Iepriekšējais skrējiensoļojuma “Rīga – Valmiera” finišs man bija 2015.gadā, kas arī bija mana pirmā ultra. Nākamajā gadā izstājos, pēc tam – vai nu šiverēju kā brīvprātīgā, vai vienkārši negribēju skriet, jo viss pārcelts uz vasaru, un es negribu vasaras laikā svelmēties uz šosejas. Bet nu gan jāskrien, jo man ir šis tas padomā uz nākamo gadu, tāpēc šogad vismaz kāds simtnieks ir jānoskrien, un kas to vēl zina, kas būs ar visu to koronu uz rudens pusi. Kas jādara – jādara.
Sacensību dienā vīrs ar bērniem aizbrauc uz laukiem, es sataisos, iztīru māju, lai patīkamāk svētdienā nedarīt neko, un paguļu. Izdomāju, ka skriešu t-kreklā, un iespējamo aukstuma problēmu atrisinu ar to, ka uztaisu “rociņas” no garajām zeķēm, jo speciālo man nav. Un tad tirinos. Nevaru nociesties, gribu startēt uzreiz un tagad! Vakarā dodos uz Universitāti, ielieku dzīvokļa atslēgas somā un nosūtu uz finišu. Nav variantu – būs jāskrien līdz kliņķim!
Himna Maikija vadībā, kā vienmēr, ir spēcīga. Dažas uzrunas, iebāžu sejas masku kabatā, pusnaktī starts. Protams, ka liela jauda, bet jānovaldās. Garš ceļš vēl priekšā. Skrienu reizē ar Dzērvenēm, bet pie Juglas palaižu viņus prom un skrienu vairāk vai mazāk vienatnē. Skrienas smagi, grūti. Varbūt pārķēru startu? It kā nē, visi kilometri bija lēni, tiešām lēni. Katrs kilometrs nopīkst lēnāks, nekā man pēc sajūtas liekas. Domāju par to un nevaru saprast, kas par vainu. Varbūt vēl neesmu atjaunojusies no Daibes skrējiena? Varbūt kaut kas atvērsies vēlāk? Un kur ir mana sajūsma? Es taču vienmēr sajūsminos par ultrām, man patīk skriet, daru to ar smaidu. Kas notiek, ko es te vispār daru, vai man vēl patīk skriet? Lielas pārdomas.
Garkalnē skrienu pa gājēju celiņu, tāpēc izslēdzu lukturi, lai taupītu bateriju. Kontrolpunktā ekipējuma pārbaude, slēdzu iekšā lukturi, bet tas neslēdzas! Tā tik vēl trūka! Lai nu ko, bet to nu es negribu, lai mani no trases noņem! Spaidu, spaidu to lukturi, kamēr ieslēdzas. Viss, uzlieku uz pieres un vairs neaiztieku. Paņemu saujā uzkodas, krūzītē kolu un eju prom. Fuj, kola atšālēta.
Sāku skriet, bet joprojām ir lēnums, smagums. Pievēršu domas ķermenim – nekas nesāp, nekādu traumu nav. Un tad sajūtu – man vēderā ir tik smaga sajūta, it kā es būtu kādu smagu bumbu norijusi. Ak, nu pareizi! Hormonu svārstības. Būtu viss pēc nedēļas, varētu skriet ar vieglumu! Nu, vismaz skaidrs, kas par lietu. Tālāk prāts mierīgs. Sākas lietus. Sākumā pilina, tad smidzina, tad līst, tad gāž, un tad ir tā, kā dušā. Pilieni ir sīki, bet daudz – nu, tiešām kā dušā. Un tad man atveras. Es baudu lietu, es smejos, es smaidu, viss ir slapjš, man līst virsū un acīs, visapkārt ir tumšs kā naktī, jo tiešām ir nakts, lietus uzreiz garo ārā, jo ir silts. Maģiski, pārpasaulīgi, sajūsminoši, ekstātiski. Viens no tiem brīžiem, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Varbūt es pat raudu, es nezinu, jo viss ir slapjš. Jā, beidzot saprotu, ko es šodien te daru – es skrienu ultramaratonu, es jūtos labi, man viss patīk, es esmu īstajā vietā. Uz priekšu! Tas nekas, ka lēni sanāk – ultra ir mazāk par ātrumu, vairāk par spēju ilgstoši saglabāt skriešanas kustību. Brīžiem gribas aizvērt acis un izslēgt lukturi, bet nedrīkst – nav īstā vieta tādiem gājieniem, jāsaglabā kaut kāda racionalitāte arī. Atgriežos realitātē. Sēnītes punkts – gribu ko siltu, bet ir tikai piparmētru tēja. Man negaršo piparmētru tēja, paņemu ledus tēju. Loģika graujoša, bet ultras jau vispār ir graujošas.
Aust gaisma. Žēl, man patika skriet pa nakti, bet tomēr gaisma arī ir tāda kā pārdabiska. Caur mākoņiem. Lietus ir mitējies, drusku sametas vēsi, tāpēc uz brīdi uzvelku “rociņas”. Putni sāk dziedāt. Pie Sēnītes apļa saliktas virziena norādes. Es tāpat zinu, kur jāskrien, bet tomēr patīkami. Sākas Murjāņu kalniņi. Ir kārdinājums pāriet soļos, bet saņemos un skrienu. Atceros, ka savā pirmajā R-V es līdz Raganai skrēju, tad jāmēģina tā atkārtot. Slapja, smaržīga vasaras nakts. Murjāņu ceļš ir nenormāli skaists, priekšā asfalta krāsas debesis. Patīk. Vienā brīdī gan izbīstos – priekšā pamanu tumšu tēlu, kas virzās manā virzienā. Drošības sajūtu dod tas, ka esam tur divas skrējējas. Tumšais tēls izrādās pusaudzis, kas ar austiņām ausīs iet gar šoseju ar noliektu galvu, sejai priekšā garas, tumšas matu cirtas. Tas bija tiešām baisi. Fuj. Nu labi. Bufetes punktā paņemu to pašu piparmētru tēju, tomēr kaut ko siltu vajag.
