Šī gada Cēsis Eco trail man bija ceturtais pēc kārtas. Iepriekš biju skrējis visas īsās distances (15km, 32km, 42km), tāpēc šogad jau labu laiku iepriekš biju izlēmis, ka startēšu garākajā distancē. Šogad CET garā distance atgriezās pie CETa klasiskās distances garuma 76km garumā. Protams, pēc nedēļu iepriekš ļoti vāji aizvadītā Stirnubuks posma Kamparkalnā, galvā šaudījās arī domas, ka varētu vispār CETā nestartēt. Nedēļu pirms CETa ņēmu ļoti viegli, bet īpašu uzmanību pievērsu magnija un sāļu saturam organismā, lai neatkārtotu nedēļu iepriekš piedzīvoto Stirnubukā.
Galvenais mērķis CETā bija uzvarēt un noskriet distanci 6h20min-6h30min robežās, bet, tā kā pēdējā brīdī startam pieteicās Lietuvas taku skriešanas 4.numurs Modestas Bacys, kuram ITRA rangā performance index ir krietni augstāks kā man (750 vs 694), tad viens no mērķiem mainījās uz -> cīņa par uzvaru.
Starts agri no rīta (5:00), kas mani ļoti priecēja, ņemot vērā to, ka karstuma vilnis Latvijā turpinājās. Pirms starta biju izstrādājis plānu, ņemot vērā, ka visus galvenos konkurentus (M.Bacys, E.Dzalbs, K.Biktimirovs, Kumpiņš, Blūmiņš, Haritonovs) diezgan labi zināju. Plāns bija sākumā ļaut Modestam skriet prom, jo viņš vienmēr sāk diezgan ātri un agresīvi, bet pašam tikmēr turēties kopā ar Ediju, lai nebūtu jādomā par tempu un skrējiena sākums būtu maksimāli relaksēts.
Starts – Ērgļu klintis (17km) – 1:15:18
Kā plānots, tā arī notika. Modestas uzņēma tempu, kurš man bija nedaudz par ātru, līdz ar to kopā ar Ediju nedaudz iepalikām, bet aiz mums turējās man kāds nepazīstams džeks, pēc mana prāta – optimists, jo viņa ekipējums priekš tik garas distances un laikapstākļiem bija visai niecīgs (250ml pudelīte, kas arī neatbilda sacensību nolikumam). Sākums bija nedaudz smagnējs, bet pēc pāris noskrietiem kilometriem sāku justies ļoti labi un skriet plānotajā tempā ~4:00-4:10min/km. Tā kā pirms gada biju skrējis 42km distanci, tad sākums man bija ļoti labi zināms. Man par pārsteigumu apmēram pēc 15km Edijs lēnām sāka iepalikt, tāpēc nedaudz sevi sāku bremzēt, jo plāns tomēr bija skriet maksimāli ilgi kopā. Kontrolpunktā pie Ērgļu klintīm ieradāmies 39″ aiz Modestas, bet mūsu optimists no aizmugures bija pazudis, sākoties tehniskākam apvidum.
Trases nogrieznis, kur noteikti ir jāskrien, jo kāpumu praktiski nav, un jāskrien daudz pa ceļiem. Tā kā Edijs tomēr lēnām, bet iepalika, tempu piebremzēju un apjautājos, kas par lietu. Saņēmu atbildi, ka negrib pārķert startu. Ideja laba, bet, tā kā es jutos ļoti labi, tad pieņēmu lēmumu skriet savā tempā un koncentrēties tagad uz to, lai noķertu Modestu. Pēc saņemtās informācijas trasē – viņš man ir priekšā aptuveni 1,5′ – 2′. Žagarkalna kontrolpunkts pienāca diezgan raiti, uzpildīju svaigu dzeramo ūdeni savā mīkstajā 0,5l pudelītē, lai būtu ar ko atšķaidīt uz muguras esošo 1,0l Isostar long energy drink.
Žagarkalns – Amatas tilts, Skaļupes (9km) – 49:12; T=3:20:21
Posms, kuru pirms pāris nedēļām biju skrējis treniņā, līdz ar to ļoti labi zināju, ko sagaidīt. Pirmie pāris km – ne visai skrienami, šaura taciņa gar Gauju, bet pēc Rakšu ZOO drīz vien ir ceļš, pa kuru atkal jāskrien bez īpašas taupīšanās. Tā kā esmu palicis viens, tad ieeju tādā kā autopilotā (ritmā), un kilometri krājas ļoti raiti, skrienas viegli un koncentrējos uz to, ka Modestas ir tepat vien priekšā. Ieskrienot kontrolpunktā, saņemu apstiprinājumu, ka lietuvietis ir priekšā tikai kādas 30″. Uzpildu ūdeni, apelsīns, kola, arbūzs un prom.
Amatas tilts, Skaļupes – Amatas tilts, Kārļi (13km) – 1:03:13; T=4:13:34
Arī šo trases posmu esmu skrējis treniņā un apzinos, ka Modestas jānoķer līdz Zvārtes iezim, jo pēc tam ir sarežģītais Amatas upes takas posms, kur kompānija noderētu. Sajūtas saka priekšā, ka Modestas ieraudzīšu uz pļavas, jo pārsvars viņam ir ļoti niecīgs. Tā arī notiek, izskrienot uz pļavas, viņš man ir priekšā aptuveni 20-30″. Izskatās, ka viņš ir palicis nedaudz lēns, tāpēc nolemju viņu pieķert maksimāli ātri. To arī izdaru aptuveni pēc 1,5km. Te sākas pārsteigums, nav trases marķējuma, Modestas zvana orgiem un saka, ka marķējums nolasīts un skries pēc GPS, kā arī atmiņas. Labi, ka šo posmu esmu skrējis un man ir skaidrs, kur jāskrien, bet protams, ka pārliecības īsti nav. Sākumā bija plāns, noķerot Modestu, uzreiz arī no viņa atrauties, bet šis pavērsiens, ka marķējums ir nolasīts, liek man plānu pamainīt, un nolemju skriet aiz Modestas, un no viņa “aiziet” noskrējienā uz Rakšiem. Ja godīgi, tad šis Amatas upes takas posms ir reāli briesmīgs gan fiziski, gan tehniski, gan mentāli. Šaura, aizaugusi taciņa ar saknēm un bebru alām, tas nekas, ka salīdzinoši līdzena. Maratons noskriets bez problēmām un vēl drusku, pienāk 50km uz mana Suunto Spartan ultra, un sāk piezagties arī diezgan liels vājums. Hm, to es nebiju plānojis, līdz ar to sāku vairāk domāt par šķidruma un enerģijas uzņemšanu. Patīkami, ka kāpumā pirms kontrolpunkta bija sapulcējušies atbalstītāji un uzmundrināja, doma bija tikai viena – pēc iespējas ātrāk tikt prom no Amatas upes takas, jo nespēju to vairs izturēt. Labi, ka man tomēr ir kompanjons, kurš liekas, ka ir atguvis spēkus un paliek ātrāks par mani. Velns, vēl pēc kontrolpunkta ir pāris kilometri pa sasodīto Amatas upes taku! Kontrolpunktā uzturos nedaudz ilgāk kā Modestas, paēdu arbūzu un apelsīnu, uzpildu ūdeni un aizskrienu no kontrolpunkta praktiski 1′ vēlāk, cerot, ka tas atmaksāsies vēlāk.
Amatas tilts (Kārļi) – Ozolkalns (15km) – 1:29:50; T=5:43:24
Trases nogrieznis, kurš izšķīra sacensības. Pēc kontrolpunta nespēju saņemties, lai skrietu normālā ātrumā, jo emocionāli Amatas upes taka mani bija pieveikusi. Sevi motivēju ar domu, ka drīz būs normāls ceļš, un varēs skriet nevis skatīties visu laiku, kur liec kāju. Izvelkos cauri atlikušajiem 3km pa Amatas upes krastu, zīmīgi, ka uz taciņas redzu beigtu vāveri un tajā brīdī domāju, ka jūtos tieši tā! Pagriezienā pēc Melturu kroga uz ceļa ieraugu sev priekšā Modestu, hm, tad jau arī viņš nav bijis īpaši ātrs šajā posmā. Secinu, ka viņš man priekšā ir mazāk par 1′. Tātad spēle sāksies atkal no jauna?!? Ha! Kurš Tev to deva, jo pirms ceļa sasniegšanas vēl jāskrien gandrīz 2km pa nenormālo s*du – vecu meža treilēšanas ceļu, kur nātres un zāle līdz viduklim, kā arī risas līdz celim. Šeit es tieku piebeigts un nu mana motivācija ir tikt līdz finišam, jo atlikuši vien nieka 20km. Karstums pieņemas spēkā un skriet paliek aizvien grūtāk, nākošais pārsteigums mani sagaida brīdī, kad izvelkos no meža uz lielā ceļa, pagrieziena bultiņa it kā ir, bet tā slīpi sagāzta un marķējuma nav ne uz vienu, ne otru pusi. Cenšos atcerēties, kur īsti šeit jāskrien, jo šis ir posms, kurš iepriekšējos gados bija citāds. Atmiņa saka, ka pa labi, bet varbūt arī tā slīpi iekšā nepļautajā pļavā tā kā rāda bultiņa?! Uz mirkli reāli apjūku, pieņemu lēmumu skriet pa labi. Skrienu, bet marķējuma nav. Sasodīts! Ā, te nu tas ir – marķējums ir sapļauts un atrodas grāvī, jo nesen ir grāvmalas ir izpļautas. Vienkārši fantastiska!Bet nu es vismaz zinu, ka līdz finišam vairs nav palicis nekas sarežģīts, izņemot to, ka distances pēdējos kilometros ir kādi 600m jāpaceļ pa Cēsu pampakiem! Reāli līdz Ozolkalnam velkos, it kā ceļš praktiski visu laiku, bet nespēju skriet ātrāk par 4:30min/km. Domu par Modestas noķeršanu esmu atmetis un īstenībā sāku skatīties uz aizmuguri, jo nav ne mazākās nojausmas, cik tālu ir kāds konkurents aizmugurē. Lai nonāktu Ozolkalna kontrolpunktā, sākumā ir jāpaceļ Vāļu kalns, tad jānoskrien lejā un tad augšā Ozolkalnā. Īstenībā kāpumos ir vieglāk nekā pa līdzeno, jo solis uz augšu ir diezgan raits. Kontrolpunktā uzzinu, ka Modestas ir priekšā kādas 5-7′, bet tuvākais sekotājs iepriekšējā kontrolpunktā esot bijis kādas 35′ aiz manis. Skaidrs, īsti cīņa par uzvaru vairs nebūs, bet otrā vieta finišā būs stabili!
Zinu, ka šie pēdējie km būs smagi, jo lielākoties distance ir ar reljefu, neskatoties uz to, ka finišu var praktiski ar roku aizsniegt! Nekādu pārsteigumu šajā posmā īsti nav, izņemot to, ka sāk mesties krampis labā ikra muskulī, bet sāls man ir beidzies, līdz ar to jāskrien nedaudz saudzīgāk. Patīkami skriet, kad zini, ka tiksi līdz finišam un apzinies arī to, ka tas nebija nemaz tik grūti. Vienīgi tāda vilšanās sajūta ir par to, ka finišā skrienot Tevi praktiski neviens nesagaida, jo visas īsās distances startēja pirms 35′ un pat komentētājs Tevi pamana tikai tad, kad jau esi finišējis un dzer ūdeni.. Nu nav tās patīkamās taku skriešanas finiša sajūtas, kā ārzemēs, kur finiša atmosfēra ir viena no balvām par pieveikto distanci!
Finišā esmu gandrīz par 8′ lēnāks kā Modestas, īpaši par to nebēdāju, jo ar viņu rēķinājos, kā potenciālo uzvarētāju, līdz ar to esmu finišējis atbilstoši ITRA spēka rangam, praktiski izpildot nosprausto laika mērķi. Sajūtas pēc finiša arī ir krietni labākas kā pēc savas pirmās ultras vai līdzīgi pieveiktas distances kādā no rogainingiem, tātad esmu palicis piemērotāks garajām distancēm! Pozitīvais ir arī tas, ka jutos ļoti spēcīgs distances pirmajā pusē un praktiski 50km noskrēju bez jebkādām problēmām. Nezinu gan, vai es nākošgad atgriezīšos Cēsīs, lai skrietu garo distanci (vai jebkuru citu), jo sacensību organizācijai šis tas pietrūkst. Visi rezultāti šeit.
Nākošais lielais piedzīvojums ir plānots septembra vidū Skotijā, kur skriešu Pasaules čempionātu skyrunning Ring of Steall Skyrace!
Skriešana man vienmēr ir bijusi vairāk par emocionālo ne fizisko labsajūtu. Lēmums, ka vēlos šovasar skriet ultru, bija pilnībā emocijās balstīts, jo sportiskā forma ultru skriešanai nav īpaši piemērota. Pēc trīs gadu pārtraukuma ļoti gribējās tās īpašās sajūtas, pārdomas un pārdzīvojumus, kas rodas skrienot ilgi. Gribējās atgūt pārliecību, ka arī tagad, pēc bērniņa piedzimšanas, to spēju paveikt.
Tā nu attapos agrā sestdienas rītā CET garās distances startā, viegla panika. Gaisma aust, sākam skriet, kustība aizdzen satraukumu, un jau pēc dažām minūtēm vienkārši baudu lecošo sauli, dabu un citu skrējēju kompāniju. Skrienas labi, ik pa brīdim ar kādu papļāpāju. Tā kā tiek solīta karsta diena, sevi nebremzēju, kamēr skrienas, jāskrien, lai karstumā mazāk kilometri atlikuši. Zinu, ka teorētiski tā nav pareizi, bet šoreiz atļauju sev šādu pieeju. Skatu un trases baudīšana un pilnīgs iekšējs prieks pat to, cik forši ir skriet, turpinās līdz Amatas takai. Kulminācija baudīšanai ir pie Ērgļu klintīm, Gauja, no kuras ceļas rīta migliņa, un fonā skan akordeons. Te varētu arī palikt. Amatas taka noliek lietas savās vietās un atgādina, ka nevajag no sevis nez ko iedomāties un skriet ultru bez attiecīgiem treniņiem ir sāpīgi. Saņemu pēc nopelniem, klūpu, krītu, atsitu kāju nagus, tieku pie zilumiem un nobrāzumiem. Spēka skriet nav, ja saņemos, tad drīz atkal aizķeros aiz kādas saknes. Eju. Brīnos, ka neviens neapdzen, jo jūtos nožēlojami lēna, bet pilnīgs nespēks nav iestājies. Vēl. Netālu no dzeršanas punkta lieliska muzikālā pauze. Līdz dzeršanas punktam saņemos paskriet. Surikatu dzeršanas punkts. Serviss, ballīte, laipnība un uzmundrinājumi. Pametot punktu, liekas, ka nu būtu jāsaņemas uzskriet, bet karstums spiež pie zemes, kājas beidzot ir aptvērušas, ka ir piedzītas un par skriešanu nekādu sajūsmu neizrāda. Tā kā šis nav pārgājiens, vismaz lejupceļus skrienu, pat tas ir grūti. Ap Rakšiem ir klāt mans ultru draugs lielais tukšums (var saukt arī par Mīktmiesi). Tā sajūta, ka iekšā nekā nav – ne spēka, ne domu, ne jūtu, ne labā, ne sliktā. Nekā nav. Tā nu abi ar Neko velkamies uz priekšu. Pulkstenim beigusies baterija, nevaru vairs sevi izklaidēt ar ātruma analīzi un potenciālā finiša laikā aprēķināšanu. Lielais tukšums par šo pavērsienu priecājas un aug lielāks. Eju un izbaudu prātā tukšumu. Zinu, ka tieši šo sajūtu vēlējos, tādēļ domu par padošanos nav, un pārāk lielā sevis žēlošanā neieslīgstu. Ir grūti, bet to taču es zināju, ka būs grūti, tas nav nekāds pārsteigums. Sporta dzēriena garša gan ir noriebusies, atļauju sev par to dusmoties un sapņoju par tīru ūdeni. Ozolkalnā raušos diezgan veikli, jo zinu, ka te jābūt dzeršanas punktam, tātad – ūdens, kaut kas garšīgs un legāla iespēja pastāvēt. Ozolkalns. Ūdens, sāls, arbūzs, apelsīni, brīvprātīgo smaidi un uzmundrinājumi. Skats uz Gaujas ieleju – brīnišķīgs. Zvans vīram, lai paziņotu, ka atlikuši pēdējie 8km, saku, ka vajadzēs pusotru līdz divas stundas, viņš atbild, ka būšu ātrāk kā pēc pusotras stundas. Nestrīdos, bet zinu, kādā stāvoklī ir manas kājas, un viņa prognozēm neticu. Dodos uz finišu. Reizēm saprotu, kur esmu, reizēm apjūku mazajās ieliņās. Izbaudu grūtumu un eju, eju, patipinu, eju. Pēdējie kilometri šķiet gari un bezgalīgi. Karsti. Kāpjot slimnīcas kalnā apjaušu, ka teorētiski varu iekļauties 10h, cenšos saņemties. Tukšums izplešas. Pils parks un uzmundrinošā Vāveru un Riekstu kompānija. Spēju vien pamāt ar galvu, ka viņus redzu un novērtēju. Kāpjot pa trepēm pazūd pēdējais spēks un savaldība, emocijas milzīgas. Finiša bildes vēl neesmu redzējusi, bet nekas skaists tas nebūs, asaras līst pār vaigiem. Finišs. Viss. Pilnīgi viss. Viss ir noskriets un viss ir izskriets, nekas nav palicis manī.
10:00:10, desmit stundās neiekļāvos, bet šādi – pat skaistāk. Papildus pārsteigums – otrā vieta vecuma grupā. Neteikšu “nekad vairs”, jo skaidri zinu, ka skriešu vēl, reizēm daudz.
Sākums šim piedzīvojumam – lauzta labā potīte Bezengos, Kaukāzā, Krievijā 2017. gada augustā. Tad 5 nedēļas ģipsī un visnotaļ interesants rehabilitācijas process, mēģinot atgūt potītei kaut cik sakarīgu kustību amplitūdu. Tas nenotiek ātri. Ja ģipsi noņēma 3. oktobrī, tad pirmos 2 km uz tredmila noskrēju tikai 23. oktobrī. Bet tas netraucē būvēt plānus. Maza reference uz rehabilitācijas procesa piezīmēm no 30.-31.10.2017.
30.10.2017.
[..] Vakarā spams no Sanitas Gobas – rīt sākas pieteikšanās Eireg Ultra trailam uz 2018. gada jūliju. Cik jāskrien? Mazāk nekā līdz Valmierai pa horizontāli, bet, ja pieskaita augstuma metrus, tad sanāk arī līdz Valmierai. Kaut kā pēdas kņud, pirksti trīc…
Kas zin, kā tas viss rīt beigsies…
31.10.2017.
