Ir tāda dzīves gudrība, ja tev ir trīs bērni, tad vari darīt ko un ar ko gribi. Nu viens mātei, otrs tēvam, trešais dzimtenei un vari “iznākt no skapja”. Man gan ir vairāk bērnu un māte arī nav viena, bet, tieši domājot par Rīgas-Valmieras problēmu, nolēmu būt atklātāks nekā citas reizes. Šoreiz gan atkal par skriešanu.
Kāpēc man vajag skriet uz Valmieru? Kāpēc jel jebkuram vajadzētu skriet uz Valmieru? Tur taču brauc autobuss, vilciens un pavisam kritiskā gadījumā var paņemt tramvaju līdz Julgai un stāvēt ezera krastā ar uzrakstu “līdz kliņķim”. Saprotu, protams, tos, kas skrien maratonus un pusmaratonus. Tur vienmēr ir cerība noskriet ātrāk vai tikt uz olimpiādi. Bet uz Valmieru? Naktī? 107 kilometrus?
Droši vien katrs skrējējs kādā savā dzīves posmā nodomā, kāpēc viņš dara to, ko dara. Viņš skrien, viņš svīst, viņš to ienīst, viņš gūst traumas, viņam besī ģērbt piecas kārtas ziemā, viņš kļūst laimīgs, viņam sāp visas malas, viņš to dievina. Viņš skrient tik traki, ka noberžas tā, ka kājas kopā vairs nevar salikt vai noiet visi nagi. Un pat, ja vairs nenodomā un tikai skrien, tad noteikti kāds no malas uzjautā – kāda velna pēc tu skrien?
Kad es biju jauns, es skrēju, jo gribēju uzvarēt. Skolā biju nūģis – ne mācījos labi, ne meitenēm patiku. Toties varēju ātri un ilgi paskriet. Uzsākot pilsētnieka dzīvi, skrēju, jo tā varēja aizmukt no nepatikšanām. Tumšās vietās un bīstamos rajonos gāju ar pārliecību, ja būs sūdi – vienmēr aizskriešu. Kad sāku patikt meitenēm un prāts risināja visas problēmas, tad vairāk arī neskrēju.
Pirms sešiem gadiem, uzsākot savu noskriet maratonu trīs gados plānu, nedarīju to, jo man gribējās noskriet maratonu vai tālredzīgi izmantoju esošo situāciju, lai izveidotu lielāko skriešanas komandu valstī. Sāku skriet, lai nepaliktu traks. Lai tiktu galā ar greizsirdību, saspringtām attiecībām un trīsdesmitgadnieka krīzi. Un atklāju, ka skriešana mani padara laimīgu. Gluži kā pirms randiņa milzīgais satraukums, tā pirms katra maratona starta tu paliec patīkami nemierīgs, tev galvā notiek dažādi scenāriji un viss tiecas, lai “finišētu”. Un tāpēc es skriešu uz Valmieru. Lai finišētu.
P.S. Ilze (pati gan arī skrien) teica, ka visiem skrējējiem esot kaut kādas problēmas. Kāpēc tu skrien? Godīgi. Vai tu zini kāpēc tu skrien?
Blaumaņa teikto par žogu, prātu un jūtām var vienkārši attiecināt uz skriešanu. Lai gan nedaudz papētot Blaumaņa biogrāfiju, viņš nekāds lielais skrējējsoļotājs nebija, bet gan jau viņš zināja, ko runā. Neesmu vieglprātīgs un neticu brīnumiem, tāpēc uzskatu, lai kaut ko izdarītu, ir jātrenējas to darīt. Šoreiz runāsim gan par skriešanu tikai.
Tāpēc es nolēmu pieiet lietai nopietni un trenēties. Vienkāršais plāns bija pavisam vienkāršs. Pa nedēļas vakariem vismaz divas reizes izskriet līdz 11km, atkarībā no slinkuma līmeņa, un brīvdienās skriet vienu reizi daudz, vai divas reizes gandrīz daudz. Nu sākumā 20km vai 15km+15km, bet ar domu, ka tikt līdz 30km vai pusmaratons+pusmaratons. Tā pat apdomāju variantu Jauno gadu sagaidīt kā visi skrējēji un doties paskriet kopā ar klases ekskursiju. Vēl esmu pieteicies maratonam dažas nedēļas pirms Rīga-Valmiera. Tam visam vajadzētu mani sagatavot aptuveni 50km noskriešanai, tad 50km nezināmā un ar septiņiem kilometriem es jau nu tiktu beigās galā tīri uz emociju rēķina.
Es skrienu gana regulāri un neregulāri jau sešus gadus un nekad, nekad man nav sāpējusi pēda. Atliek tik visiem piesolīt skriet līdz kliņķim un ķermenis uzliek veto. Pie tam ļoti smalkā veidā. Ja es pārvietojos pa trepēm uz augšu vai baskāju skrējēju iesācēju stilā, tad nesāp. Līdz ko pārvietojos iešanas solī – tā labāk nebūtu darījis to. Daži skrējēji jau uzreiz zināja teikt, ka kaut kas ar iekaisušām saitēm un līdzēt var tikai saldēšana, apgaismošana un citādas burvestības. Profesionāls skrējējs teica – nav ko tik daudz skriet. Citu pieredze – trīs, četras nedēļas iztikt bez skriešanas. Lai arī līdz Rīga-Valmiera ir četri mēneši, nedomāju, ka varu mēnesi vēl neko nedarīt.
Man paveicās. Smērēju sildošu krēmu, daudz nestaigāju un jau pēc pāris dienām jutu, ka būs labi. Vēl vienu dienu iedevu bonusā un pirmo skrējienu nosolīju nepārspīlēt. Solījumu turēju, pēdu jutu, bet skriet netraucēja un pēc skrējiena varēju arī staigāt. Nezinu, vai tam ir kāds sakars ar Blaumani, bet teiciens “pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā” arī ir attiecināms uz skriešanu. Nepaņēma ar pēdu, ņems ar iesnām, klepu un slimības lapu. Nav ko te izrunāties.
