Šis būs vienlaicīgi skumjš un gaišs stāsts par Valmieras maratonu.
Vispār Valmieras maratonu nemaz nebiju plānojusi skriet, jo vīram tajos datumos iekrita laivošanas pasākums, un man vajadzēja palikt ar bērniem. Nedēļu pirms pasākuma uzzināju, ka mana mamma tomēr var pieskatīt atvasītes, un es varu skriet maratonu. Nūūū, labi! Kas tur ko nenoskriet? Rīgā finišēju pa 3:53, un sajūta pēc tam bija tāda, ka būtu slinkots – nākamajā dienā piecēlos no gultas bez jebkādām stīvuma pazīmēm. Skaidrs, ka Valmierā jāmēģina iekļauties 3:50!
Tagad bēdīgā sadaļa – mūžībā aiziet mana mīļā tante, vectēva māsa, valmieriete. Protams, jebkādas sporta domas atmetu, bet tuvākie radi kaut kā izdomā, ka tante taču bija mana lielākā skriešanas fane, tāpēc man jāskrien maratons viņai par godu. Patiesībā jā – tas ir labs veids, kā viņu pieminēt. Bez domām par labu rezultātu vai ko citu – noskriet un domās atvadīties.
Uzrodas problēma – trakas iesnas, galva sprāgst pušu. Ko nu? Paprasu pazīstamam ārstam, ko darīt, viņš iesaka saaukstēšanās zāles, bet viena no sastāvdaļām noteiktā koncentrācijā skaitās dopings. Atceros, ka tieši Valmierā netīšām viena skrējēja dabūja diskvalifikāciju Mildronāta dēļ. Protams, ka tā iespēja, ka man liks čurāt trauciņā, ir tik niecīga, ka pielīdzināma nullei, tomēr dabūt diskābeli klepus zāļu dēļ būtu tiešām stulbi, pie tam es jau tāds godīgs cilvēks un nespētu apzināti lietot aizliegtas vielas. Pazīstamais ārsts apsolās pajautāt vienam sporta ārstam, kas tur ar tām koncentrācijām, vārds pa vārdam, beigās secinājums ir tāds, ka no tām iesnām vispār es labāk tikšu vaļā ar sistēmas palīdzību. Man tiek sarakstīts, ko un cik daudz vajadzētu laist iekšā, atrodas arī iespēja to visu izpildīt. Es sākumā metu ar roku – ko nu tur, ne jau es tur pa pirmo vietu taisos skriet, bet beigās nodomāju – lai iet! Kāpēc gan ne? Paguļu pie sistēmas, nākamajā rītā jūtos ne nu pilnīgi vesela, bet pietiekami normāli.
Maratona rītā emocionālais fons ir ļoti skumīgs, pirms starta vairākkārt man ir asaras acīs, bet ir pārliecība, ka tā ir pareizi. Man to maratonu vajag noskriet. Satiekoties ar draugiem, smaidu, jo manas skumjas ir gaišas un vieglas. Pat sanāk kādu joku izspert.
Fiziski jūtos labi, bet ir šaubas par to, kā būs, jo tomēr tikko vēl slimoju. Ir auksts un vējains, skrienu garajā, plānajā džemperī. Daži pirms starta ir šortos un plikos krekliņos, brr brr brr. Nē, nu skaisti jau, bet pilnīgi gribas kādu segu šiem piedāvāt. Starts. Skatos pulkstenī, lai neskrietu parāk ātri, jo visi jau, protams, aiznesas tā, it kā piecīti skrietu, ne maratonu. Esmu sarēķinājusi, cik ātri man katru kilometru vajadzētu skriet, lai iekļautos 3:50, un nolemju tā arī turēt, cik ilgi varēšu. Pēc tam, kas būs – būs. Ar visu skatīšanos pulkstenī pirmo kilometru noskrienu pārāk ātri. Otro tāpat. Trešo arī… Nu labi, kā ir, tā ir, tad jau redzēs. Jāskrien 8 apļi, katrs – 5 km ar astīti. Iekārtojos aiz diviem kungiem, vēl mazliet priekšā skrien Aija. Viņa tik skaisti un estētiski skrien! Prieks skatīties. Pirmie divi apļi paskrien nemanot. Līdzjutēji izskaitījuši, ka es esot septītā no sievietēm. Labi. Skrienas viegli, ja neskaita garo pretvēja ceļu, kam galā vēl ir pagrūts uzkalniņš. Dzirdināšana tikai viena, bet šajos laikapstākļos īpaši vairāk arī neprasās. Trasei nav ne vainas – grūto pretvēja posmu kompensē tikpat garš pavēja posms, kurā ir skaisti lejupceļi, kuros atļaujos paātrināties. Kungiem esmu garām. Joprojām skrienu ātrāk, nekā bija paredzēts, bet jūtos labi. Pamazām apdzenu arī Aiju. Trešais un ceturtais aplis ir juceklīgs, jo ātrie atlēti apdzen mani par apli, garām paskrien arī pusmaratonisti, kas steidzas uz finišu, kaut ko apdzenu arī es, un nu jau man ir sajucis, kurā vietā es esmu, un varbūt labi vien ir – man gluži vienkārši ir jānoskrien tik ātri, cik es spēju. Pusmaratons noskriets.