Satieku Antru, kas izdomājusi uz velosipēda atbalstīt skrējējus. Parunājam par šo un to, sāku skriet, vēl parunājam, bet tad man sagribas tomēr vienatni. Aizsūtu Antru tālāk, un skrienu. Pamazām saceļas vējš no mugurpuses, ļoti baudāmi. Daba kļūst arvien skaistāka. Es kļūstu arvien priecīgāka. Man patiešām patīk šis skrējiens, ļoti labi, ka startēju. Pie kādiem 60km es apjēdzu, ka visu šo laiku es esmu skrējusi, ja neskaita paiešanos pēc kontrolpunktiem, kuru laikā dzēru līdzpaņemtās tējas. Vai tas nav brīnišķīgi? Skriet palīdz tas, ka domās sadalu distanci sīkāk – līdz kontrolpunktam, līdz želejas ēšanai, līdz apaļiem kilometriem. Vēl ik pa 5km sarēķinu, cikos būšu finišā, ja tālāk tikai iešu. Nu jau var paspēt kontrollaikā ar iešanu vien. Protams, es negrasos beigt skriešanu, bet ir patīkama tā sajūta, ka es noteikti visu paspēšu. Pusceļā ir mazais kontrolpunkts tikai dzērieniem. Izmetu ārā savas “rociņas” – negribu nest līdzi lieku smagumu. Kaut kur ap to laiku bija tās klavieres ceļmalā. Viens skrējējs jau uz dīvāniņa sēž, aicina arī mani, bet es neesmu tik viegli pierunājama. Braslā, izrādās, ir Liepāja. Liepājnieki paņēmuši līdzi arī vēju, viss pūšas pa gaisu, un es nolemju beidzot apsēsties. Nolūkoju krēslu, man sauc: “Nesēdies, nesēdies!” Es domāju, ka viņi rūpējas par to, lai man vieglāk atsākt skriešanu, un tik sēžos, bet izrādās, ka krēsls bija saplēsts. Mošķis un Rolands pieskrien klāt un sataisa krēslu ar visu mani uz tā beņķa. Drusku smieklīgi jau bija. Paēdos, parunājos, izšiverēju somu, izmetot atkritumus un salijušās rezerves zeķes, un ceļos skriet tālāk.
Nu jau kļūst grūtāk. Atļaujos pa brīdim arī pastaigāt. Pamazām, pamazām, bet tomēr grūtums beidzot ir klāt. Pie kādiem 70km pulkstenī zvana modinātājs. Ir 8:00. Laiks, kad parasti sākam dienas gaitas. Nu jā, vispār jau tas ir vīra pulkstenis, jo manējais tur tikai maratonu. Patīkami, ka tad, kad būtu it kā jāceļas augšā, es jau esmu noskrējusi tādu gabalu. Sāku pamazām skatīties pēc kādas pieturas, aiz kuras aizlīst “pa mazam”, bet neko piemērotu neatrodu. Krūmiem priekšā kaut kādi grāvji. Nu labi, vēl jau tik ļoti nespiež. Sākas tie miesti. Straupē uzbūvēts gājēju celiņš, ļoti patīkami. Saņemos un skrienu, tomēr tak cilvēki skatās! Plācī kāds kungs saka: “Malacis, meitene! Žiglāk vajag!” Nu johaidī, paprovē pats no Rīgas aizskriet uz Plāci un darīt to žiglāk! Kaut kā kustos un mokos uz priekšu, līdz klāt ir Stalbes punkts. Tur mani tik sirsnīgi uzņem! Ir augstie beņķi, ļoti prātīgi kāds to ir izdomājis. Atsēžos. Man atkal piedāvā to pretīgo piparmētru tēju, bet izrādās, ka zem galda tomēr ir arī melnā, un man speciāli to uztaisa. Stāstu par to savu atklāsmi, kas mani pārņēma lietus laikā, bet tas laikam bija pārāk nesakarīgi. Man pašai gan asaras saskrien acīs. Stāstu arī, ka šis ir mans pirmais ultramaratons kopš jaunākā bērniņa piedzimšanas un ka es skrienu viņam par godu, un apraudos pavisam. Mani metas mierināt, bet nevajag – tās taču ir laimes asaras! Sāk mani dzīt prom, un labi vien ir, tiešām ir laiks taisīties prom. Man saka, ka es esot sestā no dāmām (patiesībā biju septītā). Es: “Cienījami!” – “Jā, ir cienījami. Un aiz tevis ir kādas četrdesmit.” Ko? Tik daudz? Paskaidrojumus man nedod, atgādina, ka drīz būs CET jāskrien un aizdzen prom.
Tā, paliek 30km. Tas jau ir normāls attālums, cilvēks to var noskriet. Nu, ja neskaita to, ka īsti jau vairs paskriet nevar, jo ir grūti. Tomēr ne tik grūti, lai tās mokas būtu pārdabiskas. Skrienu, eju, skrienu, eju. Priecājos par katru kilometru, skaitu visu laiku, cik paliek līdz beigām. Dubultmaratonā ir dzeršanas punkts. It kā neko man tur nevajag, bet labi, ka tas punkts tur kā tāda atskaite stāv. “Pa mazam” jau vajag diezgan stipri, bet piemērotas vietas kā nav, tā nav. Ai, labi, ieeju kaut kādā ceļmalas zālē un daru, kas darāms. Tieši garām sāk pastiprināti braukt mašīnas un pat autobuss. Laimīgu skatīšanos! Izmokos līdz tam, ka paliek 15km, un sarēķinu, ka es varu paspēt finišēt ātrāk par savu veco rezultātu (drusku virs 14 stundām). Sāku skriet un tešu līdz pat Rubenes punktam. Tur mani sagaida mani mīļie Divplākšņi. Es jau kādu laiku gaidu šo punktu, jo zinu, ka savējie man izmasēs kājas, kas nu jau sen ir stīvas un savilktas. Mamma un Santa mani masē un saka, ka es nebūt neesmu tas traģiskākais variants. Kaut ko atkal muldu par to lietusgāzes atklāsmi, bet joprojām nespēju sakarīgi to izstāstīt. Man pasaka, ka jāskrien prom, lai būtu ātrāks laiks par to veco, un tā arī daru.
Nu jau tikai 13km līdz beigām, ir morāli vieglāk, ko nevar teikt par fizisko aspektu. Jūtos mierīga, jo nu jau varu paspēt labot savu rezultātu pat tad, ja tikai staigāju, bet es arī paskrienu, lai kājas nebūtu stīvas – tad nevar tā labi atsākt skriet. Priekšā kaut kāda rozā jaka, tad jau laikam man pienāktos noķert, bet trūkst motivācijas. Pie 100km atzīmes pat neapstājos, jo skrienu visu laiku, kad iet uz leju un var normāli paskriet, vai vējš mugurā iepūš, vai vispār jebkas, kas atvieglo skriešanu. Man pasaka, ka esot priekšējā sieviete jānoķer. Tuvojoties Valmierai, pietuvojos arī viņai, bet viņa ko – sāk uz atpakaļu skatīties! Nav jau man spēka tur baigi cīnīties, un, ja viņa skatās atpakaļ, tad viņai motivācijas noteikti ir vairāk. Valmierā cilvēki uzmundrina, ir tāda priecīga sajūta. Vienā brīdī paskatos pulkstenī un konstatēju, ka varētu paspēt finišēt 13 stundās. Fiksi galvā sarēķinu, ka uz pusotru kilometru man paliek 12 minūtes un nolemju, ka to nevar noskriet. Sāku pastaigāties. Staigāju, staigāju un pēkšņi saprot, ka var gan noskriet, 12 minūtes taču ir pilnīgi pietiekami, to taču var ar rezervi! Bet tie luksofori ar savu sarkano! Sāku test. Nezinu, kur man tie spēki uzradās, bet es tiešām sāku ātrāk skriet. Priekšā esošā sieviete to pamana un aizmūk, bet man tagad prātā tikai tās 13 stundas. Tā biju pieradusi pie vēja mugurā, ka brīdī, kad jāšķērso gājēju pāreja, vēja brāzma no sāniem mani gandrīz aiznes pa gaisu. Finiša taisnē izlikti apdzīvoto vietu nosaukumi. Tik emocionāli! Sarkanais paklājs, kaut kāda apaļa arka un finiša kliņķis! Ir! Ir! 12:56:31.
