Reiz dzīvoja kāds Labinieks. Viņš vienmēr bija sapņojis, ka vienu dienu viņš metīsies skriešanas piedzīvojumos, kuru laikā, pārvarot grūtības, drosmīgi cīnoties ar nezvēriem un saviem iekšējiem dēmoniem, svinēs uzvaru un izpelnīsies citu ļaužu cieņu. 2015. gada 19. martā pēc cītīgas gatavošanās viņš grūtā cīņā pieveica 107 km distanci (12h:59 min), ko visi dēvēja par Gladiatoru pastaigu. „Būt par Gladiatoru…patīkami”, nodomāja Labinieks un lepns par sasniegto turpināja mesties jaunos piedzīvojumos visa gada garumā.
Tomēr Labinieku nelika mierā, ka sasniegtais Gladiatora pastaigā nav viņa virsotnes kalngals, un viņš prātoja, ka, cītīgāk trenējoties, iespējams, viņš varētu sasniegt ko vairāk. Tā nu apņēmības pilns viņš sāka gatavoties jaunam Gladiatora pastaigas piedzīvojumam. Ar lielāku pārliecību un iegūto pieredzi viņš juta, ka ir stiprāks un labāks. Lai šoreiz sasniegtu labāku rezultātu, viņš nolēma, ka centīsies vairāk, strādās vairāk un cerēs, ka šī apņēmība un ieguldītais darbs dos savu rezultātu. Gatavošanās posms sākās decembrī. Sākotnēji viss arī notika, kā bija plānots, un treniņos Labinieks jutās labi. Grūtos brīžos ar viedu padomu un skriešanas kompāniju talkā nāca citi, daudz nopietnāku rūdījumu guvušie Jelgavas ciema Gladiatori – Tuksneša Vētra, Huch un Ainīc.
Rezultāti un ātrums salīdzinājumā ar iepriekšējā gada sagatavošanos posmu Labiniekam pieauga. Progress bija acīmredzams, un klusībā viņš sāka lolot mērķi par Gladiatoru pastaigas pieveikšanu 11 stundās. Bet, kā jau tas nereti notiek, viss nav tik skaisti, kā mēs to būtu vēlējušies, un šī stāsta varonis 6 nedēļas pirms lielā skrējiena iedzīvojās ceļa traumā, ko šamaņi dēvēja par “Skrējēja celi”. Šķērslis, kas draudēja pārvilkt treknu strīpu visiem plāniem. Nākamās divas dienas kājas saliekšana sagādāja grūtības, un Labiniekam radās bažas par sava mērķa sasniegšanas iespējamību. Viņam bija grūti samierināties ar šādu pavērsienu, un pēc nedēļas, kad celis sāka atgūt kustības brīvību, tika atjaunoti treniņi saudzīgā režīmā. Lai mazinātu spiedienu uz celi, tika izmantota šamaņu piešķirtā ceļa elastīgā saite. Turpmākajās nedēļās ceļa sāpes pakāpeniski mazinājās, kas viesa cerības, ka tas bija tikai organisma protests pret pastāvošo kārtību. Bet kopumā Labinieks jutās izsists no sava gatavošanās plāna. Lai dzīve neliktos rožaina, 2 nedēļas pirms Gladiatora pastaigas mūsu personāžam dzīvi sāka bojāt nelietis VĪRUSS. Cīņa ar temperatūru un klepu norisinājās nedēļas garumā. Tā jau iedragātā pārliecība sāka šķobīties vēl vairāk. Pēdējās dienas pirms sacensībām ļaunie spēki centās iedēstīt Labinieka prātā nepārliecinātību un negatīvismu, pret ko viņš veiksmīgi cīnījās pretī ar apkārtējo cilvēku pozitīvismu un atbalstu.
2016. gada Rīga – Valmiera gatavošanās process ciparos
Pienāca sacensību diena. Šķietami tikko Labinieks vēl bija sācis gatavošanos šim piedzīvojumam, bet nu jau pienāca ilgi gaidītais brīdis. Iespaidīgi un mazāk iespaidīgi Gladiatori no visas valsts bija ieradušies, lai kopīgi dotos grūtajā cīņā visas nakts garumā. Apņēmīgās sejas tikai palielināja Labinieka pārliecību, un viņš nolēma pieturēties pie iepriekš ieplānotās stratēģijas turēt tempu tuvu 5:45 min/km, cik nu tas ilgi būs iespējams, un apsolīja sev, ka darīs visu, lai godam aizvadītu tās nakts piedzīvojumus.
Kaut arī Labinieks jau bija devies piedzīvojumā arī iepriekšējā gadā un sagatavojies saskarties ar grūtībām noteiktos ceļa posmos, tomēr viņš nebija rēķinājies, ka pirmā cīņa ar mošķiem jau būs jāizcīna distances pirmajā trešdaļā. Sajūtas bija, ka kāds būtu viņam uzlicis važas uz kājām, un solis neliecināja, ka iepriekšējie mēneši ir pavadīti kārtīgi gatavojoties šim piedzīvojumam.
Smagais sacensību iesākums
Motivāciju turpmākajām cīņām Labinieks atrada 4 gladiatoru kompānijā, kuru vidū bija arī slavenie Jelgavas ciema gladiatori Huch un Labinieka mentors no agrākiem laikiem – Tuksneša Vētra. Pēc pirmās distances daļas atvadījušies no 3 gladiatoriem, kuri bija izvēlējušies citus ceļus savu mērķu realizēšanā, Labinieks un Tuksneša Vētra turpināja ceļu divatā. Kā divi no bara padzīti vilki viņi nolēma distancē turēties kopā un nepamest viens otru grūtos brīžos. Nakts smagums gūlās uz viņu pleciem, un katra saules stara parādīšanās tika sagaidīta ar atvieglojumu. Ar cerību, ka grūtākais ir jau aiz muguras. Patvērumu un slāpes pēc grūtajiem ceļa posmiem abi ceļotāji veldzēja sešās ceļojošajās Oāzēs. Fantastiskās vietās, kur galdu pārbagātība, cilvēciskās ērtības un saimnieku laipnība tā vien vilināja palikt un tālāk vairs nedoties. Pārvarējuši šīs komforta burvestības, Gladiatori turpināja savu grūto ceļu.
Labinieks un Tuksneša Vētra 107 km garumā
75.km nāca kā ļauna vīzija no 2015. gada. Šī bija vieta, kur iepriekšējā gadā spēki bija beigušies un tika pāriets soļos. Bet šoreiz viss bija citādi. Lai arī skriešana vairs nesagādāja baudu, abi Gladiatori novienojās skriet tik ilgi, cik vien iespējams. Pienāca brīdis, kad sarunas vairs nespēja palīdzēt, un abi vientuļnieki klusā solī sekoja viens otram, klausoties trubadūru mūziku savās ausīs. Kur pagadās kur nē, pa ceļam tika sastapta Gladiatoru princese Sigita, kas možā pastaigas solī un labā garastāvoklī atļāva mums doties tai garām. Kā izrādījās vēlāk, Sigita tikpat možā solī mūs vairākkārt distancē apsteidzot, beigās tika kronēta par šī piedzīvojuma karalieni.
