Informācija par Garmin jaunajiem 30. sērijas pulksteņiem, kas ir nākamā paaudze aiz FR220, FR225 un FR620, parādījās jau 2015. gada oktobrī. Gaidīšana, kamēr jaunie pulsometri tiks laisti tirgū, bija ilga un mokoša, visgrūtāk palika tad, kad citur pasaulē jau varēja nopirkt, bet Latvijā vēl nē.
Kāpēc tāda nepacietība? Jo beidzot bija pulsometrs, kurā bija 99.9% no visa, ko es vēlos. Izskats, funkcionalitāte, baterijas darbības laiks. Tikai krāsas – nu tā. Lai arī uz instrukcijas ir attēls ar baltu FR 630, realitātē tāda nav. Un laikam arī nebūs, diemžēl. Bet arī tumši zilā krāsa ir ņemama. Lasīt tālāk.
Lattelecom Rīgas maratona adidas skriešanas skola, kas jau ceturto gadu bez maksas piedāvā unikālu iespēju ikvienam skriešanas un veselīga dzīvesveida piekritējam apgūt nepieciešamās zināšanas par garo distanču skriešanu un veselīgu dzīvesveidu, 2016.gada treniņu sezonu atklās jau novembrī ar daudz plašāku un visaptverošāku mācību un treniņu formātu. Paplašinātā programma ļaus atbalstīt skrējējus visas sezonas garumā, palīdzot ikvienam gūt nepieciešamās teorētiskas zināšanas un praktiskās iemaņas, lai veiksmīgi sasniegtu izvirzīto mērķi un uzlabotu savu veselību un pašsajūtu. Lasīt tālāk.
Pirmajām lietām dzīvē ir savs šarms tomēr… Pirmā skolas diena, pirmā mīlestība, pirmā piedzeršanās, pirmais auto, attiecīgi pirmā avārija, utt. Lietas, ko atceras uz mūžu (nu varbūt vienīgi no tās piedzeršanās ir bezfilma, tad tikai no nostāstiem var attīt).
Nu bija pienācis laiks pirmajam maratonam. Manā gadījumā gan kā pārpratums – galīgi negaidīti, gadiem neloloti un patiesībā lielā mērā šajā ceļā līdz pirmajam ir tik daudz lietu, ko nu galīgi nevajadzēja savam organismam nodarīt, ka, domāju, ir vērts pastāstīt.
Nelielai atkāpei – esmu velo cilvēks, galīgi ne skrējējs. Nu vismaz tā es domāju līdz pagājušā gada novembrim, kad ziemas formas uzturēšanas nolūkos sāku skriet. Līdz tam bija 2, varbūt 3 izskrējieni tīri kompānijas pēc. Tā kā skriet tā vienkārši galīgi nebija ne intereses, ne motivācijas, ieviesu kaut kādu spēles elementu – skriešu tik km, kāds ir datums. Tātad 1. novembris – 1km, 2. – 2km, 10. – 10km utt. Bez nekādām ilūzijām, ka varētu izvilkt līdz mēneša beigām, tīri lai pārbaudītu sava organisma robežas. Beigas iestājas jau 14. novembrī, kad laimīgas sakritības pēc vēl jādodas mazā ceļojumā uz Kopenhāgenu, kur nu ir tik lopiski laika apstākļi, ka galīgi nerosina vēlmi iet ārā. Bet neskatoties uz to visu, es jau otrajā nedēļā saķeru to sajūtu, kad saprotu, kapēc viņi skrien. Ir, ir tā baudas sajūta, endorfīnu efekts, sakārtotas domas utt. Bet… pēc šīs epopejas uz kādu nedēļu ir miers, jo organisms ar vieglu slimību tomēr protestē pret šādu režīmu. Vai no tā es gūstu kādu mācību? Protams, ka ne.