Sigita man apliek pledu ap pleciem un aicina pie galda, bet es vēl gribu izbaudīt mirkli. Apsēžos turpat un atkal sāku kaut kādus savus iespaidus stāstīt, un atkal apraudos. Vēlāk Sigita man atsūta foto no tās raudāšanas. Jā, īsts ultras finišs – tik skaidrs un patiess, tik tīrs! Viss ir iznācis ārā, es esmu es, un es tikko aizskrēju no Rīgas uz Valmieru. Dodos pie galda, iedzeru bezalkoholisko alu, nobrīnos, kad aiz manis ieskrien skrējēji, kas it kā ir ātrāki par mani, tad velkos uz skolu, kur ir finiša mantas un dušas. Ar skrējējiem un dežuranti smejamies, ka tagad tikai sāksies tas grūtākais. O jā, nomazgāties nav viegli! Mani sazvana Valmieras radi, aizved pie sevis, pabaro ar visādiem kārumiem (arī gaileņu mērci), un atved atpakaļ uz ballīti. Viss ir skaisti!
Ak jā, ejot prom no skolas, es pasacījos dežurantei par viesmīlību un, pirms vēl aptvēru, kādi vārdi nāk man pār lūpām, pateicu: “Nu tad nākamgad atkal!”
Ir 31.janvāris un ir Lielbritānijas pēdējā diena Eiropas Savienībā. Pavisam neliela „slimnieku” grupa 217 cilvēku sastāvā Britu salās šo dienu „atzīmē” nedaudz savādāk kā pārējā pasaule. Ir klāt Lielbritānijas grūtākais ultramaratons jeb „Arc of attrition 2020” (AoA).
Kā paši organizatori raksturo šo sacensību, tad AoA ir ekstrēmas ziemas skriešanas sacensības 167 kilometru garumā ar 4720 kāpuma metriem, gar ārkārtīgi bīstamo Atlantijas okeāna piekrasti no pilsētas Coverack līdz pilsētai Porthtowan. Sacensības notiek sarežģītos ziemas apstākļos, kur vidējais nefinišējušo dalībnieku skaits sastāda 54%.
YOU’RE BETTER THAN YOU THINK YOU ARE AND YOU CAN DO MORE THAN YOU THINK YOU CAN!
Ken Chlouber
2018.gada rudens. Viss ir slikti. Mani lauztie pirksti dzīst lēni. Vēl joprojām nevaru tos jēdzīgi kustināt, kaut gan pagājusi jau pieci mēneši. Karstā vasara traucēja dzīšanas procesam. Var jau būt ka nevajadzēja ar lauztajiem pirkstiem skriet Scenic 54km, Piedalīties Kāpas 3 dienās un LČ 24h rogainingā. Iespējams vajadzēja pēc negadījuma uzreiz atgriezties Latvijā un uztaisīt operāciju. Iespējams. Bet ir, kā ir. Lasīt tālāk.
Šādi vārdi tika apspriesti Scenic trail 113km startā, kur visi secinājām, ka pirmo reizi piedzīvojam pārceltu startu. Zibens un pērkons bija izdomājuši izklaidēties tieši mūsu starta kalnā, mēs piekāpāmies un pagaidījām. Gaidot startu, nevienam vēl neienāca prātā, ka ar šo mūsu pirmreizējie piedzīvojumi nebeidzas.
Neliela atkāpe kāpēc Scenic trail, un kā gāja ar gatavošanos. Pērn jutu līdzi vīram UTMB TDS distancē, pašai tecēja siekaliņa, bet iekrātajiem punktiem iztecējis derīguma termiņš un SKM punktu maiņa no 4 uz 3 nozīmēja, ka arī uz šī gada izlozi nevarēju pretendēt (CET+SKM sanāca vienu punktu par īsu). Redzot manu skābo seju, vīrs (tas pats, kurš aspruds), ierosināja skriet Scenic trail, būšost kā TDS, kalnains (7400 augstummetri), tehnisks, par vieglu nelikšoties. Gatavošanās rit kā pa kalniem, vai, šoreiz precīzāk – pa puņķiem. Paskrienu, saaukstēšanās, paskrienu, gripa, paskrienu, bronhīts, paskrienu, sāk sāpēt hamstrings, paskrienu. Vingrot arī reizēm sanāk. Kopumā zinu, ka atliks vien cerēt, ka viss ir galvā.
Tātad, piektdienas vēls vakars, ierodamies uz obligāto pirmsstarta instruktāžu un tiekam sūtīti vēl stundiņu atpūsties, jo trasē plosās zibens. Prieka par šādu pavērsienu nekāda, jau 12 naktī likās gana vēlu priekš starta, bet neko darīt. Pēc stundas atkal stāvam visi pie finiša arkas. Savācās 5 latviešu bariņš: Antra, Oskars, Valdis, Andris un es. Norunājam, ka sekot vajag Andrim, bet no manis jāmūk, jo šoreiz būšu kontrolpūķis. Paredzēts izbaudīt pasākuma par visu naudu vai gandrīz visu naudu, klusi ceru, ka varētu pietikt ar 30 no 32 atvēlētajām stundām.
