Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien Facebook profils

Kad visa pasaule sadevās rokās manis dēļ

Ultra trail du Mont Blanc 2013.

Stāsts, kuru gribu savā atmiņu kladē piefiksēt, reizē, varbūt kādam noderēs šajā gada posmā, kad īpaši populāri nospraust jaunos mērķus. Notikumu virkne, kura man nozīmēja tik daudz un mani izmainīja! Sandra baisule – vienmēr no jaunā baidījusies. Risks? Uzdrošināšanās? Tas nav par mani…

Viss sākās šī gada jūlijā, kad triatlona posmā Liepājā Karostā iepazinos ar Matīsu. Tad sekoja brauciens uz Viļņu ar traku un uz dullībām pavelkošu sabiedrību. Cilvēki, kuri pierāda, ka cilvēka spējas ir neierobežotas. Braucienā Matīss apgalvo, ka man jābrauc uz Franciju, Šamonī augusta beigās Ultra Trail du Mont Blanc 2013 tiešraidē vērot. Aha. Es tik tā apskatos 2012 gada bukletus un tā. Iekšēji jau zinot, ka mana finansiālā situācija ne tuvu nebija tāda, lai īstenotu braucienu. Pasmaidu un neko. Palaižu domu vējā.

Un tad augusta vidū sēžu ar draudzeni Elīnu Liepājas darbnīcā un es viņai to UTMB ideju pastāstu un tā. Nonākam pie secinājuma, ka viņa no tās pilsētiņas Francijā dzīvo pavisam netālu un nonākam pie tā, ka tieši tajās dienās, kad UTMB sākas, viņa ar savu ģimeni ar mašīnu brauc no Latvijas uz turieni. Un tad es saņemu dāvanā dibenam vietu viņu mašīnā.

Nākamais solis ir atpakaļceļa biļete par smieklīgu naudu. Elīna- PALDIES. Tad atliek tikai atrisināt darba jautājumu. Paldies priekšniecei lieliskajai, ka palaida mani atvaļinājumā. Tad draudzene Linda, kad pastāstīju ideju saka – brauc, es rūpes par bērniem uzņemšos. Īsāk sakot, dzīve piespieda BRAUKT! Līdz pēdējam mirklim neticēju un pat nenojautu, kādas emocijas tas man sniegs. Tas kungs uz mākoņa maliņas zina, kad un kurā brīdī, kas mums katram ir vajadzīgs. PILNIGI NOTEIKTI!!!

Absolūti ekskluzīvi tiku nogādāta Šamonī centrā 2 dienas PIRMS. Jūs visi, kuri darīja praktisko pusi, lai es tur nokļūtu likāt noticēt neiespējamajam. Draugu mašīnā aizlidoja rūpes, ikdienas kreņķi. Aizlidoja kaut kādas domas, cerības, stereotipi. Izkāpu Šamonī centrā kā balta lapa. Tumsā. Vēlu vakarā. Ņerga Matīss galā sagaidīja. Nakts pavadīta ekskluzīvā vietā. No rīta smaidu kā mazs bērns. Tādu skaistu skatu piedzīvoju pirmo reizi- KALNI! Mani pirmie kalni. Un tajā dienā arī pirmais kāpiens dzīvē. Grūti, ļoti grūti, bet TIK SKAISTI! Neatceros vairs cik augstu, bet augstu bijām. Kāpām kopā ar Vančuku no noskrien.lv. Lejā vieglā riksītī. Smaids līdz sirds dziļumiem. Toč likās, ka smaidu ar aknu. Lejā nokāpjot pārņēma tāda eiforija.
Pretī pa kalna takām daudz citi kāpelētāji… Visi sveicina. Smaids līdz ausīm – VISIEM! Vēl tagad citreiz ikdienā saskaroties ar kādu drūmu situāciju, atliek tikai atcerēties tos daudzos Bonjour un noticu cilvēcībai ikvienā cilvēkā. labestība dara brīnumus. Iespējams, ka paši francūži satiktie, nemaz nezina, cik bieži viņu smaidus atceros.

