Es tevi ļoti gaidīšu,
Bet ne pie pulksteņa pie laika
Pie debesīm es stāvēšu
Un mana roka slaidā
Trīs zvaigznes būs,
Lai pazītu tu mani.
Runā, ka rīts gudrāks par vakaru. Bet vai Jaunais gads gurdāks par Veco gadu? Bet… Skriet vai padot ūdeni? Tāds ir jautājums. Jautājums bija, bet viennozīmīgas atbildes nebija. Tas nekas, ka pieteikšanās un skrējiena datums tika apvilkts kalendārā uzreiz pēc izziņošanas. Bet tas tāpat nemainīja faktu, ka jautājums bija, jo ne jau velti tika prasīta zāles palīdzība.
Piektdienas dienas otrā puse tiek uzsākta ar darba ballīti, kas izjauca plānus doties laicīgi mājās un pagulēt. Bet tā kā šogad pirmsstarta ballīte nav, tad izdodas nosnausties pāris stundiņas līdz Līva atbrauks pakaļ un pavadīs tālajā ceļā. Taisnības labad jāsaka, ka Iluta aizdzina mani gulēt, redzot, ka es vēl ap 19 biju augšā. Kamēr snauduļoju pamanījos parunāt ar Edgaru pa telefonu, jo viņš cierējot uz vienām manām tā teikt lietus virsbiksēm. Universitātē notiek līdz šim lielākais redzētais dzelteno vestīšu tusiņš. 10 minūtes pirms starta visi dodas Mildas virzienā, man vēl tik tai burzmā jāatrod savs pavadošais velo (Iluta pāris dienas iepriekš paziņoja, ka nav man ko vienai lietus laikā pa šoseju blandīties viņa brauks līdzi atbalstīt).
23:55 – Trešo reizi pie Brīvības pieminekļa ar kori dziedu himnu, pirmo reizi ne 18.novembrī.
0:00 – Hei, Sīmani. Te Milda. Ziņoju viņi devās ceļā.
0:09 – Sarkanie luksofori nogurdina.
Sarkanie luksofori šogad bija izstrādājuši savu īpašo plānu – likt apstāties pie katra krustojuma. Tikai velosipēdisti paspēja aizbraukt ātrāk. Ar katru nākamo ielu skrējēju rindas izretojās.
0:22 – Uz kurieni jūs skrienat? Uz Valmieru. Da ladna…
Ja pagājušo gadu šādu neizpratnes pilnu izbrīnu sastapām Juglā, tad tagad vēl pašā Rīgas centrā. Garām braucošās, savējās, mašīnas pīpina. Brīvības iela visā garumā pilna ar pazīstamiem cilvēkiem, kas vēlā nakts stundā izgājuši pastaigāties. Līdz Juglai skrienam bariņā.
1:32 – Hallo Rīga!
Gaisma beidzās! Laiks skriet lampiņas gaismā. Pie pagrieziena uz Tallinu mūs laipni palūdz pārkāpt pāri margām. Puiši pārceļ Ilutas velo. Skrienam trijatā. Ilgi nebija jāgaida līdz piezagās pirmās domas par mājām, siltu tēju, gultiņu. Bet varbūt izsaukt evakuāciju. Ne jau to pa tiem 20e, bet pamodināt Līvu un palūgt, lai atbrauc man pakaļ un aizved uz Valmieru? Ideja laba, man patīk. Jāatzīst viņa par manu plānu gan neko nezin. Manu domu iztraucē ekstra KP ar mūziku un apelsīniem vienā no pieturām. Forši.
Tālumā spīd dzeltenās vestes. Ilutai saku, ka tur vēl kādu km aiz viņiem ir pirmais KP. Pilsētā, kur izgaismotas ielas nav ko savu lampiņu lieki dedzināt. Tāpat baterija tur tikai 4 stundas (otrs ir rezervē). Skrienu un pļāpāju. Apdzenam G.Jermolajevu un stāstu kā pagājušo gadu viņš nākamo posmu man pa tumsu, uz šosejas skrēja aiz muguras. Iluta noskurinās, viņai gan būtu bail.
2:52 – Aiziet dzīvē. Pirmais KP Garkalnē pievarēts.
Neesmu vēl pāris minūtes pabijusi, ka KP ieskrien Lelde. Atzīstos, ka nebiju viņu gaidījusi tik drīz aiz sevis. To, ka šī nav mana skriešanas dienas jau sapratu Rīgā. Galīgi neskrienas. Ilgi neuzkavējos, jo gribas izbaudīt tumsiņu. Un Vineta arī prasa vai netaisos doties. Kaut kur blakus te skrien, te iet arī Edgars. Stāstu, ka pagājušo gadu te skrēju vienu un tuvāko sekotāju abos virzienos manīju diezgan tālu. Nevis kā tagad, ka pa visi pa bariem vien, pa bariem vien.
3:50 – Jau pāris km pavadošais velo atskaņo uzmundrinošu mūziku. Stilīgi.
3:55 – Vangaži. Tradīcijas jāturpina ar ballīti pieturā.
Ja pagājušo gadu te tika ieturēta maltīte un atrasts mp3, tad šogad pirmā atpūtas pauze tiek izmantota, lai atlaistos uz soliņa un sakopotu spēkus tālākam skrējienam.
4:38 – Tiesneši ir ļauni. Viņi neļauj atpūsties, bet dzen laukā no KP.
4:57 – Pie Gaujas dzīve mana. Jipī. Murjāņi.
5:23 – Arī Murjāņos ir laba guļampietura. Fonā dzied putni. Lēnām parādās gaisma.
Ko? Jau gaišs? Ak, pareizi trīs nedēļas ir trīs nedēļas. Un tagad man ir jāskatās uz tiem Murjāņu pauguriem? Nu nē. Ir arī sava romantika pamanīt kraujas atsegumus, sniegu, to kā tālumā sārtojas debesis un kaut kur virs galvām putni lido kāšos.
5:51 – Ir sagaidīts arī pirmais autobuss uz Rīgu.
5:58 – Cik vēl?
Raganas KP. Laimonis vēlāk stāstīs, ka gulēja un nosapņoja, ka pirms KP nofotografēju zīmi un tikai pēc tam nācu dzert tēju. Nosmejos, ka tā arī bija. Atbrīvojos no luktura un rezerves baterijas. Lai pašai vieglāk visu to atdodu Ilutai, lai aizved līdz Valmierai. Kola, tēja, buljons, gurķi, olīves, marmelāde un, protams, līdzi paņemtais aknu plācenītis.
7:43 – Pirmais autobuss uz Valmieru arī sagaidīts.
7:55 – Mazs prieciņš.
Stalbē visi tie saldumi jau apnikuši. Gribu kaut ko sāļu tagad un tūlīt. Iluta piedāvā kolu un karbonādi. Nē, man pašai aknu plācenītis. Gribu gurķīti, olīves, sāli. Kamēr skrienu cauri Stalbei un vienvirziena luksafora ceļu garāmbraucošajam auto stāstu, ka mēs no Rīgas uz Valmieru un nedaudz par skrējiensoļojuma vēsturi tikmēr labākais pavadošais līdzbraucējs veikalā ir ticis pie sāļākajiem gurķīšiem. Uh, kā līdz. Tā jau līdz Valmierai arī var tikt. Ja neskaita, ka kāda tulzna atkal grib tikt brīvībā un vairākiem pārsimts metriem nedaudz pabojā man skriešanas soli. Tik tā doma kāpēc es teicu, ka padošu ūdeni iesēžas aizvien skaidrāk un skaidrāk galvā. Līdz finišam jātiek. Aizvilkšos tur divu domu nav. Tik galvā šaudās doma cik būs šogad tā noskrietā robeža? Gribētos līdzīgi kā pērn jebšu nedaudz virs tiem 80km.