Latviešu kompānija pirms starta
Neliels izskrējiens pa pilsētu un kāpiens var sākties. Kad kādu stundu kāpts uz augšu, paveras skats uz Tesseretes pilsētiņu vienās ugunīs un melniem mākoņiem pretējā ielejā, arī visiem vienās ugunīs, mūs aizkavējušais negaisa mākonis izklaidējas tur, priecājos, ka manis tur nav. Kalnā augšā 600m kāpums, no kalna lejā, vietām labi skrienams celiņš, vietām piebremzēju, jo, lai gan bailes esot sūdīgs arguments, jau pašā sākumā nokrist akmeņos nebūtu nekāds prāta darbs. Citējot kādu R-V finišētāju “vēl stulbāk par vēlu finišu ir nomirt trasē”. Pirms noskrējiena beigām mani panāk Antra, uz leju viņai ripo labāk, cauri pilsētai izskrienam kopā, sākas nākamais augšupceļš. Pamanos no savas skrējēju grupiņas atrauties un skrienu viena pa pļavu kalna nogāzē, pēkšņi luktura gaismā priekšā parādās liels, brūns purns. Govs ir izvēlējusies tieši mūsu taku savai atpūtai, puslokā ap govi jau iemīta labi redzama alternatīvā taka, arī uz mani viņa nolūkojas pilnīgā mierā – nu ja gribi skrien, bet es te gulēšu un jūs visi ar saviem lukturiem mani nemaz netraucējiet. Pirmais kontrolpunkts – kola, apelsīns, arbūzs, dzēriens sistēmā un jākāpj tālāk, esmu iekrājusi kādu 30min rezervi līdz kontrollaikam. Tālākais ceļš ved uz augšu, uz augšu vien. Jāuzkāpj 1100m lai augstākajā punktā nonāktu gandrīz 2 tūkstošus metru v.j.l. Sāk aust gaisma, un pilnībā izbaudu, kā vieglā miglā tītās kalnu grēdas viena aiz otras paveras skatienam. Skaisti.
Saullēkts kalnos
Jo augstāk jākāpj, jo mazāk tas skaistums interesē. Knapi rīts, bet jau ir GRŪTI, vēl aptuveni diennakts jāpavada trasē, bet neliekas prātam aptverami, ka tas varētu būt pa spēkam. Kad jau liekas, ka esam augšā un noskriets neliels posms uz leju, pamanu punktiņus priekšā esošā kalna korē. Viss skaidrs, šī nebija nekāda virsotne, nāksies kāpt vēl uz augšu. Turpmāk šis scenārijs atkārtosies vairākas reizes: augšā, mazliet uz leju, vēlreiz augšā, uz leju, atkal augšā un tad beidzot būs īstā virsotne.
Maldīgā sajūta par būšanu virsotnē, ceļš vedīs priekšā esošajā kalnā
Virsotnē vējains, jaku vilkt ārā slinkums, cenšos kustēties ātrāk prom. Skaisto skatu bildēšanai esmu paspējusi atmest ar roku. Noskrējiens necik labi nepadodas, nav īsti spēka. Tomēr, kad mani apdzen iepriekš vairākkārt manītais un apdzītais slovēņu pāris, iesēžos viņiem astē. Neesmu te braukusi nīkuļot, bet baudīt kalnu un kustēt uz priekšu! Noskrējiens ir bezgalīgs, paspēj apnikt kādas reizes trīs. Iepriekš sajūsmu izraisījušie skābaržu meži arī vairs neliekas nekas īpašs. Sāku pļāpāt ar slovēņiem, vismaz kāda izklaide. Runājot par izklaidēm, varam novērot, kā viens čalis saliec savu nūju 90 grādu leņķī. Necik sarežģīti tas nebija, skrēja, nūja iesprūda un gatavs āķis. Savas nūjas, kas palienētas no Laumas, turpmāk pieskatu centīgāk. Beidzot otrais KP, klasiskā arbūza un apelsīnu kombinācija. Pieveikts aptuveni maratons 8h laikā, stundu pirms kontrolpūķa, nav slikti priekš netrenētas jaunās māmiņas. Sāku sev noticēt, ka šis ir pieveicams. Nu vismaz līdz nākamajam KP tikšu, tur būs tīrs krekls, jauna želeju un batoniņu deva. Līdz viduspunktam ar somām un normālu ēdienu nav pārāk tālu, kādi 600m uz augšu un 10km uz priekšu, kāpienā pazaudēju slovēņus, sāk sāpēt mugura. Tālāk ļoti lēzens noskrējiens, kauns tādā neskriet, tāpēc tipinu. Kaut kur pa ceļam izvelku telefonu un piesaistu Divplākšņu morālā atbalsta komandu, turpmāk saņemu ziņas par Andra un Antras atrašanās vietām un spēka un enerģijas vēlējumus. Karsts. Kontrolpunkts. Tieku pie somas, nomazgāju sāli no sejas, saslapinu matus, pārvelku kreklu, saēdos arbūzu un zupu, mazliet salamāju Oskaru, ka viņš čammājās, un man nepieklātos viņu te satikt. Ieraugu slovēņus, kuri jau dodas prom. Nav kolas, nākas iztikt ar bezalkoholisko alu, nav slikti. Ieziežos ar saules aizsargkrēmu (ir pats pusdienlaiks un saule spiež pie zemes). Kaut kā nočammājos gandrīz pusstundu, tad sabīstos, ka pārāk ilgi te esmu un fiksi taisos prom. Tālāk jādodas kaut vai tāpēc vien, ka Andris nākamo kāpienu nosauca par episku. Man taču tas episkums jāredz savām acīm! 3 kilometros jāuzkāpj gandrīz 700 augstummetri. Tieši tik stāvs šis kāpiens arī ir, taisni uz augšu, reizēm četrrāpus, reizēm turoties pie virvēm. Man patīk, sāk atvērties kaut kādas iekšējās enerģijas rezerves. Viss ir skaisti! Mugura nesāp un kājas pat vairs neliekas tik nogurušas, laikam jau saprata, ka čīkstēt nav vērts, tāpat neviens viņās neklausās. Karsti, sviedri plūst straumēm, te tas mans pretiedeguma krēms arī palika. No virsotnes skats fantastisks – pāri ielejai var redzēt vēl augstākus kalnus ar baltām sniega cepurītēm. Man patīk tas, kur esmu, un tas, ko daru. Nedaudz vēl jāparāpjas pa akmeņiem, tad sākas jauks noskrējiens. Mazais ūdens punkts, iepildu svaigu ūdeni, jo savējo biju pamanījusies pārāk sasālīt, sauja riekstiņu, cepums un esmu gatava pilnīgā laimē ripot tālāk. Kādi 60km aiz muguras, un dižskābāržu meži, pļavas un kalni atkal ir skaisti un aizraujoši, pat dubļi patīk, tipinu un smaidu, esmu tieši tur, kur gribu būt. Skaistas kalnu upītes un ūdenskritumi, baudu. Noticu sev, ka finišs ir tiešām reāls un sasniedzams, jau vizualizēju, kā zvanīšu Andrim, lai nāk mani sagaidīt finišā. Priecīgais noskaņojums rezultējas ātrumā un atkal noķeru slovēņus, kopā tomēr jautrāk, un viņiem ir labs, apbrīnojami vienmērīgs temps. Sarunās noskaidrojas, ka nekāda brīnuma tur nav, ultru pieredze gana liela, lai zinātu, Anjas vārdiem runājot, ka ultra ir beigusies, tad kad ir beigusies, nevis 10km pirms finiša, sākumā steigties jēgas neesot. Omulīgi pļāpājot par dzīvi pienāk nākamais KP, tradicionālais arbūzs, kola, apelsīni. Dodamies nākamā kalna virzienā, skrienam un skatāmies, kurš tas būs, ir viens zemāks un tālāk tāds krietni lielāks ar plašu kori un visām iespējām atkal uztaisīt augšā – lejā – augšā – lejā – augšā. Pareizi nospriežam, ka droši vien dabūsim to augsto, jo organizatoram laba humora izjūta. 72.km vēl viens mazais KP, iestiprināmies pirms lielā kāpiena uz sacensību augstāko punktu 2097m augstumā. Noskaņojums pozitīvs, centīgi soļojam uz augšu, plānojam 85.km KP būt ar 2h rezervi, ap 9-10 vakarā.
