Nākamais Stirnu buks nav aiz kalniem, un, iespējams, iepriekšējais parādīja tev, kur tad tie āži ziemo. Jau pirmajā kalnā uzskriet nevar, distances vidū gribas trases veidotājam pašam likt izskriet to visu un finiša uzskrējiens kalnā vispār ne tikai elpu aizsit, bet arī visu pārējo, ko vien var aizsist. Neko darīt – jātrenējas. Tāpēc piedāvājam nelielus video knifus, kā tad labāk ar to Stirnu buku tikt galā, mūsu Ineses Gulbes (shahs) treniņu plānu nākamajām sacensībām un koptreniņu ieteikumus, kur vislabāk to satrenēt. Lasīt tālāk.
|
||||||
Komandas blogi |
5:15 zvana modinātājs. Paķeru pie gultas nolikto treniņtērpu. Dodos uz auto. Pie durvīm noliktas manas dzeramās pudeles, atjaunojošie dzērieni, mugursoma ar maiņas drēbēm. Neaizmirsti mani apliet ar ūdeni, Labrīt vietā mani uzrunā sisīša pudele. Piepildu tās ar ūdeni. Uzlieku Garminu un dodos uz mašīnu. Šodien būs gara un izcili skaista diena, domas spiedz no sajūsmas, tverot pirmos malkus rudenīgā gaisa. Tas piepildās ar rudens lapu smaržu. Nē, pēc āboliem vēl nesmaržo! Ceru, ka neko neaizmirsu; Pulsāriņa dīzelīts vienmērīgā ritmā sāk nest mani uz priekšu. Ziniet, Rīga ir skaistākā pilsēta pasaulē! It sevišķi sestdienas rītos, kad ielās var sastapt tikai taksometrus, piegādes transportu, iereibušus cilvēkus, kas lēnīgi dodas uz māju pusi vai pavada uz mājām ballītē iepazītas meičas. Vēl pa brīdim pamanu skrējējus. Ausīs iestampāti skaļruņi. Uz rokas Androīds, un Edmunds gaisā sūta Signālus. Kādēļ Androīds, ne Ābols? Nezinu, šim džekam nepiestāvētu Ābols. Braucot pāri Juglas ezeram, gribas apstāties. Miglas vāli veļas pār ezeru. Skatos priekšā uz ceļu. Nodomāju, ka šeit ir labs 1,5km kāpums, kuru sestdienas un svētdienas rītos var izmantot. Auto satiksme ap 6:00 nav liela. Arī acis var pabaudīt ar ezerā notiekošo. 6:10 kopā Ar Andžeju dodamies uz Siguldu. Vienojamies atstāt auto uz Kaķīša saliektās muguras! Nenožēloju, ka piecēlos Agri. Sigulda mūs sagaida ar Brīnišķīgu balvu. Gaujas senleja piepildīta ar cukurvati! Kāri ēdu to ar acīm! Paķeru telefonu. Varbūt sanāks kāda bilde. Bet tā jau nebūs dzīva. Es nevaru to Jums nodot. Mans foto gardās cukrvates vietā ir sanācis kā sasaldēts pelmenis.
Skrienam gar Gauju. Pirmais, kas duras acīs – kāds pārkrāsojis klintis. Tās vairs nav pierastajā sarkanīgi dzeltenajā tonī, bet to papildinājusi violeta nokrāsa. Saule spēlējas ar krāsām kā bērns. Blakus klintij kā saplakuši krupji, kas ik pa brīdim izšauj mēli, lai noķertu kādu lidoni, sēž makšķernieki, pa vienam sēžot savās gumijas laivās un mētājot vizuļus. Bet tad, vienā brīdī viss izmainījās. Es šorīt norāvos, man paziņoja Andžejs. Apēdu brokastīs divus gabaliņus keksa. Tev es nemaz nepiedāvāju, jo man likās, ka sanācis pa sausu. Kekss. Mans mīļākais saldais ēdiens no bērnības. Man brīžiem ir šķitis, ka dzīvoju tikai keksa dēļ, vai kekss regulē manu dzīvi. Orientieristu klubā Auseklis iespējams esmu tikai keksa dēļ. Citiem Lāči asociējas ar rupjmaizi, man ar keksu. Siguldā ir maiznīca Flora, kur arī cep Keksu. Laikam tādēļ patīk Sigulda. Vai Kekss Auseklis bija par sausu? Tajā brīdī atskāršu savu kļūdu, jo Andžejs taču ir pasaulē labākais pavārs un kaut ko tādu viņš principā neēstu. Vakar izcepu. Nu, bet tu tāds veselīgs un sportisks, Tu jau tādus neēd! Man ir skaidrs, ka no Keksa atteikties es nebūtu varējis. Bet keksu tomēr gribas. Kā lai tiek pie Andžeja ceptā Keksa gabaliņa? Un šādus tipiņus