Es svētdien noskrēju Berlīnes maratonu. Tas bija mans divdesmit piektais maratons, ātrākais šogad, sestais visu laiku labākais laiks, lai arī izklausās lieliski, tik un tā esmu ar sevi neapmierināts. Un tāpēc esmu izdomājis par to tagad uzrakstīt – kad viss ir labi, nav īsti laika un vajadzības komentēt. Savukārt, tad, kad kaut kas tev nav sanācis vai esi guvis kādu vērtīgu pieredzi sev, varbūt kādam arī bez tevis tas šķitīs interesanti.
Esmu maratonists. Man patīk to darīt. Sākot jau ar domām par to, ka skriešu, skatoties, kur tas varētu būt, līdz pat pieteikšanās satraukumam. Pat improvizētā medusmēneša nedēļas nogalē mēs dodamies uz vietu, kur es varēšu noskriet maratonu. Tādā ziņā man ir ļoti paveicies ar sievu, lai arī viņa pati neskrien, viņai patīk, ka skrienu es. Labi, ka Rīga–Valmiera laikā Šoko nekādi nebija ar mieru viens pats ņemt laiku, jo droši vien būtu ticis pie lielām pārrunām, ja nedēļas nogale brīva un es nebūtu skrējis. Sievietes dažreiz ir dīvainas.
Un tad, kad tas maratons nāk tuvāk, mani tik ļoti iepriecina mans sasniegtais līmenis. Visu pēdējo nedēļu varu mierīgi strādāt, vakaros iedzert alu, pēc numura ierasties pēdējā brīdī un nakti pirms maratona gulēt kā lācis ziemas miegā. Atceros, ka daudzas pirmsmaratona naktis pavadīju vienos murgos par to, ka viss ir nokavēts, esmu aizmirsis mājās kedas un vēl simts un viena ķibele, lai tik nevarētu mierīgi pagulēt.
Bet nu atpakaļ pie Berlīnes maratona. Tas ir viens no sešiem krutākajiem maratoniem ar 40+ tūkstošiem finišētāju, ar loteriju un tā. Nekad īsti nav bijis manā wish list. Savu dzimšanas dienas plus medusmēneša maratonu ieplānoju kalnos netālu no Madrides, jo nepatīk taku skriešana un sevi jāpārvar darot to, kas nepatīk. Berlīnes maratons uzradās no atrašanās īstajā vietā un īstajā laikā vai precīzāk – skatoties Fantomsa filmu un būdams labās pazīšanās ar dažiem labiem skrējējiem. Protams, lai arī cik tas maksā, no tādiem piedāvājumiem ir grūti atteikties, it sevišķi, ja sieva savas lietas nokārto tā, ka var doties līdzi. Tas nekas, ka nedēļu pirms jau ieplānotā maratona.
Maratons ir iespaidīgs. Šāda līmeņa pasākumos nemaz savādāk nevar būt. Pie tam, ja tu gribi skriet kādā no top līmeņa maratoniem un nevari izvēlēties starp Ņujorku un Berlīni, tad izvēlies Berlīni – uz startu ieradāmies pusstundu ātrāk, tikām gan pie pačurāšanas, gan arī laikā sākām skriet. Ņujorkas maratons sākās vismaz piecas reizes ātrāk. Bet, ja tu gribi skaistu maratonu, tad izvēlies ar mazāku dalībnieku skaitu – miskastes pilnas, krūmi piečurāti un ne tikai, visur lupatas un spiešanās. Bet trase ir ātra ar dažiem lēzeniem pacēlumiem, un sajūtas, ka visu laiku skrien uz leju.