Ar slovēnieti Anju ap 74.km
Kad kādus 40min ir kāpts, tālumā pamanu zibeni, nekas traks, mums te spīd saule. Pēc laika uznāk mākonis un sāk pūst vējš, uzvelkam jakas. Drīz zvana Andris, lai paziņotu, ka ir aizturēts KP ap 92.km vētras dēļ. Norunājam, ka mūs arī droši vien nākamajā punktā apturēs, bet varbūt tiksim turpat, kur Andris. Kāpjam, kāpjam, kāpjam. Miegs mācas virsū, nav gulēts 38h. Virsotnīte, nē, re tur vēl daži kāpj augstāk, sekojam, bieza migla, apkārt neko daudz neredz, vējš pūš aizvien stiprāk. Kad kāpts kādas 3h, tiekam augstākajā punktā, Andrim tur esot bijis mazais slēptais KP ar numuru pierakstīšanu, mēs neko tādu neredzam. Ap to laiku ziņa no Santas, kur esmu un kas mums tur notiekot, jo ne Andris, ne Antra nekustoties uz priekšu. Sāk līt, vispirms pāris piles, tad sākas gāziens, viss pēkšņi kļūst tumšs, un ne no šā, ne no tā klāt arī pērkons un zibens. Spērieni ir neomulīgi tuvu. Paslēpties nav kur. Vienīgā iespēja maksimāli ātri skriet lejā uz KP. Pēkšņi visiem ir spēks un ātrums. Mūsu trijotnei pievienojas vēl divi skrējēji. Mazliet pārņem pasaules gala sajūta. Redzēt var tikai dažus metrus uz priekšu, noskrējiens stāvs, taka ir dubļains strauts, skrienam blakus pa zāli, tā arī slapja un slidena. Brīnumainā kārtā vienalga kustamies ātri un neviens neatpaliek. Daži slīd un krīt dubļos. Lietus kapā un zibens ir tepat, tepat, tik spožs, ka acis žilbst. Skrienam. Cenšamies saskatīt marķējumu. Kaut nu ātrāk būtu punkts, liekas ka ir, nē tikai ferma. Tad jau arī sasniedzam ilgi gaidīto KP. Teltis tukšas, visi satilpuši tuvējā krodziņā. Ieejam iekšā un vienlaikus pārņem atvieglojums un panika. Tur ārā bija briesmīgi. Uz ziņu, ka sacensības beigušās, un visus gādās uz finišu, atbildu, ka šobrīd nekas mani nepiespiestu iet atpakaļ ārā, turpinās sacensības vai neturpinās. Rokās tiek iespiests alus, laikam jau mana sejas izteiksme ir gana briesmīga. Ātri atgūstos, viss jau ir labi, un sāk uzmākties žēlums, ka neizdosies finišēt. Tiekam savākti bariņā un ejam 3km lejā uz tuvējo ciemu, kur gaidīs autobuss, lai nogādātu mūs finišā. Lietus nelīst, no zibens ne vēsts. Žēlums pastiprinās. Man ir spēks, es varu turpināt. Palika 29km un 11h laika. Tessaretē (finišā) debesīs jau redz mēnesi uz zvaigznes. Vāc nost finiša arku. Mums kaut ko itāliski stāsta, pieraksta numurus, noliktavas aizmugurē iespiež rokās medaļu. Sajūta jocīga, skriets ir, finiša nav. Iepriekš nebiju iedomājusies, cik tomēr tas ir svarīgi – izskriet cauri finiša arkai, saņemt gandarījumu par paveikto. Un ko iesākt ar nenopelnītu medaļu? Duša, sausas drēbes. Ēdamteltī satieku Andri, Valdi un bariņu 54km skrējēju, ēdam makaronus, sūdzamies, ka nefinišējām. Skauž īso distanču finišētāju apmierinātās sejas.
Sausais atlikums: pirmo reizi pārcelts starts, pirmo reizi negaiss kalnos, pirmo reizi pārtrauktas sacensības, pirmais DNF ultrā. No pozitīvās puses, sanāca gana labs treniņš Vilkaču maratonam.
Es neatceros, kad tieši un no kā uzzināju par Gladiatoru pastaigu, bet esmu diezgan droša, ka tolaik šo pasākumu uzskatīju ne vien par traku, bet visticamāk arī par stulbu. Pieļauju, ka tas bija arī laiks, kad šobrīd nu jau par stulbām atzītas idejas vēl likās prātīgas. Cilvēki mainās.
Par savu dalību šīgada pasākumā nepalīdzēja izlemt nedz mans pirmais maratons (2018. gads, Valmiera, mocības un “nekad vairs” tipa sajūta), nedz arī tie daži iepazītie, kuri paši finišējuši R-V vai to plāno darīt. Nē, protams, nostrādāja tikai un vienīgi impulsivitāte un vienaudžu spiediens. Domubiedrs Didzis dalības pieteikšanas dienā uzraksta kaut ko no sērijas “eu davaj, saies”, un 10 minūtes vēlāk es esmu iegādājusies vienu no pēdējām vietām. Tik vienkārši. “Domāšana” man vispār nav šī pasākuma atslēgvārds, un varbūt labi, ka tā. Visu lēnām apsverot un pār-analizējot, sanāktu iziet 112 pārdomu lokus – arī par pilnīgi nesaistītām tēmām – un viss būtu nokavēts.
