Uz Valmieru devos ar vienu domu: noskriet savu pēdējo 5. posmu īsākajā 4-6km Tautas skrējiena klasē, lai sanāktu ieskaite sezonas kopvērtējumā. Uz Siguldu visticamāk došos ar pavisam citu mērķi. Tā kā jau pats nosaukums Tautas skrējiens vedina domāt, tad konkurence, maigi izsakoties, te ir vismazākā no visām distancēm, par ko norāda kaut vai tas, ka visos posmos pusmaratona uzvarētājs vai pat vairāki pusmaratonisti 1. apli jeb ceturtdaļdistanci ir noskrējuši ātrāk par Tautas skrējiena uzvarētāju. Tad nu, ņemot vērā mazo konkurenci, tā nu ir sanācis, ka pat man ir izredzes tikt sezonas kopvērtējumā TOP6, kurus apbalvo. Mājās jau biju sarēķinājis, ka man ir nodrošināta 5.-8. vieta kopvērtējumā. Atkarīgs no tā, vai tie 3 skrējēji, kuriem ir 3 no 5 posmiem, skries pēdējos 2 posmus. Kā izrādījās, tad viens no viņiem Valmierā neskrēja. Savukārt, otrais skrējējs ir galvastiesu pārāks par mani. 3. skrējējs ir man bijis priekšā 2 posmos, tomēr pilnībā izgāzis Rēzeknes posmu, kas man dod cerības.
Pirms skrējiena.
Kādu skrējiena taktiku izvēlēties? Ņemot vērā to, ka distance ir par gandrīz 1 km garāka nekā citos posmos, un pirms finiša gaidāms kāpums, tad sapratu, ka šoreiz sākt ar 3:22-3:25min/km (kā vēlāk izrādījās, ar šādu tempu varēja pat tikt trijniekā), kā tas ir bijis dažos citos posmos, galīgi nebūtu prāta darbs. Rēķinājos ar vidējos tempu 3:30. Valmieru gan nepazīstu, tā ka īsti sajēgas par trasi nebija. Galu galā, ja beigās labi jutīšos, varēšu uzkāpināt. Ņemot vērā mīcīšanos startā un pirmajos pārsimts metros, tad 1. km bija plānots dažas sekundes lēnāks par 3:30. Patīkami arī tas, ka starts nav kopā ar pusmaratonistiem un maratonistiem. Uzskatu, ka starta laikus vajadzētu nodalīt visos posmos, lai būtu mazāka burzma startā. Pie tam dažos posmos sākums ir pašaurs, vietas visiem īsti nepietiek. Galu galā pusmaratons/maratons ir pamatdistance, tā ir prioritāte, un tas galīgi nav labi, ka startā priekšā salien visādi tautas skrējiena dalībnieki, kuriem tur nebūtu pēc rezultātiem jābūt. Labi atminos, kā 1. Skrienlatvija posmā 2011. gadā pamatdistance bija nodalīta no īsākās distances, kaut toreiz tur pat bija ne vairāk kā 200 pusmaratonisti.
Sākam!
Šoreiz starts bija vienkārši ideāls. Kāda čupa ar skrējējiem aizskrēja man pa priekšu, bet nebija pārāk jāpatērē enerģija lēnāku skrējēju apdzīšanai. Varēju uzreiz skriet savā ritmā. 1.km noskrieti pa 3:34min. Aptuveni tā, kā ieplanots. Visi skrien smuki rindiņā, tā ka varēju pamazām kādu baru apdzīt, pārāk neaizkavējoties. Puiši mani tik ļoti neinteresē, bet nedaudz nervozu mani darīja tas, ka abas sieviešu līderes vēl 2. kilometrā bija priekšā. Parasti es tām abām finišā esmu par 1-2min priekšā. Par laimi. 2.km gluži nebija finišs, un, kā vēlāk izrādījās, arī šoreiz finišā biju ap 1:30min priekšā. Bet panervozēt dabūju gan. Galu galā vislēzenākajā un taisnākajā posmā noskrēju 2.km pa 3:24min. 3.km vairs tik viegli negāja ar tām apdzīšanām, bet turpināju iesākto. 3.km pa 3:32min. 4.km jau sākās īstā cīņa, kur pavisam lēni tuvojos tiem, kas man nedaudz priekšā. Interesanti, ka liela daļa atskatījās, izdzirdot sev aiz muguras manu skaļo apavu plīkšķēšanu, zolei triecoties pret asfaltu. Protams, tiem, kas pie tā jau pieraduši, neatskatās. Tāpat jau zināms, kas par skrējēju tur aiz muguras tuvojas. 4.km 3:28. Ar lielām mokām apdzinu vēl dažus skrējējus. Laikam, to neapzinoties, kaut kur šai brīdī arī savu tiešo konkurentu sezonas kopvērtējumā apsteidzu.