Piektais aplis. Augšupceļā sanāk pirmais kilometrs šajā dienā, kuru noskrienu lēnāk, nekā plānā paredzēts, bet nākamajā vieglajā kilometrā to atgūstu ar uzviju. Pamazām sāku sevi motivēt, skaitu, cik vēl palicis, bet neskaitu kilometros, bet gan apļos. Aptuveni iztēlojos, kur tajā brīdī trase veda Rīgas maratonā. Fiziskā ziņā kļūst mazliet grūtāk augšupceļos, bet joprojām izdodas skriet ātrāk par plānu. Paliek 3 apļi, galvā skan: “Tikai 3 apļi, tikai 3 apļi, tikai 3 apļi…” Ļoti ātri aplis beidzas, paliek 2, galvā dziesmiņa tai pašā stilā. Rodas apjausma, ka atkal būs izdevies maratonu noskriet bez pārmocīšanās. Maratons ir mans draugs! Mēs beidzot esam pa īstam sadraudzējušies. Ir skaidrs, ka es mierīgi varu palaist tempu lēnāk un joprojām iekļauties 3:50, bet nemaz negribas. Gribas noskriet kārtīgi. 6km pirms finiša beidzot sāku gaidīt beigas. Pretvējš nu jau ir kļuvis neizturami spēcīgs, ar katru apli arvien trakāks, skrienu jau ar piepūli. Izspiežu tos grūtos kilometrus, paliek tik vien kā vieglais posms un tad astīte. Pa ceļam aprunājos ar vietējiem līdzjutējiem, kas tajā vējā stāv visu dienu. Apdzenu dažus skrējējus, sajūta ir laba. Vairs nekam netaupos, bet arī nespiežu sevi skriet ātrāk. Vajag noskriet godam līdz finišam! 40km atzīme. Biežāk ieskatos pulkstenī. Vēl jūdze, vēl pusotrs kilometrs… Nevienu sievieti neredzu sev ne priekšā, ne aizmugurē, līdz ar to nav motivācijas cīnīties ar citiem, bet pašai gan gribas kārtīgi noskriet līdz galam. Tā nu skaitu metrus, jau klāt pēdējais pagrieziens, stadions ir redzams, un sajūta ir lieliska – kā jau maratona finišā. Es atkal to izdarīju! Pēdējie metri pa stadionu, sveicieni no maniem līdzjutējiem, finišs, medaļa, labumu maisiņš, beidzot vairs nav jāskrien.3:46:25. Jā, pēdējais aplis bija grūts, bet kas tad tas par maratonu, kurā beigās nav grūti?
Pēc finiša nevaru ne apsēsties, ne piecelties. Mielojos ar kārumiņiem no finiša maisiņa, kaut ko eksistēju. Nez, kura vieta ta man beigās sanāk? Paziņo, ka tūliņ būšot apbalvošana. Jā, starp citu, šajā skrējienā bija ļoti, ļoti patīkama apbalvošanas sadaļa – kur ir pilns pjedestāls nofinišējis, tos uzreiz arī apbalvo, kurus vēl nevar paspēt, tie gaida nākamo porciju, un tiek jau pateikts, cikos tas būs. Lielisks variants. Nav nabaga uzvarētājiem jāgaida vakars, lai tiktu pie medaļas, un nav jātirinās stundām ilgi kaut kādās izstieptās apbalvošanās. Tad nu tā, man 7.vieta. Apbalvo 6, bet rūgtuma nav – es tiešām noskrēju tik ātri, cik varēju. Prom uzreiz vēl netaisos – izbaudu atmosfēru, saulīti, vēju, patērzēju ar draudziņiem. No līdzjutējiem uzzinu, ka vējš nav kļuvis stiprāks – vienkārši nogurums ar katru apli palielinājies. Kad nu esmu izrunājusies, dodos uz Rīgu. Ļoti labi, ka noskrēju to maratonu!