Man pat ir teorija, ka ķermenim nekad nedrīkst teikt, ka šodien jātaisa garais treniņš. Nu tas nekad nedrīkst to uzzināt. No rīta jāceļas kā parasti, jādzer kafija, jāēd neskrējēja brokastis, skaļi jārunā par kādas svarīgas figņas pirkšanu Depo un sporta tērps obligāti jāvelk spoguļa priekšā goroties. Nu ar domu, ka es jau tikai piemēru, vai vēl labi izskatos. Protams, tas brīdis, kad tu uzliec pulsometru un uzvelc kedas ir sarežģīts. Ķermenis saprot, ka ir piemuļķots, bet tā kā tu neiesmērē kājstarpi ar vazelīnu (20km+ problēma) un neņem ūdens pudeli, tad tas vēl ir pārliecināts, ka nu drusku paskries. To jau var. Un skrienot vienmēr domāt vajag par apļa samazināšanu, izskriešanu cauri mežam un nekad, nekad netuvoties mājām. Ķermenis ir reāla pakaļa, kad redz mājas un saprot, ka nebūs nekāda duša un alus. Valmierā būs?
Lai cik neparasti tas arī neizklausītos, bet tieši atpūta pēc treniņa un nevis pats treniņš ir tas brīdis, kad ķermenis vistiešākajā veidā kļūst stiprāks, ātrāks, labāks. No fizioloģijas viedokļa treniņš ir uzskatāms par katabolisko jeb noārdīšanās procesu, savukārt atpūta ir anaboliskais process, kad muskuļi un šūnas atjaunojas, rodas jaunas muskuļu šūnas un tiešā veidā muskuļi kļūst spēcīgāki. Līdz ar to pareizākā treniņu programma ir tā, kur ir pareizi sabalansēti gan treniņi, gan arī atpūta starp tiem. Un tas nozīmē to, ka ne vienmēr trenēties vairāk un ātrāk bez pietiekamas atpūtas būs pareizā rīcība, pretējā gadījumā var sanākt tāds rezultāts kā man šovasar, kad gribot izdarīt vairāk nekā varu, organisms vairs nespēja pilnvērtīgi atjaunoties un vienā brīdī vienkārši “salūza”.
Kaut arī pareizi dozēta atpūta ir svarīga ikdienas treniņu procesā (katram gan tā atpūta ir citāda – citam katrai treniņu dienai seko atpūtas diena, citam atpūtas diena ir ik pēc divām, trim vai četrām secīgām treniņdienām, vēl kādam atpūta ir skriešana tikai vienu reizi dienā, kad ierasts to ir darīt divreiz dienā), tomēr laiku pa laikam par ļaunu nenāk uztaisīt arī garāku pārtraukumu no treniņiem, lai organismam ļautu atpūsties pilnvērtīgi. Šādas garākas atpūtas laikā gan daudz labāk spētu atjaunoties muskuļu šūnas, gan arī tiktu dota iespēja sadziedēt kaut kādas nelielas traumas, kas ilgāku laiku trenējoties ir sākušas parādīties. Tāpat gadās, ka, regulāri skrienot, piedaloties sacensībās, kādā brīdī sāk zust motivācija un sākotnējais skriešanas azarts. Arī šādās reizēs atpūta no skriešanas var būt ļoti labs risinājums tīri psiholoģiskā ziņā, lai kāri pēc skriešanas atgūtu. Un, protams, ja skriešanas līdz šim ir aizņēmusi visu brīvo laiku, tad garāks atpūtas periods ir laiks, kad paspēt izdarīt visas līdz šim neiespētās lietas.
Tā kā treniņprocess un galvenie skriešanas mērķi parasti balstās galvenokārt uz vasaras sacensību sezonu (Latvijā tas būtu, sākot no aprīļa līdz oktobrim), tad plānoto pārtraukumu vēlams ieplānot tieši sezonas beigās, kad sezonas mērķi ir izpildīti, bet gatavošanos jau nākamai sezonai uz kādām pāris nedēļām var arī atlikt.
Atpūta no treniņiem var būt divējāda – atpūsties var pilnībā uz laiku par skriešanu aizmirstot, bet atpūtas periods var būt arī skriešanas biežumu, intensitāti un apjomu vienkārši uz laiku samazinot. Kaut arī pāris dienu neko nedarīšana īpaši sportisko formu negatīvi neietekmēs, tomēr, piemēram, par sevi zinu, ka jo ilgāks neesmu skrējis, jo pēc tam atsākt skriešanu ir daudz grūtāk. Šī iemesla dēļ sēdēt pavisam mierīgi un neskriet nemaz es ilgi nespēju, un priekš manis pavisam minimāla skriešana ir nepieciešama, lai nerastos sajūta, ka kājas aizmirst, ko nozīmē skriet. Tomēr nereti esmu lasījis par elites sportistiem, kas divas nedēļas un reizēm pat mēnesi sezonas beigās par skriešanu aizmirst vispār, un tajā laikā izbauda visu, ko sezonas laikā īsti nedrīkstēja vai nesanāca darīt – dodas garākā ceļojumā, ļaujas nakts izklaidēm, tiek pie kārtīga izēšanās, savukārt pēc šīs pāris nedēļu “iztrakošanās” atkal pieiet skriešanai ar pilnu nopietnību – te gan jāatceras, ka pēc šādas “atpūtas”, atsākot skriešanu var nākties kādu laiku atkal pacīnīties ar kādu lieku kilogramu.