8:48 – Vēl tikai viens štrunta maratons ar astīti….
10:15 – Kā es dievinu tās 7 nē 9 zvaigžņu viesnīcas.
Un vispār mums te laiciņš ideāls vējš pazudis vai arī pūš no aizmugures, lietus nelīst, ja neskaita, ka ļoti reti uznāk smidzeklis, saulīte arī silda aiz mākoņiem, mašīnas uz šosejas maz, fūres gan iepriecina ar TĀDU vēja brāzmu, ka tik turies pie zemes klāt. Ja pretī nāk lielāka mašīnu kolona tad gan jālien uz nomales, bet tā baltā maliņa skrienama. No aizmugures apdzenošās mašīnas apdzina, kad bija man garām. Gods, kam gods.
Jau vairākus km esmu iegrimusi sevī. Vineta aizskrēja ar savu pavadošo velo. Ik pa laikam kādu izdodas arī apdzīt. Dažs pamanās arī mani apdzīt. Nav žēl. Mūzika austiņās palīdz. Kad atskatos, tad dzirdu: „Tev labi padodas!”, „Tu izskaties labi!”, „Skrienam, skrienam!”, „Līdz finišam tāds sīkums vien” un tādā garā. Jāatzīst, ka vienā reizē gan pateicu visu, ko domāju, bet pēc tam kopīgi nosmējāmies, jo ne jau pirmo reizi tiek pavadītas kopīgas brīvdienas. Lēnām visi kalni pāriet uz ejami. Bet pārējais viss skrienams. 86km tieku i pie kolas, i pie izklaidēm pa pilnīgi tukšu šoseju. Skrienu un gaidu, kad būs zīme „Valmieras rajons”. Nokaltušais koks likās pazīstams, bet uzrakstu nemanu. Pietrūkst.
12:35 – Ak jel… Ceļa zīme rāda Rīga 90km, Valmiera 17km.
13:10 – Šoseja jau perfekta. Kalni neņemami. Vispārējais nu tā pēc noskaņojuma….
Šis KP bija tik mājīgs, tik mājīgs, ka prom negribējās iet. Ietin segā, padod tēju. Man nebija plānots sistēmu papildināt, jo vajadzētu pietikt, bet, ja paši piesakās pārbaudīt tad iebilst nevar. Lai arī tas vējš šeit nav tik drausmīgs kā pagājušo gadu tomēr viņš pamanījās mani nosaldēt tai mazajā brītiņā kamēr sistēmu apčubināja. Heh, būtu labāk pati sistēmu pildījusi. Aknu plācenītis ar maizi ļoti garšīgs. Sagurums arī klāt. KP atstāju pēc jautājuma vai gribu uzstādīt uzturēšanās rekordu. Labi, labi četri-četri jūs pamet. Apnikāt. Otro reizi uzvelku cimdus, bufu, novelku piedurknes uz leju un aizvelku kreklam rāvēju, bet ne uz ilgu laiku, jo laiks atkal norimstas un paliek silts. Bet kalnā uzskriet, lai sasildītos es tomēr nevaru. Galvā rēķinu cikos varētu būt finišā. Ai, štrunts par finišu. Pagājušo gadu ar visu iešanu šeit biju ātrāk. Tālākais pavisam vienkārši. Mēģinu ar sevi sarunāt, ka līdz tam stabiņam/kokam/pieturai skriešu un tad paiešu, tad atkal skriešu. Spēki tomēr jātaupa.
13:13 – KP6 Rubene līdz kliņķim 13km.
Vien brīdi sev priekšā pamanu Ingu ar Gundu. Skrienu un prātoju, ka varētu noķert un tālāk doties kopā. Kas tev to dos, jo, ja ne tikai 9 zvaigžņu viesnīca vilina, bet viņas arī sāka skriet. Bet tas neliedz aizskriet kādam citam dalībniekam priekšā, atpūsties un tad atkal apdzīt.
14:49 – Bez komentāriem…
Valmierā atkal stāstu no kurienes mēs skrienam un kāpēc. Zinu, ka tā sasodītā Valmiera ir ļoti gara. It kā jau nav daudz līdz finišam, bet tik ātri skriet, lai tiktu zem 15h es neesmu spējīga. Lēnām tipinu un pļāpāju ar Ilutu. Luksofori iepriecina, jo tad var bez sirdsapziņas pārmetumiem apstāties. Zvana Inga un prasa, kur esmu, jo grib paskriet pretī. Man vēl kāds kilometrs apmēram. Tas nekas, ka pēc tam skriešanu nomaina iešana. Pārsimts metrus pirms finiša austiņās sāk skanēt – ai, jel manu vieglu prātu. Kur vēl trāpīgāk.
15:20 – Lai vai kā sveiciens Sīmanim no Mildas ir nodots pēc 15:20:53.
Kas notika pēc finiša. Iluta drīz aizbrauca uz staciju gaidīt vilcienu uz Rīgu. Es no tūlītējas braukšanas uz viesu namu atteicos, bet tai vietā izbaudu vairākas tējas un meklēju kādu, kas man atnestu kādu garu burgeru no Hesburgera, jo kā reiz tagad Valmierā ir sācis līt. Ja atsaucības nav, tad nevajag arī. Es gan nezināju, ka vēlāk viss tiks noorganizēts un es tikšu pie saviem gardumiem. Apbalvošana. Loterija. Mājupceļš ar snaušanu šosejas malā, jo šoferim arī nāk miegs.
Nobeiguma vietā. Nav jātiek līdz kliņķim, jo pietiek tikai ar nepilniem 20km, lai atcerētos un saprastu kāpēc pagājušo gadu teicu, ka sapnis par simtnieku ir izsapņots un nākamgad sagurušajiem ceļiniekiem padošu ūdeni. Ir kārtējais prieks par sasniegto finišu. Visas ir pārejošas neērtības, izņemot to, kāpēc es nākamajā rītā pamodos bez balss. Tik tagad jāizdomā, kurā RV107 krūzītē dzert tēju.
Pēcvārds. Attālums jau nemainās, mainās tikai gadalaiki, laikapstākļi, pārvietošanās veids un kompānija.
2012 – Kad kā pavadošais velo devos līdzi dažiem entuziastiem stafetes skrējienā.
2014 – Kad pirmo reizi apjautu, ka viss ir pa īstam un finišs ir vien pārsimts metru attālumā.
Parasti sievietes 8.martā saņem ziedus un konfektes, bet es kļuvu par laimīgo brīvprātīgo ar 107 km maršrutā Rīga-Valmiera 2015.
Maigi izsakoties, par necerēto veiksmi loterijā biju ļoti šokēta un ilgi nevarēju aptvert ko ar to iesākt. Septembrī dabūtā trauma galīgi neviesa pārliecību, ka varēšu vispār mēģināt startēt. Dalība Pēdējās nakts sapnī Igaunijā gan sāka viest zināmas cerības.
Janvāra beigās sapratu, ka kilometri tā vienkārši skrienot negrib vākties, tāpēc pieteicos endomondo premium un uztaisīju sev treniņplānu. Tā kā 28.marts bija par tuvu, vajadzēja domāt par tālāku datumu un man kā reizē maijā jāskrien pirmais maratons. Tāpēc arī treniņplāns šifrējas Valmiera.Rīga, nevis otrādāk.