Priekšā daļa no līderiem. Tālāk liels, liels tukšums līdz puisim baltajā krekliņā…
Un priekšā paveras drūma aina: tālu tālu priekšā grupa ar skrējējiem, tai skaitā visi tautas skrējiena kopvērtējuma līderi. Bet tuvāk neviena ņemama skrējēja vairs nav. Un te nu drīz vien sākās nepatikšanas: man uznāca plīsiens. Nezinu, cik tālu biju atrāvies no aizmugurē esošajiem un vai vispār biju atrāvies (savu skaļo apavu dēļ aiz muguras nevienu parasti nedzirdu), bet pēc kāda laika 3 pēdējie apdzītie skrējēji man sāka skriet garām. Te tev nu bija! Kaut kā nebūt pa pusei nosprādzis centos turēties aiz muguras. Kā vēlāk izrādījās, skatoties video, tad mans tiešais konkurents sezonas kopvērtējumā bija uzreiz aiz manis. Tā nu mēs tur četratā skrējām, drusku šad tad apmainoties ar pozīcijām. Un tad beidzot pienāca ilgi gaidītais kāpums pirms finiša. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai pārtrauktu savu plīsienu! Šajā posmā manāmi atžirgu, vēlreiz paskrēju tiem 3 skrējējiem garām, un biju jau aizmirsis par savu lūzienu. Problēma gan bija tā, ka es īsti nezināju, kur tas finišs ir, cik vēl tālu jāskrien. To vajadzēja pirms starta rūpīgāk izpētīt. Nu nav man īsti ko daudz stāstīt par savām beigām, jo neko daudz tur vairs neatceros. Taču ātri vien attapos galīgi aizelsies pēc finiša, sēžot uz soliņa. Apakšā mans nedaudz tizlais finišs (seemyrun ir interesanta spēļmantiņa).
Pārsteigums pēc finiša jeb kā es uz brīdi kļuvu par Bistrovu.
Analizējot skrējienu pēc finiša mājās, beigās izrādījās, ka mans vidējais temps bija aptuveni 3:27-3:29, atkarīgs no precīzā distances garuma. Pat drusku labāk kā ieplānots. Tātad pēdējos 2 km galu galā tomēr būšu noskrējis pat nedaudz ātrāk, neskatoties uz manu plīsienu. Tomēr labākais vēl tikai sekoja.
Sākotnējie beigu rezultāti
Apskatot piespraustos rezultātus uz dēļa, nācās secināt, ka tāds Ozoliņš nemaz nav skrējis. Skatos, meklēju, nu nav! Viņa tur nemaz nebija! Toties bija Vadims Bistrovs ar līdzīgu rezultātu kā man. Un pat ar manu numuru! Pie tam vēl godalgotajā 6. vietā. Šo pārpratumu gan man izdevās novērst. Beigu beigās izrādījās, ka es savu tiešo konkurentu sezonas kopvērtējumā finišā esmu apsteidzis par 9s, un situācija sezonas kopvērtējumā nu ir kļuvusi pavisam nokaitēta, jo vidējais punktu skaits mums ir faktiski vienāds, dalot 6-7. vietu. Tad jau redzēs, kā konkurents savu pēdējo posmu noskries Siguldā. Izbrīnīja, ka 1. reizi uzvarētājam zaudēju mazāk par 1min, precīzāk, 49s. Iepriekš atpalicība bija daudz bezcerīgāka: 1:18-1:38min, kaut tie paši jau vien pārsvarā skrēja man pa priekšu. Un laikam jau tas, ka tiem pašiem līderiem šoreiz zaudēju krietni mazāk ir tas lielākais gandarījums, jo apzinos, ka 6. vieta ir ne visai pelnīta, un arī iegūtajiem cīsiņiem īsti nav vietas manā vēderā. Atliek tikai turpināt smagi trenēties, lai nākamgad atstarpi sadeldētu vēl vairāk.