Zināju, ka sava mūža pirmajai ultrai gatavošos no Briseles. Likās tīri jauki. Jo Briselē taču nav ne kalnu, ne labākā alus pasaulē, ne to izslavēto frī kartupeļu un vafeļu, un vispār man, jaunu darbu uzsākot, taču būs tik daudz laika, ko domāt par skriešanu. “Mīlīgs naivums, Justīn,” tā es nodomāju droši vien kādā otrajā Briseles dienā, stumdama māgā pastu ar parmezānu un piedzerdama vīnu, varbūt pat aiziedama uzpīpēt. Bet ar divām lietām noveicas – pirmkārt, 2 km no manas mājas ir 4000 hektāru plašais Suanjē mežs (tā kā Biķernieki tikai smukāks), otrkārt, satieku Briseles skrējēju komandu Bxl Run Crew, ar kuriem saulītē un absolūti garlaicīgā Flandrijas ainavā noskrienu 30 km līdz Alstai, bet vēlāk pievienojos ceturtdienu skriešanas treniņos. Starp citu, Beļģijā ar alu tiek noslēgti visi skrējieni, arī 10 km, bet dažos maratonos to degustē arī pa vidam – tajos neviens nesteidzas.
Foto: Bxl Run Crew
Laiks skrien ātri, es – grūti teikt. Būdama ar viedtālruni neapgrūtināts cilvēks, nekad tā arī neuzzinu savu treniņskrējienu kilometrāžu. Kad kolēģi un draugi ik pa laikam apvaicājas, vai esmu gatava savai ultrai, godīgi saku, ka nē. Neliekas, ka cilvēks, kurš paskraida pēc darba un nedēļas nogalēs reizēm izmet kādu garāku aplīti, varētu būt tam gatavs. Tas gan netraucē izmēģināt. Vietējā skriešanas bodē uztaisu soļa testu, man beidzot tiek atbilstoši apavi. Lēnām sakasu arī pārējo ekipējumu. Nopērku lidojumu. Joprojām visiem saku, ka gan jau nefinišēšu.
20. jūnijā ielidoju Rīgā un daru divas loģiskākās lietas, ko dara cilvēki pirms ultrām: aizeju apciemot savu suni un atpakaļceļā – joprojām ar visām parpalām uz muguras – aizeju uz Kultūras akadēmijas izlaidumu, lai arī nevienu absolventu nepazīstu. Domām ir jāklīst citur.
Lielajā dienā piepērku ēdienu uz sajūtām un besos par krampi, kas iemeties labajā ciskā. Esmu diezgan droša, ka tas bojās diseni. Viss ir slikti, lai gan būt mājās ir labi. Pamazām pienāk nakts. Attopos pie LU ieejas, intervētājai mikrofonā sakot, ka šī visticamāk būs mana mūža sliktākā diena. Laikam pateicu arī kaut ko pozitīvu, no sērijas – galvenais jau mēģināt tik līdz galam u.tml. Joprojām nav ne jausmas, ko runāju vai te daru.
Foto: Gerda Čevere
Foto: Gerda Čevere
Starts ir viegls, līdz Teikai ar mani kopā noskrien māsa, kura dara to, ko pēc pusnakts dara normāli cilvēki – aiziet gulēt. Jugla, Berģi, viss pārējais. Izrādās, ka šoseja tumsā mani nepavisam neuztrauc – pieļauju, ka daudzie autostopa tūkstošu kilometri Austrumeiropas šosejās (arī naktīs) ir izdzinuši bailes kā no nakts ceļmalā, tā arī no fūrēm un visa pārējā, kas nāk komplektā. Izdaudzinātos remontdarbus pie Sēnītes knapi pamanu. Laikam esmu bijusi sliktākās vietās. Lai nu kā, nekas nesāp, fascinējos par nerakstīto saprašanos, kas valda skrējēju vidū un vienkārši lēnām tipinu uz priekšu līdz Garkalnei. Pirmajā kontrolpunktā (2h:33min) klusām un ar zināmu nopietnību sejā paēdu un pamazām saprotu, ko nozīmē ultra. Ultra – tas laikam ir vienkārši klausīt ķermenim, kurš zina labāk. “Justīn, tagad paņem šito gurķi, tev gribas gurķi. Okej, tagad olīva. Glāze kolas? Lieliska ideja!”
Par tālāko nav daudz, ko sacīt. Nakts ir ļoti, ļoti īsa, un gaišo pamali redz praktiski vienmēr. Rīts pienāk ātri. Ķermenis turpina diktēt, kad ir gatavs paskriet, kad vēlas pāriet soļos. Klausu. Mums nekur nav jāsteidzas. Stulbāk par vēlu finišu ir nomirt trasē. “Sēnītes” kontrolpunktā (4h:54 min) esmu takta sajūtas iemiesojums un uzrunāju kādu skrējēju: “Mēs gadījumā negājām vienā vidusskolā? Es gan neatceros, kā tevi sauc..” Viss kārtībā, vismaz nekļūdījos. Tas ir Andrejs, no kura mans ķermenis noskatās, ka banānu pirms iebāšanas mutē var ielikt arī sālī. Tagad mēs zinām, un tagad mēs tā darīsim līdz pat finišam.
Foto: Aija Valtmane
Starp “Sēnīti” un Raganu viss liekas pat ļoti okej, ja neskaita to, ka šķiet, ka velkos. Noguruma gan nav, un to krampi nekad tā arī nesajutu, skriešana joprojām mijas ar soļiem, bet kustos un kustos diezgan raiti. Par kontrolpunktu “Ragana” (6h:34min) īpaši daudz atmiņu nav. Tur laikam bija tā tante, kas gaidīja autobusu un sākumā izlikās, ka neredz nokrauto galdu un Latvijas “dzelteno vestu” kustību, bet beigās tomēr ieinteresējās. Bija domājusi, ka tas ir Jāņu galds pasažieriem – acīmredzot, ārpasaulei jebkas liekas loģiskāk par skriešanu no Rīgas uz Valmieru. Saule sāk celties, tāpēc beidzot uzpildu arī līdzpaņemtās 0,5 pudeles, kuras diemžēl jānes rokās, jo, kā izrādās, pie somas piekabinātas, stulbi mētājas.
Pēc Raganas esmu atļāvusi sev ieslēgt mp3 pleijeri. Soļi joprojām liekas foršāki par skriešanu, mani apdzen pāris nūjotāji (mans respekts pret nūjotājiem pēc šī pasākuma vispār auga par 132%). Vienā brīdī ceļi krustojas ar jaunu un ļoti pozitīvu dāmu – Elīnu, kura cer kļūt par jaunāko R-V finišētāju un vispār priekš saviem 18 gadiem ir reti prātīgs cilvēks. Nu, ja neskaita… Nākamos divus kontrolpunktus sasniedzam kopā, pārsvarā soļojot, bet vietās, kur kalns ved lejā, skrienot. Skriet ar kādu kopā ir daudzkārt motivējošāk. Un sarunāties! Brīdī, kad Elīnas garīgais, šķiet, atkāpjas pavisam, es nez kāpēc viņai sāku stāstīt visu, ko zinu par Ļeņingradas blokādi – tipa, laikam gribēju celt garu, rādot, ka cilvēks ir spējīgāks uz daudz ko vairāk, un ka mēs ar savu pārtiku un dzērieniem esam drošībā, bet, nu, vai vajag jaunam cilvēkam ultramaratona laikā stāstīt par tapešu līmes ēšanu? Diez vai.
