VSK Noskrien

19.11.2016. tika aizvadītas pēdējās nopietnās sacensības, kur veiksmīgi ar Viktoru Saveljevu, Kristapu Pilskalnu un Gitu Vilensoni ieņēmām pelnītu 2. vietu jaukto komandu grupā 4h ‘Rīgas rudens rogainingā’. Pārāk ilgi gan uz lauriem negulēju un jau tuvāko dienu laikā nolēmu, ka, lai ietu tālāk, ir sevi jāattīsta un jābeidz bezmērķīgi skriet pa rajonu. Par laimi manā paziņu lokā ir Andris Ronimoiss, kurš ne tikai ātri skrien, bet arī trenē skrējējus un motivē cilvēkus pievērsties veselīgam dzīvesveidam. 01/12/2016 ar Andra palīdzību sākas mans ceļš uz pilnvērtīgu Rīga-Valmiera sagatavošanos.

Sausā statistika par to, kas tika paveikts 4 mēnešu treniņos:
Noskrietie KM: 1298.08
Kopējais pavadītais laiks treniņos: 142h54min
Aktīva dalība ‘Supervaroņu treniņos’

Garākais treniņš: 27KM

Man patīk skriet vienam, un man patīk tumsa. Galvā viss ir salikts pa plauktiņiem, un arī ķermenis ir sagatavots šai naktij.

Mana atbalsta grupa, ar Kristapu Pilskalnu un Viktoru Saveljevu priekšgalā, īsi pirms starta tiek instruēta, un es ar drošu sirdi varu doties ceļā. Pie Mildas pakājes ir ieradušies vairāk nekā 100 skrējēju un visiem mērķis ir viens – noskriet!

KP0 Milda – KP2 Garkalne 23km

Aiziet! Jau ar starta signālu tiek pieņemts lēmums turēties līdzi policijas ekipāžām, lai mazāk laika būtu jāpavada krustojumos. Sākotnēji liekas, ka esmu pārķēris startu, jo attopos blakus Kristapam Brokam un Didzim Glušņevam (vismaz uz mirkli esmu līdz ar līderiem). Samērā augstais temps tiek noturēts līdz Juglas Rimi un tālāk jau pāreju pie plānotā tempa. Viss,esmu uz A2 šosejas un ballīte var sākties. Satiksme joprojām ir intensīva un nedrīkst zaudēt modrību. Kilometri rit raiti un jau esmu pie Garkalnes. Gar ceļa malu saliktas mazas laterniņas, kas liek man uzsmaidīt, jo kā reiz iedomājos par svecīšu vakaru Alūksnes pusē (nakts raisa iztēli, pats labākais vēl tikai priekšā). Tālumā jau redzu kontrolpunkta gaismas un dzirdu elektroģeneratora dūkoņu. Paķeru magniju no Viktora rokām un skrienu tālāk.

KP2 Garkalne – KP3 Sēnīte 36.4km

Samērā īsajā posmā mani pamanās apdzīt savi 3-4 skrējēji. Par vienu skrējēju gan neesmu priecīgs, jo kādas 15min turas aiz muguras visu laik kaut ko mēģina atklepot/atkrēpoties un spļaudās. Galvā jau iedomājos, ka gan jau spļauj man uz muguras. Nometu tempu par pāris sekundēm un palaižu garām – lai jau skrien, tāpat nolūzīs. Pašsajūta joprojām ir laba un esmu priecīgs, ka pēdējo mēnešu treniņi ir devuši pamatīgu izturību. Sēnītes kontrolpunktā gan ir paredzēts piestāt, jo esmu izdzēris visu ūdeni un apēdis želejas. Aprūpe notiek kā F1 sacensībās un man pat nemanot esmu ‘kicked out’ uz ceļa, lai dotos tālāk.

