Jau kādu laiku vēlos uzrakstīt, kā man veicas ar gatavošanos manam pirmajam maratonam, kuru esmu ieplānojusi noskriet 19.oktobrī Amsterdamā. Bet nu šoreiz tikai par Valmieras pusmaratonu. Dalība Valmieras pusmaratonā man bija uz ”?”. Piekto nedēļu pēc kārtas piedalīties kādā skriešanas pasākumā/sacensībās šķita jau par daudz un par biežu.
Endomondo programmā izveidotais treniņu plāns mani informē, ka 21. septembrī ir jānoskrien 22 km maratona tempā, t.i. 6:15 min/km. Endomondo „domā”, ka tādā tempā es varētu noskriet maratonu. Šī programma ir ļoti optimistiska.
Tā kā smalkās tempa mērīšanas iekārtas neesmu iegādājusies, tad man ar to vienmērīgā tempa noturēšanu nekādi nevedas. Līdz šim noskrietajos pusmaratonos man pirmie 10 km ir bijuši gandrīz pusi ātrāki nekā pēdējie 11 km. Uzzinājusi, ka Valmierā būs TT uz 2:10, ļoti nopriecājos. Sākumā pat tam nespēju noticēt. Visiem, kam vien varēju, pārjautāju, vai tā ir taisnība. Beigās, kad abas Laumas man apstiprināja, ka viņas tiešām turēs tempu pusmaratonam uz 2:10, es izdarīju izvēli un pieteicos sacensībām. Sev nospraudu uzdevumu – skriet kopā ar Laumām un ja gadījumā man izdotos kopā ar viņām arī finišēt, tad iegūtu arī PB rezultātu.
Ierodos Valmierā – auksti! Meiteņu starpā sākās diskusijas vai skriet krekliņā ar garām rokām, vai īsām. Nolemju, ka skriešu ar garajām. Nedaudz pasildos. Salst rociņas, prasās pēc cimdiņiem.
Laiks doties uz startu. Nostājos kaut kur pa vidu. Paskatos, kur mani TT ar baloniem. Tālu aizmugurē. Tas nekas. Nolemju sākumā skriet lēnām, lai sagaidītu TT. Tā arī daru. Ik pa brīdim atskatos, vai mani baloni tuvojas, vai ne. Pēc noskrieta pirmā kilometra, pamanu Intu. Nodomāju, paskriešu kopā ar viņu, kamēr mani TT mūs panāks. Īsti kopā skriešana mums nesanāk, jo sadzirdu TT Laumu jautro čalošanu. Tad izdomāju, ka varētu skriet TT pa priekšu, nevis aiz tiem. Man šķiet, ka tā ir vieglāk. Tā nu es vairākus km turos pirms TT un viņu līdzskrējēju bariņu. Klausos viņu balsīs, ja nedzirdu, tad atskatos vai viņi ir vēl tepat. Vienā brīdī man no kabatas izkrita želeja, ko es nepamanīju, bet viņi pamanīja un Lauma_B man atskrēja to atdot. Paldies, par to! Es vēlreiz pieteicu, ka skrienu ar kopā viņiem. Kad trase gāja uz leju, atļāvos noskriet lejā brīvā skrējienā un jutu, ka TT balsis no manis ir attālinājušās. Skrienu savā komfortablajā tempā un domāju, gan jau drīz viņi atkal mani panāks.
Pie reversā pagrieziena redzu, ka esmu kādu minūti priekšā TT Laumām, bet, skrienot garām, atgādinu, ka es skrienu kopā ar viņiem. Saku ar domu, ja mans temps kritīsies (tā vienmēr ir bijis), viņām būs mani jāpavelk līdzi. Turpinu savā tempā skriet, jūtos ļoti labi. Tā es pabeidzu pirmo apli un dodos nākamajā. Atskatos, mani TT vairs nav manāmi. Skrienu un priecājos par saulīti un visnotaļ labo pašsajūtu, sveicinu pazīstamos skrējējus. Lēnām tuvojos finišam. Skrienot atpakaļ pēc reversā pagrieziena, kad pēc vairākām minūtēm satieku TT Laumas, šoreiz jau kā joku uzsaucu, ka skrienu kopā ar viņām. Pēc brīža arī finišēju. Rezultāts 2:06:20. Neizprotamā kārtā abi apļi ir noskrieti vienādā laikā. Otrais aplis ir pat par 4 sekundēm ātrāks par pirmo.
Sajūtu ziņā šis pusmaratona skrējiens bija visvieglākais ar vislabāko pašsajūtu no visiem līdz šim skrietajiem pusmaratoniem. Ak, jā tas jau man bija kā treniņskrējiens. Tā nu gadījās, ka arī mans ātrākais skrējiens. Droši vien iemesli tam, ka man viegli labi skrējās, ir vairāki. Bet mans galvenais secinājums – jāmācās sacensībās skriet vienmērīgā tempā.