Paldies noskrieniešiem, man liekas nebija tāda pasākuma, saskriešanās vai citāda satikšanās, kad man kāds neapjautājās kā man iet ar gatavošanos un nesniegtu kādu noderīgu padomu. Novērtēju rūpes, paldies par to.
To brīdi, kad vecākiem tas sāka liekties normāli, ka es skriešu no Rīgas līdz Valmierai, es palaidu garām, bet arī viņu atbalsts bija neizmērojams!
Jau laicīgi biju paņēmusi darbā atvaļinājumu pāris dienas pirms sacensībām, jo sapratu, ka mierīgi darbā nosēdēt tā pat nevarēšu. Un labi, ka tā. Dienas izrādījās visai saspringtas, bet visu paspēju izdarīt. Teipu uzliku, radio biju, pat pie acu ārsta divreiz paspēju un pat pie jaunajiem #adidas ultra būstiem tiku. No vienas puses bija riktīgs adrenalīns, no otras bija arī tāds dziļš un iekšējs miers.
Piektdien visu uzkurināja rīta treniņš un LNT 900″, tā diena bija pienākusi! Naktī jau lāgā negulējās arī pa dienu pagulēt tā īsti nesanāca. Mammai dzimšanas diena, jāuzcep kūka. Arī Guntai parāds par Pēdējās nakts sapni beidzot jāatdod un jāuzmeistaro Cielaviņa. Un tā, tā diena pagāja starp mēģinājumiem pagulēt, ēšanu, cepšanu, svinēšanu un gatavošanos skrējienam.
Jāatzīst, ka krāmēšanās notika visai haotiski, ļoti ilgi nevarēju saprast ko vilkt mugurā, līs lietus, nelīs, būs silts vai auksts, ko sūtīt uz kuru kontrolpunktu, ko likt somā līdzi? Pēc skrējiena secināju, ka ēdienu sūtīt uz kontrolpunktiem nav jēgas (vienīgi kaut ko ļoti specifisku), pietiek ar to, kas tajos ir uz galda, arī somā varēja krāmēt krietni mazāk.
Gājiens uz LU bija interesants, sporta tērpā, ar pieres lukturīti un kūku rokās… cilvēki tā jocīgi noskatījās, bet tas vēl tikai sākums, vēlāk cilvēki skatīsies vēl jocīgāk.
Satikšanās LU ar visiem pārējiem skrējējiem un palīgiem emocijas un pirms-starta satraukumu uzjundīja vēl vairāk. Reģistrācija, numura saņemšana (tiešām Nr.1!!!), mantu nodošana un starta gaidīšana. Tā kopības sajūta, atmosfēra un fakts, ka es pazīstu TIK daudzus skrējējus… Vienkārši fantastiski!
Pateicoties savam starta numuram biju izpelnījusies uzmanību no dažādiem medijiem, biju dzirdama gan Latvijas radio, gan LNT un LTV sporta studijā. Sajutos gandrīz kā zvaigzne!
Jāatzīst, ka skrējiens jau sākās ar augstu emociju intensitāti, visi dalībnieki tādi priecīgi satraukti, un Ņergu kopkora himna vispār norāva jumtu. Ultralapsa un Voļda dod startu… un tas ir noticis… ir sācies ceļš uz Valmieru.
Tā kā labi apzinājos savas spējas, sāku ļoti lēnām un paliku tajā lēnākajā grupiņā. Tik godīgi skrējusi, ievērojot visus luksoforus, neatceros, kad pēdējo reizi biju.
Draudzīgā bariņā skrējām līdz Rīgas uzrakstam, tad sākām sadalīties.
Cauri tumsai mani izveda Roberts, jau skrienot ārā no Rīgas padevās kopīgs temps, kas man bija patīkams. Izejot no Garkalnes KP, nedaudz nomaldījos un aizskrēju taisni pa sliedēm… Ha, Ha… skrienu, skrienu, nodomāju, labi gan ka seguma maiņa, kājām patīkami, bet kopumā kaut kā sajūta, ka skrienu ne tur… Kā tad, pamanu divas gaismiņas (Gati & Diānu) skrienam galīgi citur (pa ceļu), neko darīt, bridu cauri brikšņiem un atgriezos uz ceļa. Tālāk, pateicoties ceļa biedram, vairs nenomaldījos. Ja būtu skrējusi pilnīgi viena, nevaru garantēt, ka nebūtu aizskrējusi uz Siguldu vai vēl kaut kur citur. Naktī uz šosejas ir diezgan neomulīgi, galīgi negribētos tur blandīties vienai. Laikapstākļi gan bija ideāli, bija silts un naktī varēja redzēt pat zvaigznes.
KP2 sapratu, ka krietni apsteidzu savu teorētisko grafiku, jo Raganā būšu krietni ātrāk kā 8:00 (to Kristaps bija noteicis kā optimālu laiku līdz kuram būtu vēlams tikt garām šaurākajām šosejas vietām līdz pamostas lielā fūru satiksme). Drīz pēc iziešanas no KP2, sapratu, ka ilgi Robertam līdzi turēt vairs nespēšu, bet tā kā sāka aust gaisma sapratu, ka nu jau būs labi. Man ļoti patīk agrie rīti un debesis pirms saullēkta ir visskaistākās, dabā ir tāda ļoti interesanta vibrācija un tāds īss klusuma bridis pirms mostas putni.
Tālāk mēģinājām ar Artūru turēties kopā, bet arī tas vairs man lāgā neizdevās un turpināju savu ceļojumu vienatnē. Jāatzīst, ka lielu daļu ceļa veicu viena un pilnībā to izbaudīju!
Rīga joprojām tuvāk kā Valmiera
Ļoti labi, ka gar ceļa malu ir salikti tie stabiņi, ļoti palīdzēja dozēt maršrutu, gabaliņu paskrienu, gabaliņu paeju.
Liriskā atkāpe:
/Mani draugi tagad – ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs./
A.Čaks
Šitā mani satuntulēja Raganas KP (man pat auksti nebija) Brīvprātīgo rūpes bija neizmērojamas visos KP
Pēc Raganas KP pārsvarā pārvietojos ejot, šad tad īsu brītiņu uzskrienot. Galvā visu laiku doma, ja tikšu pāri pusi, noteikti tikšu līdz galam! Un tā puse kā nenāk, tā nenāk… Bet nevienu brīdi nebija doma apstāties, tā teikt kaut rāpot mērķa virzienā.
Un tad nez no kurienes uzrodas Gints (islanduurs). Nedaudz nevaru saprast, ko viņš dara man aiz muguras, jo solis viņam ļoti raits. Kā izrādās viņš bijis ekskursijā gandrīz līdz Siguldai. Man protams žēl, ka tā, bet viņš nāca kā dieva dāvana. Labu gabaliņu viņš mani pavilka, apsteidzu pat Artūru un galvenais tas šausmīgais posms, kad ceļa zīmes (un šajā vietā to bija daudz) Rīgu joprojām rāda tuvāk kā Valmieru. Saprotot, ka ilgāk aizkavēt Gintu nevaru, saku, ka man pietiks skrieties, tagad pastaigāšu, un viņš aiztraucas tālēs zilajās…
Ap 60km mani pārņem eiforija un saviļņojums un es saprotu, ka es tiešām to izdarīšu, es aizskriešu līdz kliņķim, lai tur vai kas. Kaut vai tāpēc, lai nākamgad neienāktu prātā doma mēģināt to izdarīt vēlreiz. Austiņās skan Spotify plejlilstē atlasīta mūzika, brīžiem tā pārtrūkst, tad klausos putnus, kas čivina apkārt, līdz ieslēdzu atkal.
