Pirms “Pēdējās nakts sapnis” skrējiena, izmantoju dažu mūsu komandas biedru metodi – izdomāju sev trīs plānu. Nu kaut kas, ko es gribētu izdarīt piedaloties šajās sacensībās. Gaidot autobusu sniegputenī Rīgā, jau pārdomāju savu Jaunā gada sagaidīšanas plāna saprātīgo pusi, bet somas bija sakārtotas. Nākamais šoks notika sacensību rītā. Voļdam pēdas niezēja no skriet gribēšanas pamostoties, savukārt guncha viņu psiholoģiski ietekmēja no sešiem rītā. Chingons no Babites bija brīvprātīgais un varēja lielāko daļa laika pavadīt meiteņu istabā, bet mtiger bija pasūtījis trīs maisiņus ar sporta pārtiku un klusējot visu noskatījās. Par pēdējo pilienu, tādam iesācējam kā es, kļuva fakts, ka istabiņā atradās arī Andulis. Viņš ir noskrējis vairāk maratonu, nekā man gadu un viņu nekas un neviens skriešanas jomā nebaida. Sacensību rīts maniem trim plāniem uzlika papildus slogu. Bet nu par pašiem plāniem…
C plāns bija noskriet maratonu. Šogad esmu vienu reizi neveiksmīgi mēģinājis noskriet maratonu Rīgas maratona ietvaros, bet laika apstākļi, netrenēšanās to neļāva pabeigt. Visas pārējās cerības uz maratonu izplēnēja un gads bija palicis bez šīs distances. Tāpēc maratons šķita labs mērķis un C plāns.
B plāns bija 50km. Esmu dzirdējis, ka tāda ir nākamā sacensību distance aiz maratona, bet diemžēl manas skrējēja kājas nekad tikt tālu vienās sacensībās nav tikušas. Labs un jau nedaudz utopisks plāns, ņemot vērā, ka 2014. gada garākā distance (34km) ir pieveikta vasarā un pēdējos četrus mēnešus tikt daudz pat neesmu noskrējis vienā mēnesī kopā.
A plāns un paši jaukākie sapņi man bija par pusi Rīga-Valmiera distanci. Nu ar domu, ja jau es 12h tikšu galā ar pusi, tad gan jau mani Valmierā pagaidīs un sliktākā gadījumā – kliķi jau no finiša nevar novākt. Puse distance pēc “Pēdējas nakts sapņa” sacensību formāta ir 54 apļi.
Pirmā apļa lielāko daļu atrados vadībā un tikai apļa finiša taisnē mani apsteidza Mārtiņš. Pēc tam sāku atpalikt, jo līdera slogs izrādījās pa smagu un nezināju, ka otrais aplis atšķiras no pirmā. Pusmaratons aizgāja viegli un tikai nedaudz lēnāk, kā šī gada labākais pusmaratona laiks. Pēc tam ņēmu pauzi pusdienām un drēbju žāvēšanai un līdz 30km pat lielākoties skrēju. Tad sekoja daži apļi pēc Ivara metodes, kur gabalu iet un gabalu skrien. Šķiet 40km apli nogāju visu un tā laikā sarēķināju, ka varu nākamos divus apļus pieveikt pa septiņām minūtēm un man būs labāks maratona laiks, nekā mans pirmais un sliktākais maratona laiks Milānā. Un tad es sapratu, ka esmu nepareizi atcerējies rezultātu un man palikušas tikai drusku vairāk par desmit minūtēm pēdējiem diviem apaļiem. Lieliska sajūta, ka tu skrien garām visiem sacensību līderiem, savu kaut kādu muļķīgu sacensību dēļ. Bet es to izdarīju. Milāna vēl aizvien var lepoties ar sliktākā maratona rezultātu.
Sapratu, ka visa šī desošana manām kājām nav nākusi pa labu un raitā solī pieveicu vēl divus apļus Edgara pavadībā. Pēc tam atkal ēšana, pārģērbšanās un pavadīšana labsajūtā par izpildītu minimālo plānu. Diemžēl sacensības ilga vēl gandrīz sešas stundas un sapratu, ka pie B plāna varu tikt pat rāpus.