Nākamais mans treniņskrējiena pusmaratons jau šo sestdien Salaspils biotāniskajā dārzā. Varbūt kāds no iepriekšējā gadsimta skrējējiem man māk pastāstīt, kā tempu turēja (prata vienmērīgā tempā skriet) tad, kad vēl Garmini, Tomtoni un citas smalkās mērierīces vēl nebija izgudrotas? Man noderētu kāds padoms.
Pēc publikas pieprasījuma, šeit ir atskaite par manu pirmo pusmaratonu.
Kad pamainījās Valmieras maratona starta laiki, nolēmu, ka neskriešu vispār. Negribējās startēt, kad meita essnee beidz savu distanci, jo zināju, ka skraidīšu pa Valmieru no viena pagrieziena uz otru, lai trasē vairāk varētu atbalstīt essnee, un pēc tādas apmēram četru stundu skraidīšanas – kas tad es vairs būšu par skrējēju…
Bet tad essnee ierosināja, ka uzsauks man dalības maksu, ja es piekritīšu skriet pusmaratonu, un tad man būs jāskraida pa trasi, nevis trases malu. Piekritu, un tad sākās panika. Viss jau būtu, ja vēl no CETa laikiem nebūtu problēmu ar kāju nagiem, ja iepriekšējā dienā nebūtu apsāpējies operētais celis, ja elkonis ar visiem teipiem nesāpētu, ja nejustu iesnu tuvošanos… Labi, ka vismaz pati vesela.
Agrā celšanās svētdienas rītā problēmas nerada, rīts skaists, burvīgs saullēkts, fantastiska migla, mašīnā silti, bet drebulis krata gan. Ātrāk gribas tikt galā, lai, izkāpjot no mašīnas, drebuļus varētu norakstīt uz aukstumu. Ā, forši, ārā auksts, kratos no aukstuma. Pirms starta novelku jaku, ojā, patiešām jūtu aukstumu. Tas nekas, skrienot sasildīšos.
Starts, drebuļi pazūd, spīd saule, pilsēta mīļa. Solis viegls, endomondo saka priekšā ātrumu, saprotu, ka skrienu par ātru, bet ir tik viegli, ka īpaši ātrumu nesamazinu. Ātrākie mani apdzen, visi, kuri mani pazīst, uzmundrina, lai neatpalieku. Jūtos kā privātā tusiņā, jo uzmundrinājumi nepārtraucās visa skrējiena laikā. Nācās visu laiku būt formā, jo likās, ka mani uzmundrina visi – gan tie, kuri apdzen, gan tie, kuri skrien pretī. Blakus skrēja viens pāris, dzirdēju, ka viens saka otram: “Iedomājies, te ir kāds tūkstotis cilvēku, bet es nevienu nepazīstu!” Kā tā? Man liekas, ka es pazīstu lielāko daļu un ka mani pazīst vēl lielāka daļa skrējēju!
Pirmie desmit kilometri noskrējās ātri. Par vairāk kā minūti uzlaboju savu 10km rezultātu. Nākamie trīs arī nebija grūti. Sākot ar četrpadsmito, palika grūtāk. Ap astoņpadsmito sāku stāstīt sev, ka tas nav nekāds pārgājiens – ja sāksi soļot, būs grūti atsākt. Saņēmos un sāku pat kādu apdzīt, bet sevi jau nepiemānīsi – pēc uzrāviena sāku pagurt. Bet tad trases malās parādījās finišējušie skrienamdraugi, kuri pacēla mani spārnos. Finišēju 2:19:47. Nu neesmu es ļoti ātra, bet tāds ir mans veikums, un es ar to lepojos.
Nemaz jau arī nebija tik briesmīgi grūti, pēc finiša devos trasē atbalstīt savējos. Jocīgākais tas, ka es uzmundrināju skrējējus, bet biežāk par “paldies” saņēmu apsveikumus par savu veikumu.
Vēlreiz paldies visiem līdzjutējiem par atbalstu! Bez jums es to nebūtu paveikusi. Patiesībā bez jums es to pat nebūtu uzsākusi.
Jāsaka, ka ‘Balkānu treniņnometne’ bijusi ar ārkārtīgi labu atdevi, jo 15.septembrī Valmieras pusmaratons tika noskriets rekordlaikā, savu personīgo rezultātu uzlabojot par veselām 4min un 19s! Loģiski, ka labi rezultāti nerodas tikai paša skrējēja treniņu rezultātā. Liels ietekmes procents pieder arī citiem svarīgiem faktoriem un to mijiedarbībai:
Runājot par pašu trasi, es jau pirms tam tiku biedēta, ka tā ir riebīga, jo ir daudz kalniņu, kuros jātiek augšā… Jā – bija, nevarēja nepamanīt! Bet ar tiem tiku galā, spriežot pēc rezultāta – visai veiksmīgi. Un, manuprāt, divi apļi pa ~10.5km kaut kādā ziņā novērš domas no ‘līdz finišam vēl tikai…!’ Un divdesmit pirmais kilometrs vairs nešķiet tik tāls!