Lēnā garā esmu nonākusi līdz Braslas KP. Te biju atsūtījusi dažas siltākas drēbes, jo plānoju ierasties ~12:00, kad vajadzēja sākt līt. bija 9:15 un no lietus ne miņas, saprotu, ka bez drēbju maiņas iztikšu. Katru kontrolpunktu pametu tikai tad, kad zināju, cik tālu ir Kristaps. Un te es arī uzzināju, ka viņš tiešām finišējis kā otrais, un tas iedeva ļoti lielu devu motivācijas un prieku virzīties tālāk.
Līdz Valmierai vairs tikai maratons (ko es joprojām neesmu noskrējusi)
Šis ir tas brīdis, kad es sāku mocīties ar sāpēm augšstilbu muskuļos. Sāpēja jau agrāk, bet tagad bija tuvu tam, ka vairs nevar izturēt. Šis laikam arī bija vienīgais posms, ko pavadīju tikai ejot. Mājinieki arī jūt līdzi un ik pa laikam sazvanos ar mammu.
Sagurums
Nākamajā KP Stalbē ierodos īsi pirms divpadsmitiem un man likās, ka tas KP nekad nepienāks. Esmu jau Stalbē, bet KP vēl nekur nemana, nevar taču būt, ka KP darbības laiks jau izbeidzies mani (un pārējos, kuri aiz manis) nesagaidot, kā izrādās tas paslēpies ceļa malā jau aiz Stalbes robežām. Ļoti nelabprāt saprotu, ka ceļš man vēl tāls un esmu palikusi ļoti lēna. Palūdzu 2 ibumetīnus brīvprātīgajiem, saprotu, ka citādi ātrāk uz priekšu netikšu. Nedaudz palīdzēja (kādu pusstundu) un tālāk devos ejot un nedaudz skrienot.
Neskatoties uz to, ka kājas joprojām sāpēja, mana vēlme tikt ātrāk līdz galam laikam tomēr bija stiprāka, jo sāku apsteigt priekšā esošos. Rubenē (mans mīļākais KP, jo pati pagājušo gad tajā pavadīju ļoti daudz laika) ierados jau kā 88 (Stalbē biju 92). Te man par lielu pārsteigumu mani sagaidīja Inese un teica, ka pēdējo posmu skries ar mani kopā. Patīkams pārsteigums un patīkama kompānija. Šis bija viens no tiem KP, kur pavadīts vismazāk laika, laikam jau tāpēc, ka saprotu, ka vairs jau nav tālu. Un mēs ar Inesi dodamies ceļā.
Mirklis nopietnības pirms pēdējiem 13km
Pēdējie 13 kilometri. Grūti. Sāp kāju muskļi, ibumetīns vairs nelīdz. Bet līdz Valmierai jātiek. Galvā jau skan “Sveika Valmiera, dzimtā pilsēta…”, bet Valmiera kā nerādās, tā nerādās. Nedaudz nelaiks, padrūms, tā kā nedaudz līst. Joprojām brīžiem skrienam, brīžiem ejam (neesmu gan pārliecināta, ka skriešanas ātrums ir diez ko ātrāks par iešanas). Nedaudz pirms Valmieras apsteidzam vēl vienu ējēju un tad jau pavisam netālu arī skriešanas leģenda – Georgs Jermolajevs. Skrienot lejā pa kalniņu pirms Valmieras izdodas viņu apsteigt, bet saprotu, ka ilgi šādi nevarēšu un pie tilta ar Ņergu vēstījumu viņš droši aizsteidzas man garām, jo viņš redz netaisa selfijus un nefočējas te visādi.
Sīmanis mani jau gaida, jau ilgi gaida!
Valmieru pazīstu pietiekami labi, lai zinātu, ka Rīgas iela ir ļoti gara un līdz Sīmanim vēl ir ko iet. Valmierā jau pārsvarā vairs tikai gāju. Netālu no TV torņa pamanu, ka tur kāds dzeltens skrējējs skrien mums pretī. nodomāju – o, forši, arī Valmierā kāds skrien, bet kā izrādās Inga atskrējusi mani pretī un tālāk jau mēs dodamies trijatā. Paskriet vairs gandrīz nevaru, tāpēc raitā pastaigas solī dodamies Sīmaņa virzienā, bet viņš kā nenāk, tā nenāk. Kad beidzot ieraudzīju Sīmaņa baznīcu, prieks bija neaprakstāms.
Un tad mana lieliskā sagaidītāju kompānija kļuva vēl plašāka – Ilze, brālis, Dzintars.
Biju neaprakstāmi saviļņota, par to ka mani tā sagaida un par to, ka esmu tikusi līdz Sīmanim. TAS gandarījums, kas ir tad, ja tiek līdz kliņķim, nespēj stāvēt līdzās nekam. Asaras knapi valdīju, tā ka nestāstiet, ka Sīmanis asarām netic!
ES TO IZDARĪJU!
Emocionālā ziņā šīs bija labākās skriešanas sacensības, kurās esmu piedalījusies. Un pats labākais ir tas, ka katrs, kurš sasniedz Sīmaņa kliņķi, jūtās kā uzvarētājs, pilnīgi vienalga viņš bija pirmais vai pēdējais. Tā bija cīņa visu 107 km garumā. Tas bija kā svētceļojums uz Svētā Sīmaņa baznīcu. Un tagad ir tāds iekšējs miers un sapratne, ka cilvēks, ja papūlas un neapstājas pie pirmajām grūtībām, var ļoti daudz.
Daži secinājumi:
1) Maratonu noskriet es joprojām nevaru;
2) Brīvprātīgie ir zelts.
3) No fūrēm tā ļoti bail man nebija, daudz nepatīkamāk likās tās mašīnas, kas apdzina no mugurpuses.
4) Noskrienieši ir viena no labākajām kompānijām, kādā pavadīt brīvu sestdienu, gan kopā skrienot, gan atpūšoties.
5) Sāpes ļoti ātri aizmirstās, paliek tikai neizmērojams gandarījums!
Paldies visiem, kas par mani piedomāja, juta līdzi un atbalstīja. Bez jums visiem man tas nebūtu izdevies!
Iepriekšējā gadā skatoties noskrien.lv kalendārā noskatījos ar kāru aci uz Rīga – Valmiera skrējiensoļojumu un noteicu, ka būtu forši kādreiz ko tādu pamēģināt.
Kad sākās pieteikšanās 2015. gada skrējiensoļojumam… Nebija variantu. Gribu piedalīties!!! Likās, ka treniņi ar iet tikai uz augšu… Arvien garākas distances, arvien vairāk gribas izzināt savas spēju robežas. Tad tikai turpinu treniņus… Bet Janvāris nes 2 kārtīgas saaukstēšanās. Jūtos slikti, jo treniņi netiek taisīti tā, kā vajadzētu.. Arī februārī sanāk apslimt… Sāk rasties bažas… Vai es vispār varēšu finišēt… Bet pie sevis domāju… Nu kaut vai rāpus, bet man ir jātiek līdz kliņķim.
Nedēļu pirms skrējiensoļojuma sapnī redzu, ka atnāku uz startu un man nav numura… Visi aizskrien un es stāvu tāda galīgi nesaprašanā. Bet naktī pirms skrējiena nosapņoju, ka numurs man ir, bet nav saspraužamās adatas, ar ko piekabināt numuru… Tad nu izdomāju, ka man ar kņopēm jāsprauž tas pie miesas… Ārprāts, kas tas par tādu sapni? Pirms starta jūtu vēdera griešanos no satraukuma, no prieka: es to darīšu… Sākšu un tad jau redzēšu, kā man izdosies.