Tā kā pēdējos gados šīs sacensības no Jaunā gada sagaidīšanas ģimenes un draugu lokā pārvērtušās par “latvieši atbrauc ar autobusu, izdzer visu kolu, apēd visus gurķus, savāc visas balvas” pasākumu, tad par iepriecinājumu igauņiem mēs savu iesācēju komandu nosaucām nevis par “Pirmā reize” vai “Losing virginity,” bet igauņa Peeter Vennikas vārdā. Komandā bez manis bija vēl divi džeki un divas meitenes. Džeki, tikuši pie maratona, gaidīja jauno gadu siltajā teltī ar Jameson, bet meitenēm bija par dažiem apļiem mazāk nekā man.
B plānu izpildīju soļojot un sadzerot ar Chingonu alu. A plānam vēl vajadzēja četrus apļus un jau prātā pazibēja visādas ķecerīgas domas – tikt galā ar vēl vairāk, neļaut meitenēm sevi apsteigt, būt labākam komandā. Bet nākamgad būs jāskrien vēl vairāk, meitenēm arī vajag kādu prieciņu un mana siena iestājas pie 53 kilometra. Tāda sajūta, ka viss kas tevī ir iekšā, vienkārši sakrīt vienā čupā. Rokas nolaižas, kājas saļimst, domas neraisās un gribēdams nevari pārspļaut pār lūpu. Protams, silta tēja, pasēdēšana un A plāna izpildes tuvums darīja savu, bet ticis pie vajadzīgā apļu skaita vairs negribējās neko. Ne vairāk apļu, ne ēst, ne dzert, ne Jauno gadu.
Ejot pēdējā aplī izdomāju ultra plānu – visus trīs plānus izpildīt ātrāk nekā beidzas kontrolaiks. Tik un tā, nu jau kā jaunais ultramaratonists varu teikt – sapņojiet un uzstādiet sev neizpildāmus plānus. Jo tajā brīdī, kad esi ticis ar saviem plāniem galā, tu, protams, esi uzvarētājs, bet vienmēr var vēl vienu.
Ja tu gribi iepriecināt Ziemassvētkos sievieti, tad jādāvina panna. Ja tu gribi iepriecināt opi, tad jādāvina sniega lāpsta. Ja datoriķi, tad peles paliktni. Ja bērnu, kuram nepatīk lasīt, tad biezu grāmatu. Savukārt, tam kuram patīk lasīt, arī lāpsta noderēs. Ja tu gribi iepriecināt Ziemassvētkos skrējēju, tad jādāvina viņam skrējiensoļojums Rīga-Valmiera.
Apmaksāta dalība, nosegti visi drošības maksājumi, uzsaukts afterparty (ja tāds būs) un transports atpakaļ uz Rīgu. Tieši šādu “dāvanu” Ziemassvētkos es gribētu sagādāt kādam manu problēmu lasītājam. Nu, ar domu, ka dalīta problēma ir pusproblēma.
Tā kā dāvinātam zirgam zobos neskatās, tad būs arī daži noteikumi. Pirmkārt, dāvanas pieņēmējam pašam ir jāpiesakās šeit komentāros. Iespējams, ka zem eglītes atradīsies vairāki dāvanu komplekti. Otrkārt, dāvanas pieņēmējs visu komplektu saņem, ja tiek līdz finišam. Pofig, cik ātri vai lēni, bet tiek. Un nekādas “sāp kāja”, “vēders spiež”, “saule pārāk stipri spīd” atrunas nelīdzēs. Līdz kliņķim, vai pašam jāapmaksā visi rēķini. Un, treškārt, nekādi Voļdas, OreMani vai citi, kas pārtiek no ultrām. Prasīšu Andulim pārbaudīt, un dabūs tāds, kurš varējis tikai maratonu pieveikt. Nu, tāds pats kā es.