Valmiera pastāvējusi jau XI gadsimtā. Tā ietilpa seno latgaļu apdzīvotās Tālavas teritorijā. Pilsēta atradās pie lielā tirdzniecības ceļa, kas gāja no Rīgas jūras līča augšup pa Gauju, sadaloties aiz Valmieras divos virzienos – uz Pleskavu, Novgorodu un Tērbatu. Lasīt tālāk.
Tā ir iegājies, ka Valmierā es skrienu maratonu un pēc tam dodos uz netālajiem laukiem pie radiem stāstīt, kā man gāja, iet pirtī un iemalkot kādu vinčiku. Šogad uz Valmieras pusi devos jau dienu iepriekš, līdz ar to vakars izvērtās tāds, kā jau pie lauku vecmāmiņas var izvērsties – “mēs jau neko dižu neesam sataisījuši, tikai pusspaini gulaša”. Pierijos un iztēlojos, kā ripošu pa trasi.
Maratons ir patīkamos 6 apļos. No tiem, ko esmu skrējusi, labākais formāts. Šoreiz nekādu ambīciju – noskriet un atpakaļ pie gulaša. Iekārtojos pie 4 stundu tempa turētājiem.
Pirmie 2 apļi ir pilnīgi normāli. Skrienas ļoti labi, pat varētu drusku ātrāk, bet es tomēr pieraugu, lai neatrautos no TT – šo kļūdu vēlreiz negribu pieļaut. Labi zinu, ka, ja Maratonu glauda pret spalvu, tad viņš var iekampt. Ar Ēriku spēlējam dziesmu spēles – skrienot garām dziesmu punktam, viena dziesma ir manējā, tad nākamā, ko dzirdam, ir veltīta viņam. Fascinē četri vīri šlāgerpunktā, kuri katrs kustas savā dejas solī. Andulis, garām skrienot, izmet joku, ka mans trumpis būs pēdējie 2,5km, kurus es skriešot ar zvaigznītēm. Nē, negribu zvaigznītes. Trešajā aplī sāk parādīties kaut kāds minimāls nogurums un ribās dūrējs. Ceturtajā aplī dūrējs pazūd, bet nogurums parādās arvien manāmāk. Gribas, lai 4 apļi būtu jau aiz muguras, nevis tikai procesā. Lai taupītu enerģiju, izstājos no dziesmu spēlēm un sarunām. Sakožu zobus un skrienu, un skaitu kilometrus. Piektajā aplī uznāk kārtīgs plīsiens. Bet protams! Trenēties vajag, cilvēk, trenēties! Nav nekāds brīnums, ka tā. Pirmo kilometru vēl turos ar TT, bet pēc tam sākas viens no mazajiem kalniņiem, un atļaujos līkām kājām pastaigāt. It kā krampī rauj, it kā sēžas nervs atmodies un sāk sāpināt muguru un dibenu… Ieslēdzas galvas kalkulators – ja tagad staigāšu visu trasi, kontrollaikā paspēšu. Bet tā gluži negribas, tāpēc skaistos lejupceļus tikpat skaisti skrienu. Staigāju tikai pa kalnu augšā. Apļa beigās velkos kopā ar Raiti, kam arī uznācis plīsiens. Eh, laimīgais, viņam jau pēdējais aplis! Tomēr sajūtos labāk, jo neesmu vienīgā, kas nevar paskriet tā, kā varētu bez spēka izsīkuma.