KP3 Sēnīte – KP4 Ragana 45.9km

Šis ir īsākais skrējiens starp kontrolpunktiem, bet manā galvā tas nav pārāk ērts – tu apzinies, ka tikko esi noskrējis maratonu un Murjāņu pauguri iedos pa stilbiem. Sasodīti laba pašsajūta, viss iet kā pēc plāna, tomēr ir jūtams, ka saldās želejas mazliet sāk šķebināt. Pirmajā kāpumā redzu, ka ir pienākusi kārta kārtējai želejai (ik pēc 30min). Saldi lipīga masa gan šoreiz negrib tik viegli nonākt manā kuņģī un es gandrīz apvemjos. Pēc dabas esmu stūrgalvīgs un ja Andris teica, ka ir jāēd, tad ir jāēd. Nomoku želeju un uzdzeru pamatīgu ūdens daudzumu. Ragana, es jau nāku – gandrīz pavēmis, bet nāku (precīzāk skrienu)! Ieskrienot kontrolpunktā izklāstu situāciju un mani uzticamie palīgi instruē apēst pāris olīvas un sieru, lai mazinātu slikto dūšu. Šis ir rosīgs kontrolpunkts, jo esam ieradušies vairāki skrējēji un katrs dalās ar savu pieredzi, emocijām par pēdējiem km. Nolemju, ka spiedīšu vairāk uz ‘High five’ želejām, lai piedod ‘Isostar’, bet negribu piegānīt svēto 107km ceļu.

KP4 Ragana – KP5 Brasla 64.2km

Daudzi šo posmu uzskata par nomācošu, jo te ir jāpavada visvairāk km starp kontrolpunktiem, bet man savukārt tas nozīmē daudz vairāk laika vienam ar savām domām un tumsu. Atzīšos, ka neesmu pievērsis uzmanību tam, kas notiek apkārt. Pēdējos 55km esmu bijis ieslēdzies sevī vērojot balto līniju gar ceļa malu. Priekšā mirgo sarkana gaismiņa, kas nozīmē, ka kādam tuvojos. Tas ir mans draugs atkrēpotājs/spļāvējs, kuru vienā no mazajiem kāpumiem apdzenu un drošu soli dodos tālāk. Ik pa laikam atceros, kā iepriekšējā R-V abi ar Andri braukājām pa KP un atbalstījām Viktoru ar Kristapu. Nosalu tajā naktī, šoreiz pašam skrienot ir silts un komfortabli. Woohooo, priekšā redzu jau Braslu un savus možos pavadoņus. Garastāvoklis ir jautrs, un naski uzlasu labumus no uzkodu galda – marinēti gurķi, olīvas, siers. Gribas vītinātu desu, bet tas jau ir par šiku manām vēlmēm. Atbalsts paziņo, ka Kristaps ir izstājies, un Didzis ir līderis. Žēl Broka, jo zināju, cik ļoti viņš gribēja to nolādēto kliņķi sasniegt pirms 8AM. Abi tomēr daudzas stundas pavadījām ‘mirstot’ uz Grīziņkalna trepēm. Bet tāda ir dzīve, un gan jau viss sanāks nākamgad! Spēriens pa pakaļu un atpakaļ trasē.

KP5 Brasla – KP6 Stalbe 77.3km

Nemelošu, parādās pirmās noguruma pazīmes. Bet Jūs pat nespējat iedomāties, kāds ir iekšējs gandarījums, ka Tu vari noskriet 64km labā tempā un vēl ar dzīvības pazīmēm. Pirms gada es jau būtu raudājis Raganā, lai mani ved mājās. Šie būs jautri 13km, jo priekšā ir nelieli kalniņi. Skriet kalnā ir grūti, bet pēc noteikta laika arī skrējiens no kalna uz leju rada problēmas, jo ceļi nav no dzelzs. Garām brauc mašīnas un uztaurē, kāds atver logu un novēl veiksmīgu finišu. Tālāk jau ir Straupe, kura liekas pilnībā izmirusi. Ceru, ka kāds vietējais būs izlīdis no savas mājas, lai vismaz atbalstītu, bet nekā. Turpinu savā gaitā doties uz priekšu. Skrienot cauri Plācim, mani jau sagaida Mareks Gaļinovskis, lai uzņemtu pāris foto no trases. Mēģinu izskatīties cik nu vien labi varu, tomēr apzinos, ka neesmu fotogēniskākais cilvēks šajos 107km. Vēl mazliet un Stalbe. Šeit mani jau sagaida lielāks paziņu bariņš. Andris uzmundrina, ka nu vairs atlicis tik vien kā garais treniņš (mazāk nekā 30km). Šoreiz gribas uzkavēties mirkli ilgāk, tomēr atbalsta komanda neļauj atslābt. Sākas grūtākais posms. Temps jūtami krītas un attālinās no iecerētā.

