Lai arī grāmata nav tīri par skriešanu, nolēmu padalīties, jo iedvesmoja.
Foto: www.bbc.co.uk
Stāsts par Krisiju gan nebūs viens no tiem, kas stāsta par cilvēkiem, kuri piecēlušies no dīvāna un pēkšņi kļuvuši par čempioniem, bet tāpēc tas nekļūst mazāk aizraujošs un pārsteidzošs.
Krisija ir vienkārša meitene no Norfolkas, kas jau no bērnības nodarbojas ar peldēšanu, bet bez kādiem īpašiem panākumiem un mērķiem. Normāla vidusmēra meiča, kas nav mierā ar savu ķermeni, tāpēc sanāk ilgus gadus sadzīvot ar ēšanas traucējumiem, tostarp arī bulīmiju. Strādā darbā, kur sanāk ceļot un kādu brīdi dzīvot arī citās valstīs.
Pārsteidzošais sākas tad, kad papildus peldēšanai, ko tā īsti nav pametusi kopš bērnības, Krisija nolemj noskriet maratonu. Tālāko tie, kas skrien, sapratīs – savu pirmo maratonu ar ne pārāk sistemātisku trenēšanos Krisija noskrien 3h08min. Nav slikti priekš pirmā, vai ne?
Nevajag daudz laika, lai blakus parādītos kāds, kas iesētu Krisijā ideju par triatlonu. Peldēt prot, paskriet arī sanāk tīri labi, vēl tikai ar riteni jātiek galā. Pirmais tiek iegādāts lietots, un sākas trenēšanās.
Kad rezultāti parāda Krisijas spējas, nāk ideja par pievēršanos triatlona distancei profesionāli, tas notiek vienlaikus ar sevis izsmelšanu līdzšinējā algotajā darbā. Krisija tiek pie trenera un sākas profesionālās triatlonistes dzīve.
Tālāk jau gan viss kā no filmas – smagi treniņi, rakstura rūdīšana un nesaskaņas ar treneri, iekšējā konkurence, šaubas. Un tad jau arī pirmās sacensības, pirmais Ironman un pirmais pasaules čempiones tituls nepilna gada laikā pēc pievēršanās profesionāles karjerai. Krisija pārsteidz visu triatlona pasauli. Līdz grāmatas izdošanas brīdim Krisija bija uzvarējusi visas Ironman sacensības, kurās bija piedalījusies un tādas bija 13. Tostarp 4 pasaules čempiones tituli, vairākkārtēja pasaules rekordu labošana, traumas, trillera cienīgi negadījumi tikai dažas nedēļas pirms svarīgām sacensībām.
Grāmata – iedvesmojoša un aizkustinoša. Stāsts iespaidīgs, neticams, bet tajā pat laikā vienkāršs.
Personiskās emocijas – apbrīna un skaudība. Apbrīna par raksturu, apņēmību un mērķtiecību. Stāties uz starta ar jūtamu traumu un spēt ignorēt sāpes, lai kārtējo reizi uzvarētu…, tas vienkārši liek apbrīnā noelsties. Daudz kas paliek vienkārši neizprotams – kā pēc stundas peldēšanas un gandrīz 5 stundu pavadīšanas uz velo pekles karstumā, vēl ir iespējams pieveikt maratonu 2h50min laikā? Kā?? Un to paveic sieviete, ne reti ierindojoties top 10niekā starp vīriem.
Papildus puspunkts pie visa pozitīvā klāt vēl par tagadnes sajūtu, grāmata un notikumi samērā jauni – izdota 2012.gadā.
Lai nebūtu tikai par sportu, grāmatā ir arī attiecības – ar draugiem, radiem, treneri, kā arī netrūkst arī mīlestības. Kā īstā dzīvē. Ā, nu jā, Krisijai taču ir īsta, kam gan brīžiem ir grūti noticēt.
Sportisti novērtēs. Varu aizdot izlasīt. Grāmata angļu valodā. Ar bildēm.
Jau otro reizi mūsu pieredzē gadījums, ka mēneša skrējēju statusā pāris. Ja tiek nominēts viens, tad nevar nepieminēt otru, tā arī šajā gadījumā – janvārī Kvaki bija visvairāk kilometrus saskrējusī starp dāmām. Vēl pagājušā gadā forumā varēja lasīt viņas ierakstus par cīņu ar vēzi, pārciešot ķīmijterapiju un starošanu. Bet par Kvaki nevar runāt nepieminot Regulatus – sacensībās jau būsiet arī viņu pamanījuši. Īpaši spilgti atmiņā abi, iespējams, palikuši 2013.gada Viļņas 100nieka dalībniekiem, kur Kvaki, pati noskrējusi savu stafetes posmu, noskrēja vēl ~50km atbalstot savu dzīvesbiedru, kurš izaicināja savu varēšanu 100km distancē. Tā nu viņi kopā skrien, strādā un atpūšas – Kvaki un Regulatus jeb Indra un Rihards Vālandi. 
km 
-