VSK Noskrien

Nevarētu teikt, ka jau kādus pāris pēdējos gadus neskatītos Siguldas kalnu maratona virzienā, bet tieši tāpat nevarētu teikt, ka šogad būtu plānojusi piedalīties šajā pasākumā, bet nefinišētais skrējiens Monblāna pakājē ieviesa neplānotu plānu maiņu. Vispār jau jāteic, ka sākumā nevarēju izvēlēties starp Siguldas kalnu maratonu vai Kuršu kāpas ultriņu. It kā abi vienādi. Kurši vairāk skrienami, bet tur ir tie sasodītie 10km gar jūru. Nebūs, vismaz ne šoreiz. Nē nu, bija jau arī opcija Taisnais, bet tas ir pārāk plakans, vienveidīgs un visu laiku jāskrien augšup.

Pirmais aplis. Nav nekā jauna šajā skrējienā, jo starts aizvien tiek dots no Ziediņa apakšas. Vispār jau brīdī, kad esi ticis augšā, tad prieki ir īsi, jo tūlīt pat pa Pilsētas trasi jāskrien lejā. Jāteic, ka šī bija viena no retajām vietām, kur vējš visu laiku pamanījās zēģelēt. Tā kā man steigties īsti nav kur, jo 70km tomēr ir 70km un vispār es neesmu pārliecināta, ko par šo avantūru teiks mans sēžas nervs, kurš man Monblānā saniķojās, tad lejupceļš pa Pilsētas trasi paiet lēnām un mierīgi. Lai gan jau pašā sākumā paspēju pie sevis nosmieties, ka Siguldas Stirnu bukā te gan tika lidots kārtīgā tempā lejā. Vispār es neesmu noskrējusi pat vienu kilometru, kad saprotu, ka ir auzas. Es pat teiktu, ka pamatīgas auzas, jo laika prognoze mani ir nedaudz piečakarējusi un man ir karsti. It kā jau šodien Siguldā solīja ap +10℃ un lietu, bet no lietus ne miņas. Es pat teiktu, ka kaut kur spīd saule, bet man garroku kreklā jau tagad ir karsti. Bet, kā par nelaimi, līdzi ir tikai vēl viens “ja nu” garroku krekls, vējjaka, lietus jaka un vestīte. Nē, nu, ja būtu tas solītais lietus, tad jau ideāli, bet tagad ne šis ne tas.

Kamēr līdz Bobsleja trasei skrējām pa asfaltu, tikmēr nekas. Dzirdu, ka aiz manis skrienošā kompānija kaut ko runā par Monblānu. Dažās sarunās iesaistos arī es, īsi izstāstot, kāpēc man tik “dikti negribējās finišēt”. Drīz klāt arī Pirtnieka kalns, kurš, kā vēlāk izrādīsies, pilnībā attaisnos savu nosaukumu, jo tajā šaurajā izpļautajā taciņā, kas vēlāk pārtaps šaurā dubļainā taciņā, starp maziem kociņiem bija nenormāla sutoņa. Tāda, ka sviedri tek aumaļām. Šī bija arī vieta, kur jau atkal aizmugurē norisinājās saviesīgas sarunas par nefinišēto Monblāna skrējienu, tik šoreiz par TDS, kuru apturēja, un to sajūtu, ka vajag  šoruden ultru un finišu. Protams, kopīgi nosmejamies, ka, kā izrādās nevienam no mums, Siguldas kalnu maratons šogad nebija plānots.

Korde mūs sagaida visā savā godībā, tas ir, dubļaina. Būtu tik viens aplis, tad šļūktu pa taisno lejā uz dibena, bet tagad šo neizskatu kā labāko opciju, jo vēl 60+km ar netīrām un slapjām biksēm negribu skriet. Skatos uz tiem dubļiem un kaut ko pa miglu atceros, ka jāmēģina skriet lejā maksimāli pa kreiso pusi. Pa pusei kāpjot, pa pusei slidinoties, bet lejā veiksmīgi tiku. Jau atkal noķeru Aigaru un Izturības čaļus jeb, kā smejos, savu čaļu kompāniju. Mazā taciņa gar Gauju tiek pavadīta ar nebūtiskām sarunām, bet tai pat laikā skatoties zem kājām, lai neaizķertos aiz kādas saknes vai krituša koka. Pie viena pārrunājām šodienas laikapstākļus un to, ka viņi mani ir apmānījuši un ka man ir sasodīti karsti un es īsti nezinu kā, lai tieku līdz finišam. Protams, tieku pie ieteikuma vilkt nost kreklu. Jā, tādu opciju es esmu apsvērusi, bet tomēr tie 70km mani attur no šīs domas. Lai gan tai pat laikā manā virzienā tiek raidīta frāze, ka, ja neuztrauc skriet čaļu kreklā, tad starpfinišā man var iedot savu, uz ko atbildēju, ka nebūs ne pirmā ne pēdējā reize, kad skrienot mugurā ir čaļu krekls. Galvenais, lai man nav karsti. Jāteic, ka šajā brīdī es vēl nezināju, ka mana runāšana par to, ka man ir karsti, bija tik skaļa un izmisīga, ka man tiks piedāvāti divi dažādi čaļu krekli. Tiesa, ka par to otro īsroku kreklu uzzināšu tikai brīdī pirms ceturtā apļa, kad teltī jau atkal kaut ko meklēju savā kastē un dzirdēju, ka man saka, kāpēc pēc pirmā apļa kreklu nepaprasīju. Kā es varēju pajautāt, ja nezināju, ka man piedāvā. Nosmejam arī par to, ka vajadzēja ņemt līdzi plēves maisiņu vai vismaz plastmasas ābolīti, lai ātrāk tiktu lejā no kalna. Ja tā padomā, man somā ir folija sega. Varētu nobraucienam izmantot to. Tik žēl.