KP6 Stalbe – KP7 Rubene 93.6km

Pēc 3km sāk līt, kas nozīmē, ka līdz Valmierai būšu izmircis. Neskatoties uz lietu, vēl ir jāuzmanās no ‘fūrēm’, kuras rada ūdens mutuli. Protams ir jauki šoferi, kuri ievēro distanci un ļauj mums aizskriet saglabājot tempu, jo katrs šāds mutulis tevi nošļāc ne tikai ar ūdeni, bet arī apstādina ar pretvēju. Tomēr ir arī atsaldēti kretīni. Divas ‘fūres’ ar Lietuvas numuriem speciāli brauc malai tuvāk un vēl uztaurē, parādot savu intelektu. Pēdējā brīdī paspēju pilnībā nolēkt no ceļa apmales zālē un veltu abiem šoferiem laba ceļa vēlējumus. Šādi pārrāvumi ļoti izsit no sliedēm, un ir jāsaņemas, lai nepārietu soļos. Tālumā jau redzams mazais Ansis. 2km no nākamā KP mani apdzen sieviešu līdere no Lietuvas (tajā brīdi es nezināju, ka viņa ir lietuviete, tad gan man būtu, ko viņai pateikt). Ieskrienu kontrolpunktā ne visai možs. Kājas ir smagnējas, un piekrītu ātrai masāžai, kurai it kā vajadzētu uzlabot kaut uz brīdi manu sniegumu. Šeit no visiem KP es esmu uzturējies visilgāk. Kristaps ar Viktoru dod pēdējās instrukcijas un saka, ka drīz jau viss, es gan vēl zinu, ka priekšā ir grūti 13km.

KP7 Rubene – KP Valmiera (Sīmaņa baznīca) 107km

Pulss ir zems, galvā arī ir vēlme skriet, bet kājas saka, ka šoreiz nebūs. Izvēlos taktiku 500m iet un 1.5km noskriet. Temps ir tālu no plānotā, tomēr nezaudēju cerību un mēģinu savākt sevi, lai izdarītu to, ko pirms sezonas biju ieplānojis. Saprotu, ka 11h iekļaušos, un ar to arī samierinos. Pēdējos 2km pilsētā nākas iet, jo ceļi sāp, un pat lēns skrējiens šoreiz nav pa spēkam. 500m no finiša mani sagaida Andris, un raitā solī dodamies uz finiša pusi, pārrunājam manu pašsajūtu un iesmejam par sāpošajām kājām. Saņemu pēdējos spēkus un aizskrienu līdz Sīmaņa baznīcas kliņķim. Finišs!

Skrējējs ir egoists. Treniņi ir svarīgi un tos nevar izlaist, bet tāpat arī ir jāpadomā par sev tuvākajiem. Lielākais paldies jāsaka Laurai Raipalei, kura pacieta šos 4 intensīvos mēnešus, lai es spētu sagatavoties. Tāpat arī liels paldies manai atbalsta grupai, Andrim par trenera lomu un visiem Jums, kas juta līdzi.

P.S. Man ne reizi nebija doma izstāties!

