Atlidoju nesen no Ņujorkas noskrietā maratona, prāts un sirds palikusi vēl tur, jo tā ir pilsēta, kas paņēma mani ar visu. Latvija vairs neliekas tik interesanta un iespaidīga, saprotu, ka pēc nedēļas Valka – Valga jāskrien. Neesmu tam gatava morāli! Zinot sevi, ja esmu kaut ko nolēmusi darīt, tad tas ir jāizdara. Mērķis – Kefīra kauss, dotajā brīdī esmu trešā, pa priekšu Sigita un Dace. Zinu, ka Sigita būs, bet klusībā ceru, ka Daces nebūs, jo tad izredzes man ir mazas, tāpēc jau laicīgi ir sarunāts ar brāli Mārtiņu un vēl vienu puisi Andri, viņi skries mazo 9.9km distanci, ka braucam, viesnīca Valgā arī rezervēta.
Ierodamies jau laicīgi, lai izņemtu iepriekšēja vakarā numurus. Domājam arī kaut ko paēst, bet man laikam no stresa neko negribas, tāpēc veikalā tiek iegādāts jogurts, ko iespējams tik no rīta izdzeršu… tā jau bija lielākā kļūda, kas tika izdarīta.
Ejam pēc numuriem pakaļ, satieku Sigitu, saprotu, ka viņas priekšā esmu galīgais nīkulis.. nodomāju, ko es te daru? Ak, jā! Kefīra kauss! Ko tik tie trakie cilvēki nesadara dēļ reitingiem! Saprotu, ka viena netikšu galā, tāpēc sāku laicīgi pieminēt savus “putnus”, kas dzīvo man galvā, jo īsti vesela diez vai esmu!
FB ielieku savu skriešanas numuru, pieminu, ka ar putniem skriešu, ceru, ka šie man trasē palīdzēs. Labākais komentārs, kas man lika pasmieties bija no Aināra Aizpurieša: “Tev vajadzēs tik daudz putnu, cik filmā “Putni” un “Chicken run” kopā saskaitot! Trakā!”
Laicīgi eju gulēt un ceļos pl.4:00, lai organisms pamostas, starts pl.6:00. Ēst negribas tik agri, tāpēc tik jogurtu un kafiju iedzēru. Ārā auksti, liekas, ka esmu par plānu saģērbusies, bet ceru, ka skrienot auksti nebūs. Paņemu somu ar sistēmu, kur electrolyte dzēriens, domāju, ka tas varētu līdzēt trasē, ne batoniņi, ne želejas man nebija līdzi. Nebija, kur iepirkt. Ko lai saku, ar galvu nedraudzējos! Plānoju noskriet 99km bez želejām un citiem labumiem.
Startā apskatos, kas no meitenēm skrien 99km (puiši nav aktuāli), Sigita saka, ka ir Krievijas tautības sieviete, kas skrien ļoti ātri, viņai pat bail no viņas paliek, džeki šai turot tempu. Vēl ir igaunietes, es par viņām neko nezinu, bet, ja šādu distanci skrien, tad jau ir spēcīgas. Tad vēl vietējās latvietes – Inta un Zane, Vizbulīte pārgājusi uz mazāku distanci. Saprotu, ka nebūšu te nekāda super druper skrējēja, plānoju vismaz iekļauties kontrollaikā, kas ir 14h, pirmais ir jāiztur trīs apļu kontrollaiks, kas arī priekš manis izklausās drakonisks līdz pl.16:30, ja tajā neiekļaujos, tad tieku novākta no trases, bet to negribas piedzīvot, jo vienu reizi pagājušo gadu, bet citā distancē, tas tika piedzīvots un nebija forši.. pārdzīvojumi lieli un asaras pa gaisu. Sev saku, lai iekļaujos kontrollaikā un es būšu sev varone, jo pirmie 99km, un par labu rezultātu nesapņoju. Galvenais, sevi nepazaudēt trasē!
Starta signāls dots, sākumā iet ļoti raiti, cenšos startu nepārraut, jo zinu, ka tas var beigties slikti. Pirmie trīs mazie aplīši forši, tad jau lielais aplis, secinu, ka man sistēma aizsalusi… sasodīts! Palieku bez sava super dzēriena! Nu, neko! Iztiksim ar to, ko dos trasē, pirmais dzeršanas punkts ļoti tālu – aptuveni 17 km. Man likās, ka kaut kas nav ar tiem dzeršanas barošanas punktiem kārtībā. Pirmo apli arī noskrienu, tad jau nāk otrs, sāku jau bremzēt, laikam kāds no “putniem ” mani pamet, bet pēc pulksteņa spriežu, ka vēl visu varu paspēt. Man pa priekšu ir aizskrējušas Sigita un krieviete, pa ceļam satieku igaunieti, laikam vārdā Krista. Viņa saka, ka slikti viņai ejot, bet ne pirmo reizi skrienot šo distanci, esot arī garākas bijušas. Nodomāju, ka viņa ir startu pārrāvusi par ātru.. bet kā!? Viņa ir pieredzējusi ultru skrējēja un šādu kļūdu pieļāvusi!?