Uzķeros uz provokatīvās reklāmas par Eigera Ultru un plkst.10:59 jau sēžu kaujas gatavībā uz reģistrāciju. Sasssodīc! Man to vajag?! Jā, bet tur smuki! Bet būs sasodīti grūts 101 km! Nu bet kalni… Ok, te nu esmu, mēģinu piereģistrēties. Reģistrējies skaities tad, kad samaksāts. Spiežu pogu „pay” un viss nokaras. Gaidu, spiežu, gaidu, spiežu. Hmm, laikam nav lemts. Varbūt tā arī labāk. Tagad nav laika čakarēties, paredzēts viens skype-meeting. Pēc tam nočekošu, vai ir vēl kas darāms E101 sakarā.
Pēc mītiņa skatos meilu – ir kaut kāda ziņa no kantora, kas šim pasākumam mēģināja nodrošināt apmaksas sistēmu un negaidīja tādu tautas interesi, ka uz 500 vietām būs 1200 gribētāju jau pirmajā stundā. Man ir nosūtīts links, caur kuru varu atjaunot savu statusu no brīža, kad sistēma uzkārās, un samaksāt.
Pēcpusdienā redzu savu vārdu sarakstos. Nu tad tā, atkal esmu ieberzusies. Būs jāsāk trenēties. Uz šīs spārnotās nots vakarā dodos paskriet piecīti (pusotru reizi).
Sanitas sarakstos nav, viņai sanāca vēl garāks pasākuma pieteikšanās apburtais loks nekā man, bet pēc 2 dienām arī viņai izdodas iespraukties sarakstā. Forši – būsim divas dāmas no LV un viens čalis, kuru pagaidām vēl nepazīstu.
Nu, Eiger, gaidi ciemos! Vispirms paskraidīšu apkārt kādas stundas 20, paskatīšos, kur labāk kāpt, un tad jau… kas zin!
Pavasaris’2018
Pamazām tiek sakrāti kilometri. Neteikšu cik, jo tas ir apkaunojoši maz, ja grib sagatavoties ultrai.
Loģistika turp – nopērku lidojumu turp uz Cīrihi dienā pirms skrējiena, Sanita arī lidos no Latvijas uz Cīrihi, tad ar auto līdz starta vietai, iečekoties hostelī, kas nobukots jau ui, cik laicīgi (paldies Sanitai).
Loģistika atpakaļ – Ryanair no Bergamo. Posms Eigers-Bergamo vēl miglā (mākonī?) tīts, atstāju vietu pēdējā brīža improvizācijai.
Marta beigās aizbraucu patrekingot pāri visai Maljorkai, to tad arī uzskatīsim par lielāko ķeksīti E101 treniņu procesā.
Maijā noskrienu Rīgas Lattelecom maratonu uz 3:50. Nothing special, bet ņemot vērā treniņu biežumu un kilometrāžu, nelielas veselības šaizītes (lauztā potīte te neskaitās, tā sevi liek manīt tikai pa retam), baigo psiholoģisko bedri no kreņķiem – tad rezultāts nav nemaz tik slikts.
Pa vidu vēl pāris xrace, kur jūtos nu tā – viduvēji. Brīnumus no sevis negaidu un nesagaidu, bet galīgi arī neizgāžos.
Jūnijā na haļavu dabūto Stirnu buka dalību izmantoju pieveicot 29km pa Piebalgas pampakiem. Jaunie Inov-8 man samoka mazo pirkstiņu, bet pati vainīga – vajag taču nagus nogriezt pirms skrējiena. Nu, it kā es to nezinātu! Bet gadās feileri.
Dārza darbi pacietības treniņam, tik pieķeru sevi pie fakta, ka pacietības man arvien mazāk, fiksāk apnīk, fiksāk sāku besīties. Mjā…
Bedre nepāriet, Eigers tuvojas. Redzēs, vai kalnu gaiss un ekstra slodze spēs mani sapurināt. Pieķeru sevi pie domas – nu kas man lika pieteikties? Es tiešām gribu 26h challange? Nezinu, šobrīd nezinu. Bet, kā sacīt „nauda dūta, jāēd”, tad nu pamazām revidēju ekipējumu un taisos braukt paskraidīt pa Eigera pakāji. Nogriezīšu nagus un skriešu tajos pašos Inov8, citos treniņos bija ok.
01.07.2018., svētdiena
Sanita atsūta bildi no trases 80. kilometra – skats uz Eigera Z sienu no sava treniņa. Noziņo, ka tur 31 grāds, mums Latvijā tikai 13. Pēc brīža zvana un saka – nezin, ko darīt. Esot samežģījusi potīti, sāp. Skriet E101? Vai pārreģistrēties uz 51? Vai pārcelt uz nākamo gadu? Tā kā pēc 6 nedēļām viņai plānos UTMB, tad lēmums visnotaļ sensitīvs. Sportiskie draugi zina, ka no manis baigo līdzjūtību fizisku sāpju un traumu gadījumā nevar sagaidīt. Tikai uzjautāju – vai sapampusi kāja, vai var paiet, un vispār – vēl 2 nedēļas, varbūt aties, ja traki nenoslogos. Varu iedot kompresijas zeķīti. Nevaru ielīst iekšā otram, tik zinu, ka, ja ir sabūvēti tādi plāni kā Sanitai un ieguldīts tik daudz treniņprocesā, kā viņa dara dažus pēdējos gadus, tad atteikšanās var būt nenormāli smags moments. Pēc balss izklausās tik moža, ka saku – man šķiet, ka varēsi pieveikt visu. Ja ne nolidot, tad pieveikt kontrollaikā. Kaut vai reizē ar mani. Es bez ambīcijām – gribu izbaudīt skatu un dabūt finišētāja akmeni kaklā.
Sazināmies pēc 2 dienām. Sanita piedalās, ies uz visu simtnieku. Juhuu! Latvijas meitenēs ir spēks!
Jūlija sākums
Darbā biki daudz darba, biki stresiņš, biki netieku galā ar savu depresņaku, veselība klibo – lēkā temperatūra, slikti guļu, pavasarī izrakstīto miega šaibu deva beidzas. Tā – te nu esmu – netrenējusies, ar sliktu pašsajūtu, sliktu miegu, sagurusi un dusmīga un taisos pieveikt 101km pa horizontāli un 6.5km pa vertikāli. Ar piespiešanos saplānoju savu maršrutu pēc Eigera. Pēc skrējiena vienu nakti palikšu pie Sanitas, pēc tam ar busu uz Milānu, B&B pie Bergamo un tad Ryanair uz Rīgu. Un 5 dienu piedzīvojums būs galā.
Lai komplekts būtu pilnīgs, organisms dienu pirms izbraukšanas piesaka sieviešu dienas. Bingo! Tā vēl trūka, ka 2 dienas pirms starta vienkārši mirstu nost, gribu tikai saritināties čokuriņā un mačā varēšu atkal eksperimentēt ar sieviešu ekipējumu. Aaaaassshhhh!
13.07.2018., piektdiena
Tieši tā – piektdiena, 13. datums un jālido. Aizslauku mistikas domas malā un esmu lidostā ļoti savlaicīgi. Bet īstajā brīdī, lai pastāvētu blakus rindā ar Porziņģi un viņa svītu. Tad jau diena būs forša!
Sagaidu Sanitu, kura ir nedēļu dzīvojusies pa Latviju, kopā lidojam uz Cīrihi, tad ar Sanitas auto uz Weggis, kur viņa dzīvo. Maza pauze un tad tālāk uz starta vietu Grindenwaldi – pilsēta slavenās Eigera ziemeļu sienas pakājē un E101 skrējiena centrā. Hostelis ir 600m attālumā no starta. Ideāli!
Šis skats mani sagaida pēc skrējiena – no Sanitas mitekļa loga. Ideāli!
Izņemam numurus, uztaisām pāris bildes „pirms”. Sākas 13. datuma šaizes – Sanita saprot, ka aizmirsusi mājā vienu kedu pāri, ar kurām taisījās skriet; ka līdzi ir otrs pāris, kuram, savukārt, aizmirsa paņemt pēdiņas. Fiksais risinājums – nopērk rezerves pēdiņas.
Pirms. Eigers man aiz muguras mazliet maskējas.
Vajag paēst, jau ap plkst.19. Visi ēstūži pilni, tā ka paliekam pie organizatoru telts un viņu pasta party varianta. Tikai paņemam nevis makaronus, bet maizi ar sieru (garšīgi, bet varbūt ne pati labākā izvēle, pasmagi kuņģītim).
Hostelī esam istabā 4 – mēs abas, viens Sanitas paziņa no Šveices un viens vācietis. Pēdējais gan prot krist uz nerviem, tāds plātīzera tips. Labi, ka nav daudz laika komunicēt, jāsakravā somas un gulēt. Jāceļas plkst.2:30, jo plkst.4:00 jau starts.
Somu krāmēju un pārkrāmēju vairākas reizes (kā parasti, kapačojos ilgi), salieku pusceļa maisā rezerves kedas, tīru drēbju kārtu, mitrās salvetes un pat mazo dvielīti – ja laiks atļaus, es čammāšos un pārvilkšu svaigu kārtu. Tā kā mans mērķis ir vienkārši ar baudu finišēt, es varbūt šādas ērtības varu atļauties pat īsajā – 100km gonkā.
Starta pakā ir iedots arī neliels timetable. Kad pētīju gonku, mājas lapā neatradu tādu foršu time table, tikai KP nosaukumus un laikus, kad punktu slēdz. Un viss. Nosūtīju orgiem piemēru, ka redz’ – UTMB piedāvā foršu tabulu ar distanci metriem augšup, lejup, un tikai tad KP slēgšanas laiku. Man atbild – mājas lapā ir, un atsūta linku uz to pašu minimālo sākotnējo tabulu. Eh, pati pētīju karti + augstumu grafiku un mēģināju samērīt un uzģenerēt sev ērtu time table. Kaut kas aptuvens sanāca, tak jau labāk kā nekas. Vai nu bija tur mans pirksts vai nē, bet starta pakā saņemu organizatoru sagatavotu tabuliņu ar gandrīz visu vēlamo info. Vienīgi kolonnā „hohe +” ir summārais augstums no sākuma, nevis no KP uz nākamo, tas pats uz leju, tas pats ar distanci. Nu nekas, būs mazliet jāparēķina līdzi, būs ko darīt. „Ielaminēju” tabulu ar līdzpaņemto caurspīdīgo lentu un pielīmēju pie numura.
kombinētā tabula
(Baltās kolonnas orgu piedāvātie cipari, pelēkās – mans papildus aprēķins excelī jau pēc mača, lai saprastu, kas īsti tas bija, kāpēc kontrolpūķis mani tomēr gribēja noķert)
14.07.2018., sestdiena, E101 vai E~85?
Guļu štruntīgi (4 stundas), bet tas jau man šogad ir standarts, pamostos pirms modinātāja, kas uzlikts uz plkst.2:30. Hostelis piedāvā brokastīs maizi ar sieru un gaļiņu, bet izvēlos savu aplejamo auzu putru. Drošāk. Un vispār – trijos naktī štopēt iekšā maizes negribu. Sanita gan paēd maizītes, kas varbūt arī izrādījās izšķiroši.
Pirms starta nododam savus mantu maisus, uz kuriem ir uzlīme ar dalībnieka numuru, vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu!!! Kā ar GDPR?
tūlīt būs!!!
pirsmsstarta drudzītis
Neliels starta drudzītis un plkst.4:00 tiekam distancē. Vēl vajag lukturīšus. Sajūtu ziņā šis starts, protams, atpaliek no UTMB pompozā starta, te viss tā piezemētāk.
Sākums uzreiz ir pret kalnu, pirmie km cauri pilsētai pa asfaltu, ielu apgaismojuma pavadībā. Pēc pāris km sākas sastrēgums, jo ceļš ieved mežā un pāriet jau zemes takā. Sākas štoperi, gaidīšana, bet nav tik traki un besīgi, kustamies. Bet pa priekšu iet viens japānis, kurš brīžam uzvedas tā neorganizēti – tad nevajadzīgi liek lēnāku soli, tad atkal fiksi patipina, tad grib apstāties pabildēt un tad vispār ņem un palaiž pukšķi tieši man sejā. Cūka gatavais! Drīz taka iziet no meža, kļūst platāka, varu šo dīvainīti apdzīt.
Pa ceļam apēdu pusi želejas.
Kaut kāds jauns organisma gļuks – niez ceļgals. Tā ka nevar paskriet nepakasot. Stiepju roku, mēģinu pakasīt tāpat tempā – nestājoties. Kas šis tagad par jaunumu?!
Šajā posmā pāris reizes samaināmies ar Sanitu, bet skrienam katra par sevi. Negribu viņu sabremzēt ar savu beztreniņu ātrumu. Kad esam izgājuši no meža, redzu viņu kaut kur 100m priekšā. Pēc brītiņa jau klāt kontrolpunkts. Esmu šo nogājusi kaut kur zem 2h, kontrollaiks ir 3h. Ar šādu aprēķinu kļūstu optimistiska, jo šķiet, ka kontrolpūķa jautājums man nebūs aktuāls, ja šādi iet.
Piefiksēju, ka time table, kas pielīmēts numura otrā pusē, nemaz tik labi negrib tur turēties un pārvietoju somas mazajā kabatiņā, lai visu laiku pa rokai.
Kontrolpunktā tusiņš, bet es nestājos, man ūdens pietiek, ēst negribas un ir pašai savs, skrienu tālāk. Beidzot var sākt skriet, ceļš uz leju. Sanitai pauzīte, viņai ir tikai divas 0.5l pudeles. Priekšrocība – mazāk ko nest, bet mīnuss – katrreiz tomēr jāstājas.
Varu uzskriet, varu apdzīt, ko arī daru. Pašlaik smuki ripo, par spīti tam, ka galva mazliet sāp un dun, un laikam tomēr „no kuģa uz balli” manam rumpim nepatīk. Pakausi spiež skrūvspīlēs.
pa ceļam
Ir brīžam jāpakāpj, bet tomēr liela daļa ceļa iet uz leju, vietām pa šauru, stāvu asfaltu uz leju, tā ka ir jābremzē, lai neizslīdētu no trases. Lai mazāk bailes no izslīdēšanas, mazliet uzdziedu. Tas palīdz – jāatceras vārdi, aizmirstas, ka ir bail nokrist. Un arī citi skrējēji paiet malā, kad šāds traks elements nesas lejā no kalna.
Jāskrien garām kādai vagoniņa stacijai, bet tur ļoti uzrunājošs uzraksts, ka esot arī WC, to arī izmantoju. Kam tad negribas ērtības? Gan man, gan pērējiem skrējējiem – pat tā, ka pēcāk izveidojas rinda. Šī ir pauze un lietus jakas pauze (sāk smidzināt tāds smalks, biezs lietutiņš, kas veļas no mākoņa). Kamēr čammājos, man garām paskrien Sanita, tik kaut ko nobubina, ka pavisam nejūtas labi, ka kaut kas ar kuņģi nav kārtībā. Drīz jau otrais kontrolpunkts (man joprojām vairāk kā stundas rezerve), kur redzu viņu iejukušu pūlī, sniedzoties pēc ūdens. Man sistēmā vēl daudz dzeramā, ēst negribu (kļūda!!!), dodos tālāk. Vairs Sanitu arī neredzēju.
Sākas. Atkal. Jākāpj. Nu jau mani sāk apdzīt. Paliek baigi smagi, galva dun, kāpjas dikti lēni. Tālumā augšā var samanīt klinti, ap kuru apvijas bleķa konstrukcija – tā takas daļa, ko redzēju smukajos klipiņos. Kāpju, stājos, paelpoju, kāpju, laižu garām daudzus. Bet „neviens kalns nav nepārejams” un esmu augšā. Vēl joprojām ir kāda pusotra stundiņa rezervē no kontrollaika. Pašlaik pieveikti ~23km un ap 2km augstuma metru. Beidzot kaut ko iečibinu no gardumu galda – čipši rullē, kāds siera gabaliņš, apelsīns, cola. Pa ceļam esmu piebeigusi pirmo želeju. Tikai pirmo. Bet tajā brīdī vēl nepiedomāju, ka īstenībā tas arī pie vainas nespēkam – nepiedomāju pie ēšanas. Savus batoniņus turpinu stiept līdzi, bet nevienu neesmu pat atplēsusi, pat ne kumosiņu. Liekas – nu tak, tikai pusmaratons pieveikts, ko tur daudz ēst, bet distancē jau pavadītas apmēram 4.5h.
Labajā malā laipiņa tiem, kam viss piegriezies pēc šī kāpiena.
Izskatās, ka šis būs tāds vieglais posms. Skrējiens uz leju pa platu taku, var izvērsties. Distancē parādās 51km skrējēji – viņiem starts tikai plkst.7:00, bet par 9km cilpu mazāk. Tagad sāk iet garām pirmie, tie, kas zemu lido. Par laimi – vietas pietiek, lai skrien. Uznāk otra smalkā lietus šturme, atkal vajag jaciņu. Tad atkal saule un pie skaistajiem ezeriem jaka atkal jāpako nost, jo sākas solītie 300 metri uz augšu. Taka šaura, tagad tie 51km skrējēji sāk traucēt. Mēs viņiem, viņi mums. Cenšos saklausīt steidzīgos soļus no mugurpuses un dot ceļu. Vēl esmu pieklājīga. Bet ar katru nākamo tas sāk palikt kaitinošāk. Es, galu galā, arī samaksāju teju 2 CHF par 1 km, man arī pienākas vieta uz takas. Dažiem nākas iepauzēt aiz manis, jo speciāli nost no takas nelecu. Lai gaida savu apdzīšanas iespēju.
pa skaisto
mmmmm
kontrolpunkts fermā
Kontrolpunkts govju fermā. Esam izkonkurējuši ragulopus. Apsēsties var uz siena ķīpām. Pusdienu piedāvājumā parādās buljons. Lieliski! Buljons, čipši, kāds cepumiņš un apelsīns. Dzeršanas sistēmā ūdens vēl gana, vēl nevelku ārā papildināšanai. WC pauzīte pa zolīdo un aidā nākamajā posmā.
Mirstamais posms. Sākumā ir mazliet tie metri uz leju, bet tad sākas stampāšana pampakā, kuru tu visu laiku redzi. Tik nobubinu pie sevis, ka šis ir what we paid for. Redzi karavānu pirms sevis, aiz sevis. Nu jau ir daudz 51km distances skrējēju/gājēju. Mani apdzen visi, es teju nevienu. Riktīgi grūti. Stājos paelpot, padzerties, kādā momentā pat atstutēju dibuā pret akmeni. Nav sportiski, zinu. Bet nomirt kāpjot kalnā arī nav vērts. Te mans handikaps pret kontrollaiku sāk izzust un paliek pāri kaut kas ap 1h.
