Tā kā pagājušajā gadā bija jāapmeklē pasaules čempionāts rogainigā, kas notika tik neatvairāmā vietā kā 200 km aiz polārā loka, tad dalība gada ultru centrālajā notikumā UTMB, jeb garāk izskaoties Ultra trail du Mont Blanc, tika atlikta uz 2016. gadu. Man dažkārt veicas loterijās, un šī bija tā reize, kad veicās, un tā tiku pie dalības satelītskrējienā CCC® – Courmaiyeur-Champex-Lac-Chamonix, kas ir daļa no pilnās 170km distances – satelītskrējiens 101 km garumā.
Citām VSK Noskrien Vāveru komandas dalībniecēm šoreiz neveicās loterijā, tikai man un Laumai, kopā braukšanai tika sariktēta ļoti jauka un jautra kompānija. Kompānijas nodomi bija arī izveikt kārtīgu aklimatizāciju pirms sacensībām, kas sevī ietvēra trekingu pa kalniem uz vairākām dienām. Man tas nozīmēja, ka pirmo reizi mūžā gulēšu teltī vairāk nekā vienu nakti. Ak, šausmas! Es mīlu komfortu, man gulēšanai vajag gultu, un es nepavisam neesmu gatava atteikties no ikrīta dušas. Šis bija liels solis ārpus manas komforta zonas. Milzīgs.
Pamazām tika sagādāts trūkstošais inventārs – milzīga mugursoma, kurā sakraut 3-5 dienām nepieciešamo apģērbu, pārtiku, traukus, guļammaisu un vēl paklājiņu. Labi, ka vēl laicīgi apstājos inventāra gādāšanā un nenopirku vēl vienu guļammaisu. Jo izrādījās, ka mans esošais ir pavisam labs – ne tik smags, kā domāju, toties ļoti silts.
Pienāca arī ilgi gaidītais brīdis, kad soma bija sakrāmēta, koferis un dažas mazākas somas arī, un atlika tikai sagaidīt draudzīgo minibusu, un aidā, atvaļinājums var sākties!
Tiesa, atvaļinājuma pirmie kilometri neviesa pārliecību, ka viss noritēs kā plānots, jo pavisam neilgi pēc brauciena uzsākšanas, tomēr jau pietiekami tālu no mājām, konstatēju, ka pa īso laika sprīdi, kamēr iekrāvos busā un nobraucām pirmos pārdesmit kilometrus, man ir izdevies saplēst telefona ekrānu. Ekrāna īpatnību dēļ tas vairs nav lietojams, jo ekrāns vienkārši nestrādā. Vispār nemaz. Jess, tieši tā man pietrūka. Jau sāku domāt, kā un kur tikt pie jauna telefona, jo, ja vēl varētu iztikt bez zvanīšanas uz mājām un tamlīdzīgi (kas gan būtu gauži neērti), tad sacensībās strādājošs telefons ir obligātā ekipējuma daļa. Šeit gan man tomēr nenormāli veicās, jo Arnim bija līdzi rezerves telefons, tā kā problēma tika ātri atrisināta.
Tomēr gadījums ar telefonu iezīmēja zināmu notikumu virkni, jo pirmdienas rītā Polijā konstatējām, ka ir nacionālā brīvdiena un mums nespīd ne plānotā iepirkšanās Dekatlonā, ne brokastis Ikea. Lai ar šo neliktos par maz, vienā brīdi tika konstatēts, ka mūsu busam bremzes nav kārtībā, respektīvi – vajadzīgas jaunas bremžu uzlikas, savādāk pa kalniem nebūs braukšana. Nu kā lai nomaina nodilušās, ja viss ir ciet? Nu nekā. Nācās turpināt ceļu uz ieplānoto pieturu – skatu torni, kas atrodas uz Polijas un Čehijas robežas. Tornis smuks, bet kalni apkārt šķiet tādi mazi, bet esam labi izstaigājušies, kājas izlocītas, nu var atkal tupināt ceļu, jo tiek nolemts, ka braucam uz Prāgu, kur paliksim pa nakti kempingā, iepirksimies, nomainīsim bremžu uzlikas un no rīta brauksim tālāk uz Šveici.
Prāgu sasniedzam jau pašā vakarā, bet, braucot pa šoseju, tiek pamanīts kārotais veikals Dechatlon, kā arī neskādētu iegriezties pārtikas veikalā. Pēc līkumošanas pa dažādām nobrauktuvēm dažādos virzienos, izņemot vajadzīgo, beidzot nonākam veikala stāvvietā. Tur gan mūs samulsina veikala pirmā stāva apsargs, kas pasaka, ka viss veras ciet plkst. 21:00. Mēs samulstam, jo kāds skaidri redzēja Dekatlonam citu darba laiku – līdz plkst. 22:00. Ejam pārbaudīt, un jā, izrādās, ka ir redzēts pareizi, mums ir vesela stunda, lai nopirktu kārotās un trūkstošās lietas – kam ekipējumā kaut kas iztrūkst, kam vienkārši iepirkties gribas. Tālāk ceļš ved uz kempingu. Bet kempings izrādās pilns, ir pārāk vēls un Toms piedāvā gulēt pretī kempingam zālē. Lejāk esot ezers. Man nu galīgi negribas gulēt kaut kādā žogmalē, pat ja tā nav žogmale, bet neredzama ezera krasts. Izmetam līkumu līdz hostelim, bet tur viss ir tumšs un kluss. Nav variantu.
Tiek uzceltas 2 teltis, paēstas vakariņas, liekamies uz auss. Daži teltīs, daži vienkārši zālē, jo nakts ir silta, Lauma – busā. Noguļam vien pāris stundas, kad no miega izrauj balsis. Policija. Nedrīkstot celt pilsētā teltis, kur vien ienāk prātā. Par laimi, mūsu žēlabainais stāsts par noplīsušajām bremzēm un pilno kempingu iežēlina policistu sirdis, un mums atļauj palikt kur esam, neizraksta sodu, tik no rīta esot viss ātri jānovāc un nedrīkst atstāt gružus. Ok, nekādu problēmu. No rīta paēdam, visu operatīvi novācam un esam gatavi meklēt vietu, kur saremontēt auto. Pa ceļam piestājam benzīntankā uzpildīt degvielu. Es vairs nevaru izturēt netīros matus, jo sākas jau otrā diena ārpus manas komforta zonas. Izmantoju Hesburgera tualeti un izmazgāju matus. Kā asa sižeta filmās ar ārienes mainīšanu. Labi, ka tūristu autobuss atbrauca jau pēc tam.
Pēc nogurdinošas braukalēšanas pa dažādām auto remonta darbnīcām beidzot arī ir atrasta vieta, kur mainīt bremzes. Jess! Buss ir kārtībā, un beidzot turpinām ceļu uz Šveici. Pa ceļam tiek pieņemts lēmums palikt pa nakti Vācijā kempingā, jo ir jau vakars, un kur mēs naktī liksimies Šveicē. Par laimi, Vācijā izvēlētais kempings ir milzīgs, un vietas pietiek.
Aklimatizācija
Trešās dienas pēcpusdienā beidzot nonākam galamērķī – Gindelvaldē, kur plānots doties trekingā uz vairākām dienām. Arī šeit izmantosim kempinga pakalpojumus – sākumā vienkārši atstāsim mašīnu, bet, ja vajadzēs, tad būs arī iespēja pārnakšņot. Atrodam info centru, tiekam pie kartes. Tagad jāķeras pie plānošanas. Izdomājam, kurā virzienā dosimies. Tiesa, ne pārāk patīkam ir ziņa, ka “wild camping not allowed“. Bāc, ko nu? Izdomājam, ka gan jau kaut kā. Nomaļākās vietās gan jau mūs prom neviens nedzīs, maz ticams, ka 2500m augstumā uzrausimies uz Šveices policiju. Kamēr kempingā sakravājamies, paēdam un esam gatavi doties, uznāk pirmā lietusgāze. Nu forši. Tikko sākam, bet jau jāķeras pie somas pārkrāmēšanas, jo somas lietus pārvalks nelien pāri somai un ārpusē piestiprinātajam guļammaisam. Par laimi, kaut kā izdodas visu sastūķēt somā, un arī lietus pārvalks tam visam iet pāri. Fū, nu tad beidzot var sākt iet.
Sākums tāds patīkams, bez kāpumiem, bet visai silts. Kad vēl arī jāsāk kāpt, tad kļūst pat karsts. Un grūti. Izrēķinu, ka mana soma sver apmēram 17kg. Kā nu nebūs grūti. Un vēl grūtāk paliek, kad taka pagriežas stāvus kalnā. Tā nu mēs ejam, atpūšamies, atkal ejam.
Nāk vakars. Inese ierosina, ka jāsameklē līdzena vieta un jātaisās uz nakts guļu. Jā, visi piekrīt, jo diena mums ir bijusi gara un nogurdinoša, un līdz plānotajai vietai, kas ir vēl vismaz 800m augstāk, pa gaismu maz ticams, ka tiksim.
Es kategoriski atsakos gulēt govju ganāmpulka tiešā tuvumā, kaut arī tur ir gan ūdens, gan līdzens. Tie govju zvani spēj padarīt kurlu. Nevaru iedomāties, kā gan es varētu aizmigt tādā troksnī. Pakāpjam vēl nedaudz augstāk. Ne pārāk tālu no govīm atrodas arī daudzmaz līdzena vieta, pietiekami liela, lai uzceltu četras teltis. Tiek nomīdītas nātres, izvēlēta plakanākā un taisnākā vieta un uzceltas teltis. Fū, beidzot tiekam arī pie vakariņām. Tikko esam visu nokopuši un salīduši pa teltīm, kā mūs iepriecina sirsnīga lietusgāze ar pērkonu. Droši vien bija arī zibens, bet to, par laimi, neredzam, jo esam teltīs. Ar Laumu esam katliņkompānija un telts kompānija. Gulēšana gan sanāk visai saraustīta, jo guļam slīpumā, ar kājām nedaudz uz leju. Tiesa, “nedaudz” tas liekas līdz brīdim, kad ir jāsāk gulēt. Naktī neskaitāmas reizes pamostoties, ik reizi tārpiņā jālien uz augšu, jo slīpums ir pietiekami liels, lai ar visu guļammaisu slīdētu uz leju. Beidzot arī nakts ir galā, un tiekam pamodināti ar sparīgu govju zvanu šķindēšanu. Lauma dodas izlūkos un satraukti ziņo, ka tās govis tiek dzītas pa ceļu uz augšu. Par laimi līdz mums tā arī nenonāca, jo tika dzītas uz slaukšanu kūtī. Ejot pēc ūdens uz fermu, pavērās skats ar govju dibenu rindu, visām astes akurāti uzsietas, lai lieki neplivinās un šveiciešu puišiem, kas govis slauc.