Otrais aplis noskriets, pagaidām vēl esmu trešā, jūtu, ka spēki zūd, miegs nāk.. Sevi pieķēru, ka biju skrienot iemigusi… tas nav labi! Jāsaņemas! Igauniete mani panāk, apdzen un pazūd. Saprotu, ka esmu ceturtā. Bļāviens! Šī laikam saprata, ka esmu iesācēja, atkoda mani un aidā, paskaties tik uz maniem putekļiem. Saprotu, ka motivācija pazūd, ar sevi negribas cīnīties, bet trešais aplis, jaiekļaujas kontrollaikā. Mēģinu ar sevi sarunāties, bet man neviens neatbild… Saprotu, ka “putni” mani pameta. Satieku pa ceļam Aināru K., kas arī jau pēdēja aplī, stāstu viņam, ka spēki zūd, sistēma aizsalusi, želeju nav, vienvārdsakot, galīgas auzas. Piedāvā man želejas, želeju končas, pieņemu končas. Paldies Ainār, izglābi mani. Tad jau atkal palieku viena, bet kustos uz priekšu. Saprotu, ka varu visu pakāst, Sigita aiziet man garām pēdēja aplī. Ha! Es reāli atplieku par apli! Vot, nīkule!
Te pēkšņi Matīss brauc pretī, saka, lai skrienot, jo esmu trešā. Igauniete ātrajos.. Sākumā nesaprotu, domāju, ka ātrajos skrējējos, bet nē, ātrajā palīdzībā un izstājusies. Paldies, Matīs! Kā Uģis Inka vēlāk komentēja: “Ne jau visi putni spēj turēt līdz 99km skrējienā. Tad nāk palīgā citi zvēri”.
Tiešām, tas lika izdarīt darbu līdz galam, iekļāvos trešā apļa kontrollaikā pl.16:00 vēl 30 minūtes paliek rezervei. Saprotu, ka neesmu vienīgā uz trases, man pa priekšu skrien Jānis, cenšos viņu redzes lokā turēt. Tad jau sāk tumšs palikt, pamanu, ka aiz manis lēnām auto brauc. Kā apstājos, tā šie arī apstājas, secinu, ka vāc nost trases atzīmes, un es esmu pēdējā, bet laiks man vēl ir kontrollaikā iekļauties. Kaut gan, tiek vairākas reizes man jautāts, vai paspēšu? Protams! Jāpaspēj, celis sāp, ar sniegu mēģinu sāpes atsaldēt. Auto visu laiku brauc man no mugurpuses, nodomāju, ka man tagad vagars ar piesējies, bet labi! Jāsaņemas, ik pa laikam skatos pulkstenī, saprotu, ka jau pēdējā stunda palikusi līdz kontrollaika beigām. Skrienu, skrienu, eju uz kalnu, skrienu… Nevaru sagaidīt to tiltiņu pār upi, tad jau ir un pēc tam nesaprotu, kāpēc tik tālu tā estrāde, laikam tumsā izskatās savadāk… Pukojos uz sevi, ko nevaru ātrāk!? Kad jau estrāde sasniegta, jā, finišs tepat, bet laika maz. Paskrienu garām policijas ekipāžām, šie uzmundrina, sāk arī braukt aiz manis… Nezinu, kāpēc, bet kāpēc tie pēdējie metri tik grūti??? Esmu iztukšota, bet jātiek līdz galam, esmu vēl trešā un visi uz mani gaida, tas gan nav patīkami, kad gaida uz mani.
Beidzot finišs, ieskrienu, policijas sirēnām skanot, tas bija kaut kas… Es to izdarīju, esmu sev varone, tagad zinu, ka varēšu arī noskriet Rīga-Valmiera. Laiks 13:47:12.
Jānis pāris minūtes pirms manis finišēja un teica, ka ik pa laikam esot mani redzējis un, ka jāmūk no manis. Sava veida motivēšana! Priecājos par visiem!
Paldies visiem! Ak, jā! Tā nu esmu trešā un tiku apbalvota, tas bija pārsteigums! 200 eur! Domāju, ka pirmajiem trim tas tiks neatkarīgi no dzimuma, bet izrādās, ka tika dalīts sievietes un vīrieši pirmie trīs.
km 
-