Ir reizes, kad skriešanas plānu nedēļas nogalei nav, lai gan labi zini, ka nedēļas nogalē notiek vairākas sacensības, bet kora koncertu dzīve ievieš tajā korekcijas. Tā bija arī valsts svētku laikā līdz brīdim, kad Dace sāka žēloties, ka nav neviena, kas viņu varētu apčubināt Neiespējamā skrējiena laikā. Tā nepilnas stundas laikā ir gan pieteicies transports, kas mani savāks pēc koncerta no Ziemļblāzmas, gan sarunātas naktsmītnes, un pats galvenais – Dacei starpfinišā agrajās rīta stundās būs atbalstītājs.
Valkā vakarā neviens īsti man netic, ka rīt pirms saules lēkta nestāšos uz starta un neskriešu. Nē, nē. Šis simtiņš nav man padomā. Ja vispār skriešu, tad 25km varētu, bet to ar’ – pamodīšos no rīta un izdomāšu. Vakarā tieku pie plāna un instrukcijām. Atdodu Dacei savu pieres lampu un bufu, tad vēl pēdējie rokdarbi Daces jostas somai un var iet gulēt. Ap 4:00 no rīta pirmo reizi nozvana modinātājs – uzmostos, ar vienu aci pārbaudu tikai tik daudz, ka Dace pieceļas. Tas labi, varu gulēt tālāk. Ap 7:00 no rīta modinātājs zvana vēlreiz. Ir jāceļas un jāiet. Kāpēc ārdurvis ir ciet un dežuranti nekur pirmajā brīdī neredzu? Atslēgas ar’ nekur nemanu. Pēc nelielas minstināšanās pauzes, jo tomēr pa logu laukā nelīdīšu, pamodinu dežuranti. Viņa gan man atvainojas par to, ka iemigusi, bet viņa taču nevarēja zināt, ka pēc tā bara, kas aizgāja pirms 5:00 no rīta, man būs vēlme iet pastaigāties ap 7:00.
Starta laukums tukšs un kluss, ja neskaita dažus brīvprātīgos puišus un vēl kādu personu, kas darbojas ap starta arku. Tumšs. Nedaudz līņā. Laiks – galīgi nekāds. Stāvu, gaidu un veros tālumā tukšajā, tumšajā ielā. Aizskrien Evija, tad Sigita, kuru cenšos nedaudz uzmundrināt, vēl pēc kāda laika atskrien abas krievietes. Aizskrien Sandra. Pa vidu viņām aizskrien arī kāds kungs. Atskrien Dace. Brīvprātīgie viņai mēģina kaut ko piedāvāt, bet čaļi – tas ir bezcerīgi, man priekš viņas viss jau sagatavots. Iedodu līdzi papildus želeju, jo pēc mana pulksteņa viņa kavē (tad gan es vēl nezināju, ka starts tika dots dažas minūtes vēlāk). Noskatos, kā Dace aizskrien, un dodos atpakaļ uz naktsmītni. Dežurante vien noprasa, vai satiku un palīdzēju. Jā, viss kārtībā. Turpmākais līdz nākamajam aplim skaidrs – atpūsties. Manas prombūtnes laikā ir piecēlies Aivars. Lai jau. Man vienīgā doma – atpūsties. Aivars nāk prasīt, vai man arī uztaisīt tēju. Pie sevis nodomāju: “Lai tak iet ar to savu tēju! Kas es pati nevaru viņu sev uztaisīt, kad gribēšu?” Tāpēc laipni atbildu, ka man plāns ir vēl nedaudz pagulēt. Tā pa gultu novārtos vēl stundu līdz deviņiem. Varētu jau celties un velties pēdējā brīdī, bet Dacei dzēriens jāiejauc un līdz starta vietai ar’ jāaiziet. Teorētiski varētu arī tagad paēst brokastis, bet pēc Daces pavadīšanas nākamajā aplī man būs pietiekami daudz laika.
Laikapstākļi diži nav mainījušies, ja neskaita to, ka ir kļuvis daudz gaišāks, bet no gaisa tāpat kaut kas riebīgs krīt. Un brīžiem kaut kāds mistisks vējš nez no kurienes parādās. Starta laukumā rosība – tiek slieta augšā telts un kaut kas tiek vārīts. Arī cilvēki sanākuši. Pie kultūras nama parādījušies rezultāti. Steidzu ar tiem dalīties ar mājās palikušajiem komandas biedriem. Komandu interesē viss. Laiku īsinādama un lai nav jāstāv ārā tajā briesmonībā, ieeju iekšā apsildīt degunu. Kā tad. Mans plāns par “tagad tikai apsildīšu degunu” izgāžas, un tieku pie 25km distances starta numura.