Nu ko, pēc brokastīm esam gatavi jaunai dienai. Spīd saule, kļūst siltāk. Turpinām ceļu augšup. Sasniedzam pirmo virsotni, kurā apstājamies kafejnīcā 2344m augstumā. Iedzeram alu, paskatāmies, kur tālāk jāiet. Un atkal jau tikko esam gatavi doties, tā ir jāpārkrāmē somas un jāvelk ārā lietus drēbes. Sākumā ir tikai tāds smidzeklis, kas vēlāk pāriet tādā normālā mērcētājā, tādā, ka jāvelk ārā lietus bikses, cimdi un bufs. Iemetu acis savā Garminā, jo ir iepirkts temperatūras sensors, un atliek vien nobrīnīties – ārā ir nieka +8°C.
Brr. Sasniedzam nākošo virsotni – Faulhornu, jau 2633m augstumā. Tur esošā kafejnīca ir patiešām patīkama, žēl, ka nevaram palikt ilgāk, jo ārā ir atnācis mākonis, un laiks kļuvis vēl nepatīkamāks. Pēc neilgas pauzes tomēr dodamies tālāk – mūsu mērķis ir Bachsee – strautu ezers. Tas izrādās ļoti skaists, īpaši nākamajā rītā, jo izvēlamies šeit palikt pa nakti – te jau gandrīz ar ērtībām – ir būda, ir tualete un ir ezers, kur nomazgāties drosmīgajiem, jo, tā kā ezeru veido kalnu strauti, ūdens tajā ir vien kādus +7°C silts.
Nakšņot būdā izvēlamies, jo pa nakti atkal tiek solīts lietus, vienīgā bēda, ka pilnīgi noteikti pietiek vietas mums, četrām dāmām, ar iespēju gulēt uz kastēm-soliem, bet čaļiem jāguļ uz grīdas. Sākotnējā versijā gan ārā tiek uzslietas divas teltis, bet ātri vien tās arī tiek nojauktas, jo ārā ir stihija. Lietus, vējš, zibens un pērkons. Viskrāšņākajās izpausmēs. Būdas stūros labi var dzirdēt, kā ārā gaudo vējš, bet es ieritinos savā guļammaisā un man ir silti. Bet visam pienāk beigas, arī negantajai naktij. Rīts atnāk ar sauli un pasakainiem skatiem. Šo dienu izbaudījām pilnībā, daļa no mums uzkāpa vēl vienā virsotnē ar biedējošu nosaukumu Schwarzhorn. Daļa no mums klausa norādēm, ka turpmākais ceļš jāveic attiecīgi aprīkotiem ar alpīnisma inventāru, tāpēc pēc pilnas programmas izmantojam oficiālo piknika vietu – paēdam, izžāvējam teltis un drēbes, paguļam saulītē, kamēr pārējie atgriežas no virsotnes apmeklējuma. Neesot bijis nemaz tik traki. Nu nekas, pārdzīvošu. Tā kā šonakt atkal sola lietu, piedāvāju kāpt lejā. Manis ir pieticis divām naktīm kalnos. Gribu atpakaļ civilizācijā. Man par lielu prieku aicinājumam atsaucas Lauma un Toms. Atvadāmies no pārējās kompānijas un dodamies lejā. Izbaudām Šveices pārtikas veikalu, nosmejam par Knorr zupu pa 3.50€, tiekam pie alus un ejam uz kempingu. Duša, piepūšamais matracis un labs miegs ir zelta vērtē. Pārējie tikmēr ir izbaudījuši mukšanu no šveicieša, kas sāka interesēties, ko viņi tur dara.
Nākamajā rītā trijatā vēl aizejam nelielā padsmit km garā pastaigā ledāju palūkoties un tad jau dodamies Šamonī virzienā. Pa ceļam plānots iebraukt vīnogās pie Ženēvas ezera. Tas mums izdodas ļoti tiešā nozīmē, jo navigācija mūs ieved ļoti stāvā serpentīnceļā, kas vēl piedevām izrādās gājēju ceļš. Nu paldies. Tas patiešām bija bailīgi. Kamēr Toms un Arnis tiek galā ar busu un serpentīnu, pārējie ar kājām dodas ezera virzienā. Pelde gan nesanāk, tā kā diezgan ātri sakāpjam busā un turpinām ceļu uz Šamonī.
Kad beidzot esam klāt pie vajadzīgā kempinga, jau atkal ir vakars. Un kempings ir pilns! Atkal jau! Kempinga saimnieks izsaka pārliecību, ka arī otrs Šamonī kempings ir pilns, un iesaka mums doties uz blakus ieleju. Lai gan pārējie nav labās domās par otru Šamonī kempingu, uz citu ieleju braukt īsti negribas, tāpēc riskējam, un jess, mums veicas – ir dažas brīvas vietas, un viena pat tik liela, lai pietiktu vieta mums visiem. Man, Inesei un Arnim ir paredzēta tikai viena nakts kempingā, jo no svētdienas mūs gaidīs apartamenti. Uff, nevaru sagaidīt, kad beidzot varēšu gulēt gultā! Es jau veselu mūžību guļu vai nu mašīnā, vai teltī.
Tagad jau jāsāk noskaņoties sacensībām. Pirmdienas rīts iesākas ar PTL Latvijas komandas pavadīšanu trasē. Drosmīgie, kas uz nedēļu dodas kalnos, lai pieveiktu 300km attālumu un 25 000m kāpumu summu. Ellīgi. Pēcāk izlasot Daces piezīmes, no vienas puses ir ļoti kārdinoši, bet no otras puses – ir jābūt mazliet trakam, lai uz to parakstītos. Pēc tam kopā ar Laumu uzšaujam augšā uz Le Brevent. Neajuši uztrāpam uz vertikālā kilometra trasi. Ir grūti un karsti.
Jāapstājas un jāatpūšas. Pagājušogad šeit bija auksti un daudz sniega. Šajā brīdī manī sāk iezagties šaubas. Šaubas par manu satelītskrējienu. Vai es varēšu, vai karstums nebūs nāvējošs? Ehh, nu cerēsim uz to labāko, satrenēt jau vairs neko nevar, tagad tikai atpūta un morālā nobriešana. Mēģinot paskriet, skaidri redzams, ka pulsa un ātruma attiecība nav tā labākā. Nevar saprast – tas no augstuma vai trekings un ilgstošā braukšana arī varbūt sekas atstājusi.
Pienāk otrdienas vakars, Lauma savu numuru jau saņēmusi, un TDS dalībnieki gatavojas startam. Man nākamais rīts sākas ar livetrail.net – jāskatās taču, cik tālu kurš ticis. Bija plāns arī braukt un atbalstīt trasē savējos, bet nepietiekami izpratu autobusa grafikus, un tikmēr jau vienīgais iespējamais autobuss ir aizgājis, un līdz Laumai un Tomam vairs netiekam. Sanāk vien tāda pavizināšanās uz Kurmaijeru un atpakaļ. Žēl.
Pēc tam dodos uz expo izņemt numuru. Izstāvu garu rindu un, saņemot savu čeklisti par pārbaudāmajām lietām, ar lielām šausmām saprotu, ka par to, ka vajadzīgi divi lukturi, esmu galīgi aizmirsusi. Nu neko, jāstāv tālāk, varbūt vismaz numuru dabūšu, un lukturi varēšu aizņemties no Laumas. Pēc garas staigāšanas un runāšanas tomēr tieku pie numura. Forši.
Ceturtdienas vienīgais plāns ir sagaidīt TDS finišētājus. Ap pusdienlaiku šie ir klāt. Nelielas pļāpas par to, kā gāja, cik grūti, cik karsti, liek man sākt satraukties. Kā būs? Vai varēšu? Saprāts liek atteikties arī no Ineses un Arņa aicinājuma pakāpt. Gribas, bet ir jāatpūšas. Tā nu klāt ir vakars pirms sacensībām. Soma sakrāmēta un pārkrāmēta, drēbes izrevidētas, viss salikts. Ar labunakti!
Sacensības
No rīta autobuss mani aizvizina uz Kurmaijeru un atvaļinājuma lielais piedzīvojums sākas. Norādot starta laiku, esmu bijusi optimiste, bet teorētiskais plāns tādu rezultātu paredz. Ir labi būt optimistam, jo nepieredzu nekādus sastrēgumus. Lai gan jau pirmā kalna augšdaļā jūtu, ka gribētu mazu sastrēgumiņu, lai var atvilkt elpu. Ir karsts, stāvs, ēnas nav, un diena ir jau krietni iesilusi. Nonākot vietā, kur taka sāk iet stāvus kalnā, iegriežamies nogāzē, kas ir tiešos saules staros, meža vairs nav, un mans temperatūras sensors rāda, ka ir +32°C. Manam pulsam tas nepatīk, un man ne tik. Pulss ir augšā, un pilnīgi skaidrs, ka 100km garumā ar tādu pulsu nebūs aršana, un tā turpinot būs plīsiens. Ar visām pauzēm, pulss nepadodas un turpina būt augsts.