Jebkurā gadījumā mana rekomendācija tomēr būtu, ka par fiziskajām aktivitātēm pilnībā atpūtas periodā aizmirst nevajadzētu un laiku pa laikam kaut ko nedaudz padarīt vajadzētu, bet tai nav obligāti jābūt skriešanai. Tās vietā var izmantot alternatīvas fiziskās nodarbes – peldēšanu, riteņbraukšanu, ziemā slēpošanu, var, protams, arī skriet, bet nedaudz un bez noteiktiem treniņuzstādījumiem – tā teikt, atbilstoši dienas sajūtām un vēlmēm. Jebkurā gadījumā atpūtas periodā būtu jāparādās sajūtai, ka vairāk laika tiek pavadīts citās nodarbēs un retāk tiek skriets. Tādā veidā vēlme atkal atgriezties pie kārtīgas skriešanas kļūs daudz lielāka, un nākamo skriešanas un trenēšanās periodu varēs sākt jau ar pavisam citu iedvesmu. Bet par to, kā pēc šāda ilgāka atpūtas perioda pareizāk atsākt skriešanu, uzrakstīšu kādu citu reizi.
Nesen izvērtās diskusija, ka VSK Noskrien valdot pārāk liels sacensību gars un esot aizmirsts par skriešanu prieka pēc. Varbūt tā arī ir – lielum lielais vairums rakstu ir par piedzīvoto sacensībās. Tas ir loģiski, jo parasti jau mēs sacensībās skrienam ar lielāku atdevi, baudām svētku sajūtu, satiekam draugus, uzstādām personīgos rekordus, braucam uz svešām pilsētām… Tas viss padara sacensību dienas īpašas. Tomēr pārsvarā jau mēs skrienam tāpat – vai nu trenējamies, vai vienkārši izkustamies, un bieži tas pat ir vēl skaistāk, tāpēc nolēmu padalīties ar saviem spilgtākajiem ne-sacensību skrējieniem. Sākumā gribēju šo rakstīt ziemā, kad aktivitāte zemāka, bet šodienas brīnumskaistajā rudens skrējienā pa pielijušu mežu sapratu, ka daudziem motivācija nepieciešama šodien – kad kļūst drēgnāks un daudzi plāno sporta tērpu iepakot skapja dziļākajā stūrī. Tad nu, balstoties uz maniem endomondo ierakstiem un atmiņām, ir tapis lasāmgabals drēgnai rudens dienai. Ceru, ka tas kādu motivēs sporta tērpu tomēr nebāzt skapī, bet vilkt mugurā (jo nekad nevar zināt, kad tev uzglūnēs piedzīvojumi).
25.01.2013. 6.06 km. 35m:18s
Skrēju pa meža ceļu kopā ar stirnām. Es viņas nevarēju noķert, kaut gan viņas skrēja pa mežu, kamēr es blakus pa ceļu. Vienā citā reizē skrēju blakus caunai, kas nesās pa sētas augšpusi. Vienreiz man blakus lidoja vanags.
7.02.2013. 8.18 km. 47m:08s
Dzīvs ledus pa meža ceļu. Vajdzētu drīzāk vilkt slidas, bet tik skaisti…
27.02.2013. 9.20 km. 51m:43s
Saulriets, sniegots meža ceļš. Ieplakās tāds siltāks, kalniņos vēsāks. Vasaras sajūta, tikai putekļu vietā sniegs.
3.03.2013. 5.13 km. 29m:04s
Pa radio teica, ka nevajagot iet ārā, jo tuvojoties sniega vētra. Izdomāju, ka fiksi jāizskrien, kamēr vētra nav sākusies. Mugurā patīkams vējiņš, bet tad pamanīju, ka tas vējiņš ir tāds pamatīgs un sniegots… Griezos atpakaļ – oi! Vētra tieši sejā, sniegs cērtas, acis nevar īsti atvērt, jo sniegpārslas dursta acābolus, redzēt neko nevar, visapkārt sniegs, baltums un vētra… Izkuļos līdz ceļam, mašīnas brauc tikai mazliet ātrāk, nekā es skrienu, un uzmundrinoši uztaurē. Kaifs! Vēlāk šo ar sajūsmu stāstīju kolēģēm, viņas uz mani skatījās ļoti dīvaini. Ļoti.
9.03.2013. 18.05 km. 1h:39m:12s
Gribēju uzskriet ātrākā tempā. Sniegs, ledus… Ceļmalā ledus kalna un grāvja kombinācijā iestrēgusi mašīna. Kungs gados pie stūres, dāma gados mēģina izstumt. Redzu, ka nesanāks, pieskrienu klāt, izstumju mašīnu, pamāju pārsteigtajam pārim un skrienu tālāk. Ar visu to sanāca dikti ātri.
18.03.2013. 5.19 km. 29m:55s
Tumšs, mežā neko neredz. Lukturis gandrīz izlādējies, vados pēc zvaigžņu gaismas. Skatos uz Oriona zvaigznāja šmaugo viduklīti un iedvesmojos. Nakts mežā ir kā no citas pasaules.
24.03.2013. 21.27 km. 2h:06m:31s
Lepnā vientulībā noskrieta pirmā pusmaratona distance. Kāpēc? Tāpēc, lai iespaidīgāka cieņas cīņa! Skaisti un pacilājoši. Svētku sajūta piesnigušā meža ceļā.
6.05.2013. 1.07 km. 6m:35s
Mācīju Kintiju skriet. Visu laiku teicu, ka jāskrien ir lēnāk, bet viņa visu laiku brēca, ka es esmu tizla, pretīga, idiote un kā viņa mani ienīst par to, ka es viņu spiežu kratīt speķi nost.
11.05.2013. 15.07 km. 1h:28m:49s
Tā forši sanāca, ka dzirdēju savu pirmo dzeguzi un man kabatā bija drošības latiņš. Pie tam tas laimīgais – ar pakaviņu.
14.05.2013. 11.06 km. 1h:16m:06s
Šausmīgi grūti tā apzināti vilkties, ja ir līksms noskaņojums. Toties izpētīju vizbuļus, ķiršus, ievas, papardes, kokus… Un saēdos zaķkāpostus! Drīz ēdīšu meža zemenes.
