Dažs labs katru gadu soļo uz Aglonu, dažs labs katru gadu skrien 107 km uz Valmieru. Kāpēc tas tiek darīts, parastajiem mirstīgajiem ir grūti paskaidrot. Trases otrajā daļā lādējam visu uz pasaules un solāmies neskriet vairāk par 5 km, bet nākamajā Vecgada vakarā visiem čakarējam svētkus, gaidot pie datora, kad sāksies reģistrācija nākamajam skrējienam.
Divus iepriekšējos gados arī skrēju uz Valmieru – 2017.gadā, savā pirmajā asfalta ultrā, rezultāts bija 11:48 un beigas tika nostaigātas, bet 2018.gadā problēmas bija jau aiz Berģiem, tomēr trases beigu daļa sanāca labāka un rezultāts bija 11:40. Šoreiz biju apņēmies noskriet krietni labāk, veiksmes gadījumā palienot zem 11 stundām un mēģinot tikt pie 2.sporta klases (tam vajadzēja 100km noskriet zem 10 stundām).
Forma bija tīri laba, pēc Rīgas maratona pārāk daudz neslinkoju, kaut arī neierasti karstais jūnijs veica savas korekcijas treniņprocesā. Gadījās gan ķibele ar kurpēm – divas nedēļas pirms starta Saldus Stirnubukā uz saknes saplēsu savus labākos asfalta skriešanas apavus un steidzami vajadzēja meklēt jaunus. Kājas man pieradušas pie Asics GT 2000 sērijas, citus mēģināt pirms tik nopietna rikša negribējās (bija jau nelāga pieredze ar Adidas, kuras pēc dažiem simtiem nomocītu kilometru nācās atdāvināt). Bet nekur par cilvēcīgām cenām nekā jēdzīga atrast neizdevās, jo problēmu vairoja manas mazās pekas, šie izmēri visur brīvi nemētājas, bet pasūtīšanai un ieskriešanai laika neatlika. Tā nu noriskēju un paņēmu Asics GT 1000, lai vismaz kaut kas būtu līdzīgs. Kā izrādījās, bija tīri ok, kaut arī skriešana likās “cietāka”.
Pēdējā nedēļas nogalē pirms starta turēju tempu pusmaratonā Ventspilī uz 1:40. Skrējās viegli, kas priecēja, arī jaunās kurpes ripoja labi. Tomēr, lai nebūtu garlaicīgi, otrdien, pēdējā plānotajā puslīdz nopietnajā treniņā, pamanījos kaut kur sačakarēt potīti. Tad nu steidzu glābt kas glābjams, gandrīz apsaldēju kāju ar ledus kompresēm, aizjozu pie fizioterapeita noteipoties un pēdējās dienas kustējos tik maz, cik vien iespējams, pat nedomājot par skriešanu. Uz starta brīdi potīte vairs nedīca, bet nevarēja jau zināt, ko tā teiks par skriešanu.
Uz startu devos tīri labā omā, kuru gan pabojāja acu priekšā notikusī auto un motocikla sadursme pie LU ēkas. Krājumā bija dažas kofeīna želejas, 4 pudeles ar vitargo nosūtīšanai uz kontrolpunktiem, somā telefons, maks, poverbanka, lukturis, ūdens pudele, plānā jaka gadījumam, ja sadomāju atslēgties kaut kur krūmos. Kaut kā tā soma pasmaga likās, kaut arī nebija nekā vairāk kā citus gadus – laikam nākamajai reizei būs jāpameklē kāds vieglāks variants ar dzeršanas sistēmu. Laiks gan bija krietni siltāks, nekā gribētos – pusnaktī ap 20 grādiem, kādi 5-6 grādi vairāk nekā pērn. Par laimi, nākamajā dienā solīja krietni vēsāku laiku nekā iepriekšējās dienās, tomēr bija skaidrs, ka tāpat uz šosejas distances beigu daļā būs gana silti, īpaši, ja neizpalīdzēs mākoņi. Stratēģija bija ļoti viltīga – skriet tempā ap 5min/km, kamēr varu, un tad jau kaut kā tikt līdz galam.
