pērnā gada par 2 sek/km jeb šogad tas ir 4:39 min/km. Zinu, lēni, citi maratonus skrien ātrāk, bet man Ventspilī tās bija mocības. Tomēr – vienlaikus laba mācība! Jelgavā ņemšu to vērā!
3. posms – Jelgava
Pērn tieši Jelgavas posms bija man ātrākais no SL posmiem, distanci noskrēju ar 4:35 min/km. Šo personīgo rekordu ļoti gribu šosezon pārspēt, bet ne Rēzeknē, ne Ventspilī tas nav izdevies. Šķiet, tas ir grūtāk, nekā man bija licies, tādēļ sāku pamazām radināt sevi pie domas, ka, iespējams, šis plāns man šogad nav sasniedzams. Ņemot vērā Ventspils mācību, ka skriešana mocību režīmā nenes labus rezultātus, jau no paša sākuma apņemos skriet komforta tempā un baudīt skaisto Jelgavas trasi, kas šoreiz tiešām bija īpaši krāšņa. Skrienot atklāju, ka mans komforta temps ir 4:41 min/km, pašai liekas, ka diezgan OK priekš komforta tempa (atcerieties, es tomēr esmu mazāk ambiciozais VSK Noskrien biedrs!). Diemžēl viss tomēr nav tik spīdoši. Sacensību atmosfēra tomēr rada zināmu stresu, savukārt satraukums liek manam sānam skriešanas laikā sāpēt. Neko tur nevaru darīt. Ap 6.-7.km jau sāp abi sāni un liekas, ka arī viss apkārt, liekas, ka ir pietiekami traki, lai stātos malā, gulētu zālītē un pinkšķētu. Šādu scenāriju man galīgi negribas pieļaut, tādēļ nākas vien samazināt savu komforta tempu, kādu brīdi tipinot pavisam lēnītēm. Visbeidzot liekas, ka vairs nav tik traki un varu skriet un mēģināt noķert, kas vēl ķerams. Finišēju ar vidējo ātrumu 4:38 min/km (tādējādi par 3 sek/km atpaliekot no sava pērnā gada rezultāta un vispārējā rekorda). Finišā esmu priecīga – trase bija fantastiska! Turklāt iemācos, ka, skrienot ar prieku nevis mocībām, rezultāts gandrīz neatšķiras. Izdaru attiecīgus secinājumus.
Skaistais Jelgavas nakts skrējiens!
4. posms – Kuldīga
Pērn Kuldīgā nestartēju, jo kādreiz taču jāpaņem arī kāds brīvāks periods. Rezultātā man nav, ar ko sevi salīdzināt, jo 2013. gada rezultāts (par ko toreiz biju lielā sajūsmā) šoreiz neliekas liels izaicinājums. Turklāt papildus tam man vēl ir kaudze attaisnojumu – ir karsts laiks, trase pa bruģi un ar asiem pagriezieniem. Mocīšanos trasē, balstoties uz Jelgavas pieredzi, esmu nolēmusi atmest, turklāt jau nākamajā dienā man ir plānos piedalīties pirmajā Lietuvas baskāju skrējienā! Tā kā par savu SL sezonas kopvērtējuma pjedestāla sapni esmu jau sen aizmirsusi un neesmu pat ne reizi ieskatījusies sezonas rezultātu tabulā, tad kā prioritāti šajās brīvdienās izvirzu baskāju skrējienu Lietuvā (kā nekā pirmais LT, turklāt basām…). Protams, speciāli neplānoju sevi bremzēt, bet arī pārāk mocīties noteikti ne. Skrienu, ir baigi karsti, temps ap 4:41 min/km – saprotu, ka nav, kur steigties, vienkārši jāturpina tādā garā līdz finišam. Pie finiša pagrieziena mani apdzen meitene – parasti gan mēģinu neļaut sevi apdzīt pie finiša taisnes, cik nu tas ir iespējams, bet šoreiz liekas, ka nu kāda īsti starpība. Skrienu, skatos, kā meitene attālinās. Tad kaut kā sajūtos nedaudz nelāgi – nu nevar taču tā uzvesties pie paša finiša. Sāku skriet ātrāk un man par brīnumu gandrīz panāku meiteni, uz finiša paklājiņa esam gandrīz vienlaicīgi, bet viņas kāja ir man priekšā, tātad viņa finišē pirmā. Viss OK, neko citu es arī nebiju gaidījusi. Tā arī esmu noskrējusi ar vidējo tempu 4:41 min/km – karstums dara savu. Nākamajā dienā Lietuvā gan jāskrien īsāka distance – 8 km, bet golfa laukumā esošā trase ir tā sakarsusi, ka neko vairāk