Kāpjam, kāpjam. Nemitīgi redzi tos 500augstuma metrus, kas jāuzkāpj. Un pa taku vijas nemitīga dalībnieku straumīte.
Augšā beidzot ieleju sistēmā ūdeni, bet pulveri klāt neberu, lai ir tāds ļoti šķidrs padzēriens. Čipši, cola, apelsīns un eju tālāk.
Šobrīd pieveikti 33.8km un teju 3km augstuma metru.
Sākums vēl mazliet uz augšu, bet tad jau pārsvarā uz leju. Taka mainīga, te plata, te šaurāka, daži sniega lauki, daži tūristi nāk pretī. Šis sāk likties kaut kāds „bezgalīgs stāsts, tas ir bezgalīgs stāsts”, galvā sāk skanēt Prāta vētras jaunais albums (gatavojos koncerttūrei, mašīnā klausoties esmu šo to samācījusies). Kaitinoši ilgs. Nu jā – skaisti, bet ilgi. Te sāka likties, ka tie Šveices kilometri ir ar kaut kādu koeficientu. Cenas viņiem ar konkrētu koeficientu, salīdzinot ar mūsējām, un kilometri arī.
Daži sniega lauki.
Pāris km pirms kontrolpunkta vēl liek pacīnīties un atstrādāt otros 100 augstuma metrus. Nav viegli. Un tad jau noskrējiens pa platu grantinieku līdz KP.
Skaisto skatu taka.
Te mazliet pačammājos, iepildot mazajā pudelē orgu piedāvāto energy drink, novelku kedas izkratīt akmeņus, noskaloju pie ūdens tovera sviedrus un putekļus, sajūta uzreiz labāka. Hehee- sajutāt? Jau sākas! Atrodu iemeslus iepauzēt! Tā, varu turpināt. Nākamais KP sola manu pusceļa maisu. Laika rezerve – ir kaut kas ap 1h15 min.
Pārsvarā uz leju, ilgi, atkal bezgalīgs stāsts pa galvu maisās. Neko daudz neatceros no šīs daļas, tik ceļš uz leju. Kājas sāk pagurt, bet mierina doma, ka drīz būs iespēja uzdāvināt sev kāroto pauzīti.
Ieskrienot kontrolpunktā, kāds čalis emocionāli mikrofonā bļaustās, piesakot katru, kas ieskrien. Tieku pie teksta „arriving Linde Deis from Riga, Latvia”. Nu ja jau Deis, tad Deis, lai būtu.
Nu te es nočammājos >30min, ja godīgi – ap 45min. Zinu, nesportiski. Bet biju sev to apsolījusi un nedrīkst savu rumpi piečakarēt. Kājām tiek neliels spa zem dārza šļūtenes, sviedrus zem topiņa noslauku ar mitrajām salvetēm un nolienu ēkas stūrītī pārvilkt visas drēbes līdz pat apenēm. Sieviešu ekipējuma upgrade, lai justos tīrāk un ērtāk. Un ir sajūta, ka gonka sākas no jauna.
Ekstra, bez kuras varbūt varēju iztikt – 5 min masāža kāju ikriem profesionālas masieres izpildījumā uz masāžas galda. Zinu, ka seko liels kāpums, ikriem mazliet atslodzīte par ļaunu nenāks.
Kedas atstāju tās pašas, tik aplīmēju jūtīgās vietas ar 3 compeed plāksteriem. Želejas un batoniņi – es tikpat kā neko neesmu apēdusi no saviem krājumiem – tikai 2 želejas, līdz ar to papildinājumam tikpat daudz arī piesviežu klāt no mantu maisa un viss.
Tā – projekts „lietus jaka”. Ņemt lielo goretex jaciņu? Lieks svars, ja nelīst. Varbūt nelīs? Pašlaik neizskatās tik traki, vismaz ne te, lejā pilsētā. Ņemšu vieglo, dzelteno jaciņu. Kļūda, ai kāda kļūda!!!
Esmu notusējusi tās pašas 45min, laika rezerve sadilusi līdz 30min, bet vajadzētu pietikt. Dodos.
Kaut kāds prāta nogurums man lika sarēķināt, ka šis posms būs tikai 7km, tāpēc likās, ka kontrollaika handikaps, kas sarucis līdz 30min vēl ir ļoti pietiekams. Startēju nedaudz pēc plkst.17:00 un likās, ka teju 3h priekš 7km ir vairāk nekā pietiekami. Sāku savu ceļu, kas uzreiz pēc pilsētas sāk vīties kalnā. Sākumā pa asfaltētu pusotra auto platuma ceļu, liekas – kādus pāris km. Te mani panāk anglis vārdā Alistairs. Mazliet parunājam un viņš aizčāpo ātrākā solī nekā es. Nosakām – see you later un ejam katrs savā tempā.
Mākoņi savelkas arvien biezāki, sāk pilināt, arvien biezāk pilināt. Sāk ducināt. Izvelku savu dzelteno jaciņu, kas sākumā mazliet lietu vēl aiztur, bet pēc laiciņa, kad lietus jau sāk gāzt tā konkrēti, saprotu, ka esmu izdarījusi nepareizo izvēli. Kā šobrīd goretex būtu lieti noderējis. Nu neko, kustos un auksti vēl nav, kaut esmu slapja līdz pēdējai vīlītei. Kāpju, kāpju pa meža taku. Ieraugu kalnu-meža namiņu, pie kura sēž tas pats Alistairs un viens vācietis zaļā jakā. Piesēžu pie viņiem. Drīz mūsu kompānijai pievienojas vēl viens vācietis Dieters. Es izvelku savas „bumbiņbikses”- garās vēju aizturošās bikses, ko uzvelku virs šortiņiem. Kļūst mazliet omulīgāk. Izskatās, ka lietus beigas nesagaidīt, 10 minūtes notērētas, bet nav jēgas te sēdēt, jākāpj tālāk.
Pirmais aiziet Dieters, tad es, drīz seko pārējie 2, kas mani pēc brītiņa jau apdzen. Kādā brīdī pa taku pretī nāk viens no orgiem un saka, ka gonka esot apturēta, nezin vai ļaus turpināt. Mēs varam iet tālāk līdz pilsētai Wengen un tad saņemt nākamos norādījumus. Cik ilgi līdz Wengen? Viņš saka – 35min. Labi, tad uz plkst.19:00 būšu kontrolpunktā! Puiši iet ātrāk, es savā tempā nopakaļ. Līst, gāž, ducina. Taka izvijas laukā no meža, un pēc 35min tiešām ieraugu kādu mājeli, kur tusē daži dalībnieki un vietējie. Man piedāvā kafiju. Dzeru kafiju, ieslēdzu telefonu, sazvanos ar Sanitu, izrādās – viņa izstājusies un saka, ja vajag mani kaut kur savākt, varot atbraukt pakaļ. Saku – nē, mums vēl ļauj iet tālāk, es turpinu. Tad iedomājos vietējiem paprasīt – kas šī par vietu, Wengen vajadzētu būt lielākam punktam. Viņi saka – nē Wengen vēl 4km tālāk! Pag, kā 4km?! 35min jau pagāja, jābūt klāt, kādi 4km?! Jā 4km. Man ir 50min līdz kontrollaikam. Ārprāc! Un es te čillā dzeru kafiju! Krūze malā. Paskatos time table un saprotu, ka esmu pārskatījusies un posms ir 9 nevis 7km, kā visu laiku paturēju prātā. Aplauziens! Lai nenosaltu – iepakojos survival blanketā. Esmu sapakojusies kā sīpols, kārtām – slapja veļa, slapja maika, survivals, soma, pa virsu slapja jaka. Bikses slapjas līdz pēdējai vīlei. Šobrīd saprotu, kā jūtas bērns slapjā pamperī. Nav forši, bet nav laika iedziļināties vieglās, slapjās neērtībās. Iešauju šotiņu un piespiežu sevi iesākt skriet. Ceļš uz leju, varu skriet. Survivals čaukst uz katra soļa, izskatos komiski, bet skrienu. Paskrienu garām savai puskalna mājas kompānijai – Alistair, Dieter un Jens (čalis zaļajā jakā). Tik uzsaucu viņiem – jums kontrollaiks neuztrauc? Viņi saskatās, parausta plecus, es paskrienu garām. Mani uztrauc. Pilsētu var redzēt, bet vēl jāskrien cauri, kas zin, cik tālu. Laiks izsīkst. Tomēr 10min pirms posma slēgšanas esmu klāt. Puiši ierodas 5min pirms k-laika beigām. Man orgi sāk stāstīt kaut ko par gaisa vagoniņu, kas tiek piedāvāts nākamā kāpuma vietā, ka varbūt tālāk distancē laidīs, varbūt nē, bet to man pateiks tikai augšā. Med-dāma noskatās, ka esmu izmantojusi savu survival blanketu un iesviež man somā jaunu rezervi. Paldies! Man somā sausas drēbes, bet taupu tās brīdim „pēc tam” – nav vēl saprotams, kas būs gonkas piedāvājumā, kad nonākšu augšā. Pie vagoniņa visi satiekamies – es un 3 džentelmeņi. Esam pēdējie, kas te paspēj ierasties.
Vagoniņš droši vien maksā astronomisku cenu, bet mums – all included. Sēžam un baudām savu vertikālo kilometru, noskatāmies uz lavīnu ķērājiem atklātajā nogāzē un saprotam, ka negaisa laikā te laist cilvēkus tiešām nav prāta darbs. Dieters ir izmircis nosalis, dreb. Nosmejamies, ka labākais sildītājs ir otrs cilvēks, viņš piespiežas man pie sāna un uz brīdi pārstāj drebēt. Augšā kontrolpunktā izpakosies no slapjā krekla, saģērbsies.
10.posms ar aptuveniem kilometriem un absolūti nekonkrētiem augstuma metriem
Esam augšā un brīdī, kad tuvojamies KP vietai, redzam, ka gonka tiek atsākta – bars skrējēju (nu >100) tiek palaisti beigu posmā. Mūs apved apkārt arkai, lai elektronika mūs nenoķertu un nepalaistu otrajā startā tūlīt pat (lai mēs nesačakarētu Datasport sistēmai prātu), ieved siltumā, kur tiekam pie tējas, sausas WC un iespējas pārģērbties. Turpinājumam sola ceļu pārsvarā uz leju pa saīsinātu pārmarķētu distanci apmēram 20 km garumā. Tas nozīmē, ka varu ziedot savu sauso termokreklu. Paliek silti, labi. Bet kaut kad jākustas ārā. Startējam visi 4 kopā. Jens kaut ko bubina par to, ka viņam šobrīd tas nešķiet pareizs lēmums, ka vajadzēja beigt gonku, stāties laukā. Es saku – nekā, ja esi kompānijā ar mani, tad finišēsi. Taka pa platu ceļu, ejam un runājamies. Es ar Dieter, Jans ar Alistair. Šādos brīžos sarunas rodas ļoti viegli. Skriet vairs īsti negribas, tagad tikai mērķis tikt līdz finišam. Esam pēdējie šajā distancē. Vispār pēdējie visā gonkā. Tāds dīvains, ekskluzīvs statuss. Lietus pierimst. Tuvākajā punktā mūs ar ovācijām sagaida organizatoru bariņš, bet te nekā cita nav, ejam tālāk. Sākas nemitīgs kāpums uz leju, ejam ātri, ļoti ātri. Varbūt pat skriet būtu vieglāk, bet nevaru piespiesties uzsākt. Tomēr čaļu iešanas temps man ir par ātru, sāku sagurt, kaut kā dīvaini sāk griezties vēders un šķiet, ka grib kaut ko mest atpakaļ. Tikai ko? Neko jau neesmu ēdusi kopš pēdējā KP, kur pārvilku drēbes. Tiešām. Esmu sagrēkojusi pret savu rumpi. Nonākot Alpiglen kontrolpunktā, uz galdiem vēl gana daudz ēdamā, ņemot vērā, ka distancē esam pēdējie. Mani nekas neuzrunā, noēdu pāris čipšus un neko vairāk negribu.
hehee.. pēdējais vakarēdiens
watsup info Sanitai
Izejot no punkta, mums pievienojas vēl 2 organizatori – čalis un dāma. Viņi aiz mums novāks trasi. Kolosāli. Tik tālu nu esmu – ar mani kopā novāc trasi!!!
Kamēr ceļš uz leju, organisms vēl neprotestē, kaut jūtos arvien sliktāk. Bet tad ceļš pagriežas un jāsāk kāpt uz pēdējā KP vietu, +~300m. Nokliedzos – nē!!! To es nebiju sadzirdējusi, kad stāstīja par trases izmaiņām, un nebiju tam gatava. Organisms bija jau iegājis režīmā „tikai uz leju” un absolūti nav spēka kāpt. Ātrums dramatiski nokrīt, uznāk totāls vājums un besis. Bet eju, cīnos. Atsākas lietus ar jaunu sparu. Trases novācējiem arī jānomet temps, jo būtu nepieklājīgi novākt trasi pirms manis. Džeki pa šauro taku ir jau paskrējuši uz priekšu, līdz pēdējam trasē atstātajam kontrolpunktam. Kāpums ar svaigiem spēkiem būtu vispār sīkums, bet tāda, kā jūtos tagad, – man tas ir tiešām smagi. Nelabi. Ēst neko nevaru. Ienākot KP vienīgais, ko gribētos, ir alus, kura nav. Doma par colu uzsit nelabuma vilni. Esmu nokavējusi brīdi, kad cola var palīdzēt. Mazliet apsēžos, paelpoju. Ja nebūtu nakts un lampas, man šķiet, es izskatītos zaļa. Bet lietū un lukturos krāsas izbalē un džeki saka – ejam, visi kopā varam noiet. Vairs viņi neskrien uz priekšu, bet ejam kopā bariņā. Drīz jau pilsēta, asfalts. Līst. Vēl pēdējie augstuma metri augšup līdz galvenajai ielai. Mana kompānija piedāvā mani vai pavilkt, vai pastumt, lai vieglāk. Nē, ieslēdzu savu lepnuma režīmu un stampāju tik augšā. Pati, pati, pati!!!
Pilsēta tukša, ir pāri pusnaktij. Mūs gaida tikai organizatori. Pēdējos metrus pa sarkano paklāju noskrienam, šķiežot lietus uzkrātās peļķes uz visām pusēm.
Ir!!! Padarīts!!!
Mirdzu! Man sejas vietā lampa!
Final runners!
Saņemam savus Eigera akmeņus, Finisher kreklus. Kopbilde pēc finiša un apskāvieni. Tā tas notiek. 4 stundas pilnīgi slapjiem pa kalniem ļoti satuvina.
Dieters pa ceļam ir izstāstījis, ka skries CCC un šis viņam ir labs treniņš priekš MontBlanc. Tā kā tur viņi ar Sanitu vēl saskriesies. Tā tai skrējēju pasaulē ir, pa tiem pašiem mačiem visi vien spieto.
Alistair pa ceļam padalījies ar savu skriešanas stāstu, kad uzjautāju, kāpēc viņš klibo. Viņš piedzimis ar vienu kāju īsāku kā otra, izdzīvojis daudz operācijas un, redz, skrien! Nu jā, draugi jau esot finišā ar alus kausu, bet tik un tā – viņš skrien!
Jens ir pastāstījis par saviem treniņiem bezkalnu apstākļos, skraidot pāri vienam pampakam n reizes.
Es nolemju nestāstīt, ka mani pēdējā mēneša treniņi ir labi, ja 2 reizes nedēļā pāri Dienvidu tiltam… Labāk pastāstu par Latvijas foršajām piedzīvojumu gonkām, ko Normunds organizēja. Tiesa gan – agrāk, ne šogad.
Pēc dienas saņemu bildes no Alistair fočika ar komentāru, kad būšu Londonā – lai dodu ziņu. Forši, ne?
Pirms plkst.1:00 esmu aizvilkusies līdz hostelim, sēžot uz grīdas koridorī, lai netraucētu ar čaukstošajiem mantu maisiem tiem, kas guļ, mēģinu saprast, kā tālāk dzīvot. Droši vien dzīve sāksies pēc dušas.
Seko komentāri no Sanitas, ka viņai nelabums atlaidis tikai pret vakarpusi, ka Šveiciešu skrējējs, kas mūsu istabā, izstājies jau pirmajā punktā, jo neilgi pēc starta nokrita un sastiepa potīti, kāja sapampusi. Otrs istabas čalis finišēja kādu stundu pirms manis bezgala dusmīgs, ka par saīsināto distanci nedabūs UTMB punktus. Tajā brīdī sajutos labi – man par šo galva nesāp, varu skriet for fun, varu skriet saīsināto distanci, varu nepelnīt punktus, varu tikt pie titula „final runner” un par to uzjautrināties. Kolosāli atbrīvojoša sajūta!
15.07.2018. svētdiena
Mēģinu pagulēt, bet sākas organisma gļuki – drebuļi, salst kājas, nevaru atrast sausas zeķes, sameklēju jaku un iestumju pēdas piedurknēs. Guļu ar jaku zeķu vietā, bet tas strādā. Vismaz sasilstu. Bet aizmigt nevaru, viss sāk sāpēt, grozos. Ap plkst.7:00 jau esmu nomodā.
Vēl pāris bildes pirms prom braukšanas un laižamies uz Sanitas māju. Eiger, man vēl te būs jāatgriežas. Jānoskrien pilna trase un kaut kur derētu arī uzkāpt, vai ne?
AR MANI ATKAL RUNĀ KAIJAS
Sen nav baudīta pēcpusdiena tā vienkārši un skaisti – terase pie ezera Šveicē ar skatu uz ezeru un kalniem, ar garšīgām pusdienā, vīna glāzi un meiteņu sarunām. Perfekti!!! Sanita, paldies! Es atgriezīšos, klausīšu uzaicinājumam!
Interesanti – ir krekliņš “last finisher”? Varbūt vajag ierosināt orgiem?!
16.07.2018. pirmdiena
Kas teica, ka ar skrējienu piedzīvojumam jābeidzas? Lai interesantāk, mans atpakaļceļš ir ar kuģi no Weggis uz Lucernu (ar standarta bildi pie skaistā tilta). Tad buss uz Milānu. Buss saucās “flixbus” – tas tā, ja kāds šo izdomās izmantot, esat gatavi pārsteigumiem! Esmu piemaksājusi 5eur par panoram seat – ja jau 4h jābrauc, tad vismaz – lai ar skatu. Kāpju iekšā – manā panorāmas vietā sēž opis, kuram man bail pat mēģināt teikt, ka vieta manējā. Opis tik vecs un drebošs, ka bail – vēl atdos galus. Šoferis ir tāpat jau nokavējis un nervozs, negribu vēl vairāk sastresināt, lai labāk brauc. Atrodu brīvu vietu kreisā pusē pie loga un īstenībā tas arī bija labi – kreisās puses panorāma bija lieliska. Lai komplekts būtu pilnīgs – nedaudz ož wc un pats buss plānoto 4h15min vietā brauc 6h. Galā esmu jau pēc plkst.20:00 kaut kur Milānas priekšpilsētā.
