Es izstājos. Apsēdos pieturā “Baužu ezers” un vienīgais, kas mani varēja piecelt kājās bija lēmums par to, ka pietiek. Protams, ka varu teikt, ka pēdējos padsmit kilometrus pēdas sāpēja pat ejot un zāles vairs nelīdzēja, ka vēl četras stundas un vairs nevaru paspēt, ka sāka līt lietus, uzmetās drebulis un sargāju seju no apsaldēšanas, ka man ir tik daudz bērnu un pirmdien jāiet uz darbu. Bet īstais iemesls ir cits – es nevarēju. Nevarēju prātam piespiest mocīt ķermeni. Nevarēju atrast motivāciju. Nevarēju ieraudzīt iemeslu kāpēc to daru. Nevarēju atrast prieku.
Liels procents startējušo finišēja un liela daļa no tiem ko tādu darīja pirmo reizi. Jūs teiksiet, ka tad jau tik grūti nebija, ja jau smalkas meitenes pieskārās kliņkim, puišim vienos šortos nebija auksti un varēja jau arī sānenisku tikt uz priekšu. Latvieši ir spītīga tauta, ar lielu gribasspēku un šī skrējiena garu varēja sajust startā visiem dziedot himnu.
Tiem, kas pieskaras kliņkim, kaut kas notiek. Viņi aizmirst visu, sajūt gandarījumu un pēc gada dodas atkal. Bet kāda ir realitāte? Kad tiec ārā no Rīgas, visapkārt ir tumšs. Lukturis ir obligāti nepieciešams, bet uzkāpt uz akmens vai palocīt potīti uz nodrupuša asfalta malas ir viegli. Pāriet soļos ir risinājums, bet tas tikai šo ceļu padara garāku. Šoseja līdz gandrīz Murjāņiem ir plata, bet pēc tam fūras tev nobrauc tik tuvu un smagi, ka cepures lido pa gaisu. Katru reizi tām braucot garām pamukt malā no sākuma ir jautri, bet vēlāk jau kustības nepareizā virzienā. Kad esi pieradis pie fūrām, iestājās rīts un sacensties sāk citi auto. Tie kas brauc tev pretī ir redzami, bet ja no muguras braucošu fūru apdzen džips, tad tu aizdomājies – viena neliela tevis sagrīļošanās un kādu gabalu uz priekšu tiktu vairs jau ne saviem spēkiem. Un ir tā, ka kontrolpunktos pat alu negribās.
Un tā sajūta, kad esi ticis galā ar savā dzīvē visgarāko distanci, bet vēl vajadzīgs ir tikai nieka maratons. Tu atceries visus savus maratonus, pat tos kuros tu skrēji ar prieku un saproti, ka tu neko no ultramaratonu skriešanas nesaproti.
Bet es arī kaut ko iemācījos. Ar iedomību ultramaratonu nevar noskriet, tur vajag ne tikai lielu gribasspēku un paša sataisītā šova realizācijas vēmi, bet arī varēšanu. Kliņķim ir vienalga cik tu esi skaists, gudrs un stiprs. Vari, vai nevari. Esi darījis visu lai varētu, vai tikai plātījies? Bet iespējams, ultramaratoni nav domāti visiem.
Es atvainojos, ka mans “kliņķis” bija tuvāk nekā Sīmaņa baznīcas kliņķis.
km 
-