Pie 90. km Labinieka solis sāka grīļoties. Viņš saprata, ka nedrīkst atpalikt no Tuksneša Vētras, tādā veidā zaudējot savā prātā esošajiem tarakāniem. Pēdējiem spēkiem turoties aiz Tuksneša Vētras, viņš sasniedza pēdējo Oāzi. Izsalcis un izbadējies Labinieks tvēra pēc visa, ko viņam deva saimnieki.
Kad spēki tuvu beigām (95. km)
Uzmetot acis laikrādim, viņš saprata, ka 11h šajā skrējienā sasniegt ir praktiski neiespējami. 4 minūtes aiz nepieciešamā grafika bija uz to brīdi neatspēlējams laiks. Aprunājoties abi ceļotāji novienojās, ka atlikušo piedzīvojuma daļu viņi izbaudīs.
Pārvietojoties nesteidzīgā solī un atrodoties jau Valmieras karaļvalsts sirdī, abi Gladiatori ar smaidu sejā paspieda viens otram roku un pēc neilga brīža jau ieskrēja pils pagalmā, kur viņus sagaidīja ar rokas spiedienu pils princis Jēkabs un citi galma ļaudis, skaļi sveicot par paveikto varoņdarbu. Gladiatori distanci bija pieveikuši 11h:22 min. Par 1h:39 min ātrāk kā iepriekšējā gadā.
Jēkaba apsveikumi pie kliņķa
Emocijas pēc finiša sasniegšanas
Labinieks bija priecīgs un gandarīts par sasniegto. Ieguldītais darbs bija atmaksājies un sasniegts teju maksimums no nospraustā mērķa. Pēc divām nedēļām pēc šī piedzīvojuma Labinieks ar vēsu prātu apsēdās pie sava rakstāmgalda un pārdomu brīdī mēģināja tikt skaidrībā par labajām un sliktajām lietām skrējienā. Tomēr visvairāk viņš vēlējās tikt skaidrībā, vai gatavošanās plāns, kurš tika izmantots divus gadus pēc kārtas, ir devis vēlamo rezultātu.
2015. gada un 2016. gada Rīga – Valmiera treniņplāna salīdzinājums
Apkopojot visu informāciju, viņš saprata, ka sākotnējā apņemšanās gatavoties apņēmīgāk un cītīgāk nav tikusi realizēta. Skriešanas apjomi nav palielinājušies. Skrējienu skaits treniņprocesā nav palielinājies. Palielinājies bija skriešanas ātrums. Noskrietās distances rezultāts liecināja, ka ir palielinājusies izturība. Vai šī izturība bija palielinājusies uz skriešanas programmas rēķina, vai uz ieguldītā darba rēķina visa gada garumā? Vai skriet mazāk garos treniņus nebūtu bijis prātīgāk, kas ļautu izvairīties no traumas un saslimšanas? Jautājumi, uz kuriem Labinieks nolēma meklēt atbildes turpmākajos piedzīvojumos. Bet tauta mēļo, ka Labinieks jau šobrīd ir nolēmis, ka turpmāk gatavosies saviem piedzīvojumiem citādi. Vai labāk…? to jau rādīs nākotne.
Par to, ka piedalīšos šajā skrējiensoļojumā, draugi/paziņas uzzināja labākajā gadījumā tikai pāris stundas pirms starta, kad ieminējos par to FB un Endomondo. Mācījos no NRM kļūdām, jo jau 2 gadus pēc kārtas esmu gatavojies tajā noskriet maratonu, bet dažādu apstākļu sakritības rezultātā abos nestartēju. Jā, abās reizēs iepriekšējā dienā/vakarā bija tautas deju koncerti. Jā, neliels nogurums pēc tiem bija. Bet laicīgi devos mājās ar tekstu: “Ilgāk nevaru palikt. Rīt jāskrien maratons!” Un abās reizēs – čušš. Iemesls – nespēja kārtīgi pagulēt pirms starta.Tāpēc šoreiz par manu dalību RV107 no tuvākās apkārtnes iepriekš zināja tikai 1 cilvēks, un informācijas noplūde bija neiespējama. Klusais sapnis. Sirdī klusi, klusi izlolots, neizpļāpāts, un nu – arī piepildīts.
Sagatavošanās priekšdarbi jau bija lieli, jo ne man visa vajadzīgā ekipējuma, ne šādu skrējienu pieredzes. Laicīgi paņēmu divu nedēļu atvaļinājumu. Pirmajā gan bija daudz dejošanas, jo abiem deju kolektīviem bija skates. 7 dienas pirms starta noskrēju 30km, un tad gan atpūtos no visa. Nevar taču būt, ka aizmirsīšu, kā jākustina kājas. Starts bija pusnaktī, tā ka atruna par nespēju aizmigt iepriekšējā naktī pirms starta nu nekādi nevarētu tikt pieņemta. Bija doma pāris stundas pagulēt arī pēcpusdienā, bet brīdī, kad laidos miegā, atnāca atgādinājuma īsziņa par rēķina apmaksu, un miegs vairs neatnāca. Soma bija pasmaga, un, lai priekšlaikus nenogurtu, uz LU ēku, kur bija reģistrācija, devos ar taksometru. Rindā stāvēšanas laiks tika pavadīts lietderīgi – pētot citu dalībnieku ekipējumu, un to, cik silti/plāni viņi ir apģērbušies. Mugursomā jau liku tikai nepieciešamāko: akumulatoru, jo pulkstenis līdz finišam neizturētu, rezerves zeķes un cimdus (nebija pārliecības, ka plānajos nesals rokas), želejas, hematogēnu, haribo paciņu u.tml. Pirmo reizi skrēju ar mugursomu un ja vēl būtu ūdens sistēma, tad būtu vēl vairāk nezināmā. Tā ka iztiku ar 200ml pudelīti. Pēc finiša jau, protams, sapratu, ka liekas bija gan zeķes, gan cimdi. Gumijlāči bija tikai pagaršoti, hematogēns neatvērts (to gan uzēdu vienākontrolpunktā). Bet to jau īsti zināt nevarēja. Pirms starta izlēmu atteikties no termokrekla, un tas bija ļoti pareizs lēmums, lai gan, izejot ārā, tā vēl nešķita.
Emocionāla himna pie Brīvības pieminekļa, un – aidā! Piedzīvojums bija sācies. Daži jau pašā sākumā aiznesās mežonīgi ātrā tempā, bija vēl pāris policijas mašīnu, bet arī sekotāju pulciņš varēja netraucēti šķērsotielas pie sarkanās gaismas. Jau pirmā pozitīvā lieta! Pirms skrējiena bija 3 klusie plāni: C (finišēt), B (iekļauties 12h), A (iekļauties 11h). Optimistiski. Sākuma temps turējās ap 5:20 min/km. A plāna izpildei bija nepieciešams 6:09. Agri vai vēlu jau tas kritīsies, un tāpēc bija jātur augstāks, cik vien ilgi iespējams.Nepilnu kilometru pēc starta jau biju atradis ceļabiedru. Skrēja vienā tempā, plāns apmēram tāds pats, pagājušogad finišējis. Ko vēl labāku var vēlēties?! Abpusēji. Jo viņa plāni sākumā bija skriet 5:30-5:40.Un tad nu nevilšus sākumā pavilku es.