Decembris. Draugi, redzot manu plosīšanos, saka – skrien lēnāk. Ok, paklausu, skrienu lēnāk.. Bet.. tālāk. Ja pirms tam tāds standartiņš bija +/- 10km, tad tagad sortimentā ienāk arī pusmaratoni. Ļoti prātīgi ar mēneša skriešanas pieredzi, vai ne? Šad tad uznāk kādas sāpes, bet ieturu 2-3 dienu pauzi un atkal viss ir labi. Patiesībā ap šo laiku jau ir būtiski noregulējies pulss un elpošana un es nemaz netaisos apstāties pie sasniegtā. Nākamā lielākā pauze seko pēc 31. decembra, kad ar velo izbaudu ledus burvību. Kaut kādā veidā gan nomoku visu tajā dienā paredzēto trakā tusiņa distanci pa Carnikavas sniegotajiem mežiem, bet pēc tam gan viss. Paiet nevar.
Janvāri, jeb jauno gadu iesāku klibojot – ar savu sāpošo gūžu mokos nedēļu, divas. Kaut kādā brīdī steidzos pēc bērna uz bērnudārzu, pāreju no soļiem vieglā riksī un sev par pārsteigumu konstatēju, ka skriet ir mazāk sāpīgi, nekā iet. Atkal kāds brīdis, kad var izbaudīt skriešanu. Prieki gan nav ilgi, jo no tā paša bērnudārza iemantoju gripu, kas atkal noraksta pusmēnesi.
Februāris.. Sāku pārdomāt šī gada sportiskos mērķus. Kā viena no trakajām idejām ir – a kā būtu ar maratonu? Man ir 43 gadi, mazliet gan nokavēju, lai iekļautos ar pirmo maratonu 42 gados, bet tās jau tikai nianses. Šajā brīdī gan galīgi nedomāju par kaut kādu nebūt rezultātu – vienkārši noskriet kaut kur ap 4h. Tā teikt ķeksītim. Domāts darīts – motivācijas palielināšanas nolūkos uzveidoju treniņplānu endomondo, piereģistrējos noskrien.lv un tā interesantākā daļa var sākties. Te gan jau kārtējo reizi uzkāpju uz grābekļiem, jo mēģinot abas šīs lietas kopā – gan maratona treniņplānu ar intervālu treniņiem nedēļas sākumā un garajiem sapārotajiem brīvdienās, gan vēl ņemot cieņas cīņas pārāk nopietni, savācas tāda normāla kilometrāža un es jau ar prātu saprotu, ka kaut kad atkal būs lūziens, bet vienalga turpinu. Mēnesi šādā režīmā gan izturu – marts – 416km..
Aprīlis, jeb mēnesis, kad nu jau galīgi vairs nevar sagaidīt to maratonu. Esmu jau pārgatavojies. Pamazām sāk līst lielākas, dziļākas sāpes ārā, pie kam pilnīgā randomā – tad celis, tad gūža, tad potīte un sazin vēl kas. Savā dienas plānā iekļauju fizioterapeitu, lai kaut cik paspētu atjēgties līdz maijam plus vēl tomēr kaut ko paskriet, lai galīgi nepazaudētu uzdzīto formu. Kaut cik tas viss palīdz, lai arī galīgi vairs nemēģinu pārforsēt – šoreiz jau tā ļoti piesardzīgi attiecos gan pret treniņiem, gan pret sekojošo atjaunošanos. Pa starpu gan arī stirnu buks tiek nobizots, loģiski, ka garākajā distancē, kā gan savādāk.