Standarta kadrs ar skaisto Lucernas tiltu.
Neliels izmisums, kamēr tieku skaidrībā ar Milānas metro stacijām un nokļūstu līdz centrālajai stacijai, kur ir busi uz Bergamo airport. Galā esmu pēc plkst.22:30, izslājot cauri lidostas piepilsētai ar visu iedzīvi uz muguras. Man patīk šī sajūta. Atkal tā brīvības sajūta kā stopojot!!
Visu dienu neesmu ēdusi, B&B saimniece man piedāvā mikrenē uzsildītu gatavo maltīti, kas šobrīd garšo vienkārši dievīgi.
Duša un miers. No plkst.4:00 rītā gan sāku klausīties, kā no 300m attālā skrejceļa paceļas lidmašīnas, bet tik un tā esmu gana labi izgulējusies. Smaidu!
Foršā brīvības sajūta ar mugursomu plecos. Man patīk!
Dzīve pēc E101
Nepamet sajūta, ka kaut kas ar to time tabele nebija īsti pārdomāts. Tikai tagad izpētīju, ka lapiņā distances beigu daļā ir copy/paste kļūda un 86.7km atzīme parādās divos kontrolpunktos tieši pie Eigera sienas. Smieklīgi, ne? Eiger North Face. Treks pa vertikāli, vai?
Sametu time table excelī un pievelku klāt iztrūkstošo info – cik km ir no viena punkta līdz nākamajam, cik augstuma metri no punkta līdz punktam. Protams, labi, ka vispār bija lapiņa ar informāciju par distanci, bet atskaites punkts bija starts, kas nozīmē – visu laiku jārēķina līdzi, kas posmā jāpadara, vai iekļaujos konkrētā posma laikos. Kā arī, man domāt, sākumā varēja likt drastiskākus kontrollaikus, bet uz beigām vajadzētu būt mazliet brīvākiem, taču tā nebija. Likās, ka uz beigām laiki paliek vēl ciešāki.
Kaut ko es savā prātā nevarēju īsti sarēķināt, kas arī atspēlējās manā stresā par plkst.20:00 kontrollaiku.
Kalnos atstāju 3 kg. Tamdēļ vien ir vērts šādi paskraidīt.
Kājas sāpēja 3 dienas.
It kā nepamet sajūta, ka nav jau pa īstam, jo 15km un apmēram 2000m no plānotā palika neizdarīti. Bet paskatoties, kas paveikts – arī 85km un 4500m pirmo reizi pēc lauztās potītes nav slikti. Tomēr 2 maratoni ar vienu piegājienu.
Un kā parasti pēc kalniem – „aizbrauca tālu jumts prom”. Lai piedod Prātnieki, „izmeņila” ar „Instrumentiem”:
2017. gada decembris. Mana sieva Dace paziņo, ka pieteiksies Rīga – Valmiera. Esmu sprukās. Manu sapni taisās piepildīt Dace un viņu pat neinteresē vai es to darīšu, vai nē. Zinu, ka viņai tas noteikti ir pa spēkam, viņa man ir sīksta un bez žēlastības. Par sevi neesmu pārliecināts, manī tomēr tas ņerga pārāk liels. Bet man vairs nav kur sprukt. Visu vai neko!
Tā mēs 2018. gada 1. janvārī, 10 minūtes pēc Jaunā gada salūta izsakām savu Jaunā gada apņemšanos skaļi un reģistrējamies 2018. gada Rīga – Valmiera skrējienam. Ārprāc! Kas tagad būs!? Panika!
Iepriekš biju lasījis kāda Rīga – Valmiera finišētāja aprakstu un atmiņā iespiedies šāds skaitlis – sagatavošanās posmā pieveikti 1500 km. Ātrumā piemetu, ka līdz startam atlikuši 5,5 mēneši – nepilni 300 km mēnesī. Sadalot pa nedēļām – 70-80km nedēļā. Nodomāju – daudz, neiespējami! Bet nav vairs kur sprukt! Ir jādara! 1. janvāri kopā noskrienam simboliskus 10 km un vēl pēc tam iegremdējos Gaujas vēsajos ūdeņos. Ir forši!
Internetā ar atslēgas vārdiem “how to prepare for your first ultra marathon” sameklēju treniņu plānu un, balstoties uz to, sastādu sev ko līdzīgu. Vēlāk palasot Latvijas top ultramaratonista/taku skrējēja Andra Ronimoisa gatavošanās plānus, savu nedaudz piekoriģēju. Tagad arī man mēnesī ir viena vieglā nedēļa ar ~60km un tā pakapeniski tiek kāpināts noskrieto km daudzums līdz 80-90 km smagajā nedēļā.
Pēc pirmajām nedēļām brīvdienās to vien daru kā guļu, nekam citam vairs spēka nav, bet ir apņemšanās un ticība, ka daru pareizi un viss būs labi. Sagatavošanās process aizritēja bez īpašas aizķeršanās, tieši kā plānots. Treniņnolūkos maijā noskrienu savu pirmo maratonu, kas padodas īpaši vielgi. Bez īpašas piepūles finišu sasniedzu 3h25 minūtēs un pēc sajūtām biju ļoti apmierināts. Viss norādīja uz to, ka ziemā ieguldītais darbs ir bijis pareizajā virzienā.
Ir pienākusi pēdējā nedēļa pirms galvenā starta. Tā būs atslodzes nedēļa, kad tiks skriets ļoti maz un liela uzmanība tiks veltīta gulēšanai un ēšanai. Makaronu diēta! Makaroni rītā, vakarā un pusdienlaikā! Tomēr visu nedēļu jūtu, ka velk augštilbu aizmugures un dibena muskuļus. Rullējos uz ruļļa, staipos katru dienu, bet tas nepalīdz. Zinu, zinu – iedzer magni un viss pāries…tas tiek darīts, bet īpašu efektu nejūtu. Pie sevis klusībā ceru, gan jau pēc pirmajiem kilometriem viss būs labi un mēģinu noskaņoties pozitīvi. Dacei iet vēl bēdīgāk, pēc maratona viņa iedzīvojusies traumā un nav skrējusi nemaz, un vēl pat īsti nezin vai vispār skries. Taču viņas spīts un apņēmība liek man saprast, ka viņu šāds “sīkums” neapturēs, viņa tik vielgi nepadosies! Mēģinu apelēt pie veselā saprātu, taču zinu, ka viņas vietā rīkotos tāpat. Nevaru neko pārmest!
Esmu izlasījis daudz un dažādas iepriekšējo gadu finišētāju atskaites, meklējot atbildes uz sevi interesējošiem jautājumiem un mēģinot gūt iedvesmu. Sastādu sev plānu – skriešu tempā 5:30 min/km tik ilgi, cik vien varēšu un tad jau tālāk redzēs kā būs. Nesen noskrietais maratons liek cerēt, ka bez bēdu jautrā un vieglā riksītī nokļūšu līdz Raganai, iespējams pat vēl kādus 10-20 kilometrus tālāk – līdz piezagsies pirmās grūtības, kurām es ar uzkrāto pozitīvo enerģiju skrējiena sākumā itin viegli tikšu pāri. No 1. janvāra savākti 1596 km. Kopš esmu reģistrēties Endomondo – 2014. gada līdz 2018. gadam biju savācis nedaudz virs 1000 km kopā pa visiem gadiem!
Ir 22. jūnija vakars, laiks doties uz LU galveno ēku reģistrēties skrējienam. Jūtos labi, taču joprojām velk augštilbu aizmugures un dibena muskuļus. Naivi ceru, ka tas ātri pāries un viss būs lieliski, tāpat kā maratonā. Pēdējie metri līdz startam. Viss notiek ātri, bez liekas gaidīšanas, pēdējie norādījumu atbalsta cilvēkam – Daces tētim, kas pieteicās mums palīgos un esam jau pie Brīvības pieminekļa – gatavi dziedāt himnu un doties distancē.
Vēl nolemju mēģināt izskriet no Rīgas kopā ar policijas konvoju, taču tas ir tik ātrs, ka, skrienot ar vidējo tempu 4:40, redzu to attālināmies. OK, lai tas konvojs brauc! Esam jau praktiski ārā no centra, vēl tikai pāri VEF tiltam un te jau vairs tas konvojs nav īsti vajadzīgs. Pa veloceliņu mierīgi var joņot ārā no Rīgas. Mani dara bažīgu joprojām aizdomīgās augštilbu aizmugures un dibens, jo es jūtu kā tie smeldz arvien vairāk un vairāk, līdz tas jau ir diezgan nepanesami. Esmu tikai Juglā un ir jau pilnīgākajā pakaļā! Gribu izstāties, bet nevaru. Ko es teikšu visiem tiem, kas mani atbalsta un tur par mani īkšķus!? Pieteicies 107 km un izstājies jau pēc desmit!? Nolemju kaut kā tikt līdz Raganai, tad paziņošu, ka par maratonu vairāk noskriet nespēju un viss! Samērā ātri tieku līdz Garkalnes KP kur izbrāžos cauri kā vējš, pagrābjot savas želejas un ūdens pudeles un tad skrienot žonglēju un mēģinu tās salikt pa kabatām. Gatavais klauns! Es tak taisos izstāties, kam tāda steiga!? Viss sāp! Viss ir slikti! Visu laiku notiek nemitīgi iekšējā cīņa – turpināt vai izstāties. Kas būs vēlāk, ja jau tagad ir tik neciešami!? Taču kaut kā turpinu. Vangaži. Sagriež vēderu, tieši Vangažos!? Kaut kā tieku caur Vangažiem, tad gan uzreiz krūmos iekšā. Noslēdzu gaismiņu. Kamēr man tehniskā pauze, tikmēr paskrien garām pāris konkurentu. Esmu atpakaļ! Vēderu negriež, bet kājas joprojām nežēlīgi smeldz! Turpinu cīņu! Cīņu ar sevi! Cik ilgi, nezinu! Sāk nomākt doma, ka finišu man nesasniegt, taču pagaidām vēl negribu padoties. Sapnis ir dzīvs kamēr tu tam tici! Es vairs neticu, taču turpinu virzīties. Eksistenciālas pārdomas par to, kurš man to visu lika darīt un kā var ienākt prātā šādas idejas. Esmu Sēnītē – izdzeru kolu, divi arbūzi, divi banāni kabatā, papildinu želejas, samainu ūdeņus un dodos tālāk. Esmu nolēmis tikt līdz Raganai, par tālāko nezinu. Solis pie soļa. SĀP! Sāp tā, ka gribas kliegt! Tomēr turpinu kustēties. Secinu, ka skriet lejā ir daudz sāpīgāk un mokošāk kā augšā pa kalnu. Murgs! Esmu uzrāpies Murjāņu kalnos un redzu priekšā Raganu. Raganā Daces tētis paziņo, ka līderi izstājušies. KP redzu Pēteri Grīviņu, jeb Haiveju Tuhelu, kurš stāv un nekur netaisās skriet. Tas mani izsit no līdzsvara un novirza no domām par izstāšanos šeit. Nolemju mēģināt nokļūt līdz nākamajam KP – Braslai, un tad jau gan šai reizei pietiks! Pietiks sevi mocīt. Šie 18 kilometri bija visgrūtākie šajā piedzīvojumā. Kaut kur ap Eikažiem sāku lūzt. Gribas apstāties, bet vēl sevi piespiežu skriet. Kādā brīdī nolemju, tagad 100 metrus soļošu. Tā arī daru! Aizeju līdz nākamajam stabiņam – grūti! Tikpat grūti cik skrienot! Tad jau labāk skriet un ātrāk izbeigt šīs mokas! Turpinu skriet, taču gribas apstāties un raudāt. Tad atceros, ka reiz agrā jaunībā mēģināju ar velosipēdu aizbraukt no Rīgas uz Valmieru un salūzu tieši šajā vietā. Toreiz nācās izsaukt palīdzību auto veidā. Vai mani tiešām divreiz šis ceļš šajā vietā salauzīs!? NĒ! Esmu stiprāks! Manī pamostas spīts! Skrienu! Mani noķer viens konkurents. Kādu brīdi skrienam kopā klusēdami, līdz es neizturu un saku, kam šis viss ir vajadzīgs!? Klusums.. Pēc brīža biedrs nosaka, šeit tāds pats raidījums. Pārmijam vēl dažus vārdus, izrādās arī pirmā ultra, pirmais maratons šogad. Līdzīgs stāsts! Un biedrs ir prom!
Nolemju saņemties, neesmu viens ar šādām grūtībām. Biedrs aizskrien – bez žēlastības. Es turpinu savu moku ceļu. Esmu Braslas KP, uzpildos, tieku intervēts. Apsolu, ka vēl neizstāšos. Pie sevis nolemju tikt līdz Stalbei un tad jau gan viss! Nolemju likt lietā līdzi paņemto Ibumetīnu. Tas pēc brīža nedaudz atvieglo manu stāvokli un jau nedaudz sapriecājos, ka viss skaisti! Nu jau var paciest un nu jau gan tā Valmiera drīz būs man rokā. Taču šī eiforija nav ilga. Bet tomēr esmu jau Straupē un līdz Stalbei atliek vien pastiepties. Ir grūti, bet līdz kontrolpunktam nokļūstu skrienot. Dzeru, ēdu, uzpildos! Saņemu uzmundrinājumus no Malvīnes. Viņa man pastāsta, ka satikusi Daci, viņa jūtoties labi un noskaņojums visai pozitīvs! Tas mani priecē. Nodomāju, vismaz kādam viss labi! Es cīnos! Dodos tālāk. Jūtu, atkal sāk griezt vēderu. Nolemju sprukt krūmos tagad, jo pēc tam būs purvs. Purvā iet negribās! Tikmēr garām paskrien viens no konkurentiem, kas man seko jau labu laiku. Kad iznāku no krūmiem, tas jau gabalā. Viņu vairs nepanākt! Nolemju aizskriet līdz Rubenei, tad gan tālāk neskriešu, bet iešu. Tāls tas ceļš no Stalbes līdz Rubenei.. Pa ceļam panāku biedru ar kuru pirms Braslas pārmijām kādu vārdu. Viņš paziņo, ka ir norāvis nagu. Auč! Uzmundrinu viņu, saku ka laika daudz, vari pat aizrāpot līdz finišam! Rubenes kalnā man pretī brauc velobraucējs, sniedz man ūdeni un saka, esi 11ais vai 12ais. KO!? Esmu uz pakaļas! Tā nevar būt! Tiešām!? Tad jau gan nedrīkst padoties! Būs jāskrien līdz pašai Valmierai. Bet tagad ir parādījusies motivācija un kaut kā ir izgaisušas domas par izstāšanos! Uz Rubenes paciņas uzrakstīju no Didža Brauna UltraBalaton 221 km!!! apraksta citātu: “vājumam vietas vairs nav!”. Par to parunājam ar vienu brīvprātīgo sievieti un dodos ceļā! Joprojām tālu tā Valmiera! Esmu Kocēnu kalnā. Pretī braucošās mašīnas pīpina un sveicina! Mani pārņem emocijas. Nesaprotu raudāt vai smieties. Brīžiem histēriski raudu, taču asaru nav! Piezvanu māsai. lai brauc mani savākt finišā. Viņa nobrīnās – tik ātri? Ielieku instastorijā video no Valmieras robežas un skrienu tālāk! Valmiera, Tu esi sasodīti gara! Mokoši tie pēdējie kilometri! Taču esmu finišā un beidzot arī atviegloti varu uzelpot! Nezinu kā šeit nokļuvu, bet esmu finišā! Jēēēj! Medaļa, kefīrs, strūdele! Zvans Daces tētim – esmu finišā! Kā iet Dacei? Viss esot labi, tieši šobrīd viņi ir kopā. Parunājam, viņa saka, ka agri vai vēlu, bet būs finišā! Kā gan savādāk! Sarunājam, ka sagaidīšu finišā. Viss! Miers! Esmu to paveicis.
Esmu finišējis 11. vietā no 163 startējušiem dalībniekiem, finišu sasniedzot 10h 25min 14sekundēs. Pārsteigums!! Neticami čaiņikam! Mana pirmā ultra!!!!
P.S. Gribu pateikt milzīgu paldies ultrataka.lv brīvprātīgajiem par nebeidzamo pozitīvās enerģijas lādiņu! Visiem saviem līdzjutējiem, jutu jūsu enerģiju, tā neļāva man salūzt grūtākajos brīžos! Atbalstam ceļā – Daces tētim. Un, protams, savai Dacei, kas pagrūda mani zem šī tanka!
P.P.S. Paldies foto meistariem Mareks Gaļinovskis / FotoMan.lv un Aija Valtmane par foršajiem foto mirkļiem!
Saulriets ar skatu uz Teidi. No salas augstākās virsotnes Pico de las Nieves
Jau pērn pēc finiša bija skaidrs, ka es šajā salā vēl atgriezīšos. Tāpēc pavisam loģiski šķita pieteikties uz iespējami garāko – normālo distanci jeb 125km. Tā kā pēdējos gados ziema Latvijai diemžēl iet ar līkumu, tad īpaši nebēdāju, ka ieilgušais rudens tiek pavadīts kaut kur citur. Protams, protams. Ziema šogad ieradās tieši tad, kad es biju prom, un es par to uz viņu biju dikti dusmīga. Bet vairs jau neko. Lai vai kā, bet iepriekšējās dienas vakarā, atverot Transgrankanārijas Facebook lapu, atklājās nebūt tie paši labākie jaunumi – tika izziņots, ka 42km distances starts ir pārcelts par 24 stundām, tas ir – uz sestdienas rītu, jo salā plosās negaiss, un tas nozīmē, ka visas īsās distances startē praktiski vienlaicīgi nākamajā rītā pēc mums. It kā jau nekas, bet mums nedaudz pajuka mašīnu loģistika, un citiem – arī atbalsts trasē, nemaz nerunājot par kooperēšanos ar ekipējumu.
Mūsu sala ir zem tā zaļganā negaisa plankuma
Piektdienas rītā mūsu salas pusē (Maspalomas) debesis ir apmākušās, knapi +16°C, vējš, skats uz kalniem dikti žēlīgs, un piedevām ik pa brītiņam smidzina. Lai arī laika prognozi naktij un nākošajai dienai sola bez nokrišņiem un līdz pat +25°C, tā nevieš uzticību, ka tā tiešam būs un trasē nesalīšu. Nolemju, ka man tāpat kā dažiem puišiem vajag priekš šī skrējiena iegādāt rociņas, un tā vietā, lai visu dienu vārtītos pa gultu, ēstu un pūstos, es aizsoļoju atkārtotā ekskursijā uz expo. Melnās, smukās, orģinālās kolekcijas rociņas izpirktas, bet labi, būs man oranžas. Ja tā padomā, tad varētu jau nepirkt, bet, kurš gan iedomātos tās paņemt līdzi no mājām. Vēl tik tāds sīkums, kā jāsakrāmē somas, jāapēd vakariņas, nedaudz jāpaguļ un tad jau var sākt domāt par braukšanu uz startu.