Rīgā uzmundrinājumu daudz. Arī darba kolēģis, stundu pirms starta uzzinājis par manu dalību, uz ielas nodeva laba vēlējumus. Aiz Juglas jau krietni izklīdām. Palikām divatā ar saviem lukturiem un šoseju baltajām svītrām. Par ko tad runāt diviem nepazīstamiem cilvēkiem, skrienot tumsā gar šoseju? Sākumā, protams, par skriešanu. Par savām kilometrāžām, rekordiem utt. Mani skaitļi ceļabiedru vēl vairāk pārliecināja, ka kopā varam. Savukārt, man nebija jāsatraucas par nomaldīšanos.
1. KP (Garkalne). Neko jau vēl īsti negribas. Tempu arī žēl pazaudēt. Uzpildu savu pudelīti ar siltu tēju, apēdu pāris banāna gabaliņus. Nākamais punkts pēc 13km. Tas taču būs ātri! Mūs neviens neapdzen, tikai mēs dažus. Noguruma nav. ZZR vējš gan reizēm jūtams. Tieši piektdien tas bija nomainījies no DDR. Tas – lai mums, skrējējiem, būtu interesantāk. Mitrums bija paliels, bet, paldies Dievam, lietus nebija!
2. KP parastais rituāls, nekādas sēdēšanas. Jānoēd kāds gurķītis un olīve! Dodoties ceļā, šķita, ka tieši tie šoreiz deva papildus enerģiju. Nākamais KP jau pēc 10km. Ideāli! Tempu gan esam “nometuši” uz 5:35-5:40. Bet jūtamies labi. Katram jau kāda maza sāpīte, bet par to klusējam. Kopējo noskaņojumu nedrīkst sabojāt.
3. KP kolēģim jāuzpilda skriešanas sistēma, man sāk parādīties apetīte. Ja katrā no pirmajiem diviem punktiem papildus iztērējām pa minūtei, tad šeit jau bija vairāk kā 3min. Tas vienalga ir maz, salīdzinot ar nostāstiem par 15min. sēdēšanu. Spēks vēl kaulos ir, turpinām skriet. Bet sarunu nav vairs tik daudz, katrs jau sāk cīnīties ar sevi. Iespējams, ka mana cīņa ir lielāka. Kaut kad debesīs mēģināju parādīt Kasiopejas zvaigznāju. Tas aizņēma pārdesmit sekundes. Domāju turpināt izglītot zvaigžņotās debess zināšanās, bet nē – galva būs jāceļ augstāk, un tas jau sāk palikt par grūtu.
Līdz 4. KP (Braslai) vēl turos. Izpildām pat skrējiena gaitā radušos kolēģa mērķi – paspēt 6 stundās. Pauze 5min. Ceļabiedrs arī šeit uzpilda ūdeni. Jūtu, ka apņēmības rezerves viņam ir krietni lielākas. Bet, visticamāk, ka pats nebiju pietiekami rūpējies par savām enerģijas rezervēm. Katrā ziņā, želejas biju paņēmis par maz. Pamēģināju haribo. Kāpēc es paņēmu līdzi šos? Lieli gabali, grūti sūkājami. Vieglāk gāja ar mīkstajām konfektēm. Bet nu, galvenā enerģija jau nāca no želejām. Paldies, Ainār (Bubu), par aizdotajām! Bet vēl milzīgāks paldies par 13km ceļu līdz 5. KP (Stalbei)!
Pat pusceļu neizturēju ar 6 min/km. Atstarpe viņa Garmin un mana Suunto pīkstienos bija kļuvusi lielāka, un ceļabiedra paziņojumus (par tik un tik km līdz KP) gribējās apstrīdēt, bet pat tam vairs nebija spēka. Ik pa brīdim viņš pagriezās pret mani (attālums tobrīd bija pārdesmit metru), skrēja atpakaļgaitā un uzmundrināja. Uz to spēju atbildēt tikai ar galvas mājienu. Pāris reizes jau ieminējos, lai atstāj mani, bet viņa arguments par to, ka, atstājot mani, es varētu arī sākt soļot, kas, pie sevis pārdomājot, izklausījās ticami. Pulksteni lādēties jau biju uzlicis iepriekšējā punktā. Bija prieks, ka šo jautājumu esmu veiksmīgi atrisinājis (lādējoties tas palika uz rokas).
Stalbe. Mūsu ceļi šķiras. 77km plecu pie pleca, soli solī. Brīžiem baltā līnija vienā pusē, brīžiempa vidu. Ko nu tur nožēlot par šķiršanos? Pēdējos km jau bija vainas apziņa, ka esmu lieks balasts. Un kolēģis atlikušos 30km jau kārtīgi nospridzināja. Šajā KP jau bāzu mutē visu pēc kārtas. Pauze 7min. Paskrienu garām soliņam, uz kura dažs labs iepriekš ir izstājies. Esmu viņus uzvarējis, pagaidām uzvaru arī sevi. Bet vēl palikuši 30 km. Un tagad jau esmu viens. Enerģija palēnām atgriežas, temps nostabilizējas pie 6:35. Galvā maisās A plāns, un tas, ka līdz Rubenei ir ļoooti tālu. Stalbē biju ieminējies, lai uztaisa vēl vienu – neoficiālo KP, jo šie 17km tomēr ir gana draudīgi. 200ml ūdens, jādzer ļoti prātīgi. Vēl ir pāris želeju, sūkājamās konfektes, mugursomā arī izbrāķētie haribo. Hematogēnam tā arī nepieķeros, vajadzēs uzdzert. Kilometru kļūst mazāk. To skaitu salīdzinu ar ierasto treniņmaršrutu vietām. Nu ir palicis tikpat, cik no Mola līdz mājām. Bet tas taču nekas nav!
