Ar ultramaratoniem man ir tā – man tie ļoti patīk. Bija reiz tāds sapnis piedalīties diennakts skrējienā, bet kaut kā nesanāca, tad sāka bērni dzimt, un tagad jau vispār sāk likties, ka jāmet tās ultras pie malas vismaz uz laiku, kamēr svarīgākas lietas darāmas. Ir sapņi, kas paliek neizsapņoti. Bet šeku reku parādās informācija, ka tepat, Rojā, notiks Latvijas čempionāts 24h skrējienā! Divu domu nav – jāpiedalās!
Sagatavošanās ir nopietna – saplānoju, ka piedalīšos Māras dīķa 12h skrējienā, Rīga – Valmiera paies brīvprātīgā pozīcijā, Rīgas maratonā tikai pusīte, un tad Roja. Jo viss būtu par daudz. Kaut kāds saprāts man tomēr ir palicis. Diemžēl gatavošanās fiziskā ziņā ir švakāka – ziemā, kad būtu vajadzējis saskriet daaaaudz, cīnos ar visādām slimībām un saskrienu maaaaaz. Nu, kā ir, tā ir! Tuvojoties sacīkstei, sarunāju čomu Dāvi kā atbalsta personālu. Tomēr vieglāk skriet, ja ir kāds, kurš salej dzērienus un atplēš rozīņu pakas. Salieku somā līdzi 4 sporta tērpus – varēšu pārģērbties kaut vai ik pa 6 stundām, ja vajadzēs. Visu salieku numurētos maisiņos, ielieku traukus pārtikai un dzērieniem, viss ir loģiski un strukturēti. Ja pasaku, ka man vajag nr3, tad Dāvis man iedos nr3, un vēlāk viņš saka, ka struktūra bijusi parocīga, izņemot to, ka lūpu balzams bija provianta, nevis aptiekas sadaļā. Labi, ņemu vērā!
Atmosfēra pirms starta ir silta. Ļoti silta. Sirdi silda draugi un paziņas, bet gaisu silda saule. Maigi izsakoties. Ir skaidrs, ka būs traki grūti. Organizētība kā jau festivālā – kas bija pērn Rojas pusītē, tie zina to ballītes sajūtu. Saliekam individuālos atbalsta punktus, man sanāk viens galds ar Elviju. Lieliski – mūsu atbalstītāji (Elvijam Linda) varēs atbalstīt viens otru, palaist pasnaust un pakavēt viens otram laiku. Starts un aiziet! Aplis ved pa stadionu un tad pa ārpusi, 1,2347km. Šoreiz pārmaiņas pēc nepārķeru sākumu, skrienu lēnām un prātīgi. Ik pa pusstundai piestāju pie galdiem kaut ko sabāzt un saliet galvā. Pusstundu pa pusstundai, laiks rit, čalas pierimst, saules svilināšana sāk mocīt nost. Man gan ir slapjš lakatiņš galvā, bet tāpat karsti. Vietējie iedzīvotāji uztaisījuši laistīšanas punktu. Svētīgi! Dīdžejs gan liek kaut kādu popsu, ko kļūst arvien grūtāk izturēt. Tālajā galā to nedzird, bet ar to atelpas brīdi ir par maz. Ar laiku tomēr sākas normālāka mūzika.
Vispār dīdžejs ir pelnījis atsevišķu iestarpinājumu. Pasūtītās dziesmas viņš liek no youtube, bet, kamēr tās lādējas, viņš uzliek dzērāju šlāgerdziesmas. Roka un zaļumballes kombinācija ir tik izcila, ka sāk iepatikties. Vienpadsmitos vakarā tiek pasludināts naktsmiers un mūzika pagriezta klusāk, bet kopīgajā atbalsta punktā šiverē enerģiski ļautiņi un pagriež muzonu vēl skaļāk, nekā pa dienu. Dīdžejs griež klusāk, kamēr atmet ar roku, un divos naktī pa visu Roju skan: “Hei, ir trīs no rīta!” Otrreiz to dziesmu sarakstu es negribētu klausīties, bet uz vietas atmosfēra sanāk jestra.
Atpakaļ pie skriešanas! Kļūst arvien karstāk. Ceriņi smaržo arvien tveicīgāk. Man nekad nebija licies, ka ceriņi var smaržot pārāk uzmācīgi. Nogurums, karstums, pulss kāpj debesīs. bet es jau tā tipinu ļoti lēni. Gaidu nakti. Visa esmu slapja. Astoņos vakarā starts 12h satelītskrējienam. Sākumā viņi ir spirgti, bet mēs zinām, ka pēc dažām stundām arī viņiem kļūs grūti. Tuvojas sešu stundu atzīme, saule nu jau ir aiz kokiem, joprojām ir karsts, bet man periodiski kļūst traki auksti. Ir vēdera problēmas. Pa starpai vēl ukraiņu dziedātājas koncerts, dzied arī himnas, un himnas laikā taču neiešu uz tualeti! Kaut kā mokos un tipinu tālāk. Kad uzpūš, kļūst drebinoši auksti, un saprotu, ka laiks pārģērbties. Man ir ļooooti grūti! Sarēķinu, ka tomēr 140km ir diezgan droši, ja turpinu kaut kādu kustību, un tas jau liek justies labāk, jo zem 140 es pilnīgi noteikti negribu. Tas būtu par maz. Pēc kāda laika zarnas nomierinās, taču sākas problēmas ar čurāšanu. Vajag, bet nevaru. Izspiežu pilienus, skrienu tālāk, bet jūtu, ka vajag atkal. Velns ar ārā, tas nav normāli!
Un te nu sākas nopietnākas grūtības. Vēl pirms pusnakts iekrītu mikromiegā, jo laiks gulēt. Galīgi nav forši. Sāk reibt galva, piemetas nerealitātes sajūta, skrienu taisni, bet aizvelk uz sānu. Tas nav labi! Pie galdiem nu jau piesēžu uz ilgākiem brīžiem. Dāvis redz, ka man nav labi (viņš vispār ir ārsts), bet nekā nevar palīdzēt, jo es nespēju nodefinēt, kas man kaiš. Vēlāk stāsta, ka licies, ka es nestāstu, cik tieši slikti man ir, un tad nu arī es netieku mudināta beigt slinkot. Dabūnu kaut kādas zāles pret to, ka sāp sāns, jo pēc 8h man nācās pāriet soļos, jo sāp sāns. Laimīgā kārtā atlaida, nostaigāju tikai pārsimt metru. Kā es izcīnīšos līdz galam?
Pusnakts. Aiziet jūriņā! Man kaut kas atveras vaļā. Laikam jau hiēnas tomēr ir nakts dzīvnieki! Es pēkšņi varu paskriet! Paziņoju līdzskrējējiem, ka ir sākusies jauna diena, “mēs dzīvosim to stundu pa stundai”. Turpinu skriet lēni, bet pulss ir saprāta robežās beidzot, daudzi staigā, bet es joprojām turu skriešanas kustību! Man viss ir labi! Aiz muguras dzirdu, ka lietuvieši mani aprunā – tik daudz saprotu, ka apbrīno manu spēju turpināt tipināt bez pāriešanas soļos. Apzinos, ka viss vēl daudzreiz var mainīties, bet nu baudu situāciju un skrienu, kamēr vēl var! Kamēr ir nakts! Vēroju debesis – ap vieniem beidzot rietumu pamale kļūst pilnīgi tumša, bet uzreiz arī saullēkts sāk sārtot debesis. Ak, īsās vasaras naktis! Trases tālajā galā smird pēc maitas. Es tomēr ceru, ka tie ir zemestauki. Viena ēna no laternas atgādina palmu, bet tie ir priežu ziedi. Trase skaitās apgaismota, bet švaki un reti. Sacīkšu direktors prasa, vai lampas netraucējot skriet. Es saku, ka traucē lukturis uz elektrības skapja. Direktors nesaprot, kas par skapi. Kaut kādi atbalstītāji trases malā smej, ka man vajagot padzert ūdeni un pasēdēt ēniņā. Nākamajā aplī paskatos, ka elektrības skapis tur tiešām ir. “Un lampa arī tur ir?” Nē, lampas nav. Bet esmu pārliecināta, ka bija. Trases malā aug koki, bet man vairākkārt liekas, ka tie ir cilvēki. Tāda ir nakts.
Kļūst arvien grūtāk. It kā nekādu tādu baigo problēmu nav, bet izbeidzās iekšas un kājas, nevar paskriet. Ir pagājušas tikai 11 stundas. Vispār 11 noskrietas stundas galīgi nav maz, bet priekšā ir vēl 13… Sadalu laiku nogriežņos. Tagad gaidīšu saullēktu. Nav tā, ka es ilgotos pēc saules, bet tas tāds tuvākais notikums. Ar katru apli arvien trakāk, arī vēdera problēmas atgriežas, ir grūti ar to čurāšanu… Reiboņi. Ak nē, reibst galva atkal! Nav labi. Nolemju atkal pārģērbties – gan ilgāka atpūta sanāks, gan arī sausas drēbes mugurā, būs apakšgalam patīkamāka sajūta. Pārģērbjos, pačīkstu. Vienā brīdī sāku prasīt Direktoram, kāpēc foršie skriešanas krekli, ko izdalīja dalībniekiem, ir tik lieli. Kāpēc man netika S izmērs? Kur viņš ir redzējis resnu ultramaratonistu? Es nezinu, kā, bet viņš man iedeva kokvilnas S izmēra kreklu ar uzrakstu “Roja”. Man prieciņš! Diemžēl tas prieciņš baigi nepalīdz skriet. Trases malā ir saradušies vietējie atbalstītāji, tie gan palīdz. Pēc 13 noskrietām stundām nolemju apli nosoļot. Drusku atlaiž, bet nu nevar vairs paskriet! Vienkārši nevar! Man ir apziņas traucējumi! Tā, viss, ir laiks jaudas snaudai. Atbalsta punktā noguļos uz paklājiņa, ietinos segā, galvu man norullē ar pretodu līdzekli, un pēc 20 minūtēm viņiem ir jāceļ mani augšā. Gribu iemigt, dīdžejs uzlicis uz pilnu klapi “Tā gribējās man saules LĒKTA….” Iemiegu, pamostos, man šķiet, ka Dāvis pats ir aizmidzis un pagājusi vismaz stunda, bet saprotu, ka tas tā nevar būt, un iemiegu vēlreiz. Tad mani ceļ augšā. Gribu gulēeeeet, nēeee, kāaaapēeeec… Bet nav laika čīkstēt. Palieku uz zemes, man izrullē kājas, noņemu segu un drebu pie visām miesām. Uzstūķēju džemperi un skrienu.
