Mēs dzīvojam zemē, kurā ļaudis pārāk bieži sūdzas, ka ziemas nav. Nu kas viņiem vainas? Manis pēc tas briesmīgais gadalaiks varētu nekad arī neiestāties. Iespējams, ka tieši tādēļ, kā tikko baltais riebeklis tā kārtīgāk iecērt zobus nosalušajos skrējēju stilbos, es kravāju koferi un lūkojos Grankanārijas virzienā. Šoreiz gan iztieku bez pārspīlējumiem, un siltajām brīvdienu izklaidēm izvēlos pieticīgo Transgrancanaria 125km distanci ar 7500 kāpuma metriem. Mērenas ciešanas siltā un itin mīlīgā vietā, tālu uz dienvidiem no mūsu sasalušajām takām. Reiz šo distanci jau esmu skrējusi vai precīzāk jāsaka – pa to pārvietojusies. Šoreiz, jāatzīmē, ir krietni mainīts maršruts, kā arī pārvērtības esmu piedzīvojusi es pati. Esmu cītīgi trenējusies, skrējusi, vingrojusi, ieturējusi diētas un lietojusi vitamīnus. Ir pienācis laiks jaunajai un uzlabotajai man atrādīt, ka ieguldītie resursi nav velti izšķiesti bezcerīgā, pusmūžam tuvojošās sievietes ķermenī. Nevarētu sūdzēties, ka skriešanas treniņplāns ir bijis pārmērīgi skarbs. Normāls, lielākās grūtības man sagādājusi tieši svara nomešana un vingrošanas padarīšana par ikdienas ieradumu. Beidzot arī nākusi apjausma, ka, skrienot ar netrenētu ķermeni, es tikai pakļauju sevi jaunu traumu riskam. Kā izrādās, arī mana muguras problēma ir krietni piekāpīgāka, ja turu sevi formā. Par ēšanu – nu bezgala žēl, bet no kūkām un čipsiem skaistu ķermeni neuzbūvēt, nu ne jau tuvojoties 40 gadu slieksnim. Tomēr, neraugoties uz šo visu, man ir grūti sev noticēt. Vai būs gana spēka? Lai nu kā, mērķis ir uzstādīts – distance jāpieveic 24 stundu laikā, nevis 29, kā pirmajā reizē.
Februāris atnāk ne tikai ar pamatīgu aukstumu, bet arī, kā ierasts pirms nozīmīgām sacensībām, ar veselības problēmām. Nedēļu mēģinu sadzīvot ar sāpošu kaklu un nelielu temperatūru, nepārtraucot skriešanu riebīgajos mīnusos un vējā, līdz man tas kārtīgi atkožas. 4 dienas esmu gultas režīmā. Bet atlikusi vien nedēļa līdz ceļojuma sākumam. Pagalam nelāgi. Mazliet vingroju un izlavos ārā uz kādu mierīgu pastaigu, bet treniņu grafiks jau ir izjaukts. Pēdējos nedēļas treniņus, tostarp 20km skrējienu, aizvadu uz trenažiera lentes, slēpjoties no aukstuma. Pasaulē nav nekā garlaicīgāka par šo siltumnīcas skriešanu, skatoties vienā punktā.
Aukstās dienas tiek rūpīgi skaitītas, līdz beidzot pienāk ilgi gaidītais brīdis – prom uz siltajām salām! Ierodos divas dienas pirms starta. Kopā ar Veipa kungu – viņš būs mana atbalsta komanda. Nav īpaši daudz laika aklimatizācijai, saules un okeāna izbaudīšanai – ne tik. Pirmajā dienā Dekatlona ķemmēšana, pavisam neliela pastaiga saules sakarsētajās Dunas de Maspalomas un koptreniņš ar pārējiem latviešiem. Labajā sānā iemeties nelāgs dūrējs – nu kas tie par mārrutkiem? Nākamā diena pēc jautrā ekspo apmeklējuma tiek aizvadīta salas vidienē. Pastaiga un neliels skrējiens pie Pico de las Nieves, kā arī īsa ekskursija uz Roque Nublo, kas šajā dienā pilnīgi attaisno savu nosaukumu. Dūrējs neatkāpjas, un visu dienu ir pagalam nelāga dūša, ko noveļu uz uzturēšanos sev nepierastā augstumā. Salu pārņēmuši mākoņi, līkumošana pa mazajiem serpentīnceliņiem ar auto izvēršas visai bīstama. Tuvojas vētra.
