|
||||||
Komandas blogi |
Pārdomas par Grieķijas braucienu sākotnēji tika paredzētas glabāšanai ģimenes arhīvā, tāpēc jau iepriekš brīdinu, ka formāts nav pateicīgs ātrai lasīšanai un ieteicams tiem, kuri ir patiesi ieinteresēti, kā skrējiens pa vēsturiskajām takām izskatās no atbalsta komandas skatu punkta. Lasīt tālāk.
Marts viennozīmīgi pagāja skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera zīmē. Žūrijai viegli nebija – skrējēji, rekordisti, jaunie ultramaratonisti, nepārspējami brīvprātīgie, fotogrāfi un visādi citādi aktīvi cilvēki. Bet viens tomēr ieguva pārsvaru ar savu iniciatīvu. Tie, kam draugi un tuvinieki sekoja līdz tiešsaistē, un brīvprātīgie, kas ar to darbojās, jau zinās – Rīga – Valmiera bija rezultātu tiešsaistes programma, kurā brīvprātīgie atzīmēja dalībnieku ierašanos kontrolpunktos un mājās palikušie to visu varēja redzēt un uzzināt, kur viņu trakais ģimenes loceklis atrodas. Tagad tik jāatrod vainīgais un tas ir dzinchathegreat, kurš oficiāli pazīstams arī kā Dzintars Rērihs. Viņš arī sabiedrībai noderīgs bijis pērn, turot tempu populārākajos asfalta skriešanas pasākumos, bijis iniciators dažādiem koptreniņiem un ir arī Teikas koptreniņu dibinātājs. Par ko slavēt, netrūkst. Kas viņam pašam sakāms par šo? 3. jānvāris. Pēc nezināmas izcelsmes 49 dienu neskriešanas, kas bija otrs garākais laika posms bez skriešanas manu pēdējo 17 gadu laikā, radās apņemšanās līdz skrējienam Rīga-Valmiera katru nedēļu noskriet arvien vairāk un priekšpēdējā nedēļā sasniegt 107 km robežu. Viss gāja kā smērēts… Līdz brīdim… 3 nedēļas pirms starta sāk sāpēt pēda, un tā pamatīgi. Lasu visu, ko var izlasīt – „Pārslodze… Miers… Atpūta…Ledus utt., utt.”. Skaidrs, apņemšanās paliek karājoties starp Rīgu un Valmieru. Bet nu ja jau miers, tad miers. 8 dienas kājas tā vien niezēja uzskriet, bet nedrīkst – „Mierā!!!”. Kad nu liekas viss ir kārtībā, skriešus – bet nekā, ap 9. km atkal sāp. Fizioterapeits, masāža, teips un vēl 3 dienu atpūta kustoties visādi citādi, tik ne skriešus. Pusotra nedēļa līdz startam un paldies fizioterapeitei, teipam vai kādam enģelim, bet izskatās, ka viss kārtībā. Piektdienas vakars, 27. marts, uztraukums neliels, bet pamatots – tikai 39 noskrieti kilometri pēdējo 3 nedēļu laikā. Protams apzinos, ka līdz finišam tikšu par visiem 200%, jo pieveikto 24h rogainingu skaitam drīz vajadzēs trešās rokas pirkstus, kā arī jau vairāki ultramaratoni ir kabatā, bet tomēr, gribas ātrāk, tālāk, augstāk. Līdz pat Vangažiem, kad gandrīz visu distanci blakus bija Marta Z., un sajūtas gan smadzenēs, gan muskuļos ir ļoti labas, temps bija patīkams, tomēr pēc otrā kontrolpunkta viss sāka notikt lēnāk, tad vēl lēnāk, līdz beidzot cerība par 12 stundām, ko iepriekš Laulasmaa biju paveicis godam, izplēn kā kefīra paku krājumi veikalos pirms skrējiena. Pamatīgu motivāciju skriet ātrāk un ilgāk deva Queen Of The Stone Age(paldies Spotify) pēc Stalbes kontrolpunkta, tomēr arī šī „narkotiku” deva līdzēja vien stundu. Pāris km pirms Rubenes, aptuveni 20km līdz finišam, tuvojas kāds skrējējs, no mugurpuses. Tā kā bija atkal brīdis soļošanai, tad ļāvu pietuvoties. Uzsākam sarunu un tieku aicināts iepazīt INOVATĪVO, tikai pirms pārdesmit minūtēm izgudroto, TIKKO patentēto un visādi citādi LIELISKO BEZMAKSAS metodi – 10 stabiņi skriešus, 5 stabiņi ejot. Protams, šādam piedāvājumam nevarēju pretoties, jo kur gan vēl uz ceļa starp Rīgu un Valmieru kāds piedāvās tik lielisku pakalpojumu. Un tā nu sākas mūsu kopīgais ceļojums uz finišu. Tomēr pēc pāris kilometriem iepriekš tik inovatīvi lieliskajai metodei tomēr sāk parādīties trūkums – stabiņu skaitu nedrīkst mainīt. Bet ko lai dara, ja kājas lūdz mirkli piestāt. Skrējējs, kas tajā brīdī jau ieguvis iesauku „Mans sadistiskais eņģelis Gints” blakus rod risinājumu un sāk pierunāt ausis, kā kārtīgs pārdevējs. Un viņam sanāk. Pēdējie 5 km jau klāt un finiša tuvums rāda savu, kājas kustās, un pēdējie 3km tikai skriešus. Ja ne šī metode, tad diez vai no pēdējiem divdesmit kilometriem 15 būtu veicis skrienot. Paldies! Finišs. Kaut katram būtu tāds sadistiskais eņģelis. Tālāk viss tas pats + ģimene, draugi un atbalstītāji iekš video.  Kliņķis sasniegts
“Kad iemīlēju sevi, es sapratu, ka jebkuros apstākļos es atrodos pareizā vietā, pareizā laikā, un viss notiek tikai un vienīgi pareizā brīdī. Es varu būt mierīgs vienmēr. Tagad es to dēvēju par pārliecību par sevi”. /Čārlzs Čaplins par Dzīvi/ Kamēr emocijas svaigas, kājas stīvas un smaids pa visu ģīmi, īss domu lidojums par to, kā tur bija – naktī, tumsā – kopā ar pārējiem entuziasma pilniem ceļotājiem uz Valmieru. Vai grūti? Arī, tomēr tas bija tā vērts – dubultā.