Pēc pāris apļiem džemperis kļūst lieks. Vismaz čurāšanas problēma ir pārgājusi, bet paskriet nevar. Pāreju uz režīmu “divus apļus skrienu, vienu eju”. Pēc tam jau “vienu skrienu, vienu eju”, kamēr jau tikai eju. Katrā aplī gan vismaz mazliet paskrienu – nu jāpamēģina jau ir, varbūt var tomēr! Bet nevar. Liekas, ka iekšas izgāzīsies. Soļoju sparīgi, pat ātrāk, nekā dažs skrien, bet ar katru stundu arī mana vilkšanās kļūst lēnāka. Uz kājām sametušās tulznas. Kamēr kustas, nav tik traki, bet pēc atpūtas pauzēm ir grūti atsākt. Jaukais brīdis no soļošanas – beidzot var patērzēt ar citiem tādiem soļotājiem. Tik sirsnīgas sarunas! Tā ir ultramaratonu burvība – mēs varam parunāties un izpriecāties viens par otru! Atbalstītāju teltīs arī iet jautri – viņi sadalījušies pa pulciņiem un triec jokus. Dāvis un Linda arī kaut ko rēc, es tos viņu iekšējos jokus nesaprotu, bet vispār nākamgad skries šie abi, bet mēs ar Elviju sēdēsim kastē. Ak jā, “sēdi kastē” ir tāds iekšējais jociņš. To ir grūti izskaidrot bez garāka konteksta, bet izklausās gana pieklājīgi, lai liktu viņiem sēdēt kastē. Viņiem tur tik jautri iet, ka pat aizmirst man sagatavot slaveno tumi! Nu lai – es nedusmojos. Esmu pateicīga, ka viņi mani aprūpē. Bet vai ta gulēt nemaz neies? Nē, viņi negāja gulēt! Trakie. Tas nav normāli.
Jo stundas rit, jo pārliecinātāka es esmu, ka tas viss tiešām nav normāli, un es neskriešu 24h vairs nekad. Nu tiešām, tiešām, goda vārds! Tas NAV normāli! Simtnieku vēl jā, tas ir prātam aptverams lielums, bet ne jau diennakti! Nē. Nē nē nē! Visi man piekrīt. Nu, par to neskriešanu – iesmīn, bet lai tie smīnētāji sēž kastē! Neskriešu! Stadionā uzradušies policisti. Smejos, ka mūs visus savāks un aizvedīs uz piespiedu ārstēšanu.
Saule cepina. 12h skrējēji finišē. 6h skrējēji startē – nu tie gan bija enerģiski pēc velna! Kā nesās! Mēs tur velkamies nīkuļi un pārspriežam savas problēmas. Teš tikai lietuvieši un Sigita. Mums šķiet, ka viņi nav cilvēki. Man galvā maļas domas par vēlamajiem kilometriem. Kāpēc tas man vispār ir svarīgi? Bet nu gribas, lai kaut kas būtu arī saskriets, nevis tikai pa tukšo nosēdēts pie galdiem. Man drēbes ir atkal slapjas, un šorti līdz celim un t-krekls ir pārāk siltas drēbes. Naktī vietējais man pastāstīja, ka vakar bijuši 27 grādi ēnā. Cik vēl šodien būs? Laiks īsajiem šortiem un lencīštopiņam! Slapjais lakatiņš atkal galvā, turpinu soļot, ik pa laikam pārbaudot neesošās spējas skriet. Ap pusdienlaiku sagribas ēst. Nevis rozīnes un gurķus, bet tiešām ēst! Kopējā bufetē dabūju zupu un normāli paēdu. Var kustēt tālāk. Man viens čalis iedod ledu. Atbalstītāji prasa: “Tāpat vien? Bez prasīšanas? Par smukām acīm?” Es nezinu, par smuku ko, bet man ir ledus. Īsts dārgums, jo Rojas veikalos ledus ir beidzies. Vēlāk tieku arī pie saldējuma “ar svaigiem dārzeņiem”. Es nezinu, ko pīpē mūsu atbalsta telts, un arī negribu mēģināt, bet salčuks labs. Uzrodas mana mamma ar savu vīru, piedāvā krabju salātus. “Sēdi kastē!” – “Nē, nu vēlākam!” – “Es negribu neko!” Dāvis: “Siļķi?” – “Sēdi kastē!” Bet vispār pēc tam man saka, ka es esot bijusi ļoti pieklājīga un necimperlīga. Prieks dzirdēt!
Pēdējās stundas. Saule cepina līdz kaulam. Man parādās tūska. Nevis tāda parasta tūska, bet kārtīga! Rokas nevaru saliekt dūrēs. Tās pat nav sardeles, bet es nezinu, kādi blāķi! Turu gaisā, skats par rubli. Vēlāk kļūst plankumainas. Dakteris sliktumu novērtē uz 2 no 5. Ai, saies! Darbu atsāk vietējo laistīšanas punkts. Atgādinu citiem soļotājiem, ka mums ir milzu mentālā izturība! Fizisko ta jebkurš var, bet cik ir tādu, kuri mentāli spēj izturēt riņķošanas kustību diennakti no vietas? Svinam sevi! Jānodara tas darbiņš līdz galam, citādi būs jāpārskrien! Pamazām uzlabojas noskaņojums. Iekšās nav, kājās nav, bet galvā ir. Citiem grūti, citi vemj, viens tika aizvests uz slimnīcu, citi knapi velk kājas, viens lietuvietis sarunājas pats ar sevi. Ceru, ka ar savu labo omu viņus nenokaitināju. Dzirdu: “Es šitam sāk redzet gal!” Ak, nuja, lībiešu izplatības zona ir vieta, kur pazaudēt sirdis un vārdu galotnes! Nav ko tēret laik uz burt! Gals tiešām tuvojas. Pēdējā stundiņa klāt! Kurš vēl vairāk priecājas par pēdējo stundiņu? Pēdējā pusstunda. Saku atbastītājiem, ka proviantu var krāmēt nost, lai atstāj tikai padzerties. Kādas 20 minūtes vēl. Var dabūt akmeni ar savu numuru – kad viss beigsies, to noliks uz asfalta, lai pilniem apļiem var piemērīt klāt visu noskrieto. Kaut kas metīs mieru pēc pilniem apļiem, es saku, ka es gan skriešu līdz galam! Stadionā skan “Don`t stop me now!” Skrienu! Es skrienu! Ar akmeni rokā, ar smaidu sejā, es skrienu! Sāp viss, kas var sāpēt, bet te nevar neskriet! Līdzjutēja trases malā, kura jau labu laiku vārda tiešā nozīmē tur īkšķus par mums, dala ceriņu zarus. Ar ceriņu vienā un akmeni otrā rokā es gliemeža tempā un klibā solī lidoju pa trasi, dodu pieci citiem, līksmoju, man ir finiša eiforija! Ak jā, pareizi, tāpēc es te to visu daru! Aplis noskriets, bet vēl ir dažas minūtes, jāturpina skriet! Visi auro, sveic līderi, aiziet, uz priekšu! Esmu tālajā galā, kur lāgā nedzird, tāpēc klausos uzmanīgi. 3, 2, 1, stop! Akmens zemē. Viss. Vairs nav jāskrien. Es arī zemē.
Pasēžu, nu cik ta sēdēs, jāiet mājās! Novelku botas un eju zeķēs. Mani personīgie atbalstītāji nāk mani sveikt un apskaut, un uzkāpj man uz tulznas. Aaaaauuu! Sāpīgi! Bet man vairs nav jāskrien! Parpalas jau novāktas, piknika paklājs palicis, guļu uz tā un saku, ka nekad, nekad, nekad es šo neatkārtošu! Es nokustējos visas šitās stundas, un viss! Nekad vairs, un pati tam no sirds ticu. Sirsnīgas sarunas, stulbi neizgulējušos un pārgurušu cilvēku joki, ālēšanās, joki, smiekli un vēlreiz joki un smiekli. Apbalvošana un velkamies uz viesnīcu. Ne es gribu pēc šitās slodzes locīties un mocīties mašīnā (es nekad pēc ultrām nevaru atrast ērtu pozu), ne arī Dāvim pēc negulētas pusotras diennakts vajadzētu stūrēt. Ļoti prātīgs lēmums. Parasti pēc ultrām es murgoju un trūkstos augšā, un cenšos iegrozīt kājas ērtākā pozā, bet šonakt gulēju kā nosista.
Nākamajā dienā uzzinu precīzi izmērītos rezultātus. 159,994km. Jāpārskrien! Jā, te nu bija “nekad vairs”. Nepilnu diennakti pēc finiša es jau zinu, ka es šito gribēšu skriet vēl!
Šī ziema sanāca tāda – nekāda. Kopš decembra vidus visu laiku slimoju. Tikko liekas, ka būšu uz kājām, noliekos atkal ar kaut ko. Treniņi līdz ar to arī nekādi – vidēji 30km nedēļā. Nu kas tad tas ir ultramaratonistam? Nekas. Bet jāskrien 12 stundu skrējiens “Pārspēj sevi!” Ko es tur darīšu? Nav ne jausmas. Organizatori palūdz man pareklamēt skrējienu, ko arī cītīgi daru. Procesā saprotu, ka šis formāts ir tieši man – dotas 12h, kuru laikā var noskriet tik, cik grib un var. Tā arī darīšu – skriešu, cik varēšu, sanāks laba pārbaude šībrīža spējām. Pirms starta ar vīru runāju, ka šogad nekādas top vietas man nespīd – starta sarakstā pietiekami slaveni uzvārdi, ar kuriem es nespēju cīnīties. Vīrs man atbild: “Tu nesteidzies! Nevienas sacensības nav uzvarētas pirms starta!” Haha, asprātis.