Piektdienas rītā jau dodamies uz galvaspilsētu, lai atpūstos tur noīrētajā viesnīcā, neiztikt gan bez las Arenas tirdzniecības centra apmeklējuma un kārtīgām pusdienām. Mūsu viesnīca ir tikai 10 minūšu gājiena attālumā no starta vietas, bet, izdomājusi pirms lielā notikuma pāris stundiņas beidzot pagulēt, es pamanos gandrīz nokavēt atbildīgo mirkli. Pēdējā brīdī neattopu kā ieslēgt dikti smalko, aizlienēto lampiņu, jo neesmu pamēģinājusi to iepriekš. Panika sit augstu vilni, arī ūdeni sistēmā atceros ieliet vien pēdējā brīdī, Veipa kungs manas plosīšanās aizkaitināts paliek īgns un nemaz mani necenšas nomierināt, gluži pretēji. Pusskriešus metos uz pludmali, kur satraukuma pārņemti ļaudis jau sen ir ieņēmuši savus starta koridorus. Nostājos pašā aizmugurē un klausos sirdi plosošo „Ay mi Gran Canaria”, kas dārd skaļruņos, mūs noskaņojot gaidāmajam pārbaudījumam. Acīs sariešas asaras. Baiļu gan nav. Viss ir redzēts un viss ir darīts. Viegli nebūs.
Laika atskaite divās valodās un starts uguņošanas un salūta pavadījumā. Lielisks sākums! Sākumā trase ved pa mīkstajām pludmales smiltīm, uzlaižot uz promenādes vien vietā, kur viļņi tai ir pietuvojušies tiktāl, ka jau skalojas gar apmali. Tas rada nevajadzīgu sastrēgumu, bet iesākumā jau nekādas steigas nav. Pēc maza gabaliņa atgriežamies pludmales smiltīs. Vai nav ērti – varam piedzīt kājas jau pašos pirmajos kilometros! Pilsētas promenādes galā, pie koncertzāles, pieveikuši divus smilšainus kilometrus, beidzot tiekam nost no mīkstā, kavējošā pamata, lai turpinātu pa jauku bruģīti. Atzīme, ka līdz finišam atlikuši 125 km, un laika kontrole. Pirmie čurātāji ļaujas dabas aicinājumam ar skatu uz okeānu. Nu vai tad pirms starta nebija laika? Daži censoņi plēš nost plastmasas maisiņus, ar kuriem bija aptinuši botas. Kāda gan šeit bija iespēja samērcēt kājas? Kā viena no normālākajām savas sugas pārstāvēm, nekad nebeigšu brīnīties par citu ļautiņu dīvainībām.