Pirms vairākiem gadiem es nevarēju iedomāties, ka kādreiz skriešu no Rīgas uz Valmieru pa šosejas malu, kur nepārtraukti gar sāniem drāžas fūres un baļķvedēji. No 2011. gada, kad pirmoreiz uzvilku kājās botas, lai sāktu skriet, un kaut kā noklunkurēju veselus 300 metrus, ir pagājusi vesela mūžība. Pa šo laiku ir mainījušās arī manas domas par to, vai ir iespējams skriet pa šosejas malu.

Un tā jau pagājušā gada nogalē tika pieņemts lēmums par piedalīšanos RV107km un uzsākti sistemātiski treniņi ar pakāpenisku kilometrāžas palielināšanu. Paralēli garajiem treniņiem reizi mēnesī Hamburgā piedalījos ziemas skriešanas seriāla 15 km distancē. Viss gāja kā plānots, palielinās gan kilometrāža, gan arī ātrumi pieaug, jūtos lieliski. Tad notiek negaidītais – februāra beigās pēc kārtējās sacīkstes Vācijā kaut ko salaižu grīstē ar atjaunošanos un saslimstu. Rezultātā pāris nedēļas par skriešanu varu pat nedomāt. Pēc piespiedu pauzes nekādi neizdodas atgūt skriešanas ritmu, un sākas nākamās problēmas – ceļa locītava ir kategoriski pret skriešanu. Dažas dienas pirms starta gan liekas, ka viss būs labi, tieku noteipots visur, kur iespējams. Morāli esmu gatavs, iespējams, savam grūtākajam skrējienam. Tiek nokancelēti visi A un B grafiki. Skriešu un izbaudīšu visu no sākuma līdz beigām, klusībā ceru noskriet vismaz līdz pusei, pēc tam jau var vienkārši aiziet ar kājām, jo zinu, ka iet es māku diezgan ātri.

Beidzot ilgi gaidītā diena ir klāt. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka rīt es lepni varēšu teikt: “Esmu noskrējis savu pirmo ultramaratonu.” Tajā pašā laikā ļoti labi apzinos, ka tas nebūs viegli, jo nezinu, cik daudz laika man vajadzēs un cik sāpīgi tas būs. Tāpat nedaudz biedē skriešana naktī, vai man nenāks miegs, jo pēc dabas esmu cīrulis – agri eju gulēt, agri ceļos.

Laicīgi kopā ar savu nelielo atbalsta komandu – sieviņu un draugu Arturu – esam Rīgā. Pirms starta  -formalitātes, un jau pavisam drīz visi skrējēji pulcējas pie Brīvības pieminekļa, lai nodziedātu Latvijas himnu. Gaisā virmo pacilājošs noskaņojums. Sajūtas ir vārdiem neaprakstāmas, tas ir kas pilnīgi jauns un nezināms, es piedalos vēsturiskā un vienlaicīgi arī labdarības skrējienā.

Beidzot starts – stresa nekāda, pilnīgs miers, jo zinu, ka tagad es darīšu to, ko protu, to, kas man patīk. Iesāku ļoti piesardzīgi, lai nekaitinātu skriet negribošo kāju. Luksofori īpaši netraucē, tāpēc visai ātri esmu jau Berģos un izgaismotā Rīga paliek aiz muguras, atvadoties pamājot ar roku. Tagad dodos nezināmajā, ilgi gaidītajā piedzīvojumā. Treniņskrējienos neskaitāmas reizes savās domās jau esmu izskrējis trases lielāko daļu, jo šeit bieži braukts ar mašīnu un zinu gandrīz visus paugurus un līkumus. Skrienas viegli un nepiespiesti, palaikam pačalojot gan ar zināmiem, gan nezināmiem skrējējiem. Beidzot ir jāieslēdz lukturītis, es palieku viens, jo Juris, ar ko labu laiku skrējām kopā, pēkšņi kaut kur pazudis. Tas mani nebiedē, drīzāk pat patīk, jo skrienot diez ko nemīlu tarkšķēt. Man labāk patīk klausīties naksnīgās meža skaņās, atrasties  kaut kādā mistiskā savu domu pasaulē. Pretim braucošās automašīnas netraucē nemaz, visas pieklājīgi ar tuvajām gaismām, paretam kāda uztaurē, sveicina – tas ļoti uzmundrina. Drīz jābūt Garkalnei. Īsi pirms 1.KP mana kaitnieciski noskaņotā locītava grib uzsākt diskusiju par manu vēlmi nokļūt Valmierā. Ar cerībām, ka šī beigs grabēt, līdz kontrolpunktam nolemju pasoļot. Mana atbilde ir skaidra un nepārprotama: man nav laika gaidīt, nākošgad man būs citi plāni.