Veros tālumā un gaidu. Dacei drīz jābūt. Atskrien visas iepriekšējās dāmas un daži kungi nu jau ar lielāku laika starpību. Nav. Turpinu gaidīt un bažīgi veros tālumā. Nav jau tā viegli stāvēt ar visu sagatavotu pa rokai, kad no gaisa kaut kāda maza, bet preteklība krīt lejā. Aivars ir izdomājis, ka neskries, bet atbalstīs mūs no malas. Paiet vēl kāds brītiņš, un es bažīgi veros pulkstenī, jo mans plāns ir tagad ēst brokastis. Dace kavē. Ļoti kavē. Aizvien nav. Stāvu un veros tālumā uz katru stāvu. Beidzot tālumā parādās Dacei līdzīgs stāvs. Palūdzu brīvprātīgajiem tēju ar kolu. Būs vismaz kaut kas silts. Sagaidu Daci. Nekāda. Sāp mugura, paskriet grūti un vispār viss ir slikti. Skatos uz viņu, un man tas nepatīk. Piedāvāju visādus labumus no viņas somas un klausos, ko viņa man stāsta. Ļoti, ļoti sāpot mugura. Kamēr apčubinu Daci, sāku runāt par to, ka jāstājas laukā, un cenšos kaut kā vest uz kultūras nama pusi. Dace tik turpina runāt, ka viss ir slikti un ka grib noskriet visu, kaut vai noiet, finišēt un tikt pie reitinga punktiem. Es tajā pašā laikā, redzot Daci, cenšos pierunāt viņu tomēr izstāties. Štrunts par reitingu! Galvenais ir veselība. Nē. Viņa pasēdēšot un tad došoties tālāk. Samainu pudeles un iepakoju līdzi daudz želeju. Bet varbūt tomēr finišēsi tagad? Nē. Dace ceļas un ar manāmām grūtībām kust uz priekšu. Es ar Aivaru viņu pavadu un aizvien cenšos pierunāt nedoties trešajā aplī. Bet tajā pašā laikā Aivars teic, ka viņa jau stirpa un lai tik turpina. Es tajā pašā laikā esmu gatava Aivaru par šo izteikumu klapēt, un vispār – būtu labāk klusējis, jo galu galā… bet uzmetu viņam tikai niknu skatienu un skaļi neko nesaku. Lai vai kā, Dace aizsteberē trešajā aplī, un pus pa jokam tiek izmests, lai zvana Aivaram, ja jābrauc pakaļ.
Brīdī, kad ienāku virtuvē taisīt brokastis, Aivars paziņo, ka brauc pakaļ Dacei. Tomēr… Viņa ir apmēram 3km attālumā no starta un lūdz, lai paņem līdzi pledu. Prom ejot, Aivars piebilst, ka neesot sapratis, cik traki ir bijis. Jā, bija tieši tik traki, cik es centos viņu atrunāt. Galu galā, kurš no mums kopā ar Daci ir pavadījis 101 stundu nekurienē, m? Un vispār Aivars atzīst, ka vajadzēja man piekrist un piebalsot, lai Dace neiet tālāk trešajā aplī. Vajadzēja gan, es nomurminu. Brokastīm izvēlos ātri aplejamo griķu putru, jo omleti cept nu jau man ir slinkums. Un laiks līdz startam arī ir nepieklājīgi maz. Drīz ierodas arī nosalusī Dace: mugura tā sāpējusi, ka paskriet nav varējusi un tad jau aukstums ar’ ņēmis virsroku. Vienīgais, kas man no Daces stāstītā nepatīk, ka trasē tagad ir daudz dubļu un vispār ir vairāki kalniņi. Šis ir tas brīdis, kad skaļi sāku prātot, cik ļoti man ir žēl samaksātās dalības maksas. Un vispār – būtu šo visu par trasi zinājusi pirms Dace finišēja otro apli, maz ticams, ka pieteiktos skrējienam. Bet ir arī labā ziņa – man būs mans bufs ap galvu. Tam visam pa vidu mums naktsmājās ir nomainījusies dežurante, un viņa ar lielu aizrautību stāv un klausās mūsu stāstus. Personāžus, protams, viņa nepazīst, bet no stāstītā var viegli salikt kopā, kas ir kas.