Ieslēdzu lukturi, šo prasmi puslīdz esmu apguvusi, un ļaujos paskriet nedaudz ātrāk. Lukturis ir ļoti spožs, pat nedaudz žilbina, neesmu radusi pie tāda stara, tādēļ nogriežu to par pozīciju tumšāku, varbūt tehniskākās vietās noderēs pilnais spožums. Gribas atrast tādu plūsmas vietu, kuras temps mani apmierinātu. Tā kā sāku no pašas aizmugures, kaut kā šobrīd visi liekas par lēnu. Vai tik es atkal negrasos pārķert startu? Mierīgi skrienu un vēroju apsteidzamos. Pamanu priekšā „Noskrien” krekliņu – Lauma! Šķiet, ka vēlme pēc sarunu biedra šajā mirklī nav nevienai no mums, tāpēc dodos tālāk sacīdama, ka vēl tiksimies trasē, tomēr cerēdama, ka tā nenotiks. Plakanā daļa ir beigusies, sākas viegls slīpums uz augšu pa grantētu taku. Liela daļa jau izvilkuši nūjas. Esmu izlēmusi, ka pirmajā posmā līdz Arucas man tās nevajadzēs. Jāpieveic 16 kilometri ar 730 kāpuma metriem – uz svaigām kājām tam nebūtu jābūt grūti. Apsteigšanas manevros man nūjas tikai traucētu. Tad nu turpinu spraukties garām gan augšup, gan lejupceļā. Skats ir skaists – lejā palikusi pilsēta, un abos virzienos no manis stiepjas lampiņu virtene. Vietām sastājušies uzmundrinātāji. Teju katrā līkumā pa kādam čurātājam. Tie spāņi ir viena čurātāju tauta, man liekas. Ceļš ir mainīgs – no asfalta līdz pat ļoti prasīgai upes gultnei ar dažādu izmēru kustīgiem akmeņiem. Akmeņi katrai gaumei, pie sevis nodomāju, bet nepāreju soļos, jo tīri labi izdodas atrast vajadzīgos atspēriena punktus. Kādā vietā ceļa segums ir pavisam pārsteidzošs. Akmeņi ar lopu mēsliem. Ļoti vienmērīgi noklāti, tādā pagarā posmā. Diez, vai dzīvnieki paši spējuši tik vienmērīgi nokārtoties visa ceļa garumā. Šis murgs ir veidots ar nolūku.
Šķiet, ka esmu atradusi vietu plūsmā, kur varu piemēroties valdošajam tempam. Man priekšā ir meitene, kas pārsteidzoši līdzinās mūsu Anetei. Mazītiņa, zilganzaļā jaciņā, pat uz numura rakstīts „Aneta”. Kāpjot kalnā, vietām nedaudz izslīd kājas, bet, tā kā esam blīvā rindā, tad tieku laipni pieturēta pie smagā gala. Vispār brīnos par to, cik viegli skrienas, bet ir jau tikai pats ballītes sākums. Pirmais kontrolpunks Arucas tiek sasniegts plānotajā laikā. Kaut ir nakts, ļaudis ciematiņā izgājuši apskatīt un uzmundrināt trako skrējēju parādi. Pašā kontrolpunktā gan sanāk mazliet aizkavēties, jo neganti sakārojas kolu, pēc kuras jāstāv rindā, sanāk arī aizķeršanās ar nūjām – niķīgā jau atkal iesprūdusi. Kad izeju no KP, ir pagājušas 2h no starta brīža. Viss jauki, turos savā sapņu plānā vismaz iesākumā, redzēs, cik ilgam laikam manis pietiks. Ceļš ved uz augšu, kā gan citādi, tādēļ jau skrienam uz leju, lai ik pa laikam uzraustos tā augstāk. Serpentīns strauji uzved augšā, ļaujot aplūkot mazo ciemateli, kuram aizvien vēl dodas cauri skrējiena dalībnieki. Neliels posmiņš ar lēzenāku zemes ceļu, kuram apkārt ir šķidri krūmeļi – pašā laikā, jau krietnu brīdi gribas zaļo pauzi, bet kontrolpunktā, nez kāpēc, tādu uztaisīt iespējas nebija. Kāpieni turpinās, brīžiem tie ir stāvāki, kā man patiktos. Čāpojam zosu gājienā ciešā rindā, neviens nekur garām nespraucas, visi taupa spēkus. Esam tādā kā mežā, kad izdzirdu ko dīvainu, man laikam rēgojas. Nu nē, tās tiešām tur tālumā skan – Riekstu bungas! Ļoti uzmundrinoši. Kad sasniedzam bundziniekus, tie gan izrādās vietējie – ar džipiem uzbraukuši kalnā, klausās mūziku, atbalsta skrējējus un bungo no sirds. Paldies viņiem! Kāpumi gan vēl turpinās un tiek itin raitā solī pieveikti. Fantastiska zvaigžņota debess. Zvaigznes gan sākumā noturu par skrējēju lampiņām un sabīstos, ka tik sasodīti augstu vēl jārāpjas. Lejupceļš! Jā! Traucos lejup, cik vien kājas nes, kā man patīk uz leju! Dzirdot manu grabināšanos un šņaukāšanos aiz muguras, prātīgāki tipinātāji pieklājīgi dod ceļu. Uz leju ir ilgi, sāk jau pat apnikt, līdz esmu pazīstamā pilsētā – Terorā. Šo es atceros, pagājušogad tas bija laika barjeras punkts, kur mums ar Laumu bija jābēg no kāda labi pazīstama pūķa. Šogad pūķis laikam atlaists, nemanīju ne šeit, ne vēlāk.