30.05.2013. 13.05 km. 1h:10m:30s
Skrēju pa Imantas elfu mežu un domāju, ka nekad neskrienu pāri sliedēm… Šķiet, ka tur ir kaut kāda orku zeme. Kad zvanīja telefons, es sadusmojos, bet izrādījās, ka zvana no darba un saka, ka varu iet atvaļinājumā. Lieliski!
11.06.2013. 25.54 km. 2h:22m:36s
Jūnija vakari smaržo pēc meža un jāņuzālēm. Tveice, kukaiņu sanoņa, ceļmalas amoliņi izauguši pāri galvai, vakara saule un karsts asfalts meža vidū.
26.06.2013. 7.10 km. 41m:05s
Tveice, velk uz negaisu. Nolemju paskriet, pirms uznāk lietus, bet, protams, ka sutoņa arvien pieņēmās un pieņēmās, un es trāpīju tieši lietusgāzē. Brīvības sajūta un laime, un priecājos, ka neesmu mājās.
17.07.2013. 2.50 km. 14m:20s
Uz ceļa ieraudzīju zvēru (kā vēlāk uzzināju, tā bija nūtrija). Aizskrēju uz vietējo zoodārzu, saku saimniekam, ka zvērs izmucis. Saimnieks saka, ka zinot. Es prasu, kas tas par zvēru. Saimnieks: “Ķengurs!” Izrādās, ķenguru arī vēl nav noķēruši, bet vismaz uzzināju, ka nūtriju var ņemt rokās bez bailēm. Kamēr aizbraucām meklēt to nūtriju, tikmēr tā jau bija laikam aizgājusi uz kaimiņu dīķi.
24.08.2013. 0.13 km. 1m:03s
Skrējiens beidzās ātri un uz asfalta. Reibonis, ģībonis, adrenalīns, asinis, 10 plāksteri, miljons nobrāzumu un man pat sāp. Nekas, dabūju bučas. Šķiet, ka vairāk es ar suni neskriešu…
18.09.2013. 10.44 km. 1h:09m:01s
Pirmā satikšanās ar Divplākšņiem. Skrējām pa meža stigu gar kapiem. Tumšs, vēl tumšāks, sāk līt, sāk gāzt, sāk zibeņot… Botas žļurkst, paskriet nevar, izmirkuši līdz vīlei, dubļaini, bet smaidi sejās.
23.09.2013. 9.13 km. 48m:49s
Vētra, lietus, aukstums un izbrīnīti skatieni no lietusmēteļu kapuču spraudziņām. Bet rudeni istabā pie loga ar siltu tēju baudīt tak foršāk pēc niknā skrējiena!
2.10.2013. 11.15 km. 1h:10m:45s
Skrēju uz Divplākšņu koptreniņu, ieraudzīju vienu skrējēju un domāju, ka esmu trāpījusi. Sākam kopā skriet, runāties, izrādās, ka viņš nemaz nav no VSK Noskrien. Pastāstīju par mums, par sacensībām, par koptreniņiem… Beigās apmaldījāmies Zolitūdē un prasījām cilvēkiem, uz kuru pusi ir sliedes.
2.11.2013. 3.00 km. 18m:00s
Viegls rudens smidzeklis, krēsla… Laukos. Gps neķēra, tāpēc skrēju tāpat vien – brīvi un aptuveni. Enerģijas avots tādā skaistā, drēgnā rudenī.
7.11.2013. 7.50 km. 44m:58s
Vienkārši fantastika! Sen jau gribēju redzēt jūru naktī. Pa ceļam mazs bērnelis ieraudzīja mani un teica mammai/vecmammai/kas nu viņa bija, ka arī gribot paskriet. Ko viņa atbildēja, nesadzirdēju, bet tālāk jau rajona tipiskie iemītnieki ar apbrīnas intonāciju noteica: “Oho, sportsmenka!” Vēl pēc brīža līdzīgs tipāžs, pa telefonu mēģinot noskaidrot, kur atrodas, teica savam sarunbiedram: “O, kakaja prekrasnaja ģevočka prabegala mimo!” Sajutos kā pirmā beibe Kauguros. Tuvāk jūrai jau sāku eksperimentēt, vai man ērtāk lukturi turēt rokā, vai uz pieres. Kamēr sapratu, ka rokā, jau biju gandrīz ieskrējusi jūrā. Paskrēju garām ģimenei ar bērniem, no kuriem viens man sāka skriet pakaļ, kamēr vecāki viņu atsauca atpakaļ, un tad sākās burvība. Zvaigznes atspoguļojās jūrā, tālumā redzamas gaismas un pirmo reizi jūra man likās dzīva. Lasot, ka jūra tiek salīdzināta ar rāmu, bet spēcīgu dzīvnieku, es nesapratu, kā tā var būt. Šoreiz sapratu. Tiešām kā dzīvnieks. Lukturi ieslēdzu tikai tad, kad zvaigžņu gaismā ieraudzīju kādu šķērsli. Pamanot spraugu kokos, cirtu iekšā, jo nebija plānā skriet daudz. Miglainas apkures sezonas dienas smarža. Drusku pamanījos apmaldīties, bet kaut kur aptuveni pareizajā virzienā dūru tik uz māju. Ak jā, un pirmoreiz man izdevās šitik daudz noskriet atsperīgajā, bet grūtajā baskāju tipiskajā solī.
17.11.2013. 27.30 km. 2h:48m:44s
Latvijas kontūras skrējiens. Fantastiska vienotības sajūta, tik daudziem skrienot kopā. Bija negadījumi arī – daži, ieskaitot mani, kādu reizīti norāva uz mutes, bet labākais bija vīnogu salūts, kad vīnogu nesējs ieskrēja stāvošā automobīlī. Patika arī dzērājs, kas ar vaļā šņabi paskrēja kādu metru līdzi.
28.11.2013. 29.04 km. 2h:43m:33s
It kā ziemīgs, bet tad uznāca pērkons, sniegs, krusa un kaut kas tamlīdzīgs. Tad jau laikam drīkst zemē sēdēt.