Las Palmas. Galvaspilsētā ierodamies apmēram stundu pirms starta. Termometrs rāda, ka ir +17°C. Silts. Pludmalē valda karnevāla ballītes atmosfēra. Par to, ka šeit notiek sacensības, liecina tikai starta arka pludmalē un komentētājs, kurš visu laiku kaut ko runā. Tāpat neko nesaprotu. Hmm, bet kur ir tualetes? Nekur nevienu nemanu. Vai tiešām man būs jāpievienojas tiem vīriešu kārtas skrējējiem un jādodas apskatīt, kā tumsā izskatās okeāns? Vai arī jāpievienojas tiem, kuri stāv rindā vietējās kafejnīcās. Dīvaini. Atdodu māsai dūnu jaku, pārbaudu, vai brīdī, kad ieslēgšu lampu, ieslēgsies arī aizmugurējā sarkanā gaisma, un esmu gatava doties uz starta koridoru. Līdz startam nepilnas desmit minūtes. Stāvu un domāju, vai man tiešām nebūs starta bildes? Varētu jau palūgt kādam, lai mani nofotografē, bet tāds slinkums. Turpinu stāvēt un domāt, ka šis būs tas gads, kad man nebūs pirmsstarta bildes. Kā tad. Jāpamēģina sazvanīt māsu un palūgt, lai atnāk un mani nofotografē, protams, ja vien viņa jau nav aizgājusi labi tālu skatīties startu.
Starts
Starts. Diez, nine, ocho, seven, seis, five, cuatro, three, dos un, atskanot ¡Ay mi GranCanaria! Grankanārijas vīru kora izpildījumā, tiek dots starts. Fonā grandiozs salūts. Ballīte ir sākusies. Protams, es zinu, ka pirmie trīs kilometri ir gar okeānu pa promenādi, bet kāpēc viņi ir pa smiltīm? Nopietni, jāskrien pa tām sasodītajām pludmales smiltīm, grr… Neciešu, neciešu tās pludmales smiltis! Tā jau ir forši skriet un skatīties uz priekšā mirgojošajām sarkanajām gaismiņām, kas izstiepušās pa visu pludmali. Bet tās smiltis. Kāpēc dažiem skrējējiem kājās ir plastmasas maisiņi? Nē, nu es saprotu, ka negrib, lai smiltis sabirst apavos vai arī negrib, lai kājas kļūst slapjas. Bet ticiet man, tā pludmale te ir paradīze, salīdzinot ar pērno salas otrā pusē. Paskrienam garām baznīcai, kuru atceros no pērnā gada ekskursijas pa galvaspilsētu. Tālāk laukā no pilsētas pa asfaltu. Te manas domas pārtrauc no aizmugures: “Čau!”. Tā, tā. Ko Dace te dara? Es domāju, ka viņa sen ir kaut kur priekšā. Izrādās, ka viņa startēja no pašām beigām, nomierinu, ka čipus startā nepārbaudīja, un no mugurpuses paspēju uzsaukt, ka viņai soma skrienot baigi kratās. Daces soma nav vienīgais, kas piesaista manu uzmanību. Arī tie daži skrējēji, kuri jau startā uzvilkuši lietus jaku un bikses. Nudien, uz pārējo fona izskatās dikti jocīgi. Es saprotu, ka jums te ir ziema, bet ir silts tik un tā. Vismaz pagaidām. Kārpoties augšā kaut kādā kalnā, izlemju, ka varētu tomēr mācīties no savām kļūdām, un no somas aizmugures ķeksēju nost tur pieāķētās nūjas. Smieklīgi jau no malas droši vien izskatījās, bet man nebija vēlmes, ne stāties, ne ņemt nost somu.
Pirmie kilometri pa promenādi
Nepagāja ne stunda pēc starta, kad es ieslēdzu savu lampu. It kā jau ārā nakts, tumsa, pilnmēness, bet apkārtējo skrējēju gaismas ir tik spožas, ka es visu redzu. It īpaši, ja ceļš visu laiku iet augšup. Varētu jau skriet pārējo lampu aizsegā, bet te sākās šaura taciņa lejup, un man nez kāpēc šķiet, ka šis varētu būt tas brīdis, kad jāsāk skriet savas lampas gaismā. Ja vien tālāk ceļš nevestu pa upes gultni, kas savukārt nozīmē akmeņus… Akmeņi, tiešām. Par ko atkal tā sasodītā upes gultne ar akmeņiem! Taka pa šo upi ir tik burvīga, ka pamanos samīļot zemi. Trīs blakus skrienošie čaļi apjautājas, vai viss kārtībā, divi no tiem palīdz piecelties. It kā nekas, bet patīkami. Nepagāja ne pusotra stunda, kad sapratu rociņu priekšrocības, tās var “novilkt” līdz plaukstām, jo, lai arī temperatūras sensors rāda +12°C, man ir karsti. Tumsa, lampiņu gaismas, takas, akmeņi, kaktusi, milzu agaves, pažobeles, tas ir viss, ko var saredzēt. Skrienu un vienā brīdī saprotu, ka manai gudrajai lampai nepatīk priekšā skrienošo atstarotāji. Nu labi, man arī. It īpaši tie, kuriem botu aizmugure spīd kā tāda atstarojošā veste. Jo mana gudrā lampa tai brīdī izdomā, ka ir diena, vai arī, ka es skatos kaut ko pavisam tuvu, un pārslēdz blāvo režīmu. Nē, nē. Ir nakts, tumsa, un es aizvien skrienu sacensībās, un man vajag kārtīgi redzēt to sasodītu ceļu zem kājām. Varētu jau lampai pārslēgt vienmērīgo degšanas režīmu, bet šis lēkājošais man tomēr labāk patīk. Tā, pieciešot lampas kaprīzes, cenšos pielāgoties un iegaumēt, aiz kuriem skrējējiem labāk neskriet.
Arucas – Santidad Alta. Jo tuvāk pilsēta, jo vairāk un skaļāki atbalstītāji. Tas norāda tikai uz vienu – kaut kur tepat ir jābūt kontrolpunktam. Taisnības labad jāsaka, ka atbalstītāji iepriekš bija visur, kur vien varēja piebraukt, arī kādus 5km pēc starta. Kontrolpunktā liela drūzmēšanās, bet kolu padzerties gribas. Varbūt kaut ko arī apēst. Avokado? Nopietni. Šādu ēdamlietu pirmo reizi redzu ultru piedāvājumā, bet jāteic, bija labi un garšīgi. Tik žēl, ka citos punktos šis gardums nebija atrodams. Ilgi negribu te kavēties, jo man tā burzma ir par lielu. Tualeti arī nekur nemanu. Nav jau tā, ka ļoti vajadzētu, bet dīvaini, ka nav. Lai tiktu laukā no kontrolpunkta, sanāk iet pret straumi, jo tas ir tā dīvaini izvietots nostāk no pašas trases. Trepes, pažobele, taka un uz takas mētājas kārts ar džokeru. Hmm, nez ko tas nozīmē. Kāpju augšā un vēl kādu laiku prātoju par redzēto kārti. Taisnības labad jāteic, ka Artenarā uzzināšu, ka Andris ir izstājies. Manu rāmo augšup kāpienu iztraucē viens puisis ar jautājumu, vai es esmu no Latvijas? Nedaudz apmulstu, bet atbildu, ka esmu gan. Izrādās – viņš ir no Igaunijas, un Igaunija tieši šodien svin savu neatkarības gada dienu. Uz ko es atbildu, ka man likās, ka tas bija vakar, jo mani igauņu draugi bildes sociālajos tīklos sāka likt vakar. Tāpat šim interesē, cik latviešu trasē. Uij, mūsu ir daudz. Garajā distancē jau vien ir astoņi un tad vesels lērums īsajās, uz ko saņemu atbildi, ka igauņu trasē ir tikai trīs. Mierinu, ka tas ir tikai laika jautājums. Viņš te ir pirmo reizi un pagaidām viss patīkot. Nu jā, es tikai otro, un par šo distanci vēl nevaru sūdzēties. Protams, tieku pie apbrīnas par pērno gadu. Vēl ilgi nepārstāju domāt, bet kā viņš mani atpazina? Pēc miniatūrās karoga lentītes pie somas? Pēc noskrien krekla? Vai arī pēc sejas, jo pie igauņiem ciemos skriets diezgan daudz un braucam bieži.
Lampiņas man priekšā, augšā kāpjot
Bungas, es dzirdu bungas. Tas nozīmē, ka tepat kaut kur ir mana otra mīļākā skriešanas komanda un sprinta etaps. Paga, paga. Kaut kas tomēr nav tā. Atceries, tu esi Grankanārijā nevis Latvijā. Bungas tiešām bija, taciņa augšup arī bija. Tikai bungotāji bija vietējie, kas bija atbraukuši atbalstīt un pilnai laimei arī mūziku atskaņoja. Skatos uz augšu un saprotu, kāpēc obligātajā ekipējumā ir iekļautas sarkanās lampiņas. Tāpēc, lai varētu papriecēt acis, cik tā skrējēju čūska izskatās skaisti. Atkal mežs, takas, izskrienam cauri kaut kādai pilsētai. Debesīs spīd zvaigznes.
Terora. Ieskrienam pilsētā. Teroru no pērnā gada atceros. Arī te mēs bijām naktī. Labi atminos, ka pērn, lai netraucētu vietējo naktsmieru, nūjas ejot neizmantojām, bet nesām rokās. Šogad ir citādi, es skrienu un prātoju, kur bija tā iela, pa kuru mēs gājām. Pēc sajūtām šķiet, ka šī noteikti tā nav. Jāatzīst, ka šeit kļūdījos, ļoti kļūdījos, jo karte rāda, ka kādu gabaliņu abas trases te pārklājas. Ak, šī baznīca. Ak, šīs atmiņas. Skrienu un smaidu. Aiz baznīcas arī kontrolpunkts. Jau ieskrienot pilsētā, es pamanījos izslēgt savu lampu, lai taupītu bateriju, tāpēc tagad man nav jāuztraucas, ka varētu kādu apžilbināt. Ja neskrien, tad ir pavēsi. Rociņas tiek uz brīdi uzvilktas atpakaļ, jo, ja lietus jaka aizvien ir somā, tad tikai īsajā krekliņā varētu būt pavēsi. Kola, apelsīni, siers, olīvas – tas jau kā vienmēr. O, baltmaize ar sieru. Šis ir labs. Paķeru kādus pāris gabaliņus līdzi somā. Normāls ēdiens noderēs. Bet tualete, kur ir tualete? Te tomēr ir pilsēta. Dilemma, ko darīt. Iet atpakaļ pa trasi, jo zinu, ka aiz baznīcas vienā ieliņā ir publiskā tualete, iet iekšā krogā, kur ballīte sit augstu vilni (ak, pareizi – ir taču nakts uz sestdienu), vai arī meklēt kādu tumšāku vietu trasē? Nolemju, ja nav lemts, tad meklēšu tumšāku takas malu. Un jau atkal laukā no pilsētas, un jau atkal augšup. Karte rāda, ka, lai tiktu līdz nākamajam kontrolpunktam, ir jāpārrāpjas pāri kaut kādai virsotnei un nedaudz jāuzrāpjas nākamajā. Lai jau būtu. Aizvien ir tumsa, nakts, zvaigznes. Bet es meklēju tumšāko vietu takas malā. Izskrienam cauri mežam, kaut kādam ciematam un atkal pazūdam mežā. Bet šī taka uz augšu tik pazīstama un šis mazais balkoniņš arī. Kā tad! Vienīgais, kas varētu būt pazīstams sajūtu līmenī, ir tas sasodītais aukstais vējš, kas tevi purina laukā no panckām, un sajūta, ka no gaisa kaut kas krīt. Varbūt arī krita, nezinu, bet +6°C temperatūrā nebūt nav patīkami skriet tikai plānā t-kreklā ar rociņām. Labi, kājās gan ir tā saucamās garās bikses (pusgarās bikses, kas nosedz ceļus un garās zeķes), bet tāpat ir sasodīti vēsi. Lietus jaka? Nē, baigi dziļi jārokas viņai somā pakaļ. Un vispār, nevar būt tā, ka mēs tūlīt, tūlīt kaut kur neieiesim mežā vai aizvējā. Tas tūlīt, tūlīt vilkās kādas minūtes 10 noteikti, ja ne pat visas 20.
Salā aust jauna diena
Moya – Fontanales. Kontrolpunkts atkal novietos ne pa ceļam. Labi, ka šoreiz ēkā. Te nav vēja. Saprotu, ka sistēmu man vēl nevajag uzpildīt, tad ilgi uzkavēties arī nav nepieciešams. Tā kā želejas man jau sen apnikušas un šķiet, ka kofeīna šotiņš manam vēderam nepatīk, tad meklēju uz galdiem ko labāku. Nekas tā īpaši neuzrunā, un atkal nākas iztikt ar jau zināmajiem gardumiem. Stāvu un pētu numuram otrā pusē pielīmēto trases profilu. Nu labi, uzkāpšu augšā līdz 1300m un tad lejā. Bet uz nākamo kontrolpunktu tomēr atkal būs jāpakāpj augšā. Ir pus seši no rīta, kur ir gaisma? Kāpēc klusē mani atbalstītāji un telefonā nav nevienas uzmundrinošas īsziņas? Kāpēc ir vēl tik daudz līdz finišam? Trešā daļa jau pieveikta, bet man apnicis… Ceļš ved augšup jau atkal. Tumsa. Zvaigznes. Mēness. Kāpiens attaisnojas, un tam seko diezgan pretīgs, akmeņains noskrējiens. Es minēju, ka tur bija arī kaktusi un pažobele, tā teikt, pilnai laimei. Izmantoju izdevību un paskrienu garām visiem, kam var. Ja jau uz leju tik labi ripo, tad kāpēc neizmantot izdevību? Bet jau kādu laiku nepamet sajūta, ka atkal velkos pa aizmuguri. Mierinu sevi ar domu, ka visos kontrolpunktos līdz šim esmu ieskrējusi ar lielu laika rezervi, bet tomēr. Tas bija līdz brīdim, kad atkal vajadzēja kāpt augšup un vēl bija pietiekami tumšs, lai redzētu, ka man aiz muguras spīd tik daudz lampiņas. Jā, tās bija arī kalna galā, tai kalna galā, no kura es pirms ilga laika skrēju lejā. Varbūt tomēr nav nemaz tik slikti. Bet, kur ir tā sasodītā gaisma? Protams, var manīt, ka saule kaut kur aust, bet man te ir puskrēsla, un lampas gaisma jau sen kā apnikusi. Ar saules lēktu un rāpšanos augšup kalnā beidzot var aplūkot dabu. Eu, bet te tomēr it tik skaisti! Zaļš, zied mandeļkoki. Mani atbalstītāji arī pamodušies ar “malacītis, tā turpini”. Kaktusi, kaktusi, kaktusi. Vai zināt, kā smird sapelējis kaktuss? Tā arī smird. Un, kā slīd, ja neuzmanīgi uzkāpj uz zemē nokritušas kaktusa lapas? Tieši tikpat labi, kā uz banāna mizas. Pārbaudīju.
Presa de los Pérez. Jau kādu brīdi skrienam pa asfaltu. Vienā pusē dambis ar ūdeni. Plāns kontrolpunktā ir vienkāršs – uzpildīt sistēmu, kaut ko apēst, atrast ideālu vietu zaļajai pieturai un, protams, vispirms uzlikt lādēties pulksteni. Lampai bateriju pēc tam. Tāpēc, ejot pa dambi, jau laicīgi uzvelku atpakaļ rociņas, jo, lai arī saule jau ir uzlēkusi, vairāk par +10°C nav. Kas tas par sasodītu vēju šajā kontrolpunktā? Kā noņemu somu, tā drebulis izskrien cauri. Nu ja. Nav jau soma, kas silda sasvīdušo muguru. Ūdeni, man vajag ūdeni. Kur tas kungs ar to ūdens kannīti aizgāja? Es gribu tikai papildināt savu sistēmu un pazust no šejienes. Kaut ko būšu iemācījusies un skaidrā latviešu valodā saku, ka man vajag agua. Ko var tik lēni darboties, man salst! Bet pie ūdens tieku. Fiksi, fiksi iemetu tajā enerģijas dzēriena tabletes un dodos prom. Kāda zaļā pietura? Ātrāk sasilt un tad. Tas nekas, ka tepat ir vairākas ideālas vietas zaļajai pieturai.
Koki ar ķērpjiem
Kāpju pa skaistu priežu ieskautu taku. Dažiem kokiem ķērpji. Vai tiešām Tamadaba? Aizvien biežāk skatos apkārt – ne jau tāpēc, ka kādu meklētu vai jūsmotu par dabu, bet gan tāpēc, ka atkal nepamet sajūta, ka es te esmu bijusi. Nudien. Kaut kā viss te tik pazīstams. Kāpju un domāju – ir, vai nav. Manā atmiņā ir palicis, ka takai blakus ir jābūt strautiņam. Bet tas dambis un tie koki ar’ tādi pazīstami. Bija. Mana atmiņa šoreiz neviļ, jo pēc finiša arī Dace runāja par dambi. Serpentīns iet uz augšu. Saule aiz koku galotnēm parādās aizvien augstāk un augstāk. Skaisti. Augšā kāpju pacilātā garastāvoklī, līdz atceros par zaļo pieturu. Kas var būt labāks par krūmiem aiz kokiem! Žēl, ka man tai laikā paiet garām tie, kurus biju iepriekš apdzinusi. Nekas, vēl paspēšu. Kalni, kalni, kalni. Priežu mežs. Serpentīni. Asfalts. Atkal skaista pārgājiena taka uz augšu. Un jau atkal asfalts. Uz asfalta noparkotas daudzas mašīnas, un līdzjutēji uzmundrina visus pēc kārtas – savējais vai kāds cits – visi te vienādi. Vienā brīdī pamanīšu, ka man gandrīz visu laiku trasē priekšā ir vieni un tie paši atbalstītāji. Tātad skrienu apmēram vienā tempā ar viņu skrējējiem.
Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni
Bet, kas tad tas? Savā priekšā pamanu Edgaru. Ko viņš te dara? Nu labi, varu kādu brīdi arī neskriet, it īpaši, ja tāpat var redzēt, ka tūlīt atkal būs jākārpās augšup pa serpentīntaku. Edgars stāsta, ka viņam neesot labi ar vēderu, un plāno izstāties, jo nav vērts šitā vilkties līdz finišam. Tā pļāpājam un kāpjam augšā. Vienā brīdī gan es izmetu, ka šādi man aiz muguras aizies arī līdz finišam. Nē, neaizies. Vēlāk gan atzina, ka līdz kontrolpunktam centās turēties man līdzi, jo bija vismaz kaut kāda motivācija ātrāk tur nonākt. Vēl kādu brīdi kāpjam, runājam, pa taisnīti nedaudz paskrienam. Lai arī cik forši ir pļāpāt, bet mans temps ir ātrāks, tāpēc atstāju Edgaru noskrējienā. Asfalts. Helikoptera nosēšanās laukums.
Uz vienu no kontrolpunktiem
Artenara. Asfalts uz leju, bet kur ir kontrolpunkts? Krustojumā man skaidri parāda, ka vēl lejā pa kreisi. Ja tā vajag, tad vajag. Skrienu uz norādīto māju un ar acīm meklēju, kur tad ir čipu paklāji. Nav, nemanu. Pirms paspēju pabāzt degunu kontrolpunktā, man smaidīgi ar mašīnu garām pabrauc māsa ar Veipa kungu. Pirmais, ko no šiem uzzinu, ka pārējie pirms nepilnas stundas esot atstājuši kontrolpunktu un ka es no visiem pagaidām izskatos vislabāk. Kontrolpunktā valda rosība. Kāds kaut ko ēd, kāds atpūšas. Apstaigāju galdus un saprotu, ka nekas diži prātīgs te nav. Ja nu vienīgi maize un kēksiņi. Viens brīvprātīgais kaut ko cep. Bet tas izskatās tik dīvains, ka nemaz nemēģinu prasīt. Vēlāk uzzināšu, ka tās bija garšīgas pankūkas. O, buljons. Bet tai lielajā katlā pirmais, ko ieraugu, ir trīs lieli sīpoli. Fuij, riebumā saviebjos. Atceries, buljons ir garšīgs, un tie sīpoli tavā glāzē nenonāks, es sev mēģinu iestāstīt. Bet kur ir tie rīsi ar dārzeņiem, kas stāv pusizēstos šķīvjos uz galdiem? Meklēju, nekur nav. Pienāk viens kungs un jautā, vai es nezinu, kur var dabūt rīsus. Atbildu, ka nezinu un ka pati arī meklēju. Izrādās – rīsi ir beigušies. Nopietni, beigušies? Kas jums tas par kreiso kontrolpunktu, m? Piesēžu sakrāmēt somu. Rociņas vairs kādu laiku nevajadzēs, tās var mierīgi ielikt ūdensizturīgajā maisā. Tāpat izmetu tukšās želejas un kabatas papildinu ar jaunām. Tualeti šeit gan vienu manīju, tikai nevarēju saprast – puišu, meiteņu vai kopējā, un kā uz viņu vispār var tikt, tāpēc neriskēju iet. Labi, nevajag. Ieiešu tajā publiskajā, kas ir aiz baznīcas, kuru jau pāris dienas atpakaļ ekskursijas laikā atzinu par labu esam. Tāpat tur garām jāiet. Vēl pilnai laimei gribu nomazgāt seju un tad esmu gatava doties, lai atkal kārpītos tai sasodīti stāvajā kalnā, kuru pirms dažām dienām ekskursijas veidā aplūkojām. Izeju no kontrolpunkta un čipu paklājus aizvien nemanu. Izrādās – tie ir labi tālu aiz līkuma, aiz baznīcas jeb gandrīz tur, kur starts 64km distancei. Kad laimīgi uzvilkos augšā tajā stāvajā kalnā, tad lejā otrā pusē aiz baznīcas var pamanīt milzonīgu Jēzus statuju. Turpinu rāpties augšup. Pirmais, ko pamanu, ir marķējuma zīme, ka jāuzmanās – sarežģīts, tehnisks posms.
Pie sevis nosmejos, ka gribu redzēt, kas te var būt trakāks par kāpienu Teidē. Pēc brīža vēlreiz tā pati zīme. It kā tagad esmu vienā no salas augstākajiem punktiem ap 1700m, bet… Ja man prasītu, tad neko tādu briesmīgu, no kā uzmanīties, es te nemanīju. Dažas priedītes, aiz platas takas klints mala. Nekā tāda. Toties, kā te pūta sasodīti auksts vējš kopā ar kaut kādu pretkelību, kas krita lejā no gaisa. Lai arī tagad vairāk nekā iepriekš es sapņoju par somā noliktajām rociņām un lietus jaku, mans slinkums saka, lai nestājos un turpinu skriet uz priekšu, ka šis viss pāries. Bet man tik neganti salst rokas, vējš planda tā jau plāno t-kreklu, un tas slapjums vēl lien sejā, ka nekas cits neatliek, kā turpināt skriet, jo priekšā redzu mežiņu un ceru uz aizvēju. Mežs paliek biezāks, takas – platākas.
Mākonis un preteklība vienā no virsotnēm
Aizvējš, siltums. Pretī nāk atpūtnieki. Man tikai uz leju. Izskrienu cauri mazai pilsētiņai, kurā noris sava dzīve. Cilvēki kā cilvēki – normāli atpūšas bez steigas. Tikai aiz gara laika noskatās, kur mēs aizskrienam. Skrienot cauri pilsētai, cītīgi sekoju līdzi marķējumam, jo viss tik raibs apkārt, un neviens te ceļu tev arī nerāda. Ciematiņš atgādina vietu, kur esmu jau bijusi, bet, ak pareizi, tas nebija šajā salā. Ai, tās salas ir dikti līdzīgas! Lejupceļš.
Izdegušais mežs
Gar takas malu var redzēt, ka pirms kāda laika te viss ir bijis izdedzis. Pirms šosejas uzlikta brīdinājuma zīme – uzmanību, auto. Tai brīdī, kad gribu šķērsot lielceļu, augšup pa serpentīnu brauc auto. Ziniet, kas ir patīkami? Kad auto apstājas un tevi palaiž pāri ceļam. Parādu paldies un pazūdu otrpus ceļam lejup pa taku. Saule spīd, putniņi čivina, visapkārt zied mandeļkoki un man par nelaimi sistēmā beidzās dzeramais. Nemaz, nemaz nav palicis. Nu kā tā var būt! Pirmos 50km iztiku, bet tagad pietiek knapi 25km. Un tas viss apmēram 4km pirms kontrolpunkta. Uz ciematu jau atpakaļ augšā arī nekāpšu, tik ļoti man dzert nevajag. Mierinu sevi ar domu, ka man tagad ir jāskrien tikai uz leju. Un tos es aizskriešu. Trakāk būtu, ja būtu kaut kur jārāpjas augšā. Taka skaisti skrienama, patīkama. Skatos pulkstenī un rēķinu, cik vēl līdz kontrolpunktam. Zinu, ka mans pulkstenis jau apmēram 2km pa virsu ir uzrēķinājis. Vēl divi kilometri. Tas ir tik daudz. Bet ko varētu izdomāt? Ja arī atrastu kādu ūdens pleķīti, tad dzert no tās tāpat nevarētu. To es atceros no pērnā gada. Bet varētu sevi nedaudz apmānīt ar marmelādes želeju. Vismaz kaut kas salds un sulīgs.
Tejeda. Šo šausmīgi stāvo ielu es pazīstu: ja brauc pa to augšā ar mašīnu, tad ir sajūta, ka tā apgāzīsies. Esmu pilsētā. Kur ir kontrolpunkts? Vēl puskilometrs pa asfaltu. Ienāku kontrolpunktā, kur brīvprātīgie pajautā, kā trase, uz ko parādu apnicības žestu un atbildu, ka burvīga. Bet, kas tad tas? Mani sveicina Kristaps ar Agri. Ko viņi šeit dara? Vai nu es skrienu gaismas ātrumā, vai arī viņi kaut ko ir sajaukuši. Tiesa, atceros sarunas, kur Kristaps teica, ka nezinot, kā skriesies, jo ir apslimis, bet ko Agris te dara? Viņam tak bija plāns par finišu 19 stundās. Kristaps vēl noprasa, vai es tagad iešu. Nē, man sistēmu vajag uzpildīt. Kamēr māsa uzpilda sistēmu, es uz galda pamanu tos sasodīti gardos Kanāriju kartupelīšus. Kartupeļi kā kartupeļi, mazi – ar mizu vārīti un apkaisīti ar daudz sāls. Laime pilnīga. Man piedāvā mērci. Nē, nē. Šo mantu nevajag bojāt ar kaut kādu mērci. Kamēr sēžu un ēdu, uzzinu, ka šī kompānija iet un, ka es viņus drīz noķeršu, jo es skrienot. Šo klausoties jau prātā rēķinu, pēc cik ilga laika varētu šos noķert. Izstāstu, ka man vēders ik pa laikam pieprasa zaļās pieturas pēc želeju lietošanas. Protams, arī šis kontrolpunkts nav izņēmums un tualeti neredzu. Māsa piedāvā pajautāt, jo pēc loģikas taču vajadzētu būt. Bet gan jau atradīšu kādus krūmus. Tajā pašā laikā Veipa kungs rāda Daces jaunās želejas ar kofeīnu. Esot labākas par vemjamajām. Tā arī nesapratu, vai tikai rādīja vai arī man piedāvāja. Bet man pietiek ar savām. No sauļošanās krēma gan atsakos. Nevajag man neko lieku uz sejas un pēc tam acīs, kad tas viss sāks tecēt… Atstāju māsai neapēstos kartupeļus un pasaku, lai paņem vēl, jo viņa tos novērtēja kā dikti gardus. Nu ja. Mēs uz otras salas viņus ēdām, bet to viņa neatminas, ka tie būtu tie paši. Atkal asfalts, atkal augšup. Kur varu, tur skrienu, kur vairāk uz augšu, tur ātri eju. Saule turpina cepināt uz nebēdu. Savas drošības labad skrienu pa nepareizo ielas pusi, bet tā ir drošāk pārvietoties pa sepentīnceļiem.
Kurp?
Jau atkal taku krustojums, kur atkal jākāpj uz augšu. Parādījušies atpūtnieki ar lielām ceļa somām. Arī norāde uz RoqueNublo. Pārlēcu pāri strautam. Ceļš augšup. Viss zied. Atkal skrienams asfalts, kur saule bezvējā aizvien cepina uz nebēdu. Izskrienam cauri vēl vienam mazam ciematiņam. Drīz pēc tam asfaltu nomaina taka. Apdzenu vienu, otru, trešo, un tad tā sagriež vēderu, bet kur ielīst nav. Nē, nē. Kāpēc tagad? Pēc pārdesmit metriem ieraugu lielu akmeni, tas derēs. Aiz tā var ērti aizslēpties, un tie, kurus es nupat tik veiksmīgi esmu apdzinusi, mani neredzēs kā uz paplātes, un tie, kas priekšā, arī ne. Šis ir apnicīgi, bet kaut kā tas kofeīna šotiņš iekšā ir jādabū. Es jau tā esmu izdomājusi, kā organismu apmānīt, ēdot maizi ar koefīnu. Kāpēc paliek grūti? Kāpēc atkal ir jākāpj augšā? Kāpēc man šķita, ka pirms brīža tālumā manu šo muguras, bet tagad no viņiem ne miņas? Kāpju augšā un prātoju, kāpēc man to vispār vajag. Līdz finišam vēl kādi 50km. Tas ir daudz. Saņemies, te ir jāskrien. Dzirdi? Nē! Te ir jāskrien! Aiziet, aiziet. Hmm, kas tad tas? Man priekšā uz akmens sēž sen neredzēta kompānija. Izskatās, ka Agris ir uzvilcis mugurā visu, kas viņam ir līdzi. Dace galīgi nekāda un žēli nosaka, ka viņai ir slikti no augstuma, bet Kristaps teic, ja es šādi turpināšu, tad man būs labs rezultāts. Lai viņš iet laimē diet. Un prom esmu. Es te knapi velkos augšā, bet šis kaut ko gvelž par labu rezultātu. Ja es beidzot netikšu pie normāla ēdiena, tad par rezultātu, kurš nav par visu naudu var jau aizmirst, un prom esmu. No citu nostāstiem zinu, ka te uz mazo Roque Nublo kontrolpunktu uzkāpj augšā pa vienu kalna pusi, tad aizskrien gandrīz līdz Roque Nublo, iečekojās un skrien atpakaļ, lai kalnam pa otru pusi dotos tālāk. Te mēs bijām ekskursijā, un otrpus kalnam ceļu es atceros. Atpūtnieki palaiž dalībniekus pa priekšu. Skatu laukumā sasmaidos ar citiem skrējējiem, jo šis ir tas brīdis, kad tu jau pazīsti visus līdzskrējējus un zini viņu stiprās un vājās puses. Atpakaļ skrienot manu, ka arī trijotne ir sasniegusi skatu laukumu. Bet tas noskrējiens līdz stāvvietai ir dikti dubļains. Laikam aizvakardienas lietus ir darījis savu, un tā pretklība, kas bija iepriekšējā kalnā, izskatās, ka te arī ir savu roku pielikusi. Aizskrienu garām dažiem skrējējiem, jo uz leju es skrienu labāk nekā viņi. Pie stāvlaukuma gandrīz paskrienu garām un nepamanu māsu ar Veipa kungu. Pasaku tieši tik daudz, ka Dacei ir slikti no augstuma. Veips uz to tikai noplāta rokas.
Trijotne pamet kontrolpunktu
El Garañón. Saņemas, vēl nedaudz, vēl pavisam nedaudz līdz kontrolpunktam. Tur tā mazā taciņa, kur pirms pāris dienām gāji pretējā virzienā un satiki vienu no organizatoriem, kas marķēja trasi, tad pāri dambim, kurš nezin kāpēc ir vienās peļķēs, un tad jau drīz ir jābūt kontrolpunktam. Bet to, ka pirms tā būs vēl jākāpj augšā, man neviens nepateica. Šo kempingu es atpazīstu. Pērn te bija pirmais kontrolpunkts. Un tas nozīmē, ka te ir tualetes. Ieeju kontrolpunktā, nopētu piedāvājumu. Manu skatu piesaista viens no brīvprātīgajiem un aizvien nepamet sajūta, ka es viņu esmu redzējusi. Varētu būt viens no lielajiem organizatoriem, bet, kā zināms, spāņi visi ir vienādi. Sameklēju kādu, kam pajautāt par tualeti. Čalis, kas sēž pie mantu maisiem, uzreiz pasaka, ka nerunā angliski, un lūdz, lai pagaida. Atnāk cits. Izved ārā, izstāsta, kur jāiet. Un es saprotu, ka neko nesaprotu no tā, ko viņš man angliski stāsta, kur jāiet. Kaut kā tomēr saņemos, sakoncentrējos un ar precizējošu jautājumu no savas puses, izrādās, ka visu saprotu. Neprasiet man ultrās domāt sarežģītas lietas, tas nav iespējams. Vēl tikai noprasa, no kurienes es esmu. Jā, man arī patīk zināt, no kurienes ir citi dalībnieki. Brīdī, kad kontrolpunktā atgriežos otro reizi, te klāt ir arī Kristaps ar Agri. Palūdzu vienam brīvprātīgajam kartupeļus. Nē, makaronus es negribu, bet vēl kādu kartupeli. Nu tā, lai ir pilna bļodiņa. Tēja, kas var būt labāks par tēju ar cukuru, daudz cukura. Pēc brītiņa kontrolpunktā ienāk Dace un nosēžas netālu no mums. Ar trešo reizi viņa sadzird, ka mēs viņu saucam, un pārsēžas mums blakus pie galda. Šī saka, ka tas viens no brīvprātīgajiem esot tas pavārs ar smieklīgo mici, kas te bija pērn. Ja tā saka, tad tiešām tā ir. Es to nemaz nebiju ievērojusi. Drīz ierodas arī iepriekš satiktais igaunis. Ik pa laikam garām nostaigā viens no brīvprātīgajiem un jautā, kurš gribēja izstāties un doties uz autobusu? Vismaz šis serviss viņiem šajā punktā ir augstā līmenī. Nē, mūs tas neinteresē. Sēžam, runājam par visu ko. Kristaps runā, ka varam tālāk iet kopā. Un, lai es neaizmirstu, ejot ārā, atdot mantu maisu. Kādu mantu maisu? To, kuru es uz šejieni neaizsūtīju, jo visas želejas un rezerves lampu sabāzu somā? Tāpat kā nevienu lieku drēbju gabalu līdzi nepaņēmu. Varam, bet, lai es kaut kur tālāk kustētu, man vispirms ir jāpaēd, jo par normālu ēdienu es jau sen sapņoju. Un man vēl sistēma jāuzpilda. Ar vienu piedzīvojumu jau pietika, paldies, vairāk negribu. Divas tējas ir vēl labāk nekā viena. Atstājam Daci atjēgties, gan jau tiks galā. Un galu galā ārā sēž Veipa kungs ar manu māsu. Ārā ejot, pielienu rindai priekšā un parādu brīvprātīgajam – lūdzu vienu kartupeli. Šis tikai nosmaida, un es tieku vēl pie viena tāda garduma plaukstā. Paldies! Šis ir viens no tiem kontrolpunktiem, kur atbalstītāji nevar nākt iekšā. Uzpildu ne tikai sistēmu, bet pamanos apliet arī somu. Jauki. Mēs ejam ārā no kontrolpunkta, bet tai pat laikā tajā daudzi skrējēji nāk tikai iekšā. Man atnāk īsziņa: “Jūs tur guļat? Neredzu kustību!”, “Es paēdu un dodos uz Tunti”, “Nu tad, lai veiksmīgs ceļš. Izbaudi!” Uzreiz kompānijai pasaku, ka es uz leju un pa taisni skrienu, bet augšā kāpju. Labi, der. Ejam, runājamies. Arī šo posmu nedaudz zinu, gan no ekskursijas dažas dienas atpakaļ, gan arī zinu, ka te kaut kur pērn pustumsā blandījos. Mūsu kopā iešana beidzas ar to, ka vienā no tālākiem kalniņiem šie divatā aiziet. Pareizi jau ir, katram savs temps.
Serpentīns ar akmeņu bruģīti
Slapji akmeņi. Skaisti skati. Un tad sākās akmeņains noskrējies uz leju pa dažāda izmēra akmeņiem. Te tikai viens neapdomīgs solis, un aiziet lejā pa krauju kaktusos. Es aizvien uz leju kustos ātrāk par citiem, to arī izmantoju. Nu kāpēc atkal tā sagrieza vēderu? Kāpēc šī noskatītā vieta aiz akmens ir aizņemta? Tā ir netaisnība. Te tālāk ir tikai stāvas sienas un šaura taka, nekādas iespējas. Jau noskatu vietiņu, bet tad zīme, ka pēc 50 metriem fotogrāfs. Netaisnības augstākais punkts. Nē, tomēr ir taisnība uz zemes, jo aiz maza līkumiņa ir kā reiz iespēja pakāpties uz augšu. Ideāli priekš zaļās pieturas.