par 4:41 min/km jau atkal no sevis nevaru izspiest. Liekas jocīgi, jo distance taču īsāka. Bet karstums tiešām liels, vietām jāskrien pa stāviem golfa laukuma pauguriem, un vispār – man priekšā ir tik daudz meiteņu, ka esmu atmetusi jebkādas ambīcijas. Vienīgais, ko vēlos, lai neviena meitene mani vairs neapdzen. Sacensībās ir divas distances – 4 km un 8 km (attiecīgi 1 un 2 apļi). Man par lielu brīnumu viss man priekšā esošais meiteņu bars pēc pirmā apļa apstājas, un es palieku viena. Kaut kur tālumā pretējā plūsmā redzu vienu ļoti ātra izskata meiteni, ko man noteikti neizdosies panākt, pat, ja nebūtu karsti un būtu vēl lielas spēka rezerves. Tā diezgan lielā neizpratnē un absolūti vīrišķīgā kompānijā noskrienu otro apli un finišēju kā otrā. Protams, esmu sajūsmā, arī par skaisto organiskā stikla pēdas formas kausu, liekas, ka visus savus sezonas mērķus esmu jau sasniegusi un nu varu vienkārši priecāties.
Lietuvas pirmā baskāju skrējiena apbalvošanas ceremonija.
Tā dzīvoju skaistā eiforijā līdz pirmdienas rītam, kad iepīkstas telefons un tajā parādās ziņa no baskāju Edgara (tādi ir vairāki, jā, šis nav tas, kas OreMan). Edgars jautā diezgan tieši – kas tā par lietu, ka man un vēl vienai meitenei Kuldīgā ir vienādi rezultāti, bet es esmu 4., bet viņa 3.? Turklāt mans čipa laiks esot labāks… Šajā brīdī es spēju vien nodomāt – kas notiek? Kāda trešā vietā? Kādas sekundes? Jūs nopietni? Vai tiešām SL godalgotās vietas var būt tik viegli sasniedzamas?? Un tā ir mana Kuldīgas mācība – finišā skrien, cik spēka, lai arī ko esi darījusi trasē! Reizēm visu izšķir sekundes simtdaļas…
5. posms – Valmiera
Valmierā šoreiz garāka distance, ap 12+ km. Tas maina tikai to, ka man būs nedaudz ilgāk jāpacenšas, 2 km taču nav nekas traks. Taču kaut kas traks ir tas, ka manai distancei starts ir tikai vienos dienā, kamēr maratonam un pusmaratonam jau deviņos no rīta. Esmu pieradusi skriet no rītiem, turklāt tāpat plānoju nākt skatīties pirmo startu. Kas tā par netaisnību, ka man jānīkst n-tās stundas līdz savam startam? Nekas cits man neatliek, kā vienīgi samierināties, bet sajūsmā gan neesmu. Turklāt neilgi pirms Valmieras mani sācis motivēt vēl cits Edgars, sakot, ka man tagad pēdējos posmos ļoti jāpacenšas, jo varu iegūt labus punktus un vietu sezonas kopvērtējumā. Pati gan neesmu pētījusi un joprojām neesmu noskaņota mocīties, tomēr, izejot uz starta līnijas, vienmēr jau parādās kādas vilinošas domas prātā par to, ka šoreiz jāpacenšas vēl ātrāk paskriet un ātrāk tikt uz finišu. Un šoreiz man laikam ļoti gribējās uz finišu… Pērnā gada Valmieras tempu laboju par 20 sek/km (tiesa gan, tas bijis diezgan pateicīgs labošanai. Rezultātā vidējais temps sanāca 4:31 min/km. Esmu beidzot labojusi savu pērnā gada tempa rekordu, turklāt garākā distancē. Ko vēl vairāk es šajā sezonā varu vēlēties? Izrādās, ka kaut ko varu gan… Pirmdienā pēc Valmieras saņemu ziņu no diviem Edgariem par to, ka esmu 2. vietā savā grupā sezonas kopvērtējumā. Kā tas var būt? Protams, esmu sajūsmā, bet vienlaikus izpētu tabulu un saprotu, ka man nav cerību palikt trijniekā, jo manas grupas līderes visticamāk Siguldā mani izstums vismaz uz ceturto vietu. Bet tā kā neesmu sekojusi šiem skaitļiem līdzi visu sezonu un tāpat nebiju pat domājusi par godalgotu vietu, pārāk ilgi par to satraukties neplānoju, tomēr – vai tiešām es spēšu palikt mierīga esošajos apstākļos? Būtu diezgan naivi cerēt, ka jā.