Foto: Agnese Vēze
Startā jau atkal bija laba oma. Atbrauca mani atbalstīt Arnis, arī no citiem saņēmu daudz laba vēlējumu. Tad himna pie Brīvības pieminekļa un ilgais riksis kāpās varēja sākties. Šogad izdevās atturēties pretī kārdinājumam neatpalikt no policijas auto, pirmais kilometrs gan fiksāks – 4:43, bet tālāk tempu turēju ap/nedaudz zem 5min. Pilsētai cauri skrējās tīri viegli, kaut arī bija silti un ātri paliku slapjš. Dažas sekundes zaudētas, stāvot pie luksoforiem, bet nekā traka. Protams, atkal dažs labs iesmēja par manu mazo solīti, bet kāds nu ir, ar tādu jāiztiek. Liepas smaržoja, Jugla sagaidīja ar līdzjutēju atbalstu, bungām un mežonīgu varžu kori ezerā, un tad jau šosejas tumsa. Reta lampiņa priekšā, pa kādai aizmugurē, pa kādam apdzinu, kāds atkal man aiztesās garām. Pirmie 5 km pieveikti 24:33, pirmie 10km – 49:55. Lēnāk, nekā pērn, bet toties nav lūziena pēc Berģiem. Tālāk jau temps par dažām sekundēm kritās, bet gaiss kļuva spirdzinošāks. Pirmais pusmaratons 1:46, tīri ok.
Garkalnes kontrolpunktā ilgi nekavējos, kravas vilcienu kustība šogad bloķēta un nav iemesla čammāties. Uzpildu ūdeni, trīs čipši mutē un rikšoju tālāk. Nu klāt ir šosejas remonta zona, šogad mežonīgi daudz mašīnu, dažviet nākas skriet pa zāli un šķembām. Apriju pirmo želeju. Temps turas ap 5:10-5:20, Skrienas vēl tīri viegli, sasniedzu Sēnītes kontrolpunktu, savācu savu vitargo, uzpildu ūdeni, laižu tālāk. Uzkožu kofeīna želeju. Pirmais maratons noskriets 3:43, 12 min ātrāk nekā pērn. Klāt ir Murjāņu kalni, daļu pasoļoju, jo katrs mazākais paugurs man izsauc pumpas. Līdz ar to temps dažos kilometros jau ir lēnāks par 6 min. Neesmu vienīgais pampaku nīdējs, apdzenu vienu soļotāju. Pēc tam jau atkal tīri fikss riksis.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Pirms Raganas mani noķer kāda slaidā solī skrienoša meitene, topošā čempione Diāna. Iepriekš nav sanācis trasēs tikties, nezinu, ko var un nevar, un pie sevis spriedelēju, ka gan jau nolūzīs. Pasūrojos par Murjāņu kalnu, viņa tik iecietīgi pasmaida un saka, ka tie jau neesot nekādi kalni. Tikai vēlāk uzzinu, ka viņa dzīvo Austrijā un skrēja mūsu izlases komandā pasaules čempionātā takās. Kārtojot lukturi uz galvas, atāķējas siksna, bet kabināt klāt nav vēlēšanās. Kādu brīdi nesu to rokā un tad taisos ietūcīt somā, jo ir jau gaišs, bet Diāna gan mani sabar, ka pēc noteikumiem lukturim jābūt līdz plkst.5:00.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Tā nu kopā ierikšojam Raganas kontrolpunktā. Ilgi nekavējos, paķeru savu otro vitargo un laižu tālāk. Diāna drīz mani noķer, apdzen un lēnām attālinās. Pēc dažiem km man piespiedu krūmu pauze un Alpu karaliene pazūd tālēs zilajās. Temps ap 5:30-5:50, kā kuru kilometru, bet sajūtas vēl tīri ok, kārtējā kofeīna želeja ribās. Ap 59.km, pie Inciema, kur pavadīju bērnību, atļaujos pirmo reizi nedaudz vairāk pastaigāt, jo paugurā skriet negribas. Tālāk gan līdz Braslas kontrolpunktam skrienu diezgan čakli. Braslā intervijas laikā izdodas sasmīdināt klausītājus, paķeru vitargo un laižu tālāk.