Sacīkšu rītā eju uz startu. Vēl nelīst, bet vispār sola lietu līdz pusdienlaikam, tāpēc man ir līdzi maiņas drēbes. Viss notiek aptuveni 1,35km sertificētā aplī ap Māras dīķi. Pirms starta jauki pačaloju ar draudziņiem, uzruna, starta signāls, aiziet! Protams, sākam skriet par ātru. Kompānijā man ir Mihails, ar kuru soli solī noskrienam visu pirmo stundu, čalojot par šo un to, par kriptobotām un vecajiem rokkoncertu laikiem, un ik pa brīdim konstatējam, ka vajadzētu skriet lēnāk. Drīz vien sāk smidzināt, tad jau līt tā, ka acīs tek. Pēc stundas izlemjam, ka derētu ko iekost, un tad skrienam katrs par sevi, vēlākos posmos ik pa brīdim atkal paskrienot kopā. Pēc 2h Sigita palīdz man nomainīt cimdus uz sausiem. Pēc kādām 3h saprotu, ka man jau ir grūti. Ko es te vispār daru? Vita un ātrākie kungi apdzen par apli neskaitāmas reizes, prieks skatīties, ka šitādā tempā var vicot tik garās sacensībās. Pati ik pa brīdim noķeru kādu lēnāku. Kā man patīk šīs sacīkstes! Atmosfēra jauka un draudzīga, un šeit visi ir vienlīdzīgi – finišs tāpat visiem reizē! Tikai ja vien nebūtu tik grūti… Izdomāju, ka vismaz 50km man vajag izspiest, lai būtu daudzmaz pieklājīgs gabals noskriets, un tālāk jau, kā sanāks. Un vēl tas lietus!
Pēc 4h trasē parādās mani personīgie atbalstītāji – čoms Dāvis un mana mamma. Uzreiz priecīgāk ap sirdi. Saņemu visu, ko man vajag un ko nevajag. Nomainu cimdus, dabūju zāles pret slimību, man izmasē kājas ar rullīti. Drusku aprēcos par to, kā viņi apspriež manas ciskas un rullīti. “Šitas baigi labais – kārtīgi iekniebj miesu!” – “Jā. Kam ir, ko kniebt.” Pēc 5h joprojām līst, bet jau mazāk. Esmu noskrējusi 50km, un tas man jau liekas labs sasniegums šībrīža fiziskajai sagatavotībai. Tālāk var atslābt un skriet, kā sanāk. Čīkstu atbalstītājiem, ka nevaru paskriet. Man saka, ka tās esot muļķības, un aizsūta tālāk trasē. Pēc brīža skatos, ka līdere Vita izstājusies. Saprotu, ka laikam pārsalusi slapjumā. Velns, būtu es zinājusi, būtu aizdevusi savas sausās drēbes, man to ir vairāk, nekā vajag! Nu labi, manas bikses tāpat viņai būtu par lielu. Bet kas notiek? Tā kā Vita ir ārā, uz tāfeles, kur ik pa brīdim tiek atjaunoti top3 rezultāti, parādās mans vārds! Izrādās, tagad skrienu pa trešo vietu. Pirmā Kristīne, otrā Lita. Nu nē, vai man to vajag? Nedrīkstēs nemaz pastaigāties? Vienu ultru gan esmu bez staigāšanas noskrējusi, bet tie bija 85km, un es pati normālākā formā. Nu labi, skries, tad redzēs.
Pēc 6h lietus ir praktiski beidzies, izlemju pārģērbties. Visu, līdz pat apakšbiksēm! Mamma pietur dvieli priekšā, ielokos sausās drēbēs un desoju tālāk. Jauna dzīvība iekšā, var skriet! Diemžēl Mihails izstājas, krampji nepāriet. Voļda arī sen jau ārā, kāja sāpot. Eh… Bet man jāskrien, kamēr var paskriet! Ieraugu, ka Kristīne staigā un baksta telefonu. Kas notiek? Ēšanas zonā uzzinu, ka viņa ir Stravā beigusi skriešanas aktivitāti. Tagad staigā un ir kilometru kilometrā ar Litu, bet tomēr ik pa brīdim redzu viņu skrienam. Atbalstītāji liek skriet, cik jaudas. Ja vien es varētu! Es ne-va-ru! Nevaru, bet skrienu. Vēl 5 stundas palikušas, vēl 4 ar pusi… Linda pieslēdzas manai komandai un pavēl nepāriet soļos. Es ne-va-ru!!! Bet turpinu skriet. Pati nesaprotu, kā un kāpēc. Skaitu galvā visādus teorētiskus laikus un kilometrus. Jau 70, jau 75… Vienā brīdī izrēķinu, ka tālāk varu tikai staigāt un tāpat 100 būs, bet līdzjutēji nepieļauj nekādu staigāšanu – cenšas mani uzkurināt un saka, ka Kristīne atkārtojot, ka neesot jēgas vairs skriet, ja Vita neskrien. Nu, lai būtu. Neizteikšos. Vēl kādas trīs ar pusi stundas palikušas, un es saprotu, ka es nepāriešu soļos. Es čīkstēšu, es vaidēšu, man sāpēs, man kļūs tikai vēl grūtāk, bet soļos es nepāriešu! Pati īsti tam neticu, bet vienlaikus es arī zinu, ka šis nu man ir jānoskrien līdz galam aiz cieņas pret sevi un pārējiem dalībniekiem. Te nav nekāda tautasbumba, te ir izturības skrējiens!
Trases malā uzrodas mans vīrs un visi trīs dēliņi. Atplaukstu smaidā. Nedrīkst slinkot! Jārāda taču dēliem, ka viņu mammīte kaut ko spēj! Mani puisīši patīk daudziem, un viņi ir vislabākie atbalstītāji! Pa kuru laiku man jau 90km? Nē nu skaidrs, ka 100 būs! Būs! Bez šaubām! Tas jau šķiet pavisam labs rezultāts. Neticami! Jau atkal līst pamatīgs lietus, viss ir slapjš, bet man vienalga, es tik skrienu. Fotogrāfs uzliek savam aparātam vāciņu: “Tev jau ir daudz bilžu!” Ik pa laikam ļaujos masāžai un ēšanai. Ak jā, tume. Es vienā brīdī palūdzu mammai, lai uztaisa man mazliet auzu putras – trešdaļu paciņas ātrvārāmo pārslu aplej ar karstu ūdeni. “Cik ūdeni?” – “Pilnu.” Ar domu, ka nu tik, cik vajag. Es tak nespēju šādā stadijā skaidri izteikties! Rezultātā dabūju pavisam šķidru strebekli. Manējie gan brīnījušies par tādu uzturdevu, bet ko tad var zināt, ko tiem ultramaratonistiem sagribas? Beigās sanāk ideāla tume! Izstrebju krūzīti, un vēderā ir gan ūdens, gan auzas! Perfekti!
Divas stundas pirms beigām parādās gaisma tuneļa galā. Kurš tad 2h nevar noskriet? Katrs var! Spēka nav, čīkstu, bet skrienu. Vienkārši skrienu lēnāk, lai nebūtu jāpāriet soļos, un tas strādā! Šī formāta sacīkstēs tāpat nekāds ātrāks finišs nepienāks. Jo lēnāk skriešu, jo mazāk nomocīšos. Diemžēl ir jau tik grūti, ka sametas slikta dūša no tās pašas tumes. Bet jākustas ir! Jau atkal čaloju ar līdzskrējējiem. Smaids sejā, uzmundrinu citus, citi uzmundrina mani. Dzirdu aiz muguras, ka es esot malacīte, ka es izskatoties viegla, ka es pēdējās stundās apbrīnojami vienmērīgi skrienot… Patīkami klausīties. Es arī speru ārā komplimentus, kādi nu sanāk. Rēķinu, ka nu jau otrā vieta man ir garantēta – Anitai esmu priekšā vairāk, nekā 10km. Pēdējā stundiņa klāt – izstrebju to savu nelaimīgo tumi un dodos skriet. Pamazām piezogas finiša eiforija. Simtnieks jau sen kabatā, izdomāju, ka vajag 105, lai būtu vairāk, nekā iepriekšējā reizē, kad skrēju 12h. Pēc tam izdomāju, ka vajag 108, lai būtu garākā distance, kas skrieta. Pēc tam – cik ta te vairs līdz 110? Skrienu tik uz priekšu, būs, nu būs! Finiša krītiņš man jau ir rokā, smaidu kā saulīte un desoju, cik var! Šī ir lieliska diena!
Aizejot pēdējā aplī, fotogrāfs ir atsācis šancēt, finiša zonā ir sanācis lērums cilvēku abās trases malās, visi aplaudē, auro, kliedz, sajūta un atmosfēra vienkārši fantastiska! Tikai viena balss pa vidu sauc: “Kāda jēga? Nav jēgas!” Jēga ir ietverta Šri Činmoja citātā, kas uzdrukāts uz diploma: “Ir tikai trīs uzvarētāji: Tas, kurš sacenšas ar sevi, tas, kurš finišē pirmais, un tas, kurš veic visu distanci.” Pirmā es nebūšu, bet sevi es jau esmu pārspējusi, un es veikšu visu distanci, sasodīts, līdz pēdējai sekundei! Skrienu no visas sirds! Līdz dīķa tālākajam galam un tad pēc iespējas tālāk atpakaļ, lai mazāk būtu jāklibo līdz finiša zonai! Vēl divas minūtes, vēl minūte! Cik tālu es aizlidošu? Pāri dīķim dzirdu korītī skaitām: “Desmit, deviņi… Trīs, divi, viens!” Svilpe un viss. Viss. Vairs nav jāskrien. Ar mokām pieliecos, uzvelku ar krītiņu līniju un pierakstu savu numuru. Kliboju uz finiša zonu, čalojot ar līdzskrējējiem. Apskāvieni ar skrējējiem un atbalstītājiem. Sanākuši vēl draudziņi klāt, kas apsveic un apjautājas. Apsēžos, beidzot apsēžos! Man pienes zupu. Tā šeit, kā vienmēr, ir lieliska! Smejos un ālējos. Es tak noskrēju 110,9 kilometrus, Jokohama, Alabama! To Jokohamu, Alabamu vakar izlasīju grāmatā, tas tāds “Sasper Jods” tipa izsauciens.