Skatos uz Kaķīti un saprotu, ka ne vella negribu viņā kāpt augšā. Nē, nu varētu, bet pa trepītēm nevis pa taisno. Štrunts, ka pa taisno, bet tur ir sasodīti dubļains un ar katru soli paliek aizvien dubļaināks. Kaut kā lēnā garā es tur augšā tiku. Jāatzīst, ka augšā visus skaļi uzmundrināja čalis no Burkānciema. Neatteiktos, ja šādi būtu katrā aplī. Pavisam īss prieciņš un trase jau atkal jeb pa taisno cauri dubļiem ved lejup. Skrienu prātīgi, jo aizvien nezinu, kā reaģēs mana kāja, bet piebeigt viņu pašā sākumā arī negribu. Ar pāris slidināšanās epizodēm, iestrēgušām nūjām dubļos samērā veiksmīgi tieku lejā. Jau atkal maza taciņa gar Gauju. Garām paskrien viens kungs un jautā, cik kilometrus skrienu. Kā – cik? Visus, protams. Uz ko man novēl veiksmi un prom bija. Es kaut ko minēju, ka man ir karsti? Es aizvien prātoju, kur dabūt plānu īsroku kreklu. Tiltiņi, trepītes, taciņas, saknes un skat, jau pirmais līkums un skaidu kalna augšupceļš uz Laurenčiem. Garš un garlaicīgs augšupceļš. Izmantoju laiku lietderīgi un apēdu želeju. Jau tagad saprotu, ka nūjojams augšupceļš un želejas ēšana nav diez ko labs savienojums. Kalna galā stāv Andris un vēro dalībniekus. Noskrējiens lejā jau atkal pa dubļainu taciņu un skaistām slidenām trepītēm. Viens no līdzskrējējiem atzīstas, ka vienu gadu te ir skaisti ribas skaitījis, tas ir, nošļūcis uz muguras lejā. Izklausās sāpīgi. Lejā brīvprātīgais tur vaļā vārtiņus. Sīkums, bet patīkami. Ok, mēs tagad skrienam cauri ganībām. To var redzēt. Ne jau velti organizators pirmstarta biļetenā rakstīja, ka “govis ir draudzīgas, dažkārt – ziņkārīgas, fano par sportu. Saglabājiet mieru un pieklājīgi atbildiet, ja kāda govs vēlas parunāties”. Skrienam pa dubļaino taciņu un jau atkal ar čaļiem runāju kaut ko par Monblānu. Ai nē, šis lēzenais, dubļainais augšupceļš nav skrienams. Priekš tam mums ir nūjas, daudz laika un kilometru. Pag, bet trase? Kāpēc trase ved uz priekšu, nevis te strauji augšup? Ļoti labi atceros, ka pagājušo nedēļu ar Ingu izskrējām nepareizi, jo neatradām īsto taku, bet tagad tā saucamā neīstā taka ir marķēta. Lai nu kā tur būtu, te man rodas doma, ka ir jāieraksta meitenēm čatā, ka man ir karsti un, ka es būtu dikti priecīga, ja man uz starpfinišu sagādātu plānu īsroku kreklu. Varbūtība jau maza, bet, ja vajag pačīkstēt, tad vajag. Tieši tik, cik ātri telefonā ieslēdzu internetu, tieši tik pat ātri izslēdzu. To, kā viss tika saorganizēts un pie kā atrodas man sūtītie Andas krekli, izlasīšu tikai stundu pēc sava finiša. Kaut kur aiz kazām pirms Laurenčiem man garām paskrien Kristīne. Lai jau skrien. Diena ir gara un vispār es varētu arī nefinišēt. Pasaule no tā neaizies bojā. Ko pati? Mēģinu skriet, jo nu tomēr ceļš prasa skrējienu un aizvien apkārt ir ļoti daudz dalībnieku. Tik daudz, ka es nemaz nemēģinu saprast, kurš ir kuras distances skrējējs.

Ūdens punktā uzturos tieši tik daudz, lai padzertos morsu. Dzēriens pudelēs man ir, tad varu doties tālāk. Un vispār Kristīne ir nedaudz priekšā, bet Baiba tepat blakus aiz muguras. Atminos, ka redzēju kā Ieva jau startā aizskrēja, bet, cik tālu un kur atrodas parējās, nav ne jausmas. Jāskrien. Skrienu lejā pa akmeņiem un kārtējo reizi nodomāju, ka aizvien nesaprotu, kā es te lejā viengad ar velo braucu. Maza taciņa līdz lielceļam. Nu bet, kurš normāls cilvēks te lejā skrien lēnām, prātīgi un pie tā visa vēl sevi apzināti bremzē? Kurš gan cits, ja ne es. Skarbi. Lejupceļā visu svaru nākas uzņemties labajai kājai, jo kreiso taupu un lejup skrējienā to izmantoju mazāk, plus vēl tā nedaudz tizli pārceļu. Nu negribu, lai tas nervs sāk niķoties. Negribu. Jāatzīst, ka esmu sagatavojusies, ja šis sāks nepaciešami niķoties, tad gan visu vai neko. Bet tagad prātīgi. Saķeru savus čaļus, nosmejos, ka šie man pa lēnu un aizskrienu. Tas, protams, līdz Velnalas kāpumam, kuru pieveicam, kopā pļāpādami. Arī visu garlaicīgo mulčas posmu nopļāpājam par nebūtiskiem sīkumiem. Brīdī, kad ieskrienam alejas posmā, mūsu kompānijā sākas sarunas, ka pēdējos piecus gadus Siguldas kalnu maratonā šis posms nav bijis. Es saku, ka Siguldas kalnu maratons te ir gājis, jo esmu te skrējusi. Tiesa, ne pēdējos piecus gadus. Tieši tāpat viennozīmīgi atzīstam, ka vislabākais Siguldas kalnu maratons bija tai gadā, kad iepriekšējā naktī uzsniga un kad tas norisinājās oktobra beigās. Jā, jā, arī tie kritušie koki ir bijuši. Kad neatceros, bet zinu, ka esmu zem viņiem līdusi. Nedaudz balkons gar Mednieku namiņu, trepes, vārtiņi, vientulīga Balonu pļava. Tik ļoti vientulīga jau nemaz nebija, jo bija gan pīkstošais kontrolpunkts, gan priekšā manīju līdzskrējējus. Jau atkal trepes uz augšu. Izdomāju, ka trepes ir laba vieta, kur pastiept savu kāju. Vismaz kaut kāds labums. Augšā jau atkal satieku savu čaļu kompāniju. Tā noskrienam atlikušo daļu pa balkonu līdz serpentīnam, kur es iepalieku, jo man aizvien nepatīk lejupceļš. Vispār jau manai kājai nepatīk lejupceļš, ne man. Hmm, tad, kas viņai nepatīk – lēzens augšupceļš vai jebkāds lejupceļš? Viens ir skaidrs, ka atkal jāskrien tizlā, lēnā solī lejup. Nekas. Tas ir tikai pirmais aplis. Gaujas tilts, serpentīns uz Ziediņš otro reizi. Nevarētu teikt, ka ļoti gribētu rāpties augšā Ziediņā, bet – ko darīt. Plus tagad ir pašai jāmeklē labākā jeb taisnākā trajektorija tai kalnā, jo nav skrējēju čūskas visapkārt. Toties ir gaviles kalna galā.