Maijs. Acīmredzot par vēlu es nonāku pie atziņām par prātīgāku režīmu, jo maijs nāk ar nākamo pārsteigumu.. Tieši uz garajām maija brīvdienām ellīgi sāk sāpēt cirksnis un uzmetas kaut kādas pumpas uz gūžas. Parokoties pa internetu, saprotu, ka sāpīgā figņa ir limfmezgli (jā tādi ir arī kājās). Vēl izlasu, ka sāpoši limfmezgli, tas ir ļoti nopietni, pēc iespējas ātrāk jāatrādās ārstam. Ir brīvdienas, pie ģimenes ārsta attiecīgi netieku, improvizēju un aizvelkos uz tuvējās slimnīcas uzņemšanu. Komunikācija jau no paša sākuma ir gana interesanta – piemēram, sākas ar jautājumu – “nu, kas tad jums tāds mirstams ir atgadījies, ka meklējat palīdzību neatliekamajā?”. Pēc nelielas apskates tiek izsecināts, ka STS tas šoreiz tomēr nebūšot. Seko uzvedinošais jautājums – “a jūs gadījumā neesiet pēdējā laikā pārpūlējies, vai stresojis”? Nākas atzīties, ka skrienu.. Un skrienu pietiekami. Uz ko seko šīs vizītes spārnotākā frāze – “Maratons? Aizmirstiet!” Tādā ar pilnu nopietnību izteiktā intonācijā. Paskaidrojot – redz, es savu organismu esmu nodzinis tik tālu, ka imunitāte ir sačakarēta, līdz ar to esmu ļāvis pamosties faktiski mūsos visos mītošam herpes vīrusam (kurš visa cita starpā dzīvo nervu šūnās), kā rezultātā esmu iedzīvojies labumos, ko tautā sauc par jostas rozi (herpes zoster). Tiesa gan esmu pie ārsta atpēries ļoti laicīgi, līdz ar to arī tieku cauri vieglā formā. Uz papīrīša, kas man tiek nodots, vienīgā salasāmā lieta ir – “saudzīgs miera režīms 2 nedēļas” + ripas par eiro gabalā 5x dienā 10 dienas pēc kārtas… Šis, tātad ir 3. maijs… Tā tīri matemātiski izrēķinu, ka laika ta pietiek – nu lai izietu kursu + atgrieztos uz strīpas pirms maratona. Bet… sabijies esmu un 10 dienas miera pat kaut kā ar mokām izturu. Pēc tam pāris treniņi, lai kaut cik atgādinātu kājām, kā tās lietas notiek.
Te droši vien būtu jautājums – vai tiešām ir tik svarīgi tiešām skriet to maratonu, zinot, cik tālu ir bijis nodzīts organisms? Tagad, pēc maratona, es tādu konkrētu atbildi nevaru sniegt. It kā liekas, ka varētu arī neskriet, bet kāpēc neskriet, ja var noskriet. Faktiski pēdējo naglu izdzina kaut kur tepat izlasītais teksts, ka pats maratons jau ir tikai balva par pirms tam ieguldīto darbu. Protams, būtu žēl tagad neskriet maratonu, zinot kādus kilometrus un pārbaudījumus ir nesis viss šis gatavošanās laiks. Es noteikti justos slikti, ja neskrietu. Šobrīd nožēlas galīgi nav, ir tikai prieks un gandarījums – gan par noskriešanu, gan arī rezultātu. Zinot, kādi neprātīgi cilvēki te apgrozās, domāju, ka sagaidīšu arī saprotošas ausis.
Jā, es lieliski apzinos, ka tas nav ne pareizi, ne atbalstāmi, tapēc arī viss šis stāsts un mācība, ko esmu guvis un gribu nodot arī tālāk – nedariet pāri savam organismam, tas mums ir ne tikai pirmais, bet arī vienīgais.
Jo vairāk rakstu izlasīts, jo vairāk “man arī tā bija”.
Ne nu pirmajās reģistrācijas dienās, bet pieteicos. Lai… kārtīgi izskrietos.
Nosacīti varētu teikt, ka garie treniņi sākti skriet jau no Siguldas kalnu maratona 55km. Tad ar skatu uz vecgada sapni. Skriets tiek manā garā – mazāk ir vairāk. Bet kaut kā nepadodas kā gribēts. Kad noskrienu garo vai sapārotos garos, tad pāris, trīs nedēļas negribas skriet neko garāku. Beigās sanāk baigi maz km. Bet ir vismaz garie skrējieni.