Man bija mērķis – 4:09:18 – kāzu datums. Pēc baskāju maratona 33 km pa 3h 36min likās daudz maz reāls, lai arī kopš Rīgas maratona biju noskrējis nieka 140 km. Stirnu buks, daudz darba, jauna sieva, attaisnojumus tālu nav jāmeklē. Toties, uzsākot skriet, visa mana “labā trenētība”, reālistiskais skatījums uz dzīvi aizgāja lupatu lēveros. Vienu brīdi gan paša domas, gan maratona aplikācijas prognozes liecināja, ka finišs tiks sasniegts ar vismaz desmit minūšu personiskā rekorda uzlabojumu. Es jums teikšu – lieliska sajūta, pat, ja līdz finišam ir vēl divdesmit pieci kilometri. Viens no labākajiem brīžiem Berlīnes maratonā. Tās sajūtas dēļ vien neko tagad nenožēloju.
Pēc tam gan sākās mani grūtākie brīži skrienot. Rimants no manis neatstājas, visu laiku lamāja, mēģināja motivēt un pats izbaudīja skrējienu – dodot pieci katram bērnam trases malā un smaidot visām meitenēm. Es nekad, skrienot maratonu, nebiju centies tā saņemties un turpināt. No sākuma vienkāršais grūtums, ka viss ir slikti, kāda jēga skriet un man nemaz nepatīk skriet. Pēc tam jau pirmo reizi mūžā kājās sākās kaut kas līdzīgs krampjiem. Nekad, nekad man tā nav bijis. Bet nē, tik un tā gribasspēks bija vēl stiprāks par veselo saprātu un vēl daži kilometri rekorda tempā. Tad auksti sviedri, galvas griešanās un kājas nemaz neklausa. Protams, tad tāpat kā tagad es ļoti labi sapratu, ka nevar gribēt skriet ātri un netrenēties. Ka vari netrenēties, bet tad maratonu tu tikai izbaudīsi un nevis noskriesi, in, ja tomēr gribi sevi pārvarēt, tad vajag iedot ieročus ķermenim, pirms tam nedaudz patrenējoties. Ar maratonu var tikt galā jebkurš, bet labāka sajūta būs tad, ja pirms tam patrenēsies.
Savukārt atbalstītāji trases malā ir uzdevumu augstumos, nav brīdis distancē, kad kāds nav trases malā. Vienas grupas spēlēto vēl dzirdi, kad jau nākamā dod virsū kaut ko uzmundrinošu. Un tās bungas, un tumbas un Ramšteins no hipiju balkona. Vēl vairāk, ja tev ir savs atbalstītājs, kurš ir gatavs četras stundas skraidīt un braukt ar metro pa visu pilsētu, lai tikai tevi satiktu, atbalstītu, tad pat grūtā brīdī tev gribas skriet ātrāk, jo satiksi, redzēsi viņas priecīgo seju un, lai arī cik slikti tev iet – turpināsi.
Tāpēc, lai arī cik jūs būtu jau maratonus noskrējuši, lai arī cik vareni skrējēji nebūtu, trenējieties, ja gribat uzvarēt sevi, jo bez tā pat maratonu tūrisms var atstāt tādu kā nepadarīta darba sajūtu un vilšanos sevī. Lai arī, protams, tagad man šķiet, ka izliku sevi visu un nemaz jau tik slikti negāja. Un Berlīnes maratonu ir vērts noskriet.
Izskatās, ka arī es beidzot esmu aplipināts ar blogošanu par skriešanu “VSK Noskrien” mājas lapā, jo ar pašu skriešanu tiku aplipināts jau pirms kādiem gadiem septiņiem. Esmu dzirdējis viedokli, ka cilvēka dzīve sastāv no septiņgadēm. Respektīvi, cilvēkam ir raksturīgi noteiktos dzīves posmos savā dzīvē kaut ko mainīt, līdz ar ko mana nodeva savai nākošai septiņgadei saistībā ar skriešanu varētu būt saistīta ar klusēšanas zvēresta pārkāpšanu par savām skriešanas emocijām.