Starts un viss bars stāvam pie luksofora. Spriež, ka šādi jau nekādu rekordu neizdošoties pārsniegt.
Pa centru notiek lavierēšana pie luksaforiem. Tad jāpastāv, jāatpūšas… Tad ātrāk, lai nav jāstāv…
Nemanot pienāk jau Alfa, kur mana atbalsta komanda meita ar vīru paskrien ar mani kādu mazu gabaliņu un uzmundrina – Aiziet. (Meita vēl neguļ, lai varētu mammu uzmundrināt… Forši) Soma vēl pie viņiem, sarunājam, ka iedos man somu pie Berģiem, lai man vieglāk. Forši bez somas skriet. Kad nāk tuvāk Berģi sāk gribēties dzert. (Laikam dikti ātri skrējās) Tad ieraugu atbalsta komandu un viņi uzliek man somu uz muguras varu padzerties, bet soma liekas ļoti smaga. Izskrienam no pilsētas, tagad jāturas līdz, jo mazliet baidos par 1. kontrolpunktu, lasīju, ka tam esot viegli garām paskriet. Baigi negribējās paskriet tam garām. Jau sāk gribēties kaut ko iekost. Aizņemtā lampiņa ļoti labi rāda ceļu. Skrienu, liekas tāds normāls tempiņš, grūti sagaidīt kontrolpunktu, dzeru jau diezgan daudz no sistēmas, tad beidzot ieraugu spīdīgās vestes, no attāluma izskatījās, ka tur kādi ugunsdzēsēji vai policisti sapulcējušies. Smiekls pašai sanāk. Tur izrādās sagaida draugi un paņem man no somas liekās lietas, ko iedos man kādā citā kontrolpunktā, ja man vajadzēs! Forši redzēt pazīstamas sejas. Jau sāku domāt, ka pēc 1. kontrolpunkta samazināšu ātrumu… Tālāk jau šķiet nekur nevarēs nomaldīties.
Samazināju ātrumu skrienu un skatos debesīs. Ir zvaigznītes forši, ik pa laikam patīk tās apskatīt. Atceros, ka viens auto ieslēdza tālās gaismas, riktīgi mani apžilbināja. Nevarēju saprast, kāpēc viņš tā izdarīja… Tak varēja redzēt mūs, vai arī mēs viņu ar lukturīšiem apžilbinājām. 2. kontrolpunkts pienāk un jau gribas apsēsties, iekšēji nevaru saprast, ko es darīšu vēl 71 km? Brīvprātīgie saka, lai ilgi nesēž… Mēģinu sevi pierunāt, ka nu jau vajag celties un skriet tālāk. Izdzeru buljoniņu, tējiņu, colu un kaut ko apēdu, tad aiziet turpinu… Šķiet jau ar vēl lēnāku ātrumu. Pie Sēnītes daudziem nav īsti skaidrs pa kuru celiņu jāskrien. Saku, ka pa to augšējo celiņu. Aizskrienam, kalniņš uz leju, tur skrienas ātri. Tad pāri tiltam un sanāk uz augšu, domāju, ne augšā neskriešu, paiešos. Murjāņos vienā pieturā apsēžos, lai apēstu dažas savas dateles. Sagribējās pēkšņi. Tad skrienu pa kalniņiem lejā, bet augšā kāpju, mēģinu ātrā tempā soļot. Kad jau ieraugu Raganas zīmi zinu, ka nav vairs tālu skrienu. Prieks, ka tūlīt varēs piesēst. Jau sāk palikt grūti. Liekas ārprāts vēl garākais ceļš priekšā, Rīga tuvāk.
Ieturos Raganas kontrolpunktā un skatos pulkstenī un domāju par to, kas notiktu, ja es vispār ietu līdz galam… Hmmm… Izskatās, ka pat tā man laiks pietiek. Izeju no kontrolpunkta, dažus metrus paskrienu, dažus paeju… Tās zīmes, kas norāda uz Siguldu liekas tik kārdinošas 15 km līdz Siguldai… Ai, varbūt vienkārši skriet pie mammas. Pasmaidu pie sevis un turpinu ceļu, intervāli paskrienot un paejot. Ahhh… Raganā tak sāka aust saulīte… Tik forši. Skaisti. Priecājos par to un pētu dabu un klausos puntu dziesmas. Atceros, ka tepat kaut kur mani apdzina Gunta. Nodomāju.. Jā viņa vairāk trenējās tāpēc viņai arī pienāktos ātrāk nonākt finišā. Priecājos par Guntas spēku skriet un turpinu ceļu, kā man izdodas.
Jokaini, bet nākamie kontrolpunkti kaut kā miglaināki atmiņās palikuši. Visur bija tik forši, bet cīņa ar sevi bija lielāka, lai nokļūtu līdz tiem.. Domāju par to, kā būs forši, kad mani apsegs un iedos padzert sito tēju. Braslas kontrolpunkts šķiet bija pēc upes pārksriešanas… Pirms kontrolpunkta parasti saņēmos un skrēju. Lai neviens neredz, ka es visu laiku eju. Centos ilgi nesēdēt kontrolpunktos, lai gan bija tiiiik labi… Kaut ko ieēdu un turpināju ceļu.
Stalbē bija tas remonts, ja nemaldos uz ceļa.. Tur ātri pagāja ceļš, lai gan arī gāju.. Visu laiku skatījos pulkstenī un rēķināju savu finiša laiku līkās, ja turpinu iet, tādā normālā tempā būšu ap 17:00 tur, bet tas liekas, traki vēl tik daudz stundas uz kājām… Ahhhh… Lauma arī mani kaut kādā brīdī apdzina, nezinu kurā brīdī atceros uz ļoti taisna ceļa. Un redzēju, ka viņa ik pa laikam atpūšas pieturās. To praksi arī es no viņas pašpikoju un tā darīju tālākajā ceļā. Paldies Lauma! Pēdējā kontrolpunktā iegāju un nopriecājos, tas beidzot ir pienācis… Vēl tikai 2,5 stundas un man vajadzētu būt finišā, jo ir vēl 13 km palikuši… Paskriet nevaru, tāpēc čāpošu tās stundas. Tā es arī darīju.. Čāpoju, bet centos ātri čāpot. Un tad ieraudzīju pilsētu nodomāju… Nu cik tad tālu varētu būt tā baznīca iekš pilsētas, gan jau drīz ieraudzīšu un tad, kad ieraudzīšu, tad noteikti varēšu saņemties un skriet. Eju, eju pa pilsētu, ieraudzīju vienu torni, šķiet.. O, jeee tā ir te… Bet protams nē… Tā ir kapliča. Eju, eju… Šķiet veselu mūžību. Pajautāju garām gājējam, kur tā baznīca atrodas? Teica, tik uz priekšu tai ielas pusē… Eju un eju… Viens no garām gājējiem man pajautā vai es no Rīgas? Saku, ka jā un viņš saka, ka drīz jau es būšot klāt vairs neesot tālu (bet es neredzu, kur viņa ir?) Sāk mākties panika un asaras virsū, cik tad tālu? Un kad jau ielien asaras acīs ieraugu baznīcu… Jeeee saņemos un skrienu. Nedomāju, ka man tas bija ātri, bet centos cik spēka. Kaifs… Ieskrienu ejā un kliņķis. Es esmu klāt VALMIERA. Es tiku no Rīgas. Milda sūta sveicienus Sīmani! Atnesu Tev tos!
Paldies par pasākumu, paldies par izjūtām… Tās bija visādas līdz pat izmisumam.
Brīvprātīgo vārdi un apčubināšana ļoooti palīdzēja! Paldies!!!
Pēc sajūtas. Gribu sēdēt. Nekur nestāvēt.