Otrais aplis. Brīdī, kad esmu tikusi gandrīz kalna galā dzirdu, ka manā virzienā tiek raidīta frāze, ka zinot, ka man ir karsti un ka es varu izvēlēties no diviem krekliem maisiņā. Dzīve tomēr ir skaista. Ina piesakās palīdzēt. Jā, vajag. Fiksi izstāstu, kur teltī atrodas mana kaste, ka tai blakus ir Ingas kaste un ko man vajag no kastes atnest, tas ir, pāris želejas, trīs dzēriena tabletes, plus sajaukt dzērienu pudelēs. Tai pat laikā man tiek jautāts, kuru kreklu es vilkšu. Jūs ko – nopietni? Es un rozā. Tiešām, tiešām? Fu, fu, fu. Beidzot dzīve ir skaista. Īsais krekls un šorti. Ok, pusgarās bikses jau iepriekšējā apļa sākumā tika uzlocītas par īsajām. Ideāli.

Viss bija gandrīz ideāli līdz brīdim, kad tiku līdz Pilsētas trases noskrējienam, jo tajā brīdī iepūta sasodīti auksts vējš un piedevām no debesīm lejup gāzās kaut kas lietum līdzīgs. Un, ko es? Es nupat novilku savu garroku kreklu un uzvilku pavisam plāno Stirnu buka īsroku krekliņu. Te ļoti sailgojos pēc vestītes. Vispār jāatzīst, ka, piepildoties sliktākajam scenārijam, ka nekādi netieku pie īsā kreklu, biju jau izdomājusi, ka skriešu vestē. Tas pats īsroku krekls jau vien būtu. Brr. Bet tas vējš visu lejupceļu zēģelēja un mēģināja ielīst jebkurā vīlītē. Noskrējiens ir palicis vēl slapjāks un slidenāks. Tagad ne tikai ir jādomā, kā prātīgi tikt lejā, bet arī jāskatās, kur labāk likt kāju, kur nepaslīdēt. Tāpat no mugurpuses dzirdu, ka čaļi teic, ka seko manās pēdās un lai es izvēlos labāko lejupceļu. Skaļi smiekliņi no mums visiem. Lejā uz īsā asfalta posma parādījusies dzīvība. Nav jau brīnums, jo ir dienas vidus. Skrienu, kaut ko domāju. Pie ieejas Bobsleja trasē mūs sagaida smaidīgi brīvprātīgie. Jau atkal aizraujošs kāpiens Pirtnieka kalnā. Vispār par šo kalnu es atceros tieši tik daudz, ka esmu skrējusi pa viņu lejā. Tik neatceros, vai tas bija manā pašā, pašā pirmajā Siguldas kalnu maratonā, kad pieveicu 22km distanci divos 11km garos apļos, vai arī tas tomēr bija jau gadu vēlāk, kad pieveicu savu pirmo Siguldas kalnu maratona 55km distanci. Tagad daudz vairāk dubļi un mazāk dalībnieku. It kā no vienas puses vieglāk, bet no otras – aizvien te ir bezgaiss, sauna un sasodīti liela dubļu jūra. Mazā taciņa uz Kordi nav diži mainījusies, ja neskaita, ka tagad nav maza taciņa, bet jau gan iemīta ziloņu taka. Tās koka paletes zem pacēlāja man aizvien neizraisa uzticību, tāpēc labāk pasperu kādu lieku soli tām apkārt, nekā mēģinu pārbaudīt, cik labi uz viņām slīd. To slīdēšanu tūlīt varēšu izbaudīt dubļainajā Kordē. Stāvu pie lielā Kordes slīpuma un nesaprotu, kuru pusi šoreiz testēt. Kamēr domāju, kā labāk, divas dāmas dodas lejup pa labo pusi. Es nemanot sekoju viņām, ja to var nosaukt pa sekošanu. Ar nelielu izslīdēšanu, turēšanos pie zariem un balstīšanos uz nūjām jau atkal veiksmīgi tieku lejā. Viena gan mācēs teikt, ka, ja iet pilnīgi pa labo pusi, tas ir, pa downhill trasi, tad var labi tikt lejā. Ok, šo es piefiksēšu nākamajam aplim. Ak, jel. Man tak vēl divi sasodīti gari apļi.

Kaķīša dubļi

Mazajā taciņā gar Gauju ik pa laikam samainos ar citiem skrējējiem. Tādu nav daudz, jo trasē ir palikuši tikai tie, kuri skrien visus kilometrus, un tie, kuri 35km, jo prātīgākie jau finišējuši. Pieskrienu pie Kaķīša. Paskatos vienreiz uz viņu, paskatos otrreiz un saprotu, ka nemaz nevelk mani pa tiem dubļiem kārpīties augšup. Kā būtu, ja šo posmu izlaistu, m? Tāpat pa otru pusi jāskrien lejā. Ideja jau laba, bet ir tikai viens bet… Tur augšā ir pīkstošā laika kontrole. Neraža! Būs vien jākārpās augšup. Tieši tāpat redzu, ka Kristīne jau ir gandrīz šo posmu noskrējusi lejā. Ja es teiktu, ka te dubļi ir palikuši mazāk, es melotu. Jo augstāk, jo vairāk dubļu. Tik ļoti daudz dubļu, ka brīžiem ir jāpieliek pūles, lai noturētos un nenoslīdētu dažus metrus uz leju. Augšā aizvien pūš vējš. Lejupceļš viens vienīgs dubļu ceļš. Varētu mēģināt skriet lejā bez nūjām, bet nūjas palīdz neizslīdēt un noturēties, bet ir cita problēma. Tās nūjas ik pa laikam iestrēgst dubļos un ir ar spēku jāvelk laukā. Tai pat laikā katru reizi dzirdēt, kā viņas notikšķ, velkot laukā, nav diez ko forši. Bet, ja man ir jāizvēlas noturēties kājās vai dzirdēt to sasodīto skaņu, tad es izvēlos pirmo. Vispār jāatzīst, ka bija dažas reizes, kad izpildīju akrobātu cienīgus līdzsvara vingrinājumus, bet kurš gan šajā noskrējienā tādus neizpildīja. Nepietiek, ka te ir dubļi visā noskrējiena garumā, tad gandrīz pašā apakšā ir kaut kāda plēve, kuru vēlams apskriet pa kreiso pusi, jo ir sasodīti slidena.

