VSK Noskrien

Pirms mēneša jeb dienu pēc Jāņiem LSC šosejas skrējienu 3. posmā Mežaparkā uzlaboju savu nedaudz vairāk par gadu veco personīgo rekordu 10 km distancē. Taču prieks par to toreiz nebija nekāds, jo uzlabojums bija tik nožēlojami mazs – tikai 4 sekundes –, un arī to izdevās sasniegt tikai tādēļ, ka Garmins samērīja par veseliem 100 metriem īsāku distanci. Nebija mana skriešanas diena, bet mierināju sevi ar domu, ka esmu pilnībā iekšā treniņu procesā, neesmu ne atpūties, ne speciāli gatavojies šīm sacensībām. Bija skaidrs, ka 10 km varu noskriet krietni ātrāk.

Jūlija mēnesim griežoties uz otru ausi, padzirdēju, ka Jelgavas nakts pusmaratona ietvaros būs iespēja noskriet apaļu 10 km distanci. Es arī tāpat būtu skrējis šo vidējo distanci, jo šosezon seriālā `Skrien Latvija` startēju vidējo distanču kopvērtējumā, taču tas, ka šeit varētu būt iespējams labos laika apstākļos (vakara vēsumā) izskriet tieši 10 kilometrus, rosināja manī pārdomas, ka varbūt jāvelta laiks atpūtai un jāmēģina pieiet šīm sacensībām nopietnāk. Tas tad arī būtu labs pēdējais tests pirms tikai divas nedēļas vēlāk gaidāmajām 5000 metru sacīkstēm stadionā.

Tā arī darīju – krasi samazināju nedēļas kilometrāžu, ļāvu sev atpūsties, iepriekšējā dienā neskrēju vispār. Pienāca sestdiena, un pāris kolēģi brauca uz jūru sauļoties, aicinot mani līdzi. Domāju, vai būtu prātīgi sacensību dienā no rīta pārkarsēties saulē, bet tā kā sauļošanās bija plānota tikai pāris stundu garumā, tad devos uz pludmali. Kas zina, varbūt pat šī papildus laiskošanās pludmalē un pāris peldes bija tas īstais, kas vajadzīgs pašā pēdējā atpūtas fāzē pirms skrējiena.

Starta šaurība

Jelgavā starta koridors šoreiz izrādījās ļoti saspiests, jo visas trīs distances startēja vienlaicīgi, turklāt šajā posmā esot uzstādīts jauns dalībnieku skaita rekords visā seriāla vēsturē! Tomēr dabūju ielīst salīdzinoši tuvu starta līnijai – aptuveni 7 sekunžu attālumā no tās – un jau pēc pirmās skriešanas minūtes varēju skriet brīvi. Pirmais kilometrs noskrējās pa 3:46, un tajā brīdi iedomājos, ka iesākts ir labi, būtu labi, ja šādu tempu varētu arī noturēt līdz finišam. Kā vēlāk izrādīsies, pirmais kilometrs man būs sanācis lēnākais no visiem..

Skrējās ļoti viegli, nespiedu sevi skriet ātrāk vai turēt kādu konkrētu tempu, skrēju brīvi, pat neskatoties Garminā (ieskatoties tikai brīžos, kad tas iepīkstējās, lai ziņotu par to, cik ātri noskriets kārtējais kilometrs). Pagāja otrais kilometrs – 3:37 – un trešais – 3:38 –, šie kilometru laiki mani ļoti pārsteidza (pozitīvā ziņā, protams). Man nebija ne jausmas, kur ir jāskrien, jo trasi iepriekš nebiju aplūkojis, tāpēc nebija visu laiku jādomā nekas uz priekšu, varēju vienkārši brīvi skriet. Dažas no ielām bija zināmas no iepriekšējiem gadiem, bet principā trase šogad ir izmainīta. Pirmā apļa beigās atkal skrienam cauri Jelgavas pilij, lai arī Edgars Rūtiņš man pirms starta teica, ka tur šoreiz vairs jāskrien nebūšot. Hmm.. Ceturtais kilometrs noskriets pa 3:40, un tad jau pa zināmo ceļu vairs tikai jānokļūst atpakaļ līdz pasta salai, lai uzsāktu otro apli. Piektais kilometrs izrādīsies visātrākais – 3:33.