Apsveikumi no draugiem, savākšana finišā un aizvešana paciemoties un gardi paēst siltas pankūkas..
Kājas tādas sāpīgas, grūti pastaigāt. Bet nākošā dienā jau pat ir ok. Varu par mājās grīdu izmazgāt. Un kāpnes uz leju nesagādā pārāk milzīgas sāpes. Gandarījums un prieks!!! Paldies vēlreiz visiem!
Kaut kad bērnībā man ienāca prātā doma, ka būtu forši aizskriet uz Valmieru. Domāju, ka tur gan vajadzētu vairākas dienas, telti un ēdamo… Diezgan nereāli. Paiet pāris desmitgažu, kad izrādās, ka nekādu telti nevajag, to mierīgi var izdarīt pa vienu dienu un vēl jautrā kompānijā. Pirms gada apspiedu neprātu un izvairījos no jebkuras iespējas pieteikties, bet šogad gan vajadzēja tikt pie dalības. Loterijā nepaveicās, konkursā paliku otrā, bet Signis man beigās tomēr uzdāvināja šo skrējienu. Paldies!
Mēnesi pirms skrējiena ar šausmām skatījos, cik cītīgi citi trenējas. Njā… Bet es jau arī mājās nesēdēju. Garākie treniņi bija 50km ar draugiem pa sniegu, krusu, vēju, jūru līdz ceļiem (tiešā nozīmē) un citiem dabas jaukumiem, kā arī 56km lepnā vientulībā, kurus noskrēju tīri pieklājīgā laikā. Pārliecība iegūta, atliek tikai noskriet!
Piektdienā pēc darba mēģināju pagulēt, bet nekas prātīgs nesanāca. Pirms starta baidījos, ka nāks miegs, bet nebija tik traki. Vēl baidījos, ka kaut kas varētu sākt sāpēt, bet arī tas nenotika. Laiciņš ideāls – samērā silts, vējš tikai vienā posmā likās par stipru un aukstu, slapjums no gaisa tik maz, ka drīzāk palīdz elpot, nevis traucē. Ziņās gan bija teikts, ka 14:00 sākšot gāzt, tāpēc esot jāfinišē līdz tam. Jā, kā tad! Es biju nez no kurienes iedomājusies, ka man vajag finišēt 16 stundās. Draugi gan par šādu plānu smējās un teica, ka es tik lēni nemaz neprotot skriet. Bet es tak staigāšu arī!
Startā nodziedam himnu, tiek noskaitītas sekundes līdz startam, daži metri un sarkanā gaisma luksoforā. Tā, kur sekundes skaitās. Noskaitām kopā arī tās, un tad jau var skriet. Apkārtējie ballētāji sajūsminās un šokējas, kad uzzina, uz kurieni skrienam.
Man likās, ka pirmais posms būs trakākais. Man gan uzradās riteņbraucēji, kas izklaidēja mani līdz pat Berģiem. Kad sāku čīkstēt, ka negribu skriet pa riebīgo, garlaicīgo, mūžīgo Šmerli, mani iepriecināja, ka Šmerlis jau aiz muguras. Teksts no līdzbraucēja ar fotoaparātu: “Kāpēc tu nevari šitā smaidīt pie luksofora un gaismā?”
Kad tieku ārā no Rīgas, uzrodas kompānija, kas īsina laiku līdz Garkalnei, kas šķiet kaut kā pārāk tālu. Iekožu un laižu prom vienītī. Nakts, luktura gaisma, dažas mašīnas… Ideāli! Man patīk skriet naktī, man patīk skriet pa šoseju. Arī līdz Naftas kontrolpunktam tieku vēsā mierā. Tur mani aprūpē tā, it kā es būtu kādus 80 jau noskrējusi. Jauki, bet man jādodas tālāk!
Līdz Raganai skriet kļūst vēl vieglāk. Biju izdomājusi, ka pa Murjāņu kalniņiem iešu, nevis skriešu. Nakts, īsti redzēt nevar, nu kaut kāds slīpums ir, bet ne jau kalns. Gaidu, gaidu, kad saprotu, ka kalniem jau ir pāri. Skrienas ļoti viegli, kaut gan cenšos sevi bremzēt. Sāk mesties gaišāks un dziedāt putni. Tas ir laiks, kad rokfestivālos tiek iets uz telti, lai gulētu. Uznāk miegs, ko cenšos aizgainīt. Rubenē drusku aizsēžos, jo līdz nākamajam punktam ir 18km. Satieku mammu un citus Divplākšņus, kas ieskrējuši pa ceļam uz savu punktu. Stāvot benzīntanka ilgajā rindā uz tualeti, saprotu, ka stāvēt ir baigi grūti.
Sāku lēnām tipināt uz nākamo punktu, bet tad tā tipināšana kļūst par anormāli grūtu, smagu skrējienu. Es vienkārši nesaprotu, kāpēc tie kilometri tā velkas. Skatos uz ceļa kilometru stabiņiem, nu nē, nu man ir tik grūti! Ir pavisam gaišs, pa ceļam Krišjānis savāc manu lukturi. Ļoti labi. Kad spēki ir jau pavisam, pavisam galā, piesēžu pieturā uz soliņa apēst batoniņu, bet nevaru pasēdēt bez atzveltnes. Pārgurušas kājas un mugura, tāpēc nolemju sākt staigāt. Eju, skrienu, eju, skrienu… Satieku Lindu, viņa saka: “Nekas, vēlāk jau būs tikai grūtāk!” Kad kāds fotografē, prātā nāk Daces teksts: “Atiežu zobus cerībā, ka tas izskatās pēc smaida.” Prātā nostiprinās doma “Nekad vairs!” Nu kurš normāls cilvēks noskrien maratonu un uzreiz momentā vēl pusotru? Nu kur ir tā Brasla? Grūtības ziņā šis beidzot pārspēj manu iepriekšējo grūtāko skrējienu mūžā. Viss ir slikti, viss riebjas, gribu evakuēties uz Valmieru, bet es zinu, ka evakuatoru es nesaukšu un nevienam ne ar pušplēstu vārdu neieminēšos par kaut ko tamlīdzīgu. Līdz galam ir jātiek! Obligāti! Ieraugu slaveno ceļazīmi, kas vēsta, ka līdz Rīgai ir 52km, bet līdz Valmierai 55. Nopietni? Bet, ja godīgi, neņemu to zīmi par pilnu. Tā nevar būt. Kad nu beigu beigās tā Brasla neticamā kārtā ir pienākusi, iekrītu krēslā un gribu tur arī palikt. Neticas, ka šitik daudz jau ir paveikts! Mani grib fotografēt, es saku, ka noteikti izskatos briesmīgi. Man saka: “Tu izskaties lieliski! Cik gan vēl labāk cilvēks var izskatīties pēc noskrietiem 64km?” Lai jau būtu. Cenšos novilcināt laiku, pārvelkot zeķes, bet tomēr mani no šī viesmīlīgā punkta izdzen ārā. Seko traki grūts ceļš līdz Stalbei, bet nekas, 13km būs vieglāk.