Jau atkal taciņa gar Gauju. Tik atšķirībā no iepriekšējā apļa šoreiz šis augšupceļš nav skrienams. Eju un prātoju, bet Baiba… kāpēc viņa ir man tik tuvu aiz muguras? Kāpēc es nekādi nevaru no viņas atrauties? Nē nu es saprotu, ka, lai arī es jūtos tīri labi, bet pirms mēneša noskrietie 117km pa kalniem ir noskrieti 117km pa kalniem un pa vidu nobrauktais Apes simtiņš mani ir vēl patukšojis, bet ko Baiba dara man tik tuvu aiz muguras? Tātad es šeit redzu tikai vienu variantu – es esmu lēna un Baiba ir satrenējusies. Eh, vairs jau neko. Turpinu skriet. Tiltiņi, trepītes, grava pa kreiso pusi un jau atkal sasodīti daudz saknes. Tā nemanot ir atkal pienācis skaidu augšupceļš pie Laurenčiem. Sajūsmas nekādas. Kā jau visur, arī te viss ir kļuvis dubļaināks. Lēnām velkos augšup. Pag, kā tur bija ar to nefinišēšanu? Man tiešām vajag tos 70km. Man ir karsti (aizvien), apnicis, grūti, tā kāja… Pag, kas tur bija ar to ideju par ultru šoruden un finišu tajā? Bet, ja es nefinišēšu, pasaule no tā neaizies bojā. Tāpat nebūtu jau pirmā reize, kad Siguldas kalnu maratonā dikti negribējās finišēt. Būtu skaisti 35km pieveikti. Un? Kamēr prātoju par to, vai tomēr šodienai jau nepietiks skriet, skaidu kalns pieveikts. Lejup taciņa ir palikusi ļoti dubļaina, tik dubļaina, ka pamanos nedaudz izslīdēt. Uzsaucu aizmugurē skrienošajai, lai uzmanās – slidens. Trepītes, vārtiņi, pļava. O! Sveikas manas draudzenes jeb govis ir panākušas tuvāk takai. Es drošības pēc viņām prātīgi paeju garām un tikai tad atsāku skriet. It kā šīs ir pieradušas pie cilvēku klātbūtnes, bet no otras puses tās ir govis un es negribu tikt sabadīta. Protams, dubļi šajā posmā, kā jau visur, ir dubultojušies, bet tāpat pamanos izskriet cauri sausām kājām. Ko biju aizdomājusies vai aizskatījusies – nezinu, bet zinu, ka gāju pa taciņu, skatījos uz uzpūsto marķējumu uz kokiem un nevarēju saprast, kāpēc man ir sajūta, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt. Tā arī bija – es biju veiksmīgi pagājusi garām pagriezienam. Labi, ka mana čaļu kompānija bija tepat blakus un ātri atsauca atpakaļ. Līzdama pa taisno caur kokiem, smējos, ka bija sajūta, ka kaut kas nav tā, bet nevarēju saprast – kas.

Šoreiz Laurenču ūdens punktā izvēlos kolu, olīvas ar sāli, varētu jau ņemt banānu, bet tad man neder kola, bet no kolas neesmu gatava atteikties. Ā, čipsi arī bija gardi. Vispār tur bija daudz garšīgu lietu. Tā, ko vēl te varētu labu izdarīt? Derētu iztukšot kabatu no tukšajiem želeju iepakojumiem, jo nav ko lieku smagumu nest līdzi. Tā, kaut ko grauzdama, aizgāju tālāk aplī. Taciņā pļāpāju ar Inesi par trasi un skriešanu. Jau atkal saprotu, ka tūlīt sekojošo noskrējienu uz Kājinieku tiltu nevaru normāli lejā noskriet. Kaut kur fonā nedaudz īd tas nervs. Uz Kājinieku tilta laipni tiekam palaisti garām. Kārtējo reizi Velnalas kāpumu nopļāpāju ar čaļiem. Lai arī plus mīnus visu laiku skrienam kopā, saprotu, ka man un čaļiem ir atšķirīgi plāni par finiša laiku. Nē, nu ar jums ir forši, bet par visu naudu es šogad neesmu plānojusi finišēt. Gribētos plus mīnus ar tumsu ierasties finišā. Un vispār, es tak visu vasaru priekš Monblāna trenējos. Šie gan ies pa visu naudu. Jau atkal pļāpājam par visādiem sīkumiem un lēnām virzāmies uz priekšu līdz pat lielceļam. Es laiku izmantoju lietderīgi un saloku savas nūjas, jo tagad šajā plakanajā posmā man viņas traucē. Iesākumā gan šīs piestiprinu somai priekšpusē, bet pēc pāris noskrietiem metriem saprotu, ka šīs tur pārāk kratās un reāli traucē man skriet. Lai gan Prāgā tā noskrēju cik tur tos kilometrus un viss bija labi. Skaidrs, ja soma ir tukša, tad šādi neder. Bet vai tad man somai kabatas ir par maz. Domāts – darīts. Likšu aizmugurē, lielajā kabatā, kur jau skaisti kopš starta maisiņā guļ folija sega ar elastīgo saiti un otrā maisiņā iztikas minimums ar zālēm gadījumam, ja viss ir slikti. Ar nelielu piekārtošanu, lai nūjas netraucē grozīt galvu, esmu sakārtoju somu. Rokas brīvas. Varu skriet. Pag, bet, kas tur bija ar to zaļo pauzi? Vajag, kamēr ir mežs. Mulčas posms aizvien garlaicīgs. Aleja priecē. Kritušie koki aizvien sit laukā no ritma. Vismaz zinu, ka dažus var apskriet pa maliņu. Kāpjot šiem pāri, labāk nepaslīdēt, bet, lienot zem – neaizķerties. Taisnīte aiz līkuma, kur atvilkt elpu. Lielceļu šķērsoju, pārejot soļos. Skatos uz garo trepju noskrējienu un saprotu, ka tā taciņa blakus ir dikti vilinoša. Viņa ir ne tikai vilinoša, bet arī laba priekš noskrējiena. Balonu pļava tukša un klusa. Pirms nākamajām trepēm tieku pie uzmundrinājumiem. Uzsaucu, ka man skauž viņa Monblāna cepure. Ne jau tāpēc, ka nefinišēju, jo man tāpat būtu bijusi veste, bet gan tāpēc, ka to cepuri tik ļoti vēlējos iegādāties, bet tās piešķīra finišā pavisam īso distanču finišētājiem. Es jau teicu, ka trepes ir ļoti laba vieta, kur apēst želeju, jo neko prātīgāku te tāpat nevar darīt. It īpaši, ja abas rokas ir brīvas. Vēl daži metri pa balkonu, tad serpentīns augšup. Ai, kā es būtu gribējusi skriet lejā un pa taisno uz finišu.