Arī 5 minūtes pirms starta nekas nav mainījies un aizvien no gaisa kaut kas krīt. 25km un 50km pulciņš tāds paliels. Startā ielienu kaut kur pa vidu tuvāk starta līnijai, jo man nav ne jausmas, kā skriesies un ko par to teiks mana potīte. Jā, viņa man aizvien tāda niķīga. Vēl pirms starta no Daces uzzinu, ka pirmie kilometri pa asfaltu un pret kalnu. Prieks neizsakāms.
Starts. Asfalts. Pirmie kalniņi. Intereses pēc cenšos saskatīt, kas man notiek apkārt jeb cik dāmas priekšā. Tāpat jau nevar saprast, kura kuru distanci skrien, bet tas tā – lai nebūtu garlaicīgi. Pirmie kilometri paiet skrienot pa asfaltu, tad grantene un tad pie kāda ceturtā kilometra man skriet apnīk. Un šādi četrus apļus es nevarētu – garlaicīgi. Nu varbūt tumsā, bet tāpat garlaicīgi. Apkārt viss pelēks, neizteiksmīgs – nekāds un pļavas vien, nav kur acis piesiet. Mēģinu iekārtoties pie kādas kompānijas, bet, kā nesanāk, tā nesanāk, nekas – skriešu viena. Nepaiet ne pieci kilometri, kad no grantenes nogriežamies un izmetam mazu līkumu caur Lugažiem. Te arī pirmais dzeršanas punkts. Jau tagad ievēroju, ka tas ir tā kā nedaudz nost no trases. Man tāpat vēl dzert negribas. Un atkal ir grantene. Cimdi un bufs pazūd vestes kabatā – man ir karsti. Grantene kā jau grantene – dubļi, peļķes, trepe, turklāt uz vienu pusi šķība. Skrienu un meklēju labāko trajektoriju un ērtāko pusi potītei. Šķērsojam kaut kādu šoseju. Un atkal garlaicīgā grantene uz augšu un leju. Ja nebūtu dzirdējusi nostāstus no citiem, tad, iespējams, nodomātu, ka šis autobuss tur tāpat vien stāv. Ok, pie autobusa uzklāts galds ar visādiem labumiem, bet… kāpēc glāze ir pielieta līdz malām pilna ar kolu, m? To gan es nesaprotu. Padzerties gribi? Gribu. Nu tad stāvi un dzer.
Skatos, ka dāma, kas man visu laiku skrējusi blakus, vēl dzer. Nu ko, es laižos prom. Konkurentus man nevajag. Kā tad, pēc neilga brītiņa, ko skrēju pret kalnu, viņa ir klāt. Labi, man nav žēl. Tāpat vēl 17km jāskrien. Beidzot arī turp/atpakaļ posms, kurā var manīt kādu ātrāku pretī skrējēju. Nevienu citu kā Uldi nesatieku, bet sveicienu no Vāverēm nododu. Un tad mūs laipni novirza pa kreisi mežā. Nopietni? Ko es mežā darīšu ar asfalta botām? Skriešu, protams, nekas cits jau neatliek. Skrienam pa skaisti pielijušu un pēc lietus smaržojošu mežu. Beidzot kaut kas acīm baudāms un skaists. Tās takas! Panāku dažus priekšā skrienošos. Apdzenu. Pēc brītiņa viņi aizsteidz man garām, noskrējienā es aizeju garām viņiem. Tā, brītiņu mainījušies, man astē iesēžas jau cita dāma, kas pirms brīža skrējusi kopā ar kaut kādu čali, lai jau. Tas gan ir līdz brīdim, kad vienā augšupskrējienā viņa iepaliek. Neko darīt. Es jau tālumā noskatu nākamo ķeramo kompāniju. Kā no meža laukā, tā ceļš turpinās gar lauka malu. Ak, jā. Te ir daudz peļķu un dubļu. Atkal apkārt mežs, atkal pļavas. Kas var būt labāks, kā apdzīt kādu garās distances veicēju, it īpaši, ja tev tiek novēlēts labs skrējiens!