Kalna lejā ir pēdējais KP. Otro reizi (pirmo – dziedot himnu) acīs saskrien asaras. Noturos, KP nesapratīs. Ļoti sirsnīga uzņemšana. Piedāvājumu klāsts milzīgs. Sāli vienkārši nolaizu no maizes. Bija masāžas piedāvājums, bet negribēju tam kavēt laiku. Iepriekš minimāli krampju simptomi bija, un nolēmu nejokot. Somā bija 2 magnija ampulas, un vienu no tām arī izdzēru. Iepriekš jau tādas nebiju lietojis, instrukcijā baidīja par blakusefektiem. Lai iet, pārāk īss gabals! Blakusefekti nepaspēs iestāties. Ar visu mīļo apčubināšanu punktā pavadīju tikai 5min. Jokojot mani mudināja atsākt skriet: “Re, kur Dace! Gribi, lai tevi meitene apdzen?” Nenoticēju, jovismaz man pa gabalu jau īsti nebija redzams, kurš tuvojas. Piebildu, ka nemaz neesmu tik jauns, un jautāju, ko Dace darīs manā vecumā. Teica, ka skriešot vēl ātrāk. Nu nu, lai jau būtu! Rāpšanās pēdējā kalnā, kura tomēr vēl aizvien bija skriešana, ne soļošana. Tas bija tāds beigās izdomāts A+ plāns – ne brīdi visas distances laikā nepāriet soļos. Ja jau šajā kalnā uzskrēju, tad atlikušie 12 līdzenuma km mani vairs neapturēs. Kilometri jau sen kā kļuvuši krietni garāki. Bet daudz to vairs nav. Nodarbinu galvu ar aprēķiniem par A plāna izpildi. Bilance no Juglas pārejas trasē ir pozitīva (esmu apdzinis vairāk nekā mani). Pēdējais paskrien garām ar novēlējumu: “velc līdz galam!” Protams, kā gan citādi! Televīzijas torni jau redz pa gabalu. Pirms tā vēl viens lēnais km. Bet atlikušie 3 pagāja ātri. Biju gaidījis lielāku atbalstu ielās. Reti kurš pretimnācējs pamāja. Varbūt tāpēc, ka skrēju viens pats. Jāšķērso iela, bet sarkanā gaisma un daudz mašīnu. Šeit arī tās sekundes pietrūka. Būtu šķērsojis īstajā pārejā – droši vien būtu citādāk. Sarkanais paklājs pirms Sīmaņa. Emocijas aumaļām. Acīs atkal asaras. Bučoju abus kliņķus. Pasniedz strūdeli un kefīru. Parakstos, atdod drošības naudu. Daudz nedomājot, tā nonāk ziedojumu kastītē. Arī paša Jēkaba rokasspiediens. Viss kā sapnī…
Neapšaubāmi, ka šis bija viens no maniem lielākajiem piedzīvojumiem mūžā. Iespējams, ka tas būtu vēl lielāks, ja 77km nebūtu skrējuši divatā. Iespējams, ka tad manā aprakstā būtu vairāk lasāms par zvaigznēm, baltajām līnijām un kaitinošajiem furgoniem. Kā tad būtu ar finiša laiku – to var tikai zīlēt. Bet tagad ir tā, kā ir – 19.vieta ar rezultātu 11:00:15. Esmu lepns par sevi. Par sevis pārvarēšanu gan morāli, gan fiziski. Neaprakstāms gandarījums par ciešanu nakti!
P.S. Plāni trieca uz priekšu, tāpēc KP ilgi nesanāca uzkavēties. Bet arī šajos īsajos brīžos jutu Jūsu izpalīdzību un sirds siltumu. Milzīgs paldies visiem! Arī organizatoriski viss bija augstākajā līmenī. Esmu lepns par šādu Latviju!
Rīga – Valmiera. Diez vai pateikšu kaut ko jaunu, tādēļ rakstītais ir vairāk domāts kā atgādinājums man pašai, nu tā, lai neienāk prātā to atkārtot vēl ceturto reizi.
Pagājušā gada rudenī nolēmu, ka nedaudz mainīšu savu attieksmi pret skriešanu, proti, sākšu uz to raudzīties nopietnāk. Nopietnākā raudzīšanās ietvertu kārtīgus treniņus un šādus tādus mērķus. Kādēļ? Vai gribu ar kādu sacensties, vai arī kaut ko pierādīt? Nezinu, laikam vienkārši gribu uzzināt, vai esmu spējīga uz ko vairāk. Un nē, sacensties nav manā dabā. Tātad gribu atrast savas robežas – kaut kā tā. Protams, nogurdinošie treniņi tagad sāk atgādināt darbu un nevaru teikt, ka tas mani īpaši sajūsmina, reizēm pat iešaujas prātā doma: „Kā man tas ir apnicis!” (it īpaši, kad ārā ir mīnusi, bet tev vienkārši jāskrien 30km, jo tā vajag), taču jāatzīst, ka pie šī hobija es jau tāpat esmu kavējusies neraksturīgi ilgi. Tad nu ļaunākais, kas varētu atgadīties – es vienkārši atrastu sev citu aizraujošu nodarbi. Mieru, tikai mieru! Tas nebūs šogad. Šogad padomā daudz interesantu lietu. Pirmais brīnišķīgais notikums šajā sezonā – pievienošanās VSK Noskrien Vāverēm. Šie jaukie, pūkainie zvēriņi mani motivē gatavoties Skrien Latvija un Stirnu Buka sezonai. Tomēr garie skrējieni paliek manis pašas ziņā, un attiecībā uz tiem man ir plāni, neraugoties uz to, ka gads sācies skumīgi – netieku izlozēta diviem aizrobežu sapņu skrējieniem, kuros neprātīgi kāroju piedalīties. Par laimi vismaz attiecībā uz skrējienu Rīga – Valmiera nav nekādas aizķeršanās, paspēju pieteikties laicīgi.
Kliņķa skrējiens ir tāds interesants – no vienas puses, es to ļoti gaidu, jo tas ir piedzīvojums, kaut kas īpašs, pilns emociju, tajā pašā laikā tie ir 107 km, un tos noskriet ir sasodīti grūti. Tādēļ ir tā kā bail un gribas, lai tas nemaz tik ātri nepienāktu. Esmu uzstādījusi sev nopietnu mērķi – šajā reizē (trešajā un pēdējā) gribu noskriet Rīga – Valmiera 11 stundās. Šķiet, ka es to varu.
Pirmais aprīlis. Cik gan būtu jauki, ja tā būtu brīvdiena. Bet esmu jau pieradusi, ka pirms nopietnām sacensībām ir jāstrādā pēc pilnas programmas. Nu ko lai dara, ka ar šo skrējienu sakrīt arī svarīgākā sezonas diena darbā. Tā nu visu dienu pavadu uz kājām un nelielā stresā, bet vakarā pametu kolēģus likteņa varā un dodos pie fizioterapeita. Viena no kolēģēm vēl nosmejas, ka tieku palaista tik ar norunu, ka dabūšu pirmo vietu. Nu kā tad. Kad krustām šķērsām noteipota ierodos mājās, saprotu, ka gulēšanai laika atlicis vien nieka 30 minūtes, kurās tā arī neizdodas iemigt.
Latvijas Universitātes telpas, kad ierodos, šķiet neparasti tukšas. Biju gaidījusi lielāku burzmu. Reģistrācija, smaidīgas sejas, pļāpas, stiepšanās – viss paiet vieglā satraukuma virpulī, līdz dažus mirkļus pirms pusnakts jau dziedam himnu pie Mildas kājām. Starts.