Savukārt, ja tu neesi tik prasīgs un gribi iepriecināt skrējēju svētkos, bet netiec klāt viņa vēstulei Ziemassvētku vecītim, tad skaties dzeršanas sistēmas virzienā, jo Cēsu Eco Trail skrējienā savs ūdens jāņem līdzi. Noderēs krosa apavi, jo Stirnu buka daudzajos posmos būs kārtīgs mežs. Saules brilles un galvas sega būs vajadzīga ilgajās stundās gar jūru Baso pēdu ultramaratonā. Un aptuveni trīsdesmit skrējēji priecāsies par latviešu-lietuviešu sarunvārdnīcu, jo dosies turēt tempu uz Viļņas maratonu.
Ir tāda dzīves gudrība, ja tev ir trīs bērni, tad vari darīt ko un ar ko gribi. Nu viens mātei, otrs tēvam, trešais dzimtenei un vari “iznākt no skapja”. Man gan ir vairāk bērnu un māte arī nav viena, bet, tieši domājot par Rīgas-Valmieras problēmu, nolēmu būt atklātāks nekā citas reizes. Šoreiz gan atkal par skriešanu.
Kāpēc man vajag skriet uz Valmieru? Kāpēc jel jebkuram vajadzētu skriet uz Valmieru? Tur taču brauc autobuss, vilciens un pavisam kritiskā gadījumā var paņemt tramvaju līdz Julgai un stāvēt ezera krastā ar uzrakstu “līdz kliņķim”. Saprotu, protams, tos, kas skrien maratonus un pusmaratonus. Tur vienmēr ir cerība noskriet ātrāk vai tikt uz olimpiādi. Bet uz Valmieru? Naktī? 107 kilometrus?
Droši vien katrs skrējējs kādā savā dzīves posmā nodomā, kāpēc viņš dara to, ko dara. Viņš skrien, viņš svīst, viņš to ienīst, viņš gūst traumas, viņam besī ģērbt piecas kārtas ziemā, viņš kļūst laimīgs, viņam sāp visas malas, viņš to dievina. Viņš skrient tik traki, ka noberžas tā, ka kājas kopā vairs nevar salikt vai noiet visi nagi. Un pat, ja vairs nenodomā un tikai skrien, tad noteikti kāds no malas uzjautā – kāda velna pēc tu skrien?
Kad es biju jauns, es skrēju, jo gribēju uzvarēt. Skolā biju nūģis – ne mācījos labi, ne meitenēm patiku. Toties varēju ātri un ilgi paskriet. Uzsākot pilsētnieka dzīvi, skrēju, jo tā varēja aizmukt no nepatikšanām. Tumšās vietās un bīstamos rajonos gāju ar pārliecību, ja būs sūdi – vienmēr aizskriešu. Kad sāku patikt meitenēm un prāts risināja visas problēmas, tad vairāk arī neskrēju.
Pirms sešiem gadiem, uzsākot savu noskriet maratonu trīs gados plānu, nedarīju to, jo man gribējās noskriet maratonu vai tālredzīgi izmantoju esošo situāciju, lai izveidotu lielāko skriešanas komandu valstī. Sāku skriet, lai nepaliktu traks. Lai tiktu galā ar greizsirdību, saspringtām attiecībām un trīsdesmitgadnieka krīzi. Un atklāju, ka skriešana mani padara laimīgu. Gluži kā pirms randiņa milzīgais satraukums, tā pirms katra maratona starta tu paliec patīkami nemierīgs, tev galvā notiek dažādi scenāriji un viss tiecas, lai “finišētu”. Un tāpēc es skriešu uz Valmieru. Lai finišētu.
P.S. Ilze (pati gan arī skrien) teica, ka visiem skrējējiem esot kaut kādas problēmas. Kāpēc tu skrien? Godīgi. Vai tu zini kāpēc tu skrien?