Kontrolpunktā pie mazās, glītās baznīcas ieskrienu tikai pāris minūtes pārsniedzot sev plānā atvēlēto laiku – nav slikti, vēl turos. Vienīgais, ko gribas gan, ir kārtīgi izšņaukt degunu. Bet nedrīkst aizmirst arī par želejām, cenšos ēšanas grafiku pārāk nekavēt. Sistēma? Nē, vēl nav jāpapildina, līdz nākamajam punktam ūdens pietiks. Skrienu kā lielā veselus 100 metrus, bet tur jau jāsāk kāpt, sākumā kāpnes, tad stāvas ieliņas un visbeidzot takas, kas ved pa noskretušu pilsētas nomali. Lēzenākās vietās dūšīgi skrienu, turos kopā ar čaļu pulciņu, man ir nelielas bailes nepamanīt marķējumu, vienā vietā to jau mācēju pazaudēt un nācās skriet atpakaļ. Esmu daļu želeju aizstājusi ar kaut kādu enerģijas nugu. Kad to pagaršoju, likās baigā manta, bet tagad šķiet stipri par sausu – ne sakošļāt, ne norīt. Nu ir auzas. Man nepietiks želeju līdz Artenara, kur mani sagaidīs Veipa kungs ar krājumu papildinājumiem. Ātrāk nevienā punktā atbalsta nebūs, jo pati biju izplānojusi, ka viņam šonakt kārtīgi jāizguļas, lai nākamajā naktī pēc finiša varētu mani savākt un nogādāt lidostā. Kaut kā nosūkāju vienu kumosiņu ar lielu daudzumu ūdens, nē, šitā neies krastā. Skrien un nedomā par to, aizrādu sev. Jāēd želejas, kamēr ir, tad domās, ko darīt ar tiem batoniņiem. Uz augšu, uz leju, un atkal uz augšu. Pa vidu paspēju nomaldīties, bet par laimi esam vēl aizvien gana daudz, lai kāds atsauktu atpakaļ no neceļiem. Paliek tāds kā zaļāks, gaisā pazīstamais mentola aromāts. Eikalipti, tad jau laikam tuvojamies Moya, jeb salas zaļajai daļai. Kāpienā uz augšu sekoju kādam puisim, līdz viņš palaiž gāzes tieši man sejā. Nu, preteklis! Kaut taka ir šaura, bezkaunīgi izlaužos viņam garām un atstāju aiz muguras. Fui, vēl ilgi nevaru tikt vaļā no sašutuma. Kāpienam seko garlaicīgs noskrējiens, pārsvarā pa ieliņām, un man ir jau apnikusi tā tumsa, palieku miegaina. Viss kārtībā, noskrējiens ieved Moya-Fontanales kontrolpunktā. Diezgan sarežģīta shēma, kā tajā iekļūt, vismaz uz vietas tā liekas, vēlāk pārdomājot gan šķiet – nekas tāds īpašs, ieskrien ēkā un izskrien no ēkas. Kontrolpunktā sev par brīnumu satieku cilvēkus, kurus labākajā gadījumā biju cerējusi ieraudzīt startā – Rīga-Valmiera uzvarētāju Viktoriju, Kristapu un Agri, kā arī Ati, kurš beigās izrādījās ātrākais no latviešiem šajā distancē. Kāds te ir pārķēris startu, un varu pat neminēt trīs reizes kurš. Nu, atkal jau? Pieveikti taču tikai 40 km! Kaut es jau tikai turējos pie pašas sastādītā plāna – nākamreiz tas jādara prātīgāk un jāatzīst, ka plānošana nav mana stiprā puse. Vai man vispār ir stiprā puse? Pēkšņi jūtos stipri sagurusi. Tualete, beidzot vienā punktā ir tualete! Laimīga speros iekšā, bet tur pārsteigumi – durvis ne tikai nevar aizslēgt, bet arī aiztaisīt, ūdens arī nav, tikai toveris ar duļķainu šķidrumu, ar ko noskalot podu. Nu, ko lai dara, sakrustoju nūjas durvīm priekšā un iztieku bez kārotās sejas un roku mazgāšanas. Nevar tak zināt, kur tas šķidrums ir pasmelts. Ak, šausmas, kas man skatās pretī no spoguļa – kaut kāda izpūrusi, veca sieviete, īsta Kanāriju ragana. Nūjas nelīdz, un itin drīz pie manis jau ielaužas kompānija. Nu, lieliski, vai zinies.