Par laimi klāt ir pirmais dzeršanas punkts. Tur var nedaudz atvilkt elpu, uzpildīt pudeles un ieēst sieru. Taka ved pāri kalnam, un, par laimi, otrā pusē vairs nav tik karsts. Bet tā kā taka iet uz leju, tad šeit vajag skriet, un tas atkal ceļ pulsu. Taka tāda dikti dziļa, skrienu pa malu, bet vienā brīdī nodevīgi saļogās potīte. Ai! Jāuzmanās, ja sastiepšu jau pašā sākuma, būs grūti un sāpīgi. Par laimi varu turpināt skriet bez sekām, lai arī ļodzījiens likās tāds pamatīgs, nekas nesāp. Hmm, varbūt tas diklofenaks strādā? Profilaksei tas tika ieņemts jau savlaicīgi, jo negribu nekādu ne dibenādūrēju, ne sāpošo Ahilleju. Par tiem es domāšu pēc tam. Skrienu un domāju, ka šis tiešām pagaidām liekas vieglāks nekā gadu iepriekš pieveiktais 80km du Mont Blanc. Tur bija akmeņi un saknes, un tiešām tehniska trase, visu laiku jāskatās zem kājām. Šeit ir patīkami gluda taka, pat ja jāskrien tai blakus. Skaisti skati, vieglas takas, jess, tā man patīk. Mazliet uz leju, tad atkal uz augšu. Iesākums tāds lēzens, brīžiem ir kādi strauti, no kuriem pasmelt ūdeni un saslapināt matus, brīžiem kāda nedaudz akmeņaināka taka, bet visā visumā ļoti patīkami.
Līdz brīdim, kad pēc Arnouvaz jākārpās atpakaļ augšā – uz Grand Col Ferret. Bet par laimi šī virsotne nav pārāk stāva, un pēc pusotras stundas arī virsotne ir klāt. Trasē pavadītas jau septiņas stundas, bet sajūtas ir labas. Sākas garš un lēzens lejupceļš. Tagad atskatoties, jāsaka, ka šī bija visas trases patīkamākā daļa. Uzsāku skriet lēnā riksī un tik apdzenu citus dalībniekus. Uz leju ripo varen raiti, taka gluda, saulīte spīd, viss forši. Sāk parādīties brīdinājuma zīmes par govīm. Es skrienu, man nav laika lasīt, kas tur rakstīts. Kaut kādas govis taču mani nenobiedēs. Lai gan pašai liekas, ka lidoju, tomēr no virsotnes līdz La Fouly nokļūstu vien pēc apmēram stundas un desmit minūtēm, bet tie ir vēl desmit kilometri, tātad nav tik slikti. Pēc padzeršanās un pudeļu uzpildes laižu tālāk.
Nākamais ir lielais punkts – Champex-Lac, kurā ceru, ka priekšā būs Lauma un Toms. Lai arī jūtos labi, sāku just nogurumu, un tā gribas, lai kāds apčubina. Pēc trases profila zinu, ka pēc lejupceļa būs atkal jākāpj augšā. Kaut kā liekas, ka vajadzēja jau sākties augšupceļam, bet mēs tik laižam uz leju. Nu forši, man patīk. Prieki gan pēc brīža beidzas, un beidzot sākas augšupceļš. Tas ir labi, jo nozīmē, ka drīz būs Šampē. Tālumā starp kokiem redzama kaut kāda būve, bet tas izskatās sasodīti tālu. Vai tiešām būs jākāpj tik augstu? Skatoties pulkstenī, ar prātu skaidri saprotu, ka jātiek uz augšu vēl 400m. Tas nav maz, tas ir sasodīti daudz. Un tie 400m ir ietilpināti četros kilometros. Vai kā man gribējās, lai būtu mazāk par 4km, es tā cerēju uz nelielu kļūdu aprēķinos, bet, protams, nekā, drīzāk vēl nedaudz klāt. Kad liekas, ka nu jau beidzot jābūt, jo Šampē jau sasniegts, izrādās, ka vēl jāiet uz augšu. Un tad jau ir! Ir pirmais sveiciens trasē latviski! Eju tālāk, un tur jau ir arī Toms. Emociju uzplūdā krītu ap kaklu. Ir tiiik nenormāli labi redzēt kādu pazīstamu cilvēku. Ieeju lielajā teltī, un pēc mirkļa man pievienojas Lauma un Toms. Tieku aplaimota ar klātpienestu zupu, kaut kādu saldo maizi, desu un sieru. Forši. Zupu gribu, desu gribu, kolu ar minerālūdeni arī gribu. Saldo mazi gan nē, man pietiek ar želeju saldumu. Lauma pievāc manu somu un uzpilda pudeles un sistēmu. Forši, ka vari vienkārši ēst un saņemt visu gatavu. Bet, cik tad ilgi sēdēsi, jāiet vien tālāk, šis ir tikai nedaudz vairāk nekā pusceļš. Trasē esmu jau gandrīz 11 stundas. Iepriekš rēķināju, ka iekļaujos teorētiskajā plānā par 19-20 stundām. Šobrīd ir skaidrs, ka vairs jau nē. Priekšā vēl trīs kalni, nakts un nogurums.
Izejot no Šampē sajūtu vēsumu, tur iekšā sēžot bija silts. Nu labi, slinkums stāties, kad būs jāvelk ārā lukturis, tad arī uzvilkšu savu Dekatlonā iegādāto kreklu ar merino vilnu.
Šobrīd jau jūtu nogurumu tā, ka, kaut arī trase iet nedaudz uz leju, skriet negribas, eju raitā “rogaininga solī”. Taka gan arī tāda, ka daudz nepaskriesi, visu laiku uz augšu vai uz leju. Tā nedaudz, bet tieši tik, lai negribētos skriet. Un tad jau atkal sākas kāpums uz augšu. Ir jau pavisam tumšs. Ejam rindiņā. Takas malā kāds sēž. Pajautāju, vai viss labi. Jā, esot labi, bet vai man nav kaut kas priekš vēdera darbības. Piedāvāju ogli, nošpu vai ibumetīnu. Jā, puisis zinot, kas ir nošpa, lai to dodot. Blakus apstājas vēl viens puisis, šim arī esot vēderam zāles. Sēdošais puisis pieceļas un aiziet raitā solī. Nu neko jau sev – šitā iet ar sāpošu vēderu. Tā nu turpinām augšupceļu. Kur ir stāvāks, tur man nākas ik pa brīdim atpūsties, jo esmu jau pavisam sagurusi. Beidzot arī virsotne klāt. Te ir jauki, namiņš, deg ugunskurs, ir soliņš, kur jau priekšā mans nošpas čalis. Jā, viņam esot labāk. Pamana, ka es lādēju savu Garmin pulksteni, un izsaka izbrīnu, ka tā varot. Nošpas čalim tiek īsais kurss Gramin gadžetos. Jā, viņam esot jāpadomā par jauna pulksteņa iegādi, jo viņa Forerunner 920XT gan nevarot lādēt. Jā, es to zinu. Trasē esam jau gandrīz 14 stundas. Sauss krekls ar merino ir forši. Mans pulkstenis ir uzlādēts, tāpēc noņemu lādētāju, sapakojos, un jādodas tālāk.
Līdz nākamajam ēšanas punktam man it nemaz negribas skriet. Eju. Plānā jau vairs neiekļaujos, kontrollaiks nespiež, prātā iezogas domas, ka varētu finišēt. Viens zvans Tomam, un gan jau viņš man atbrauktu pakaļ Bet tad saprotu, ka man laika ir tik daudz, ka varētu tārpiņā līst līdz finišam un vienalga iekļautos kontrollaikā. Nē, tad nevar stāties ārā. Un vispār – kur ir tā Triente, kad beidzot būs? Šī likās kaut kāda pārāk gara stunda. Nieka pieci kilometri, bet kāpēc tik gari? Nu tad beidzot!
Treintē kārtējā zupas deva, kola uz pusēm ar minerālūdeni, kas šoreiz tiek papildināta ar citronu. Sasodīts, no tā citrona un kolas sāk sāpēt zobi. Nu neko, vēl kāda desmaize, sāļie krekeri, un jāiet vien tālāk. Ātrāk kustēsies, ātrāk būs finišs.
Nākamais kalns manā atmiņā nav palicis ne ar ko īpašu. Ir nakts, nogurums, un ceļš augšup. Sāk parādīties akmeņi uz takām. Divas stundas man pagāja, kamēr tiku augšā. 5 kilometri divās stundās – pašai šķiet, ka nožēlojami, velkos “kā blakts pa līmi”, bet neko nespēju izdarīt. Kondīcija šobrīd ir tāda, kā ir. Šeit laikam arī nolažoju ar ēšanu, jo likās, ka tūdaļ jābūt punktam, tāpēc izlaidu divas ēšanas reizes. Tas nenāca par labu. Iedzīvojos vieglā šķebināšanā. Līdz Valorcīnei tomēr tiku galā ar šķebekli, atsāku ēst un uz leju jau gāja raitāk.
Bet arī šie pieci kilometri šķiet kā mūžība, lai gan ir nepilnas pusotras stundas attālumā. Valorcīnē atļaujos pasēdēt ilgāk, jāatpūšas pirms pēdējā kāpiena. Šī jau būs zināma taka, jo iepriekšējos gadus pa to uz leju gāja 80km du Mont Blanc trase. Kārtējā zupas deva ar krekeriem, ar skaudību noskatos uz gulētājiem, kas guļ nodalītā telts daļā. Viņiem ir gultas un segas! Vienu brīdi sēžu un stulbi lūru savā buljona šķīvī. Nevarētu teikt, ka gribas ēst, bet es zinu, ka ir jāēd, savādāk būs kā nošpas čalim. Kad beidzot viss ir sadarīts, saņemos un dodos naktī un kalnā.
Pēdējais kalns bija īpašs. Sākums gar upi, kas uzdzen drebuļus, esmu spiesta apstāties un pārģērbties – šortus nomainu ar pusgarajām biksēm, kuras nez kāpēc ir grūti uzvilkt, bet pa virsu uzrauju vēl vējjaku. Dikti auksta tā upe. Bet sākums tāds patīkams, lai arī uz augšu, bet tik lēzeni, ka var soļot raitā solī. Ir 4 no rīta, aiz muguras jau vairāk nekā 80 kilometri un 18 stundas trasē. Finišs jau šķiet ar roku aizsniedzams, vairs nav ko taupīties. Prieki gan ātri beidzas, kad ir šķērsota šoseja, arī lēzenā daļa beidzas. Bet vismaz upe arī aiztek citā virzienā, un vējjaku var vilkt nost. Un tad sākās otrs lēnākais posms trasē. Akmeņi, akmeņi, akmeņi, taka stāvus kalnā. Serpentīns sīkā zigzagā. Un taku es galīgi neatceros. It nemaz. Ja nezinātu, ka tā ir tā pati taka, i nepateiktu, ka esmu te skrējusi. Pēdējais kalns man prasīja trīs garas un grūtas stundas. Bet beidzot tas bija galā.