Jelgavas pils naktī

Uzsākot otro apli, secinu, ka Garmins pie oficiālās piecu kilometru atzīmes paguvis samērīt jau liekus 150 metrus. Nu nekas, pat ar liekiem 300 metriem finišā šādā tempā tikšu pie jauna personīgā rekorda. Paskrienam garām 5 km atzīmei, un tavu brīnumu – trase tālāk aizlokās pa labi, vedot mūs pāri Lielupes tiltam, nevis starta zonas virzienā! Tātad otrs aplis tomēr būs citāds. Pirms vēl uzskriešanas uz tilta skatos, ka notiek kaut kāds haoss – daži cilvēki no tiem, kam būtu tagad vēl tikai jāgriežas, lai skrietu cauri pilij, pa norobežojošo lenšu apakšu pievienojas man un arī skrien pāri tiltam. Kāds kaut ko jautā, kāds kaut ko skaidro, nevar saprast, kas notiek, bet tie, kas man šeit pievienojas, ir krietni lēnāki par mani. Manī iezogas doma – varbūt es kaut kur esmu aizskrējis nepareizi un nejauši pievienojies pusmaratonistiem viņu lielajā aplī.. Vai bija kāda sazarošanās vieta dažādu distanču skrējējiem? Šādā tumsā varēju to mierīgi arī nepamanīt. Un vispār – kāpēc šeit ar lentām ir norobežoti veseli trīs skriešanas koridori??

Secinot, ka tiešām taču loģiski būtu, ja desmitniekiem būtu jāskrien vienkārši divi piecinieku apļi, nolemju, ka varbūt man tomēr jāgriežas atpakaļ un jāskrien uz starta zonu. Nedaudz piebremzēju, pagaidu pāris aiz manis skrienošos un pajautāju, vai šī ir desmitnieku trase, pa kuru skrienam. Viens no viņiem tikai noplāta rokas – laikam ārzemnieks –, bet otrs pēc mana atkārtota jautājuma atbild, ka viņam šķiet, ka viss pareizi (lai ko tas arī nenozīmētu). Labi, tad atpakaļ negriezīšos, skrienu vien tālāk, atkal paātrinoties un aizbēgot no saviem sarunu biedriem. Sestais kilometrs ar visu šo palēninājumu un runas plūdiem tempu kopumā nekādi nav ietekmējis – 3:39.

Sirds tomēr nav mierīga, gribas atrast kādu, kas arī skriet desmit kilometrus. Noķeru nākamos divus biedrus, no kuriem viens izrādās slavenais Normunds Laucis. Uzjautāju, vai kāds no viņiem neskrien 10 km. Skaidrs, ka Normunds tas nebūs, bet arī otrs atsaka, ka skrienot 21 km. Jautāju, vai viņš nezin, vai šeit jāskrien arī 10 km skrējējiem, viņš saka, ka domā, ka jā. Ak, cik nepārliecinoši atkal.. Nu nekas, skrienu tālāk kādu laiku kopā ar Normundu un pie sevis vien brīnos, kā viņš spēj šādu tempu turēt pusītē. Tad viņš ierunājas, ka pēc diennaktnieka viņš šodien nevarot paskriet.. Nosaku, ka īpatnēji nu gan viņam izpaužas nevarēšana – viņš ir [teju] divreiz vecāks par mani, skrien divreiz garāku distanci, bet mēs skrienam vienā tempā. Tā nu pienāk septītā kilometra beigas – 3:42 –, un es aizskrienu tālāk viens ķert rokā nākamos skrējējus. Trase beidzot tā kā iegriežas atpakaļ uz finiša pusi, rodas cerība, ka varbūt tomēr neatrodos nekādā pusmaratonistu milzu cilpā, taču īstas pārliecības nav. Varat saukt mani par paranojisku, bet man tā jau ir gadījies iepriekš – šīs gada pirmajā Stirnu bukā Ogres Zilajos kalnos, skrienot savu zaķa distanci, nejauši aizskrēju vienā papildus 4 km garā buku distances cilpā..