Kontrolpunktā mana mīļā atbalsta komanda mani apkalpo ne lēnāk kā Ferrari formulu. Netaisos lieki kavēties un dodos cauri kontrolpunktam, kur satieku Juri. Nobrīnos, kā viņš šeit nokļuvis ātrāk par mani – laikam būšu piesnaudis uz lielceļa. Principā man vienalga, jo netaisos šobrīd ar kādu sacensties, izņemot ar sevi. Šķērsojot svecītēm izgaismoto sliežu ceļu, mana locītava nešķīsti iebrēcas: “Pietiek, tālāk vari doties bez manis!” Es daudz neklausos, bet mēģinu šo iemidzināt, brīdi pasoļoju, tad atkal skrienu. Un tā līdz otrajam kontrolpunktam, kur veikli tieku pie visa nepieciešamā. Nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ tālāk man jātiek jau bez atbalsta komandas, mans draugs Arturs aizved sieviņu uz Valmieru un pats ar vilcienu atpakaļ uz Rīgu, uz darbu.

Vienā elpas vilcienā ir pagājusi nakts, sāk palikt gaišāks, bet mana locītava ir norāvusi stop krānu, tomēr ik pa brīdim mēģinu skriet, neskatoties uz to, ka brīžiem sāp tā, ka asaras acīs. Izvelku līdz paņemto ibumetīnu, bet tikpat ātri nolieku atpakaļ, jo līdz Valmierai vēl tālu un droppy sabiedēja ar kuņģa sabendēšanu. Nav ne mazākā vēlēšanās atrast vēl vienu problēmu, ar ko cīnīties. Pie sevis noķiķinu par to, kā es izskatos, pusklibs penšuks klunkurē ap astoņām minūtēm katru kilometru. Kaut ilgāk būtu tumšs, lai neviens neredz to briesmīgo skatu. Pazvanu Initiņai, izstāstu situāciju, ka, visticamāk, drīz mans ātrums būs ap 10 minūtēm pa kilometru, un Valmierā līdz tumsai būšu noteikti. Saņēmu veselu vezumu ar bučām un uzmundrinājumiem un pielieku soli. Bija gan jāapsola, ka stāšos malā, ja sāpes pastiprināsies. Pie sevis nodomāju, ka to taču neviens nevarēs pārbaudīt, un vispār, kurš teica, ka tas būs viegli. Rodas arī jauns pasākuma nosaukums: “soļošanas paskrējiens”. Noņirdzos par to un soļoju tālāk. Jau redzama Ragana, tātad drīz ļaušos brīvprātīgo aprūpei. Viss ir kārtībā, es kustos.