Tagad vēl pēdējais punkts La Flegere, un tad jau tikai uz leju, uz finišu. Tiesa, nieka četri kilometri līdz La Flegere arī prasa gandrīz stundu. Ir pavisam gaišs, un man vajag uz tualeti. Ar lielu prieku priekšā ieraugu namiņu. Tam ir jābūt La Flegere. Jā, tas arī ir, bet ēšanas telts ir vēl gabalu uz priekšu – pilnai laimei ir jānokāpj mazliet uz leju, lai pēc tam atkal kāptu augšā. Sasodīts. Es palieku dusmīga, un kātoju uz ēšanas telti.
Tagad zvans Laumai, lai nāk pretī uz finišu. Tā kā turpinu būt apskaitusies, informēju, ka skriešu lejā. Nu mēģināšu. Aiziet! Pēdējais posms. Es tiešām visu laiku skrēju par spīti takai, kas visa bija akmeņos un koku saknēs. Tikko kā skatījos pulkstenī, tā gandrīz katru reizi par to tiku sodīta ar aizķeršanos, labi, ka izdevās nenokrist. Pēdas svila, un likās, ka ir viena liela tulzna katras pēdas vietā. Apdzinu veselu baru. Es gribu finišu. Jo ātrāk, jo labāk. Beidzot ir arī Šamonī. Jess, cilvēki trases malā sauc bravo, aplaudē, un es tik skrienu. Tagad vairs nevar apstāties. Jāapdzen visi, ko var. Un tad jau pēdējie 500m. Uzrāvienam gan vairs spēka nav, tas palika kaut kur tur – pie sporta centra, bet par lielu prieku apdzenu vēl vienu lēno gājēju. Dīvaini, finišs priekšā, bet šis neskrien, lēni iet. Phe, jāapdzen visi, ko var. Tepat ir Lauma, Toms. Es finišēju. Un tad viss. 23 stundas 1 minūte un 38 sekundes, un, vismaz pēc mana pulksteņa, 103 kilometri. Satelītskrējiens.
Saņemu finišera vesti, vēl pāris foto, un tad jau tieku pie trepēm, kur var pasēdēt un atvilkt elpu. Jāiet mājās mazgāties, jo karstā laika un putekļu dēļ kājas ir kaut kādā nesaprotamā krāsā.
Pēcvārds
Tulznu uz pēdām praktiski nebija, tikai dažas, mazas, vietās, kur nemaz nejutu, ka tās ir. Kājas arī īpaši nesāpēja pēc tam. Pa divām nedēļām biju tiešām noilgojusies pēc mājām. Visu sestdienu tā arī pavadīju nesaprotamā stāvoklī ar lielu laimes sajūtu, ka esmu finišējusi. Bet svētdien, kad sagaidījām finišā mūsu PTL komandu, un sāka finišēt UTMB dalībnieki, tiešām sajutos kā satelītskrējiena dalībniece. It kā tie būtu nevis 103 kilometri, bet pieci.
Pilnīgi droši zinu, ka UTMB 170 kilometri mani nevilina. Ne šobrīd. Jā, tur ir skaisti, bet nē – tik daudz no manis ir par daudz. Ir pagājušas gandrīz 3 nedēļas, bet šķiet, ka tas bija pirms veselas mūžības. Kaut kādā citā dzīvē, citā dimensijā, ar citu mani. Es vēl joprojām izjūtu divu augustā noskrieto ultru sekas – pulsa un tempa attiecība ir mazliet demotivējoša, lai neteiktu, ka graujoša. Bet ir plāns – Transgrancanaria 125km. Ir villa pie okeāna, lidmašīnas biļetes un dalība sacensībās. Pēc kārtējā “nemūžam, runčuk” esmu morāli gatava jaunam izaicinājumam. Manā prātā gan tā būs uz kādu laiku pēdējā ultra, bet ko var zināt, kā tā roka un kāja var paslīdēt!
Vasara ir pilna dažādu skrējienu, bet ir tikai viens, kas sevī ietver pašu vasaras būtību – jūru sauli, smiltis, basas pēdas, kas kopš bērnības ir brīvlaiku un labo dienu simboli. Pilno Baltijas Baso pēdu ultramaratona distanci jau vienu reizi biju pieveikusi, bet kā gan lai nedaru to atkal, ja reiz neesmu izlozējusi dalību Baltā kalna izpriecās? Nebiju gan plānojusi par to rakstīt, jo tie taču ir tikai 53 kilometri, tomēr, kad uz draudzenes jautājumu, vai tad šoreiz būs apraksts, tā arī biju atbildējusi, viņa mani pārliecināja ar apgalvojumu, ka 5 stundas no manas vienīgās sestdienas nedēļā, nekādā gadījumā neesot maz.
Par dalību šajā skrējienā biju pārliecināta, tomēr, jo tuvāk nāca augusts, jo vairāk šaubījos par to, kādā statusā tā būs – varbūt tomēr jāizvēlas vidējā distance vai vispār jāpiesakās brīvprātīgo komandā. Nebija jau tā, ka man negribētos skriet to garo, vienkārši pēdējā laikā esmu sapratusi, ka visa kā ir par daudz, un lielu daļu sacensību skrienu treniņrežīmā. Pārsteidzoši, bet arī tajos mierīgajos skrējienos reizēm mēdz būt tik sasodīti grūti, ka šķiet – es vispār vairs nemāku skriet! Ai, kas zina, vai nākamgad būs tāda iespēja, tādēļ nosliecos par labu pilnajai distancei. Patiesībā jau arī tendence „piekāst reitingus”, mani vēl nav spējusi savaldzināt.
Sestdienas priekšpusdiena, Mazirbe. Basām pēdām mēroju ceļu līdz pludmalei. Grants ceļš dursta manas pēdas, kuras droši vien nenojauš, ka tas ir tikai sākums. Pludmalē ir vējains un nav diez ko silts. Saņemu numuru un pārģērbjos. Ne savās parastajās skriešanas drēbēs. Šoreiz nekādu puķu un nekā rozā. Balts krekliņš, balta bandana un saulesbrilles. Balts man nepiestāv, izskatos briesmīgi, bet tam nav nozīmes. Nebūs te nekāda pārkaršana. Kājas ieziežu ar pretkrampju eļļu karstam laikam, nav ne jausmas vai līdz, bet nu smird gan. Bišku iesildos un pastaipos, vējš izpūtis visas domas no galvas – uztraukums pavisam pazudis. Ar nepacietību gaidu, kad varēšu doties izbaudīt jauko pludmales pastaigu.
„Bēdu manu lielu bēdu” pirmo pantiņu aiznes jūras vējš, un jau pēc mirkļa arī mēs traucamies tam pakaļ. Vējš pūš Kolkas virzienā, cik veiksmīgi. Nez kā nāktos tā skriešana, ja viņam būtu ienācis prātā tā zēģelēt uz pretējo pusi! Skrienu samērā ātri, nedaudz zem 5 minūtēm. Pārāk ātri priekš ultras, pārāk ātri priekš manis, bet saprotu, ka tas ir tikai vēja dēļ. Ja jau viņš tāds vēlīgs, tas jāizmanto. Ja ņem vērā pagājušā gada pieredzi, tad aiz Kolkas šī „haļava” beigsies. Jau pirmajā kilometrā nodevīgais kreisais augšstilbs savelkas sāpīgā mezglā. Nelietis. Mest nost tempu, vai gaidīt, kad pāries? Līva ir izgaisusi skatienam pirmo pāris minūšu laikā. Sigita elpo man pakausī un Aija skrien pa priekšu. Viņām abām gan ir kedas, bet atpalikt negribās. Kaut, ko es te spirinos, ir pirmais kilometrs un zinu, ka viņas abas ir stiprākas par mani. Skrienu kopā ar Pēteri. Ir viegli, ieslīgstu ritmā, kuru iztraucē vien biežie kilometru pīkstieni. Pārmijam pa skopam vārdam. Tāda tempā neesmu diez ko runātīga. Aiz piektā kilometra izvelku savu ļumīgo pudeli ar apelsīnu sulas un tropiskās želejas maisījumu. Ikreiz, kad sajūtos tā grūtāk, izrādās, ka esmu paātrinājusies. Kad tālumā ieraugu Vaides konrolpunkta brīvprātīgos Kristapu un Edgaru zaļajās vestēs (ļoti prātīgi, tā viņi jau pa gabalu bija atšķirami no vienkāršiem atpūtniekiem) jūtu, ka arī savilktais augšstilbs sāk atlaisties. Pēteris saka, ka apstāsies, lai salīmētu noberzumus. Padzeros tīru ūdeni un jautāju, vai drīkstu glāzīti mest zemē. Pilnīgi dumjš jautājums, to saprotu jau pēc mirkļa – tā glāze tak šajā vējā aizlidotu līdz Kolkai vai pat pasaules malai. KP serviss ir ideāls, Edgars paskrien līdzi kamēr padzeros un savāc glāzi. Skrienot prātoju, ka šiem tur sanāk pamatīga skraidelēšana šādi apkalpojot visus skrējiena dalībniekus.
Vējš atkal izpūš no galvas visas domas, un tikai vēlāk saprotu, ka esmu palikusi bez Pētera. Sigitu un Matīsu gan jūt aiz muguras. Skrienas aizvien viegli, un Kolkas rags acīm redzami tuvojas. Man jau no sākuma ir pamatota sajūta, ka skrējiens sāksies tieši no turienes. Pagaidām ir vieglā lidojuma fāze. Itin drīz tas rags ir klāt, un man jāpiestāj, lai paņemtu jaunu ļumīgo pudeli. Bladāc! Atsitos pret “sienu” – pavējš ir pazudis, stiegu mīkstajās smiltīs, pārskriešana pāri ragam prasa piepūli, kas momentā saērcina manu augšstilbu, un viņš jau atkal ir savilcies savā riebīgajā mezglā. Stulbi. Tieku līdz galdiņam. Laikam nespēju pienācīgi izskaidrot, ka vēlos savu atsūtīto pudeli, un tas rada minstināšanos. Apkārt dzirdu Vāveres un, šķiet, Divplākšņus (neesmu droša) taču nespēju paskatīties nevienā sejā. Esmu viegli aizkaitināta. Gribu ātrāk prom pie jūras. Gribu atgūt ritmu. Tieku pie pudeles, kas ir kļuvusi visai smilšaina. Ietūcu somā, vēl neesmu izlēmusi kā tikšu pāri trakajai šķēršļu joslai, iespējams, šoreiz noderēs brīvas rokas. Pērn līdu pāri kokiem un bridu pa jūru. Šoreiz tomēr izlemju par labu kāpu taciņai. Tā ir durstīga un pārāk mīksta. Mani apsteidz Matīss (tātad arī Sigita ir tepat) un kāds kungs kedās un zaļā maiciņā. Saku, ka man skauž viņa kedas. Es arī šobrīd tādas gribētu. Bija piemirsies, ka tā šķēršļu josla ir tik gara.