Kad nedēļu atpakaļ ar Ingu skrējām Siguldas kalnu maratona trasi, tad B cilpa palika neizskrieta. Nekas, būs pārsteigumi. Tāpat runā, ka tā esot vieglāka nekā A cilpa. Lai nu tā būtu. Maza taciņa gar Krimuldas pilsdrupām. Šo posmu atminos, ka esmu skrējusi – tikai pretējā virzienā. O, sen nav bijušas trepītes. Šīs nevarētu teikt, ka skrienamas, bet jēdzīgi pievaramas. Priekšā skrienošais dalībnieks laipni mani palaiž garām un noteic, ja jau es viņu noķēru, tad esmu ātrāka. Uz ko atbildēju, ka man šis tikai otrais aplis atšķirībā no viņa pēdējā apļa. Un prom biju. Tad atkal augšā uz Vikmestes pilskalnu. Nevarētu teikt, ka skrienams gabals, bet kaut kur tāpat pamanos uzskriet arī tos lēzenos augšupceļus. Šo taku izteikti rotā kritušās rudens lapas. Skaisti. Otrpus noskrējiens arī skrienams, ja neskaita vienu posmu, kuru izdomāju, ka prātīgāk ir šķērsot caur mežu, jo nošļūkt pa māliem lejā aizā es noteikti negribu. Eu, bet šeit man patīk. Lai arī trepītes, tiltiņi, augšupceļi, bet viss ir samērā skrienams. Tā priecādamās izskrienu visu Vikmestes taku. Pa ceļam pamanoties apdzīt vēl kādu vidējas distances skrējēju. Jau atkal trepes, šoreiz augšup uz Taurētājkalnu. Te arī laika ņemšanas iekārta un brīvprātīgais, kurš uzmundrina. Vai es teicu, ka prieki par to, cik labi skrējās, bija īsi. Ja trepes kā trepes un tam sekojošais augšupceļš vēl tīri ciešams, tad nākamais augšupceļš man nepatika. Tik ļoti nepatika, ka nācās sevi pierunāt nevilkt nūjas laukā no somas, lai pievarētu šo posmu, jo pēc tam man noteikti būs slinkums viņas locīt un likt atpakaļ somā, bet skriet līdz Ziediņam pa taisni ar nūjām rokā – neparocīgi. Tā arī bija. Līdz pat tālākajam noskrējienam plats, skrienams ceļš. Lidojams lejupceļš, trepes un esmu lejā uz asfalta pie šosejas. Es kaut ko minēju par to, cik tas asfalta posms bija garlaicīgs? Cik ļoti man viņš nepatika? Cik nevarēju sagaidīt, kad viņš beigsies? Cik, cik, cik… Šajā asfalta posmā man pa priekšu skrēja kungs ar vienu nūju. Hmm, nav neērti, ja tev ir tikai viena nūja? Gribējās, garām skrienot, pajautāt, bet noklusēju savu jautājumu. Garlaicīgi. Ļoti garlaicīgi. Tā, ko es varētu sakarīgu padarīt šajā garlaicīgajā posmā, m? Nūjas izņemt no somas un salikt tā kā pa agru, priekš tam ir domāts kalns uz Gaujas tiltu. Neko prātīgāku, kā izdomāt, ko man vajag izdarīt kontrolpunktā izdarīt, neizdomāju. Tāpēc nolēmu, ka man no kastes ir jāpaņem trīs, četras, trīs, nē tomēr četras želejas, lai būtu vismaz viena visu laiku rezervē. Varbūt pat jāpaņem līdzi tā mazā želeja ar kofeīnu. Dzēriena tabletes arī no kastes, jo tās, kuras somā jāatstāj brīdim, kad nebūs spēka iet līdz kastei. Un, protams, jāapēd divas sāls tabletes. Tad jāsadzeras labi daudz tējas, jo pāris pēdējos kilometrus dzeramais līdzpaņemtajās pudelēs ir palicis pavisam maz, bet dzert ļoti gribas. Ā, vēl jāatrod uz galda kas ēdams. Vispār, ja tā labi padomā, tad seju arī vajadzētu nomazgāt. Un obligāti no somas ir jāizzvejo mazais mini zāļu maisiņš, jo tas nervs tāds aizdomīgs un es labāk savas pretsāpju zāles nolieku pa rokai, ja nu viss ir tik slikti, kad viņas vajadzēs. Vēl vairākas reizes prātā pārcilāju darāmo lietu sarakstu, vai neesmu kaut ko aizmirsusi un vai kaut ko nevajag pamainīt. Nē, tā būs labi. Un gadījumā, ja būs kāds, kurš pieteiksies palīgā, es uzreiz varēšu pateikt, ko man vajag. Gaujas tilts pienāca nemanāmi. Vēl nemanāmāk pienāca serpentīns un, protams, jau atkal pats Ziediņš. Paskatījos uz augšu, nedaudz pastiepu muguru, atbalstoties pret nūjām, un lēnām jau atkal rāpos augšup.

Trešais aplis. Kalna gals diezgan tukšs un kluss, ja neskaita dažus līdzjutējus, kuri gaida savējos finišā. Ātri saprotu, ka šoreiz būs jātiek galā pašai. Tātad pirmais darbs – tikt iekšā teltī pie savas ar uzlīmēm aplīmētās kastes. Kamēr no mājās ērti sapakotajiem maisiņiem jeb viss pa rokai vienuviet ņēmu laukā nepieciešamās lietas, tikmēr izmantoju laiku lietderīgi un pastaipos. Viss jau forši, bet, kā cēlos augšā, tā nedaudz sareiba galva. Hmm. Ārā ir pavēss un vēl tas vējš, kas te neiztrūkstoši zēģelē. Nē, seju nemazgāšu, iztikšu. Ātri uzpildu pudeles, izmetu tukšās želejas paciņas. Sāls tabletes jau teltī apēdu. Tagad tēja un uzkodas. Kamēr rosos ap tējas bunduli, pie manis pienāk viena dāma un jautā vai nezinu, kur apmēram atrodas Aivars, ar kuru kādu brīdi skrēju kopā, tas kuram lente ap galvu. Es skatos uz to dāmu un cenšos neizrādīt, ka man nav ne jausmas par kādu Aivaru man viņa jautā. Tieši tai pat laikā es saprotu, ka es nevienu Aivaru nepazīstu. Uz manu jautājumu, kas viņam bija mugurā, saņemu atbildi, ka Izturības krekls. Ā, tie čaļi man ir aiz muguras. Izgāju no starpfiniša un atcerējos, ka gribēju palūgt, lai man no somas izķeksē zāļu maisiņu, tagad nekā. Labi, ka soma tukša un staipīga. Ātri pati tieku pie sava mini zāļu maisiņa, lai būtu pa rokai vajadzības gadījumā un netraucētu vai drīzāk nepazaudētu trasē, nolemju to ielikt bikšu aizmugurējā kabatā. Tomēr kabata ar rāvējslēdzēju.