Ceļā uz nākamo punktu morāli paliek vieglāk, bet fiziski tikai grūtāk. Šķiet, ka arī Stalbe mūk no manis prom. Spēlēju ar sevi skriešanas spēles – 900m skriešu, 100m iešu, 300m skriešu, 700m iešu un tādā garā. Priecājos, kad izdodas sevi apčakarēt un noskriet vairāk, nekā sākumā iedomājos. Kad ir kāda apdzīvotāka vieta, tad skrienu, lai visi redz! Redz jau tāpat. Mašīnas uztaurē, rāda īkšķus uz augšu, atmosfēra trasē vispār dikti laba. Vietējais uz soliņa gaida autobusu un prasa: “Cik garu ceļu ta jūs te mērojat?” Es: “No Rīgas līdz Valmierai.” Vietējais: “O, mamma mia!” Skatos uz ceļazīmēm un secinu, ka līdz Cēsīm būtu tuvāk. Līdz Limbažiem arī. Eh… Spiežu sevi domāt, ka pēc šī kontrolpunkta būs palikuši tikai 30km. Kurš ta nevar 30km noskriet? Brīnumainā kārtā arī Stalbe ir klāt, apsēžos, brīvprātīgais saka: “16.numuram vēstule!” Ak jā, pareizi! Es taču pirms starta sev nosūtīju vēstuli uz šo punktu! Iekšā lapa ar tekstu: “Just do it! Nike!” Nosmejos, saņemos un dodos ceļā.
Atkal skriešanas spēles, arvien vairāk atbalsta trasē no garāmbraucošajām automašīnām. Brīnos par tiem, kas saka, ka gar šoseju ir grūti un bīstami skriet. Neko nezinu, man patīk. Ievēroju, ka ceļa malā ir nelieli purviņi. Eh, kā gribētos ievandīties tajos! Nekad nebiju ievērojusi, ka tur tādi ir. Līdz Rubenei ir krietns gabaliņš, bet es jau priecājos, ka tas būs pēdējais kontrolpunkts, kurā mani gaidīs mamma, kas kopā ar pārējiem Divplākšņiem šiverē brīvprātīgo lomās. Paskriet vairs vispār nevaru. Ar mokām spiežu sevi kaut mazliet paskriet, nevis tikai iet. Kājas krīt nost no rumpja, iet ir grūti, skriet ir grūti, viss ir grūti! Sarēķinu laikus un secinu, ka es mierīgi varu iet un paspēt tajās savās 16 stundās. Bet nevar jau paiet! Gribu apsēsties uz soliņa atpūsties, bet tas ir slapjš. Nu jā, kaut kādi 5 pilieni no gaisa vienā brīdī krita. Čāpoju tik tālāk. Priecājos, ka Krišjānis mani gaida punktos, ka panāk pretī, ka kopā noskrien tos pēdējos dažsimt metrus līdz atpūtai. Priecājos, ka tūliņ mani sagaidīs mamma, jo es tak zinu, ka viņa visus sportistus vienmēr cenšas apčubināt. Šitāda “es nevaru” sajūta man nebija pat tajā stulbajā rogainingā, kur es pēc kāŗtējās nespēšanas uzcelties kājās gribēju palikt bedrītē un raudāt. Bet līdz galam ir jātiek! Kad redzu evakuatoru busiņu, cenšos saņemties, lai neizskatītos pēc līķa, ko novākt no trases.
Rubenē mani sagaida ar visādiem kārumiem, speciāli man taupītu sedziņu, “Sveiks lai dzīvo!” (ak jā, pareizi, man tak ir vārda diena) un es zinu, ka no šī punkta mani prom nedzīs. Minūti pirms manas ierašanās ir atbraucis arī mammas vīrs ar manu māsu, kas paziņo visādus jaunumus no ārpasaules. Cik jauki! Man nāk aizkustinājuma bimbiens. Palūdzu, lai mamma man sapin bizi, jo tā, ko es pinu no rīta, noteikti izskatās briesmīgi. Uz baznīcu ejot, tak jāsapošas! Māsa pasaka, ka Rīgā gāžot lietus. Ai, tad pietiek sēdēt, jātaisās beidzot uz Valmieru!
Pēdējais posms ir morāli visvieglākais. Fiziski arī kaut kā vieglāk skrienas. Staigāju mazāk, nekā iepriekšējos posmos, kilometri arī sākuši ātrāk virzīties, bet tas nemaina to, ka nevar ne paiet, ne paskriet, ne pastāvēt. Pamazām sāk bālēt tas “Nekad vairs!” Braucot uz Valmieru, piestāj māsa un saka, ka es izskatoties un uzvedoties daudz spriganāk par pārējiem. Tas palīdz. Pretī skrien skrējējs, kas saka: “Visu cieņu!” Valmieras pievārtē liels plakāts “Sveiciens varoņiem! Sīmanis gaida!” Atkal gribu raudāt. Valmierā mašīnas pīpina, cilvēki smaida un māj, un apjautājas, vai viss kārtībā. Jā, ir kārtībā, ir eiforija, liekas, ka kaut kādi laimes viļņi gāžas pāri. Šo sajūtu dēļ ir vērts visus tos kilometrus skriet. Kad aiz pagrieziena ieraugu īsto baznīcu, sāku jau pamazām bļaustīties un sajūsminos vēl vairāk. Tiešām? Tiešām? Es esmu tikusi līdz Valmierai, esmu tikusi Valmierai cauri, kas man nekad nebija likusies tik gara, es redzu finišu! Cilvēki aplaudē un bļauj, es saņemos, es to izdarīju, jā, esmu skrējusi līdz kliņķim! Eiforija pilnīgā. Tieku nofotografēta, man iedod strūdeli, kas nāk tieši laikā, jo vēders jau čum no visa tā dīvainā kokteiļa, kas pa ceļam sagāzts iekšā. Mani fotografē, apsveic, dāvina ziedus vārda dienā. Vēlāk māsa stāsta, ka tik lielas ovācijas neesot bijušas nevienam, kas aptuveni tajā laikā finišēja. Lieliska sajūta! Jūtos pateicīga visiem, kas par mani priecājas. Joprojām nespēju ne saprast, ne aptvert, ne noticēt. Finišā esmu ieskrējusi pēc 14 stundām un 4 minūtēm, kas vispār liekas kaut kāda šmaukšanās. Kad aiz sevis redzu skrējējus, kurus man ne domās nav nācis uzvarēt, īsti nesaprotu, ko es te vispār esmu izdarījusi un kādā veidā.
Pēc finiša laižu uz laukiem pie radiem, kas arī par mani priecājas. Vectēva māsa saka, ka es izskatoties kā 10 kilogramus nometusi, bet viņa jau vienmēr tā saka. Pirtī draugs arī teic, ka es esot kauli un āda. Vai tiešām ir iespējams viena treniņa (ha ha) laikā reāli notievēt? Laikam jau. Pie galda paēdu, iedzeru šampanieti, radi saka, ka es beidzot pēc cilvēka sākot izskatīties, kaut kāda krāsa sejā parādās. Acis tikai sarkanas. Nu labi, eju pagulēt. No sava kontrolpunkta atbrauc mamma un stāsta, cik maz vajag cilvēka laimei – kāds ir laimīgs, ka viņam iedod kafiju, kādam līdzi iedota zeltainā siltumplēve, jo pa ceļam ir pārsalis, kādam reanimētas nestrādājošas kājas, kādam pie tējas ieliets piņģerots brendija, kāds vienkārši samīļots.
Apbalvošanu knapi spēju izturēt, jo nāk miegs. Labi, ka pieteicām guļvietas. Gulta mīksta, gulēšana ideāla. No rīta Stīvās jūdzes koptreniņš. Jā, tika iekļauta arī BMX trase. Tie lejupceļi, tie lejupceļi… Pilnai laimei vēl vairākas reizes man vajadzēja piedalīties mašīnas iestumšanā. Bet tie jau tādi sīkumi. Es esmu noskrējusi ultramaratonu. Kas gan to būtu iedomājies?