Līdz Stalbei (12h:52min) vispār nekas nesāp un kājas kniešas pāriet skrējienā, liekas, ka būtu pat reāli finišēt tā uz pulksten sešiem. Pirmā kļūda. Kājas nebija tam gatavas. Neilgi pēc KP pamešanas kreisā pēda sāk sāpēt aizvien vairāk un vairāk. Brīsniņu paejos ar kādu kungu, bet pieturā viņu atstāju un tā arī nesatieku. Saprotu, ka kaut kas ir slikti, bet, cik slikti – nezinu. Gaidu kādu zīmi no ķermeņa – nu, ka “labāk nepaliks”, “stājies laukā” u.tml. Pirmo un pēdējo reizi arī apsveru izstāšanos, taču zināju, ka esmu pārvietojusies pietiekami lēni un apzinīgi, lai trauma nebūtu smaga. Nekur nekritu, nekas konkrēts nenotika. Tas varētu pāriet. Ķermenis pieprasa spieķi. Kāds skrējējs man to arī sagādā (paldies tev, skrējēj!). Līdz Rubenei pārvietojos kā kaut kāds viedais meža vecītis – steberēju ar milzu zaru. Palīdz, ar katru stundu sāp aizvien mazāk. Vienā punktā no spieķa atvados, bet Rubenē ieskrienu (16h:36min). Tur sastopu zināmās Divplākšņu sejas, manas kājas tiek apkoptas un ir skaidrs, ka ir reāli finišēt kontrollaikā. Tā gan liekas visiem citiem, tikai ne man. Matemātika tanī brīdī vispār nav stiprā puse, jo jādomā par to, cik slikti ir.
Starp Rubeni un 100.km KP vispār esmu rupjākā jaunkundze pasaulē. Māsa pa tālruni dabū uzņemt franču lamuvārdu lavīnu, kuru papildina mana neizpratne par to, ko vispār te daru. Tas simtais kilometrs pienāk ļoti, ļ o t i lēni. Un pēdējie septiņi, par tiem vispār negribas domāt. Palicis nedaudz vairāk par 1h un es zinu, ka būs kādu laiku jāskrien. Saule cepina, nedaudz nolādu Valmieras domi, kura nav pa ceļam tieši mums, skrējējiem, sastādījusi kokus, bet kopumā dusmojos galvenokārt uz sevi, ka esmu tur, kur esmu. Pēdejos kilometros kompāniju sastāda Gerda ar radiniecēm, kura mierina – ko tu streso, principā jau esam galā, tur tak var 10 minūtēs aiziet neskrienot.
Tā arī ir. Finišs, kurš likās, ka būs, ķerot pašu pēdejo minūti, pienāk 18 stundās un 49 minūtēs. Pa ceļam jau gara acīm redzēju, kā pie kliņķa raudāšu, bet nekas tāds nenotiek. Tikai tā dīvaini, man izdevās finišēt Gladiatoru pastaigā.
Foto: Gerda Čevere
Nākamajā rītā gan konstatēju, ka kreisajai pēdai neredz potīti, tāpēc draugi aizved uz traumpunktu, kur ārsts nosaka: “Es arī vienreiz šito maratonu skrēju, bet tad sapratu, ka man nevienam nekas nav jāpierāda!” Pasmaidu. Rentgens neko neuzrāda. Pirmo reizi mūžā iegādājos kruķi un antibiotikas, bet ķermenis, kā jau ķermenis, izrādās – prot par sevi rūpēties un dzīst patīkamā ātrumā. Tas ļauj nebaidīties no distances atkārtošanas citugad.
Un šis ir sveiciens visiem Briseles ierēdņiem. Joks par to, ka ierēdnis bez savas žaketes pārāk ilgi nevar izdzīvot:
Skrējiensoļojums Rīga – Valmiera jau divus gadus tāds mazais sapnis bija, bet no manis jau nekāds skrējējs nesanāk. Trīs mazi bērni (5g, 3g, 1g) ļoti ierobežo treniņu iespējas un pamatīgi samazina brīvo laiku. Kas vispār ir brīvais laiks? Neatceros.
Pavasarī nolēmu noskriet savu pirmo maratonu, neskatoties uz to, ka ar skriešanu decembrī un janvārī aizrauties nesanāca, bija svarīgākas lietas, diezgan pēdējā brīdī steidzu atgūt iekavēto. Cik nu var būt iekavēts tādam mazskrējējam! Diemžēl nedēļu pirms Tet Rīgas maratona tiku pie nieru iekaisuma un antibiotikām, tādēļ šī nelielā iecere šogad izpalika. Vispār ir tāda sajūta, ka man maratonu skriet nav lemts. Lai gan divas ultras jau pievarētas, maratona distanci mēģināšu skriet tikai nākamgad, jo izdevās pārcelt dalību uz nākamo gadu.
Tad nu gan man uznāca sievišķīga dusmiņa uz visu pasauli par tādu netaisnību, jo es taču tā gatavojos, līdz tādā dusmiņas kulminācijā nāca iespēja startēt skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera. Izklausās diezgan pēc manis, ja kosmoss neļauj skriet maratonu, skriešu ultramaratonu!
Ikdienā skrienu ar ratiem vai divvietīgu velopiekabi, kurai priekšpusē piemontējas skriešanas ritenis. Tādā ikdienas pienākumu gūzmā ļoti reti ir iespēja iziet vienai izskriet, nākas apvienot. Tādēļ jau pie otrā bērna tika iegādāti Thule Glide skriešanas rati, kuri sver 9.8 kg, ir ar izcilu amortizāciju un citām ērtām funkcionālām lietām, ne velti visi pasaules skriešanas rekordi ar ratiem ir tieši ar šo ratu modeli. Neapmaksāta reklāma, ja gribiet skriet ar bērnu ratos, šis ir visperfektākais ratu modelis, ļoti rekomendēju!
Thule Glide rati, foto no personīgā arhīva
Gandrīz divas nedēļas pirms skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera atpūšamies šaha nometnē Pļaviņu novadā, Mežezerā, kur pēdējie treniņi ir ar bērnu ratos diezgan reljefainā vietā, tas krietni uztrenēja izturību, nav joka lieta stumt nepilnus 22 kg. Protams, vieglāk ir par divvietīgo velopiekabi, tur dažādās bērnu kombinācijās svars svārstās no 45 -52 kg, labs treniņš tā skrienot.