5.12.2013. 30.02 km. 2h:57m:18s
Sākumā bija melna nakts, tad zvaigznes pamazām izdzisa un sāka svīst gaisma. Retie mākoņi iekrāsojās rozā, tad austrumu puses mākonis atmirdzēja zeltā un visbeidzot uzausa saule. Pēc kādas stundas palika blāvāka, beigās vispār nomācās. Ja būtu piecēlusies parastajā brīvdienu laikā, nemaz nezinātu, cik skaists rīts bija.
14.12.2013. 16.38 km. 1h:27m:51s
Sākās viss ļoti skaisti – biju nodomājusi taisīt jauku, naksnīgi noskaņotu pusgaro pitonu pa ierasto Mežotnes ceļu. Izskrienot no pilsētas, slēdzu iekšā pieres lukturi, kas atāķējās no siksniņas un izšķīda pa asfaltu. Uz vietas nebija nekā, kas līdzētu man to sataisīt. Kad nopratu, ka būs vien jācilpo pa apgaismotajām ielām, garastāvoklis devās tur, kur saule neiespīd. Bet ziniet, ko? Paskrēju, un noskaņojums uzlabojās! Pilsētā arī visādi līdzjutēji grozās – no jauniešu “Veiksmi sportiņā!” līdz žūpas uzmundrinošajam, neartikulētajam brēcienam. Kad apnika blandīties pa pilsētu, devos uz apsarmojušo, vientuļo stadionu. Kilometri savākti, miers mājās!
28.12.2013. 11.08 km. 1h:05m:07s
Kamēr kaulainais darbnīcā, man beidzot ir laiks kārtīgi izpriecāties pa kūrortu! Nebija, kur ieliet ūdeni, ielēju viskija pudelē. Atskrienu atpakaļ, Krišjānis ierauga pudeli un prasa, kur ta es īsti biju – skriet pa jūru vai sēdēt ar Kauguru sportistiem?
30.12.2013. 10.21 km. 54m:27s
Aizskrienu līdz jūrai, ieraugu, ka tālāk lietus līst. Ok, aizskrienu līdz lietum, izdomāju, ka jāskrien atpakaļ. Lietus beidzas, toties man attaisās kaut kādas enerģijas rezerves vaļā. Normāli izskrējos. Aizeju uz darbnīcu paskatīties, ko Krišjānis dara, izrādās, ka taisa man zobenu. Apsēžos uz savas dzimtas simtgadīgā krēsla, kas tur restaurācijai nolikts, krasavčiks nopriecājas, ka esmu atpakaļ, un attaisa man Bvit sporta dzērienu, un iedod rokā. Normaļok!
1.01.2014. 3.11 km. 18m:06s
Es: “Iešu paskriet.” Krišjānis: “Tagad? Traka sāc palikt?” Es: “Nē, esmu jau palikusi.” Bet vajag, vajag jaungada rosolus drusku pakratīt. Visapkārt lēni, saguruši Jaunā gada zombiji.
3.01.2014. 15.15 km. 1h:41m:47s
Kamēr vīrietis aizbraucis uz autoservisu un tehnisko apskati, tikmēr man meiteņu lietas – ekspedīcija uz kūrorta otru galu. Kas tie bija par purviem un pārpurvotiem mežiem, es nezinu, bet mani mierināja doma, ka ziemeļos ir jūra, bet dienvidos vilciens. Vispār priecājos, ka man ir endomondo – ja kaut kādi purva orki mani noslīcinātu akacī, draugi, attapīgi būdami, mani atrastu. Ļoti patika taku skrējiens. Kad iedomājos, ka diez vai tas ir labi manām ļurkainajām potītēm, potīte man atriebās un nogāza uz mutes. Jā, uz mutes. Mm, ņam ņam, garšīgā purva zeme! Kad izkūlos līdz kaut kādam ceļagalam, kur bija zīmīte “Beigas. Slokas ezers”, telefons to saprata burtiski un izslēdzās. Gabaliņu skrēju, cenšoties iedzīvināt telefonu, pie Jaunķemeru rehab centra tas izdevās, tad ieslēdzu endo pa jaunam. Skraidīju pa kāpām, domājot: “Cēsu eco trail, gaidi mani!” Ienāca prātā “gaidi mani dienas saulainajā pusē, es jau nāku pilnu klēpi rudzupuķēm…” Pie jūras ienāca prātā “kaija, kaija, krā krā krā, tavi bērni jūrmalā”. Tā kā potīte īpaši labi nejutās, ripoju uz mājām. Bija labi!
23.01.2014. 17.03 km. 1h:36m:53s
Pirmā no manas elpas sasala šallīte, tāpēc centos lieki negrozīt galvu. Smuka tomēr, negribas salauzt. Tad ievēroju, ka ūdens pudelē pārvēršas par ledusūdeni. Tad aizsala sporta korķītis. Nekas, var jau atskrūvēt un pakrumšķināt ledusgabalus. Tad arī tas aizsala. Atpakaļceļā bija traks pretvējš, kā rezultātā mana elpa leduskārtas veidā nonāca uz manas sejas. Uz beigām vējš tika cauri pat dūraiņiem. Bet vispār jau forši, jutos labi. Tilta strādnieks: “Tev pudele sasals!” Es: “Jau sasala!”
6.02.2013. 25.22 km. 2h:22m:50s
Vassarraibumu barošana saulainā ziemas dienā. Dzinu taukus nost no sava skaistā ķemeņa un dzinu kaut kādu pretīgu, rejošu, zobus rādošu suni nost no savām skaistajām kājām.
10.02.2014. 10.05 km. 54m:25s
Ideāls laiciņš skriešanai! Smidzeklis un tumsa, lukturis kā tālās gaismas pa miglu. Neko neredz, skrien tikai.