Liels procents startējušo finišēja un liela daļa no tiem ko tādu darīja pirmo reizi. Jūs teiksiet, ka tad jau tik grūti nebija, ja jau smalkas meitenes pieskārās kliņkim, puišim vienos šortos nebija auksti un varēja jau arī sānenisku tikt uz priekšu. Latvieši ir spītīga tauta, ar lielu gribasspēku un šī skrējiena garu varēja sajust startā visiem dziedot himnu. Tiem, kas pieskaras kliņkim, kaut kas notiek. Viņi aizmirst visu, sajūt gandarījumu un pēc gada dodas atkal. Bet kāda ir realitāte? Kad tiec ārā no Rīgas, visapkārt ir tumšs. Lukturis ir obligāti nepieciešams, bet uzkāpt uz akmens vai palocīt potīti uz nodrupuša asfalta malas ir viegli. Pāriet soļos ir risinājums, bet tas tikai šo ceļu padara garāku. Šoseja līdz gandrīz Murjāņiem ir plata, bet pēc tam fūras tev nobrauc tik tuvu un smagi, ka cepures lido pa gaisu. Katru reizi tām braucot garām pamukt malā no sākuma ir jautri, bet vēlāk jau kustības nepareizā virzienā. Kad esi pieradis pie fūrām, iestājās rīts un sacensties sāk citi auto. Tie kas brauc tev pretī ir redzami, bet ja no muguras braucošu fūru apdzen džips, tad tu aizdomājies – viena neliela tevis sagrīļošanās un kādu gabalu uz priekšu tiktu vairs jau ne saviem spēkiem. Un ir tā, ka kontrolpunktos pat alu negribās. Un tā sajūta, kad esi ticis galā ar savā dzīvē visgarāko distanci, bet vēl vajadzīgs ir tikai nieka maratons. Tu atceries visus savus maratonus, pat tos kuros tu skrēji ar prieku un saproti, ka tu neko no ultramaratonu skriešanas nesaproti. Bet es arī kaut ko iemācījos. Ar iedomību ultramaratonu nevar noskriet, tur vajag ne tikai lielu gribasspēku un paša sataisītā šova realizācijas vēmi, bet arī varēšanu. Kliņķim ir vienalga cik tu esi skaists, gudrs un stiprs. Vari, vai nevari. Esi darījis visu lai varētu, vai tikai plātījies? Bet iespējams, ultramaratoni nav domāti visiem. Es atvainojos, ka mans “kliņķis” bija tuvāk nekā Sīmaņa baznīcas kliņķis.
Pirms septiņiem gadiem mana draudzene ar savu draugu pārcēlās dzīvot uz Valensiju Spānijā. Toreiz man pirms dažiem mēnešiem bija piedzimis mans vecākais dēls, un es izteicu cerību, ka gan jau pēc gada aizbraukšu ciemos. Taču gadi aizskrēja ātri un šī gada pavasarī attapos, ka vecākajam dēlam drīz jau būs septiņi gadi, bet es tā arī neesmu aizbraukusi ciemos uz Spāniju. Turklāt, lasot gardos noskrieniešu – kalniešu stāstus, aizvien vairāk sāka gribēties iemēģināt kājas kādā kalnu skrējienā. Tā nu tika nolemts rudenī doties uz Spāniju, atlika vien izvēlēties skrējienu, jo skrējienu Spānijā ir nebeidzami daudz, tai pašā Valensijas reģionā notiek vairāki skrējieni katrās brīvdienās. Izvēle krita uz Montanejos trail Tdm55K (izrunā Montanehos), kam vienīgajam jau pavasarī bija zināms konkrēts datums un trases krāšņie dabasskati mani savaldzināja vienā acumirklī – skatoties bildes un video, trīsas pārskrēja un zināju, ka tas ir mans meklētais skrējiens. Lasīt tālāk. |
2024. gadā: noskriets - 384842.75 km skrējuši - 340 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 4756.7 km skrējuši - 177 biedri skrējieni - 473 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Es izstājos. Apsēdos pieturā “Baužu ezers” un vienīgais, kas mani varēja piecelt kājās bija lēmums par to, ka pietiek. Protams, ka varu teikt, ka pēdējos padsmit kilometrus pēdas sāpēja pat ejot un zāles vairs nelīdzēja, ka vēl četras stundas un vairs nevaru paspēt, ka sāka līt lietus, uzmetās drebulis un sargāju seju no apsaldēšanas, ka man ir tik daudz bērnu un pirmdien jāiet uz darbu. Bet īstais iemesls ir cits – es nevarēju. Nevarēju prātam piespiest mocīt ķermeni. Nevarēju atrast motivāciju. Nevarēju ieraudzīt iemeslu kāpēc to daru. Nevarēju atrast prieku.
km 
-