Beigās gan izrādās, ka šis piegājiens nelāgi atspēlējas. Esmu jau novērojis, ja neskrienu nedēļas 3, tad man sāk lipt klāt saaukstēšanās. Un te nu viņa ir – sacensību nedēļas ceturtdienā.
Jāatzīst, ka neesmu īpaši rūpīgs pret sevi, tad nu, drusku pieslēdzas mājinieki un drusku kaut kas tiek darīts lietas labā, bet nu ne triecienuzbrukumā. Rezultātā, braucu uz Rīgu un nedaudz noklusēju Gintam un Leldei, ka labi vispār jau nav. Ceru, ka paliks labāk. Varētu teikt, ka tā arī bija.
Toties ar Mammu viss kārtībā. Iepriekšējā nedēļā jautā, vai es braukšot skriet uz Mežaparku. Atbildu: “jā, jā”. Mums jau kādu laiku ir noruna, ka skrienu es nu tā – kilometrus 15, ne vairāk. Vismaz tā jāsaka Mammai. Pa TV bija redzējusi, šoreiz neizskatījās pārāk satraukta.
Pie numuru izņemšanas pamatā dzirdu, ka gan jau skrienot palikšot labāk. Vien viens viedoklis: “vai nu paliks labāk, vai sliktāk”. Gints Kalns arī nobažījies un rāda uz funkcionējošiem C vitamīniem. Aizstaigājam ar Leldi līdz Origo un Mēness aptiekā Berocca Plus rokā gan. Patiešām organisms jūt spērienu. Divas tabletes pirms starta. Viena būs vēl 5.KP.
Pirms vēl esam reģistratūrā, zvana Edvīns. Jūtos pārsteigts un pagodināts. Laba vēlējumi no dzelzs vīra ir ko vērti. Saka, ilgāk par 10, nu labi 12h nav ko žāvēties trasē. Es pasmaidu un nestrīdos. Beigās izrādās, Edvīns prognozējis man finiša laiku 14h. Tādi tie sportisti ir, māk motivēt. “Veselā stāvoklī” es sev prognozēju koridoru 13-14h, bet vesels nebiju. Sanāca 15h. Varēja būt arī 16h, ja nebūtu sācis skriet 5.KP.
Murdoņas pilnajās minūtēs pirms iziešanas uz startu nepiedalos. Šoreiz šeit atstātā enerģija man nav lieka. Guļu uz mēteļu izsniedzamās letes.
Maffija man sagādājusi enerģijas želejas, dot – lukturīti. Uzticami, izpalīdzīgi, sirsnīgi draugi. Dot vēl sarūpē saspraudes pie Nr.55, Lelde rūpīgi sapako drēbes somā. Auto atslēgas nododu Ginc rīcībā.
Drošībai iedzeru vienu Ibumetīnu, jo galva ir uz tās robežas, kad var sākt sāpēt. Temperatūra kaut kāda vēl ir.
Pirms iziešanas dzirdu no Broku Tēta, ka lietu prognozē tikai varbūt rīt 12:00. Tāpēc no Laumas aizlienētās lietusbikses atdodu Leldei.
STARTS
Kāri ķeru katru luksaforu, jo stāvu labprātāk kā skrienu. Esmu pie gandrīz pēdējiem.
Rīgas zīme, noķerts Signis.
Iekšā man nav. Pastāvīgi paskriet nevaru. Bet pavisam slikti arī nav, tikai vājums.
Zinu, ja iet un skrien, tad tie skriešanas nogriežņi ir ātrākā tempā kā vienmērīgi skrienot. Orientējos pēc apkārt spīdošajām lampiņām un cenšos palikt plūsmā.
Ginc ar Inu norāda virzienu un saka ķert rokā MissBroka. Bet viņa jau skrien ar kādu. Turklāt ar austiņām. Turklāt es jau neskrienu vienmērīgi. Tāpēc klunkurēju pa savam, cik varu, tik paskrienu, pārējo eju.