Tālāk temps kā kuru kilometru, citreiz zem 6 min, citreiz virs, jo dažbrīd pret pauguriem nedaudz pāreju soļos. Aiz garlaicības ceļa malā uzspēlēju klavieres. Izskrienu cauri Straupei, atļaujos nedaudz ilgāk pastaigāt pret kalnu, tad Plācis. Liekas, ka soma kļuvusi krietni smagāka, pilnīgi slapja vai nu no sviedriem vai rasas. Īpaši nekas nesāp, ja nu var just, ka slapjie šorti ciskas berž. Labā kāja brīžiem uzvedas aizdomīgi, it kā zūd kontrole pār to un tā pati brīvgaitā saliecas celī. Nedaudz bažījos, ka tā varu paklanīties uz šosejas kāda auto priekšā. Saule sāk sildīt aizvien vairāk, nu jau gribas ūdeni dabūt uz galvas.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Sasniegta Stalbe, noskrieti 77 km. Kontrolpunktā aplejos ar ūdeni, uzpildos, savācu pēdējo vitargo pudeli, kaut kā nočammājos un dodos trasē. Rēķinu, ka man līdz 2.sporta klasei ir vairāk nekā 20 minūšu rezerve, ja turpinu kustēt ar ātrumu 6min/km. Viss izskatās diezgan rožaini, bet tagad gaida mežonīgi garš un karsts 17 km posms līdz Rubenei. Pēc pauzes kaut kā īsti neskrienas, arī pulkstenis sāk brēkt, ka laiks uzlādēt. Noņemu somu, pietupjos, lai tajā parakņātos un apveļos vēkšpēdus. Atveļos atpakaļ cilvēka cienīgā pozā un meklēju somā powerbanku. Nav tur nekāds dāmu drēbju skapis, bet atrast neizdodas. Sapsihojos, izgāžu visu somas saturu, viss pil un tek. Labi, ka maks un telefons iepakots maisiņā. Atrodu powerbanku, sapekelējos atpakaļ, ierauju uz bēdām vēl vienu kofeīna devu un dodos tālāk. Tomēr 79.kilometrā pavadītas gandrīz 10 min, čammāšanās augļi. Tālāk jau skrienas tīri labi, temps nedaudz virs 6 min/km. Mani noķer Sigita un vēl kāds čalis, vēlāk viņus apdzenu, tad viņi apdzen mani.
Saulīte silda, šoseja cepina, ūdens dzerās pārāk labi un ap 88.kilometru viss izbeidzas. Naivi ceru, ka, tāpat kā pērn, būs neoficiālais ūdens uzpildes papildpunkts, bet nekā. Visi mēģinājumi skriet beidzas pēc dažiem soļiem, slāpes nežēlīgas. Tagad gaida nežēlīgi 6 km līdz Rubenes kontrolpunktam. Pāris km nosoļoju, atkal varu paskriet, bet pēc brīža atkal tuksnesis mutē liek soļot. Vēl kāds pašmauc garām. Pamazām aizkārpos līdz Rubenei, bet mana 2.sporta klase jau sadegusi zilās ugunīs.
Foto: Santa Sinka
Rubenē pie gādīgajiem Divplākšniem izdzeru mucu ūdens, apēdu pustonnu arbūzu, uzpildu pudeli un krietni atdzīvojies dodos tālāk. Pēc kāda brīža attopos, ka aizmirsu aplaistīties ar ūdeni, bet atpakaļ liekus metrus neiešu ne ar koku sists un laižu tālāk.