Jau atkal grantene, jau atkal man ir apnicis. Man ir karsti. Vai tiešām priekšā manu Anduli? Paskrienu garām, uzmundrinu. Gribu dzert. Tālumā kalna galā jeb Pedelē, ceļa pretējā pusē aiz ozola nostāk no ceļa redzu autobusu. Nopietni? Lai es pie viņa tiktu, man ir jāskrien ar līkumu un nost no ceļa. Nē, tādā gadījumā tik ļoti man dzert negribas un gan jau tos pēdējos 8km līdz finišam kaut kā tikai ar želejām aizvilkšu. Pag, bet kāpēc man šķiet, ka tas ir Aivara auto? Pēc mirkļa šaipus ceļam tālumā manu drebošu Daci. Kāpēc viņai mugurā nav mans mētelis, ko viņai atdevu startā? Labi, nav mana darīšana. Aiz priekiem, viņus redzot, parādu, ka gribu padzerties. Tad es vēl nezināju, ka Aivars jau bez manas rādīšanas bija paņēmis glāzi, lai, skrienot garām, varētu padzerties. Šī izdevība ir jāizmanto, un, garām skrienot, atdodu vesti, jo man taču ir karsti. Ūdens, kas var būt labāks par ūdeni! Tikai tam sekojošais noskrējiens uz leju. Protams, sen nebija nekas no gaisa kritis un pretvējš ar nez no kurienes parādījās. Burvīgi. Un es nupat savu vesti atdevu, lai ved uz finišu. Skrienu un prātoju, ka kaut kas nav kārtībā. Ir sajūta, ka vakar smuki sapītā bize kļuvusi vaļīgāka. Pataustu pakausi, nē viss kārtībā, bet tā sajūta mani kā nepamet, tā nepamet. Vēl pēc pāris minūtēm pataustu matus vēlreiz, tomēr. Matu gumija ir izslīdējusi un bize sāk pīties vaļā. Tas gan nav patīkami. Būtu vismaz bufs – varētu savākt, bet tā arī vairs nav pie manis. Ap divdesmito kilometru jau ir pavisam skaidrs, ka finišā ieskriešu ar vējā plīvojošiem matiem, un priecājos, ka vakar tika sapīta franču bize, kas tomēr palēnina matu izjukšanu. Šo autobusu es jau vienreiz esmu redzējusi, kad sākumā izgriezos uz turp/atpakaļ ceļa. Bet tas aizvien ir nostāk otrā pusē, un aizvien te ir pašapkalpošanās. Nē, es neskriešu padzerties. Asfalts. Tad manu skatu priekšā piesaista vairākas dāmas, viena no viņām – Dzintra. Nekādīgi nevaru atcerēties, kuru distanci viņa skrien, bet jau prātā rēķinu, cik daudz laika man vajadzēs, lai viņu apdzītu.
Beidzot arī Daces stāstītā taciņa gar upi – gluži kā Stirnubukā. Slapja, pielijusi, sakņaina, ar lapām klāta. Burvīgi. Nez no kurienes šajā takā saradušies daudz skrējēji. Lai jau, es skrienu tālāk. Tā vienā no līkumiem aizskrienu garām bariņam dāmu un arī Dzintrai. Slideni tiltiņi. Garām aizskrien Dzintars, kaut ko teikdams, uz ko spēju attraukt, ka neko nedzirdu, jo visu ceļu austiņās klausos mūziku. Finišā gan uzzināšu, ka mani plīvojošie mati visu laiku pa priekšu esot labi izskatījušies. Tā gadās, ja ir nepaklausīga matu gumija. Kaut kāda pļava, meža taka. Lielceļš. Asfalts gar ceļu. Gājēju pāreja. Garās distances skrējējs mani uzmundrina, uz ko nosaku, ka man tagad tikai tik, cik līdz finišam. Atkal kaut kāds mežiņš. Bet kur ir finišs? Gaisā jau jūtu un ar acīm meklēju to vietu, tās trepītes, no kurienes visi lien laukā uz finiša taisni. Tai vietā mēs skrienam garām kaut kādām privātmājām un atkal pāri pļavai. Šai brīdī es saprotu, ka priekšā skrienošos spāņu čaļus un to dāmu man nenoķert, lai gan vienu brīdi biju šiem iesēdusies astē, tomēr viņi no manis aizlaidās. Finišs pēc 2h 16min 44sek.
Pirmais, ko, ienākot naktsmājās, dežurante man pajautā: “Nu, kā?” Uz to atbildu, ka grupā pirmā un starp visām dāmām – ceturtā. Uz to, savukārt, dežurante noteic, ka es vēl no rīta negribēju skriet, bet redz, kā finišā tik labs rezultāts!
Kad līdz apbalvošanai ir jāgaida vairāk nekā četras stundas, tad neko labāku nevar izdomāt, kā braukt uz ārzemēm pusdienās.
km 
-