Pirmais KP – šausmīgi tālu. Ieraudzīta Lauma, Lauma būs līdzās viscaur, līdz pat pēdējam KP. Bet tā īsti kopā skriet nesanāks, manas nespējas dēļ, beigās – manu pēkšņi parādījušos spēju dēļ. Uzkavēties vēl neprasās. Grūti nav. Prātu ar liekām domām nenomoku. “Mums mērķis ir zināms un mēs uz to ejam” (tik pat labi varam iet arī kājām). Gustavo – Mūsu soļi.
Otrajā KP gribas ieņemt horizontālu stāvokli, bet nav kur. Ina jautā: “kā ir, labi?” atbildu ar emocijām – gari vilktā: jjjjjjjjā”. Mani padzen no KP un esmu priecīgs ka tā. Sekoju meitenei ar velo pavadoni. Viņas arī man palīdz izvēlēties pareizo no 3 ceļiem. Tagad jau sāku izmantot autobusu pieturu soliņus. Kaut pusminūte, bet paliek labāk. Murjāņu kalniņi labi piemēroti iešanai. Vien uz leju, lai skrietu jāsaņemas.
Turpinu klunkurēt. Nekādu problēmu. Esmu mierīgs kā… [kas te ir aktuālā tēma?] Makarova suns.
Strauji tuvojas 3. KP Ragana. Nu ne gluži strauji, bet pienāk. Gaismiņa aust, ir skaisti. Kontrolpunktā saka, ka šis ir aukstākais brīdis un sasedz mani. Ļaujos, kaut jūtos silti. Lelde aprūpē. Pārbaudu pēdiņas, kuras sākušas sāpēt. It kā kārtībā. Apmīļoju un “nolieku atpakaļ”.
Piebrauc Ginc un veiksmīgi varu paņemt pāris želejas, jo nākamais KP vēl tālu, bet želejas (2) jau cauri.
Kā kontrolpunktā ienāk Georgs Jermolajevs, tā taisos prom. Drusku nokaunos, es taču var ātrāk.
“Vēsture māca, ka no tās neviens nemācās”. Bet es tomēr cenšos, un ignorēju lietas, kas varētu demotivēt, piemēram, ka līdz nākamajam KP ir 18km. Kas tad tas ir? Nav pat pusmaratons, phe.
Ir sākusies jauna diena un šo dienu pavadīsim tā, kā mums to vislabāk patīk darīt – skrienot. Lūk kā ir jādomā.
Mēģinu noķert Laumu un Vinetu. Izdodas. Bet tas arī viss. Varbūt dažs km kopā, bet tad saku: ”meitenes, paldies, bet jūs man esat pa ātru”. Meitenes vēl pagūst mierināt, ka es jau viņas tāpat noķeršot un es atpalieku.
Kaut kur šeit sākas grūtākais posms, kad arī paiet kļūst pa grūtu un balstos jau arī pret ceļa apmalēm.
Mazlietiņ ķer izmisums, bet prātu smīdina doma, ka var taču gulēt mērķa virzienā. Mans sargeņģelis, jeb skriešanas sirdapziņa (Edvīns), kā viņu pie sevis nosaucu pirms pāris nedēļām, raksta sms:
Davai saņemies un skrien!
atbildu: Nav iekšā. Bet turpinu kustēt.
sirdsapziņa: Ir iekšā ejam! Turies un netaisi selfijus un neraksti sms tikai trase.
4.KP Brasla. Inese, Laura, Kristīne. Pamājam druupijam. Jānis Danēvičs nav vairs viens (sāpes). Šo posmu veicam kopā. Jāņa draugs pa starpu citām vērtīgajām lietām atgādina, ka ir jāelpo. Kad ir iesnas, to ir grūtāk darīt, bet pēc Stalbes tas izdosies. Pagaidām soļojam, drusku paskrienam, pļāpājam. Vienīgais posms, kuru veicu ar kādu kopā.