Dušās priecīgi čivinām, apbalvošanā čivinām vēl priecīgāk. Man otrā vieta, man pati labākā atbalsta komanda, man labākā diena pēdējā laikā un man vissmieklīgākās zeķes, daudziem patika. Pats sacīkšu direktors Valdis ancukā un vestē atver durvis un pavada visur, kur vajag. Apbalvo pilnīgi visus. Aplausi arī tiem, kuri nav ieradušies uz ceremoniju. Un redz, kā – es domāju, ka ne vella nenoskriešu, bet pārspēju sevi un noskrēju 110,9 oficiālus kilometrus. Taisnība vien vīram bija – nevajag sadalīt pjedestālu pirms starta!
Dubultmaratonam “Taisnais” pieteicos jau pērnā gada nogalē, jo es zināju, ka es to gribu skriet. Jauks, mazs pasākums ar lielām rūpēm par dalībnieku labsajūtu. Nākot tuvāk, plānoju skrējienus apkārt šim un rodas ģeniāla doma 2 nedēļas pirms Taisnā noskriet maratonu Kazdangā. Ja es būtu zinājusi, ka tas maratons būs tik reljefains un grūts, es to nebūtu darījusi, bet par maratona ietekmi uz dubultmaratonu vēlāk. Pirms pasākuma dodos uz veikalu iepirkt želejas un pie reizes ieķeru jaunu, labu lietusjaku, jo sola pamatīgu lietu, bet man visas jakas jau tādas, kuras smidzekli vēl tur, bet lietu jau īsti vairs nē. Skriešu sausā kūniņā, man būs viegli un labi, viss izdosies un jutīšies ērti. Būs vieglāk, nekā Kazdangā.
Sacensību rītā mani aizved uz startu, es pieņemu lēmumu skriet T-kreklā un lietusjakā. Sākotnēji biju saģērbusies siltāk, bet labi, ka draugi pierunāja vilkt džemperi nost. Ir silts. Pareizs lēmums. Starts pacilājošs, “Don’t stop me now” un skrienam prom, “ātrums ir tavā ziņā”. Sāku lēnām un mierīgi, bet vispār man ir doma uzlabot aizpērnā gada rezultātu, tāpēc izlemju, ka jau sākumā vajag skriet nedaudz ātrāk par tās reizes vidējo tempu. Kaut kā nemaz tik viegli tas nevedas, bet gan jau ieskriešos! Šķiet, ka dalībnieku trasē maz, bet varbūt man tā tikai liekas. Skrienu garām Sergejam, viņš nosauc: “Pagaidi!” Kas tad nu? Ak, pareizi, viņam vienmēr, vienmēr vajag paraustīt mani aiz bizes. Atļauju un skrienu tālāk. Ik pa brīdim smidzina, uzvelku kapuci un skrienu savā sausajā kūniņā. Ļoti labi, ka jaku nopirku! Nekādu dižo emociju nav. Apmācies, tumšs. Jaukāk ir brīžos, kad skrien gar ūdeņiem. Tad uzvējo silti vāli un luktura gaismā viss ir miglā. Nedaudz maģiski. Izdodas turēties pie skriešanas plāna, sasniedzu pirmo kp pie apmēram 14km. Aust gaisma, atstāju kp lukturi, atstajorošo vesti un citu balastu, ko novērtēju kā lieku. Diezgan nočammājos, bet gan jau atgūšu.
Skrienu tālāk, jūtu, ka neskrienas tik viegli, kā man gribētos. Daži kilometri lēnāki, nekā paredzēts, bet nu labi. Pirms starta teica, ka vējš būšot mugurā. Kādā mugurā? Ir riebīgs sānu pretvējš, tieši labajā acī, pie tam pietiekami stiprs, lai apgrūtinātu skriešanu. Es vienkārši skrienu un daru savu darbiņu. Nekā pacilājoša. Pirms starta man teica, ka jau gaidot manu sacīkšu aprakstu, bet ko lai es tur rakstu? Ka bez emocijām vienkārši skrēju uz priekšu? Pat nav nekādu skaisto dabas skatu, nekā nav. Tikai nogurums. No kurienes nogurums tik ātri? Šķiet, ka nepaspēju atjaunoties no taku maratona pirms 2 nedēļām. Jūtos stulbi, bet maratonu nenožēloju – bija forši. Pienāk otrais kp, dabūju melno tēju ar kaut kādu garšu, ir normāli. Galvenais, ka melnā.
Ap 30km noplīstu. Ātruma nav, motivācijas nav, nekā nav. Padodos. Varbūt vēlāk būs labāk? Pēc 8km būs pagrieziens uz Suntažu pusi, bet 8km ir tik daudz! Ķepas gaisā, viss, nevaru. Atmetu domu par kaut kādu rezultātu. Es pārķēru startu. Vai nav ģeniāli? Jūtos tik stulba kā olis. Kilometrs aiz kilometra, viss slikti, pienāk tas apendikss uz Suntažiem (tas tur vajadzīgs, lai salasītu pilnu kilometrāžu). Jāskrien pa kalnu uz leju, bet pretvējš sitas tieši sejā. Grūti. Pretī jau skrien Dace, viņa ir labu gabalu priekšā un izskatās moža. Galā redzu arī Anitu. Jau pirms starta novērtēju viņas abas kā stiprākas par mani. Es jau vairs necīnos. Pie 40km ir laiks man apēst kārtējo želeju, ir jāskrien pret kalnu, un esmu tik beigta, ka nespēju vienlaikus ēst un skriet pret kalnu. Pāreju soļos, tas ir viss. Beigas. Apsveru zvanīt atbalsta komandai un teikt, ka es finišā būšu krietni vēlāk, nekā paredzēts – lai aizbrauc uz kādu apskates objektu un nedirn lieki finišā. Bet nu labi, to vēlāk. Apceru, ka turpmāka ultru skriešana manā gadījumā ir bezjēdzīgs pasākums. Metīšu mieru. Var taču desmitniekus skriet! Uzeju pa kalnu augšā, atsāku tipināt.
Un tagad pavērsiens. 42,2km kp ieskrienu kā trešā, bet tur vēl uzturas Anita. Es tiešām nezinu, kā man izdevās viņu noķert, bet laikam jau ne man vienīgajai ir grūti. Anita grib kalniņus, lai vieglāk skriet. Kas viņai kaiš? Kā var kalniņus gribēt? Kamēr viņa mielojos, skrienu prom. Ja esmu otrajā pozīcijā, nav variantu atslābt. Es gribu pjedestāla vietu! Es drīkstu zaudēt, bet ne jau slinkošanas dēļ! Taisni tik uz priekšu! Tip tip tip! Uz ceļa ir izsista “trepe”, grūti skriet. Kur nav “trepes”, tur ir nomale, ciņi un zāle. Nav forši. Kilometri pa vienam vien rūk, iztēlojos, cik tālu es šajā laikā biju Kazdangas maratonā. Traki daudz vēl… Palikuši 38. Man ir 38 gadi, labi. Vēl 37. 37 gados man piedzima Oskars. Vēl 36. Tad es darbā sajutos tā pa īstam profesionāla un zinoša. 35. Kas notika, kad man bija 35 gadi? Laikam nekas, kovids. Bet 35 jau ir normāls, prātam aptverams daudzums, kuru ir reāli noskriet. Ik pa laikam uzlīst, bet es vairs nevelku kapuci galvā. Lai līst! Man patīk! Lietus ir silts, viss ir slapjš, es izbaudu. Kaifs! Vairs neatceros, kurā brīdī sākās tas trakais gāziens, bet nāca balts no debesīm, viss aiz krāgas, sāļais lietus līst man acīs, mutē un degunā, jūtos kā baseinā. Pirksti sakrunkojas. Kā vannā. Ainava arī kļūst rudenīgi dzeltenīga. Jūtu, ka skrienu augšā Vidzemes augstienē. Ir skaisti! Man patīk! Tomēr vēl būs, ko uzrakstīt! Tomēr man patīk skriet ultras, tomēr es to spēju, saprotu un māku! Pacilājums ir tīri emocionāls, fiziskais joprojām lejā. Kad ēdu želejas, atļaujos pastaigāties. Gaidu kontrolpunktu, jo tad būs palikuši 28km. Tie būtu 4 Kazdangas apļi. Pēdējie 4 Kazdangas apļi bija traki grūti, bet tomēr es tos pieveicu, tad jau šoreiz arī jāpieveic! Kp pienāk 27km pirms beigām. Man prasa, vai man viss esot labi. Nē, nav labi. Melnās tējas nav, ir kaut kāda mango un apelsīnu. Dzeru to pašu. Traki grūti tā otrajā pozīcijā skriet. Man pasaka, ka pirmā vieta esot ļoti tālu. To es zinu, bet es vairāk no trešās vietas mūku. Un tik šausmīgi daudz vēl jāskrien… Pačīkstu un prom.