Pilsētas trase nav ne par kripatiņu labāk palikusi skrienama. Es teiktu – tieši otrādi, ka nu jau arī šeit tūlīt vajadzēs plēvi vai plastmasas ābolīti, lai ātrāk tiktu lejā. Asfalta posms, Bobsleja trase, Pirtnieka kalns tukšs un kluss. Te pēkšņi man nāk atklāsme, ka es tak Laurenču ūdens punktā varu papildināt savas ūdens pudeles un man nav jātaupa dzeramais uz visu garo apli. Labrīt, kur tu biji iepriekšējā aplī, m? Tieši tā, ja gribas dzert, tad ir jādzer. Riktīga čība. Nepietiek ar to, ka tev pirmajā aplī bija karsti, otrajā centies atjēgties no iepriekšējā apļa karstuma, tajā tev vēl gandrīz beidzās ūdens un starpfinišā nesanāca padzerties tik daudz, cik gribētos… Bet par to, ka pa vidu ir viens dzeršanas punkts, kurā var arī uzpildīt pudeles, ne tikai padzerties, tu atceries tikai tagad. Nopietni? Turpinu kāpt augšā pa Pirtnieku un aizvien domāju, kā es tā varēju neiedomāties par dzeramā papildināšanu. Nu bet kā!!! Eh, it kā pirmo reizi skrietu ultru. Lai nu kā tur bija, bet ar katru nākamo apli Korde sāka žūt un es atradu, ka Korde ir skrienama vairāk pa labo pusi un tad pa vidu. Kaķis gan kā dubļains, vējains bija, tā arī palika. Tieši tāpat arī tā pļava ar govīm. Tieši tāpat zināju, ka šajā ūdens punktā tomēr ir jānoskalo seja, jāizmet želeju iepakojumi un, protams, ka jāuzpilda gandrīz pilnībā izdzertās pudelītes. Nepilnos sešos kilometros izdzert litru ir jāmāk, bet, ja ļoti gribas dzert, tad ir jādzer. Vēl aizvien nesaprotu, kā es varēju tā neaizdomāties, it īpaši, ka ūdens punktos viena no galvenajām lietām ir papildināt ūdeni un iziet ar pilnām ūdens pudelēm. Man tā līdz pat finišam būs mistika. Ūdens punktā aprunājos ar vienu citu skrējēju, kurš Vilkačos finišēja tieši aiz manis, bet kuru nebiju dzirdējusi skrienam sev aiz muguras un, līdz neredzēju bildes no tā maratoniņa, man šķita, ka tā sistēmas kļūda, ka kāds ir finišējis aiz manis. Jebkurā gadījumā saņēmu novēlējumu arī šoreiz finišēt pirms viņa. Nez, nez. Tik ļoti ātrāka jau nemaz neesmu un trešajā aplī aizgāju es aizgāju daudz vēlāk. Kārtējais noskrējiens, Kājinieku tilts, Velnalas kāpums, skaistā aleja – viss viens. Alejas beigās laika ņemšanas punkts un jau kuro apli neiztrūkstoši tiek skandināti zvani. Jau atkal līšana pāri un zem kokiem, daļa balkona, trepes, Balonu pļava. Pag, kaut kas nav. Man gribas ēst. Tā, kāpēc man gribas ēst, ja želejas tiek ēstas pēc plāna, hmm. Tā sarunājam. Līdz trepēm jāaizskrien un tad apēdīšu batoniņu, kurš ir paņemts līdzi šādam gadījumam. Apēdu gan tikai pusi batoniņa, jo nebija pārāk garšīgs, bet, ja gribēsies vēl ēst, tad atlikušo pusi atradīšu, kur apēst. Tā kā mācos no savām kļūdām, tad atšķirībā no Monblāna man līdzi ir ne tikai sāls kapsulas, ar kurām mielojos starpfinišā, kuras šoreiz iet lejā bez aizķeršanās, bet arī mazās sāls paciņas. Un, ja reiz man gribas sajust to sajūtu, kad tiek apēsts daudz sāls un viss organisms nošķebinās no sāls daudzuma, tad palutinu sevi ar trīs mazajām sāls paciņām. Brr. Vispār, ja par kļūdām runājam, tad Monblāna neapēstās želejas tagad arī iet uz urrā.

Vēl mazs mirklis un jau atkal B cilpa. Eju augšā pa serpentīnu un aizvien graužu batoniņu. Ok, pa taciņu apkārt Krimuldas pilij var paskriet, tik īsti nesanāca, jo viena dāma rāda karti un prasa, kur ir serpentīna ceļš. Tiesa, ar otro reizi saprotu, ko no manis grib. Ok, ja karti sagriež šādi, tad serpentīns ir tur lejā, kur caur koku lapām spīd laternu stabi. Uz otru jautājumu, par kaut kādu taku gan nemācēju atbildēt, jo tā arī godīgi pateicu, ka piedalos sacensībās un skrienu pa marķētu trasi. Ar Vikmestes taku bija tā, ka tā arī nesapratu, kuras vietas šajā aplī atzinu par ejamām un kuras – jau par skrienamām, bet zinu, ka bija daudzas vietas trasē, kur iepriekšējā aplī gāju un otrādi. Pie Taurētājkalna brīvprātīgajam nosaku, ka es šeit šodien pēdējo reizi un novēlu izturību sagaidīt visus dalībniekus. Pie sevis jau atkal nosmejos, ka tūlīt, tūlīt sekos tas augšupceļš, kuru man ērtāk būtu pieveikt ar nūjām, bet labi zinu, ka arī šajā aplī viņas laukā no somas tik ātri nevilkšu. Nezinu kā, bet šoreiz tas kalns nelikās tik briesmīgs kā iepriekšējā aplī, toties tālāk gan viens lēzens augšupceļš nekādi negribēja padoties skriešanai. Kas tur bija ar to zaļo pauzi, kad mežs ir tukšs un kluss? Kārtējais noskrējiens lejup. Mani gan augšējā noskrējienā palaiž atpūtnieki, gan arī vēlāk, kad skrēju pa maliņu gar trepītēm. Sīkums, bet patīkami. Asfalts ir sasodīti garš. Te nonāku pie atziņas, ka šis aplis man patika labāk un patika labāk tāpēc, ka es gandrīz visu laiku skrēju viena. Jau kārtējo reizi stāvu Ziediņa pakājē un skatos augšup.