Foto: Santa Sinka
Foto: Santa Sinka
Dažu kilometru vēl izdodas puslīdz paskriet, bet bieži pāreju soļos, jo īpaši steigties vairs nav kur. Sasniedzu 100km kontrolpunktu, laiks 10:12. Lieki nosoļoti 3 kilometri mani iegāzuši. Nu neko, padzeros verdošu kvasu un dodos pēdējos 7 km līdz finišam. Saule nežēlīgi cepina, šad tad paskrienu, šad tad paeju. Pilsētā man garām aizšmauc trīs čaļi, bet es īpaši par to neuztraucos. Ir tā kā iespēja palīst zem 11 stundām, bet nu jau viss ir diezgan vienalga un mierīgi tieku līdz kliņķim 11:01:52. PB uzlabots par aptuveni 40 minūtēm, izcīnīta 18.vieta kopvērtējumā, tīri pieņemami. Laimīgas beigas, kefīrs, strūdele.
Nākamgad būs jāskrien atkal. Tagad jāpošas izmēģināt Vilkaču maratonu.
Foto: Gints Kalns
Paldies fotogrāfiem Marekam Gaļinovskim, Santai Sinkai, Gintam Kalnam, Agnesei Vēzei un citiem par neaizmirstamu emociju iemūžināšanu.
Pērnā gada septembrī, vērojot 12 stundu sacensības “Pārspēj sevi” kā līdzjutēja, tik ļoti iepatīkas sacensību formāts un atmosfēra, ka nolemju – nākamgad šajās piedalīšos pati! Jo, galu galā, tas velniņš jau sen mani tirda, ka viena maza ultriņa jau nu katram sevi cienošam cilvēkam ir jānoskrien, lai var godīgi mazbērniem acīs skatīties. Un šīs ir tieši īstās sacensības, kur nav jābaidās, ka sētnieks nokops finiša zonu, pirms esmu atskrējusi.
Ja savam pirmajam maratonam gatavojos ļoti nopietni un atbildīgi, neiztrūkstot šaubām par savām spējām un varēšanu, tad par šo man bija pārliecība kā divpadsmitstāvu māja. Jo 12 stundās jau nu kādus 50 kilometrus notipināšu, kas liekas tīri pieņemams cipars, lai skaitītos ultra. Nu, ja pieveikšu 55, tad jau būšu laimīga.
Jaungada Divplākšņu ballē tiek izlozēta bezmaksas dalība stafetei, un kāds man piedāvā veidot komandu. Atsaku, jo man citi plāni – skriešu visas 12 h. Pati izlozēju dalību Rīga–Valmiera, un visi starā – es tak tikko biju kaut ko čaukstējusi par nelielu ultriņu. Nē, nē! Bet kaut kāds 1 % domu iezogas prātā to izmēģināt. Tad manī pamostas R–V brīvprātīgais, kurš vienmēr uzskatījis, ka tādus plānā galdiņa urbējus kā es vajag noņemt no trases jau uz starta līnijas, un vēsā mierā atdodu savu dalību nopietnākam skrējējam. Palikšu pie saviem plānotajiem 50–55 kilometriem!
Nedaudz pačīkstu, ka man nebūs kompānijas, un Mārtiņš nav ilgi jāpierunā. Piesakās, ka arī skriešot 12 stundas. Tad, lai mums palīdzētu skrējiena beigu daļā, tiek noorganizētas trīs Divplākšņu stafetes komandas. Īsta atbalsta komanda. Īsta Divplākšņu invāzija “Pārspēj sevi” sacensībās!
Visu ziemu grasos sākt nopietni gatavoties savai pirmajai ultrai, bet vienmēr atrodas kādi attaisnoti un neattaisnoti iemesli, lai paslinkotu. Vingroju gan cītīgi, un uz starta brīdi man bagāžā ir šogad noskrieti 3 skrējieni pa 12 km un viens Stirnu buks – 23 km. Pārējie skrējieni tik 7–8 km.
Sacensību diena ir klāt. Uztraukuma nekāda, apņēmība liela. Šodien būs mana pirmā ultra. Dažas minūtes pirms starta uzzinu, ka esam tikai 4 sievietes. Oi! Tas nozīmē, ka pēdējā palikt negribu, un jācīnās par trešo vietu.