Kad man sākas pēdējais aplis, tad man pa īstam sākas arī maratons. Es vienkārši nevaru paskriet. Nav ne iekšās, ne kājās, ne galvā. Nu labi, 5 stundās es finišēšu. Vajadzētu paskriet. Paskrienu dažus soļus, bet neskrienas, arī lejupceļā ne. Mokos. Krampji abās kājās neļauj skriet, bet arī paiet īsti nevar. Mugura sāp. Laikam jau Maratons ir par kaut ko uz mani sadusmojies un iekampis kājās un mugurā. Varbūt par to, ka netrenējos? Šķiet diezgan ticami. Ahā, lejupceļš! Otro reizi mūžā es sajūtu, ko nozīmē sāpoša Ahileja cīpsla. Mēģinu staigāt, bet nesanāk. Garāmskrienošie jautā, vai viss kārtībā. Nav kārtībā, bet finišs būs! Vēl tikai 4km. 4 bezgala gari kilometri… Slāpst. Kur tagad ir tās meitenes ar āboliem, kurām skrēju iepriekš garām? Nenormāli kaltē, gribas kaut ko padzerties. Kaut vai augli! Atminos, ka radi solīja atbraukt uz manu finišu. Nu kur viņi ir? Būtu iedevuši padzerties! Ūdens punkts pēc 500m, bet tas ir par tālu. Tieku līdz uzkalniņam, kura galā jau aicinoši mirdz ūdens glāzes, bet es nevaru uzkāpt pa to kalnu. Man sāp mugura un kājas. Apstājos pie staba, staipu kājas un nesaprotu, kā lai es novelkos vēl tos 3km līdz beigām. Izstaipos, izslejos, mēģinu iet un palieku uz vietas. Bet tā nevar, ir jāliek kāja priekšā kājai. Kaut kādā fenomenālā kārtā esmu tikusi līdz dzirdināšanai. Enerģijas dzēriens, ūdens, ūdens, vēl ūdens. Labi, paņemšu vēl vienu glāzi ūdens. Varbūt izlūgties veselu pudeli? Nē, kaut kādas trīslitrīgās. Mēģinu paskriet, bet pēc viena soļa saprotu, ka nebūs. Pārāk sāp viss. Vīri šlāgerpunktā joprojām dejo. Cik grūti ir nodejot maratonu? Nezinu. Pēdējā reversajā posmā redzu, ka iet drusku uz leju. Varbūt paskriet? Nesanāk! Apstājos un atkal staipos, un nesaprotu, kā es tikšu galā. Pirts laukos jau noteikti kuras. Torte arī pagatavota… Bet es esmu kaut kādā Golgātas ceļā un nespēju tikt uz priekšu! Uzspīd silta saule. Tā tikai vēl trūka! Ieraugu kādu sirmu vīru un nolemju skriet tā, kā skrien sirmie vīri – pusteciņus. Kaut kas drusku sanāk. Pašļūcu, paeju, drīz jau būs apgriešanās punkts. Kas tad tas? Man ienāk prātā doma, ka es varētu paspēt zem 4:30! Ja 4:20 TT mani apdzen 2km pirms beigām, tad tas ir droši! Sāku steigties, lai viņi neapdzen ātrāk. Reversajā redzu viņus sev aiz muguras. Varbūt varu aizmukt? Jāpasteidzas, jāpasteidzas, jākustina kājiņas… Ko es daru? Es skrienu! Ir grūti un sāpīgi, bet es skrienu! Kusties, kusties! Vēl tikai 1 kilometriņš, es varu finišēt 4:20, tikai jāpasteidzas! No kurienes man tāda ideja? Finiša laiks jau tāpat būs drausmīgs, priekš kam es mēģinu kaut ko darīt? Bet es daru! Pēdējā lejupceļā pie Dzirnavu ezera beidzot ieraugu savus atbalstītājus. Citējot Daci: “atiežu zobus cerībā, ka tas izskatās pēc smaida”. Kā es tiku augšā pa pēdējo kalniņu, goda vārds, īsti neatceros. Aculiecinieki saka, ka es esot uzskrējusi lieliem soļiem. Vai tas tā varētu būt? Finiša taisnē izbaudu ovācijas, situ pieci un finišēju ar smaidu (cerams). 4:16:18. Laikam baigi esmu tesusi beigās.
