Divas uzvaras divos kalnu ultramaratonos mēneša laikā – nebija vietas diskusijām mēneša skrējēja izvēlē. Jau tad – pavasarī, kad sekojām līdzi Mārtiņa gaitām Madeiras salā (Mārtiņš finišēja 4.vietā Madeira Island ultra trail sacensību 115 km distancē), viņa vārds pavīdēja kandidātu sarakstā, bet tika atlikts malā ar domu “gan jau viņš vēl parādīs”. Un žūrija nebija kļūdījusies – parādīja ar’! Lasīt tālāk.
Īstenībā jau nekur nebiju pazudis, jo, lai nepiedalītos Siguldas Kalnu maratonā (SKM), man vajadzēja iesniegt Ņergām attaisnojošu kavējuma iemeslu. 100 km skrējiens tā ar sakostiem zobiem, bet laikam tika pieņemts kā attaisnojums… Ja nopietni, tad ”kļūdu labojumu” jūlija Viļņas 100niekam sāku plānot jau dažas dienas pēc atgriešanās no Lietuvas, jo ne viss tajā gāja/skrējās gludi. Lasīt tālāk.
Dzirdēju, ka šīs sacensības esot iegājušas vēsturē kā pagaidām visbagātāk aprakstītās tieši VSK Noskrien emuāru (ja piedosiet man anglicismu nelietošanu) sadaļā. Esam lasījuši gan Lindams mirkļa lēmumu par skriešanas pārtraukšanu, gan BaibasN pieredzi, slēdzot skriešanas sezonu Siguldā. Tāpat varējām izjusti pārdzīvot līdzi arī spānieša mēģinājumiem līdz ar nagiem iekļauties kontrollaikā un viagra izkāpšanu ārpus savas komforta zonas, no plakanumiem pārejot uzreiz uz milzkalniem. Visbeidzot varējām priecāties arī par ario, kurš Siguldā izskrēja sava mūža garāko skrējienu, turklāt pa sava mūža lielākajiem kalniem, kaut arī neguva paliekošu gandarījumu par skrējienu, kā arī par Agy piedzīvojumiem visas sezonas garumā, kurai arī punkts tika pielikts tieši Siguldā.
Tāpēc nedaudz vilcinājos, domādams, vai ar to visu vēl nepietiks. Tomēr nepietika, vismaz man pašam, tāpēc uzrakstīju arī savu aprakstu par to, kā Siguldā gāja man. Arī es, tāpat kā ario, šoreiz pārspēju sava mūža garākā skrējiena rekordu, kā arī lielāko muskuļu sāpju rekordu nākamajās dienās. Aprakstu pašu šeit, kā jau parasti, nedublēšu, bet interesenti ar to laipni aicināti iepazīties manā emuārā. Jauku visiem vakaru!
Izvēloties septembra mēneša skrējēju mums nebijis gadījums – divi laureāti. Septembrī notika Pirmais Baltijas Baso pēdu ultramaratons, kura organizēšanā neiztika bez OreMan un minikin jeb Edgara un Alīnas Renču līdzdalības, šis arī bija galvenais izvēles kritērijs, kāpēc mēneša skrējēja godā šoreiz divi skrējēji. Viņi arī uzskatāmi par redzamākajiem baskāju kustības pārstāvjiem Latvijā, Latvijas Baskāju skriešanas biedrības dibinātāji. Edgars ar savu ārējo tēlu nešaubīgi pievērsis uzmanību, sākotnēji ar “dīvainajiem” apaviem, vēlāk jau skrienot basām kājām, bet nu jau kļuvis populārs kā trakais no Pļavniekiem, kurš ziemā skrien pa rajonu tērpies šortos, T-kreklā un mazapģērbtās kājās. Un nu jau pierādījis, ka basām kājām un minimālajos apavos var skriet ātri – šogad sasniedzis virkni personīgo rekordu – Valmieras maratonu pieveicis ar laiku 3:10:16 un dienu pēc intervijas Siguldas pusmaratonā jauns rekords 1:24:25 (par vairāk kā 2 minūtēm ātrāk kā nesen Kuldīgā uzstādītais iepriekšējais personīgais rekords). Alīna pēc ilga pacietības un traumas ārstēšanas perioda Valmierā beidzot atkal noskrēja pusmaratonu, bet līdz tam bija sastopama sacensībās trases malā kā nenogurstoša atbalstītāja ne tikai savam vīram, bet arī citiem skrējējiem, vasarā metusi izaicinājumu sev un savām pēdām, mēnesi no vietas skrienot katru dienu basām kājām. Un ārpus tā vienmēr smaidīga un pozitīva!
Nu jā, kā saka – labāk vēlāk, nekā pāragri. Ap šo brīdi laika posms, kurā atskata publicēšanu uz pasākumu, kas notika septembrī, vēl varētu saukt par pāragru, varētu būt noslēdzies, tāpēc daru zināmu, ka esmu uzrakstījis aprakstu par to, kā šajā unikālajā (jo pirmajā) pasākumā veicās man pašam.
No otras puses prasījās arī tāds vairāk vispārējs apskats par pasākumu kopumā, bet tam biju par slinku, tāpēc ar to nācās nodarboties mūsu lieliskajai kolēģei minikin, kura uzrakstīja pasaku par 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratonu. Ar šo nododu abus rakstus publikas kritiskajai acij.
Kaut kas pēdējā laikā tā kā nedeva man miera. Kaut kas tā kā nebūtu izdarīts.. Bet kas gan? Par Kuldīgu rakstu uzrakstīju, par Nike Riga Run arī, par Daugavpili arī, sertifikātu par Nutrition and Physical Activity for Health kursa nokārtošanu ar izcilību dabūju, vajadzīgo ražu dārzā arī novācu..
Ā, kas tur bija ar to Daugavpili? It kā noskrēju, it kā aprakstīju, bet tomēr kaut kas.. Nu ja, pareizi, netiku taču to ievietojis savā VSK Noskrien emuārā! Kur nu kāds to tagad atradīs tīmekļa plašumos.
Tāpēc savam sirdsmieram tagad paziņoju par savu Daugavpils 50 km noskriešanas epizodi arī šeitan! Priecīgu jums lasīšanu un pārpalikušo dienas daļu!