Ik pa brīdim saņemu sms no Arturo. Viņš ir ceļā ar STOPIEM no LV uz Shamonī. Katra viņa sms atkal liek smaidīt. Cilvēks var VISU, tikai IR JAAGRIB! Viņš stopoja pirmo reizi ārpus LV. Vakarpusē ziņa, ka viņš ir jau galā. Ieraugot viņu Šamoni, ejot pretī un latviski uzsaucot – čauuuuu ņergāaaaa. Tas bija kaifīgi. Vakars/nakts stresojot kā būs būt trasē par atbalstu ultrai? Kāds kļūst ultra procesā? Kā tas viss būs? Rīts. Agrs rīts. Ar autobusiem visi – gan dalībnieki, gan līdzjutēji tiek nogādāti netālu esošajā Itālijas pilsētiņā, no kuras būs starts. TDS trasei. Par pašu utmb sīkāk: http://www.ultratrailmb.com/ Tā sajūta nereāli laba. Tu esi autobusā ar VIŅIEM. Domāju pie sevis, ka katram no viņiem taču sava motivācija un dzinulis, kas liek tur atrasties. Viņu vidū arī sievietes. STARTS! TDS trases starts. Tas bija tik saviļņojoši. Turot Latvijas karogu rokās, sajutu savas saknes. Ja skanētu Līvu mūzika, tad sajustu arī spārnus. Tas bija grandiozi un asaras valdoši. Saullēkts kalnu virsotnēs. 1500dalībnieki. To vidū arī kaudzīte mūsējie. Nezināmais, spēks un DZĪVE!!! Diena pavadīta ar orgu busiņu braukājot pa trasi. Saņemot sms kā iet mūsējiem trasē. Tie dabas skati, kopā ar grāmatas “dzimuši, lai skrietu” dzīvo versiju ir neaprakstāmi. Vārdi lieki. Būt trasē kā atbalstam bija super. Redzēt visus skrējējus. Kāda katram uzprišināšanās politika. Bija divi punkti visā garajā 119km trasē, kur varēja fiziski palīdzēt trasē esošajiem. Pirmais punkts vēl neko, bet otrais jau bija kaut kas. Cīņa. jau tuvu beigām. Ultraskrējēju aizkulises piedzīvot bija forši!

Drēbes līdzi nomaināmas no vasaras līdz ziemai. Iekāp orgu busā vasaras svārciņos, izkāp ir ziema un velc no mugursomas ārā pufaiku un bikses. Vēl joprojām ik pa laikam sirdī ieskanas gotiņu zvani, kuras ganījās kalnos, trases malā. Trases malā piesēžu. Pavadoņi uzkāpuši nedaudz augstākā trases posmā. Piesēžu, lai domas pierakstītu. Uz trepītēm. Sveicinu visus garām skrienošos. Krievvalodīgajiem čau krievu valodā – šie laimīgi. Rakstu, pienāk mājas īpašnieks uz kā trepītēm sēžu. Nodomāju, noteikti dzīs prom. Viņš piedāvā tēju/kafiju un jautā par ko rakstu. Jautā kas tā tāda Latvija. CILVĒCĪBA!

Naktī solītie orgu busi vienkārši pārtrauca esamību. Un tad arī Sandrai nācās darīt nedarīto un lauzt savas robežas. Stopēju kalnos esot vietējos francūžus, lai tiktu uz nākamo trases punktu, kur bija svarīgi atrasties laicīgi, lai izdarītu ko noderīgu trasē esošajiem latviešiem. Francūžu ģimene bija atbraukuši just līdzi savam ģimenes draugam. He, he. Brīdī, kad viņu draugs bija 200, man pienāca ziņa, ka viens no mūsējiem 80  lepna baigi sajutos. Atbalsta punktā atbalsts sniegts. Dodos tālāk uz finišu. Orgu buss jāgaida 2stundas. Gaidot, iepazīstos ar kādu vāciešu puisi, kuram starts rīt ccc trasē būs. Pats saka, ka nu ir nobijies, bet ko nu vairs – pieteicies ir, atbraucis ir. Tā jau ir. Citreiz nākas sevi vienkārši nostādīt fakta priekšā, lai AUGTU! Lai paņemtu dzīves IESPĒJU!