Apēdusi dažas apelsīna šķēlītes, dodos ceļā. Nu kurš vispār ir izdomājis, ka apelsīnu ar visu mizu var sagriezt šķēlītēs, nu kā tādu lai ēd?! Bet tak gribās! Sula šķīst gar zodu un tek pa rokām, fu! It kā ar puņķiem uz želejām uz manām piedurknēm būtu par maz! Sākas stāvs kāpiens, un saprotu, ka kaut kas nav kā vajag. Man nav spēka turpināt ierastajā tempā. Šķiet, vesela nāciju parāde mundri soļo man garām kalnā, kamēr es laikam esmu palikusi pati pēdējā. Atkal? Negribu atkal pēdējā, gribu 24 stundās! Mierinu sevi, ka tikusi kalnā skriešu, ko nagi nes, un viņus visus noķeršu. Nu kā tad. Augšā mani sagaida vienkārši stindzinošs vējš, un spēka vairāk nav palicis. Ārprāts, cik auksti! Skrienu, bet caur piespiešanos un diezgan lēni, nāciju parāde arī vēl nav beigusies. Kādu brīdi mocījusies tomēr apstājos un uzvelku lietus jaku. Cita lieta! Lēni turpinu skriet un tiešām panāku daļu savu apsteidzēju. Sīkums, bet patīkami. Jauko noskrējienu nomaina kaut kas, ko varētu nosaukt par kritienu aizā. Stāvs, šaurs, akmeņains serpentīns uz leju. Lēkšoju cik jaudas aiz kāda puiša, kas izrādās labs tempa turētājs. Nepārmijam gan ne vārda, vien, dzirdot mani klūpam, viņš pamet acis atpakaļ. Pieņemu, ka ir diezgan baisi, ja tev pa pēdām, šņākdama kā tvaika lokomotīve, seko kaut kāda veca ragana, diez vai kārojas ar viņu patērzēt. Tā apsteidzam krietnu pulciņu bailīgāku rikšotāju, kas kāpumā man bija lepni paspraukušies garām. Vai tiešām šis ir bezdibenis? Līkumojam un lavierējam, par mata tiesu izvairoties no kritieniem. Beidzot brīvo kritienu lejup nomaina stāvs kāpums. Tas apnīk daudz ātrāk. Sāku tērzēt ar kādu polieti. Viņa ir stipra un runātīga. Ievērojam lampiņu virkni, kas ielokās pa taisno zvaigznēs – vai tiešām tik augstu būs jākāpj? Es jūtos jau tā riktīgi izšāvusies. Taču skati, kas paveras apkārt, ir fantastiski, sāk svīst viegla gaismiņa. Pēkšņā apskaidrības brīdī saprotu, ka lampiņu virtene, ko redzam ir tikko pieveiktais bezdibeņa noskrējiens – tur nebūs jākāpj! Vai nav laime? Dzejnieka vārdiem izsakoties ”…desmit tādas dienā!” Mūsu kāpiens ir daudz zemāks un itin drīz beidzas. Tālāk jāskrien pa asfaltu, patīkami. Kādi 2 km līdz Presa de los Perez kontropunktam. Poliete paziņo, ka esmu par jaunu, lai viņa ar mani sacenstos, atraujas un ātri vien izzūd skatienam. Kad izaugšu liela, arī tā darīšu. Dodiet man, lūdzu, lūdzu to kontrolpunktu, nu ļoti gribas kaut mirklīti atvilkt elpu!