15.02.2014. 21.25 km. 2h:11m:58s
Iemēģināju jaunās trail botas. Smiltis, zeme, mežs, pārpurvots mežs, bezceļš, krituši koki, akmeņi, sniegs, ledus, apledojis asfalts, asfalts, grants, purvs, dzelzceļa akmeņi – viss ok! Sajūta brīnišķīga – beidzot kūrorts! Svaigs gaiss, priedes, Ķemeru nacionālais parks… Sēravots pa gabalu jūtams. Satiku Nikolaju, pastāstīju, kur skrēju, izrādās, ka vietējie tur neskrienot.
10.03.2014. 10.27 km. 58m:13s
Noķēru to vasarīgās ziemas sajūtu. To, kuras laikā ir tās skaistās saulrieta krāsas. Kad gaisa temperatūra jūtami atšķiras pakalniņos, lejiņās un pie grāvjiem. Kad gaiss smaržo pēc silta sniega. Nujā, aizskrēju uz kapiem, lai interesantāk.
28.03.2014. 14.51 km. 1h:23m:25s
Izdomāju, ka jātaisa ekspedīcija pa neskrietām vietām. Atradu Bumbukalniņu, normāla vieta, kur trail running trenēt. Tad pēc atmiņā saglabātās kartes kaut kur skrēju, tad vispār nesapratu, kur atrodos, un tad ar atvieglojumu attapos vietā, kur atceros, ka pirms gadiem 20 ar tēti gāju pārgājienā. Kaut kā jau atradu, kur jāskrien. Protams, ka īsti nesanāca, kā domāts, bet arī ir labi. Pie mājām atradu 1 centu, ko vēlāk notriekt.
3.04.2014. 5.11 km. 5.11 km
Pēdējais skrējiens Bauskā. Sagribējās tā skaisti – uz pili. Pirms pāris dienām biju izlielījusies, ka Rēzeknē uz džeku dibeniem skatīšos, tagad dibenu dievs man atriebās – paslīdēju un eleganti iesēdos dubļos.
9.04.2014. 12.01 km. 1h:25m:40s
Divplākšņu koptreniņā izlijām, aizskrējām uz lidlauku un skrējām pa jūras izmēra peļķēm. Lēkājām, šļakstījāmies, smējāmies un dauzījāmies. Slapjas kājas visā garumā, bet garastāvoklis saulaināks par saulainu.
20.04.2014. 11.07 km. 1h:09m:53s
Pilskalnu trailiņš. Loks A: atslābinošs skrējiens pa zemes ceļu, vērojot, kā mežs desmittūkstoš vizbuļu actiņām miedz. Loks B: lejā pa senleju, pāri Milzavai pa tiltiņu, augšā Baznīckalnā, pa džunglāju un zvēru takām lejā, izvairīties no dzeloņdrāšu žoga, pāri Milzavai (bez tiltiņa), augšā pa akmeņstāvkrastu līdz Vecsabiles fermai, novērtēt ievainojumus. Šodienas skrējiena formula = (A + B)x3 + A.
25.04.2014. 8.16 km. 53m:05s
Vajadzēja aizskriet vienu ceļu izpētīt, atradu tādus, kas vēl būs jāizpēta. Zalkšu skrējiens, viņi ir visur! Man likās, ka zalkši ir gudrības simbols. Nezinu gan, cik gudri ir nepavākties malā, kad kāds skrien. Ja nebūtu cītīgi skatījusies zem kājām, vismaz 4 būtu aizgājuši pie tēviem. Sastaptie cilvēki: 1) Kauguru tautas tērpā pie Orku vārtiem uz riteņa: “Zdravstvuiķe! Moloģec!” 2) Kauguru tautas tērpā sēž mežā, saulītē, priekšā nolicis SOS pudeli, nereaģē, 3) Normāli cilvēki: “Tur ir čūska! Tev iekodīs!”
9.05.2014. 26.40 km. 2h:48m:14s
Skrēju paskatīties, kur pēc pāris dienām Agnesi izvadāt. Beidzot atradu Slokas ezera skatu torni. Sākumā saulains, tad patīkams smidzeklis, un tad jau kārtīgs ģorgājiens. Vēl pirmo dzeguzi dzirdēju. Nauda nebija paķērusies līdzi, tā ka tukšais gads. Kūkoja gan daudz, tas labi. Grasos dzīvot vēl 100 gadus!
5.06.2014. 12.34 km. 1h:14m:03s
Piedzīvojumiem bagāts skrējiens ar Pārdaugavas koptreniņa dalībniekiem. Gandrīz tika nokavēts starts (es nebiju vainīga!), tad Vecrīgā klausījāmies tusētāju iespaidus (“Re, mēs tagad mājās ejam, bet citi skrien!”), tad kādam likās, ka 2 bērni pieturā ir tie paši, kas bija iepriekšējā pieturā, un tad viņi mums māja no tramvaja. Sētnieks uzsauca: “Sveiks un vesels!” Aizskrējām paskatīties to jauno grafiti, bet autostāvvietas sargs pajautāja, vai tur esot sporta laukums, un veltīja mums tādus vārdus, kādu nav mūsu ikdienas leksikonā. Atpakaļceļā nopeldējāmies Ķīpsalā (mums tagad būs augoņi) un beigu beigās vēl es lidoju pret asfaltu, jo riteņbraucējs man uzbrauca virsū.