Pagājuši arī tie paši septiņi gadi, kad mans pamatdarbs bija cieši saistīts ar hipotēžu radīšanu un kritiku. Tieši šī nostalģija pēc šī romantiskā laika mani vedināja uz ideju izvirzīt kādu hipotēzi saviem skriešanas tuvākajiem mērķiem.
Nenoliedzami, Francijas virtuve ir viena no smalkākajām virtuvēm pasaulē. Bet! Cik man negaršotu bujabēze, austersēnes, trifeles, zivs franču gaumē, jūras veltes un austeres, cik es nebūtu gatavs apēst Brie, Camembert un Roquefort sieru ar svaigi izceptu bagette, cik daudz es neatdotu par franču konditorejas lepnumiem – kruasāniem un macarons, tomēr šoreiz atstāšu novārtā aprakstu par Umberto Eko romāna Prāgas kapsēta minētiem Parīzes ēdieniem ar Lobsteru Parīzes gaumē priekšgalā. Franču pārtika man būs citā veidā…
Kā jau parasti pasaulē tas ir iekārtots, labās lietas un idejas mūs atrod pašas, mums atliek vienkārša nepieciešamība tās saskatīt un sasaistīt. Tā arī man laimējās saņemt mīļu un brīnišķīgu dāvanu- trīs mēnešu abonentu ESPA Rīga sporta un atpūtas kompleksā. Šajā kompleksā ir ekskluzīva iespēja kā skriet trenažieru zālē uz, manuprāt, labākajiem skriešanas trenažieriem Latvijas sporta klubos (jaunu trenažieru cena ap 8000 LVL), tā arī atpūtas kompleksā pēc skriešanas izmantot 18 metru garu baseinu, masāžu- strūklu baseinu un pirtiņas. Atpūtas kompleksa iespaidā mans organisms labāk atjaunojas, un es jau sāku iemācīties peldēt. Otra burvīgā lieta saistīta ar Jāņa Vanaga no Isostar uzaicinājumu kopā ar viņu nostartēt Parīzes maratonā, lai realizētu viņa jau kādu laiku lolotu mērķi- noskriet maratonu ātrāk par 3 stundām. Tā kā šo iespēju piedāvā Isostar kā Parīzes maratona viens no atbalstošiem partneriem, tad esmu ieplānojis maratona gatavošanas procesā izmantot un aprakstīt savas sajūtas par šīs kompānijas uztura bagātinātājiem, kuri ražoti Francijā.
Ja pareizi atceros, tad tie paši septiņi gadi būs pagājuši, kad apmeklēju Parīzi ar padomju laikos ieaudzinātu uzsaukumu: “Ieraudzīt Parīzi un mirt”. Līdz ar to ir pagājis pietiekams laiks, lai apmeklētu Parīzi pa otram lāgam, pie tam cerams, ka bez devīzes “Noskriet Parīzes maratonu un mirt”. Galu galā vēl kādu laiku varētu padzīvot, jo esmu dzirdējis, ka maratonistiem vecuma grupā pēc 90 gadiem esot iespēja bez maksas noskriet Ņujorkas maratonu.
Par Parīzes maratonu daudz neko nezinu. Zinu vien to, ka tas varētu būt, līdzās Berlīnes un Londonas maratoniem, viens no lielākajiem maratoniem Eiropā. Ne velti Parīzes maratonam ir piešķirta IAAF Zelta etiķete, kura garantē teicamu maratona organizāciju un labu maratonistu nodrošināšanu ar maratonam nepieciešamajām lietām. Šo patiesību es esmu jau pārbaudījis skrienot Romas, Berlīnes, Prāgas un Roterdamas maratonus. Tā kā izpētes process man vēl stāv priekšā. Pēc trases rekorda spriežot, Parīzes maratons ir samērā ātrs maratons, kas manai hipotēzei nav mazsvarīgi!