Blaumaņa teikto par žogu, prātu un jūtām var vienkārši attiecināt uz skriešanu. Lai gan nedaudz papētot Blaumaņa biogrāfiju, viņš nekāds lielais skrējējsoļotājs nebija, bet gan jau viņš zināja, ko runā. Neesmu vieglprātīgs un neticu brīnumiem, tāpēc uzskatu, lai kaut ko izdarītu, ir jātrenējas to darīt. Šoreiz runāsim gan par skriešanu tikai.
Tāpēc es nolēmu pieiet lietai nopietni un trenēties. Vienkāršais plāns bija pavisam vienkāršs. Pa nedēļas vakariem vismaz divas reizes izskriet līdz 11km, atkarībā no slinkuma līmeņa, un brīvdienās skriet vienu reizi daudz, vai divas reizes gandrīz daudz. Nu sākumā 20km vai 15km+15km, bet ar domu, ka tikt līdz 30km vai pusmaratons+pusmaratons. Tā pat apdomāju variantu Jauno gadu sagaidīt kā visi skrējēji un doties paskriet kopā ar klases ekskursiju. Vēl esmu pieteicies maratonam dažas nedēļas pirms Rīga-Valmiera. Tam visam vajadzētu mani sagatavot aptuveni 50km noskriešanai, tad 50km nezināmā un ar septiņiem kilometriem es jau nu tiktu beigās galā tīri uz emociju rēķina.
Es skrienu gana regulāri un neregulāri jau sešus gadus un nekad, nekad man nav sāpējusi pēda. Atliek tik visiem piesolīt skriet līdz kliņķim un ķermenis uzliek veto. Pie tam ļoti smalkā veidā. Ja es pārvietojos pa trepēm uz augšu vai baskāju skrējēju iesācēju stilā, tad nesāp. Līdz ko pārvietojos iešanas solī – tā labāk nebūtu darījis to. Daži skrējēji jau uzreiz zināja teikt, ka kaut kas ar iekaisušām saitēm un līdzēt var tikai saldēšana, apgaismošana un citādas burvestības. Profesionāls skrējējs teica – nav ko tik daudz skriet. Citu pieredze – trīs, četras nedēļas iztikt bez skriešanas. Lai arī līdz Rīga-Valmiera ir četri mēneši, nedomāju, ka varu mēnesi vēl neko nedarīt.
Man paveicās. Smērēju sildošu krēmu, daudz nestaigāju un jau pēc pāris dienām jutu, ka būs labi. Vēl vienu dienu iedevu bonusā un pirmo skrējienu nosolīju nepārspīlēt. Solījumu turēju, pēdu jutu, bet skriet netraucēja un pēc skrējiena varēju arī staigāt. Nezinu, vai tam ir kāds sakars ar Blaumani, bet teiciens “pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā” arī ir attiecināms uz skriešanu. Nepaņēma ar pēdu, ņems ar iesnām, klepu un slimības lapu. Nav ko te izrunāties.
Man pat ir teorija, ka ķermenim nekad nedrīkst teikt, ka šodien jātaisa garais treniņš. Nu tas nekad nedrīkst to uzzināt. No rīta jāceļas kā parasti, jādzer kafija, jāēd neskrējēja brokastis, skaļi jārunā par kādas svarīgas figņas pirkšanu Depo un sporta tērps obligāti jāvelk spoguļa priekšā goroties. Nu ar domu, ka es jau tikai piemēru, vai vēl labi izskatos. Protams, tas brīdis, kad tu uzliec pulsometru un uzvelc kedas ir sarežģīts. Ķermenis saprot, ka ir piemuļķots, bet tā kā tu neiesmērē kājstarpi ar vazelīnu (20km+ problēma) un neņem ūdens pudeli, tad tas vēl ir pārliecināts, ka nu drusku paskries. To jau var. Un skrienot vienmēr domāt vajag par apļa samazināšanu, izskriešanu cauri mežam un nekad, nekad netuvoties mājām. Ķermenis ir reāla pakaļa, kad redz mājas un saprot, ka nebūs nekāda duša un alus. Valmierā būs?
Mierīgi dzīvoju un skrēju, domāju, kā Ventspilī labošu savu pusmaratona rekordu, kā īsākās nakts koptreniņā skriešu no saulrieta līdz pat saullēktam… Un tad – Knakš! – izmežģīta, sastiepta potīte tam visam pārvelk svītru.