Beidzot atkal jūra un normālas smiltis. Šeit vējš vairs nav tik stiprs, tādēļ domu dzirnavas ieslēdzas uz pilniem apgriezieniem. Pārāk skaļi un daudz. Šoreiz tas neder, labāk lai tajā galvā svilpo vējš, jo viss cits kaitina un nogurdina. Jāmēģina nomierināties un pievērst uzmanību tikai tam, kas notiek apkārt. Galvenais ir šī brīža temps, tas ir pagalam salūzis, to jāmēģina pacelt līdz 5:30. Neizdodas, tomēr turos puslīdz pievilcīgās 5:35-5:40 robežās. Priekšā gadās interesants šķērslis – laivu piestātne vai kas tamlīdzīgs. Kedainais skrējējs zaļajā kreklā, Armands, ja nemaldos, kāpj tam pāri pa augšu. Pieliecos un izbrienu pa apakšu. Apdzenu viņu prātojot par baso pēdu priekšrocībām. Esmu pārliecināta, ka šajā skrējienā ir vieglāk bez kedām. Tulznas mani nebiedē, man uz pēdām ir kaut kas ļoti izturīgs laikam. Gan jau kāds mazs ļauns nieciņš līdz beigām būs parādījies, bet skriešanu tas noteikti neapgrūtinās. Mani apdzen kāds puisis. Vēlāk saprotu, ka tas ir 2. no baskājiem. Tālumā priekšā redzams gala mērķis. Nē, tas mani neapmānīs – tas ir tieši tik tālu, cik ir – esmu pusceļā un ir pienācis laiks izķeksēt no somas želejmaisījuma pudeli. Laiku pa laikam atskatos, kaut ļoti negribas to darīt, taču tur nevienu nemanu. Nu, un kur jūs visi esat palikuši? Noķeru to pašu puisi. Kaut kā viņš salēninājies. Tuvojas Melnsils, to nojaušu pēc kilometriem. Var manīt cilvēkus, taču tie ir tikai atpūtnieki – nevienas zaļās vestes. Ak, jā, akmeņu krāvums, tur pērn bija kontrolpunkts. Ievēroju Jāni un Alīnu, bet no pārējo brīvprātīgo nopētīšanas mani attur kas negaidīts. Andris, ko gan viņš te dara? Viņš asiņojot. Ak tā, tad jau laikam tālāk neskries, nodomāju, kaut neredzu pa kurieni tās asinis tur šļācas. Nez, gan jau, ka sūcās pa taisno smiltīs. Neienāk prātā pateikt ko līdzjūtīgu, iedzeru malku ūdens un dodos tālāk. Pa augšu, cauri kempingam. Kad diez jāskrien lejā? Šķiet, tas kempings tūlīt beigsies. Laižos lejā. Esmu jau atkal salēninājusies. Nu jau vairs tikai pāris kilometri padodas zem 6 minūtēm. No domām par to, kādā veidā būtu varējis savainoties kedās apautais Andris, mani izrauj 34 km skrējiena līderis. Pēc laiciņa garām paskrien Laimonis, kā arī jau pieminētais baskājainais puisis aiztraucas, ka papēži vien nozib. Man kaut kā vairs neskrienas. Šļurkš! Pēkšņi saņemu sejā siltu, lipīgu strūklaku. Kas notiek! Apstājos, pilnīgi apstulbusi. Izrādās pudelei nomucis korķītis. Tik vien. Neraugoties uz to, ka man ir saules brilles, jūtu, ka trāpījis arī acīs. Kož, draņķis. Koši dzeltenais sīrups mīlīgi notek pa manu balto krekliņu. Nākas apstāties un skaloties jūrā. Pukojos par piespiedu apstāšanos un zaudētajām barības vielām. Turpinu skaitīt kilometrus līdz maratonam. Kad tas noskriets, atzinīgi uzsmaidu sev, jo tas ir mans ātrākais maratons šogad. It kā jau vairs nav tālu, bet kājas tādas sagurušas. Nonākot Ģipkā, esmu jau pagalam sašļukusi. Forši, ka tur ir pazīstamas sejas – manas Vāveres un Kristaps. Saņemu, gan apskāvienu, gan atšķaidītu kolu, gan uzmundrinājumus. Baspēdotājas meitenes esot no manis diezgan tālu. Mani neinteresē tikai baspēdotājas, gribu aizmukt no tām kedainajām arī. Nešpetnā pudele tiek uzpildīta ar to pašu atšķaidīto kolu. Esmu gatava pēdējiem kilometriem.
Patiesībā nejūtos nemaz tik slikti, taču gaidu, ka kuru katru brīdi pielavīsies Sigita, lai gluži tāpat kā skrējienā uz Valmieru atstātu mani savos putekļos. Pīkst kilometrs pēc kilometra, kaut ievērojami gausāk, kā iepriekš. Nu jau ir kādas 10-20 sekundes pāri 6 minūtēm. Sāku gaidīt riebīgās niedres. Beidzot kāds garāmskrējējs, vaicāju, cik tālu ir tuvākā meitene. Viņš atbild, ka ne tuvāk par puskilometru. Aha, pietiekoši tuvu, lai panāktu mani tieši pirms finiša. „Ja gribi, lai viņa tevi nenoķer, vienkārši velcies ātrāk!” saku sev. Prātoju vai tā ir Sigita, vai tomēr Aija. Kāda starpība? Mūc! Aiz muguras minās tūļīgs velosipēdists. Manā tempā. Kad viņš beidzot sadūšojas iet garām, tas ir tiešām kaitinoši, jo izvairoties no sadursmes nākas uzlēkt nesaprotamiem asumiem un veselam beigtu medūzu ņudzeklim, tās tur saskalotas kopā ar jūras mēsliem. Kaut kāds viņš viegli neadekvāts. Visbeidzot velosipēdists iezveļas jūrā un vairs mani netraucē. Klāt niedres, tās nenāk par labu ne manam pulsam, ne tempam. Taču tās beidzas. Vai paspēšu iekļauties 5 stundās? Protams! Skrienu uz finišu! 4:58:40. Līdz ar nagiem. Tomēr paspēju. Līvu es, protams, nepanāku, tik pat labi jau varētu mēģināt noķert vēju, bet no pārējām meitenēm ir izdevies aizmukt. Atkrītu guļus turpat uz segas. Lieliska sajūta.
Noslēgumā jāatzīst, ka šis gadījies tāds savāds skrējiens – ne vemšanas, ne savas dzīves ienīšanas fāzes, ne absolūta bezspēka, ne īpašu sāpju. Arī tik zināmā frāze „nekad vairs” dīvainā kārtā manu apziņu nesasniedz. Pārāk īss, skaists un patīkams tas baspēdu skrējiens. Patiešām ideāla diena, kuras noslēgumā izdodas vēl pakavēties finiša zonā, lai sagaidītu citus skrējējus, peldēties kopā ar medūzām un izbaudīt apbalvošanas ceremoniju. Prieks par Vāverēm, kurām šīs izrādījušās itin veiksmīgas sacensības, kā arī visiem citiem, kas tikuši pie gaidītām un arī negaidītām godalgām. Lielisks pasākums, paldies visiem organizētājiem un brīvprātīgajiem, šādi pasākumi padara mūsu nedēļas nogales garākas un tik pilnas dažādu iespaidu!
“Pēdējos mēnešos slinkums ņēmis virsroku un nedēļā knapi varu sagrabināt 50 km. Dīvāns palicis tik mīļš. Forma nekāda. Pārliecība nekāda…”, nodomāja Labinieks un pieteicās Cēsu Eco Trail 81 km distancei. Kārtējais Labinieka lēmums, nedraudzējoties ar galvu. Bet ko tur var darīt. Tik tālu tā skriešana viņu ir novedusi.
Lēmums par dalību Cēsu Eco Trail sacensībās tika pieņemts ar skatu nākotnē. Un nākotne šobrīd man saistās ar kārtējo NEnormālo pasākumu 2017. gada 7.aprīlī. Tā nu prātojot pie sevis, nonācu pie atziņas: ”Ja Tu neskrien lielākos trail skrējienus Latvijā, tad par kādiem, sasodīts, mērķiem var būt runa nākamajā gadā.” Tad nu nolemts. Ja Latvijas garie trail skrējieni man nebūs pa spēkam, tad lēmums par piedalīšanos vai nepiedalīšanos sacensībās ārzemēs skanēs šādi: “vecīt,.. tomēr Tu vari arī kaut ko izdarīt. Ir vērts mēģināt.” vai “vecīt,… aizej nedaudz paaudzies meistarībā un pakačā muskuļus vēl kādu gadiņu”.
Tad nu 3 nedēļas pirms Cēsu Eco Trail piesakos šim piedzīvojumam. Izvirzu sev sekojošus uzdevumus: PLĀNS A – finišēt skrienot, PLĀNS B – finišēt rāpojot, PLĀNS C – kaut kā finišēt. Grūti, bet paveicami uzdevumi. Lielā gatavošanās varēja sākties. Lai iemidzinātu konkurentus un neatklātu visas kārtis, gatavošanās stratēģija balstījās uz stabilas kilometrāžas saglabāšanu līdz sacensību nedēļai. Manā gadījumā – turēties pie 50 km nedēļā un distanci paņemt uz svaigumu. Ideāls plāns slinkam skrējējam.
Dienu pirms sacensībām darbavietā notiek sporta spēles, kurās esmu nolēmis veģetēt un diemžēl nolūkoties uz visu no malas. Prieks, ka vismaz ir zolītes turnīrs. “Ja nevaru sportot, tad vismaz uzvarēšu zolītes turnīrā,“ nodomāju pie sevis un, izspēlējot turnīra priekšsacīkstes, nekur tālāk arī netieku. Cerot, ka ar skriešanu nākamajā dienā tik bēdīgi neies, morāli satriekts dodos uz māju pusi.