Stratēģiskais plāns – visu laiku skriet komforta zonā un nekādas aizelšanās nepieļaut. Tātad, lēnām un neatlaidīgi. Pirmo pusmaratonu noskrienu bez staigāšanas un saprotu, ka jāskrien vēl 9,5 stundas. Kaut kas traks! Tas taču nav iespējams! Turpinu skriet ar staigāšanas īspauzītēm. Nekādas sēdēšanas nebūs, tad nevarēšu saņemties turpināt. Apmēram pusē pamanu, ka man sapampuši roku pirksti. Satieku mūsu Divplākšņu profesionālo medmāsu un vaicāju, vai tas nav pirmsnāves sindroms. Viņa mani nomierina un saka, ka ir. Jādzer vairāk ūdens un jāskrien ar augstāk paceltām rokām. Tā arī daru, un no malas noteikti izskatās, ka esmu atnākusi vingrot. Garlaicīgi nav nemaz. Visu laiku atrodu kādu, ar ko kopā paskriet vai pastaigāt. Kompānija visu laiku mainās.
Uzmundrinājumu netrūkst. Tiesneši katrā aplī sagaida ar ovācijām, it kā es skrietu par pirmo vietu. Tas ir patīkami un liek pasmaidīt un saņemties.
Nemanot tiek noskrieti mani plānotie 50 km, un prāts man priecīgs. Tā ir mana pirmā ultra! Esmu ultraskrējēja! Ķeksītis mērķu grāmatā ielikts! Turpat arī mani sapņu 55, pēc kuriem man jābūt laimīgai. Esmu ar! Bet vēl taču laika papilnam! Jāturpina. Sāk mocīt tulznas, jo es jau nekad nebiju dzirdējusi, ka ar jaunām zeķēm nevajag skriet ultras. Jāmācās no savām kļūdām. Pēdas deg, un pēc 63 km paņemu nūjas. Mēģinu turēties pie nūjām, lai mazāks svars uz pēdām.
Šoreiz šamaņi ar mani nerunāja. Mans pirmais maratons bija emocijām bagātāks. Savu pirmo ultru es vienkārši pieveicu, un man nebija tādas domas, ka to nevarēšu. Diena bija skaista un izdevusies! Saulīte spīdēja, pīlītes pēkšķēja, smuki džeku dibeni gar acīm zibēja.
Visvairāk emociju sagādāja stāvēšana uz pjedestāla blakus Sigitai. Tas bija ļoti pagodinoši! Trešā vieta, pieveikti 73,649 kilometri, medaļa, diploms un dāvanu maisiņš ar gardumiem.
“Nē, nē, nekad vairs!” turējās divas dienas. Kad pēc divām dienām vīrs jautāja, vai bija vērts tā mocīt sevi, ja pēc tam jāklibo, teicu, ka bija gan! Bet vairāk gan tik garas distances neskriešu. Ja nu vienīgi vēlreiz šajā pašā skrējienā citugad!
Posms uz pēdējo kontrolpunktu Santa Lucia ir īss, tikai 22km, bet tajā jāpārvar 1350 augstuma metri vienā kāpienā. Kamēr saule vēl nav uzlēkusi ir vēss, gluži kā ieplānots, nepavisam negribētos veikt vēl kādu kāpienu tajā svilinošajā karstumā. Šobrīd mana lielākā problēma ir tikt ārā no pilsētas un atrast īsto taku. Apziņa slēdzas iekšā un ārā kā sabojājusies spuldzīte. Lēni aust gaisma. Nav ne mazākās jausmas, kā izdodas atrast vajadzīgo serpentīnu, bet, kad mani pamodina zvans no mājām – jau sparīgi kāpju augšup. Es pat vairs nejūtu grūtumu vai sāpes, tikai kustos. Lasīt tālāk.