Satraumējos galīgi nesportiski – rokfestivālā, līksmojot pie skatuves. Pēkšņi nevarēju kāju pielikt pie zemes, sāpēja anormāli, vispār likās, ka viss ir slikti, bet gan jau vajag tikai atpūsties. Draugi par mani parūpējās un nolika gulēt. No rīta izbijos, jo kāja turpināja sāpēt visu nakti. Kad to sāpošo orgānu izvilku no guļammaisa, tas skats bija no tiem, no kuriem parasti novēršas. Kāja divreiz lielāka par ierasto, pie potītes tāds bumbulis, kas izskatās pēc vēl vienas potītes, un viss sāp. Vārdu sakot, manas smalkās, skaistās potītes vietā bija kaut kāds liels, sāpīgs blāķis. Uz tualeti ta vajag, tāpēc devos vien šai sāpju ceļā, 3 reizes paģībstot no sāpēm. Saprotu, ka man vajag mediķi, pie tāda arī tieku – gādīgi cilvēki parūpējās, lai tieku uz slimnīcu. Tur bija briesmīgi. Sīkumus nestāstīšu, bet drausmīgākais brīdis bija, kad es sēdēju, raudāju, trīcēju un cīnījos ar ģīboni, nesaprotot, kāpēc man jāgaida ķirurgs vannasistabā uz taburetes. Nu labi, ķirurgs bija sakarīgs. Kad atteicos no pretsāpju medikamentiem, sāka smaidīt un teica, ka pēc 10 dienām varēšu sākt tipināt. Tas bija 7.datums, Ventspils 15., nu skaidrs – nebūs nekāda rekorda. Paņēmu slimības lapu un receptes, un devos atpakaļ uz festivālu. Svētdien uz manas kājas uzkrita vīrietis. Nujā, viņš jau gribēja tikai mani nonest pa kalnu, lai man nav jākāpj, bet paslīdēja uz slapjas zāles un ar izmisuma izteiksmi sejā uzkrita man tieši uz kājiņas. Es domāju, ka es no sāpēm tur nedēļu palikšu zemē.
Kad tiku līdz civilizācijai, tiku pie grezna, kokgriezumiem un inkrustācijām rotāta spieķa. Filosofējot par skriešanu ar kruķiem, apkārtējo reakcija bija no “Dullā, vispār ej pie cita ārsta un lai ārstē tevi normāli!” līdz pat “Tavos gados noņēmu ģipsi no lauztās pēdas, lai skrietu maratonu, un nekas”. Izvēlējos vidusceļu – klausīju tos pašus ārstus, bet skriešanu gan noliku plauktiņā. Tūska zuda ļoti, ļoti lēnām, sāpes tāpat. Otrdienā man sākās tādas kā lomkas – no nekustīguma sāpēja galva un bija slikta dūša gandrīz līdz vēmienam. To nedaudz mazināja pastaiga.
Ventspils pusmaratona rītā beidzot bija nogājusi tūska. Potītes bumbulis gan tāds liels un sāpīgs, bet ar spieķi tīri normāli gāju. Jau laicīgi biju pārreģistrējusies uz 5km, ko es godīgi nostaigāju ar spieķi. Reakcija no apkārtējiem bija burvīga! Tiešām brīnišķīgs atbalsts gan no skrējējiem, gan trases malas. Kāpēc es tur braucu? Pēc endorfīniem! Tas man tiešām palīdzēja. Viena pozitīva diena ārstē labāk par trūdēšanu dīvānā. Pēc pasākuma pa ceļam ekskursija. Ak vai… Lienot kaut kādās klintīs, samocīju kāju. Bet tas nekas.