Raganā brīvprātīgie nolasa katru manu vēlmi jau no lūpām. Aizkustinoši. Padzeros siltu tēju, ielādēju mugurenē jaunu porciju ar želejām un citus draņķus, bez kuriem šodien man neiztikt. Pārmijis pāris vārdus ar citiem skrējējiem, taisos prom, jo ir nejēdzīgi auksts. Sausas drēbes, ko pārvilkt, man nav, un brīžiem liekas, ka man ādas arī vairs nav, ir tikai vējjaka un mans gars ar nesatricināmu pārliecību, ka līdz kliņķim es tikšu. Paldies dievam, paliek gaišs, mostas putni, tuvējo māju suņi un citi zvēri. Pēkšņi atcerējos kādu rītu Brazīlijā, džungļu viesnīcā, kad rītausmā uzlēcu uz gultas sēdus no pēkšņajām putnu klaigām. Tikai tagad saprotu, ka tai brīdī biju vienkārši pārsalis. Likās, ka labu laiku atrodos saulainajā Brazīlijā, tādā kā transā biju nosoļojis jau veselu stundu, līdz mani pamodināja no muguras lidojošs vietējais kamikadze ar vecu bumeru, kas izdvesa tādas skaņas un smakas, kādas var būt tikai pēdējā ceļā uz auto kapsētu. Lieki piebilst, ka apdzīšanas manevrs tika veikts pārkāpjot visus iespējamos noteikumus, pavisam nepārredzamā vietā. Skrienot pa Tērvetes ielu Jelgavā, man tā ir ikreiz, tā ka nekādas negatīvas emocijas man tas nelaimīgais neizsauca. Arvien biežāk garāmbraucošās automašīnas pīpina, sveicina, tas ikreiz dod jaunu emociju vilni un spēku pieplūdumu. Cenšos iztaisnoties un pasmaidīt pretī, jo no domas vien, cik nožēlojami es izskatos, gribas iemukt mežā un gaidīt tumsu, lai neviens to klibojošo veci neredz. Bet, tā kā esmu garā stiprs un nesatricināms, tas nav arguments, lai apstātos. Garmins rāda, ka kilometrs iet pa 8-9 minūtēm, tas mani apmierina, jo esmu sarēķinājis, ka, šādā tempā ejot, Valmierā būšu ap pieciem vai pat ātrāk. Tā rēķinot dažādus iespējamos ceļā pavadāmos laikus, ieraugu Braslas kontrolpunktu.