Vakarā ierodos Cēsīs pie radiem. Laicīgi dodos pie miera. Žēl tik, ka tas miers, pāris stundas pirms sacensībām, ir tāds relatīvs jēdziens. Stress, lietus aiz loga, braucoši vilcieni gar logu, tekošs ūdens akvārijā. Noskanot modinātājam plkst. 3:00, pie nenormālas lietus gāzes ārpusē, jūtos kā iz***stajāņoga. Nevaru nekādi saprast, vai es pa nakti esmu gulējis vai atradies kaut kādā pasaulē starp miegu un nomodu. Plkst. 4:10 izeju ārā. Vēl joprojām gāž kā ar spaiņiem. Brīdī, kad savā gudrajā galvā iedomājos par to, ka varētu no radiem paņemt lietussargu, aiz manis aizmugurē aiztaisās durvis. Labi, ka es “ZINU” durvju kodu. Nolamājos pie sevis, ka esmu vienkārši “ģēnijs” un, nosakot ziemeļus, dodos aptuvenās starta vietas virzienā.
5:00 tiek dots starts un pie sevis nodomāju, ka būtu labi tomēr neizgāzties. Kārtis iedalītas. Cēsu Eco Trail piesaka man LIELO ZOLI. Atliek tikai turēties pretī. Sākotnējais plāns vienkāršs. Pirmajos kilometros īpaši “nesprēgāt” ar tempu un skriet uz sajūtām. Nosecinu, ka manas sajūtas laikam nesakrīt ar pārējo skrējēju sajūtām un 95% paiet man garām kā stāvošam. Cenšos neskriet baram līdzi, jo vēl spilgtā atmiņā ir pagājušā gada skrējiens, kur sākotnēji pārķēru tempu un degviela pie 50.km jau bija beigusies, padarot turpmāko skrējienu, par sava veida zombijveida pastaigu. Pirms skrējiena jau esmu sarēķinājis, ka jānoskrien tikai kādi 30 km un tālāk jau pastaigas tempā varēšu iekļauties noteiktajā kontrollaikā.
Sākotnēji trase ir līdzena un īpašas grūtības nesagādā. Ap 15.km trase sāk vilkt ārā savus trumpjus. Priekšā grāvis ar ūdens līmeni tā aptuveni līdz celim. Skats pa labi – gals nav redzams, skats pa kreisi – gals nav redzams. „Ehhh…būs vien jābrien cauri. Es taču esmu vecis. Sīka pļaņčka nevar mani apturēt”, un kā tāda cimperlīga meita lēnām izbrienu cauri grāvim. Iesvētības ar ūdeni ir galā. Tālāk jau vairs nav ko zaudēt, jo kājas jau tāpat līdz skrējiena beigām vairs sausas nebūs. Skrējiena turpinājumā ik pa laikam iesēžos kādam astē un, lai arī esmu lēns, tomēr izrādās, ka kāds ir vēl lēnāks par mani. Ap 25.km, kur gadās kur nē, distancē saskrienos ar Ultralapsu. To pašu Ultralapsu, kuras stāstus par paveiktajiem varoņdarbiem citās ULTRĀS, esmu lasījis ar milzīgu apbrīnu. Es viņai varētu drīzāk ūdeni pienest, kur nu vēl turēt līdzi distancē. Bažīgi paskatos pulkstenī tempu un nodomāju, ka nemaz tik ātri neskrienu un gan jau Dace drīz aizlidos man garām. Kā vēlāk izrādījās, kopā nolauzām turpmākos 35 km. Laikam neesmu tik slikts sarunas biedrs, ka mani tik ilgi var paciest. Beigās ar vēsu prātu atskatoties uz sacensībām, droši varu teikt, ka šis pavērsiens manā gadījumā bija ļoti liela veiksme un tas, ka lielāko distances daļu varēju skriet kopā ar Daci, viennozīmīgi atviegloja distanci kā no morālā viedokļa tā arī fiziski.
Kompānijā ar Ultralapsu 35 km garumā
Ap 30. km distancē panāku Ievu, kurai šīs ir pirmās tik garās sacensības un kuru pirms sacensībām biju arī nedaudz pakonsultējis par viņas interesējošajiem jautājumiem. Smieklīgi jau ir. Kas tad es par konsultantu, ja pats knapi līdz finišam varu tikt. Turpmākajā distancē vairākas reizes ar Ievu trasē pārmijāmies un gala rezultātā viņa finišēja tikai nelielu brīdi aiz manis. Priekš pirmās ultras fantastisks rezultāts!
Pienāk 33.km un Cēsu Eco Trail turpina vilkt ārā savus trumpjus. Lai dzīve neliktos tik rožaina, kārtējo reizi nākas izmērcēt kājas. Pēdu stāvoklis pēc šādām SPA procedūrām 10h garumā ir atsevišķa stāsta vērts. Pienāk 40.km kontrolpunkts. Uzjaucu kokteilīti dzeršanas sistēmā un saprotu, ka otra pulverīša deva priekš izotoniskā dzēriena nākamajiem kontrolpunktiem, ir izveidojusi želejveidīgu masu manā somā. Nosecinu, ka pēc 50.km būs vien jādzīvo uz ūdens. Visa skrējiena laikā sanāca iztērēt 7 SIS GO ENERGY GEL želejas, 5 ISOSTAR Endurance B.C.A.A želejas, 2.5 litri izotoniskā dzēriena un kādu 1l kolas dzēriena.
Kad pozitīvisms vēl sit augstu vilni
Pēc 40.km kontrolpunkta kā par brīnumu vēl jūtos dzīvs. Nodomāju, ka tā taču nevar būt, ka puse distances jau aiz muguras, bet skriešanas sajūtas kopumā vēl itin labas. Sarēķinu, ka attiecībā pret pagājušo gadu pirmo distances daļu esmu noskrējis par 40 minūtēm lēnāk. Nodomāju, ka laikam veiksmīgi būšu ietaupījis spēkus un novilcinājis to „skriešanas sienu” par pāris kilometriem tālāk. Pienāk Amatas takas līkloči. Tehnisks skriešanas posms, kas elitei noteikti nesagādā nekādas problēmas, bet tā kā man līdz elitei ir kā līdz kosmosam, tad varu atļauties arī šo posmu veikt soļošanas tempā. Domājams, ja arī tajā posmā būtu mēģinājis skriet, īpašas atšķirības laika ziņā pilnīgi noteikti nebūtu.
Pienāk 60.km un jūtu, ka distances gaitā esmu sataupījis spēku un salīdzinoši vieglajā grants seguma posmā nolemju paātrināties. Uzņemu tās dienas lidojošo tempu – 5.15 min/km. Kājas priekš 60.km ir pārsteidzoši vieglas un palēnām sāku ķert priekšā esošos skrējējus. Lidojošā Ieva, kas ar smaidu palidoja garām 55.km arī nav tālu aizskrējusi un līdz 69.km esmu sadzinis viņu rokā. Sapriecājos, ka pēdējos kilometrus esmu tiešām labi ieskrējies un jau sāku sapņot par finišu. Suns pārkāpts, aste tik palikusi. Tāds sīkums vien ir. TĀDS NAIVUMS MANĀ VECUMĀ! Kā izrādījās visa iepriekšējā distance tādi ziediņi vien bija. Ja līdz skrējienam es tos Cēsu kalnus nezināju, vai arī negribēju zināt, tad pēc sacensībām es viņus no galvas iemācījos. Cēsu Eco Trail izspēlēja savu kreiča dāmas kārti Vāļu kalna, Ozolkalna un Žagarkalna izskatā. KĀPJOT šajos kalnos, es iekšēji pie sevis tiešām lamājos. Lamājos uz sevi, ka esmu uz ko tādu parakstījies. Lamājos uz organizatoriem, kuri šo saldo ēdienu ir ielikuši distances beigās. Tas tiešām bija smagi! Pēc šiem kalnainajiem brīnumiem pēdējie kilometri paiet no sērijas: „lieciet man mieru. Cik tālu ir tas sasodītais finišs?”. Bet kā jau tas parasti šādos skrējienos notiek spēki mēdz uzrasties negaidītos brīžos. Pēdējos 3 kilometros saņemos uz pēdējo finiša spurtu, kura laikā apsteidzu Ievu. Būs tie padomi tomēr nākuši viņai par labu. Prieks par viņu!
Finišā ieskrienu diezgan raitā solī un esmu spējīgs pat papriecāties, kas norāda, ka kaut kādi spēki tomēr vēl ir palikuši. Pašam par brīnumu secinu, ka otro distances daļu esmu noskrējis par pāris minūtēm ātrāk ka pirmo. Lieliski, bieži tā noskriet neizdodas. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, otrā distances puse noskrieta par 1h 20min ātrāk. Rezultāts 10h 18min viduvējs, bet esmu apmierināts par to, kādā stilā šoreiz tas ir sasniegts. Gandarījums, ka distance noskrieta apdomīgi, vienmērīgi un ar prieku. Šajā partijā mazie gūst uzvaru! Pie šādām kārtīm nākamajā reizē uzvara var izpalikt. Jākrāj kilometrāža, jāstrādā nopietnāk un iespējams nākamajā gadā latiņu varēs pacelt arī augstākā līmenī.
Šogad biju startējusi 2 ultramaratonos, bet finišējusi nevienā. Pirmajā reizē mani piekāva gripa, bet otrajā reizē gripas komplikācijas. Būtu vismaz kaut kas redzams, nopietns, bet nē – sīks vīrusiņš. Šīssezonas rezultāti stipri švakāki par pagājušā gada sasniegumiem, sezonai svītra pāri, bet tīri pašvērtējuma atgūšanai man gribējās ultras finišu. Lai es pati zinātu, ka es vēl spēju noskriet ultramaratonu.
Tuvojoties Cēsu eco trailam, arvien vairāk sāku šaubīties, kuru distanci skriet. Ilgi domāju, izvēlējos, izsvēru visus “par” un “pret” un nolēmu, ka pareizākais būtu skriet 32, un pieteicos uz 81. Nu ko, jāsāk stresot! Nolemju, ka Stirnu buki būs pietiekami treniņi (it kā es neatcerētos, ka pirms gada es naivi domāju tāpat).