Par manu maratona personisko rekordu runājot, tas ir 2:59:27 un uzstādīts Valensijas maratonā 2012.gada 18.novembrī. Izskatās, ka šim manam personīgajam rekordam ir jau uzauguši rugāji. Laiks tā kā būtu šos rugājus apstrādāt ar bārdas dzenamo aparātu. Varam sākt likt likmes par hipotēzes apstiprināšanos vai neapstiprināšanos.
Taču esmu piemirsis pateikt pašu galveno! Esmu jau pieteikts Parīzes maratonam un saņēmis sev ļoti atbilstošu starta numuru – “7020”. Numerologi noteikti man neļautu samelot, ka tā ir laba zīme, jo mans niks “SM72” ir ļoti atbilstošs šim numuram. Protams, ka varam fantazēt vēl tālāk, jo Parīzes maratona pilns nosaukums ir “Schneider Electric Marathon de Paris” un, matemātiski nulles no numura dzēšot kopā ar nullēm atbilstošo otro vārdu “Electric” un ceturto vārdu “de Paris”, sanāks mans niks – SM72!
Līdz ar to pietiek man te priecāties par savām fantāzijām un vienkārši jāiet trenēties, lai mana izvirzītā hipotēze piepildītos. Par to arī turpmāk painformēšu visus interesentus.
Lai novērtētu savu fizisko gatavību, ļoti labi der sacensības – ja esi noskrējis to pašu distanci ātrāk kā pirms gada, acīmredzot fiziskā forma ir uzlabojusies. Tāpat arī tas, ka pirmsākumos lēnām noskriet 60 minūtes prasīja lielas mokas, bet tagad 60 minūšu skrējiens padodas gaužām viegli noteikti liecina, ka trenētība ir uzlabojusies. Kaut arī daļai skrējēju pierādījumi par to, ka treniņi nes kaut kādus augļus, nav vajadzīgi, tomēr ir arī tādi, kam ik pa laikam vajag apliecinājumu tam, ka treniņi dod rezultātus. Lai pārliecinātos, ka organisma spējas ir augušas visos sagatavotības līmeņos – gan skrienot ātri, gan arī skrienot lēnām – t.i. lai organisms būtu attīstīts vispusīgi un spētu izmantot pilnvērtīgi savu kapacitāti, tam lieti noder dažādi testi.
Testu, ko esmu izmantojis gan pats, gan ierādījis arī citiem, var gluži labi veikt katrs skrējējs “mājas apstākļos”, un ar tā palīdzību, iztiekot bez dažādu sporta laboratoriju pārbaudījumiem, regulāri novērtēt savu progresu. Viss, kas tam ir vajadzīgs – zināms distances nogrieznis, pulsometrs un viena treniņa upurēšana testa labā (kaut arī tests pats par sevi ir neslikts ātruma treniņš).
“Zināms distances nogrieznis”, tas ir attālums, ko, skrienot tuvu maksimālam ātrumam, ir pa spēkam noskriet aptuveni sešās minūtēs, t.i., ja kilometru vari noskriet pa 3 minūtēm, tad tie varētu būt 2 km, ja kilometrs maksimālā tempā prasa 4 minūtes, tad 1.5km, bet tiem, kas kilometru maksimāli spēj noskriet 5 minūtēs, vēlamais attālums būtu 1.2 km.