Pa akmeņaino serpentīnu uz Tunti
Labi, ir arī otra taisnība uz zemes. Beidzot ir vismaz kāds fotogrāfs, kuru satieku trasē un kurš arī fotografē, citādi visi pārējie manīti tikai pastaigājamies pa trasi. Šķērsoju šoseju, un ceļš atkal iet uz leju. Vispār jau tagad visi šie 12km līdz nākošajam kontrolpunktam ir tikai uz leju. Nē, nu skaisti tie kalni. Vienā pusē ezers, bet otrā sasodīts serpentīns, kas izklāts ar mazu akmeņu bruģīti. Kāds laikam ir pacenties priekš tūristiem. Cik ilgi vēl šīs mocības? Pretī nāk divi tūristi ar lielām mugursomām, es jau gara acīm redzu, kā viņi kaut kur drīz uzcels teltis un atpūtīsies, bet man, man vēl savi 30+km līdz finišam jānoskrien. Labi, es saprotu – serpentīns izklāts ar akmeņu plāksnēm, bet kāpēc tagad te vajag kaut kādus štruntus, kuriem vēl jālec pāri. Te ir jāskrien, nē, es paiešos un tad atkal skriešu. Cik tad var skriet uz leju bez atpūtas? “Pēc viņu plāniem, Tev pēc 20 minūtēm jābūt Tuntē”, “+/- tā varētu būt”. Pag, bet šo balsi es jau esmu kaut kur dzirdējusi. Dace dzīvelīgāka par dzīvu. Stāsta, ka kontrolpunktā pasēdējusi, uzēdusi un atjēgusies. Jā, to es redzu. Un vispār viņai dikti viegli skrienas. Ko viņa ēd? Man gan šīs takas jau paspēja apnikt. Bet vispār vairs neesot tālu, kādi divi kilometri un tad tur nedaudz pa asfaltu. Protams… Kāpēc man ir jāskrien pa trotuāru, ja man labāk patīk skriet pa ielu? Un vai tad tā mašīna nevar mani apbraukt? Nu labi, pārvākšos uz trotuāru, ja jau tik ļoti tā vajag. “Tu kavējies!”.
Tunte. Kontrolpunktā ballīte ir tik grandioza, ka ir sajūta, ka esi ieradies finišā. Spāņu mūzika deju ritmos. Ienākot tiek nosaukts tavs vārds. Viens no brīvprātīgajiem pajautā, vai man ir numurs. Protams, ka ir un pagriežu numuru jostiņu tā, lai redz manu numuru, un tik pat veikli aizgriežu to atpakaļ tā, kā man ērtāk. Dacei vēl pēdējais sulas malks un viņa aiziet. Kamēr es skatos galdu virzienā, man jau jautā, ko es gribu – kafiju vai tēju. Atbildu, ka tēju. Tā ir pieejama tur. Labi. Kamēr nopētu, kas salikts uz otra galda, man jau jautā – ar cukuru vai bez. Kamēr es sašutumā spļauju laukā olīvu, jo tās te ir ar kauliņiem, man atnes tēju. Burvīgi. Mmm, maize ar sieru. Īss bija mans prieks. Sieru atzinu par neēdamu un vēlāk arī maizi. Nesaprotu, kas viņiem te tā bija par maizi, bet kaut kas bezgaršīgs un ķepīgs. Jau pērn tādā ieberzos. Nē, paldies. Cepumi gan varētu noderēt, un iebāžu tos somas kabatā. Māsa piedāvā kolu. Nē, to gan es negribu, bet Veipa kunga rokās Daces sula izskatās dikti laba. Ir arī. Šis jāatceras priekšdienām. Kamēr no somas velku laukā lampu un rociņas, jo drīz vajadzēs lampu – vakars tomēr, un rociņas – ja nu paliek auksts, tikmēr māsa jautā, vai man izdevās veiksmīgi ar powerbanku uzlādēt lampai bateriju. Jā, viss ideāli. Rezerves lampa tā arī paliks somā neaiztikta. Vēl neesmu tikusi laukā no kontrolpunkta, kad mani uzmundrina brīvprātīgie. Nomazgāju seju un esmu gatava doties. Un tad mani burtiski no kontrolpunkta dejas ritmos izstumj laukā brīvprātīgie. Jautri, jautri. Aiz līkuma atpazīstu kafejnīcu. Es te pērn pirku kolu. Skatos apkārt, jā tiešām te. Bet nez kāpēc Tunti no otras puses neatpazinu, jo tai baznīcai gājām garām. Māsa saka, lai beidzu skatīties apkārt un ātrāk eju uz nākamo kontrolpunktu. Mīļi. Izlīkumoju cauri pilsētai. Ceļš ved augšup. Ceļš ved pa grants ceļu ar peļķēm. Cenšos neiekāpt, jo man tās nepatīk. “Skrien ātri, lai es varu laicīgi iet gulēt. Jau pagājušo nakti neesmu gulējusi.”, “Pffff”, “Nemaz nemēdies. Skrien, Lauma, skrien!”.
Tā kafejnīca!
Skatos augšup un prātoju, pēc cik ilga laika atkal būs tumsa. Vai redzēšu saulrietu? Brīdī, kad esmu pieveikusi gandrīz pēdējo augšupejošo posmu, redzu, ka tur aiz tās kalnu grēdas okeānā riet saule, bet otrā pusē saule atspīd uz tās kalnu grēdas. Skaisti. Skrienu lejā, un atkal šis platais ceļš šķiet tik pazīstams, tik pazīstams. Vai tiešām te gāja pērnā trase? Cenšos ieraudzīt kaut ko, kas apstiprinātu manas aizdomas, bet nekā. Manu prātuļošanu izjauc tikai viena vienīga doma par zaļo pieturu. Vai es jau minēju, kā man tas ir apnicis. Ja trase strauji pagriežas uz leju, tad nekas labāks kā blakus esošais laukums nav. Un man jau ir vienalga, vai kāds nāk vai nenāk. Cenšos lejā skriet, cik var, jo jūtami kļūst tumšāks, un lampu man tik ļoti negribas slēgt iekšā. Vienīgais, ko atļaujos, ir ieslēgt lampu un pārbaudīt telefonā, vai deg sarkanā aizmugurējā lampa. Deg. Viss labi. Varu mierīgi skriet tālāk tieši tik ilgi, līdz saprotu, ka nu jau šajā puskrēslā ar lampu ir labāk nekā bez. Nepagāja ne pāris minūtes, kad iestājās tumsa. Kāpēc tās sarkanās uguntiņas tik vientulīgi spīd tumsā? Tātad man tur ir jāskrien. Lejup skrējiens padodas visai raiti. Izklaidējoties spīdinu savu lampu ārpus trases, lai saskatītu apkārtni vai tāluma esošo marķējumu. Te bija viens brīdis, kad apstulbu, jo nemanīju marķējumu, bet labi zinu, ka nekur citur nebija iespējams skriet. Protams, pēc ilgāka brīža arī marķējums uzradās. “Pēc pusstundas tev pēc plāna ir jābūt Ayagaures. Gaidu.” Tie dzeltenie šorti ir kaut kur redzēti. Panāku Agri, šim galīgi švaki, viss sāp, un knapi tiek uz priekšu. Es jau neko, bet es viņa vietā jau sen būtu izstājusies nevis mocījusies. Papļāpājām un aizskrienu tālāk.
Kalni, kalni, kalni.
Ayagaures. Tālumā spīd ugunis. Vienā pusē dambis ar ūdeni. Tāpat kā iepriekš, ieskrienot pilsētas gaismā, izslēdzu lampu. Ieskrienu kontrolpunktā. Bet tur jau mani sagaida māsa ar Veipa kungu. Kā jau visos kontrolpunktos, arī te viņi ar pirmo no mūsējiem ieiet kontrolpunktā un tad kādu laiku tusē kamēr visus sagaida un apčubina. Nu labi. Ko man vajag palīdzēt? Nez, pieliet sistēmu. Nevar jau zināt, vai atkal neizdzeršu. Kamēr ar kārām acīm skatos uz galdu, ko tur varētu atrast derīgu ēdamu, man piedāvā kaut ko no lielā kalta. Paelja. Der. Es kā reiz, skrienot uz šo kontrolpunktu, pusceļu sapņoju, ka varētu tikt pie normāla ēdiena. Kamēr sēžu un tiesāju savu porciju, māsa apsedz mani ar savu šalli, lai nenosalstu. Tai pat laikā kontrolpunktā ieklibo Agris. Viņam paveicas, un viens mazs puisēns šim atnes šķīvi ar paelju. Ejot ārā, nezinu, ko viņš domāja, bet aizgāja bez nūjām. Ar tām viņam pakaļ smiedamies aizskrēja Veipa kungs. Man ir apnicis. Stāstu, ka mani ir plāns, ka viņi varētu mani ar mašīnu aizvest līdz nākošajam kontrolpunktam, un tad es varētu tur pagaidīt tos, kas skrien apmēram kopā ar mani, un turpināt ceļu līdz finišam, jo tā trase jau apnikusi. Bet nē, viņi neparakstās uz ko šādu un turpina par mani smieties. Un tikai noteic, ja jau varēju atvilkties līdz šejienei, tad būs līdz finišam vien pašai jātiek. Neraža. Ja ne, tad ne. Vilkšos vien pati tumsā pie vilkiem. Māsa, prom ejot, mani vēl apskauj. Tāds slinkums skriet laukā no kontrolpunkta. Ar sevi sarunāju, ka tur, kur beidzas pilsētas gaismas, es slēgšu iekšā savu lampu un sākšu skriet. Visa mana dzīve iet tikai uz augšu vien, tik uz augšu vien. Labi, ka šis ir pēdējais kāpums un tad vairs nekur nebūs uz augšu jākāpj. Atkal panāku Agri. Iesmejam par gandrīz aizmirstajām nūjām, un turpinu ceļu lejup. Ja jau var skriet, tad jāskrien. “Malacītis, pat ātrāk atskrēji. Apžēlojies par mani, ja? Man viena acs jau krīt ciet, bet es vēl turos. Vēl tikai viens pauguriņš un… gultiņa”.
Pār kalniem riet saule
Un tad es ieraudzīju to, ko es nemaz nebiju plānojusi redzēt. Upes gultne. Nopietni? Tiešām? Par ko? Kāpēc? Nu, bet kāpēc man atkal ir jāskrien pa to sasodīto, pretīgo, akmeņaino upes gultni. Un tās niedres, brrr. Viņi nemānās, nav kaut ko sajaukuši? Sasodīts, pat marķējums spīd kā tāda ziemsvētku eglīte. Es jau te vienreiz skrēju pērn pretējā virzienā un otrreiz nemaz negribu, kur nu vēl pa tumsu. Aptrakuši galīgi. Un tā es lampas radītajā gaismā, palēkdamies no viena akmens uz citu, meklēdama labāko atspēriena punktu, lavierēju pa to sasodīto akmeņaino gultni. Brīžiem nesaprazdama, kā te var paskriet, un kā lai es atrodu tos labākos plakanos akmeņus, uz kuriem likt kāju, ja gaisma ceļu rāda kādus divus, trīs metrus uz priekšu nevis zem kājām. Ir laikam lietas, ko iemācās darīt uz sajutām, tad šī ir viena no tām. Pērnā gada prakse un iemaņas nekur nav pazudušas. Bet es aizvien, cik varu, pukojos par upi un akmeņiem uz organizatoriem. Dace pēc finiša jautās, vai tad es nezināju, ka būs jāskrien pa upi. It kā jau zināju, bet domāju, ka mums būs tikai tas posms pa lielajiem akmeņiem, ne niedrainais. Un tā kādus astoņus kilometrus vismaz. Niedres ar lielajiem akmeņiem. Labi, pilnai laimei izvediet mani vēl cauri tai vietai, kur pērn bijāt izpļāvuši niedres! Nē, tā vietā taka novirzās no gultnes, bet tas prieks bija īss. Mēģinu ātri iet un saprotu, ka skriet ir vieglāk un ātrāk. Labi, lai jau. Varu arī nelielu šoka momentu uztaisīt tiem skrējējiem, kurus apdzenu. Jo garām paskrienu ļoti daudziem. Tā, man apnika. Un ejiet laimē diet ar visu savu zaļo pieturu. Es gribu finišu. Es negribu pēc norādes vēl atlikušos 6 kilometrus. Un vispār… Mans lielais entuziasms skriet ir pazudis. Ātri nūjot arī var. Nav, protams, tas pats, kas skriet, bet tās plus divas minūtes uz kilometru pārdzīvošu. Mistiskajās 25h arī iekļaušos un šodien līdz pusnaktij ar finišēšu.
Parque Sur. Šo lielo viaduktu es pazīstu. Šo upes gultnes daļu ar lielajiem akmeņiem arī. Tas pēdējais kontrolpunkts varētu panākt nedaudz tuvāk. Trepītes. Izslēdzu lampu. Pēc mana plāna man to pilsētā vairāk nevajadzēs. Tāpēc kārtējo reizi nomazgāju seju un ielieku lampu somas kabatā. Man kaut kas tiek piedāvāts uz iesmiņiem. Mmm, šašliks. Kur tas bija agrāk? Vairāk gan neko negribu, tāpēc nepieklājīgi ātri pametu šo mājīgo kontrolpunktu. Līdz finišam sasodīti gari 4km. Turpinu iet ātri pa upes gultni. Es gan sapņoju par to brīdi, kad tikšu no tās laukā. Bet šī daļa ir daudz labāka nekā tā briesmīgā, kas palika aiz muguras. Pilsētas trotuārs. Paeju garām dažiem skrējējiem raitā solī. Nūjas man arī vairs nevajadzēs, un, laiku īsinādama, salieku tās kopā. Lielā iela aiz benzīntanka ir slēgta. Sev priekšā manu vienu skrējēju, to es apdzīšu, bet kāpēc man no mugurpuses tuvojas viens skrējējs? Es negribu, lai mani apdzen. Tā nebūs godīgi. Paskrienu nedaudz, bet saprotu, kāda vairs skriešana. Ātri iet ir labāk.
Pēdējais kilometrs
1km līdz finišam. Nē, nē, nē. Kāpēc tieši tagad vēders atkal griežas apkārt kā tādas vējdzirnavas? Kas notiek? Te nav neviena pudura, aiz kura aizlīst, pat palmu nav. Un zālājā būtu nepieklājīgi atpūsties. Un vispār varētu likties pēdējo kilometru mierā. Pēc garām pārrunām ar sevi vēders atlaižas. Es apdzenu priekšā esošo. Pēdējā lielā finiša taisne. Finišs ir dzirdams. Ja jau tas onkulis no soļiem pārgāja uz lēnu skriešanu finiša virzienā, tad kāpēc gan es nevarētu ar tādu vieglu, raitu soli, it kā nebūtu pirms tam 125km skrējusi, ieskriet finišā? Domāts, darīts. Brīdī, kad parādos pie sarkanā paklāja, finiša arka ir tukša. Un es lepnā vientulībā finišēju pēc 24h 29min 33sek.
Runā, ka pusstundu pēc mana finiša atkal sāka līt. Agris un pārējie manas distances skrējēji finišā ieradās salijuši. Arī šonakt salai pāri gāja negaiss, tāpēc tos garās distances skrējējus, kas nebija paspējuši noteiktā laikā pamest vienu no kontrolpunktiem, noņēma no trases. Jāteic, ka mums tādā gadījumā pērn ļoti paveicās ar laikapstākļiem, ka spējām trasi izbaudīt pēc pilnas programmas.
TGC360 (2017) un TGC125 (2018) salīdzinājums
Vai es gribēšu vēlreiz skriet šo distanci vai kādu no īsajām distancēm? Domāju, ka nē. Šīs būs tās sacensības, kur ar vienu reizi pietiek. Ir citas salas, citas valstis, citi kalni, citas trases… Ja nu vienīgi kādreiz atkal.
Kāpjot ārā no lidmašīnas ieelpoju atvaļinājumu. Noteikti vairāk nekā +30 grādi. Gandrīz gadu nekas tāds nav sajusts. Vēl dažas stundas ar Flixbusu un esam Bolcāno. Tos nieka 2 km jau nebrauksim ar taksi. Visu dienu nosēdēts. Uz Airbnb noīrēto apartamentu nolemjam doties ar kājām. Ejam gar šoseju, jo google maps uzrāda īsāko ceļu. Pēc dažiem simtiem metru pāris melnādainas senākās profesijas pārstāves novērtē mūs. Sakrāsojušās, super mini sarkanos svārkos. Nebūsim viņu klienti. Bet šis rūpals Bolcāno ir attīstīts. Nu jau ceļš aizved uz dzīvojamo rajonu. Stadions, picērija un kafijas veikaliņš. Vajadzīgā adrese atrasta, pastkastīte arī. Pēkšņi piefiksēju, ka man nav dzīvokļa Nr. Šeit tikai uzvārdi. Izdomāju, ka šis dzīvoklis būs īstais mēģinu atslēgt durvis. Palieku jau nedaudz dusmīgs, ka tik nekvalitatīvas atslēgas. Sāku pielietot to, kas man vēl ir palicis – spēku. Baiba vienā brīdī mani pārliecina, ka īstās durvis varētu būt stāvu augstāk. Labi, ka pārliecināja, taču zaudējām iespēju iepazīties ar Karabinieriem. Iekārtojamies savās mājās, kurās Baiba pavadīs 9 naktis, es 8.
Izpētu laika prognozi. Aklimatizācijas plāns skaidrs.
diena – jāuzkāpj 1500 vjl.
diena – Šopings (jo sola lietainu laiku).
diena – Kalni 2200 vjl.
diena – mierīgi jāpadzīvojas ap 1500 – 1700 vjl.
Jāatpūšas un jāsagatavojas sacensībām.
Bolcāno ir tikai 150m vjl., bet skriešana pārsvarā būs augstkalnē.
Laiciņš jauks. Silta vasara.
Pārgājienu dienās ar Baibu nostaigājam pa 20km. Par daudz pirms 121 km sacensībām. Izejam arī trases sākumu. Liekas, ka skrējiens būs līdzīgs iepriekšējā gada UTMB CCC. Skaistums un ainavas dievīgas.
Pienāk pirmstarta Diena. Manī iestājas apmulsums. Ko es šeit daru? Dzeru vinčikus pa vakariem un ēdu dienvidu augļus. Kādēļ un uz kurieni man jāskrien, turklāt 121km ar +7500 (kas beigās bija kādi 8000m vismaz). Mēģinu nospraust sportiskos mērķus – 3. vecuma grupā. Izskatās nereāli. Jo vecuma grupas līderi ir spēcīgi tehniskās distancēs. Labi, galvenais mērķis ir finišēt, lai varu dabūt pietrūkstošos 6 punktus UTMB (Ultra Trail Mont Blanc – skrējiens apkārt Montblānam 170 km ar 10 000 kāpummetriem, kas jāpaveic 46 stundās, taču ātrākie to dara 19 stundās. Elitārākās taku skriešanas sacensības pasaulē! Lai tajās piedalītos ir jāsakrāj kvalifikācijas punkti un jālaimē dalība izlozē, jo ir 3 gribētāji uz dalības vietu!)