Šoreiz skriešana organizēta nedaudz citādāk. Pa priekšu brauc policijas mašīna un varam neievērojot luksoforu signālus, skriet pa pirmo joslu. Nav slikti. Tikai tad, kad mašīnas no sānielām tomēr izrāda vēlēšanos mūs sabraukt, sāku prātot, vai tā, ko es redzu priekšā, ir pirmā vai otrā policijas mašīna. Drošības labad pārvācos uz ietvi. Tomēr nē, viss pareizi, pie Dailes teātra garām pabrauc arī otra policijas mašīna. Tagad gan viss pa vecam. Temps 5:30. Zinu, ka par ātru, tomēr tik viegli skriet. Pie TRT starta vietas mani sagaida Inga. Viņa apņēmusies paskriet ar mani līdz Juglai. Turpinām tādā pašā tempā, tikai pļāpājot. Prātā iešaujas doma, ka droši vien šādi pļāpājot, laiks un kilometri līdz Valmierai paskrietu nemanot. Pie Šmerļa meža mans Garmins paziņo, ka ir želejas laiks. Jā, viņš to iemācījies no Ingas Garmina. Patiesībā noderīgi, jo garajos skrējienos ir tik viegli aizmirst, ka jāpaēd. Un tad tu, cilvēks, attopies, ka spēka vairs nav, un arī līdzams nekas vairs nav. Ir ieplānots ēst ik pa 40 minūtēm, neatkarīgi no sajūtām. Garmina pīkstiens – piparmētru „vemjamā” želeja vēderā.
Pienāk Jugla un jāatvadās no Ingas. Ieslēdzu savu pieres lampiņu un dodos pretī vientulībai. Tomēr nē, izskatās, ka meitene raibi rozā legingos, kuru biju ievērojusi labu gabalu priekšā, sākusi nomest tempu, panāku viņu. Nedaudz papļāpājam. Pārgudri apjautājos, vai viņa nav uzsākusi par strauju, un attopos, ka pati jau arī tikpat vainīga. Nu neko, meitene saka, ka ārsts esot aizliedzis skriet, bet tas jau nu viņu neatturēs. Skriešot līdz Raganai un tālāk jau kā sanāks. Kāpēc līdz Raganai – lai paskatos uz viņas numuru. Paskatos, ha – tur rakstīts Raganiņa, un gandrīz norauju uz acīm. Skaidrs, burvestības, jātaisās prom! Atvados un skrienu tālāk, prātojot, ka nepazīstu un pat neesmu dzirdējusi par tādu niku. Tomēr apskaidrība atnāk – tai jābūt Dainai, mainītā matu krāsa samulsināja.
Pilsētas ugunis lēnām noplok, atstājot priekšā vien aicinošo tumsu. Man ļoti patīk skriet tumsā. Nekas nenovērš uzmanību, lukturītis izgaismo tik daudz ceļa, cik tajā brīdī nepieciešams. Netraucē arī lieki trokšņi. Dzirdama vien reta mašīna, klusītiņi inoveitu soļi un pašas sirdspuksti, pat balsis galvā vēl nav pamodušās. Pirms Garkalnes noķeru Arti, temps aizvien turas ap 5:30, Kādu mirkli paskrienam kopā, pļāpādami, bet tad priekšā ieraugu Baibu un metos parunāties ar viņu. Pirmais kontrolpunkts klāt. Piestāju tikai, lai izmestu tukšo želejas tūbiņu. Man neko nevajag. Dzeramais ļumīgajā pudelē vēl nav pat pusē un želejas pietiks līdz trešajam KP.
Svecītes. Ceļš izlikts ar svecītēm. Sapriecājos un sekoju tām tā aizrāvusies, ka gandrīz paklūpu pār sliedēm, kuras pēkšņi uzrodas manā priekšā. Skaidrs, svecītes norādīja uz sliedēm. Ienirstu atpakaļ tumsā. Varbūt vajadzētu ieslēgt mūziku? Negribas, un bail nesadzirdēt Garmina atgādinājumus par ēšanu. Varbūt vēlāk. Turos uz 5:30. Sajūtas labas, ja neskaita sāpes kreisajā augšstilbā, bet tām jau nav jāpievērš uzmanība, tās tur vienkārši dzīvo. Izskrējusi atpakaļ uz lielā ceļa, pamanu spīdīgas acu pērlītes. Pelīte skrien man pretī pa ceļa malu – laikam sataisījusies uz Rīgu. Es gan uz Valmieru. Kur gadījies, kur ne – pavisam drīz klāt jau otrais KP. Pazīstamas, smaidīgas sejas, neko man nevajag, skrienu tālāk.
Riebīgo kalniņu posms. Tajā apdzenu vairākus skrējējus. Man iet tīri labi, kaut temps paliek svārstīgs – pret kalnu lēnāks, no kalna ātrāks. Tas ir normāli, tomēr jūtu, ka kājas ļoti piedzinušās un sāk pamatīgi rauties krampjos. Lieku garākus soļus, cerībā, ka atlaidīs. Kas tev deva. Par laimi šis ir viens īss posms, un klāt jau 3. kontrolpunkts. Tur priekšā Veipa kungs, kura uzdevums ir uzpildīt ļumīgo pudeli un iebāzt man kabatā pāris želejas. Esmu viņu noinstruējusi, skaidrojot, ka man nepieciešams tik ātrs serviss, kā pirmajā formulā, un man ir vajadzīgs tikai tas, ko esmu prasījusi iepriekš, nekādu jautājumu. Jā, es varu būt neganta, kad skrienu garos gabalus. KP piedāvājumam nepievēršu uzmanību – neko negribas.
Dodos tālāk, bet pēkšņi samulstu, kur īsti jāskrien, lai neattaptos Siguldā. Tak trešā reize jau, vajadzētu tā kā atcerēties. Trasē pavadītas jau vairāk kā 4 stundas, tādēļ jāorganizējas uz zaļo pieturu, kaut tā vienmēr liekas nejēdzīga laika tērēšana. Pēcāk saprotu, ka esmu uz tā iebraucamā ceļa atstājusi tukšo želejas tūbiņu. Vai dieniņ, cik nesmuki sanācis, bet nu gabals jau noskriets, atpakaļ negriezīšos. Bet ir kauns. Nākamais kontrolpunkts gaidāms pēc iespaidīga gabala. Varbūt mūziku? Nē, negribas. Iegrimstu sevī un skrienu. Taču temps nenovēršami krītas. Ja sākumā vēl izdodas turēties zem sešām, tad tuvāk posma vidum un beigām, temps jau ir 6:10-6:30. Ikri sāp tā, ka maz neliekas, bet augšstilbos kāds vienkārši cērt ar cirvi. Jūtu, ka piekliboju. Ai, nu ko darīs, atpakaļ jau neskries, tā ka nākas vien turpināt. Nakts ir skaista. Ievēroju, ka mākoņi izklīduši un debesis kā nosētas ar zvaigznēm. Brīnišķīgi. Bet vai man tikai liekas, vai priekšā manāms tāds kā gaišums? Gaišums lēni pieņemas spēkā un tumsa sāk izklīst. Putni mostas, sākumā kautrīgi, bet tad aizvien skaļāk un priecīgāk mani uzmundrinādami. Kad tuvojos Braslas kontrolpunktam, ir jau tāda maza gaismiņa. Izslēdzu lukturi. Man pretī kāds skrien. Tā ir Lauma. Viņa mani pavada līdz kontrolpunktam. Tas ir jauki – uzreiz var paskriet ātrāk. Man tiek paziņots ka KP notiek kaut kāda filmēšana. Nav labi, jo, kad esmu tik nogurusi, varu pateikt ko rupju vai nejauku. Bet es cenšos savākties. Veipa kungs jau atkal uzpilda manu pudeli, bet šoreiz kaut kā neveikli, es palūdzu koka kolu, bet muļķīgi aplejos, pie tam, man viņa izrādās vairs nemaz negaršo. Kaut kāda muļļāšanās sanāk. Ātrāk prom, lai nav jādomā, ka negribas. Zinu, ka no meitenēm esmu šobrīd pirmā, bet Sigita nav nekur tālu. Tas viss ir sīkums. Galvenais jautājums – vai iekļaušos 11 stundās, ņemot vērā, ka mans temps turpina dramatiski kristies?