Apbalvošanā. Cīsiņi, kaut kas līdzīgs alum un dāvanu karte
Par sevi…
Tātad, man ir 23 gadi, studēju RSU medicīnu. Mācos, ik pa laikam kaut ko arī paskrienu, bet tas sanāk retāk nekā gribētos. Sesijas periodā bieži vien sanāk, ka mēnesī ir vairāk sacensības nekā treniņi. Pēdējos gados nu jau mazāk, bet tāpat cenšos vismaz reizi gadā startēt kādās riteņbraukšanas sacensībās un triatlonā. Pašreiz ir tā, ka ritenis tā arī tiek izvilkts no pagraba dienu pirms sacensībām.
Pirmais sporta veids man bija peldēšana, kur trenējos veselus piecus gadus. 12 gados apnika, pārmainīju pret vieglatlētiku. Tur pavadīju veselus 8 gadus, skrēju 100m, 200m un 400m, kā arī ļoti patika tāllēkšana. Tajā laikā krosu skriešana bija pati briesmīgākā treniņu daļa, nevienam sprinterim tos nepatika skriet, tika šmaukts ap visiem stūriem, lai tikai nebūtu jāskrien. Nometnēs pat sēdējām kāpņu telpās ziemā, lai trenere neredz. Tagad tas liekas smieklīgi. 2010. gadā pēc ilgstošas slimošanas sāku skriet krosiņus. Noskrieti 3-4km bez apstājas likās jau daudz. Pamazām iepatikās, paralēli vieglatlētikas ātruma treniņiem skrēju krosus.
Pirmās sacensības bija 2011. gadā 10km Nordea Rīgas maratonā. Septembrī Valmierā, protams, bija jau jāskrien pirmais pusmaratons. Biju kaut kur lasījusi, ka pusmaratons zem 2h ir labi, tāpēc tāds arī bija mērķis. Tas nekas, ka nebiju neko garāku par tiem Nordea 10 km iepriekš skrējusi. Mērķi izpildīju ar uzviju (1:47:34), un tā arī kopš tā laika tas ir palicis mans vienīgais, oficiāli noskrietais pusmaratons. Joprojām aktīvi piedalos sacensībās, taču labprātāk izvēlos īsākas distances. Šogad atkal cenšos skriet kaut ko vairāk par savu iemīļoto piecīti, taču ar tiem treniņiem un kilometrāžu ir līdzīgi, kā toreiz pirms Valmieras. Bet tas neliedz izmēģināt spēkus šīs sezonas Stirnu buka distances posmos.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana ir kļuvusi par lielisku veidu kā uzlabot garastāvokli un izvēdināt galvu no liekām domām. Pēc skrējiena gluži vienkārši nav iespējams justies slikti. Ir arī forši apzināties, ka tagad vari noskriet daudz tālāk vai ātrāk distanci, ko kādreiz domāji, ka nespēsi veikt. Jo viss ir galvā.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Tā kā man ir problēmas ar ceļgaliem, neizvirzu sev mērķus ar distances garumu vairāk kā pusmaratons. Garos treniņus (manā gadījumā >10km) skrienu ļoti reti un ar piespiešanos. Labāk izvēlos piecīti un skriet ātrāk. Vienu mērķi jau tikko izpildīju, noskrienot Stirnu buka distanci. Tagad turpinājums pieveikt pārējos posmus. Principā katru gadu ir mērķis startēt sacensībās un labot savus iepriekšējo gadu rekordus vai vismaz turēties tādā pašā līmenī. Ja konkrēti, tad gribētos beidzot 10km distancē izlīst no 48 minūtēm (Šo jau paspēja īstenot pirms publicēju šo rakstiņu).
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Pilnīgi noteikti esmu vakara skrējēja. Jocīgi, jo esmu izteikts cīrulis, taču no rīta skrienot temps ir daudz zemāks. Šogad cenšos vairāk skriet no rītiem, jo sacensības taču arī ir dienas pirmajā pusē, kaut kā jāpieradina organismu. Bet vakara skrējieni vienmēr ir ātrāki un vieglāki, pēc nogurdinošas dienas prāts atslēdzas un kājas pašas lido. Tā kā skrienu tikai pa mežu, tad vakarā ap saulrieta laiku, kad mežā paliek tumšs, kājas kustās vēl ātrāk…
Tev draugi un radinieki skrien?