Pirms 5. KP Stalbes pretīm panāk Alma. Esmu priecīgs. Liekas, ka Alma ir katrā KP. Mans mīļais plecs, uz kā paraudāt. Iedzeru C vitamīna tableti. Sūdzos, ka labais celis mazliet sāk sāpēt, izstaipu. Alma iesaka skriet pa apmali. Tā arī turpmāk daru.
Mirkli pēc KP noķeru Georgu Jermolajevu. Viņš paskatās uz mani un saka: “izskatās, ka ar tevi viss ir kārtībā”. Atbildu: “jā, tikai sākumā bija temperatūra, vājums, tāpēc nevarēju paskriet, tagad mēģināšu”. Un sāku skriet. No tā brīža gandrīz vairs neapstājos.
Uz priekšu dzen arī interese, kādā tad tempā būšu noskrējis šo KP. Kādus 9 km izturu bez mitas, tad sastopu MāriT un uzzinu cik līdz KP. Daudz, vēl 9km, bet jāsaņemas, ja jau elpa atvērusies. Kājas ļauj, viss notiek. Tiek ķerti rokās tie, kas pirms Braslas man (kā) stāvošam pagāja garām.
Domāju, vai noķeršu arī Laumu. Noķeru KP. Pirms tam uzslavas no meitenes ar velopavadoni: “malacis, saņēmies” un aijas-ch: “otrā elpa atvērās?” Atbildu: “pirmā”.
6. KP Mani apčubina. Likās, ka te jābūt Leldei. Ēdieni, dzērieni, segas. Novelku botas un ieraugu vienu tulznu. Izmantoju ar gudru ziņu līdzpaņemtās šķērītes un aizņemos ar ne tik gudru ziņu aizmirstos plāksterus. Izjūtas spēcīgas, bet paskriet pēc tam vieglāk.
Izdomāju izvirst un pārģērbju augšu. Ja nu man vairs nav spēku skriet. Ja nu sāk līt. Spēki bija un pēc pāris km atkal biju slapjš.
Lauma apvaicājas, vai man skrejamais piemeties? Atbildu, jā, un turpinu kursu. Lauma, savukārt atbild kā es sākumā: “es tagad iešus – skriešus”.
Izmantoju vēl pēdējo reizi soliņu, atguļos uz pārdesmit sekundēm. Un turpinu skriet. Mašīnas sveicienā pīpina arvien vairāk. Pa vidam viena ekipāža apjautājās, kas šis pa skrējienu. Un arī pāris kājām gājēju apvaicājās. Izskatījās, ka viņiem patīk mūsu aktivitātes.
Ņergu plakāti. Un tepat jau arī TĀ SAJŪTA. DARĪTS. Gandarījums. Es varu. Es to izdarīju.
Ina panākusi pretī. Paņem mani aiz rokas un skrienam, ātri. Saka: “Tev ir tik daudz sagaidītāju”. Saviļņojums. Tādi vārdi liek teju vai nosarkt.
Skatos, finišā arī Lelde. Aplaudē.
Laikam jau tomēr spēku pārāk daudz nav palikuši. Tāpēc izpaliek fotografēšanās ar līdzjutējiem. Undīnes apraudzīšana. Pat Laumu nesagaidu, bet steidzu tikt siltumā Avotos. Tur pirmkārt pirts un tad jau viss pārējais.
Paldies draugiem, un visiem labajiem cilvēkiem. Par labām domām un palīdzību.
Es izstājos. Apsēdos pieturā “Baužu ezers” un vienīgais, kas mani varēja piecelt kājās bija lēmums par to, ka pietiek. Protams, ka varu teikt, ka pēdējos padsmit kilometrus pēdas sāpēja pat ejot un zāles vairs nelīdzēja, ka vēl četras stundas un vairs nevaru paspēt, ka sāka līt lietus, uzmetās drebulis un sargāju seju no apsaldēšanas, ka man ir tik daudz bērnu un pirmdien jāiet uz darbu. Bet īstais iemesls ir cits – es nevarēju. Nevarēju prātam piespiest mocīt ķermeni. Nevarēju atrast motivāciju. Nevarēju ieraudzīt iemeslu kāpēc to daru. Nevarēju atrast prieku.