Sveiciens fotogrāfam
Valmieras mācība – ja Tu pati neseko līdzi saviem rezultātiem, tas nenozīmē, ka tiem neseko līdzi neviens cits.
6. posms – Sigulda
Tā kā visi apkārtējie mani bija pietiekami daudz mudinājuši tomēr censties kaut ko darīt lietas labā un Siguldā skriet daudz ātrāk kā parasti, esmu tomēr apņēmusies nedaudz pacensties. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem noskrienu intervālu treniņu, pēc tam gandrīz uzreiz ātruma treniņu, pa vidu parastos treniņus un vingrinājumus. Protams, neesmu pieradusi skriet neko ātru treniņos, jo esmu pataloģiska skriešanas sliņķe, tādēļ organisms momentā reaģē uz izmaiņām. Ikri ir piedzīti, kaut kādas mistiskas saites, par kuru eksistenci nebiju domājusi, arī sāp, un visļaunākais – parādās vecās kaites – sāp pēdas saites, un to es pavisam negribu piedzīvot atkal (jāprecizē, ka pēdas saišu iekaisums man ir hronisks, taču ikdienā parasti netraucē, bet šoreiz laikam tam bijis par daudz). Vienu vakaru pavadu galīgi skumjā noskaņojumā, paskriet īsti labi nesanāk, saprotu, ka, ja tā turpināšu, būs arvien trakāk… Apsēžos zālienā pie mājām un vēroju kāda vīrieša pastaigā izvestās jūrascūciņas. Burvīgas, starp citu! Nolemju, ka nevajag man nekādus ātruma rekordus Siguldas ātrajā trasē, ka nevajag man tos punktus, nevajag mocīšanos trasē, saprotu, ka tā situācija, kurā šobrīd esmu, ir radusies vienīgi tādēļ, ka esmu ļāvusi sev aizmirst iemeslu, kādēļ patiesībā skrienu – priekam, nevis ātrumam un skaitļiem! Nolemju atmest visiem intervāliem ar roku un turpmāk skriet, kā sanāks, ja sanāks.
Edgars tur man tempu Siguldas skrējienā.
Pienāk Siguldas skrējiena rīts. Protams, esmu nenormāli satraukusies pat par spīti tam, ka plānoju skriet, kā sanāks, un nepārcensties. Edgars ziedos savu kārtējo pusmaratonu, lai paskrietu man līdzi un atbalstītu. Tas gan priecē un nedaudz mierina. Ir nenormāli auksti. Ielienam startā kaut kur kaut cik tuvāk starta līnijai un sākam skriet. Skrienas diezgan labi, trase pateicīga, tādēļ sanāk ātrāk kā cerēts. Skrienot, protams, esmu piemirsusi par savu apņemšanos skriet prātīgāk un skrienu, cik spēka, tomēr man kopumā patīk. Divi apļi paiet ļoti ātri, diemžēl priekšā neredzu nevienu noķeramu meiteni līdz pēdējam puskilometram, kad ieraugu veselas divas. Saprotu, ka jāpacenšas. Vienu apdzenu diezgan drīz, bet pēc Edgara tekstiem kaut kur aizmugurē saprotu, ka viņa centīsies atgūt pozīciju, tomēr galīgi negribētos to pieļaut. Apdzenu arī nākamo meiteni, un finišs jau pavisam tuvu. Tomēr, tā kā finiša sprintu apdzīšanu dēļ biju sākusi ātrāk nekā parasti, nespēju noturēt šo pozīciju, un pēdējā apdzītā meitene mani tomēr apdzen atpakaļ. Finišējam ar sekundes starpību 4. un 5. vietā savā grupā. Savu pērnā gada Siguldas vidēju tempu esmu uzlabojusi par 21 sek/km (vidējais temps 4:22 min/km). Ko vēl vairāk es varu vēlēties?