Ceturtais aplis. Esmu gandrīz uzrāpusies pašā Ziediņa virsotnē, kad Guna man pasaka, ka esmu ceturtā no dāmām. Kristīne ir apmēram desmit minūtes man priekšā un viņa plīst nost. Uz ko atbildu, ka desmit minūtes ir pietiekami daudz. Guna steidz labot savu teikto un saka, lai es aizmirstu, ko viņa man teica. Nē, nē. Es beidzot uzzinu, kura es esmu. Eh, kā šī informācija būtu noderējusi vismaz iepriekšējā aplī. Desmit minūtes, desmit minūtes. Tas ir sasodīti daudz, bet nav arī maz. Hmm, kā būtu, ja es pamēģinātu Kristīni noķert? Ja arī nenoķeršu, tad būšu mēģinājusi. Skaidrs, plāns uz vakaru kārtībā. Kamēr domāju labāko stratēģiju un klausos, kā Ilona mani apbrīno, ka skrienu 70km un pārrunājam citus nebūtiskus sīkumus, tai skaitā, vai man nav auksti. Nē, nav. Jāatzīst, ka drošībai somā ieliku vesti, ja nu līdz ar tumsas iestāšanos pēkšņi mežā paliek vēss un esmu tikai īsā, slapjā krekliņā un pusgarajās biksēs. Ok, folija sega, bet tā ir gadījumam, ja viss ir slikti un vajag, lai siltums nepazūd. Augšā aizvien zēģelē vējš. Es drošības pēc šortus pārtaisu atpakaļ par pusgarajām biksēm. Jāatzīst, ka brīdī, kad būšu tikusi lejā uz asfalta, es nožēlošu šo savu lēmumu, jo tāpat nāksies apstāties un tās salocīt atpakaļ uz šortiem. Tā, šajā aplī iestāsies ātrāk vai vēlāk tumsa un man vajadzēs lampu. Tik man to lampu īsti nav kur somā ielikt. Eh, neko darīt, smieklīgi jau tagad izskatīsies kamēr gaišs, bet skriešu jau ar uzliku uz galvas. To, ka pie obligāti izdarāmām lietām biju ierakstījusi nomazgāt seju, atcerēšos tik jau esot lejā uz asfalta.

Pilsētas trase pēdējo reizi. Šeit gan noskrienu prātīgi, jo aizvien slīd. Uz asfalta taisnītes neļauju sev slinkot līdz pat Pirtniekam, kur uz brītiņu piestāju un tieku galā ar savām biksēm un karsti. Augšā aiz Pirtnieka brīvprātīgo meitene novēl veiksmi, es viņai izturību sagaidīt pēdējos skrējējus. Korde ar katru apli sausāka un skrienamāka. Uzdrīkstos nedaudz riskēt un šoreiz ne tikai prātīgi nokāpju pa labo pusi, bet pusi pamanos pat noskriet. Kaķis aizvien slidens un dubļains. Ar to prātīgi un pa labam. Ai, aiz Kaķa gar Gauju bija smuka taciņa, kur varēja atpūsties. Kāda atpūta. Nūjas rokās un skrien augšup. Es zinu, ka tu vari. Tieši tāpat tu vari tā uzskriet arī to lēzeno augšupceļu pirms skaidu kalna uz Laurenčiem. Vispār brīdī, kad es pagriezos uz to pirmo Laurenču taku, Kristīne otrpus noskrēja lejā un ieskrēja pļavā. Es teiktu – ideāli. Tā, cik pulkstenis? Kas tur bija ar to augšupceļu, m? Ā, izrādās, ja ļoti vajag un ir plāns, tad te augšā var tikt ātri, sparīgi nūjojot. Protams, neaizmirstot, ka aiz muguras jau ir 60km un augšupceļš kļūdas nepiedos. Bet toties lejā var skriet un ir jāskrien, jo taupīt man vairs nav ko. Es domāju, ka vairs nav ko taupīt savas kājas. Tā teikt – visu vai neko. Brīdī, kad es pa vārtiņiem ieskrēju pļavā, pulkstenis teic, ka Kristīne man priekšā ir astoņas minūtes. Ja tā ir taisnība, ka viņa plīst nost, tad, vai ar astoņām minūtēm man pietiks? Varbūt viņa visu laiku man priekšā bija tās astoņas minūtes un es to nezināju? Lai vai kā, es to neuzzināšu. Tā, kas tur bija ar to dubļaino pļavas taciņu. Šķiet es tai pļavai pārlidoju pa taisno pāri. Dubļos neiestigu un kājas nesaslapināju. Ja iepriekš līdz vārtiņiem gāju, tad tagad nūjas rokās un skrien. Skrien! Arī otro kāpumu uz Laurenčiem var ātri uznūjot. Opā, kas tad tas? Tieši šaurākajā vietā pie kazām man pretī brauc trīs velobraucēji. Nu labi. Varu paskriet arī pa slīpo maliņu. Ieskrienu ūdens punktā un pirmais, ko vēlos izdarīt, ir beidzot nomazgāt seju un tad visu pārējo. Nosmejos, ka jau pāris apļus uz sevi pukojos par aizmāršību nomazgāt seju. Iedzeru tēju ar kolu, uzkožu čipsus un pie viena pajautāju, cik tālu ir priekšā skrienošā dāma. Uz ko man atbildēja, ka nupat aizgāja. Paga, paga. Pēc manas saprašanas “nupat aizgāja” es varu piekabināt tam kungam, kurš izgāja no šejienes brīdī, kad es atskrēju. Eh, ne šis, ne tas. Lai viss būtu kā parasti, pēc dažiem metriem atcerēšos, ka aizmirsu izmest tukšos želeju iepakojumus. Ko nu vairs. Nav jau tā, ka tie ļoti traucētu skriet. Tā – pāri akmeņiem prātīgi, bet tālāk gan tikai un vienīgi skriešus. Ok, to stāvāko daļu fiksi ar nūjām augšā. Eu, beidzot lejupceļš ir skrienams uz pilnu klapi. Un ir tik labi, ka nav jātaupās un jādomā, kā labāk likt soli, lai nervam netraucētu. Vispār jāatzīst, ka kopš brīža, kad zāļu maisiņu ieliku aizmugurē bikšu kabatā tas nervs nav iepīkstējies un izrādījis jebkādas pretenzijas pret skriešanu. Laikam saprata, ka šoreiz joki mazi un, kā es smiedamies pēc finiša teicu, ka nebūtu domājusi, ka pretsāpju zāles var iedarboties arī šādi. Taisnē pirms Kājinieku tilta noķeru kungu ar vienu nūju un apjautājos, vai ir kāda nojausma, cik tālu no viņa ir dāma, kura viņam ir priekšā. Šis teica, ka tālu. Neraža. Es savukārt izstāstu, ko man teica ūdens punktā. Nospriežam, ka laiks ir relatīvs lielums. Un es turpināšu cerēt, ka man izdosies noķert, jo man ir plāns.