Kārtējie fantastiskie brīvprātīgie – tiku iepakots siltā pledā, liekas, ka buljona glāze ir speciāli sagatavota man, viss ir jauki, tikai viens neliels sīkums, lai varētu skriet un baudīt dzīvi – mana vaimanājošā locītava – nekas, cieties, ja es varu, tev arī vajadzēs vilkties man nopakaļus. Turpmākās pāris stundas paiet nepārtrauktās sarunās ar manu sāpošo kāju diapazonā no pielabināšanās līdz draudiem atstāt tepat ceļmalā. Tuvojas Stalbes kontrolpunkts, kur man jāpārrevidē pārtikas krājumi. Neļaujos jaukajām meitenēm pierunāt mani ilgāk atpūsties, uzēdu man atstātos makaronu salātus, padzeros un jau pēc pāris minūtēm dodos tālāk. Lielākā daļa no tiem, kas mani apdzina, sen jau gabalā, bet daži ilgāk izbauda kontrolpunktu jaukumus un tuvākās stundas laikā mani apdzīs atkal. Pamazām tas sāk mani kaitināt, bet argumentu, kā to nepieļaut, šodien man nav. No ātrās un ilgstošās soļošanas sāk sāpēt tādas vietas, par kuru eksistenci es līdz šim pat nenojautu. Neskatoties uz to, pēc Stalbes noskaņojums sāk ievērojami uzlaboties, jo zinu, ka no Rubenes kliņķis jau tikpat kā redzams. Vienīgā nelaime, ka Rubene tuvojas lēnāk kā citi kontrolpunkti. Dīvainā kārtā mani neviens vairs neapdzen, bet draudzīgi izvietojušies apmēram dažu simtu metru attālumā man aiz muguras labi pārskatāmā rindiņā. Man tas diezko nepatīk, bet atrauties man nav variantu. Tā tas turpinās labu laiku, mašīnu arī pavisam maz. Kur ir tā Rubene? Te pēkšņi kādi neredzami spēki mani pagriež nost no ceļa, taisni iekšā nelielā egļu jaunaudzē. Nezinu, ko nodomāja puisis aiz manis par tādu gājienu, bet attopos jau sēžam uz nogāzta koka un purinu ārā savas somas saturu. Atstāju pašu nepieciešamāko, lai tiktu līdz kliņķim. Noņirdzos pie sevis, ka tie pārsimts mežā atstātie grami jau nu gan ievērojami palielinās manu ātrumu. Iedomājos, ka esmu sporta automašīna, kura maksimāli jāatvieglo, lai ātrāk brauktu. Pa to laiku visi, kas bija pārredzamā attālumā aiz manis, ir prom. Aiz pēdējās meitenes, priecīgi pie sevis ķiķinādams, lienu no meža ārā, nevaru gan lāgā iztaisnoties, tomēr līks kā veca nagla, purva velnam līdzīgiem soļiem, visiem spēkiem nolemju ķert to meiteni rokā. Vairs pat necenšos, uz sveicieniem atbildot, ieņemt cilvēkam atbilstošu  stāju, šobrīd tam vairs nav nozīmes. Tā meitene tuvojas, mana pašapziņa ceļas, mēģinu uzskriet, nekā, kājas metas, akmeņi ķeras un tieku nofiksēts. Meitene kaut ko izvelk no somas, uzēd, padzeras un arī mēģina sākt skriet. Pēc brīža viņai tas arī izdodas, saprotu, ka drīz viņu vairs neredzēšu. Nu labi, ieslēdzu kruīzu un turpinu tīksmināties, kā es skriešu pa sarkano paklāju pie Sīmaņa. Sarēķinu, ka Rubenē būšu pēc 30-40 minūtēm un neapstājoties došos tālāk. Pienācis laiks ibumetīnam. Pēc nostāstiem zinu, ka tas palīdz. Ceru, ka neesmu savādāks, un palīdzēs arī man. Nē, es esmu savādāks, jo maz ticams, ka normāls cilvēks darīs to, ko šodien daru es. Bet esmu ieņēmis galvā, ka man nav laika gaidīt citu gadu. Tad ieraugu tālumā kādu kustamies, bet tā noteikti nav meitene, kura no manis aizlaidās, tātad es kādu ķeru, manī atkal mostas mednieka instinkts. Es tik tiešām tuvojos, un tuvojas arī kontrolpunkts, es to jau redzu, vēl apmēram tikai kilometrs. Tas paiet ātrāk nekā iepriekšējie, jo redzu, ka kontrolpunktā ir daudz cilvēku un ceru tomēr vēl kādu panākt, jo apstāties netaisos, tās mocības ir jāizbeidz iespējami ātri. Kad esmu jau diezgan tuvu kontrolpunktam, viens puisis dodas Valmieras virzienā, bet otrs man pretī. Nu es vairs neko nesaprotu. Man par milzīgu pārsteigumu, viņš sāk mani iztaujāt par manām vēlmēm, diemžēl esmu spiest atteikt, jo gribu ātrāk tikt līdz kliņķim. Puisis vēl apjautājas, kā man iet – nu skaidrs, ka slikti, šodien viss ir slikti.., bet varbūt tomēr ne? Kā starta šāvienu atceros puiša teikto: “Muļķības, tu izskaties forši, un solis tev ir pavisam raits.” Milzīgs paldies.