Sacensību priekšvakarā kopā ar vīru dodamies gulēt Cēsu internātā. Jautrība, draugu un konkurentu satikšana, draudzīgas čalas un došanās zem segas. Jāceļas pirms 4:00. Guļu nemierīgi. Mostos augšā, nevaru iemigt, vairākas reizes eju uz tualeti, jūtu, kā dauzās sirds, atkal aizmiegu… Kādos 3:00 mani pamodina īsziņa. Varbūt Dace, ar kuru sarunāju reizē braukt uz startu? Ai, es paspēšu arī aiziet. Atkal cenšos aizmigt, bet pie katra pērkona grāviena mostos augšā. Jā, ārā ir pērkona negaiss, gāž kā no spaiņiem. Kaut kā nomoku līdz rītam, sataisos. Pajautāju vīram: “Tev nemaz nav žēl savas sieviņas?” Vīrs: “Tu jau pati šito gribēji!” Tomēr drusciņ žēl esot gan. Dodos brokastīs, kas ir blakus ēkā. Priekšnamā sapulcējušies cilvēki, kas nevar saņemties iziet lietū. Kaut kā aizskrienu brokastīs. Nez, šitāds negaiss nevarētu skaitīties kaut kāds forsmažors, kā dēļ atcelt visu to pasākumu? Tomēr līdz starta brīdim lietus pierimst. Pirmsstarta burziņā pats organizators pasaka, ka trase būs garāka, grūtāka, riebīgāka. Jā, forši… Vismaz no plānotā 81km ir saīsināta par 600 metriem. Beidzot ir izdomājuši trasi netaisīt tur, kur katru gadu trakā tante noņem marķējumu.
Starts! Tipinu uz priekšu. Mans plāns ir prātīgi skriet par visu naudu. Ne man trenētība pietiekama, ne spēka daudz. Izrēķinu, ka distanci varētu noiet 16 stundās. Kontrollaiks ir 14h, tātad vajag 2 stundas kaut kur uzvinnēt, tālāk var kaut vai staigāt. Sākumā skrienas aizdomīgi labi. Cenšos neiztērēt visus spēkus, bet tiešām sanāk labi! Nemanot ripinu garām cilvēkiem, līdz priekšā ieraugu Ingu un Aneti. Stop, tas ir par traku! Hiēnai ir smadzenes galvā, šitās Vāveres nedrīkst kost, ja grib pati palikt dzīva! Ļauju viņām atrauties. Viss ir skaisti līdz pirmajai iežampāšanai ūdenī. It kā varēja laikam izlaipot sausām kājām, bet es tā nemāku. Drīz pēc tam ir vēl viens ūdens ar diviem ieskrietiem ceļiem. Visi skrien pa seklāko, bet es izvēlos to, kur skaidrāks ūdens. Kādi 15km noskrieti, bet kājas jau slapjas. Kas būs beigās? Saule arī nespīd, nekas neizžūs. Trase ir nedaudz pamainīta, tāpēc reizēm iestājas apjukums – vai tiešām te jāskrien? Vai te tā bija? Atpazīstu arī skrietas vietas. Kalniņu zonās atļaujos pastaigāt. Man laika ir pietiekami daudz, neiešu izšaut visu pulveri uzreiz! Dabas skati ir pasakaini – aust saule, mežs miglains, bet virs upes ir vienkārši miglā tīta pasaka. Nedrīkst gan aizskatīties, jo ir “danger” zona. Tuvojoties dzeršanas punktam, atceros, kā tur parasti viss ir – galdi, telts, ēdieni, laika kontroles paklājs… Pag! Laika kontroles paklājs! Es neuzliku čipu! Aaaa! Ko nu? Lamāju sevi tādiem vārdiem, kādiem pat citus nelamāju. Ko man tagad darīt? Doties atpakaļ uz pilsētu un mest pie malas? Trešā nefinišētā ultra šogad? Tā nedrīkst! Pat tad, ja būs diskābelis, skriešu līdz galam. Sev. Man to vajag, lai es zinātu, ka Hiēna ir nokodusi gripu uz visiem laikiem. Dzirdināšanas punktā atzīstos, ka man nav čipa. Izrādās, ka neesmu tāda vienīgā. Tiek pierakstīts mans ierašanās laiks. Ok. Ir vēl labi cilvēki pasaulē!
Hiēnas prot skaitīt (tas tā patiešām ir, es skatījos raidījumu par hiēnām), tāpēc es skaitu un rēķinu. Izrēķinu, ka esmu uzvinnējusi jau vairāk kā stundu no tām 16 staigājamajām. Tas ir labi, bet morālās pacilātības nav. Tā ir mīnusā. Tā čipa aizmiršana mani ir nositusi zemē. Skrienu un domāju, ka viss ir slikti. Nu jā, man pierakstīja laiku, bet ja nu tālāk ir tādi niknāki tiesneši, kas sūta mani mājās? Kā es vispār kaut ko tādu varēju aizmirst? Kaut kas nav kārtībā ar manu galvu? Muskulis virs ceļa arī smeldz. Man viņš smeldz jau kādu nedēļu, un arvien vairāk. Pats celis arī sāp, jo atsitu to, rāpjoties pāri baļķim. Ap sirdi sāk spiest. Nav tā, ka jāsauc kardiologs, bet vienalga nepatīkami. Tas drīzāk no drūmām domām, bet tomēr samazinu ātrumu. Viss, nekādas ultras es vairs neskriešu, es to vairs nespēju izdarīt, par 24h čempionātu varu aizmirst, tas nav man. Dzemdēšu bērnus un cepšu vīram kotletes. Viss. Mani noķer Lapsa un piedāvā skriet kaut kādu Kanāriju salu ultru ar 250km un sazin cik tur augstuma metriem. Ko? Gandrīz sāku smieties. Kas, es kaut kāda klinšu kāpēja? Es Cēsu ultrā pat ceturtdaļu nevaru noskriet normāli! Dace aizskrien, palieku viena. Kaut kā čibinu uz priekšu un gribu raudāt.
Tuvojos 30km. Opiņā! Es esmu uzvinnējusi klāt vēl vairāk par stundu! Jau esmu par kādām 20 minūtēm iekšā drošajā zonā! Sākas taka gar Spoguļklintīm. Skats kā no pasakas, bet taka posmiem izlikta ar slideniem dēļiem, kur skriet riskēju tikai tad, kad pamanu fotogrāfu. Turpat arī dzirdināšana, kur aprunājos ar skriešanas biedriem, ka nu jau tiešām var vienkārši noiet un iekļauties kontrollaikā. Patīkami! Brīvprātīgie pieraksta manu ierašanās laiku un nosmejas, ka tas otrs skrējējs bez čipa arī ir no Bruņotajiem spēkiem. Sāk palikt smieklīga tā bezčipa būšana. Atrodu skriešanas biedru, ar kuru kopā vicojam tālāk. Aprunājamies, viņam šī ir pirmā reize Cēsu treilā. Kaut kā viegli sāk skrieties. Dzīve sāk likties skaista, enerģija nāk klāt un sāk šķist, ka tomēr uz to 24h čempi varētu aizbraukt. Vēlāk skrienu viena, bet cenšos īpaši nepārmocīties. Kur grūtāk, tur eju. Daudz visādu strautu. Es zinu, ka esmu pārāk neveikla, lai ietu pa baļķi, tāpēc pati lecu vien iekšā ūdenī. Ja centīšos nesaslapināt kājas, saslapināšu galvu. Viss ir dubļains un slidens. Ne augšā, ne lejā tikt! Kaut kā kārpos, rūpīgi izvērtējot, pie kuriem augiem ķerties, lai neieripotu atpakaļ strautā. Vienā no strautiem iežampājos dubļos un dabūju tos botās. Nav īpaši komfortabli, bet šeit nav jēgas mainīt zeķes. Sāp tulzna, bet slinkums stāties un vilkt no somas ārā plāksterus. Sāp tas celis, kuru esmu atsitusi jau otro reizi, un nežēlīgi sāp jau sāpošais muskulis. Otrs celis arī ir atsists, bet tas nesāp, kā par brīnumu. Lejupceļos rauj krampī kājas pirkstus, magnijs nelīdz.
Trešais dzirdināšanas punkts ap 43.km pienāk diezgan ātri un viegli. Pat pabrīnos, kā tad tā, bet saprotu, ka tas tā, jo pirms gada es skrēju ātrāk, tāpēc arī grūtāk bija to dzeršanu sagaidīt. Ir sutīgs, sviedri nežūst, bet noskaņojums labs. Atstāju ēdināšanā savas želejkončas – kaut kā šitās negaršo. Vairāki citi cilvēki arī sāk revidēt savas somas. Samaināmies labumiem, atstājam lieko uz vietas un priecīgi dodamies tālāk. Maratons ir noskriets, tagad sākas ultramaratons – tas, kas mums patīk! Ir uzvinnēts vēl vairāk laika, kas liek cerēt, ka gluži pēdējā laikam nebūšu. Ja es tālāk tikai eju, tad finiša laiks varētu būt kādas 13h vai pat ātrāk. Ar lecienu dodos savā “mīļākajā” posmā. Sākumā Amatas taka ir skrienama, bet tad sākas šaura taka pa pļavu, agresīviem augiem, slapju upmalu. Kad beidzas agresīvie augi, sākas līkumaina taka pa slidenu virsmu, saknēm un miljons iespējām paklupt. Tiltiņi, strautiņi, pakalniņi, saknes, saknes, saknes… Kad beidzas saknes, atsākas augi. Un tā visu laiku. Gabalu skrienu ar savu sameklēto skriešanas partneri, taču ļauju viņam atrauties, jo saprotu, ka stresošana par novelšanos paņem pārāk daudz enerģijas – skriešanu nomainu pret teciņiem pamīšus ar staigāšanu. Jekaterina saka, ka es skrienot pārāk ātri, ja mans plāns bija finišēt kontrollaikā, taču es jau zinu, kas tur tālāk sekos! Ar bailēm gaidu lielo kalnu. Pa ceļam ieraugu daudz milimetru un centimetru garu sīksēnīšu, varbūt ir pat gļotsēnes. Vienas papaijāju. Tas ir skaidrs – ja es sākšu fotografēt, tad pilnībā ieniršu bioloģijas pasaulē un aizmirsīšu par normālu skriešanu. Vienu organismu gan iemūžinu, nespēju atturēties. Nespēju atturēties arī no iesprukšanas krūmos. Atvieglināšanās ir diezgan apgrūtinoša, jo uz sasvīdušas miesas uzvilkt sasvīdušus piegulošos šortus nav viegli. Nepaiet ne kilometrs, kad takas malā ir uzbūvēta normāla ateja tūristu vajadzībām. Velns… Nespēju sagaidīt, kad tā Amatas taka beigsies. Tā vispār kaut kad beigsies? Šļūcot pa dubļiem un turoties pie krūmiem, besos ārā un palieku arvien lēnāka. Saprotu, ka no viena īkšķa naga nāksies atvadīties. Paliec sveiks, nadziņ! Mums kopā bija labi, bet skriešanu es mīlu vairāk par tevi! Mani apdzen Antra un Suborins, un aicina līdzi. Ai, lai skrien! Man ir besis. Mani pamazām apdzen visi, kam nav slinkums. Pēc tam arī tie, kuriem ir slinkums. Neko nezinu, man sāp celis, es nevaru normāli ne uzkāpt, ne nokāpt. Tā kā daudz kur ir uzbūvētas jaunas trepītes, manī viešas cerība, ka arī šausminošajā kalnā tādas varētu būt. Bet kur tad šausminošais kalns? Nenāk un nenāk. Kas šis ir? Ilgais ceļš kāpās? 100 vientulības gadu? Kaut kāds murgs. Kāpēc es to daru? Ā, pareizi, lai pierādītu sev, ka varu noskriet ultru un esmu uzvarējusi gripu ar visām tās sekām! Un tad jau kalns. Nē, vēl nav īstais. Ainava skaista, bet nekavējos, eju tālāk. Un tad ir īstais Kalns… Ar jaunajām trepītēm! Vai, cik labi! Skatos pa malām, ka bez trepēm te būtu trakāk par traku. Un tad jau drīz arī barošanas punkts.