Augšupceļā aiz Kājinieku tilta iepalieku, jo, lai arī pēdējais aplis un viens no pēdējiem nopietniem kāpumiem, nebūtu prātīgi to pārķert. Tieši tāpat kā iepriekš saloku nūjas un ielieku somā, jo tās līdz jaunajam serpentīnam man nebūs vajadzīgas. Ar to ielikšanu somā gan pamocos, jo veste traucē. Kāpēc vesti ņēmu līdzi, aizvien nesaprotu, bet ko nu vairs. It kā gaisma ir pietiekoši un es vēl kādu brīdi varētu skriet bez lampas, bet jūtu, ka krēslā uz zemes esošās raibās rudens lapas sāk taisīt ballīti un man ir sajūta, ka, ja es neieslēgšu lampu jau tagad, tad man tās raibās lapas sāks sist laukā korķus un taisīt karuseli gar acīm. Paldies, man pietika ar vienu tādu ballīti Prāgas simtiņā. Mulčas posma sākumā apdzenu kungu ar vienu nūju. Kur skaties, tur spīd trases marķējums. Pagrieziens izgaismots tā, ka garām nepaskriesi. Ja arī paskriesi, tad, skatoties uz leju zem kājām, ātri sapratīsi, ka kaut kas nav tā, jo nav izmīdītas ziloņa takas.

Aleja, tās galā spīd lampiņas. Brīvprātīgie. Garām skrienot, lūdz nosaukt savu numuru. Gribējās jau pajautāt, cik tālu ir priekšā skrienošā dāma, bet pēdējā brīdī pārdomāju. Nosaucu savu numuru un ieskrienu kritušo koku posmā. Dzirdu un nedaudz arī redzu, ka priekšā ir vairāki skrēji. Visapkārt ir tumsa un neko nevar saredzēt. Redzu tikai tik daudz, ka spīd somas un atstarotāji. Kas man ir priekšā, nesaprotu. Jo tuvāk skrienu, jo vairāk gūstu pārliecību, ka es redzu to, ko redzu un ka mans plāns sāk īstenoties. Tas nekas, ka man vēl ir jāizlien kokiem pa apakšu, kas tumsā ir vēl izaicinošāk kā gaismā, bet visiem vienāda trase. Čali apdzenu jau pirms pagrieziena augšupceļā. Dzirdu, kā Kristīne dod viņam padomu, ka līdz finišam var arī aiziet, ka nav daudz palicis. Tas tiesa, finišs ir dažu kilometru attālumā, nu labi – piecu kilometru attālumā. Skrienu un skatos uz priekšā skrienošo Kristīni un domāju. Nopietni,  mežā ar mūziku pilnā skaļumā. Tiešām, tiešām? Es saprotu, ka, iespējams, viņai vajag motivāciju, bet kāpēc jāklausās mūzika pilnā skaļumā pa visu mežu? Ok, tumsā, mežā uz austiņām nebūtu prātīgi klausīties, bet nu labi, ir lietas, ko man nesaprast. Brīdī, kad es jau biju apdomājusi labāko vietu, kur paskriet garām, Kristīne jautā, vai palaist garām. Protams, ka palaist. Paldies. Tā, tā. Tagad man ir jālaižas, jo, ja nu man iesēžas astē. Īsti nesamazinot ātrumu, varbūt pat pieliekot soli, es laidos lapās, tumšā mežā. Tai mūzikai bija viena pozitīva lieta. Es labi varēju noteikt, kā attālums starp mums strauji palielinās, jo mūzika man aiz muguras palika klusāka un klusāka. Tas labi. Bet tas radīja jaunu problēmu, jo, šķērsojot lielo ceļu, es nevarēju atpūsties, man bija jāskrien. Toties, ja tā labi padomā, tad drīz būs trepes un varēs atpūsties. Pa taciņu gar mednieku namiņu noskrēju, acis nepamirkšķinot. Trepes gan tā prātīgāk, jo izdomāju, ka šī varētu būt laba vieta, kur apēst pēdējo želeju. Garlaicīgā Balonu pļava šoreiz nebija tik garlaicīga. Nosaucu savu numuru un kārtējo reizi klausos kā čips nopīkst kabatā. Kāpēc kabatā, bet ne uz rokas – jo brīdī, kad šajā aplī biju gandrīz pieveikusi kāpumu aiz Kājinieku tilta, mana čipa stiprinājums atlīmējās un čips atradās uz zemes. Jāteic, ka es ļoti priecājos, ka viņš atlīmējās tieši tur, kur atlīmējās, jo nez, ko es darītu, ja tas notiktu dubļainajā pļavā, uz Kājinieku tilta vai kādās no trepītēm, kur, būsim reāli, čipu atrast būtu nereāli vai pat neiespējami. Lai nu kā tur bija. Es, skrienot pa Balonu pļavu, izbaudīju tumsu un lampiņas gaišumu. Nedaudz jau žēl, ka pa tumsu man sanāca tik maz skriet, bet no otras puses – varbūt pat labi. Kāpjot augšā pa trepēm, redzu, ka man ir kāds priekšā un skatās atpakaļ. Vispār jau, skrienot pa Balonu pļavu, arī es atskatījos vairākkārt, lai pārliecinātos, ka man gaismiņas neseko. Atlikusī balkona daļa jau atkal skrienama. Tas uz tumsas rēķina. Serpentīns lejup lidojams. Brīdī, kad Emīlam skrēju garām, šis man prasa, kas man noticis. Nu kā. Beidzot man nav karsti, varu skriet, ir tumsa, gribu finišu un vispār es esmu trešā dāma. To pateikusi, pazudu aiz līkuma. Jaunais serpentīns tik tumšs un kluss. Klusumu pārtrauc tik nūju skrapstoņa.

Stāvu Ziediņa pakājē un skatos uz augšu. Šodien jau piekto un pēdējo reizi. Smaidu. Tur augšā ir finišs. Tukšs un kluss. Tik dīvaini un neierasti, jo ir pierasts, ka augšā ir jautrība, līdzjutēji, bungas. Vismaz es tādu atceros finiša brīdi no citiem gadiem. Tagad nekas no tā. Tik miers un klusums. Nevajag arī. Varu arī uzkāpt klusiņām, nevienam nemanot. Nevienam nemanot, īsti nesanāca, jo brīdī, kad bija palikusi kāda ceturdaļa kalna galā, saradās līdzjutēji un gaviles arī bija.

Nobeiguma vietā. Ir finišēts mans piektais pilnais Siguldas kalnu maratons. Ir piepildījies Ilmāra pirms starta novēlējums stāvēt uz kāda no pakāpieniem. Tāpat arī ir piepildījies sapnis par vienu mazu ultriņu šoruden un finišu tajā.

 Foto: Agnese Vēze, Antons Kranga