Liels procents startējušo finišēja un liela daļa no tiem ko tādu darīja pirmo reizi. Jūs teiksiet, ka tad jau tik grūti nebija, ja jau smalkas meitenes pieskārās kliņkim, puišim vienos šortos nebija auksti unvarēja jau arī sānenisku tikt uz priekšu. Latvieši ir spītīga tauta, ar lielu gribasspēku un šī skrējiena garu varēja sajust startā visiem dziedot himnu.
Tiem, kas pieskaras kliņkim, kaut kas notiek. Viņi aizmirst visu, sajūt gandarījumu un pēc gada dodas atkal. Bet kāda ir realitāte? Kad tiec ārā no Rīgas, visapkārt ir tumšs. Lukturis ir obligāti nepieciešams, bet uzkāpt uz akmens vai palocīt potīti uz nodrupuša asfalta malas ir viegli. Pāriet soļos ir risinājums, bet tas tikai šo ceļu padara garāku. Šoseja līdz gandrīz Murjāņiem ir plata, bet pēc tam fūras tev nobrauc tik tuvu un smagi, ka cepures lido pa gaisu. Katru reizi tām braucot garām pamukt malā no sākuma ir jautri, bet vēlāk jau kustības nepareizā virzienā. Kad esi pieradis pie fūrām, iestājās rīts un sacensties sāk citi auto. Tie kas brauc tev pretī ir redzami, bet ja no muguras braucošu fūru apdzen džips, tad tu aizdomājies – viena neliela tevis sagrīļošanās un kādu gabalu uz priekšu tiktu vairs jau ne saviem spēkiem. Un ir tā, ka kontrolpunktos pat alu negribās.
Un tā sajūta, kad esi ticis galā ar savā dzīvē visgarāko distanci, bet vēl vajadzīgs ir tikai nieka maratons. Tu atceries visus savus maratonus, pat tos kuros tu skrēji ar prieku un saproti, ka tu neko no ultramaratonu skriešanas nesaproti.
Bet es arī kaut ko iemācījos. Ar iedomību ultramaratonu nevar noskriet, tur vajag ne tikai lielu gribasspēku un paša sataisītā šova realizācijas vēmi, bet arī varēšanu. Kliņķim ir vienalga cik tu esi skaists, gudrs un stiprs. Vari, vai nevari. Esi darījis visu lai varētu, vai tikai plātījies? Bet iespējams, ultramaratoni nav domāti visiem.
Es atvainojos, ka mans “kliņķis” bija tuvāk nekā Sīmaņa baznīcas kliņķis.
Runā, ka cilvēks tiek pārbaudīts ar trīs lietām. Naudu, slavu un varu. Kedas pērku pats par savu naudu, mani aicina uzstāties ar iedvesmas stāstu valsts galvenā maratona pasākumā un varu ar neveiklu kustību apstādīnāt lielu skriešanas portālu vai sacensību seriāla reģistrāciju. Man pašam nav nekādu šaubu, ka šos testus varu iziet. Skrējējiem gan ir vēl viens mazais testiņs un kā pēdējā mēneša laikā esmu sapratis – tas tad ir pats svarīgākais visiem.
Man pēc nedēļas ir pavasara maratons ārzemēs. Pēc trim nedēļām lielākais izaicinājums manā skrējēja karjerā. Šodien noskrēju četrus kilometrus. Pirms tam biju skrējis gandrīz mēnesi atpakaļ pusmaratonu pa Anglijas kanāla klinšainajiem stāvkrastiem. Lēnākais pusmaratons mūžā. 2h:59m:34s. Bet iespējams skaistākais.