Nākamās nedēļas sākumā spieķi liku nost, jo nospriedu, ka pietiek slimot, jāsāk veseļoties. Pastaigas, pastaigas… Sāp joprojām. Ceturtdienā izdomāju apiet apkārt karjeram. Tumsā. Naktī. Tur tādas takas, ka jāturas pie smilgām, lai neiekristu ūdenī… Nemaz neprasiet, kāpēc. Tā vajadzēja. Protams, kāja tika atkal samocīta, it īpaši, kaut kādā odžu pļavā atkal iekāpjot bedrītē vai kas nu tas tur bija.
Kāja joprojām sāp, jau daudz mazāk, tomēr sāp, bet skriešanas draugi jau sāk palikt nepacietīgi – šad un tad apprasās, kā ta nu man ir. Šodien, ceturtdienā, 20 dienas kopš traumas, mans mērs bija pilns! Cik var? Palocīju kāju, uzmanīgi palēkāju… It kā viss normāli! Jāskrien! Uzmanīgi notipināju 4km. Viss kārtībā! Pēc skrējiena pat secināju, ka sāp mazāk, nekā pirms. Nu ko, tad jau būšu vesela! Protams, vēl jau jāuzmanās, vēl jau nevar domāt ne par rekordiem, ne maratoniem, ne skriešanu katru dienu, ne fantastiskām ainavām purvu skrējienos, bet pats galvenais ir klāt – es atkal skrienu!
Tieši ar šādu jautājumu iesākās bijušā Associated Press kara reportiera un pazīstamā rakstnieka Kristofera Makdugala stāsts “Dzimis, lai skrietu” jeb oriģinālvalodā – “Born To Run“. Tagad, domājot pretēji hronoloģiskajai lietu kārtībai – šo grāmatu pēc kāda laika būšu izlasījis arī es, pagaidām esmu to tikai knapi iesācis, Ziemassvētkos ieguvu to savā īpašumā, vēl pirms dažiem mēnešiem ieguvu savā īpašumā šo grāmatu audio formātā, bet nenoklausījos, vēl pirms kāda laika pirmo reizi dzirdēju, ka tāda vispār eksistē (un šķita saistoša, tādēļ radās vēlme pie tādas tikt), bet vēl agrāk – ap 2010. gada pavasara sezonu – par šādu grāmatu vēl nebiju dzirdējis vispār neko.
Un tomēr – 2010. gada februāra mēneša izskaņā arī mans prāts pēkšņi bija spiests nodarbināt sevi ar šo pašu jautājumu – kāpēc man sāp kāja? Uzdevu šo jautājumu lielākiem skriešanas speciālistiem par sevi (pats tikai salīdzinoši nesen biju uzsācis nodarboties ar šo hobiju), saņēmu dažādas atbildes, par kurām esmu visiem pateicīgs, taču pa īstam ar situāciju mierā nebiju..
Vai man jālieto glukozamīns, lai spētu skriet bez sāpēm? Vai man tiešām ik pēc pusgada jāpērk jauni skriešanas apavi, lai izvairītos no savainojumiem? Ja gribu ar skriešanu nodarboties regulāri un daudz, vai man tiešām nāksies samierināties ar kortizona injekcijām un pieņemt to kā normu? Vai tiešām papildus sāļu šķidrumiem jālieto vēl arī atjaunošanās šķīdumi, ja gribu skriet katru dienu? Vai patiešām gan pirms, gan pēc ikkatra skrējiena nepieciešams tik dikti staipīties, ja negrib sastiept kādu muskuli vai atkal savainoties citā veidā? Vai tiešām visu mūžu man skriešanas (un arī iešanas) apavos būs jānēsā iekšzoles, kas koriģēs manu “nepareizo” pēdu? Tas nelikās ne īsti normāli, ne dabiski.. Vai tiešām cilvēks ir vienīgā dzīvības forma uz šīs planētas, kas nespēj skriet dabīgi, neizmantojot visas šīs iepriekš minētās lietas un piesardzības formas? (Atzīstos, ka šī doma šādā formā manā galvā tolaik vēl noformulējusies nebija, tā klīda apkārt visai nenoformulētā veidā, bet tagad nesen to šādā formā kaut kur izlasīju). Lasīt tālāk.
km 
-