Atkrītu uz soliņa un neko nesaprotu. Kā es tikšu mājās? Ceļos un eju, bet nevaru paiet normāli. Satieku savējos un eju pēc mantām, jo paliek vēsi. Ieraugu masāžu. Šoreiz es to izmantošu. Atdodu mammas vīram putras talonu, viņš paēd un sadabū sēdekļus, kur skrējējiem piemesties, masāžu gaidot. Aizsūtu mammu pēc 5 posmu finišētāju krekliņa. Tur pasaka, ka es esot finišējusi tikai 4 reizes, un jautā, vai tad šodien arī skrēju. Mamma saka, ka skrēju gan, un es nevarot pakustēties. Mana izmēra nav, man vajadzējis nākt ātrāk. Tas pats teksts, kas pirms 2 gadiem… Nu kur es varu ātrāk atnākt, ja es tai laikā agonēju trasē? Beigās dabūju citu izmēru, kas arī ir diezgan labs. Masāža ir dievīga. Labi, ka paklausīju aicinājumam mest kaunu un bikses pie malas, un gulties uz tā galda apenēs. Izspieda man gan kājas, gan muguru. Pēc tam pat varu paiet un jau domāt, kā es skriešu nākamo maratonu.
Aizvizinos uz lauku mājām, tur mani sagaida ar “sveiks, lai dzīvo” dziedāšanu, puķēm, torti, mielastu, šampanieti… Mani samīļo un apsveic, it kā es būtu uzvarējusi to maratonu. Nez, vai uzvarētājiem bija tikpat brīnišķīga sagaidīšana? Pieēdos grēcīgi garšīgo ēdienu un nodomāju, ka pilnīgi žēl, ka mēs neesam baznīcēni – būtu grēki, ko sūdzēt. Mīļas sarunas, pirts, smiekli… Žēl, ka Valmieras maratons ir tikai reizi gadā, bet prieks, ka visādus priekus var sarīkot arī bez maratona. Kāpēc man vajag maratonu, ja priecāties var tāpat? Tāpēc, ka man laikam patīk nomocīties. Pat ultrās tā nesanāk, tur vajag klasiku!
Septembris. Rudens tuvošanās nojaušama pēc dažādām parādībām: gājputni pulcējas baros un dodas uz dienvidiem, skolēni ar rudens ziediem pulcējas skolu pagalmos, skrējēji, vasaras mēnešos pulcējušies pārsvarā Kurzemes un Zemgales pusē, tagad nedēļu nogalēs dodas lielākoties uz Vidzemes pusi. Lasīt tālāk.
Labrīt. Agri jāmostas. Par ko neesmu sajūsmā. Bet skriet gribas, prieka sajūtas pilnas iekšas, liekas, būs foršs skrējiens, kaut kāda iekšējā sajūta to saka.
Braucam ar kaimiņieni, kura ar tika pavilkta uz skriešanu. Ceļš uz Valmieru, kopš marta, vienmēr tiek pētīts ar citām acīm. Vājprāts, ar auto jau liekas tālu, kā es tiku ar kājām uz turieni?
Esam klāt nostājamies pie Sīmaņa acis pakavējas pie kliņķa un tad jau dodamies pēc numuriem. Satraukums, bet tāds pozitīvais. Jūtu, ka būs pozitīvās emocijas daudz ko vest mājās.
Pirms starta paspēju izteikt apbrīnas vārdus meitenēm, kas simtiņu noskrējušas tagad 42 skrien. Kolosālās!!!! Apbrīnojamās!!!!
Tālāk lielajā barā. Kā man patīk tā kopības sajūta startā. Kad visi ir uz viena viļņa un ar vienu pozīciju.
Nogrand šāviens un tauta sāk kustēties uz priekšu. Skrienu un jūtu, ka skrienas skaisti un viegli. Protams, vēl jau tikai sākums, bet tiešām tik viegli sen nav skrējies.
Pirmais aplis paiet nemanot klausoties soļu čaboņā, bērnu saucienos: “Sarauj, sarauj!!!”, kas man liek pasmaidīt un uzsaukt pretī: “Paldies, paldies!!!”, skatoties kāda būs trase vēl 5 reizes. Bet ļoti neieslīgstot sīkumos, jo zinu, ka katrā nākamajā aplī noteikti ieraudzīšu, ko jaunu. Pirms finiša tāds smukais kalniņš, Arturo nāk pretī un saka – un tagad vēl 5 reizes šitajā kalniņā jāuzskrien.