Es jau pie sevis domāju, ka pie vainas ir “klinķis” un tā tuvums, bet ārsti piespieda dzert antibiotikas, lai tiktu galā ar iekaisumu plaušās. Savukārt, līdz ko paliku vesels kā rutks, tā nu jau citi ārsti teica, ka esmu sapūsts un tāpēc man puse sejas ir kā pēc kārtīga zobārsta apmeklējuma. Acs ciet neveras, pasvilpot nevaru un precīzās spļaušanas sacensībās piedalītos nevaru. Nu viena kalna galā pūta kārtīgi – mazākas skrējējas pat nopūta no takas nost. Atkal vesels lērums ar tabletēm un vēl visādi interesanti paņēmieni, lai ar to tiktu galā.
Jā. Pats svarīgākais pārbaudījums ir veselība. Es varu visu savu naudu, slavu un varu iebāzt vienā vietā, bet no tā veselāks nepalikšu. Protams, ar naudu var tikt galā ar lielākas krūtis vai smukāks deguns slimību, ar varu var izkomandēt visus ārstus un māsiņas un slava noder tikšanā pie labākiem ārstiem un māsiņām kuras izkomandēt, bet nekas nepadarīs tevi veselu tieši tad, kad tev vajag visvairāk.
Rudenī bija uznācis klepus, bet gāju uz darbu, jo baigi jau netraucēja. Viens kolēģis visu laiku uz mani šķībi skatījās un nekādi nevarēju saprast kāda ir viņa problēma. Ne jau viņam virsū klepoju. Izrādās viņš bija sportists un tieši tajā nedēļas nogalē sezonas svarīgākais mačs. Viss kļuva skaidrs. Jo, ja tev ir vislabākā forma un esi visvairāk gatavs, tad arī imūnsistēma ir visvājākā. Nu aptuveni, ja pirms maratona piemetas iesnas, tad esi reāli gatavs tam. Bet nedomāju, ka kāds var būt gatavs skrējiensoļojumam Rīga-Valmiera.
Sausais atlikums ir tāds. Lai arī uzspīd saule un jau pūpoli zied, ģērbjaties silti. Velciet cepures, silto apakšveļu lieto arī skarbi puiši un meitenes, kā arī līdz galam nenomociet sevi. Rīt arī varēs izskrieties, bet ja būsi slims – ēdīsi tabletes un skatīsies no malas kā skrien citi. Sargiet sevi un “klinķis” vēl redzēs vellu.
Lattelecom Rīgas maratona adidas skriešanas skola, kas jau ceturto gadu bez maksas piedāvā unikālu iespēju ikvienam skriešanas un veselīga dzīvesveida piekritējam apgūt nepieciešamās zināšanas par garo distanču skriešanu un veselīgu dzīvesveidu, 2016.gada treniņu sezonu atklās jau novembrī ar daudz plašāku un visaptverošāku mācību un treniņu formātu. Paplašinātā programma ļaus atbalstīt skrējējus visas sezonas garumā, palīdzot ikvienam gūt nepieciešamās teorētiskas zināšanas un praktiskās iemaņas, lai veiksmīgi sasniegtu izvirzīto mērķi un uzlabotu savu veselību un pašsajūtu. 
Es izstājos. Apsēdos pieturā “Baužu ezers” un vienīgais, kas mani varēja piecelt kājās bija lēmums par to, ka pietiek. Protams, ka varu teikt, ka pēdējos padsmit kilometrus pēdas sāpēja pat ejot un zāles vairs nelīdzēja, ka vēl četras stundas un vairs nevaru paspēt, ka sāka līt lietus, uzmetās drebulis un sargāju seju no apsaldēšanas, ka man ir tik daudz bērnu un pirmdien jāiet uz darbu. Bet īstais iemesls ir cits – es nevarēju. Nevarēju prātam piespiest mocīt ķermeni. Nevarēju atrast motivāciju. Nevarēju ieraudzīt iemeslu kāpēc to daru. Nevarēju atrast prieku.
km 
-