20.07.2014. 21.12 km. 2h:47m:54s
Izlēmu doties ekspedīcijā. Līdz Melnezeram viss bija skaisti – melleņu vietā uz kārā zoba liku lācenes, odus nomainījuši dunduri, bet visumā daba skaista. Dūru pa pārejas purvu it kā Putnezera virzienā. Kājas slapjas, bet daba fantastiska. Sapratu, ka no purva jau tā īsti nemaz nav jabaidās, ja saglabā vēsu galvu. Takas beidzās un tad man tā vēsā galva arī pamazām sāka beigties, jo atpakaļ griezties negribējās, bet uz priekšu bija tikai priežains purvs. Izdomāju, ka jādodas kokainuma virzienā. Mežs kļuva arvien brikšņaināks un aizaugušāks, un dūksnaināks. Knapi vilkos uz priekšu, cīnoties ar zariem, lapām, krūmiem un mitrumaugiem, kas aug dūksnājā. Slapjas melnzemes peļķes, pilnīgs bezceris un es saprotu, ka nemācēšu vairs tikt atpkaļ. Nonāku niedrājā, kur niedres pāri galvai. Piezogas izmisums, jo vispār neko vairs nesaprotu. Ienāk prātā doma zvanīt Krišjānim, lai viņš paskatās endomondo, kur es esmu, un pasaka man, kurā virzienā lauzties, bet tad nolemju, ka tas viss ir priekš mīkstajiem un es varu tikt galā bez modernajām tehnoloģijām! Apstājos, padomāju un eju tai virzienā, kur dzirdu ceļu. Nu nesanāk nekas! Niedres, mežs, dūksnājs. Izdzirdu suni. Nekad nebiju bijusi tik priecīga, dzirdot suni! Bet arī tajā virzienā turpinājās floras džungļi. Pa baļķi tiku pāri kaut kādam dūksnainam grāvim un nonācu citos džungļos. Lauzos pāri, līdz ieraudzīju māju. Jesjes! Izlauzos līdz ceļam, paskrēju, ieraudzīju pieturā, ka esmu Bigauņciemā, un sapratu, ka nu jau līdz mājām tikšu. Aizskrēju līdz pludmalei. Ak, jūra, mīļā jūra, pie tevis vismaz nevar apmaldīties! Ieraudzīju, ka kājas visā garumā ir zemjainas un pušumainas, rokas melleņlillā, un ar cerību, ka vismaz seja ir īstajā krāsā, dūru māju virzienā, Kauguru vietējiem morāli piepalīdzot. Vēlāk, skatoties kartē, redzēju, ka daudzreiz esmu bijusi dažu soļu attālumā no takas, stigas vai kaut kā cita civilizēta, bet spītīgi devusies dziļākajos džungļos.
24.08.2014. 8.74 km. 48m:02s
Izmeta mani Ragaciemā, aizbrauca sagaidīt Klapkalnciemā. Es ar basām kājiņām gandrīz vientuļā pludmalē. Jūrmalas flora ir brīnumskaista un neparedzama.
5.09.2014. 4.53 km. 28m:05s
Ceru, ka nenomaldīšos svešā pilsētā, bet mierinu sevi ar domu, ka Ālborga skaitās viena no pasaulē drošākajām vietām. Rāms saulriets un fjords pilns ar kuģiem.
Nu ko, ceru, ka izdevās parādīt mazliet atmosfēras, kas valda manos skrējienos. Ceru, ka iesi tagad skriet un vēlāk padalīsies ar iespaidiem!
Man ir gandrīz divdesmit gadus vecs diploms par II vietu 1000m skrējienā. Cik es atceros, tad notika tas Aizkraukles stadionā, pašā dienas saulainākā brīdī, garās biksēs un zābakos. Pēdējā brīdī ļāva zābakus nomainīt pret kedām, bet nebiju tādam pavērsienam gatavs. Tas nebija to laiku stipro skrējiena alternatīva, bet LR Jaunsargu III salidojums.
Skolas laikā biju viens no ātrākajiem garo distanču skrējējiem rajonā, bet, piedaloties sacensībās republikas līmenī, gandrīz vienmēr paliku pēdējais. Bet jaunsargiem derēja arī tāds. Šāvēju bija daudz, bet vajadzēja arī kādu, kas varētu noskriet. Tieši dēļ skriešanas varēšanas manā dosjē ir ieraksts par dalību šajā organizācijā, pirmās iemaņas granātu mešanā un šis diploms.
Jūs neticēsiet, bet nu jau ģenerālmajora Graubes parakstītais diploms liecina, ka šo otro vietu esmu ieguvis pēc trīs minūtēm un trīs sekundēm. Tiem, kam šādu distanču ātrumi neko neizsaka, – šādā ātrumā noskrienot pusmaratonu, es būtu Latvijas rekorda īpašnieks. Man ir slikta atmiņa un nav lietišķu pierādījumu, bet šķiet, ka esmu skrējis ātrāk un, atklāti sakot, nekādu prieku no tā neguvu.
Man skrienot vienmēr sāpēja sāns, treniņu vietā tika skrieti kazaki un razbojņiki pagalmā un vienīgā mērķtiecīgā skriešana notika dažādās distancēs skolas sacensībās. Vienu brīdi modē bija skriet jūdzi. To darot manēžā, likās kā piedalīšanās īstās mocībās. Tai laikā man patika orientēšanās, jo tur varēja ieskriet mežā un vairāk neskriet.
Vakar es ieguvu nozīmīti, ko piešķir par septiņām pēc kārtas skrietām dienām un vakardienas treniņā es izbaudīju katru sekundi. Tagad, sēžot patīkami vēsā birojā, domāju tikai par to, kā gribu doties ārā un skriet. Un pie sevis domāju, kāpēc?
Manī ir 25% gēnu, kas ļautu sasniegt Latvijas rekordu abās klasiskajās garajās distancēs. Esmu pārliecināts, ka varu iztikt bez alus un varu ēst profesionālai skriešanai pareizi. Man ir drusku nauda farmakoloģijai un ātrākai atjaunošanās procesu nodrošināšanai. Lielākie bērni var pieskatīt mazākos un vakarus varu pavadīt kārtīgi trenējoties. Bet…
Es nekad maratonu nenoskriešu ātrāk par trīs stundām un pusmaratonā nevarēšu turēt tempu nekam ātrākam par divām stundām. Pat tam man vajadzētu iespringt. Kāpēc tad es skrienu? Kāpēc es ļauju jaunākiem puišiem, vecākiem vīriem un meitenēm sevi pat par apli apdzīt? Kāpēc es tērēju gandrīz piecas stundas tur, kur citiem pietiek divām ar astīti?