Kādā brīdī man apmulsums ir tik liels, ka uzrakstu postu feisītī. Biju gaidījis, ka saņemšu atbalstu tikai no skrējējiem apmēram: Savāc savu pakaļu un velcies uz startu vai Kas ar Tevi noticis, es Tevi vairs nepazīstu formā! Taču saņēmu ārkārtīgi daudz atbalstošus un uzmundrinošus vēlējumus. Rodas sajūta, ka gribas skriet uz startu! Draugu atbalsts ir noderīgs.
Jau skatoties ātrāko iepriekšējo finišētāju laikus, viss izskatās aizdomīgi. Kādēļ 17 un 18h, nevis 13 – 14h? Dalībnieku sapulcē tiek izstāstīti drošības noteikumi, kurā brīdi saukt medikopteri, kurā pietiek ar zvanu organizatoru glābējiem. Organizatori arī norāda grūtos posmos. Pastāv iespēja stipra negaisa laikā sacensības pārtraukt pavisam, vai uz laiku. Vēl viņi uzsver, ka distance esot tehniska. Visu šo vārdu nozīmi vēl īsti neuztveru.
Pēc ekipējuma pārbaudes mēs 200 dalībnieki dodamies uz startu. Dalībnieki no dažādām valstīm. Baiba iedod buču.
Pirms starta man klāt pienāk Pēteris. Minhenē dzīvojošs puisis. Viņam arī vajag punktus. Novēlam veiksmīgu startu. Atskan jauka dziesma, laikam himna. Pistoles šāviens un dodamies skrējienā. Viegls iesildošs solis. Pēc 1km skrējiens beidzas, jo turpmākajos 15km būs jāsasniedz 2200m. Ja iekļaušos 3 stundās, tad būs gājis labi. Kāpjam pa stāvu ceļu augšup.
Skrien ar stilu
Novērtēju publiku. Viens vīrs stilīgs, koka paštaisītas nūjas. Rūtains kokvilnas krekls un bikses. Brezenta pleca soma. Tad viens džeks no Francijai piederošas salas. Izskatās kā Šerpas. Ak, šīs mollīgās itāļu ultru skrējējas. Skatoties uz priekšu kalnā augšā, sanāk skatīties zem svārkiem. Ilgi tāds skats nav izturams. Dodos uzbrukumā. Apdzenu divas svārkainās. Pamanu priekšā dāmu līderes. Turos grupā ar viņām. Pamanu, ka skrienot panāku dāmas, taču kāpjot viņas attālinās. Laikam viņām pavisam cita tehnika. Labi, ka līderes pienācīgi apģērbtas biksēs.
Basta
Pulss ir labs, jūtos lieliski. Ceļš ir zināms, jo ar Baibu izstaigājām pirmajās dienās. Tuvojas pirmais dzeršanas punkts. Esam sasnieguši Operbolzano ciematiņu. Dāmas skrien 100m pa priekšu. Līdz šim ciematiņam jūs varat uzbraukt ar gaisa tramvaju. Un pēc tam pa 15EUR varat doties izbraukumā ar mazbānīti. Līdz nākošajam ciematam. Šeit jau esmu bijis 2 reizes. Jūtos kā mājās. Želejas iet iekšā burvīgi. Dzeršanas punktam paskrienu garām. Jāizdzer no sākuma līdzpaņemtais. Līdzjutēji ar alpu zvaniem ieriktējušies ap trasi. Audzē riepu, dzerot alu un cepot gaļu. Dažs jau pavisam iesarcis. Protams, visi draudzīgi piedāvā iedzert alu.
Asfaltu nomaina priežu mežs. Patīkams, mīksts segums. Slēdzam lampu iekšā. Jau krēslo. Pēc kārtējās želejas sāk likties, ka dāmu līderes pa mežu pret kalnu skrien par lēnu. Uzņemu ātrumu un atraujos no viņām. Solis raits. Joprojām skrienam un stāvākos posmos kāpjam pret kalnu. Ik pa brīdim ieskrienam kādā aplokā. Jau sāku priecāties ka plāns Nr.1 tiks izpildīts. 3h iekļaušos sasniedzot pirmo mazo 2260 Ritner Horn virsotni. Pirmie 19 km būs noskrieti. Šeit mēs ar Baibu baudījām dievīgo aprikožu kūku un kafiju īpašā noformējumā!
Mosties. Pēkšņi kāds tuvojas, un man kāpumā garām aiziet ātrā solī Maria. Virsotnē viņa paliek punktā. Es skrienu garām. Ūdens man ir pietiekoši. Pirmajās divās stundās dzerts nav daudz. Uz brīdi brīvprātīgie mani aptur, norādot, ka kafija, tēja un viss pārējais ir tur. Bet pēc brīža esmu distancē. Lauku ceļš, kurš ved lejup. Var skriet. Gluži kā Stirnu buks. Lieku želeju pie lūpām. Kas tad tas? Tā ir pretīga. Tik pretīga, ka siekalas neizdalās. Kuņģis pateica ar labu nakti. Pirmo reizi šāda sajūta. Droši vien kalnu ietekmē. Pēc brīža sekas ir jūtamas. Ja, skrienot pa ceļu, es daudzus apdzinu, tad tagad Maria atkal man aiziet garām kāpumā. Tad vēl kādi jaunieši. Arī itāļu draiskule mani apdzen un vēl šķelmīgi man uzsauc – čau. Viss, sacensības man ir beigušās. Iespējams, labi vien ir, nodomāju. Mocīties netaisos. Pāreju baudīšanas režīmā. Cik labi, ka nekur nav jāsteidzas. Paldies visiem Facebook draugiem par atbalstu. Pāreju pie plāna B – finišēt un dabūt 6 punktus. Ārā nakts. Nekā interesenta. Marķējums labs.
Kāpju. Pa kalniem, lejup paskrienu. Akmeņi. Nekā neaug. Tad jau būsim virs 2000m. Kā koki zina, ka virs 2000m nav jāaug? Jauka taciņa gar klintīm. Brīžiem nesaprotu, kādēļ pie klintīm un tik labi skrienamajām takām tie itāļi piestiprinājuši troses. Paspīdinu lukturi lejā no kalna tukšumā. Tur nekā nav. Vairāk par puskilometru tur nevarētu būt, nodomāju, kad manis izkustinātie akmeņi tumsā noripo lejā ar akmens šķindošo skaņu. Sāk aust. Skaisti, paliek vēsāks. Uzvelku lietus jaku. Ēšanas punkts. Iekšā varu dabūt tikai arbūzus un tēju ar kolu. Skaisti. Vienmēr esmu gribējis sagaidīt rīta gaismu kalnos. Tas notiek. Pēkšņi sāk parādīties cilvēki. Esmu kalnā migla. Izskatās pēc glābējiem. Jā, glābēji un fotogrāfi. Pozēju, nekas sakarīgs nesanāk.
Ceļš ved pa kalniem. Nākošā plānojas pusceļa atzīme, kur būs drēbju maiņa. Varēšu atstāt lielo lukturi. Soma paliks vieglāka.
Pēkšņi parādās vīrelis, kurš diezgan strauji pārvietojas pa kalnu. Nē, tas nav skrējējs. Dzirdu Alpu zvanu no viņa puses. Ezītis miglā. No miglas virs kalna parādās zirga galva, kas vēro mani. Mani jau vēro trīs galvas. Apreibinājies ezītis miglā, nodomāju. Zirgiem neesmu interesants. Šie dodas pie vīreļa, kurš no kules ņemas viņus barot. Tā strādā gani.
Skaistākā skrējiena daļa
Penser Joch. Puisis ātri atnes maisu ar manu Nr. Uzvelku silto jaku un tieku vaļā no liekā svara. Ir kādi 6 no rīta. Skriets nieka 9 stundas.
Man sagribas ēst. Jes, man gribas ēst. Mans vēders saka labrīt. Pēc brīža ēdu makaronus ar zupu. Garšīgākos makaronus pasaulē! Formāli pusceļš noskriets. Taču zinu, ka grūtākais priekšā! Punktā ievēroju poli. Visas takas nomarķētas ar sarkani baltām zīmēm. Kā Polijas karogi, es viņam nosaku. Viņš piekrīt un aizskrien.
Manā zemē nav kalnu, brīvprātīgajiem nosaku. Toties jums ir smukas meitenes. To viņi gan zina! Vēl nedaudz uz augšu un tad sāksies ilgs noskrējiens lejup. Pa ceļam vēl viena ganu būda ar pjedestālu, uz kura var uzkāpt uz zirga. Uz tā – kārtīga pātaga. Tā laikam brīžiem, kad klusām slavenais mīkstmiesis piezogas. Ja godīgi jāsaka, tad ātra kāpšana lejup pa akmeņu krāvumiem diez ko patīkama nav. Šajos brīžos tu sapņo par Latvijas taku skrējieniem vai rogainingiem. Ceļš ved lejup, akmeņi, akmeņi. Parādās zāle, tātad esam nedaudz ap 2000. Sāk smaržot pēc govīm. Jāieiet aplokā, kurš nodrošināts ar elektrisko ganu. Neticēsiet, bet ar elektrisko ganu man nav bijis fiziska kontakta. Man vienmēr elektriskais gans asociējās ar bērnību, kad 6 gadu vecumā ķēdīti iebāzu kontakta rozetes abos caurumos. Bija blīkšķis, nepatīkama sajūta pie rokām un apdegusi siena bērnistabā. Skrienot domāju, vai tiešām tā ir. Govju zvani šķind. Tās nobloķējušas izeju no aploka. Nākas gaiņāties. Nākošajā aplokā nākas sarunāt ar zirgiem, lai palaiž. Visumā ķēves ar kumeļiem liekas mīlīgākas par meža cūkām ar bērniem kādā no seklajiem rogainingiem pavasarī. Jau parādās koki. Esmu jau zem 2000m, sākas lauku ceļš lejup. Skrienu, kopš beidzās akmeņi. Skrienu aizvien ātrāk, ik pa brīdim jāpārvar vārti ar elektrisko ganu. Un šeit ir TĀ pirmā tikšanās. Diezgan uzmundrinoši jāsaka. Esmu priecīgs, ka nebija kā ar ķēdīti. Ripoju lejā. Jau redzu galdiņu. Domāju, ka varēšu iemalkot kolu ar tēju, bet nekā. Šeit tikai laika kontrole. Kādu kilometru baudu skrējienu pa līdzenu lauku ceļu, un sākas grūtākais posms pēc organizatora vārdiem. Iesākumā skrienu. Pēc tam pāreju ātros soļos. Lejā vieglāk elpot. Pēc 75km atzīmes redzu zīmi, ka ēdināšana pēc 500m. Paldies dievam, tas ir joks, jo jau pēc 100m esam lauku sētā.
Ebenbergalm. Ēdu buljonu ar makaroniem. Pa virsu tēju ar kolu. Baigi garšīgi. Punktā sēž džeki, kas izstājušies. Kaut ko baigi stāsta vācu mēlē. Laikam gaida transportu. Šeit arī viena govs, kas iepriekšējā dzīvē bijusi suns. Atnāk un apguļas man pie kājām. Saimniece šo dzen prom, lai iet pie pārējām govīm. Negribīgi viņa aizvelkas ganībās. Negribīgi es sāku kāpt augšā pa ceļu. Ātri eju un skrienu pa lauku serpentīnu. Esmu kā kukuruzņiks, kas lēni ceļas augšup. Ieleja paliek lejā. Šie kalni liekas lieli. Fonā visu laiku skan ūdenskritums un govju zvani. Izcila meditācija. Man skrien vīrietis 500m pa priekšu. Es nesteidzos. Serpentīns pāriet kāpienā pa akmeņiem! Paliek aizvien grūtāk un grūtāk. Bet kāpt augšā liekas ir vieglāk, nekā skriet lejā!
Redzu puišus priekšā, sekoju viņiem, un puisis aizmugurē, no kura mūku. Koki nav un zāle pazūd. Ieleja nekur nepazūd. Dzirdu strautus čalojam. Govju zvani turpina ievadīt transā. Viegli reibst galva. Laikam atkal esam virs 2500m. Kāpjam augšā. Akmeņu krāvumi kļūst stāvāki. Dzirdu, ka puiši jau sasnieguši virsotni. Glābēji viņus jau sveic un skandina zvanus. Reāli grūtākais posms paveikts.
Alpler Nieder. 2624m. Esmu kalna galā. Taciņa vijas pa kalna kori. Skats fantastisks. Glābēji mani vizuāli novērtē un palaiž distancē tālāk. Forši, var paskriet pa kalna kori. Pēkšņi priekšā kaut kas pazib. Adrenalīns. Sajūtu medījuma garšu. Ai, bet draiskā itāļu meiča. Noķeru viņu. Esam ap 2600m augstumā. Viņa tāda jocīga. Es viņai saku “Čau!”. Uz ko viņa man dusmīgi atbild: “Basta.” Es piedāvāju izsaukt glābējus. Viņa apsēžas. Un kaut ko itāliski nosaka, ko es iztulkoju kā – viss man apriebies, bet glābējus nevajag. Viņa neizskatās labi. Nolemju skriet tālāk. Jo itāļu valodu nesaprotu, bet viņa angliski nerunā. Forši ir skriet pa kalna kori. Brīžiem uzspīd saule, bet pārsvarā migla. Pēkšņi taka beidzās un saprotu, kādēļ obligātajā ekipējumā ir cimdi. Lejā var nokļūt tikai turoties pie troses. Var arī neturēties, bet tad no klints lejā nokļūsi ļoti ātri. Ātrāk nekā vajadzīgs. Šīs tad visticamāk šīs būs pēdējās sacensības. Domāju, kā pareizi kāpt lejā, lai satiktu sievu un bērnus. Kaut kā izdodas nokāpt. Nodomāju, ka ar steigu nepieciešama instruktāža kalnu kāpšanā! Paldies dievam, kaut kā lēnām pamazām lejā klumburēju, līdz taka paliek skrienama. Domāju par zupu un kolu. Atzīme 80km. Nieka maratons palicis. Parādās cilvēki. Apdzenu skrējējus, kam beidzies ūdens. Šie dzer no strauta. Man viss labi, tikai baigi gribas ēst. Ieskrienu ēšanas punktā. Tradicionālā recepte. Un ar diviem puišiem dodamies iekarot pēdējo virsotni. Šī vairs neliekas tik iespaidīga. Kaut arī visaugstākā.
Obere Sharte 2689m. Pārrāpjos kalnam. Puiši sen aizskrējuši. Apziņā paliek labāk, ka nu ceļš iet lejup. Skrienama gara taka gar kalnu. Aiz kalna nākamais kalns, tas pats. Izskatās kā apsniguši. Nē, tas nav sniegs. Ezers. Man likās, ka te jābūt dzeršanas punktam. Nav neviena. Varbūt nopeldēties? Spīd saule. Paliek karsti. Ai, slinkums. Pēc brīža redzu glābējus un ieraugu divas milzīgas slēpošanas trases. Nojaušu ko nelāgu. Lūk, jums, skriešana uz leju. Rāpies vien augšā. Bet šis ir ceļš. Es lēnām skrienu pret kalnu. Gribu arbūzu. Kalna galā tādam taču jābūt. Man pretī skrien mani apdzinušais vīrs, aplaudē un uzsauc bravo. Vai tiešām trasē bija apgriešanās punkts. Nē, viņš izstājies un dodas pie glābējiem!
Kalna galā būdā nekā nav. Tikai marķējums. Saprotu, kādēļ puisis izstājies. Jo no šejienes var labi redzēt, ka ilgi vēl nebūs nekas ne ēdams, ne dzerams. Skrienu, skrienu, labi, ka var paskriet. Parādās pa kokam.
Meraner Hūte. Slēpošanas trases. Skrienu lejā. Ēšanas punkts. 8gadīgs puišelis sagaida un konvojē mani uz ēšanas punktu. Līdz finišam tikai 25km pusmaratons. Tas nekas, ka skrieta jau 21h. 2h pat lēnā tempā no kalna lejā. Punktā ieraugu poli, kurš loka iekšā karbonādi. Sakās, ka esot piekusis. Pieņemu kļūdaināko lēmumu. Neiestiprinos un mūku no poļa. Ko tur rīt, ka ceļš iet lejā. Ceļš nepavisam neiet lejā. Skrienu lēzenā kāpumā un šķielēju atpakaļ. Polis man tuvojas. Priekšā manu vēl skrējējus. Krustojumā pie 100km atzīmes sēž bariņš ar tādiem. 54km distances skrējēji, kuri izstājušies. Polis tuvojas. Nav spēka mukt. Apēdu pēdējo želeju. Viss. Polis mani noķer. Beidzot ceļš arī iet uz leju. Polim pajautāju, cik pulkstenis? Viņš saka 6. Varam pagūt finišēt 24h. Man nav spēka, vajadzēja paēst. Uzzinu, ka viņš arī vāc punktus UTMB. 2x esot startējis, bet nav finišējis. Pirmajā reizē atceltas sacensības, otrajā nav iekļāvies 30h un izstājies 150.km.
Apdzenam 54km skrējējus ik pa brīdim. Polis jau aizmuka. Atteicos piedalīties 24h plānā. Meža ceļš beidzas. Asfalts. Apsēžos pieturā, lai piezvanītu Baibai. Man jātaisnojas garāmskrējējiem, ka viss ok – tikai telefonu šobrīd meklēju.
Skrienu lejā. Sāpīgi. Pēdējais posms skarbs. Redzi, kur tev jānokļūst, bet labā kāja reāli sāp. Kāds km jāskrien pa akmeņiem, kas līdzinās Liepājas mola akmeņiem, pēc tam stāvs betons un asfalts. Visskarbākais skrējiens. Sūc ar skaistajiem skatiem un vīnogu laukiem, man sāp kāja no šī stāvā noskrējiena. Gribu finišēt. Esmu lejā. Pēdējais km. Skrienu. Aplausi. Kungi ņem cepures nost. Dāmas uzsauc respect. Finišs – 24:50. Medaļa. 6 punkti kabatā! Vīru kopvērtējumā 23.vieta. Diezgan labi plakanzemes iemītniekam lēnā skrējienā.
Finišs
Bolcāno ir vieta, uz kurieni var noteikti doties ar ģimeni. Jo būs gan, ko darīt sievai, bērniem un pārējiem.
Vai es šeit atgriezīšos? Šobrīd plāns ir neskriet 2x vienā un tajā pašā vietā. Kalnu ir daudz!
km 
-