Croozer 3in1 velopiekabe, foto no personīgā arhīva
Ekipējuma sagatavošana arī bija diezgan interesanta, jo ikdienā, skrienot ar ratiem, nekādas somas nav vajadzīgas, nepieciešamo ielieku ratu organaizerī un aidā. Šoreiz izvēlējos gurnu somu, svarīgākās skrējiena laikā nepieciešamās lietas salikt bija ērti, skriešanai arī netraucēja (tiklīdz ciešāk piesēju pie vidukļa). Par dzeršanas sistēmu pat īsti nebiju domājusi, dēļ tās skriešanas ar ratiem, īpaši netraucē skriet arī ar pudeli rokās, kādus 50 km tā arī noskrēju, līdz pudele pārvietojās uz gurnu somu. Diezgan nopietni piegāju iespējai nogādāt savas lietas kontrolpunktos, un tas līdzēja, katrā punktā tiku pie jauna dzēriena un želejām. Pieres lukturi gan nācās izvēlēties vidēji štruntīgu, jo visi tie spilgtie bija diezgan smagi, proporcionāli uz maniem 53 kg, paliels nesamais svars, izvēli nenožēloju, redzamība bija laba, šoseja bija relatīvi gaiša. Tāpat arī Asics Nimbus nepievīla un līdz galamērķim nogādāja mani bez tulznām.
mirklis pirms starta, foto no personīgā arhīva
Nesen bija pārgājiens Kolka – Dubulti un tur pazīstama sieviete pēc finiša rakstīja, ka pats svarīgākais tajā pasākumā ir paņemt līdzi cilvēku, kurš tevi aizvedīs līdz finišam. Tas palika atmiņā.
Juglas pusē pamanīju, ka manā tempā skrien Anita un tā diezgan nemanot sākām skriet kopā, teikšu godīgi, man būtu bail skriet to posmu no Juglas līdz Garkalnes kontrolpunktam vienai pašai. Visapkārt tumšs, vide man neierasta, automašīnas braukā, un izcili darbojas fantāzija. Ar lielisko kompanjoni noskrējām kopā 36 km līdz otrajam kontrolpunktam, kur Anita palika ilgāk, jo teicās tālāk pāriet soļos. Līdz Raganai skrēju viena pati, sajūsminājos par lieliskajiem dabas skatiem, baudīju rīta agruma burvību, sajūsmas vērti mirkļi.
Un tad nāca man visbriesmīgākais posms – 18 km līdz Braslai. Joprojām skrēju viena pati, bija samērā karsti, ņemot vērā, ka man karsts laiks vispār nepatīk, bija grūti atrast motivāciju. Skrējām to posmu vairāki cilvēki individuāli, ik pa laikam vienam otru apdzenot, un tā uz maiņām. Vienā mirklī uznāca pamatīgs lūzuma punkts, sāku vairāk soļot, un arī pašsajūta sāka mazliet biedēt, tā kā galva griezās, tā kā nelabi, prātā pat ienāca nelāga doma, ka šādi jau skriet nedrīkst, var nākies izstāties. Tā kā esmu diezgan spītīga būtne, tas man bija kā bullim sarkana lupata. Es taču varu! Neesmu jau nekāds nīkulis! Iespēru sev pa pakaļu un uzkundzējos kompānijā pieredzes bagātajam Viktoram, kurš tajā laikā laikā arī kaut kur apkārt man rotēja. Dievinu papļāpāt ar gados vecākiem cilvēkiem, paklausīties to pieredzi un pastāstus par dzīvi, piedzīvoto un citiem stāstiem. Klačiņa ar Viktoru mani sapurināja, bija vairāk motivācijas turpināt skriet un mazāk pāriet soļos, tajā pozitīvajā gaisotnē uzradās enerģija, pašsajūta krietni uzlabojās un uz sejas atkal parādījās smaids. Vienā brīdī, kad Viktoram kļuva grūtāk, mani pārķēra smaidīgā un sparīgā Inta, un diezgan raiti aizskrējām līdz nākamajam kontrolpunktam. Braslas kontrolpunktā gan papukojos, ka saules aizsargrēms mani gaida nākamajā punktā, bet cerēju, ka līdz tam tikšu pietiekami raiti, lai nepagūtu apdegt saulē. Tāpat priecēja, ka līdz nākamajam kontrolpunktam ir “nieka” 13 km.
Nenoliegšu, bija grūti. Skriešana mijās ar soļošanu, un sapratu, ka man ir ļoti nepieciešams jauns kompanjons. Sagadījās, ka tuvumā skrēja Roberts, tāds ciets rieksts vispār, sākumā komunikācijai īpaši neļāvās, pēc vairākkārtējas pārvaicāšanas, vai tiešām šāda aste viņam netraucē, sākām skriet kopā. Lieliska motivācija! Kā gan tu vari pāriet soļos, ja kompanjons turpina skriet? Protams, nekādi! Pēc Stalbes kontrolpunkta ceļu turpinājām kopā. Patiesībā jāsaka, ka Roberts kā tāds sargeņģelis nokrita no debesīm, jo tieši ar viņa atbalstu man izdevās nepadoties, turpināt skriet un sasniegt mērķi ātrāk, kā biju plānojusi. Viņa skriešanas pieredze, ieteikumi un taktika bija tā, kas veiksmīgi nogādāja mūs līdz kliņķim.
Visos kontrolpunktos brīvprātīgo atbalsts bija nenoliedzami lielisks, padies Jums par ieguldīto darbu un enerģiju! Rubenes kontrolpunkts ir īpaši izceļams, paldies Jums!
Lai gan bija plānots Rubenes kontrolpunktā pavadīt īsāku laiku, tomēr nogurums ņēma virsroku un lieliskajā apgādībā pavadījām vienpadsmit minūtes. Nākamais mērķis jau bija 100 km atzīme. Bija grūti, nemelošu. Sekoju Robertam un spītējos pretim nogurumam, kompanjona skriešanas taktika tuvināja finišam, ik pa laikam atstājot aiz muguras pa kādam sagurušam skrējējam.
Pēdējie pieci kilometri bija briesmīgi grūti, kompanjona rosinājumu saraut pēdējo etapu nācās noraidīt, rosināju, lai sarauj viens pats, es rāmi paklunkurēšu. Paldies augstākiem spēkiem, kompanjons turpināja skriet ar mani un ļoti palīdzēja pievarēt to pēdējo etapu, kad bija tiešām visgrūtāk.
Esmu ļoti lepna ar sevi, ka 107 km pieveicu 13:36:10, ļoti labs veikums tādam nesportistam. Štrunts ar tiem maratoniem, gribu vēl kādu ultru!
finiša taisnē, foto: Gints Kalns
Jūs jau ziniet, kur es būšu nakamgad ap šo laiku, vai ne?
km 
-