sauc par draugiem? Saprotu, ka dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Tieši vakar lasīju par NLP treniņu ar saldējumu, ka Tu vari vizualizēt un iestāstīt sev, ka esi vakar ēdis šokolādes saldējumu izbaudot vissmalkākās garšas nianses. Ak, tad vakar izcepi keksu, pārjautāju Andžejam? Tāds pasauss sanāca? Vai ar rozīnēm? Jā ar rozīnēm, mandelēm un riekstiem. Tajā brīdī vizualizēju, kā es ēdu šo keksu, kā izgaršojas katrs riekstiņš, mandele un rozīnīte! Jūtu, kā man viss mutē izkūst! Sajūtu reālu sajūtu, ka esmu apēdis gabaliņu keksa. Saku Andžejam, Paldies par garšīgo keksu. Man tāds pasauss tieši garšo. Izskatās, ka vizualizācijas treniņš strādā un to var labi izmantot šad tad pamānot savu ķermeni sacensību laikā. Divas stundas ir pagājušas nemanot. Patiesībā gandrīz divas ar pusi. Lieliski pavadīts laiks. Mājās esmu ap 11:00. Mani sagaida pārsteigums sporta tērpā. Vienai skriet ir grūti, Baiba saka. Es viņas sniegumu novērtēju. Šonedēļ Baibiņa pārsteidz mani jau ceturto reizi. Nobeigumā varu pateikt, ka dodamies uz Baibas radu salidojumu. Cienastā nopērku Arbūzu un Lāču Kēksu. Nākamajā rītā dzirdu Striķu virtuvē, kāds kuļ olas. Ko tu gatavo, jautāju Aijai, savai sievasmātei. Viņa tāda forša un vēl jauna. Domāju izcept Keksiņu ar rozīnēm un šokolādes glazūru. Kēkss materializējas, nosmīnu domās pie sevis. Papildus Bonuss pacietīgākajam lasītājam! Stundu garš skrējiens paiet nemanot. Baiba brauc man blakus ar velo. Dzērves pulcējas mazos kāsīšos un pa brīdim uzsauc, Tu skrējēj, nāc un pievienojies mūsu mācību lidojumam. Palieku ar garu degunu. Jo nemāku lidot. Pēc pārdzīvojuma atgūstos no svaigi pļauta kviešu lauka smaržas. Tas smaržo pēc tikko ceptas maizes. Patiesi. Rapša lauki izskatās tā, it kā kāds itālis vēja spārniem būtu traucies pāri laukam un zemē sadurstījis miljoniem spageti. Šo smaržu var sajust vēl tikai šonedēļ. Varbūt arī Stirnu bukā!? Kas to lai zin.  Bieži vien kādu sajūtu tu pieņem un izdzīvo instinktīvi. Bez lielas domāšanas meties iekšā, aizraujies un jūties, ka jūra būtu līdz ceļiem. Gluži kā ar iemīlēšanos. Kādā parastā sestdienā saproti, ka tava ierastā un pieņemamā orbīta nu jau griežas kam citam apkārt. Tieši tā man bija ar skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera. Es iemīlējos idejā, ka es varu. Ka esmu pietiekami stiprs, gudrs, skaists un ar lielu apņēmību – ja zogu, tad miljonu, ja guļu, tad ar karalieni, ja skrienu, tad no Rīgas uz Valmieru. Pēc tam nāk reālā dzīve. Jātrenējās ziemā, kad man ir auksti. Jāskrien pa tumsu, kad bail pat no lapu čalošanas. Darbs un bērni prasa laiku, ko mierīgu sirdi nozogu skriešanai. Ja Vecgada skrējiens paceļ, tad Bikstu maratons tevi noliek pie vietas. Superīgs Anglijas piekrastes kalnu skrējiens visam pieliek treknu punktu un pašu svarīgāko treniņu laiku pavadi, trenējoties tablešu rīšanā. Veselības zīmi, kas nepieciešama skrējieniem Itālijā, no ārsta izvilināju ar viltu, jo teicu, ka neskriešu, bet zīme vajadzīga, lai tiktu pie piesolītām desām. Omei teicu, ka paskriešu tikai mazu gabaliņu, jo organizēju to braucienu un nebraukt nevaru, bet pie sevis visu laiku domāju – šis ir tas brīdis. Dari kaut ko. Katrs vakars pirms starta ir ballīte. Mareks pārrakstās uz pusmaratonu. Ainārs uzraksta pats sev zīmi. Meitenes pārkāpj gavēni, jo atrodas karā vai ceļā. Un jūs neticēsiet, bet lēmumu pieņēmu nakts vidū nekurienē esošā pārpildītā itāļu naktsklubā. Skrienot