Barošanā piesakos kā otrā bezčipa skrējēja. Aigars mani sarāj un prasa, kas ta mums tie par Bruņotajiem spēkiem, ka bez čipiem abi skrien? Brīvprātīgā saka, ka viss normāli, Bruņotie spēki vienkārši nepieļauj izsekošanu. Tas tiešām paliek smieklīgi. Aigars noskaidro, kur čips, un prasa, kur galva. “Ārā lija lietus, ducināja pērkons un bija 3:00 naktī…” Mana atbilde tiek pieņemta un laiks pierakstīts. Skrienu tālāk un secinu, ka, par spīti Amatas takas šausmām, esmu uzvinnējusi vēl laiku. Prātā mostas doma par 12h finišu. Tas sāk kļūt reāli! Skrienu pa akmeņaino dubļu taku un gaidu trako kāpumu. Trakā kāpuma nav, trase ved pa citu ceļu. Patīkami. Tūristi uzmundrina, arī patīkami. Un kas tad tas, ko es redzu? Atkal Amata! Negribu redzēt Amatu, kaut viņa uzsprāgtu! Nesankcionēts barošanas punkts, kur var cienāties ar jāņogām. Man jāņogas negaršo, bet pacienājos. Sirds siltums padara gardas pat jāņogas. Pēc tam smejas, ka tur jau tos Monblāna punktus vajag atņemt, jo pārāk daudz veldzēšanās punktu sanāk! Gaidu skrienamo, skaisto grants ceļu, bet tā vietā sagaidu žagarainu vietu, kas kādreiz laikam bijis ceļš. Kas tas vispār ir? Izcirtums, kur nav novākti zari? Ceļš? Orientēšanās sacensībās es tādam mestu līkumu! Kāda skriešana, kāds 12h plāns? Moku tālāk. Ojā, beidzot grantenieks! Augšā skriet īsti nav spēka, bet lejā gan vālēju. Tālumā ieraugu Antru ar Suborinu. Hm, varbūt noķert? Izskatās reāli, jo viņi šķiet paguruši. Es jau arī, bet kaut kādu stimulu jau vajag dzīvē! Ceļa beigās izskaitu, ja nu jau 12h ir droši. Apdzenu apdzenamos, vēl citus arī, ceļš iet uz leju, skrienas labi, varbūt pacensties izspiest 11:30? Eu, kuš! Vajadzēja taču tikai finišu! Kad ceļš iet augšup, nekāds 11:30 vairs nav prātā. Nezin kāpēc izkustinu pēdu. To nevajadzēja darīt, jo pēkšņi sāk berzt botā iekļuvušie dubļi. Nežēlīgi berž! Pamanu, ka vismaz tulzna vairs nesāp. Laikam pārplīsusi. Slinkums stāties un pārvilkt zeķes. Ciešu, ciešu… Zinu, ka pie Rakšiem ir upīte, iebridīšu iekšā un dubļi izskalosies! Neizskalojas, kļūst tikai vēl trakāk. Iestāstu sev, ka man nav jācieš sāpes. Man taču tieši šādam nolūkam 65km garumā ir stieptas līdzi zeķes! Pārvelku. Līdzskrējējs interesējas, vai viss kārtībā. Jā, kārtībā, es tikai pārvelku zeķes. Tīras, sausas, mīkstas, pabiezas zeķes! Ko vēl vairāk vajag? Jūtos dievīgi, bet atsākt skriešanu ir nežēlīgi grūti. Pārģērbšanās rezultātā manas rokas ir dubļainas, drēbes jau tāpat ir dubļainas, kājas līdz pat dibenam ir dubļainas, kas to zina, kāda ir seja, bet man ir tīras zeķes!
Gaidu dzirdināšanu. Man bija pierakstīts, ka 70.km ir jābūt. Nav. Ko tas nozīmē? Apjautājos līdzskrējējiem, nu it kā drīz jābūt. Nav un nav… Nevarētu tak būt novākta, man vajag papildināt ūdeni! Kaut kāds serpentīna ceļš augšup. Augšā esam, bet kā lejā? Eju sīkiem, sīkiem solīšiem, cīnos ar krampjiem pirkstos, paslīdu un krītu uz aizmuguri. Uzkrītu uz rokas. Au, sāp… Nu kāpēc beigās ir tādi kalni jāiebāž? 5km garumā visi tie slēpošanas kalni augšā un lejā, āāā! Pa vidu arī pēdējā dzirdināšana, kas izrādās 72.km. Brīvprātīgie savilkuši jakas, viņiem ir vēsi. Laimīgie… Pajokojam un laižu lejā. Kājas stīvas, kā no koka. Celis kopā ar savu muskuli nežēlīgi sāp. Rāpjoties vienā no kalniem, sāku domāt, ka man nav ne jausmas, kā man kaut kas tāds var patikt. Skatos uz bitītēm, kas vāc ziediņos medu. Nez, kā ir viņām? Mēģinu iedvesmoties, vizualizējot savu finišu, bet nesanāk. Tas ir pārāk tālu. Tā, nu jau Cīrulīši, vairs kalnu nebūs! Aha, nebūs, cik naivi! Kad līdz beigām palikuši kādi 5km, saprotu, ka tiešām varu finišēt 11:30, neskatoties uz to, ka iepriekšējie kilometri bija superlēni. Uz priekšu, Hiēna! Cik nu varu, tik skrienu. 3km pirms beigām man panesas garām Suborins. Eh, pieredze… Mani uzmundrina kāds pāris gados, patīkami. Kad palicis pēdējais kilometrs, jāpārskrien pāri pļavai un jārāpjas uzkalniņā līdz šosejai. Policists man uzbļauj, lai es saņemoties, pēdējais kilometrs taču! Labi, saņemos. Pa trepēm augšā, tūristi atbalsta, nu jau cauri pils vārtiem, ieraugu Vizbulīti, kas rāda, kur jāskrien. Ak, es zinu, kur jāskrien! Man uznāk raudiens. Sāku nekontrolēti elsot. Ir, ir! Es varu noskriet ultru! Es esmu uzvarējusi pretīgās gripas sekas! Ir! Nespēju beigt elsot, bet tad ieraugu vīru, un sāku smaidīt. Mani gaida! Finišs!
Pēc finiša ātri piesakos tiesnesim kā bezčipa radījums. Viss kārtībā, rezultāts man ir ieskaitīts, bet nu jau pa lielam vienalga. Sēžu, novelku botas. Drebu, ir auksti, lai gan ārā ir silts. Līdz mašīnai eju zeķēs, bet paiet īsti nevaru. Esmu izpumpējusies, viss sāp. Noberzta pat muguras daļa, lai gan es speciāli vilku pārbaudītas drēbes, kas neberž. Duša ir kaifs. Sēžu dušā uz zemes, beržu atmiekšķētās, briesmīgā paskata kājas un esmu laimīga. Saprotu, kāpēc man tas viss patīk, bet diez vai mācētu paskaidrot. Man patīkami sāp visi muskuļi un nepatīkami sāp celis, man līdzi ir tīrs sporta tērps, lai ērtāk eksistēt pēc finiša. Aizvelkos pēc pārtikas devas, man iedod arī alu. Pačaloju ar draugiem un konkurentiem, un dodos mājās beidzot normāli izgulēties (ko nevar normāli izdarīt, jo noskrietās kājas sāp tajās vietās, kur ir noberzts, tāpēc nākas likt lielo spilvenu zem apakšstilbiem, lai pēdas būtu gaisā). Skriešu vēl ultras? Laikam jau muļķīgs jautājums.
Kamēr notika balsošana par jūnija mēneša skrējēju, tikmēr viens no kandidātiem pašā jūlija sākumā izveic vēl vienu varoņdarbu, kas viņa titula iegūšanai uzliek apstiprinošo zīmogu. Skriet sācis pirms pāris gadiem, sacensību gaitas uzsācis ar ultramaratoniem, un no visām sacensībām tikai divās nav kāpis uz goda pjedestāla. Mēs teiktu – fenomens. Pats gan izklausās krietni pieticīgāks. Parunājām ar Normundu Lauci par šo un to.
Tradīcijas jākopj – jau ceturto gadu vienu no gada īsākajām naktīm sešu stundu un astoņu minūšu ilgumā noskrējām. Paldies jums un paldies mums! Lasīt tālāk.
km 
-