Kontrolpunkts ir kādas ūdenstilpnes malā, kaut kur šis skats liekas redzēts, vai tik pagājušajā gadā te kaut kur netika taisīts selfijs? Bet tas jau tik pat labi varēja būt arī sapnis. Noņemu lukturi, ir gaišs. Īsti nesaprotu, ko gribas, tā kā neko, tā kā pasēdēt. Izdzeru pāris tējaskolas kokteiļus un ielavos uz mirkli pasēdēt mediķu nojumē. Paliek vēsi, jākustas tālāk, nav arī ko zaudēt laiku. Prom gan nedodos skriešus, jo sazin kas jāmeklē pa somu. Apēdu sauso batoniņu, dāsni uzdzerot ūdeni. Labi, ka nākošajā punktā sastapšu atbalsta komandu, mani vajag sarāt un piespiest kārtīgi paēst.
Skuju taka uz augšu un skaists priežu mežs saullēktā. Vai tiešām trase ved caur Tamadabu? Neesmu droša, ka paskatījos kartē kārtīgi. Vairāk pievērsu uzmanību reljefam. Bet nu ļoti līdzīga apkaime. Rīts ir iedevis nelielu spara pieplūdumu, taču kāpiens un gluži vai apburtais priežu mežs ar nokarenajiem ķērpjiem ir šķietami bezgalīgi. Nevaru sagaidīt, kad ceļš sāks iet uz leju, bet, kad tas beidzot notiek, atkal virsroku guvis Mīkstmiesis. Knapi tenterēju un laiku pa laikam tieku apsteigta. „Eijeijeijei!!!” kāda meitene apsteidzot spalgi ieķērc man ausī. Kas par…?! Tā vien gribas, ietriekt viņai no aizmugures nūju starp lāpstiņām – kāpēc tā jābiedē cilvēki?! Aiz dusmām kādu gabalu no viņas neatpalieku, tomēr lēnām Mīkstmiesis mani atkal panāk. Mani apsteidz pat veci onkulīši. Te mani panāk kāds jauneklis, kuram pagāju garām kāpienā, un ņemas čīkstēt. Manas izjūtas ir ļoti līdzīgas, tādēļ čīkstam duetā. Kādēļ tas ir jādara, kādēļ nepietiek ar jau gūtajām mācībām, kas vainas dīvānam un olimpiādei TV ekrānā, kādēļ, kādēļ, kādēļ… Visi parastie jautājumi, uz kuriem mēs vienādiņ negūstam atbildes. Man nešpetni savajagas zaļo pauzi, tādēļ palaižu Čīkstuli pa priekšu. Cik var čurāt vienā ultrā, kaitinoši jau paliek, bet laikam jau par to būtu jāpriecājas. Atkal uz augšu, bet kontrolpunkta tuvums liek maķenīt saņemties, nu vismaz uz diviem līkumiem. Nīkulīgi spirinos augšup. Visbeidzot lejupceļš – ļoti negribās, bet skriet tomēr ir ātrāk – lai kā arī tas no malas izskatītos.