Tipinu tālāk, šoreiz esmu stingri apņēmusies nepāriet soļos. Tā vien liekas, ka ceļš vairāk ved uz augšu. Un tas sasodītais Plācis, tas gan ir pavisam augstu! Šitais slīpums mani piebeigs. Citus gadus es tos augšupceļus būtu soļojusi. Taču Plācim līdzi nāk viens bonusiņš. Pirms ieskriešanas tajā, mani apžilbina satriecošs saullēkts. Skaisti. Tuvojas Stalbes kontrolpunkts, te mani atmiņa nedaudz mulsina, vai sekojošais bija pirms vai pēc tā, bet lai nu kā, mani pārsteidz ellīgs troksnis, kas tuvojas no mugurpuses. Netērēju enerģiju, lai atskatītos, tomēr nespēju saprast, kas tas ir. Kā bļaušana, kā taurēšana, varbūt kādu priekšmetu dauzīšana… Trokšņa vaininieks mani apdzen. Tas ir surikātu Pēteris, kurš austiņās klausās kaut ko pilnīgi neiedomājamu. Tas, acīmredzot, palīdz, jo viņš man aiziet garām kā stāvošai. Varbūt man arī jāieslēdz mūzika? Nē, vēl negribas.
Stalbe. Palikuši vien nieka 30km. Bet kā lai tos pieveic? Edijs pēdējo reizi papildina manu ļumīgo pudeli un atdod visas atlikušās želejas. Pirms atvadīties pavisam, viņš vēl noskaidro, ka Sigita ir kādas 10 minūtes aiz manis. Njā, man nepatīk bēgt un es arī vairāk nevaru. Jau sen gaidu, kad viņa mani beidzot noķers. Izskatās, ka arī 11 stundu plānu izpildīt neizdosies, jo vēl jau nav bijis galvenais lūziens – tāds, kas mani piemeklē vienmēr. Vārdu sakot – viss ir slikti. Gaidu katru kilometra pīkstienu. Sāp. Apnicis. Negribu. Bet vai tad tas nav tas pats skrējiens, ko tik ļoti gaidīju? Vecais muļķa kažokzvērs – tu taču atkal pārķēri startu! Vai vienreiz sāksi mācīties no savām kļūdām, vai kā? It kā ar šo visu vēl nepietiktu, izrādās, ka lielajai želejai, kuras kārta ir pienākusi, es nespēju atskrūvēt vāciņu. Nu neparko! Par laimi Veipa kungs nav klausījis manus norādījumus un ir iemetis līdzi vienu želeju, ko dabūju balvā pagājušās nedēļas rogainingā. Kaut kas ar zemenēm un banāniem, neesmu tādu ēdusi. Atplēšu to. Tas izrādās visšķebinošākais un saldākais klīsteris, kāds jebkad ir nonācis uz manas mēles. Fui! Cīnoties ar vemšanas refleksu, kaut kā dabonu iekšā, noderēs.
Tuvojas pēdējais kontrolpunkts. Domāju, ka atlicis vien tāds nieka padsmit kilometru skrējiens. Nu kurš tad to nevar? Es? Jā, es. Pretī skrien puisis gaiši zilā jakā. Vai viņš mēģina ar mani komunicēt? Vai es atbildu? Neko neatceros. Laikam pavada mani līdz kontrolpunktam. Tas kontrolpunkts ņudz no cilvēkiem. Atpazīstu Divplākšņus. Viņi ir brīnišķīgi un visu ko piedāvā, bet es tik nelaipni atsakos. Piedodiet, esmu pārāk nogurusi, lai būtu jauka! Palūdzu vien uzpildīt manu pudeli un atskrūvēt to sasodīto želeju. Želeja tomēr netaisās padoties, tāpēc atstāju viņu kontrolpunktā. Ceļš ved kalnā. Tirinos augšup. Pēc brīža puisis zilajā jakā mani panāk, un es tieku pie želejas. Dabūjuši tomēr vaļā, malači, paldies! Apņēmīgi, kaut lēni kulstu ar kājām asfaltu līdz pienāk 100km. 10 stundas un 15 minūtes. Un tad kaut kas izbeidzas. Viss. Mans jau tā nekādais ātrums samazinās vēl vairāk. Pretī brauc velosipēdists un sāk ar mani komunicēt. Kā es jūtos? Vai man vajag želeju, vai ūdeni? Da neko man nevajag. Kliņķi man vajag un apskāvienu, bet vēl sasodīti 7 kilometri. To es viņam nesaku. Kādu mirkli esam runājuši, tad beidzot atpazīstu – tas tak Māris Babris! Nu, sorry, sarkanbaltā triko, uz velo, pēc maniem 100 noskrietajiem kilometriem, cerams tas ir piedodams. Viņš interesējas, vai es tiešām nevaru paskriet ātrāk. Žēl, bet tiešām nevaru. Tās apmēram 7 minūtes uz kilometru šobrīd ir mans maksimums. Māris aizbrauc apskatīties, kā klājas Sigitai. Pēc mirkļa atgriezies paziņo, ka mūs šķir vien 500metri, un viņas temps ir krietni labāks. Tas mani nespēj sapurināt. Lai tik skrien šurp, jau sen viņu gaidu. Pie pašas Valmieras viņa mani tiešām panāk. Solis raits, pati smaidīga, tur jau viņa aiztraucas un izgaist manam skatienam. Esmu atvieglota. Man vairs nav jābēg un es beidzot varu uztaisīt zaļo pieturu! Atlikušie kilometri ir kā murgs. Pienāk laiks želejai, bet, paņēmusi rokā sūri, grūti atskrūvēto pudelīti, saprotu, ka tas ir pārāk liels izaicinājums manam vemšanas refleksam. Man atlikusi vēl viena piparmētru, taču arī tā neiet iekšā. Glābiņš ir vien Divplākšņu dotā tēja – tā ir rūgtena ar vieglu citrusa piegaršu. Kā veldzējoša oāze šajā šķebinoši saldajā tuksnesī. Kā izrādās, tā esot bijusi tēja ar bergamoti. Steberēju kliņķa virzienā, sažņaugusi rokā pudeli un atvērto želeju. Pudele ir saplīsusi un gardā tēja sūcas ārā, sajaucoties ar lipīgo želeju, kas vienkārši nekontrolēti šļakstās visos virzienos. Sapīkusi izmetu želeju, taču ļaunums ir jau nodarīts – rokas ir neiedomājami lipīgas un to substanci gar sāniem noslaucīt neizdodas. Sāku prātot – bet ja nu finišā vēl būs aizkavējies tas mazais puisītis Jēkabs? Ja nu man viņam jāpaspiež roka? Viņš taču vienkārši pielips! Cik nelāgi. Izlemju ziedot pēdējos gardās tējas malkus, lai noskalotu vismaz labo roku. Ļumīgā pudele arī tiek atstāta miskastē, tas caurums nav lāpāms. Velkos tālāk. Nu kur ir tā baznīca? Viss, nevaru, pāriešu soļos. Tomēr nē, tā nevar, izturi līdz galam! Šis atkārtojas vēl pāris reižu, līdz vajadzīgā gājēju pāreja ir sasniegta. Emocijas uzbango. Sarkanais paklājs. Esmu laimīga, skrienu pēdējos metrus, dodot pieci visiem, kas vien izstiepuši rokas. Lai man piedod tie, kas bija kreisajā pusē – tā roka bija lipīga.