Otrais aplis arī ļauj nesties un redzēt priekšā 3:30 tempa turētājus, jūtos brīnišķīgi un jau sāku domāt, ka būs PB, bet pārāk nepieķeros šai domai, jo tomēr 2. aplis tikai.
Trešais aplis – uuuu, pusīte jau. Tik ātri pienākusi, grūti vēl nav palicis un tempa turētāji uz 3:45 vēl nav mani panākuši. Varbūt tomēr varu tā ātri tikt līdz finišam? Iekšā sēž tāda vēlme, bet vai varēšu? Uzsākot trešo apli saku blakus skrējējam – nu ko sākam visu no jauna. Bērni (Pilātu ielā) uzmundrina katrā aplī un meitene (Uz Daļiņa ielas), kas pieskata, lai pareizi skrienam, katru reizi aplaudē. Katru reizi saku – Paldies! Kolosāli, ka ir tāda izturība, visus šādi uzmundrināt! Paldies!
Ja nemaldos 4. aplī pieturā Brīvības ielā uzradās atbalstītāji, kas dejoja. Sasmējos. Ceturtais aplis ir skaists, baudu cilvēkus apkārt, kas ik pa laikam uzrodas ar ko parunāties. Mani ļoti priecē, ka skrējēji ir tik atvērti un sarunājas. Ik pa brīdim ar kādu paskrienu, kas padara apli īsāku.
5. aplis Ilzīte paskrēja man līdz. Paldies, viņai! Man ļoti grūti sāka palikt 5. apļa sākumā. 3:45 tempa turētāji ļoti strauji tuvojās. Ahhh. Un es vairs nespēju tik ātri skriet. Bet bērni Pilātu ielā, savu uzdevumu augstumos. Superīgi. Ilzītei, sāka sāpēt celis, tāpēc turpināju ceļu ar kādu puisi, atkal it kā mazliet vieglāk paliek, bet spēks sāk mani pamest. Puisis tomēr skrien ātrāk nekā es spēju. Viņam pirmais maratons, izskatījās, ka tīri labi sokas. Galvā skan tikai vārdi vēl šis un viens aplis, Aija saņemies. Kāpiens augšā pa pēdējo kalniņu liekas vājprātā grūts. Bet saņemos un skrienu nevis eju. Tad zinu, ka tūlīt būs kalniņš uz leju, kur atkal ies ātrāk.
Pēdējais aplis. Liekas, ka velkos kā gliemezis un tomēr ļoti cenšos. DJ uz stūra uzjautā vai pēdējais, kad saku, ka jā. Novēl man veiksmes! Paldies. Mani tas tiešām uzmundrina. Kad nonāku Pilātu ielā, meklēju ar acīm meitenes, kas man teiks: “Sarau, sarauj!!!” Bet nav. Kur tad palikušas? Mazliet sabēdājos, man pēdējais aplis un nav manas uzmundrinātājas. Beeeeet, dzirdu, ka skrien no sētas un sauc. Aaaaa, cik superīgi. Pasaku paldies meitenēm un atā! Viņas man palīdzēja. Saņēmos mazliet ātrāk paskriet. Kaut gan jūtu, ka kājiņas sagurušas. Brīvprātīgā uz Daļiņa ielas arī superīga, aplaudē. Pasaku paldies un novēlu jauku dienu. Visu laiku skrienot saku, ir grūti, bet šis ir pēdējais aplis. Tā vieta pirms finiša, kur varēja redzēt Sīmanīti tā ir enerģijas bagāta. Tur skatos uz baznīcu un saņemu spēkus pēdējam uzskrējienam. Un, protams, pie kalniņa gala fotogrāfs Kārlis Pakārlis. Manas bizes. Smaids un gatavs. Bilde superīga.
Un tad jau pagrieziens un redzams finišs uz kuru ir jāskrien, cik ātri vien spēju. Tas paklājs pirms finiša tāds atsperīgais likās. Esmu riktīgi priecīga, bet kājiņas tādas sāpīgākas.
Saēdos putru un gāju atpūsties, kamēr kaimiņiene savus 6 km skrēja.
Paldies Valmiera, par maratonu!!! Es biju sajūsmā!!!
km 
-