Vēl 26. Normāli. Vēl 25. Vēl 24. Tas ir 12 ar katru kāju. Ne – nor – mā – li! Es vairs ne – va – ru! Āaaaa! Lietus līst, vējš pūš sejā. 23 līdz beigām. Saprotu, ka vajag uz krūmiem atliet. Nav spēka meklēt kādas tur slēptās vietas, vienkārši aizstājos aiz krūma un pietupjos tik minimāli, cik vien var. Man vienalga. No kapuces uzgāžas ūdens. Sanāk smiekli. Grūti uzvikt šortus uz slapjas ādas, bet kaut kā sakārtojos un prom. Vēl pusmaratons. Tad jau drīz trasē būs dzīvīgāk, sākšu ķert lēnākos pusmaratonistus. Vēl 19km. Skatos, kas tad tas priekšā? Vai tik tā nav Dace? Ir! Pastaigājas! Ei tu nost!!! Es tagad esmu pirmajā pozīcijā, vēl jāskrien 19km, vēl 18, un es esmu pirmajā vietā!!! Drausmas. Tas ir tik grūti! Kontrolpunkts. Gaidīju vēlāk, bet nu labi. Melnās tējas nav, dabūju atkal to mango. Fui, pretīga. Brīvprātīgie jūsmo par manu līderpozīciju un prasa, kur šampanietis. Kāds šampanietis, vēl par agru svinēt. Ir drausmīgi grūti. Pie 70km tomēr atkal viens kp. It kā melnā tēja, bet kaut kāda pretīga. Kas tas ir, ka nevar kārtīgu melno tēju dabūt? Ik pa laikam sāk sāpēt muskulis, ko savainoju Kazdangā. Nav labi. Tā kā vēders sagriežas. Nu ne jau tagad! Iedzeru ogli. Nav tik traki, ka krūmos būtu jāskrien, bet ik pa laikam jāpāriet soļos, ko es arī ļoti labprāt daru. Ir anormāli grūti. Vēl 12km. Kurš ta nevar noskriet 12km? Visi var! Visādi sevi motivēju, bet ir grū – ti. Man pasaka, ka es tūliņ noķeršot Āboljanku. Tiešām? Nevar būt. Atkal kaut kāds kontrolpunkts, kurā es tiešām noķeru Janku. Vai tā varētu būt, ka arī citiem ir grūti? Pie katra šķērsojamā ceļa stāv kungs pie oranža auto. Sāk šķist, ka viņš speciāli pārvietojas pa trasi, lai pielūkotu, ka es nešmaucos.
Kad paliek 10km, piemetu galvā vēl vienu, jo aiz 84 ir vēl tie 400m, tad vēl gps kļūda. Vēl 9, vēl 8… 8 ir šausmīgi daudz. Sāku ik pa kilometram mazliet pastaigāt. Kaut 5 soļus, bet pastaigāju, lai būtu, ko gaidīt. Pēc katra kilometra ir balviņa dažu soļu garumā. Gribu slinkot, bet es traki gribu arī to 1.vietu. Nedrīkst to atdot! Nekādā gadījumā! Vēl kilometrs. Aiziet! Aiz kārtējā līkumiņa ieraugu finiša arku pa gabalu. Tikai taisni, tikai uz priekšu! Ir, ir, ir! Es uzvarēju! Mani sagaida fotogrāfi, atbalstītāju ovācijas, aplausi un komentētājs, kurš informē, kurā gadā kāds tur basketbolists spēlējis ar manu numuru. Varat vienreiz minēt, kurš komentēja.
Pēc finiša apguļos lietusgāzē uz soliņa un mirkli atpūšos. Organizatori uzreiz klāt un prasa, vai man viss kārtībā. Nu jau ir kārtībā! Es tikai piekusu. Saņemu piedāvājumu sasegties, bet man nevajag. Baudu lietu, kas šaltīm līst man virsū. Kad kļūst vēsāk, velkos pamazām uz mājiņu pārģērbties, pie reizes palēkājot pa peļķēm. Neteiktu, ka ļoti izdodas, bet es vienkārši baudu savu uzvaru. Ne jau katru dienu sanāk uzvarēt! Un pirmoreiz es to izdaru ultrā! Mājiņā ir silti. Lēnām apsēžos, bet nevaru pielikt muguru pie krēsla. Noberzts, vai? No kā? Mājās apskatos, ka nospiests tikai no somas. Interesanti, jo man šī soma nekad nav nodarījusi sāpes. Laikam uzregulēju vaļīgāk, nekā parasti, tur tā vaina. Saģērbjos, sataisos, ir silti. Novērtēju, ka man ir atbalsts – pašai nav nekas jānes. Tikai pašai jāpārvietojas. Zupu man pienes klāt. Drīz vien ir apbalvošana. Izbaudu savu pirmo vietu! Dāvanas bagātīgas, esmu laimīga par sasniegto, čaloju ar citiem finišētājiem. Ir tik labi! Negribas ilgāk liedēt savu atbalsta komandu, velkamies uz mašīnu. Ivars no aizmugures nosauc: “Pamājam 2021.gada uzvarētājai Kristīnei un 2023.gada uzvarētājai Guntai!” Ļaudis arī pamāj. Nu bija tak labs pasākums! Būs vēl kādreiz jāuzskrien!
Vismaz vienu ultru šogad man vajadzēja. R-V rītā pamodos slima, CET nenotika, Siguldas kalnus negribēju skriet… Sanāk, ka pēdējā iespēja man šogad ultru noskriet ir dubultmaratons Taisnais – 84,4km pa bijušo Ērgļu dzelzceļa līniju. Lai iet! Nesenā laikā divi maratoni ir noskrieti, treniņš pietiekams.
Pirms sacīkstes plānoju ekipējumu. Sola kādus 5-10 grādus. Pusgarās bikses, apakškrekliņš, plānais džempis, somā cimdi katram gadījumam. Būs labi! Domāju, ko ar lukturi, jo pirmo kādu pusotru stundu būs tumšs. Varētu skriet ar štruntīgo pagraba lukturi un tad atstāt kontrolpunktā, lai aizved kaut kad līdz finišam. Ja kaut kur loģistikas gaitā nozudīs, žēl arī nebūs. Bet vēl var paņemt nenormāli labo un dārgo speciāli nakts orientēšanās pasākumiem domāto lukturi, ko Krišjānim uzdāvināju… Bet tam ir paliels akumulators. Somā jau ielien, bet to man būtu bailīgi atstāt KP. Pēc ilgām pārdomām nolemju skriet ar labo. Noņemu galvas jostu un garo vadu, uztaisu tā, ka paliek tikai akumulators un mazs lukturītis kā gredzens ap pirkstu. Nesīšu līdzi!
Sacensību dienā jāceļas pirms četriem rītā. Pamostos ar vienu vēlmi – ieritināties segā un gulēt. Bet nav variantu, jābrauc! Esam nokomplektējušies trīs skrējēji un šoferis Dāvis, kurš aiz (daļēji) brīva prāta un labas sirds mūs nakts vidū ir gatavs vest uz Sauriešiem un pēc tam pa mājām. Izeju pagalmā, piebrauc auto, grasos jau iekšā kāpt, bet tur kaut kāds čalis ar skūtu galvu. Drīz vien piebrauc manējie, izstāstu šito, tie saka: “Varbūt tas bija Brekte!” Vispār Brekte kā pilsētas galvenais sātanists pie visa vainīgs, arī pie tā, ka mums tagad jābrauc skriet. Paskaidrošu, ka man mākslinieks ļoti patīk un, smejot par visām tām sātanisma lietām, smejos nevis par pašu, bet par tiem ļautiņiem, kuri viņā saskata sātanistu, kanibālu un ko tur vēl. Bet vainīgs ir, ja! Arī pie tā, ka ārā ir -1 grāds (daži vēlāk teica, ka visi -3), nevis +5, kā biju gaidījusi. Apkārtējo ietekmē uzvelku vēl vēja necaurlaidīgo, plāno jaciņu. Labi, ka bija līdzi paņēmusies! Cimdus arī uzreiz rokās. Ejot uz startu, izliktas lāpas. Atkal nosmejam, ka galvenais sātanists tomēr te ir bijis ar savām elles ugunīm. Gribas vienu no tām lāpām paņemt, lai siltāk. Pa skaļruņiem kaut kāds popūrijs ar pusdziesmām, arī Pienvedēju “Ejam mājās”. Aizejam uz mašīnu un noklausāmies dziesmu pilnā garumā. “Nevaru vairs izturēt, esmu vecs, gribu mājās…” Nekāds mājās, vispirms jānoskrien!