Kāpnes, durvis… what a f… – kāpēc te ir 2 kliņķi??? Samulsusi pieķeros gan īstajam, gan viltus kliņķim un sabrūku pie baznīcas durvīm. 11 stundas 12 minūtes un 24 sekundes. Vai nav vienalga, es to izdarīju un tas nemaz nav slikts rezultāts! Ar rokas mazgāšanu esmu trāpījusi desmitniekā! Te jau kautrīgi nāk mazais Jēkabs, lai paspiestu manu roku. Forši! Lai viņam laba veselība!
Tā, tuvojas nākamais finišētājs – kaut kā jātiek prom no „skatuves”. Bet es nevaru, vienkārši nevaru piecelties. Mēģinu kaut kā pievērst uzmanību un palūgt, lai kāds man palīdz tikt nost no kāpnēm, bet visu acis jau pievērstas nākamajam skrējējam. Par laimi Ina uztver manu izmisušo skatienu un kaut kā tieku dabūta nost. Tieši laikā, jāatzīmē, jo tajā brīdī uzcirties klauna parūkā finišē Jānis. Malacis, labs laiks, zinu, ka daudzi viņam neticēja. Tālāk jau tikai patīkamas emocijas. Satieku Sigitu un kādā brīdī šī tikšanās tiek iemūžināta amizantajā „bēdu māsu” fotogrāfijā.
Tieku noguldīta uz soliņa un pilnīgi nekontrolēti pār maniem vaigiem sāk ritēt laimes vai atvieglojuma asaras. Nav vairs jāskrien. Cik labi! Diemžēl man ir pazudusi kontrole pār ķermeni, tādēļ Edgaram un Kristapam kaut kā stiepšus vilkšus mani jādabū uz mašīnu. Cīnos ar sliktu dūšu, pilnīgu nespēku un riebīgām sāpēm. Par laimi karsta duša nāk par labu. Pa to laiku finišējusi jau trešā meitene – Līga, tādēļ pēc neilga brīža jābūt atpakaļ uz ziedu ceremoniju. Nemaz ar nav viegli. Bet, atgriežoties pie baznīcas, jau nonāku Vāveru gādīgajās rokās. Kaut pa skatuves kāpnēm neesmu spējīga ne uzkāpt, ne nokāpt bez palīdzības, tomēr ir patīkami. Ārkārtīgi patīkami.
Kopsavilkums:
Skriet uz Valmieru ir forši.
Skriet uz Valmieru ir briesmīgi.
Trīs reizes ir vairāk kā pietiekoši.
Varbūt tomēr vēl vienu var – ja nu izdodas kādu nieku ātrāk?
Nekad vairs.
Nu, bet varbūt tomēr?
Un, visbeidzot, nebija tur nekādu klavieru. Nebija!
Man pagājušo nakti bija sapnis. Nezinu, vai tā bija tieši mana pasaule vai kāda kopēja, bet, tajā ieejot, nekā nav, tikai gluži kā tās kulta virtuālās realitātes filmas zaļie ķeburi, bet elektriski un trīsdimensionāli. Un viss, kas tur parādās, šķiet rodas no nekā un pakārtots tev. Atver durvis uz istabu, tur ir daži cilvēki un klavieres. Bērnībā mūzikas skolā situ bungas un mācības nepabeidzu klavieru dēļ. Nu nepatika vai nesanāca kaut kā. Šeit piesēdos pie tām un galva domā, ka nekas jau nav mainījies. Nemāku. Un tajā pašā laikā saprotu, ka tikai situ ar abu roku pirkstiem pa taustiņiem, bet skan riktīgi forši – tāda jautra, pilnīga un visiem tik ļoti pazīstama melodija. Paskatoties pa logu, tur pilsētas aina un viss – koki, asfalts un baznīcas – no ūdens. Vienkārši lec laukā un ienirsti.
Par maratoniem saka, ka ar pirmo ir jātiek galā, vai tur kas. Nu, lai nebūtu pēc tam kaut kāds bloks uz nevarēšanu vai izstāšanos – ja ar pirmo tiku galā, tad ar visiem pārējiem tikšu. Nav man baigā ultramaratonu pieredze, un nezinu, kā ir ar tiem, bet visas reizes esmu padevies. Kā nu kuru reizi – distances vai laika priekšā, bet visdrīzāk jau pats savā.
Šī atmešana ar roku gan drīzāk ir uz papīra, jo katru reizi esmu savu ultramaratona latiņu palicis nedaudz tālāk. Tallinas mežos tiku pāri maratonam, bet beidzu rinķošanu stundu pirms kontrollaika ar pieveiktiem 54km, lai arī droši vien varēju atlikušās stundas laikā dažus kilometrus pieplusot. Un pagājušo gadu Rīga-Valmieras kliņķis iestājās drusku pēc 90km, lai arī daudziem šķita, cik tad tur tālu līdz tai baznīcai bija palicis.
Kas šogad ir citādāk? Man nav bail. Un šī bezbailība nav ar bravūras tekstiem piesegta. Kad iedomājos par to gaisa gabalu no Rīgas līdz Valmierai, man nemaz nav bail. Šogad esmu ar lielāku pieredzi. Zinu, ka tas gabals no Braslas līdz Stalbei būs visgrūtākais. Zinu, ka auksti būs nevis naktī, bet gan dažas stundas pēc saules lēkta. Zinu, ka jāēd pat tad, kad negribas, un jādzer arī tad, kad visus gribētos labāk pasūtīt vienu māju tālāk. Zinu, ka bez alus, grāmatas un prezervatīva varēs iztikt. Zinu, kad tam vienam brīdim, kad viss tevī apstājas, tiek pāri, tad kaut kas vēl no tevis paliek, kas ļauj turpināt. Zinu, ka daži man tic. Zinu, ka nevajag pašā sākumā stādīt kaut kādus maratona pusrekordus, jo pusotrs vēl priekšā un ne jau parkā. Tāpat zinu, ka ne jau meitenes, Facebook ieraksta, kaut kā garāka vai pat jūsu visu dēļ to daru.