Finišā ierodos, kad pirmie jau finišējuši… Pilsēta klusa. Nakts. Esmu viena. Atdalījāmies līdzjutēji iepriekšējos trases punktos. Aplaudēju katram finišētājam. Smaids viņu sejās un paldies ir TIK ĪSTS!!! Dažus sagaida ģimene. Bērni. Asaras pa gaisu. Kāds vīrietis finišē un sāk brēkt kā bērns ar uzsaucienu “how beautifull”.
Dodos pagulēt uz kemingu. Nevaru atrast to. Jau panika. Tie, kuri mani zina. Panika man iestājas ātri. Saņemos. nav jau variantu. Atrodu. Mēģinu pagulēt, bet nekas nesanāk. Liekas, ka Šamonī mani gaida. Kā varu gulēt, ja jāiet pārbaudīt vai gleznainā kartiņa pie vietas.

Rīts. Uzkāpjam ar Chingonu ekskluzīvā kafejnīciņa kalnos. Skats uz Monblānu. Komentāri lieki. SKAISTI! PASAKA pa īsto! Rakstu mammai sms, ka viņai OBLIGĀTI ir jāredz kalni! Kāpjot lejā no pasakas – kafejnīcas, sanāk iet pa UTMB trases ceļu. Starts šai trasei vēl tikai būs. Garām paskrien BUF reklāmas seja. Smaidu. Atrasties uz vienas takas ar tādu skrējēju nav bieža iespēja. Vakars kempingā ar latviešiem. Daļa jau naktī taisās prom. Nākamā laiska diena. Izvedu finišējušo ņergu Matīsu pastaidzināt. Laiskā mierā baudām Šamonī pilsētu un vērojam UTMB startu. Visnopietnāko startu. Sastopam citu latviešu kompāniju. Papļāpājam. Par skriešanu, kad atbildu, ka skrienu tā ap 10km maksimums, viens no viņiem pajautā – Sandra, kad Tu beidzot sāksi skriet? Visa pilsēta burtiski pulsē. Liekas, ka viņi visi dodas savā ziņā cīnīties paši ar SEVI. Savām domām, stereotipiem, ierobežojumiem, pārvarēt bailes. Kāpt pakāpienu augstāk. Tādā trasē būt ir ne tikai fizisks, bet arī psihisks pārdzīvojums.
Sagaidām pirmo CCC trases LV finišētāju. Skaisti. Sieva finiša pēdējos metrus pievienojās ar LV karogu rokās. …saknes jau vējš neizplēš… (ne tikai pilsētā, kurā piedzimst vējš). Aizkustinoši. Kopvērtējumā 39.vieta latvietim, kurš dzīvo līdzenā valstī Latvijā tas ir kaut kas neiedomājams kalnu ultramaratonā. Viss saistībā ar varēšanu ir mūsu galvās. Jau jāsāk kravāt soma. Drusku žēl un skumīgi. Sajutos jau Šamonī tik pierasti un mājīgi. Vēl viena baudu dienas pirmo daļu, UTMB finišētājus pirmos skatot. Ēdot kruasānus un hipnotizējoties no kalnu DAILES! Izjust  to maģiju un spēku, ko ikviens skrējējs sniedz bija kaut kas FANTASTISKS! Asaras acīs. Skaistie kalni. Bravo uzsaukumi. Smaidi. Atbalsojas manī vēl šodien. Dodos uz autobusu, lai dotos uz Milānu. Kaut kāda eiforija zināmā mērā nesa mani cauri tālāk notikumiem.
Sandra arī naiva būtne būdama, domāja, ka aizbrauks uz Milānu, no autoostas iekāps autobusā uz lidostu. Ha! Iebraucu Milānā vēlā vakarā. Atrodu metro, saprotu, ka esmu totāli nespējīga atrast iespēju tikt uz dzelzceļa staciju, no kuras tālāk autobuss uz lidostu. Paldies, Chingon, Tu man daudz palīdzēji esot sms kontaktā. Jautāju vienam pārītim kā ar metro nokļūt tur un tur. Viņi tā nopēta mani un saka, jūs braucat maksimāli ātri, jo atrasties tik vēlu metro jaunai meitenei nav droši. Man tikai to vajadzēja dzirdēt. Variantu jau nebija. Patiešām. Saņēmu sevi rokās. Likās, ka tajā brīdī arī kaut kāda baile citās dzīves sfērās manī salūza. Kad izkāpu lidostā no busa, uzsmaidīju debesīm! Nakts lidostā. Iepazinos ar pāris latviešiem. Interesantas sarunas visas nakts garumā. Kā ārpus Latvijas, sastopot latvieti kopības sajūta un lepnums rodas!
Jau mirkli pirms lidojuma sastopu latviešu kompāniju, kas arī Šamonī bija un uz Milānu atbrauca ar auto. Teorētiski būtu zinājusi, būtu iespēja braukt ar viņiem, kas būtu bijis droši, vienkārši un pierasti, bet dzīve noorganizē tā, ka bija jānotiek tiem baiļu mirkļiem, kuri Sandru drusku pārkārtoja. SUPER! Lidmašīnā pļāpājām par visu un neko. Viens no viņiem saka – kad Tu Sandra noskriesi pirmo pusmaratonu? Saku, ka tas man ir sapnītis un gan jau drīz to īstenošu. viņš saka – bet kāpēc Tu negribi to īstenot 15.septembrī Valmieras maratonā? Es atbildu, ka neesmu gatava un tā. Viņš – kāpēc ne? Es gan domāju, ka Tu noskrietu īzzī. Un atliek tikai vējainai dvēselei pamest āķi. 15.septembrī es NOSKRĒJU savu pirmo pusīti. Tā ar putniem sirdī. Īss rezumē/atziņas/redzētais par manu pēdējo augusta nedēļu:

1.come out

2.atveru kladi, a tur herbārijs

3.never stop exploring

4. brīvs no piesaistes

5. brīvs savā izvēlē

6. no saknēm ar spārniem.

7. kad cilvēks ir apguvis sev paredzēto mācībstundu. godīgi apguvis. tad dzīve mainās par 180′ grādiem.

PALDIESmani mīļie draugi, kuri palīdzēja šim visam realizēties. Tas nebija vienkārši ceļojums. PALDIES!
Esiet mākonis starp mākoņiem. SAVĒJIEM mākoņiem. AR SMAIDU DVĒSELĒ UN TĀ ATSPULGU SEJĀ.

P.S. LAI JUMS BRĪNUMJAUKI ZIEMASSVĒTKI UN JAUNAJĀ GADĀ VISI LABIE NODOMI UN DOMAS PAR REALITĀTI TOP! TICIET CILVĒCĪBAI, TĀ PASAULI BUR UN TUR!

No facebook.com ieraksta.

Mēneša skrējējs. Mārtiņ š

IMG_0310Divas uzvaras divos kalnu ultramaratonos mēneša laikā – nebija vietas diskusijām mēneša skrējēja izvēlē. Jau tad – pavasarī, kad sekojām līdzi Mārtiņa gaitām Madeiras salā (Mārtiņš finišēja 4.vietā Madeira Island ultra trail sacensību 115 km distancē), viņa vārds pavīdēja kandidātu sarakstā, bet tika atlikts malā ar domu “gan jau viņš vēl parādīs”. Un žūrija nebija kļūdījusies – parādīja ar’!  Lasīt tālāk.

Kalnu karaliene

baltais

“The Ultra Trail du Mont Blanc is the ultimate in the world of ultra trail races.
This Race is the benchmark international ultra trail runners.
For a trail runner, UTMB is like the Olympic Games or the Football World Cup.” Lasīt tālāk.

Tā daļa TDS…

Lai arī pēc pagājušā gada finiša teicu, ka nebūšu mantkārīga un ļaušu piedalīties citiem, jau tad bija skaidri zināms, ka piedzīvojums pa Monblāna kalnu masīvu tiks atkārtos. Lasīt tālāk.

Trail Uewersauer

Gaidītā diena ir klāt. Precīzāk – ir 19.novembra rīts. Saulains un silts. Cik nu silts var būt novembra otrajā pusē. Palikuši vēl pēdējie sagatavošanās darbi, lai dotos uz Luksemburgu skriet savu pirmo trailu. Varētu to saukt arī par ultramaratonu, jo visi skrējieni, kas garāki par klasisko maratonu tiek tā dēvēti, bet pašam šķiet, ka par „ultrām” varētu dēvēt ko krietni garāku, bet tas ir tīri subjektīvi. Lasīt tālāk.

Pasaka par Monblānu

Pasaka par Monblānu.

Kas, kur, kā un par to kā mums tur gāja.

Jeb stāsts ir garš un stāstam ir beigas.

Lasīt tālāk.