Principā mani draugi un radinieki neskrien. Ir pāris paziņas no vieglatlētikas laikiem, kas līdzīgi kā es pēc tam sāka skriet garās distances. Bet toties pievērsu savu puisi skriešanai, sākumā viņš skrēja kopā ar mani, bet tagad jau es vairs nespēju viņam turēt līdzi.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Kādreiz skrēju tikai ar mūziku, pat sacensībās. Tas palīdzēja novērst domas no tā, cik daudz vēl jānoskrien. Tagad atkarībā no garastāvokļa. Ja gribās kaut ko uzmundrinošu un skrienot padungot kādu dziesmu, tad skrienu ar mūziku, bet tad tās ir speciāli izvēlētas dziesmas tieši skriešanai.
Stadiona celiņš vai pludmales smiltis, šosejas malas vai meža takas, kāds ir Tavs ideālais segums?
Stadiona celiņā ir pavadīts tik daudz laika, ka šis segums jau ir pilnībā apnicis. Mans ideālais segums ir meža takas – kalni, lejas, smiltis, saknes un viss kas pie tā pienākas. Šogad skrienot mežā katru reizi izvēlos mazliet savādāku maršrutu, kaut kur nogriežos citādāk kā citas reizes, iepazīstu jaunas takas. Skriet mežā ir arī daudz saudzīgāk priekš locītavām, kas ir ideāli manā variantā. Pa šoseju sanāk skriet tikai pāris reizes gadā – pārsvarā sacensībās.
Ko Tu ieteiktu kādam, kas tikai tagad uzsācis savas skriešanas gaitas?
Uzsākot skriešanas gaitas, manuprāt, galvenais ir nepārvērtēt savas spējas, ieklausīties savā ķermenī, lai skriešana būtu patīkams process. Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet! Kā arī nav slikti laika apstākļi, ir tikai nepiemērots apğērbs.
Noslēguma vārds…
Novēlu visiem labu veselību, kas ir pats galvenais. Kā arī nepazaudēt motivāciju savu mērķu sasniegšanā. Nekad nav par vēlu uzsākt skriet, bet brīdinu, ka pēc tam gan būs grūti apstāties, jo gribēsies vēl.
ArtūrsK | Visi raksti | Ja kāds grib ar mani papļāpāt (atbildēt uz šādiem un citiem jautājumiem), tad PM.
Man nav apnikusi skriešana. Uz grābekli neesmu uzkāpis (ja nu vienīgi jau labi sen), bet kopš neskrienu, Rīga-Valmiera problēma ir atgriezusies. Un pie tam no vairākām pusēm un attiecīgi sekām.
Tiem kas neko nesaprot – long story short. Rīga-Valmiera ir skrējiensoļojums no Rīgas uz Valmieru 107km garumā. Loterijā vinnēju dalību. Neesmu ultramaratonists un tikai knapi tieku galā ar maratonu, bet kaut kāda prāta aptumšuma brīdī nodomāju “kāpēc gan nē.” Uz starta izgāju, bet pie 93km izstājos. Visas meitenes kuras piedalījās – tika līdz galam un kliņķi sasniedza.
Tātad. 93km ir garākais gabals, ko esmu veicis kājām. Neko baigi man tas nenodarīja. Dažas tulznas, iedragāts ego un jau pēc nedēļas Rēzeknē noskrēju savu ātrāko pusmaratonu pēdējos gados.
Runā, ka tad, kad vairs nevar uzlabot ātrumu maratonā, tad jāpievēršas ultramaratoniem. Vai arī, ja sāksi skriet ultras, tad ar personisko rekordu sasniegšanu ir cauri. Pēc Rīga-Valmiera man radās jauna teorija, ka šī ultramaratonu un personisko rekordu dilemma ir tikai raķetēm. Rēzeknē vajadzēja sevi nedaudz piespiest, jo vienu apli traucēja vecā pēdas trauma, bet pēc tam treniņos skrēju pat minūti uz kilometru ātrāk nekā pirms Valmieras un baudīju. Kā balva 7km distance Sanktpēterburgā ar 4:30 min/km vidējo ātrumu. Unbelievable priekš manis un nenormāli sapriecājies par to, ko Rīga-Valmiera man ir nodarījusi.
Apetīte rodas ēdot un nevis trenējoties, jo pirms Lattelecom maratona treniņos biju noskrējis drusku vairāk kā 200km. Ar garāko distanci Garkalnes Stirnubuka lūša pastaigu. Jā, protams, sešpadsmit nedēļu laikā pirms ir bijuši divi piecu stundu maratoni Bikstos un Brešā, Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, bet arī to visu ieskaitot treniņa procesā, ir tālu līdz minimālam nepieciešamam apjomam. It sevišķi, ka divus mēnešus pirms maratona pārsvarā skrēju zem desmit kilometriem un nesos kā aptracis.