Un tad notika neticamais. Es sāku atkal skriet. Pats no sevis. Nekas nesāp. Zili brīnumi! Vēl nebiju noskrējis kilometru, kad panācu pirmo puisi un turpinām kopā, bet pavisam īsu brīdi. Garmin nopīkst kilometrs, neticu savām acīm, 06:30, vienlaicīgi mani pārņem nelielas šausmas – ja nu tā ir pirmsnāves agonija kā amerikāņu filmās? Nu labi, vēl vienu noskriešu un tad jau redzēs. Palūkojos atpakaļ, kur palika puisis un ieraugu, ka viņam vēl kāds tuvojas. Nu nē, tā viegli es rokās nedošos un palielinu ātrumu uz leju, tad, par laimi, kalns uz augšu, tas man patīk, cerot, ka šiem aizmugurē ne. Tā arī ir, esmu atrāvies, Garmins rāda, ka pēdējo kilometru esmu noskrējis jau ar 06:04, ka tik nav pa traku. Turpinu nedaudz lēnāk, tomēr joprojām eju prom no maniem iedzinējiem, un priekšā ieraugu nākamo. Šoreiz paskrienu garām tā, it kā man nelabais drāztos pakaļ. Kilometri iet viens pēc otra, ātrums turas, pašsajūta kolosāla, noguruma nekāda, apdzenu vēl kādu. Tad panāku puisi, kurš mani apdzina pa dienu, un labu laiku  vilka mani sev līdz. Nu ko, tagad mana kārta tevi pavilkt. Diemžēl esmu ātrāks un tālāk joņoju atkal viens. Noguruma nekāda, smaids pa visu ģīmi. Ieraugu Valmieru, jāāāā, tagad skaidri zinu, ka es to kliņķi dabūšu. Mans draugs autotirgotājs Māris tur savu solījumu sagaidīt mani pirms Valmieras. Ieraugot mani, viņš ir gatavs skriet ar visu padusē iespiesto instrumentu kasti līdz pat kliņķim. Ar lielām mokām izdodas viņu atrunāt un, saņēmis nenovērtējamu atbalstu, iztaisnojos un ar augsti paceltu galvu, pašapmierināts un lepns par sevi, skrienu tālāk. Kliņķis strauji tuvojas, parādās arī cilvēki, kuri lielākoties plaukšķina un uzslavē. Automašīnas taurē, viss ir labi, dzīve ir skaista. Visas iepriekšējo stundu mocības ir aizmirstas. Emocijas vienkārši mutuļo, daži gan diezgan līdzjūtīgi uz mani  atskatās, es tik nosmejos un turpinu skaļā balsī dungot kaut kādu muļķīgu vārdu salikumu, ko sen jau esmu aizmirsis. Sveicinu visus, ko ieraugu. Dīvaini, bet daži neatbild – laikam nav valmierieši vai arī nesaprot latviešu valodu. Nav laika par to domāt, jo ieraugu Sīmani un vēl vienu skrējēju ar atbalsta komandu nesteidzīgi soļojam. Nu forši, pielieku soli, varēsim kopīgi finišēt. Tad puisim, kurš vēlāk izrādījās ir  foršs džeks – Ainārs no Tukuma – noziņo, Tevi tūlīt apdzīs viens onka. Ainārs sāk skriet, es, gandrīz jau viņu panācis, saku, ka nemaz netaisos viņu apdzīt. Man nenotic, laikam rūgta pieredze no citām sacensībām. Nu ko, turpinām tik skriet, man spēka uz emociju viļņa ir kā zirgam, paskatīsimies vēl par to onku. Visiem apkārtējiem par prieku tieku izaicināts uz finiša sprintu. Ja vajag, tad vajag. Šobrīd es varu visu, es to izdarīju, es tiku  līdz kliņķim.

Es no priekiem esmu gatavs pacelties gaisā, dejot, dziedāt, skriet vēl. Pēc finiša pārmiju dažus vārdus ar Aināru un saku, ka taisnība jau viņam par to onku ir, kaut pats nemaz tā nejūtos. Visi ir priecīgi, viss ir labi, visas grūtības ir aizmirstas. Sabučoju savu galveno atbalstītāju, sieviņu Initu. Esmu lepns un laimīgs. Paldies manai nelielajai atbalsta komandai, paldies SK Tērauds treneriem Jānim Razgalim un Jānim Višķeram. Bez jums es nebūtu tas, kas es esmu, es šeit nebūtu. Bet es šeit esmu un tas nebija nemaz tik grūti. Esmu ieguvis milzīgu pārliecību par savām spējām. Emocijas pamazām noplok, bet spēka pieplūdums paliek un palīdz ikdienas darbos. Esmu ieguvis pārliecību, ka man vēl daudz kas ir pa spēkam. Man ir gan jauni mērķi, gan arī sapņi. Es atgriezīšos trasēs vesels un vēl stiprāks.