Skrējienam labvēlīgi laika apstākļi. Protams! Organizatori bija rūpīgi pacentušies, lai tiem, kas skrien pilno maratona distanci (un, līdz ar to, kāds labums no tā tika arī īsāku distanču skrējējiem), nebūtu jānobeidzas no karstuma, kā tas bija Nordea Rīgas Maratona laikā.
Tempa Turētāji jeb TT. Šajā Valmieras skrējienā, līdzīgi kā Ventspilī, kur, uz to brīdi, tiku pie sava personīgā labākā rezultāta, TT bija milzīga ietekme. Atšķirībā no Ventspils, kur TT mani burtiski vilka un skubināja līdz finišam, Valmierā es centos panākt, lai viņi mani neapdzen! Tas sākās jau diezgan pēc pirmajiem pārsimts metriem, kad, loderējot caur pūli un cenšoties izvairīties no mazuļiem, kas trases vidū pēkšņi izdomā apstāties, pamanīju, ka TT ar maratona finiša laiku 3h30min paskrien man garām un lēnām sāk attālināties… Skrēju, parēķināju, ka, ja skriešu ar viņiem, tad tas man būtu apmēram 1h45min pusmaratona laiks. Viss skaidrs – TT puiši ir jānoķer! To arī izdarīju un kādu brīdi kopīgā solī tipinājām uz priekšu. Līdz es izdomāju, ka labāk būtu skriet viņiem pāris metrus pa priekšu, lai, ja nu kas – man būtu mazliet handikaps. Nu, beigās viņi mani neapsteidza!
Es kā TT. Jā, vienā brīdī pamanīju, ka esmu kļuvusi par vēja vairogu kādam maratonistam. Man nav ne jausmas, cik ilgi viņš jau bija tā turējies manā aizvējā, bet katrā ziņā – vismaz pusi trases mēs noskrējām kopā. Jāsaka, ka brīžiem, kad kļuvu lēnāka un puisis, turot vienmērīgu tempu, sāka iet man garām, centos pielikt raitāku soli, lai saglabātu savas pozīcijas! Pie tam, kad caur sava pleijera mūzikas skaņām dzirdēju puisi sakām, ka ir atradis lielisku tempu, es taču nevarēju padoties! To neļāva arī mani šorti, kas bija kājās arī Ventspilī: ‘I don’t stop when I am tired. I stop when I’m done!’ Tagad sāku domāt varbūt tie man ir veiksmes šorti?!
Sajūtas. Skaidrs, ka fiziskā sagatavotība ir neatsverama lieta. Treniņu regularitāte, neskatoties uz to, ka jābraukā pa pasauli, dod rezultātu, un šis bija viens no nedaudzajiem skrējieniem, kurā bija viegli! Viegli skriet! Arī dzirdināšanas punktos neapstājos, lai ievilktu vairāk gaisa.
Finiša taisnē plecu pie pleca ar ‘sātanu’… (neņemt ļaunā)
Droši vien ir vēl daudz citu faktoru (un katram tie var būt citi), kuriem mijiedarbojoties, mēs tiekam līdz tādam rezultātam, līdz kādam aizskrienam. Un šādi skrienot, esmu tikusi arī pie Skrien Latvija ‘Serial Finisher 2013’ krekliņa, jo Valmiera man bija 5.posms.
Runājot par apstākļiem, man bija doma piedalīties Jūrmalas pusmaratonā 21.septembrī, un es pat tam cītīgi trenējos Horvātijā, skriešanas treniņiem pievienojot arī peldēšanu! Bet redz’, šajā gadījumā dažādu apstākļu sakritības dēļ, kas ietver nokavētu on-line piereģistrēšanos, 1h ilgu miegu naktī no ceturtdienas uz piektdienu, gandrīz 2h ilgu miegu busiņā piektdienas rītā no viesnīcas uz lidostu, 3h ilgu nīkšanu lidostā, 3h ilgu lidojumu no Romas uz Rīgu (kura laikā top šis raksts, jo pēc 20min ilga power-nap, gaidot, kad lidmašīnai tiks dota atļauja pacelties, miedziņš ir pārgājis (AirBaltic lidmašīnas tomēr ir ļoti neērtas šaurās sēdvietas un neatgāžamo krēslu dēļ…), man ir aizdomas, ka ķermenis nebūs skrējējs! Pie tam – starts ir visai agri un uz vietas reģistrējoties, skrējiens sanāk nelietderīgi dārgs!
km 
-