Bet tas netraucēja pasapņot. Mans ātrākais maratons bija 2012. gadā Stokholmā ar 4h25min. Pēc tam vai nu izstāšanās vai piecas stundas. Lai arī visiem saku – skrienu priekam, dibena plēšana nav priekš manis, bet līdz ko prieka pēc skrienot iedomājos, kā es finišēju pirmais vai ko tamlīdzīgu, tā patīkamas tirpas noskrien visur kur nu tās var noskriet.
Nedēļu pirms maratona noslimoju un ar visu to tempa turēšanas organizēšanu bez stresa neiztiku. Tā pat no Rīga-Valmiera neko nemācījos un izbazūnēju visiem, ka taisos atkal kalnus gāzt. Tomēr maratona startā nostājos pie 4h15min tempa turētājiem. Jau pirmajos kilometros sapratu, ka nekāda ballīte četrdesmitdivu kilometru garumā te nebūs. Pašam vien viss ar sevi jāizcīna un devos tālāk viens.
No Rīga-Valmiera zinu kā ir, kad ir patiešām grūti. Maratonā ne brīdi nebija domas par izstāšanos, par to ka skriešana nav domāta man, bet turēšanās zem sešām minūtēm uz kilometru darīja savu. Otra puse palika lēnāka, pat brīžiem pārgāju soļos. Mani apdzina vairāk skrējēju nekā apdzinu es un uz priekšu tikai pastūma pretīm skrienošās tempa turētāju grupas vai komandas biedri. Sapratu vairākus kilometrus pirms finiša, ka būs jauns personiskais rekords, bet ķert rokās 4h tempa turētājus nebija spēka. Bet tas četru stundu tuvums ir atstājis manī kādu traumu. Radusies vēlme to izdarīt.
Finišā biju nenormāli lepns, bet kopš tā finiša noskrējis esmu tikai knapi maratonu visus skrējienus kopā skaitot. Dzīve nav rožu dārzs, plaušu tūska un neskaitāmi radinieku ieteikumi mest skriešanu pie malas.
Kad sāku intensīvi “trenēties” Rīga-Valmiera, dabūju tradicionālo stresa lūzumu pēdā. Pie tam no sākuma vienā un pēc tam arī otrā. Pirmais ieteikums ir trīs nedēļas neskriet un viss būs super, bet kurš skrējējs pirms tādiem mačiem tad var neskriet un tā arī netiku no tā pa īstam vaļā. Mana pēcmaratona piespiedu atpūta parādīja, ka ieteikums “trīs nedēļas neskriet” ir paliekams kaķim zem astes. Trīs nedēļas dzīvojoties pa dīvānu pēdu problēmu nejutu, bet tad kādā idle sunday tur pat dīvānā viss ir atpakaļ. Mans režīms bija “lifts-mašīna-otrais stāvs” un atpakaļ.
Pirms mēneša braucu uz Valmieru. Pāri tiltam, kur tika taisīts pirmais selfijs, jo bija jau gana gaišs. Visas tās zīmes – maratons līdz Rīgai, maratons līdz Valmierai. Varēju noteikt kur tieši bija visi ēdināšanas punkti, garlaicīgākie gabali un pat paskatījos uz tās sasodītās pieturas miskasti. Lai arī atkal biju drošs, ka izdarīju pareizu izvēli, jo pat esot tik tuvu Valmierai, tomēr tas kliņķis ir vēl tālu pat braucot ar mašīnu. Tad arī es pirmo reizi sajutu, ka neesmu ticis galā ar Rīga-Valmiera un tas būs jāizdara.
Esot Siguldā, domāju ka vajadzētu te atbraukt ar vilcienu un skriet treniņa pēc mājās vai dodoties pie mammas uz Ogri, domāju kā es tur varētu aizskriet. Lielākoties gan braucot pa Rīga-Valmiera ceļu vai skrienot, apdomāju kļūdas, ko varētu darīt savādāk un kā tomēr nokārtot parādu. Pats zinu, ka viens ir no Rīgas uz Valmieru skriet rakstot blogu un bildējot visādas figņas un pavisam cits ir trenēties to darīt un izdarīt.
Bet viss sākas ar apņemšanos. Vairāk jau sev, bet ja vien nepienāks pasaules gals, es nākošgad iziešu uz startu skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera.