Pie paša Artenaras kontrolpunkta mani sagaida Veipa kungs. Metos ap kaklu un izplūstu asarās. Negribu vairāk. Kur ir mans lieliskais dzēriens ar čia sēklām – mašīnā, bet tā esot tālu. Veipa kungs ir ārkārtīgi laipns un aizskrien tam pakaļ. Es ievelkos konrolpunktā. O – cik te ļaužu! Arī Kristaps un Agris, kuri paziņo, ka tālāk mēs skriesim kopā. Nu kā tad. Es tak viņiem būšu par lēnu! Šausmīgi smaržo pēc ēdiena. Tā jau kāds var arī apvemties! Bet saprotu, ka vajag ko apēst. Tieku pie nelielas rīsu un dārzeņu porcijas. Laikam jau garšīgi, cik varu atsaukt atmiņā, bet man galīgi neiet iekšā. Knapi bakstos pa šķīvi. Agris pacienā ar brīnumgardu pankūku, bet arī to vairāk nevienu nevarēšu apēst. Galīgi čābīga dūša. Veipa kungs gan ar draudiem, gan pielabināšanu mēģina pierunāt mani ko apēst, bet bez lieliem panākumiem. Labi, ka viņš nav pārāk uzstājīgs un mani nenokaitina, bet kas zina, varbūt tomēr vajadzēja mani piespiest. Vismaz čia un sulas maisījumu izdzeru visu pudeli. Uzzinu, ka Andris esot izstājies. Nu kā tad tā? Es jau domās iztēlojos, ka tagad viņš droši vien ir tajā izslavētajā upes gultnē un tuvojas finišam… Varbūt es arī varētu izstāties, kāmēr nav par vēlu? Tomēr apjaušu, ka šo kontrolpunktu esmu sasniegusi plānotajā laikā, un nav itin nekāda pamatojuma šobrīd domāt par padošanos.
Puiši tomēr nav jokojuši, uz nākamo KP – ziedošiem mandeļkokiem ieskauto Tejeda – dodamies trijatā. No vienas puses man tas nepatīk, jo, runājot par skriešanu, esmu izteikta vienpate, no otras, tas ir krietni ātrāk – es nebūtu sevi daudz kur spiedusi kustēties raitāk vai skriešus, būtu vairāk sevi žēlojusi. Puišiem ir arī tāds labs ieradums – atgādināt, ka jāēd un jādzer. Tas man ļoti noder. Esmu itin labi iemanījusies ignorēt Garmina uzstājīgos atgādinājumus šajā sakarā. Kristapam ir neticami laba želeja – neko gardāku nevienās sacensībās neesmu ēdusi. Garšo akurāt kā ābolu biezenis. Kāpēc gan man nav pilna soma ar šiem lieliskajiem pārtikas izstrādājumiem??? Galamērķis – mazais skaistais ciemats – ir redzams jau visai drīz, pirmā kāpiena augšgalā, taču ceļš līdz tam aizvijas vēl sazin kur pa riņķi un mākonī.
Kāpjam un kāpjam, ar priežu mežu apaugušā kalnā, līdz Garmina augstuma rādījums sāk tuvoties 1700 m virs jūras līmeņa, sirds sāpīgi sitas, kājas smagas un velk uz vēmienu. Bonusā ir arī auksti, un skatu uz ieleju pilnībā aizsedz mākonis. Patiesībā mēs esam mākonī. Viscaur un apkārt. Agris sāk sūdzēties par lietu, bet tās ir tikai lietus priedes.
Lejupceļš – mitrs un slidens. Kristaps uzstāj, ka jāskrien. Cenšos turēties līdz, bet puiši ir iejūtīgi un nemetas izgaist skatienam pie pirmās iespējas. Izskrienam pazīstamā vietā – Cruz de Teheda, tad jau tālu vairs nav un tikai uz leju.