3… 2… 1… Starts! Sliedes, taka, lukturīši, smaidīgi skrējēji. Es pasaku: “Noteikti pārķeriet startu!” Ļaudis tā arī dara. Aizskrien kā plēsti. Es skatos pulkstenī un cenšos nepanesties visiem līdzi, bet vienalga kaut kā par ātru sanāk. Dzelzs tilts, uztaisīts koka celiņš. Man patīk! Vienā brīdī pametu skatu uz atpakaļu, lampiņas neredzu. Esmu pēdējā? Nu labi. Pirmkārt, tam nav nekādas nozīmes, otrkārt, ultra vēl ne tuvu nav sākusies. Jāšķērso ceļš. Kāpjot pāri sētiņai, tomēr ieraugu kaut kādas gaismiņas aizmugurē. Laikam nūjotāji. Skrienu daudzmaz reizē ar kādu kungu. Visu laiku skatos pulkstenī. Te par ātru, te par lēnu, te pulss, te vispār izdomāju, ka pulkstenis kaut kā tizli uzlikts, jāpārkārto. Kamēr kārtoju, pauze nospiežas. Labi, ka vispār nenostopējās. Atgādinājums nobloķēt. Tā tur tirinos, kamēr sarāju pati sevi. Nu kas tas ir, ko? Es nevis skrienu, bet blenžu pulkstenī! Tā nedrīkst! Pārvelku piedurkni šim pāri, iekārtojos ērtā tempā un sāku baudīt. Jā, šādi ir labi! Spīdinu savu orientēšanās lukturi mežā, ir labs. Pat vāveres kokā var redzēt, arī tālu priekšā esošo skrējēju atstarotājus. Veca peronmala, mājas, koki, pļavas, izcirtumi. Galvā skan tā Pienvedēju dziesma. Sergejs mani noķer un prasa, ko es tik lēni skrienot. Neko nezinu, man liekas, ka skrienu normāli. Ir sarēķināts, ka ar vidējo tempu 7:00 es paspēju 10h, kas ir reāli, bet ar 6:25 var nonākt galā ātrāk par 9h, kas ir optimistiskākais plāns īpašas veiksmes gadījumā. Pulkstenī paskatos, kad nopīkst kārtējais kilometrs, gandrīz visu laiku ir drusku ātrāk par to 6:25. Pagaidām labi. Ieskrienu siltā gaisa plūsmā. Laikam kāds dīķis blakus, saglabājis vakardienas siltumu. Joprojām tumšs, bet priekšā pamale sāk sārtoties. Arvien vairāk, arvien košāk, arvien zeltaināk, līdz sākas brīnišķīgi zeltaini sārts saullēkts. Ja sākumā pukojos, ka startu taču varēja taisīt vēlāk, lai viss būtu pa gaismu, tad tagad priecājos, ka organizatori mums ir devuši šo lielisko iespēju redzēt saullēktu. Man kā absolūtam ne-rīta cilvēkam nemaz tik bieži šo nesanāk izbaudīt. Tā, kas tas tāds? Līkums? Dzelzceļa stiga iet taisni, bet ar krūmiem aizaugusi, iebrauktais ceļš ved caur sētu. Izskrienu cauri sētai, pametu aci uz aizmuguri – nē, no šīs puses izskatās, ka varēja izskriet taisni. Forši, es laikam aizskrēju nepareizi Taisnajā. Kā to var dabūt gatavu? Labi, vienalga, reku bufete! Nofotografējos, paņemu tēju, skatos – pie stacijas kartona dāma ar kungu ar izgrieztām sejām, kur var savu galvu iebāzt un nofočēties. Fotogrāfs atsaucīgs, aizcilpoju pie stenda, neviens kungs gan nepievienojas, bet nekas. Iebāžu galvu dāmas vietā. Kamēr vēl tikai 15km noskrieti, var paākstīties, vēlāk jau nebūs tam spēka! Paņemu vēl kolu un prom. Vēl nosaku brīvprātīgajiem, ka es lasu nolikumu, tāpēc man ir sava krūze. Izrādās, viņiem neviens nebija pateicis, ka jābūt ar savu krūzi. Nu labi, kas man.
Ir jau gaišs, lukturis nobāzts somā, ik pa 10km apēdu želeju. Skrienas labi, joprojām patīkams ātrums. Pie kādiem 20km noķeru dāmas un divu kungu kompāniju, kas sākuši slinkot. Apsveicinos, viens kaut ko drukā ģimenei, vispār viņi izbaudot skrējienu un dabu. Drusku tālāk apdzenu galīgi sanīkušu kungu, tālāk vēl divi kungi skatās uz atpakaļu un laikam cenšas to trešo pavilkt līdzi. Nosmejamies par to, kuram uz kuriem dibeniem jāskatās, es aizskrienu pa priekšu. Pļavas, mežs, bebraine, atkal mežs, salna. Kur saulīte silda, tur salna kūst nost. Baudu rudenīgi dzelteno dabu. Kilometrs pēc kilometra, hops, jau atkal bufete. Patīkami redzēt šiverējam pazīstamus cilvēkus. Viens skrējējs izstājas. Iemetu mutē desu, fiksi izrauju kolu, paņemu līdzi tēju, tip tip prom. Man ir ienākusi prātā doma, ka šī varētu būt mana pirmā ultra vispār bez staigāšanas, ja neskaita KP, pēc kuriem soļoju, kamēr izdzeru savu tēju.
Izdzertais šķidruma daudzums sāk prasīties ārā. Vispār jau biju nodomājusi zaļo pieturu taisīt pusceļā vai pēc tā, lai iztiktu ar vienu tādu pauzi, bet nupat jau saprotu, ka ir tikai knapi 30km, bet man tā spiež, ka to jau vairs nevar turēt. Metu acis uz abām pusēm, bet nevaru atrast piemērotu vietu. Dzelzceļa uzbērums, abās pusēs sanāk nogāze. Līdzenākās vietās kaut kādi lauki, traktori jau pukšķina. Gluži ceļmalā arī negribas bikses vilkt nost, mazums, ieraudzīs vēl kāds, aizskaršu viņa tikumiskās jūtas, iesūdzēs mani tiesā. Kā saukts, parādās sānceliņš. Es fiksi tajā iekšā. Redzamība gan ir, bet vismaz formas pēc kaut kādi krūmi mani atdala no trases, derēs. Kādu galonu iztecināju ārā, kaifs! Čik čik, sakārtojos un skrienu tālāk. Ienāk prātā doma sarēķināt, cik vēl jāskrien, bet ātri, ātri metu to domu no galvas ārā. Tas ir pārāk nenormāls cipars, lai laistu savās smadzenēs. Joprojām jūtos labi, skrienas viegli un mierīgi. Noķeru Sergeju, viņš saka, ka man esot skaista bizīte. Aprunājamies, es aizskrienu uz priekšu. Pamanu, ka es apdzenu tikai kungus. Kur ir dāmas? Starta sarakstā taču bija daudz! Cik reāli izgāja uz starta, es tumsā neredzēju. Nupat jau man liekas, ka es skrienu tīri pieklājīgi, apdzenu vienu pēc otra, bet kungi vien! Visas pēkšņi baigās ultramaratonistes? Visas priekšā? Nu labi, kas man? Sāku gaidīt sānceļu uz Suntažiem. Jāaizskrien līdz baznīcai un atpakaļ, lai savāktu tos nepieciešamos kilometrus. Nepatīk man tas apendikss, tad būtu labāk startu pārcēluši atpakaļ! Pa kalnu lejā, pēc tam atpakaļ augšā… Galā vēl pie tam neviena tiesneša, viss uz godavārda. Vienīgais labums – reversajā posmā var apsveicināties ar skrējējiem. Atgriežos dzelzceļa stigā. Drīz jau pusceļš. Skrienu iekšā KP, saņemu sajūsmas saucienus, mani sauc vārdā, apsveic. Ieknakstu kaut ko vēderā, izdzeru kolu, paņemu līdzi tēju, un tad es saprotu, kāpēc es neapdzenu nevienu dāmu. “Tu esi no sievietēm otrā!” Āaa, ko? Uz redzēšanos! Es skrienu!
Kristīni es nenoķeršu, bet tā otrā vieta gan būtu ellīgi patīkama! Es nezinu, vai es priecājos, ka tieši šeit uzzināju par savu pozīciju, bet man ir pieauguši spārni. Es lidoju! Labi, ka neskrienu ultru pirmo reizi mūžā, zinu, ka vēl nedrīkst tos spārnus pārāk plest vaļā, vēl vesels maratons priekšā, bet tas nu ir skaidrs, ka nebūs nekādas slinkošanas. Skrienu kā pa mākoņiem. Vicoju reizē ar kādu kungu, pati runāju maz, lai taupītu spēkus. Priekšā cilvēki. Ak, tie būs lēnākie maratonisti, kas nesen startēja no Suntažiem! Nūjotāji. Apdzenam daudzus, nūjotāji viens pēc otra man saka, ka esmu otrā sieviete, pa jokam vēl solās aizkavēt trešo vietu. Patīkams tāds atbalsts! Ik pa laikam skrienu ar kādu kopā, bet pamazām no visiem atsvabinos, jo man nav laika. Man jāskrien! Tikai uz priekšu, taisni uz priekšu! Ak jā, nemaz tik ļoti tas Taisnais taisns nav. Tad jau R-V ir taisnāks. Redz tikai līdz nākamajiem krūmiem, nevis kilometriem uz priekšu. Šeku reku 50km klāt. Skaitu, ka paliek, rupji rēķinot, 35km. Tas jau ir daudzmaz aptverams kilometru skaits. Sāku skaitīt uz atpakaļu.
Vēl 34km. 34 gados es piedzemdēju Atvaru. Tas bija brīnišķīgi!
Vēl 33km. 33 gados es nopirku dzīvokli. Tas bija brīnišķīgi!
Vēl 32km. 32 gados es piedzemdēju Ernestu. Tas bija brīnišķīgi!
Tā skaitot, esmu nolidojusi kārtējo aptuveni 14km garo posmu. Pēkšņi ceļa vairs nav, ir sliedes! Kaut kā kārpos pa dzelzceļa akmeņiem, neesošu taku un zāli, tepat jau 56km un KP. Bufete izskatās vilinoši – bagātīgi klāts galds, ugunskura zupa, sēžamie, nevienu nekur prom nedzen. Bet man nav laika, es nezinu, cik tālu aiz manis ir 3.vieta! Laikam izskatos nožēlojami, jo man vairāki cilvēki paprasa, vai man viss kārtībā. Jā, ir, ir kārtībā! Paķeru tēju un lasos prom.
Pie kādiem 25km līdz beigām atkal skrienu ar kungu. Viņš daudz runā, bet ir manāmi piekusis. Sarēķinājis, ka katrs km jāskrien vismaz 6:40, lai finišētu 9 stundās. Būs, būs! Labi, vēl viena bufete priekšā, kur sanāks aizkavēties, bet tas jau nekas, pārējos kilometros ietaupīsies. Kungs gan nejūtas tik pārliecināts, saka, ka ilgi man līdzi neturēšoties. Ak, bet kāpēc tad tu tik daudz runā, mīļo cilvēk? Taupi spēkus! Tālāk skrienu viena. Nevarētu, protams, teikt, ka man šausmīgi viegli klātos. Ultra nav viegls pasākums, bet tādai tai arī nav jābūt. Ik pa laikam ceļmalā ir motivējoši plakātiņi. Piemēram, “ja tas būtu viegli, visi to darītu”. Nuja, nuja! Vēl 22km, vēl 21, vēl 20, vēl 19… Lai gan esmu ļoti nogurusi, jūtu sevī spējas tiešām pieveikt ultramaratonu bez staigāšanas. Tikai jānoskrien 18km, es taču varu noskriet 17km! Ik pa laikam jāšķērso kāda ieleja ar strautu dziļi, dziļi lejā. Tiltiņi ir bez margām. It kā jau ceļš plats, nav iemesla nokrist, bet vienalga katru reizi iedomājos, ka, noveļoties lejā, tur iznākums būtu viens – Brekte varētu atnākt pēc līķa un uztaisīt kādu instalāciju. Ha ha. Sāku domāt par kaut kādiem stulbumiem. Kāds bija Hannibalam uzvārds? Lekters? Lektors? Nē, laikam Lekters. Diezgan ilgi nodarbinu sevi ar šādiem te intelektuāliem vingrinājumiem, kamēr nolemju finišā kādam gudrākam paprasīt. Vēl arī jānoskaidro, vai barības vadā ir peristaltika. Apdzenu divus kungus, tie izbrīnā, ko es tik ātri skrienu. Liek pastāstīt, ko es lietoju. Ak, neko tādu, dārgie draugi, es tikai zinu, ka esmu otrajā vietā! Nav viegli skriet ar šo apziņu, galīgi nav! Hops, pēdējais kontrolpunkts, paēdu, padzeros. Izrādās, ka ūdens man sistēmā ir vairāk, nekā pietiekami, neesmu nevienu reizi uzpildījusi. Nemaz tik daudz netērējas vēsā laikā, arī bufetē sanāk padzerties vairāk šķidruma. Īstenībā labi, nav jātērē laiks uzpildei. Tā, viss, vēl 16km, es to varu!