Kad sev vēlamā distance ir noteikta, tad atliek ķerties pie paša testa. Testu vēlams taisīt stadionā vai uz asfalta, un, lai atkārtojot testu, rezultāti būtu salīdzināmi, vēlams to vienmēr veikt vienā un tajā pašā vietā pa zināmi nomērīto distanci. Vēlams arī, lai testa vieta nebūtu pārāk atklātā vietā, lai tādējādi testam netraucētu vējš. Pirms testa vēlam minūtes desmit lēnām paskriet, lai iesildītos, un tāpat arī lēnām nedaudz paskriet testa beigās. Piemēra labad, pieņemot, ka vēlamā distance ir 1.5 km, tests izpildāms šādi*:
1.5 km ar vienmērīgu pulsu 140 sit/min, 90 sekunžu pauze, stāvot vai lēnām pastaigājoties
1.5 km ar vienmērīgu pulsu 150 sit/min, 90 sekunžu pauze, stāvot vai lēnām pastaigājoties
1.5 km ar vienmērīgu pulsu 160 sit/min, 90 sekunžu pauze, stāvot vai lēnām pastaigājoties
1.5 km ar vienmērīgu pulsu 170 sit/min, 90 sekunžu pauze, stāvot vai lēnām pastaigājoties
1.5 km ar vienmērīgu pulsu 180 sit/min
* Tā kā gadiem ejot cilvēka maksimālais pulss pakāpeniski samazinās, tad gados vecākiem skrējējiem minētie pulsi ātrākajos intervālos var nebūs sasniedzami, un tādos gadījumos vēlamo pulsa robežu katram intervālam būtu jāsamazina par 5-10 sit/min.
Par katru no intervāliem būtu jāpiefiksē vidējais pulss, laiks un pēc tam var arī izrēķināt vidējo ātrumu. Jāatceras, ka vēlamo intervāla pulsu nevajag censties dabūt uzreiz pirmajos metros, bet ļaut, lai tas vienmērīgi uzkāpj līdz vajadzīgajam līmenim apmēram 1-2 minūšu laikā.
No pieredzes varu teikt, ka daļai problēmas varētu būt ar 180 sit/min sasniegšanu pēdējā intervālā (tad vienkārši ir jāskrien maksimāli un jāpiefiksē tāds pulss kādu izdosies sasniegt), savukārt, it sevišķi tiem, kas ir sākuši skriet nesen, vai arī treniņos regulāri ir skrējuši ar pārāk augstu pulsu, lielisks pierādījums tam, ka sirds muskulis nav pilnvērtīgi attīstīts, būs tas, ka pirmais vai pat pirmie divi intervāli ar zemākajiem pulsiem liksies ļoti, ļoti lēni vai pat gandrīz neizpildāmi.
Visbeidzot, lai novērtētu savu treniņu progresu, minēto testu vēlams regulāri atkārtot, bet ne biežāk kā reizi sešās astoņās nedēļās. Rezultātus (katra intervāla vidējo pulsu, intervāla laiku un vidējo ātrumu) atspoguļojot tabulā, treniņu rezultātā augot izturībai un kopējai aerobai bāzei, kas ir garo distanču skriešanas pamatā, no testa uz testu būtu jāredz, ka pie tā paša pulsa skriešanas ātrums palielinās, kas arī būs apliecinājums tam, ka treniņi rit pareizā virzienā. Ja pirmajā testā nākas saskarties ar manis minēto situāciju, ka pie 140 sit/min pat lēnām paskriet liekas gandrīz neiespējami, tas nozīmē tikai to, ka treniņos daudz vairāk ir jāpiedomā pie skriešanas zemākos pulsos, kas ar laiku ne tikai jūtami palielinās ātrumu pie zemajiem pulsiem, bet labvēlīgi ietekmēs arī ātrumu pie augstākiem pulsiem.
Viens no akcijas „Uzdrošinies noskriet” konsultantiem sev par devīzi izvēlējies slavenā amerikāņu garo distanču skrējēja Toma Fleminga teikto. „Kāds kaut kur plašajā pasaulē trenējās, kamēr tu to nedari. Un kad jūs sacentīsieties – viņš tevi uzvarēs.” Lai pirmo reizi noskrietu pusmaratonu ir jātrenējas. Jāsagatavo sirds pie ilgās skriešanas, jānorūda kājas daudzajiem atspērieniem un prāts pie tā, ka tu skrien tik daudz kilometrus. VSK Noskrien piedāvā divus vienkāršus treniņu plānu Nordea Rīgas maratonam pusmaratona distancē, kas notiks 22. maijā. Lasīt tālāk.
km 
-