„Darīt ko traku, lai iegūtu ko vēl trakāku.” Tieši tā parastam cilvēkam no malas izklausās piedzīvojums, kurā devos 9. maijā nokāpjot no Valmieras kultūras nama skatuves, koru skates ietvaros.
Ziemā radās ideja, ka vajag izlekt ar gumiju. Tā kā galva man strādā, tad uzreiz ķēros pie domas – kā to izdarīt pēc iespējas baudāmāk. Nepagāja ne trīs dienas, kad īstā doma bija galvā. Sarunāšu ar Bungee.lv, kompāniju, kas piedāvā šāda veida lēcienus Siguldā, ka aizskriešu līdz viņiem no Valmieras ātrāk kā 7 stundās, to visu iemūžināšu, uzrakstīšu rakstiņu un pretī vēlos bezmaksas lēcienu ar gumiju. Domāts, darīts. Atbilde nebija ilgi jāgaida un, protams, tā bija pozitīva. Kārtējo reizi pierādās, ka trakās idejas tās labākās. Nu tad jau atlika vien nedaudz patrenēties, izdomāt kā skatāmi nofilmēt, un tad jau klāt ir maijs, kad tad viss notikās.
Safilmēto video piedāvāju jums šobrīd noskatīties.
„Tas nevarēja būt viegli: tempa turēšana ir tik nogurdinoša nodarbe, ka vienīgi ģimene, muļķi un sasodīti labi draugi ir pierunājami tajā iesaistīties” K.Makdugals. Dzimuši, lai skrietu.
Jo vairāk rakstu izlasīts, jo vairāk “man arī tā bija”.
Ne nu pirmajās reģistrācijas dienās, bet pieteicos. Lai… kārtīgi izskrietos.
Nosacīti varētu teikt, ka garie treniņi sākti skriet jau no Siguldas kalnu maratona 55km. Tad ar skatu uz vecgada sapni. Skriets tiek manā garā – mazāk ir vairāk. Bet kaut kā nepadodas kā gribēts. Kad noskrienu garo vai sapārotos garos, tad pāris, trīs nedēļas negribas skriet neko garāku. Beigās sanāk baigi maz km. Bet ir vismaz garie skrējieni.
Beigās gan izrādās, ka šis piegājiens nelāgi atspēlējas. Esmu jau novērojis, ja neskrienu nedēļas 3, tad man sāk lipt klāt saaukstēšanās. Un te nu viņa ir – sacensību nedēļas ceturtdienā.
Jāatzīst, ka neesmu īpaši rūpīgs pret sevi, tad nu, drusku pieslēdzas mājinieki un drusku kaut kas tiek darīts lietas labā, bet nu ne triecienuzbrukumā. Rezultātā, braucu uz Rīgu un nedaudz noklusēju Gintam un Leldei, ka labi vispār jau nav. Ceru, ka paliks labāk. Varētu teikt, ka tā arī bija.
Toties ar Mammu viss kārtībā. Iepriekšējā nedēļā jautā, vai es braukšot skriet uz Mežaparku. Atbildu: “jā, jā”. Mums jau kādu laiku ir noruna, ka skrienu es nu tā – kilometrus 15, ne vairāk. Vismaz tā jāsaka Mammai. Pa TV bija redzējusi, šoreiz neizskatījās pārāk satraukta.
Pie numuru izņemšanas pamatā dzirdu, ka gan jau skrienot palikšot labāk. Vien viens viedoklis: “vai nu paliks labāk, vai sliktāk”. Gints Kalns arī nobažījies un rāda uz funkcionējošiem C vitamīniem. Aizstaigājam ar Leldi līdz Origo un Mēness aptiekā Berocca Plus rokā gan. Patiešām organisms jūt spērienu. Divas tabletes pirms starta. Viena būs vēl 5.KP.
Pirms vēl esam reģistratūrā, zvana Edvīns. Jūtos pārsteigts un pagodināts. Laba vēlējumi no dzelzs vīra ir ko vērti. Saka, ilgāk par 10, nu labi 12h nav ko žāvēties trasē. Es pasmaidu un nestrīdos. Beigās izrādās, Edvīns prognozējis man finiša laiku 14h. Tādi tie sportisti ir, māk motivēt. “Veselā stāvoklī” es sev prognozēju koridoru 13-14h, bet vesels nebiju. Sanāca 15h. Varēja būt arī 16h, ja nebūtu sācis skriet 5.KP.
Murdoņas pilnajās minūtēs pirms iziešanas uz startu nepiedalos. Šoreiz šeit atstātā enerģija man nav lieka. Guļu uz mēteļu izsniedzamās letes.