Bieži vien kādu sajūtu tu pieņem un izdzīvo instinktīvi. Bez lielas domāšanas meties iekšā, aizraujies un jūties, ka jūra būtu līdz ceļiem. Gluži kā ar iemīlēšanos. Kādā parastā sestdienā saproti, ka tava ierastā un pieņemamā orbīta nu jau griežas kam citam apkārt.
Tieši tā man bija ar skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera. Es iemīlējos idejā, ka es varu. Ka esmu pietiekami stiprs, gudrs, skaists un ar lielu apņēmību – ja zogu, tad miljonu, ja guļu, tad ar karalieni, ja skrienu, tad no Rīgas uz Valmieru.
Pēc tam nāk reālā dzīve. Jātrenējās ziemā, kad man ir auksti. Jāskrien pa tumsu, kad bail pat no lapu čalošanas. Darbs un bērni prasa laiku, ko mierīgu sirdi nozogu skriešanai. Ja Vecgada skrējiens paceļ, tad Bikstu maratons tevi noliek pie vietas. Superīgs Anglijas piekrastes kalnu skrējiens visam pieliek treknu punktu un pašu svarīgāko treniņu laiku pavadi, trenējoties tablešu rīšanā.
Veselības zīmi, kas nepieciešama skrējieniem Itālijā, no ārsta izvilināju ar viltu, jo teicu, ka neskriešu, bet zīme vajadzīga, lai tiktu pie piesolītām desām. Omei teicu, ka paskriešu tikai mazu gabaliņu, jo organizēju to braucienu un nebraukt nevaru, bet pie sevis visu laiku domāju – šis ir tas brīdis. Dari kaut ko.
Katrs vakars pirms starta ir ballīte. Mareks pārrakstās uz pusmaratonu. Ainārs uzraksta pats sev zīmi. Meitenes pārkāpj gavēni, jo atrodas karā vai ceļā. Un jūs neticēsiet, bet lēmumu pieņēmu nakts vidū nekurienē esošā pārpildītā itāļu naktsklubā.
Skrienot maratonu, laboju visas iepriekš pieļautās kļūdas un pārbaudīju iedomātu stratēģiju. Visu distances laiku jutos labi. Ne vienu brīdi nedomāju, ka ir grūti, ka vairāk nevaru un citas klasiskās maratona domas. Ja nu vienīgi divas epizodes. Pavirši apskatot trasi, domāju, ka maratona un pusmaratona distances pārklājas tikai trīs kilomentrus startā un drusku finišā. Sāku satraukties pēc piecpadsmitā, vai tik visi deviņi velni mani nav piečakarējuši un mani ved uz finišu. Apkārt melno numuru nav un viss liecina, ka dodamies atpakaļ pilsētā. Mani izglāba 4h45min tempa turētāji. Pat kā paldies viņiem divus kilometrus noturējos līdzi un vēl apdzinu. Par to viņas man pateicās drusku pirms trīsdesmitā kilometra dzirdināšanas, kad minūtes stāvēju un domāju, pa kuru ceļu tālāk skriet. Tempa turētājas arī nezināja. Viss beidzās, kā lielākā daļa no pazudušajiem sāka skriet un es, izvērtējot savas iespējas, pametu tempa turētājus. Ātrums liels, apkārt arvien baisākas rūpnīcas, grupa paliek aizvien mazāka, līdz divas līdzskrējējas pasaka “ciao” un nogriežas. Paliekam trīs un saņemos drosmi paprasīt – “Where we run?” Esam noskrējuši nost no trases (elle ratā, itāli, es to ļoti, ļoti labi redzu), bet tas tur džeks (bez numura) zina, kur ir trase. Un zināja arī. Trase parādījās pēc trim kilometriem pie trīsdesmit pirmā kilometra. Skriets ir ātri un ilgi, noskriets nav ne sūda un vēl dzeršana izlaista. Bet tad nāca zīme. Trase veda gar šosejas malu un iedomājos par Valmieru. Spēku gan tas nedeva, bet zināju, ka Valmiera kritīs.
Ko es varu teikt tiem kas nākamo nedēļu satrauksies? Nesatraucies un – kā man teica viens paziņa – galvenais jau iziet uz startu, trenējies vai netrenējies – būs grūti. Tiekamies Valmierā.
Runā, ka cilvēks tiek pārbaudīts ar trīs lietām. Naudu, slavu un varu. Kedas pērku pats par savu naudu, mani aicina uzstāties ar iedvesmas stāstu valsts galvenā maratona pasākumā un varu ar neveiklu kustību apstādīnāt lielu skriešanas portālu vai sacensību seriāla reģistrāciju. Man pašam nav nekādu šaubu, ka šos testus varu iziet. Skrējējiem gan ir vēl viens mazais testiņs un kā pēdējā mēneša laikā esmu sapratis – tas tad ir pats svarīgākais visiem.
Man pēc nedēļas ir pavasara maratons ārzemēs. Pēc trim nedēļām lielākais izaicinājums manā skrējēja karjerā. Šodien noskrēju četrus kilometrus. Pirms tam biju skrējis gandrīz mēnesi atpakaļ pusmaratonu pa Anglijas kanāla klinšainajiem stāvkrastiem. Lēnākais pusmaratons mūžā. 2h:59m:34s. Bet iespējams skaistākais.
Es jau pie sevis domāju, ka pie vainas ir “klinķis” un tā tuvums, bet ārsti piespieda dzert antibiotikas, lai tiktu galā ar iekaisumu plaušās. Savukārt, līdz ko paliku vesels kā rutks, tā nu jau citi ārsti teica, ka esmu sapūsts un tāpēc man puse sejas ir kā pēc kārtīga zobārsta apmeklējuma. Acs ciet neveras, pasvilpot nevaru un precīzās spļaušanas sacensībās piedalītos nevaru. Nu viena kalna galā pūta kārtīgi – mazākas skrējējas pat nopūta no takas nost. Atkal vesels lērums ar tabletēm un vēl visādi interesanti paņēmieni, lai ar to tiktu galā.
Jā. Pats svarīgākais pārbaudījums ir veselība. Es varu visu savu naudu, slavu un varu iebāzt vienā vietā, bet no tā veselāks nepalikšu. Protams, ar naudu var tikt galā ar lielākas krūtis vai smukāks deguns slimību, ar varu var izkomandēt visus ārstus un māsiņas un slava noder tikšanā pie labākiem ārstiem un māsiņām kuras izkomandēt, bet nekas nepadarīs tevi veselu tieši tad, kad tev vajag visvairāk.
Rudenī bija uznācis klepus, bet gāju uz darbu, jo baigi jau netraucēja. Viens kolēģis visu laiku uz mani šķībi skatījās un nekādi nevarēju saprast kāda ir viņa problēma. Ne jau viņam virsū klepoju. Izrādās viņš bija sportists un tieši tajā nedēļas nogalē sezonas svarīgākais mačs. Viss kļuva skaidrs. Jo, ja tev ir vislabākā forma un esi visvairāk gatavs, tad arī imūnsistēma ir visvājākā. Nu aptuveni, ja pirms maratona piemetas iesnas, tad esi reāli gatavs tam. Bet nedomāju, ka kāds var būt gatavs skrējiensoļojumam Rīga-Valmiera.
Sausais atlikums ir tāds. Lai arī uzspīd saule un jau pūpoli zied, ģērbjaties silti. Velciet cepures, silto apakšveļu lieto arī skarbi puiši un meitenes, kā arī līdz galam nenomociet sevi. Rīt arī varēs izskrieties, bet ja būsi slims – ēdīsi tabletes un skatīsies no malas kā skrien citi. Sargiet sevi un “klinķis” vēl redzēs vellu.
km 
-