Noslēguma balle
Reizēm ir jāaiziet arī uz ballēm, īpaši – uz skriešanai veltītajām. Līdz pašam vakaram nezinu, kas notiek ar manu pozīciju manā vecuma grupā, un kaut kādā veidā neesmu arī iedomājusies nekur to paskatīties. Esmu gatava tam, ka būšu ceturtā. Jocīga sajūta – būt tik tuvu kārotajai trešajai vietai. Tomēr prātīgās vāveres ir visu laicīgi izpētījušas, un jau balles sākumā uzzinu, ka esmu trešā savā grupā! Drīz pēc tam saņemu ziņu no citiem draugiem, kas apskatījušies rezultātus un sūta man priecīgas ziņas! Nu ko lai saka, man jāsāk satraukties par to, kā lai ar drebošām kājām uzkāpj tajā lielajā pjedestālā!
Izbaudu stāvēšanu uz lielā, skaistā pjedestāla
Pilnīgi godīgi sakot, esmu ne vien milzīgā sajūsmā, bet arī nelielā apjukumā, jo grūti noticēt, ka SL pjedestāls var būt tik tuvs parastam skrējējam kā man…
Vien vēlāk, mēģinot salikt domas pa plauktiņiem un papētot rezultātu tabulu, nākas secināt, ka ne jau Siguldas posms, kā biju domājusi, bija tas izšķirošais, bet gan pats pirmais – Rēzeknes posms. Ja Sandis nebūtu mani aizvedis 6. aprīļa rītā uz Rēzekni, viss būtu bijis pavisam citādi. Atskatoties atpakaļ uz sezonu, liekas, ka viss noticis tā, lai man būtu interesantāk, no otras puses, lielāko izvēli izdarot jau pašā pirmajā posmā. Un protams, man prātā ataust aina kā es pirms gada iedomājos, cik forši būtu tikt uz tā pjedestāla, lai pēc tam par to aizmirsu uz gandrīz veselu sezonu.
Noslēgumā: paldies Edgaram un Edgariem, Sandim un manām foršajām vāveru komandām. Šī bija interesanta sezona!
Mans šīs sezonas SL komplekts.
Vai es tagad, atskatoties atpakaļ, gribētu, lai būtu vairāk pamocījusies un skrējusi nopietnāk? Laikam jau ne. Bet tagad arvien vairāk apbrīnoju ikvienu, kas to spēj – pildīt treniņu plānus, skriet intervālus, saņemties tempa skrējieniem… Jūs esat malači!
P.S. Un vēl, ja jau esmu uzrakstījusi tik garu palagu, vēlējos dalīties novērojumā – distances, kas īsākas par pusmaratonu, bieži vien tiek uztvertas kā tādas, ko skrien tikai tādēļ, ka nespēj noskriet vismaz pusīti. Bet tā īsti nav. Dažiem jocīgajiem vienkārši ļoti patīk tie 10 km.
Piektdien aizbraucu uz ‘Alfu’ un izņēmu savu starta numuru. No sākuma biju domājusi, ka uzreiz atdošu čipu, lai nebūtu lieki kārdinājumi šodien iekāpt trasē… Gaidīju savu rindu un nodomāju: “Bet varbūt… Varbūt svētdien man viss būs kārtībā..?!” Un čipu tā arī neatdevu, bet klusumā zināju, ka tas būs jāizdara tā vai tā…
Sēdēju autobusā, paskatījos pulkstenī – 12:00… Tiek dots starts skrējējiem Biķernieku trasē un šajā brīdī es varu tikai iztēloties, kā lielais bars nemierīgo skrietgribētāju viens pēc otra šķērso start līniju un tad, iegūstot brīvāku un raitāku soli, dodas iekarot Biķernieku trases asfaltētos paugurus meža ieskāvumā.