maratonu, laboju visas iepriekš pieļautās kļūdas un pārbaudīju iedomātu stratēģiju. Visu distances laiku jutos labi. Ne vienu brīdi nedomāju, ka ir grūti, ka vairāk nevaru un citas klasiskās maratona domas. Ja nu vienīgi divas epizodes. Pavirši apskatot trasi, domāju, ka maratona un pusmaratona distances pārklājas tikai trīs kilomentrus startā un drusku finišā. Sāku satraukties pēc piecpadsmitā, vai tik visi deviņi velni mani nav piečakarējuši un mani ved uz finišu. Apkārt melno numuru nav un viss liecina, ka dodamies atpakaļ pilsētā. Mani izglāba 4h45min tempa turētāji. Pat kā paldies viņiem divus kilometrus noturējos līdzi un vēl apdzinu. Par to viņas man pateicās drusku pirms trīsdesmitā kilometra dzirdināšanas, kad minūtes stāvēju un domāju, pa kuru ceļu tālāk skriet. Tempa turētājas arī nezināja. Viss beidzās, kā lielākā daļa no pazudušajiem sāka skriet un es, izvērtējot savas iespējas, pametu tempa turētājus. Ātrums liels, apkārt arvien baisākas rūpnīcas, grupa paliek aizvien mazāka, līdz divas līdzskrējējas pasaka “ciao” un nogriežas. Paliekam trīs un saņemos drosmi paprasīt – “Where we run?” Esam noskrējuši nost no trases (elle ratā, itāli, es to ļoti, ļoti labi redzu), bet tas tur džeks (bez numura) zina, kur ir trase. Un zināja arī. Trase parādījās pēc trim kilometriem pie trīsdesmit pirmā kilometra. Skriets ir ātri un ilgi, noskriets nav ne sūda un vēl dzeršana izlaista. Bet tad nāca zīme. Trase veda gar šosejas malu un iedomājos par Valmieru. Spēku gan tas nedeva, bet zināju, ka Valmiera kritīs. Ko es varu teikt tiem kas nākamo nedēļu satrauksies? Nesatraucies un – kā man teica viens paziņa – galvenais jau iziet uz startu, trenējies vai netrenējies – būs grūti. Tiekamies Valmierā.
Līga Linuža nu jau kādu laiciņu ir ļoti studentiska studente un cer, ka kādreiz šo statusu mainīs. Pārvācoties dzīvot uz kojām Rīgā, Līga metās iekšā dzīvē ar visu savu brīvo laiku. Par skriešanu lielas intereses viņai nebija, jo līdz šim vienīgais, kas no vieglatlētikas padevās, bija lodes grūšana, bet, lai mazinātu sirdsapziņas pārmetumus par neveselīgo dzīvesveidu, meklēja veidu, kā lēti un ērti izkustēties. Blakus visām studentiskajām organizācijām, kurās Līga sāka darboties, viņa atrada laiku arī skriešanai. Tagad viņai sāk šķist, ka blakus skriešanai sāk arī atrast arī laiku organizācijām. Kā skriešana ir mainījusi Tavu dzīvi? Tev draugi un radinieki skrien? Rīga – Biksti. Kāpēc skrēji un kā Tev gāja? Kāds bija līdz šim garākais pieveiktais posms? Pēc Bikstiem tad jau Valmierai Tu esi gatava? Kā Tu motivē sevi šādos garos skrējienos? Vai un kā Tu plāno savus treniņus? Kādi vēl Tev plāni šim gadam? Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis? Novēlējums skriešanas biedriem?
Avots: Artūra blogs.
Gatavojoties pirmajam maratonam, garā treniņa diena bija svēta. Visa ģimene, mājas solis un viss uz pasaules tika pakārtots garajam skrējienam. Pats skrējiens tajā visā pasākumā aizņēma vismazāk laika, jo pirms tam jāsagatavojas un jānobriest, bet pēc tam jāatpūšas un jāatjaunojas. OreMan šogad noskries savu pirmo maratonu Valmierā un ļāvis ieskatīties vienā savā garajā treniņā. Lasīt tālāk.
VSK Noskrien koptreniņš Vestienā. Lasīt tālāk. |
2024. gadā: noskriets - 379080.91 km skrējuši - 340 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 5498.24 km skrējuši - 179 biedri skrējieni - 514 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-