Pēdējais nogrieznis līdz finišam. Cenšos nepārcensties, skriet mierīgāk, bet vienalga visu laiku sanāk tikai kāda kripata pāri 6 minūtēm kilometrā, atsevišķi kilometri pat ātrāk. Vai es tā izturēšu līdz beigām? Ir jāiztur! Vēl 14km, tas ir kā līdz Stūnīšu pieturai un atpakaļ. Vēl 12km, tas ir kā līdz Lapiņu dambim un atpakaļ. Vēl 11km, tas 4+7. Ir grūti, ir grūti! Apdzenu pusmaratona distances nūjotājus un pa kādam lēnākam skrējējam. Man nesanāk palēnināties, jo visu laiku galvā ir tā doma par 2.vietu. Kas tas, augšupceļš? Vispār jau visa trase ir viens vienīgs augšupceļš, mēs skrienam augšā uz Ērgļiem. Aizķeros aiz akmens, kāju sarauj krampī, bet ātri atlaiž. Grūti, grūti, grūti! Karsti arī. Cimdi jau sen kā novilkti, gribu piedurknes pastumt augšā, bet tās ar sviedriem ir pielipušas pie rokām. Ai, lai paliek tāpat! Cik ta te vairs palicis? Katru kilometru skaitu un rēķinu. Pa vidu vēl kaut kāds nesankcionēts KP, esot pusmaratonistiem paredzēts. Izskrienu tam cauri bez apstāšanās. Vēl 2km, vēl pusotrs… Rēķinu, ka droši vien pulkstenis saskaitīs vairāk, tāpēc domās finišu atbīdu tālāk, lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu. Pārsteigums izrādās patīkams – pēc līkumiņa ieraugu finiša arku. Āaaa! Tešu uz priekšu pilnā ātrumā, te jau vairs nav, kam taupīties, jāizbauda līdz galam! Draugu saucienu pavadībā ieskrienu finišā! Ir! Viss! Es to izdarīju – noskrēju ultramaratonu bez staigāšanas!
Pēc finiša gan pastaigāt nevaru. Ar mokām eju piesēst un pamieloties no finiša maisiņa. Intervija, kuras laikā no laimes apraudos, sarunas, eju ģērbties, bet es tik ļoti nevaru paiet, ka vairāki cilvēki neatkarīgi viens no otra piedāvājas mani aiznest, apjautājas, vai viss kārtībā, un pajautā, vai man ir viss nepieciešamais. Paldies par rūpēm, draugi! Man viss ir. Es izbaudu! Jā, es tiešām nevaru paiet, kājas ir izbeigušās, un tiešām bija tik traki, cik izskatījās. Bet sāp tikai muskuļi no pārslodzes, nekādu traumu man nav. Ģērbšanās ir mājiņā. Ar mitrajām salvetēm apslaukos, to netīrumu kārtu no kājām noberzt nevaru. Vēlāk mājās izrādīsies, ka tur ir ne tikai netīrumi, bet arī iedegums. Priecīgi smiedamās, saģērbjos, pačaloju ar citiem. Ak, es esmu laimīga! Kāpēc es skrienu tos anormāli nenormālos gabalus? Tāpēc, ka tie dod laimes un eiforijas sajūtu! Un man vēl pjedestāls! Sapošos un eju ēst zupu, čalot ar draugiem, sagaidīt savējos finišā un vispār labi pavadīt laiku patīkamā kompānijā. Trešās vietas dāmu gaidām pāris stundu. Tas nozīmē, ka es pilnīgi mierīgi varēju atslābt, sēdēt bufetēs un diez ko nesteigties, bet es neko nenožēloju. Nav ne vainas reizi par visām reizēm vienu ultru noskriet kārtīgi!
Ak jā, Hannibala uzvārds ir Lekters, un barības vadā peristaltika ir. Un Dāvis solās mūs ar Kristīni vēl kādreiz kaut kur aizvest, kas nozīmē, ka būs jāskrien vēl!
Cēsis Eco trail ir pasākums, kurā, ja vien neesmu stāvoklī, skrienu garo distanci. Bez jautājumiem – jāskrien un viss. Šogad ~85 km samērīti klasiskajā maršrutā, kurā ir daži jauninājumi.
Iepriekšējā vakarā sapakojos un ar Kristīni un Agnesi dodos uz Cēsīm. Visu ceļu zviedzam par kaut kādām muļķībām, garastāvoklis labs, gulēt arī īsti nevar aiziet, jo nespējam aizvērties. No rīta grūti piecelties, bet, kad jau ir no gultas ārā, tad ir viss kārtībā. Patirināšanās Cēsīs, starts, pirmie kilometri jau no galvas zināmi. Ir 6:00 no rīta, viss ir miglā. Zāle piemirkusi, zeme no iepriekšējo dienu lietus arī slapja, botas drīz vien arī samirkst. Ninierim šoreiz jāskrien pa neierasto pusi, ūdens ir spoguļgluds, virs ezera ir migla, kas austošajā saulē ir spoži balta, un virs ūdens spīd saule. Izskatās, ka pa ūdens virsu varētu aiziet prom gaismā. Gribas tā arī tur palikt, bet nevar – sacensības tomēr! Virs pļavām ir migla, bet, kad aizskrien līdz Gaujai, tad jau pamazām tā izklīst. Man nepatīk tie Gaujmalas augi, viņi smird pēc karstuma. Ierastajā pļančkā samērcēju kājas pavisam, tad uzraušos kalnā augšā, skrienu, eju, skrienu, eju un sāku domāt, ka tomēr dikti daudz vēl jāskrien. Pirmie 30 km parasti ir tie grūtākie, cenšos atrast skaistumu jau tagad, nevis gaidīt tos maģiskos 30 kilometrus. Palēninu gaitu un izdodas – tak skaisti apkārt! Mežs, upmala, smilšakmens klintis! Kaut kāds smaids sejā parādās, beidzu steigties un sāku baudīt. Pirmajā kontrolpunktā ap 17. km ir brīnišķīgi brīvprātīgie. Atrod pareizos vārdus, ko pateikt, piedāvā piesēst, pamasēt kājas, ja vajag. Viņus vajadzētu kādā no pēdējiem punktiem, nevis pirmajā!
Pēc kontrolpunkta sākas augšā – lejā. Viss pazīstams, diez ko nesteidzos, bet pamanos pamatīgi atsist ceļgalu, lienot pāri nokritušam kokam. Sāpīgi. Trakākais, ka turpina sāpēt! Nē, nē, nē, to taču man nevajag, un jau pašā sākumā! Vēlāk sāpes pāriet vai aizmirstas, nezinu. Redzu meža gariņu mājas trases malā. Marķējums tāds īpatnējs. Brīžiem ir marķējums pie marķējuma, brīžiem ir grūti pamanāms. Vienam līkumam gandrīz aizskrienu garām un ar skumjām konstatēju, ka tur varēja nogriezt trasi. Cik cilvēku to netīšām arī izdarīja? Ceru, ka neviens. Nākamais kontrolpunkts pienāk ātri, man saka, ka daudzi esot nomaldījušies. Viņi kilometru ziņā ieguva vai zaudēja? Morālajā noteikti zaudēja. Vēl uzzinu, ka viss bars jau esot aizskrējis, un es te esot ieradusies pēc ilgāka pārtraukuma. Skaisti. Esmu pie beigām, un tas nav uzmundrinoši. Uzzinu, ka pirmajam un pēdējam būšot lidojums ar Aerodium. Nē, pavisam pēdējā es negribu būt. Zinu, kuri tur skrien, un negribu būt lēnāka par viņiem. Paēdu un lasos tālāk.