Maffija man sagādājusi enerģijas želejas, dot – lukturīti. Uzticami, izpalīdzīgi, sirsnīgi draugi. Dot vēl sarūpē saspraudes pie Nr.55, Lelde rūpīgi sapako drēbes somā. Auto atslēgas nododu Ginc rīcībā.
Drošībai iedzeru vienu Ibumetīnu, jo galva ir uz tās robežas, kad var sākt sāpēt. Temperatūra kaut kāda vēl ir.
Pirms iziešanas dzirdu no Broku Tēta, ka lietu prognozē tikai varbūt rīt 12:00. Tāpēc no Laumas aizlienētās lietusbikses atdodu Leldei.
STARTS
Kāri ķeru katru luksaforu, jo stāvu labprātāk kā skrienu. Esmu pie gandrīz pēdējiem.
Rīgas zīme, noķerts Signis.
Iekšā man nav. Pastāvīgi paskriet nevaru. Bet pavisam slikti arī nav, tikai vājums.
Zinu, ja iet un skrien, tad tie skriešanas nogriežņi ir ātrākā tempā kā vienmērīgi skrienot. Orientējos pēc apkārt spīdošajām lampiņām un cenšos palikt plūsmā.
Ginc ar Inu norāda virzienu un saka ķert rokā MissBroka. Bet viņa jau skrien ar kādu. Turklāt ar austiņām. Turklāt es jau neskrienu vienmērīgi. Tāpēc klunkurēju pa savam, cik varu, tik paskrienu, pārējo eju.
Pirmais KP – šausmīgi tālu. Ieraudzīta Lauma, Lauma būs līdzās viscaur, līdz pat pēdējam KP. Bet tā īsti kopā skriet nesanāks, manas nespējas dēļ, beigās – manu pēkšņi parādījušos spēju dēļ. Uzkavēties vēl neprasās. Grūti nav. Prātu ar liekām domām nenomoku. “Mums mērķis ir zināms un mēs uz to ejam” (tik pat labi varam iet arī kājām). Gustavo – Mūsu soļi.
Otrajā KP gribas ieņemt horizontālu stāvokli, bet nav kur. Ina jautā: “kā ir, labi?” atbildu ar emocijām – gari vilktā: jjjjjjjjā”. Mani padzen no KP un esmu priecīgs ka tā. Sekoju meitenei ar velo pavadoni. Viņas arī man palīdz izvēlēties pareizo no 3 ceļiem. Tagad jau sāku izmantot autobusu pieturu soliņus. Kaut pusminūte, bet paliek labāk. Murjāņu kalniņi labi piemēroti iešanai. Vien uz leju, lai skrietu jāsaņemas.
Turpinu klunkurēt. Nekādu problēmu. Esmu mierīgs kā… [kas te ir aktuālā tēma?] Makarova suns.
Strauji tuvojas 3. KP Ragana. Nu ne gluži strauji, bet pienāk. Gaismiņa aust, ir skaisti. Kontrolpunktā saka, ka šis ir aukstākais brīdis un sasedz mani. Ļaujos, kaut jūtos silti. Lelde aprūpē. Pārbaudu pēdiņas, kuras sākušas sāpēt. It kā kārtībā. Apmīļoju un “nolieku atpakaļ”.
Piebrauc Ginc un veiksmīgi varu paņemt pāris želejas, jo nākamais KP vēl tālu, bet želejas (2) jau cauri.
Kā kontrolpunktā ienāk Georgs Jermolajevs, tā taisos prom. Drusku nokaunos, es taču var ātrāk.
“Vēsture māca, ka no tās neviens nemācās”. Bet es tomēr cenšos, un ignorēju lietas, kas varētu demotivēt, piemēram, ka līdz nākamajam KP ir 18km. Kas tad tas ir? Nav pat pusmaratons, phe.
Ir sākusies jauna diena un šo dienu pavadīsim tā, kā mums to vislabāk patīk darīt – skrienot. Lūk kā ir jādomā.
Mēģinu noķert Laumu un Vinetu. Izdodas. Bet tas arī viss. Varbūt dažs km kopā, bet tad saku: ”meitenes, paldies, bet jūs man esat pa ātru”. Meitenes vēl pagūst mierināt, ka es jau viņas tāpat noķeršot un es atpalieku.
Kaut kur šeit sākas grūtākais posms, kad arī paiet kļūst pa grūtu un balstos jau arī pret ceļa apmalēm.