Jo man patīk tā sajūta, ka tu gribi skriet. Vienalga cik ātri, vienalga cik daudz, vienalga cik dienas pēc kārtas, bet gribi. Nekas nesāp, nekur nav jāpiespiežas, nekas nav obligāti un nekas nav jāsasniedz. Tikai tu un tava skriešana. Un pilnīgi vienalga, kas tevi pie tā notur. Ultramaratoni, desmit parastie maratoni gadā, pusmaratons zem stundas divdesmit vai tādi skriešanas treniņi, kur nav nekas no skriešanas, bet nevari pēc tam pat pār lūpu pārspļaut. Vai arī skriešanā pa vidu nedaudz paiet. Katram savs un galvenais nav ne uzvarēt, ne arī noskriet. Galvenais ir gribēt un to darīt.
15. decembris. Šajā dienā sākās tāda jauka lieta kā Skrienu, skrienu vēl (SSV) koptreniņi: nedēļas nogales garie (18.75+ jūdzes) skrējieni. Nē, nu patiesībā ideja pati nobrieda ātrāk (paldies Kukam), bet pats 1. koptreniņš sākās tieši šajā datumā. Iegansts šiem treniņiem bija vienkāršs: vajag sagatavoties Rīgas maratonam. Tad nu arī es izdomāju, ka vajadzētu pievienoties. Tā kā pirms tam man bija 4 mēnešu periods, kurā gandrīz nemaz nebiju skrējis, un tikai pamazām biju sācis iekustēties, tad skrēju tikai pusi no visa maršruta. Jāatzīst, ka 15. decembris man tomēr nav īpaši labā atmiņā palicis. Sanāca tāds kuriozs, ka aiz pārpratuma biju uzvilcis garo treniņtērpu. Iepriekšējā dienā biju paskatījies laika prognozē, ka 0 C un brāzmains vējš. Nobijos, un šortus atstāju mājās. Patiesībā laika prognozētāji mani apmānīja: nekāda vēja nebija, +5 C, kā rezultātā jau pēc 5 km sāku sakarst… Beigās jau biju izcepies. Neko darīt.
Ja runā kopumā par visiem SSV, tad nebija tikai tā, ka skrējām tik pa Rīgu. Ģeogrāfija iznāca visai plaša: Stopiņu novads, Baltezers, Salaspils, Sigulda, Mārupe, lidosta, mežs aiz Langstiņiem, Mangaļsalas mols, Vecāķi, Jūrmala, Sloka, Antiņciems… Kopā vesels 21 SSV. Sanāca garos treniņus apvienot ar mazāk zināmiem vai pat nezināmiem ceļiem. Dažbrīd arī gleznaini skati pa ceļam patrāpījās. Bija patiešām interesanti. Bet pietiks man muldēt. Lai tālāk lai runā bildes!
22. decembris. Pa skuju taku…
Mangaļsalas mola skrējiens. Bet sākās viss arī aptieku un Rimi ratiņiem… Daži pat februārī paspēja baspēdošanas sezonu atklāt, vēl daži īpatņi nomaldījās Mangaļsalas mežos… Bija interesanti
Skrējiens uz “aiz Langstiņu” mežiem. Skrienam visi vienā čupiņā un mēģinām viens otru izklaidēt.
Kaut kur meža vidū. Dalīta 1. vieta SSV apmeklējuma ziņā. Kopā bijām 19!
Personīgi man šī varētu būt lielākā SSV vilšanās. Drusku jau tā kā biju uzkarsis. Tieši kā reizi prasās atvēsināties. Bet ezers bija aizsalis!!!
Šeit pie Slokas ezera kaut kā nesadūšojāmies vienai kārtīgai kopbildei…
:) Šo zīmi mēs ieraudzījam, tad, kad bijām cauri brikšņiem noskrējuši 5 km
Dažbrīd gāja patiešām jautri. Kādam tas upes šķērslis sagādāja problēmas
Tādi skati reizēm pavērās pa ceļam. Kaņieris
Kaņiera ezera skatu tornis. Skats aiz muguras patiešām labs. Mani gan citas problēmas nomocīja. Laikam vienīgā reize SSV koptreniņos, kad man pat drusku tā pavēsi palika. Grūti pateikt, kas par vainu.
7 gadi jau šim “tiltam”! Reizēm sanāca slapjie SSV. Atminos pat, ka vienā citā koptreniņā Aivars jau pat bija sācis manāmi nervozēt, ka kājas sāk izžut
Apkārt Baltezeriem. Šoreiz šefību pār skrējienu uzņēmās Veipaskundzīte. Bija patiešām jauks skrējiens. Un viena no retajām reizēm, kad sazīmētais maršruts tika izskriets kā pēc notīm. Vienam citam gan te ir tendence nomaldīties…
Jūgezers
:) Bilde labi raksturo to atmosfēru, kas bieži vien raksturīga SSV skrējieniem
Kurš no nekoptreniņa dalīdniekiem pateiks, kas šī ir pa vietu? Šis skrējiens ieies vēsturē ar to, ka Minikin 1. reizi noskrēja vairāk par 30 km. Bet sākās viss ar Biķernieku Rimi un frāzi: “Nē, nē! Es jau šodien neskriešu pilno maršrutu”. Tā mums te reizēm notiekās :D Ak, jā! Un es neteikšu, kāpēc man rokas aiz muguras
Vēl viena gleznaina vieta. Bet atrodas tikai 5 km attālumā no Rīgas! Vispār ieteikt arī citiem apmeklēt šo vietu
Paldies visiem, kas piedalījās. Cerams, arī vasarā notiks. Ja ne, tad tiekamies rudenī.
P.S. Nevajadzētu apvainoties, ja kāds, kurš ir piedalījies, nav iekļuvis nevienā bildē, ja kādu bildi esmu palaidis garām. Visiem jau nevaru izdabāt.
![20140222_110039[1]](http://www.noskrien.lv/wp-content/uploads/2014/05/20140222_1100391.jpg "s")
km 
-