Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien Facebook profils

Skrienošs “frīks”

Viendien tīri tā filozofiski aizdomājos!
Neesmu nekad izcēlusies ar baigiem vērā ņemamiem sniegumiem vai kļuvusi ievērības cienīga ar kādiem talantiem. Man ir intereses, kur acis deg un ķermeni pārņem patīkamas trīsas un esmu gatava tajā mesties ar vislielāko prieku. Bet šīs liesmas un trīsas neredz tie, kam tas būtu jāredz. Apzinos, ka neesmu izcila mērniece, neesmu priekšzīmīga darbiniece vai baigā čempione skriešanā un jāšanā. Varbūt arī jāšanā kāds talants, tomēr, arī ir, jo trenere diezgan bieži piemin, ka esmu laba jātniece un varu būt vēl labāka, un vienreiz pat ieminējās, ka jāpiedalās pat sacensībās. Kā sestdienas rīta nemiera gariņam, kas dažbrīd staļļa atmosfēru (dažbrīd arī jauko dunduru un odu kompāniju) iemaina pret mocīšanos 21 km garumā, tas ir kā zelta medaļa olimpiādē. Laikam vecvectēva gēni, jo viņš ir ar zirgkopību nodarbojies. Zinu, ka amatieru čempionātos tenisā man nav ko meklēt, samasēs mani, ka nebūs ko redzēt. Ir bijusi doma atrast meiteņu basketbola komandu vai paņemt rokās kādu nūju un aizšaut izmēģināt spēkus kādā amatieru florbola komandā vai pamēģināt, kā tas ir, kad tevi hokeja spēles laikā izsmērē gar bortu. Bet ir jau zudis tas skils, kad izjūti, ka esi komandā. Laikam tāpēc, ka nekad komandu sporta spēlēs neizjūtu komandas garu, turklāt ar manu muguru no basketbola iesaka atturēties.
Jā, intereses un hobiju man ir daudz, un visas te nesaukšu. Bet kolēģu vidū man bieži jautā par skriešanu – kad būs maratons, kur pagājušo nedēļas nogali skrēji, kur šo nedēļas nogali skriesi, vai piedalīsies tur un tur, vai zini par to un to… Tas savā ziņā nogurdina, jo redzu, ka savu kolēģu acīs esmu frīks, kas bizo un neko citu nedara. Man neviens nav apjautājies kādu grāmatu tagad lasi, kā jāšanas treniņš, kā mugura, kā gāja vakar uz lauka, kā iet ar atzinumiem, kā jūties, vai vēlies uzmērīt topogrāfiju, vai neilgojies pēc LiDAR datiem… Atzīšos, ka kolēģi liekas nedaudz kūtri un slinki, jo, ja citi piedalās xRace vai taisa iekšējus mačus, tad ar mani tas nenotiek. Ir bijis galda hokeja turnīrs, bet tur nevajadzēja sporta tērpu. Tad vēl dažbrīd tie jociņi par tempa turēšanu Jeļenai vai pēkšņais jautājums „Tu uzvarēji, tur kur tu skrēji?” uz ko klusi pie sevis atbildu „Lai arī kas Tev ir uzvara, uzvarēju!”. Pat brīžiem liekas, ka, ja, tiktu rīkots kross mērnieku sporta spēlēs, no manis gaidītu Bertuka klasi. Tad man vel jāatskaitās par visiem no karstuma kritušajiem.
Man tiešām skriešana sagādā prieku un baudu. Tas ir labs veids kā atpūsties pēc darba. Apzinos, ka tas gods, kad kolēģus informēs ka tādās un tādās sacensībās Agnese (Agy) izcīnija godalgotu vietu ir tikai sapnis, kuru sapņojot vajadzētu aizvērt acis. Ir nācies dzirdēt „Ja jau tu pēc pusmaratona vēl noskrēji 5km, tad jau no Rīgas uz Siguldu (uz semināru) arī vari aizskriet!” Daudz leksies aizskriešu ar’!
Es bieži sev jautāju, kāpēc skriešanu kolēģi neredz kā daļu no manas personības? Kāpēc mani nesaista ar citiem sporta veidiem, hobijiem! Nepiedāvā grāmatu andeli mandeli? Gribās ļoti vēl kādu meža dīvainīti kolektīvā, kas skrien sacensībās, magnētos vai piedalās koptreniņos, rogainingos, xRace’os, kalnu maratonos, lai pēc tam dalītos izjūtās, pieredzē un sasniegumos. Priekšnieks skrien, bet viņš pēc kļūdām NRM ir pateicis, ka no tām labosies sacensībās vairs nepiedaloties. Vai viņš vispār vēl skrien? Vasaras sākumā vēl skrēja.
Ko es ar to visu gribēju pateikt? Grūti ir būt vienīgajam skrienošajam frīkam kolektīvā.