Astotais kilometrs noskriets pa 3:38, un es vēl joprojām skrienu salīdzinoši mierīgi. Visas sacīkstes laikā tā arī faktiski nevienu brīdi nebija tāda sajūta, ka es skrietu ar maksimālu piepūli un vajadzības gadījumā nevarētu vēl mazliet paātrināties. Devītā kilometra sākumā piedzīvoju savu zvaigžņu brīdi, trasē apdzenot Anitu Kažemāku. Viņa, protams, skrien pusmaratonu, bet nu tas tā.. Redzu, ka tuvojamies Lielupes tiltam, bet vēl joprojām nesaprotu, kā tad īsti spēsim nokļūt finišā.. Droši vien pēc tilta būs jāgriežas pa labi un otrreiz jāskrien cauri pilij, bet tad iznāktu saplūst kopā ar lēnajiem, kas vēl tikai skrien pirmo apli, turklāt izskatās, ka tas līkums ir pārāk garš – līdz finišam vairs nav atlikuši tik daudz kilometri. Varbūt mums jāgriežas lejā zem tilta pirms šī sazarojuma? Bet nē, tur taču bija stāvas trepes un nekādas iespējas normāli noskriet. Varbūt pretī plūsmai, kas pabeidza pirmo apli un ieskrēja otrajā? Tas būtu pavisam traki – sanāktu trajektoriju šķērsošanās! Devītais kilometrs – 3:37.

Nē, nelaidīšu jūs garām!

Pārdesmit metru man priekšā skrien vēl kāds. Ceru, ka viņš arī skrien 10 kilometrus un parādīs man, kur tad īsti jāskrien, jo baidos, ka tumsā tiešām nekādas zīmes es pats varētu arī nepamanīt. Jau skrienam pāri tiltam, jau ir skaidrs, ka teju, teju būs noskrieti jau 10 km, ir steidzami jātiek uz finišu! Un lūk, beidzot redzu zīmi, kas norāda, ka 10 km skrējējiem jāgriežas nost pa kreisi – patiešām pretī plūsmai, kas aiziet otrajā aplī. Un nekāda trajektoriju šķērsošana taču šeit patiešām nesanāk – otrajā aplī skrējēji dodas pa līkuma iekšmalu, bet mēs tiem pretī pa ārējo malu. Biju laikam galvā saputrojis visu kopā ar pērnā gada trajektorijām. Un tikai tagad – pārsimts metru pirms finiša –, kad man beidzot ir skaidrs, ka atrodos pareizā trasē un ir saprotams, kā nokļūt līdz finišam, varu paātrināties finiša spurtam. Garmins rāda, ka jau noskriets desmitais kilometrs (3:36), bet es vēl lavierēju caur lēnākajiem piecu kilometru distances dalībniekiem, lai sasniegtu finišu pēc 37 minūtēm un 22 sekundēm kopš starta šāviena jeb 37 minūtēm un 15 sekundēm kopš starta līnijas šķērsošanas (pēc Garmina datiem, jo oficiālo čipa laiku organizatori nav uzskatījuši par pietiekami interesantu publicēšanai..). Lai vai kā, tas neapšaubāmi man ir jauns rekords šajā distancē, turklāt vecais labots vairāk kā par minūti. Un tomēr – nepamet sajūta, ka šis nav maksimums, uz ko es esmu spējīgs..

Secinājums ir viens – pirms starta izpētīt maršrutu! Tiekamies trasē!

Avots – https://oreman.wordpress.com/2017/07/24/jelgavas-pusmaratons-2017/