Mazlietiņ ķer izmisums, bet prātu smīdina doma, ka var taču gulēt mērķa virzienā. Mans sargeņģelis, jeb skriešanas sirdapziņa (Edvīns), kā viņu pie sevis nosaucu pirms pāris nedēļām, raksta sms:
Davai saņemies un skrien!
atbildu: Nav iekšā. Bet turpinu kustēt.
sirdsapziņa: Ir iekšā ejam! Turies un netaisi selfijus un neraksti sms tikai trase.
4.KP Brasla. Inese, Laura, Kristīne. Pamājam druupijam. Jānis Danēvičs nav vairs viens (sāpes). Šo posmu veicam kopā. Jāņa draugs pa starpu citām vērtīgajām lietām atgādina, ka ir jāelpo. Kad ir iesnas, to ir grūtāk darīt, bet pēc Stalbes tas izdosies. Pagaidām soļojam, drusku paskrienam, pļāpājam. Vienīgais posms, kuru veicu ar kādu kopā.
Pirms 5. KP Stalbes pretīm panāk Alma. Esmu priecīgs. Liekas, ka Alma ir katrā KP. Mans mīļais plecs, uz kā paraudāt. Iedzeru C vitamīna tableti. Sūdzos, ka labais celis mazliet sāk sāpēt, izstaipu. Alma iesaka skriet pa apmali. Tā arī turpmāk daru.
Mirkli pēc KP noķeru Georgu Jermolajevu. Viņš paskatās uz mani un saka: “izskatās, ka ar tevi viss ir kārtībā”. Atbildu: “jā, tikai sākumā bija temperatūra, vājums, tāpēc nevarēju paskriet, tagad mēģināšu”. Un sāku skriet. No tā brīža gandrīz vairs neapstājos.
Uz priekšu dzen arī interese, kādā tad tempā būšu noskrējis šo KP. Kādus 9 km izturu bez mitas, tad sastopu MāriT un uzzinu cik līdz KP. Daudz, vēl 9km, bet jāsaņemas, ja jau elpa atvērusies. Kājas ļauj, viss notiek. Tiek ķerti rokās tie, kas pirms Braslas man (kā) stāvošam pagāja garām.
Domāju, vai noķeršu arī Laumu. Noķeru KP. Pirms tam uzslavas no meitenes ar velopavadoni: “malacis, saņēmies” un aijas-ch: “otrā elpa atvērās?” Atbildu: “pirmā”.
6. KP Mani apčubina. Likās, ka te jābūt Leldei. Ēdieni, dzērieni, segas. Novelku botas un ieraugu vienu tulznu. Izmantoju ar gudru ziņu līdzpaņemtās šķērītes un aizņemos ar ne tik gudru ziņu aizmirstos plāksterus. Izjūtas spēcīgas, bet paskriet pēc tam vieglāk.
Izdomāju izvirst un pārģērbju augšu. Ja nu man vairs nav spēku skriet. Ja nu sāk līt. Spēki bija un pēc pāris km atkal biju slapjš.
Lauma apvaicājas, vai man skrejamais piemeties? Atbildu, jā, un turpinu kursu. Lauma, savukārt atbild kā es sākumā: “es tagad iešus – skriešus”.
Izmantoju vēl pēdējo reizi soliņu, atguļos uz pārdesmit sekundēm. Un turpinu skriet. Mašīnas sveicienā pīpina arvien vairāk. Pa vidam viena ekipāža apjautājās, kas šis pa skrējienu. Un arī pāris kājām gājēju apvaicājās. Izskatījās, ka viņiem patīk mūsu aktivitātes.
Ņergu plakāti. Un tepat jau arī TĀ SAJŪTA. DARĪTS. Gandarījums. Es varu. Es to izdarīju.
Ina panākusi pretī. Paņem mani aiz rokas un skrienam, ātri. Saka: “Tev ir tik daudz sagaidītāju”. Saviļņojums. Tādi vārdi liek teju vai nosarkt.
Skatos, finišā arī Lelde. Aplaudē.
Laikam jau tomēr spēku pārāk daudz nav palikuši. Tāpēc izpaliek fotografēšanās ar līdzjutējiem. Undīnes apraudzīšana. Pat Laumu nesagaidu, bet steidzu tikt siltumā Avotos. Tur pirmkārt pirts un tad jau viss pārējais.
Paldies draugiem, un visiem labajiem cilvēkiem. Par labām domām un palīdzību.
km 
-