Tumsa, pūš viegls vējš. Cik ir pulkstenis? Ko es esmu nokavējusi? Nevaru saprast, kas spiež vairāk – nelīdzenais pamats vai mani kauli. Sāp viss rāmis, šī poza nudien ir nejēdzīga, ceļos augšā. Šķiet, tās tiešām bijušas tikai 5 minūtes. Diez vai es pamostos, ja gulēšana būtu kaut par kripatu ērtāka. Powernap ir līdzējis, navigatorā līnijas vairs neņirb un taka nedubultojas. Es pazīstu šo vietu! Pagājušogad īsajā distancē te skrēju pretējā virzienā. Taka ir samērā lēzena un līkumo vairāk vai mazāk paralēli asfaltētam ceļam. Vai tiešām bija žēl palaist mūs skriet pa to? Saņemos un skrienu. Lēnītēm. Mani noķer kāds kungs un aizskrien nepareizā virzienā. Sasaucu atpakaļ. Tāpat viņš ir ātrāks un palēnām attālinās. Man jau atkal sākt nākt miegs. Skrienu līdz sākas stāvs augšupceļš. Vaidieniņ, nu kurš tad tādā var uzkāpt? Man vajag vēl vienu piecminūšu miega pauzi un sauju māršmelovu. Lasīt tālāk.
La Aldea kontrolpunkts ir šaurs, piebāzts un ne īpaši mājīgs. Tur nav ne dušu ne gultu. Aiz aizkariem norobežotā telpas galā paslēpti matrači un gulētāji. Lauma ir uzdevuma augstumos, kaut neganti pamodināta nakts vidū, tomēr ir runīga un ieinteresēta, tāpat viņa zina teikt, ka Anita un Valters arī aizvien vēl te kaut kur esot. Pabāžu galvu aiz aizkariem gulētāju zonā, bet tur ir pietiekami tumšs, lai nevienu neatpazītu. Došos vien ceļā viena pati. Patiesībā, piecelties un iet tur ārā, tumsā un aukstumā, ir pēdējā lieta, ko tagad varētu gribēties. Uzvelku tīru krekliņu ar garajām piedurknēm un lietus jaku. Brīdi pasvārstos ar pārvelkamajiem legingiem – ļoti gribas tīrus un veselus, bet nezinu, kā tos atturēt no pielipšanas jēlajam celim. Tik liela plākstera man nav. Izvēlos atstāt kājās netīros ar caurumiem, bet pāri, lai siltāk, uzvilkt lietus bikses. Nepatīkami. Aukstā membrāna kustoties glaužas un līp pie mana pušuma. Kaut kā ar to jāsamierinās. Izspūrušos matus paslēpju zem Rīga-Biksti cepures, uzceļu plecos smago somu un, pretsāpju tableti norijusi, drūmā nolemtībā dodos ārā naktī. Lasīt tālāk.
Ziema. Man vienmēr tā liksies pārāk gara un auksta. Jā, varbūt šī rādās drusku mīlīgāka kā iepriekšējās, jo nav to sirdi plosošo mīnusu, bet tā skriešana aukstajā laikā, tuntulēšanās, mūžīgā darbdienu tumsa, maršruta piemeklēšana, kurā nav ledus… Cik ļoti gan tas nokauj skriešanas prieku! Labi, ka februārī, kā ierasts, varu šo nejauko gada laiku uzlikt uz pauzes, dodoties uz laimīgo zemi – Grankanāriju. Nepārprotiet mani, arī Latvija ir gana laimīga vieta, bet ziemā šis tituls tomēr pāriet zemei, kurā valda saule, kaktusi un patīkama temperatūra. Protams, neviens atvaļinājums nedrīkst tikt izmantots pa tukšo, tādēļ arī sacensības šim gadam ieplānotas. Transgrancanaria 360°. Es lieliski zinu, ka man tas ir tā kā par grūtu, un fiziskā forma arī nav tā labākā, taču iepriekšējo reizi mani tas neatturēja. Vai tad kaut kas būtu mainījies? Mani vispār maz kas spēj atturēt, kad padomā ir piedzīvojumi. Tā nu nekādi nevaru izdomāt nevienu pamatotu iemeslu nepiedalīties 264 km garajā skrējienā ar 13265 kāpuma metriem. 2017. gadā tas taču bija tik skaists un aizraujošs notikums, ka sāpes un izmisumu neviens jau sen vairs neatceras.