Bet kāpēc? Tāpēc, ka priecāšos, ja šoreiz tikšu vismaz dažas pieturas tālāk. Pat vienalga, vai tikšu līdz tam konkrētam kliņķim vai savējam. Tāpēc, ka skriešanām, pat tādām vājprātīgām, ir jārada prieks. Un, ja tu spēj sevī kaut uz brīdi radīt šo prieku, tad nebaidies. Nebaidies un noskrien.
Labrīt. Agri jāmostas. Par ko neesmu sajūsmā. Bet skriet gribas, prieka sajūtas pilnas iekšas, liekas, būs foršs skrējiens, kaut kāda iekšējā sajūta to saka.
Braucam ar kaimiņieni, kura ar tika pavilkta uz skriešanu. Ceļš uz Valmieru, kopš marta, vienmēr tiek pētīts ar citām acīm. Vājprāts, ar auto jau liekas tālu, kā es tiku ar kājām uz turieni?
Esam klāt nostājamies pie Sīmaņa acis pakavējas pie kliņķa un tad jau dodamies pēc numuriem. Satraukums, bet tāds pozitīvais. Jūtu, ka būs pozitīvās emocijas daudz ko vest mājās.
Pirms starta paspēju izteikt apbrīnas vārdus meitenēm, kas simtiņu noskrējušas tagad 42 skrien. Kolosālās!!!! Apbrīnojamās!!!!
Tālāk lielajā barā. Kā man patīk tā kopības sajūta startā. Kad visi ir uz viena viļņa un ar vienu pozīciju.
Nogrand šāviens un tauta sāk kustēties uz priekšu. Skrienu un jūtu, ka skrienas skaisti un viegli. Protams, vēl jau tikai sākums, bet tiešām tik viegli sen nav skrējies.
Pirmais aplis paiet nemanot klausoties soļu čaboņā, bērnu saucienos: “Sarauj, sarauj!!!”, kas man liek pasmaidīt un uzsaukt pretī: “Paldies, paldies!!!”, skatoties kāda būs trase vēl 5 reizes. Bet ļoti neieslīgstot sīkumos, jo zinu, ka katrā nākamajā aplī noteikti ieraudzīšu, ko jaunu. Pirms finiša tāds smukais kalniņš, Arturo nāk pretī un saka – un tagad vēl 5 reizes šitajā kalniņā jāuzskrien.
Otrais aplis arī ļauj nesties un redzēt priekšā 3:30 tempa turētājus, jūtos brīnišķīgi un jau sāku domāt, ka būs PB, bet pārāk nepieķeros šai domai, jo tomēr 2. aplis tikai.
Trešais aplis – uuuu, pusīte jau. Tik ātri pienākusi, grūti vēl nav palicis un tempa turētāji uz 3:45 vēl nav mani panākuši. Varbūt tomēr varu tā ātri tikt līdz finišam? Iekšā sēž tāda vēlme, bet vai varēšu? Uzsākot trešo apli saku blakus skrējējam – nu ko sākam visu no jauna. Bērni (Pilātu ielā) uzmundrina katrā aplī un meitene (Uz Daļiņa ielas), kas pieskata, lai pareizi skrienam, katru reizi aplaudē. Katru reizi saku – Paldies! Kolosāli, ka ir tāda izturība, visus šādi uzmundrināt! Paldies!
Ja nemaldos 4. aplī pieturā Brīvības ielā uzradās atbalstītāji, kas dejoja. Sasmējos. Ceturtais aplis ir skaists, baudu cilvēkus apkārt, kas ik pa laikam uzrodas ar ko parunāties. Mani ļoti priecē, ka skrējēji ir tik atvērti un sarunājas. Ik pa brīdim ar kādu paskrienu, kas padara apli īsāku.
5. aplis Ilzīte paskrēja man līdz. Paldies, viņai! Man ļoti grūti sāka palikt 5. apļa sākumā. 3:45 tempa turētāji ļoti strauji tuvojās. Ahhh. Un es vairs nespēju tik ātri skriet. Bet bērni Pilātu ielā, savu uzdevumu augstumos. Superīgi. Ilzītei, sāka sāpēt celis, tāpēc turpināju ceļu ar kādu puisi, atkal it kā mazliet vieglāk paliek, bet spēks sāk mani pamest. Puisis tomēr skrien ātrāk nekā es spēju. Viņam pirmais maratons, izskatījās, ka tīri labi sokas. Galvā skan tikai vārdi vēl šis un viens aplis, Aija saņemies. Kāpiens augšā pa pēdējo kalniņu liekas vājprātā grūts. Bet saņemos un skrienu nevis eju. Tad zinu, ka tūlīt būs kalniņš uz leju, kur atkal ies ātrāk.
Pēdējais aplis. Liekas, ka velkos kā gliemezis un tomēr ļoti cenšos. DJ uz stūra uzjautā vai pēdējais, kad saku, ka jā. Novēl man veiksmes! Paldies. Mani tas tiešām uzmundrina. Kad nonāku Pilātu ielā, meklēju ar acīm meitenes, kas man teiks: “Sarau, sarauj!!!” Bet nav. Kur tad palikušas? Mazliet sabēdājos, man pēdējais aplis un nav manas uzmundrinātājas. Beeeeet, dzirdu, ka skrien no sētas un sauc. Aaaaa, cik superīgi. Pasaku paldies meitenēm un atā! Viņas man palīdzēja. Saņēmos mazliet ātrāk paskriet. Kaut gan jūtu, ka kājiņas sagurušas. Brīvprātīgā uz Daļiņa ielas arī superīga, aplaudē. Pasaku paldies un novēlu jauku dienu. Visu laiku skrienot saku, ir grūti, bet šis ir pēdējais aplis. Tā vieta pirms finiša, kur varēja redzēt Sīmanīti tā ir enerģijas bagāta. Tur skatos uz baznīcu un saņemu spēkus pēdējam uzskrējienam. Un, protams, pie kalniņa gala fotogrāfs Kārlis Pakārlis. Manas bizes. Smaids un gatavs. Bilde superīga.
Un tad jau pagrieziens un redzams finišs uz kuru ir jāskrien, cik ātri vien spēju. Tas paklājs pirms finiša tāds atsperīgais likās. Esmu riktīgi priecīga, bet kājiņas tādas sāpīgākas.
Saēdos putru un gāju atpūsties, kamēr kaimiņiene savus 6 km skrēja.
Paldies Valmiera, par maratonu!!! Es biju sajūsmā!!!
km 
-