Matīss uz stāstīšanu nav ilgi jāmudina. Viņš pirms vairāk nekā nedēļas kopā ar draugu Laimoni aizskrēja no Rīgas uz Salacgrīvu, kur norisinājās mūzikas festivāls “Positivus”. Izdzirdējusi par šo nodomu, nogrozīju galvu un nodomāju – traki cilvēki. Man jau tad bija skaidrs, ka gribēšu par šo ieceri un tās realizāciju uzzināt vairāk. Lasīt tālāk.
Tas viss sākās pirms trīs gadiem, pavadot atvaļinājumu Ainažos. Saule, jūra, pastaigas, pirmie 10 km, pēc pāris dienām jau 20 km. Vasara beidzās, bet skriešana gan nē. Pamazām orientēšanās apavus priekšnamā nomainīja asfaltam piemērotas skrienamkurpes, tika atrasts ideālais distances garums ikvakara skrējienam. Āķi lūpā iecirta Tallinas maratons, bet punkts uz i neapšaubāmi bija VSK Noskrien kluba aktivitātes ar skriešanas “sērgu” sirgstošajiem. Jauka, veselīga nodarbe, ja nepārspīlē ar skriešanas apjomu, vai ne, Džo? Un ja vēl skriešanu apvieno ar pasaules apskatīšanu, tad pat man nav nekas iebilstams. Līdz brīdim, kad tiek paziņots, ka ar pusmaratona un maratona distanci šajā dzīvē ir par maz. Esot jāizmēģina vienreiz 100 kilometru distance arī uz asfalta, ne tikai rogainingā. Nekādi argumenti netiek uzklausīti un pie 2012. gadā noskrienamo maratonu saraksta tiek pievienots Baltijas kauss 100km un Latvijas čempionāts, kurš notiks Viļņā. Lasīt tālāk.
22.jūlijs, 2:30 naktī. Vakar noskrieti 100km pa 10h35min. Biju viena no trim drosmīgajām sievietēm, kuras uzdrošinājās nostāties uz starta līnijas un noskriet. Pēc neliela afterparty un divu stundu miega es jūtos moža, ka varētu kalnus gāzt, ja vien tās kājas nesāpētu. Bet, ja sāp kājas, tad atliek izmantot rokas un, kamēr nav zudušas finiša emocijas, uzrakstīt pāris vārdus. Lasīt tālāk.
Visi zin, ka ASV ir tāds Western States 100 jūdžu ultramaratons – viens no slavenākajiem ultramaratoniem pasaulē. Bet vai daudzi zin, ka tas radies kā zirgu skriešanās sacensības un tikai vēlāk tajā sākuši piedalīties arī skrējēji bez zirgiem? Par to arī šis stāsts. Lasīt tālāk.