Sākas īstais Gaujmalas posms un arī mans šķendēšanās posms. Tie nenormāli daudzie strauti un upītes! Un katram strautam sava grava, kurā jālien iekšā un tad ārā! Virziena norādes ir nevis pa labi vai pa kreisi, bet taisni augšā! Paskatos un jā – tur tiešām ir vertikāli augšā. Āaaa! Sāku atkal just atdauzīto celi. Pagalam nepatīk. Kur var paskriet, skrienu, bet es nevaru paskriet pa stāvumu. Pieņemu galīgo lēmumu nestartēt Stirnu buka Vilkā, jo tur būs daudz kalnaināks. Lai skrien tie, kuri tam ir sagatavoti, es neesmu! Reljefs kauj mani nost, bet man patīk skriet ar baudu. Šeit arī ir reljefs, bet nav tik traks, un līdzenākos gabalus pat sanāk izbaudīt. Kilometri gan nelasās. Brīnumainā kārtā noķeru kādu kungu – tad jau neesmu ar tik mežonīgu atstarpi no citiem! Mežs ir skaists. Brīžiem liekas, ka kādu cilvēku redzu, bet tas vienmēr izrādās koks vai sakne, vai akmens, vai marķējums. Taka kļūst arvien šaurāka, mežonīgie augi arvien agresīvāki, kļūst grūti pārvietoties. Uznāk neliels izmisums – vēl nav pat puse noskrieta, vēl kādi 50 km priekšā! Nenormāli! Pavisam negaidot parādās Amatas ieteka Gaujā. Tur jābrien pāri. Fotogrāfs no otra krasta sauc, ka esot līdz celim. Pirmais solis iedzen dziļāk. Man saka, ka skrējēji tur esot bedri izsituši, metoties upē. Tālāk tiešām ir seklāks, un botas piedzenas pilnas ar smiltīm. Pēc upes ir pārāk neskrienams posms. Cik kilometru tur tā būs jāvelkas? Brien un brien, cilpo kā zaķis pa līkumainu taciņu. Vienreiz beigsies šitais? Beidzas. Sākas kaut kāds laumiņu mežs, sūnu vīriņu mītne otrpus upei. Vai nu pāri upei ir klintis, vai arī rāpies kaut kur augšā un pats esi uz klints. Skaisti. Ļoti skaisti, tiešām. Tad daži kilometri pa granteni. Saule drusku par karstu, pieveikto kilometru skaits joprojām pārāk niecīgs. Atkal noķeru to pašu kungu, ko reiz jau apdzinu. Sākam runāt un nospriežam, ka viņš netīšām kādu gabalu nogriezis. Eh, ko nu daudz – galvenais, lai visi dzīvi finišā! Kontrolpunktā esmu ar dalītām jūtām. No vienas puses, viss labi – var apsēsties pie galda, paēst. No otras puses, kaut kā nesaskan man ar brīvprātīgajiem. Pataisu somu vaļā un eju ieliet “plaušā” ūdeni, man nāk palīdzēt, bet nepaskatās un piegāž somu ar ūdeni. Kopā ar vēl dažiem skrējējiem ēdam, un brīvprātīgie līksmi spriež, ka vēl tikai kādi 10 cilvēki trasē aiz mums palikuši. Es saprotu viņu prieku, ka varēs slēgt ciet punktu, bet kā dalībniekam gan nav īpaši priecīgi dzirdēt, ka esmu viena no pēdējām. Jā, un vēl mēģina iestāstīt, ka pēdējais punkts ir 6 km ātrāk, nekā ir patiesībā. Labi, ka neticēju! Ai, ko nu daudz, ne jau vienmēr ar visiem var būt uz viena viļņa. Jāskrien tālāk!
Sākas pretīgi skaistais Amatas takas gabals. Beidzot sarēķinu, ka varu paspēt kontrollaikā, ja tālāk tikai eju. Ļoti nepatīk doma, ka trase šogad ir garāka, nekā parasti. Pat nezinu, kāpēc tas man nepatīk. Līkumoju un domāju, kāda velna pēc es te vispār skrienu, bet kaut kā pamazām noskaņojums mainās. Vairāk jāpievērš uzmanība drošībai. Aiz dažām saknēm jau aizķeros, jūtu, ka vienā brīdī kājas pirksti nobrāžas. Sākas klinšainās takas, kur ir visu laiku augšā – lejā. Kad esi augšā, tad ļoti jāskatās zem kājām, jo brīžiem taka pieiet pavisam tuvu kraujas malai. Ja tur aizķeras, tad var arī planēt lejā. Nē, nomirt es te negribu! Koncentrējos uz skriešanu, marķējumu neskatos, jo tāpat zinu no galvas, kā te jāskrien. Godīgi sakot, marķējuma vietām nav vispār. Nezinu, kā es justos, ja skrietu te pirmo reizi. Pēc finiša uzzinu, ka dažādi marķētāji esot bijuši – tas izskaidro to, ka brīžiem bultas un lentas pašas lec acīs, bet brīžiem nākas stāvēt uz vietas un bolīties apkārt. Noķeru Vinetu. Viņai sāp. Žēl, ka tā, bet man tā priecīgāk, ka neesmu mežā gluži viena. Mana ierastā tūristu tualetes būdiņa joprojām vietā, un to es arī izmantoju. Pa to laiku mani apdzen Vineta, pēc tam es atkal viņu. Taciņas ir dubļainas un stāvas, ļoti jāskatās zem kājām. Pienāk mans “mīļākais” kalns, kurš pirmajā gadā, kad es skrēju CET, bija diezgan bīstams, bet pēc tam tur parādījās trepes. Šogad trepju margas jau nedaudz paļurkājušās. Brīnumainā kārtā man tas kāpums vairs nelikās tik mežonīgs, kā stāv manā atmiņā. Nu, labi. Drīz vien ir kontrolpunkts, kur jau sēž cilvēki. Sabiedrība, ļoti labi! Pieēdos arbūzu, dabūju ūdeni, kola gan beigusies. Nekas, paēdu vēl arbūzu un gurķus. Ēdams ūdens, ļoti ērti!
Vēl pārītis kilometru gar Amatu, un tad jau gan trakākais beidzas. Noķeru Igoru, parunājamies, palaipojam pa dubļiem, tad viņš aizskrien prom, tad atkal es viņu noķeru. Tas pats ar Vinetu. Ceļš, mežs, pļava. Redzu pa gabalu, ka viens skrējējs aizskrien nepareizi, bet viņš ir pārāk tālu, lai es viņu sasauktu. Kas ar viņu notika tālāk? Nav ne jausmas. Atkal mežs, un tad es pazaudēju marķējumu. Jau esmu pieradusi, ka brīžiem tā nav, tad nu skrienu tik tālāk – gan jau tur, aiz tā stūra, būs. Bet nav. Liekas loģiski, ka jāskrien tur, bet arī tur nekā nav. Griežos atpakaļ un atrodu vietu, kur aizskrēju nepareizi. Kādu puskilometru vai drusku vairāk noskrēju pa lieko, bet zaudēju daudz laika, blisinoties apkārt un domājot, ko nu darīt. Noskaņojums arī drusku pabojājās. Atkal nācās apdzīt tos pašus cilvēkus, bet vismaz parunājos, un tas pat ultrās ir tas labākais – var patarkšķēt ar domubiedriem. Esmu ātrāka, tāpēc skrienu prom. Sākas posms, kura citos gados nebija. Normāls, skrienams ceļš. Nopriecājos, ka vēl varu paskriet. Kāpumos gan atļaujos pastaigāt. Vienā tādā kāpumā pretī brauc mašīna, es paeju uz malu, aizķeros aiz akmens un zemē esmu. Sāpīgi sasitu abas plaukstas, no abiem ceļgaliem sūcas asinis. Viens ir sasists tā pamatīgāk, tur ieķērušies sīkie akmentiņi, kurus pēc finiša ar ziepēm mazgāšu ārā. Pagaidām neaiztieku, lai nesāk sāpēt. Stulbākais, ka uz asinīm sarodas mušas. Man nepatīk, ka mušas dzīvojas gar maniem ceļgaliem! Brīnumainā kārtā noskaņojums gan ir labs. Izrādās, ka es pat varu paskriet pret kalnu! Attālums līdz finišam nu jau šķiet cilvēcīgs. Sākas trases zināmā daļa. Sauss priežu mežs. Kur tāds te gadījās? Ceļmalā aug vārpu veronikas. Daudz vārpu veroniku. Un viss, man aiziet ciet vai atnāk vaļā, nezinu. Kaut kas atveras. Esmu laimīga. Tās veronikas! Es nespēju izstāstīt, es skrienu. Tālumā kaut kur skan mūzika. Rāpjos Vāļukalnā, nu jau dzird arvien labāk. Ak, tas taču ir manu mīļo Divplākšņu apkalpotais punkts Ozolkalnā! Ēriks noteikti ir uzlicis mūziku, kā jau vienmēr! Smaidu un rāpjos augšā. Tad lejā, tad atkal augšā. Brūklenes. Ēdu. Ozokalnā savējie. Apčubina mani kā nākas, es paziņoju, ka esmu citā pasaulē, un skrienu tālāk.
Kaut kādi dubļi, Žagarkalns. Ir grūti, bet es joprojām esmu kaut kur citur, tāpēc to grūtumu nejūtu. Jūtu tikai laimi. Nuja, tieši tāpēc taču es skrienu ultras! Tieši tāpēc! Šo sajūtu dēļ! Es nezinu citu ceļu, kā pie tām tikt. Uzraušos arī līdz Cīrulīšiem, un cik tad tur paliek! Apbrīnojamā kārtā joprojām spēju paskriet. Uzskrienu arī augšā pa klasisko Cēsu kalnu. Pilnībā. Ja uzskriešu, tad Cēsis mani mīl, un es uzskrienu. Pļavā noķeru Jāni, pajokojam, ka vēsture atkārtojas. Pie pils trepēm viņš jau elpo man pakausī, es pat nezinu, kāpēc, bet es saņemos un paskrienu jaudīgāk līdz finišam. Ir! Ir! Kārtējais ultramaratons pieveikts! Esmu laimīga!
Pēc finiša novelku botas, izmetu miskastē zeķes. Drusku salst kājas, tāpēc nolemju uzvilkt sausās zeķes, kas man katram gadījumam bija līdzi. Tās ir slapjas, jo tā brīvprātīgā pielēja manu somu ar ūdeni. Priecājos, ka šis pārsteigums mani nesagaidīja trasē, jo nebija vajadzības pēc zeķu maiņas. Noskaņojums ir labs. Lauris man pienāk klāt ar mikrofonu un liek runāt. Nu tad speru arī ārā gan par asinīm un mušām, gan par veronikām. Ļoti jau nu sakarīgi, bet es vēl neesmu atgriezusies realitātē un negribu arī. Satieku Kristīni, ejam uz kopmītnēm nomazgāties. Dežurante uzzinot, ka esam noskrējušas 85 km, saka: “Nu, meitenes… Izskatāties gan tā, ka varētu vēl tikpat noskriet!” – “Jā, nākamgad!” Nu re, tas ir pateikts!
km 
-