Arī lejupceļš var kļūt neciešams, it īpaši, ja neganti gribas uz tualeti. Man liekas – es pārplīsīšu, bet nav nevienas piemērotas vietas, kur paslēpties. Atliek cerēt, ka kontrolpunktā par šo būs padomāts. Skrienam un skrienam, un velkamies, kontrolpunkts ir kaut kur pazudis. Nē, ir gan. Bez tualetes, protams. Neapēdu pilnīgi neko. Izdzeru puslitru alvejas dzēriena un ieziežos ar pretapdeguma krēmu. Saule, vai ziniet. Mirkli pirms dodamies prom, ieskrien arī Lauma. Pavisam žirgta. Skaidrs kā diena – viņa mūs noķers. Negribējās gan, ko nu tur liegties. Mēs gan dodamies tālāk. Ak, šie ziedošie mandeļkoki, tie ir pasakaini skaisti. Puiši grib skriet, jo ir asfalts un lejupceļš, bet es nevaru, es tūlīt eksplodēšu – nu kur palikuši visi krūmi? Kad tie beidzot ir atrasti, arī lejupceļš beidzas. Kāpiens uz Roque Nublo var sākties. Ai, baidos, baidos. Būs slikti, nav variantu. Strautiņi, taciņas, mazi ciematiņi. Ir kārdinājums nopirkt saldējumu, bet nesaņemamies. Vieta, kuru no pirmā gada atceros kā gluži vai vertikālu ieliņu, nemaz nav tik ļauna – nav ne jākāpj atmuguriski, ne ik pa 20 metriem jāpiesēž. Bet kāpiens ir smags. Pēc kāda laika to mākoņu akmeni jau var redzēt, bet līdz kontrolpunkatm vēl dikti tālu jārāpjas un apkārt jāiet. Augstums dara savu. Esmu pagalam. Man ir tik nereāli slikti, ka tas nav aprakstāms. Gribas tikai apgulties un nomirt. Piesēžam iemalkot kolu. Tajā brīdī mums atsperīgā solī paskrien garām Lauma. Nu jā. Puiši runā tik par to, cik viņiem daudz spēka un svaigas kājas. Lūdzos, lai viņi mani atstāj un skrien ar Laumu. Ai, džentlmeņi tādi, neparakstās. Bet prātīgi tas nav, es vairs neesmu nekāds skrējējs. Kaut kādā pārdabiskā veidā tomēr atģistos pie sasodītā akmeņa.
Tas skats ir pārvērtēts – nekas vairāk kā nedabiska, hipnotizējoša, gluži citai planētai piedienoša ainava ar puļķi pa vidu, kas laiku pa laikam mēdz paslēpties mākoņos. Savdabīgs akmeņu lauks, kura šķērsošana ar gurdām kājām nebūt nav patīkama nodarbe. Tagad uz leju, bet, cik atceros, ceļā līdz Garanonai arī nav jāgaida nekāda medus maize. Tuvojoties tūristu stāvvietai, sastopam Ediju un Laumas māsu. Nekādu palīdzību gan no viņiem tur pieņemt nedrīkstam. Apsēžos takas malā un pierunāju puišus doties tālāk bez manis. Lūdzos Veipa kungam, lai ļauj man izstāties. Viņš to gudri ignorē. Laikam jau pieradis pie maniem izgājieniem. Īstenībā viņš pat pamanās nepateikt un neizdarīt neko, kas mani tajā drausmīgajā stāvoklī varētu aizkaitināt. Milzīgs progress, es pat nezināju, ka to var iemācīties. Paziņoju, ka nekur neiešu, un nostiepjos guļus uz akmeņiem. Uz neilgu mirkli patiešām atslēdzos. Es ļoti gribu stāties ārā, nu kāda jēga man atkal ir nokūļāties kontrollaikā, galu galā arī uz lidmašīnu ir jāpaspēj. Man nav nekādas apjausmas, kur es esmu laika grafikā, un tas arī nešķiet svarīgi. Man ir auksti. Guļu un trīcu. Tas nu nepavisam nav labi. Lai nu tā būtu. Cerams, ka mani tomēr nav tik viegli salauzt. Paziņoju, ka līdz Garanonai aizvilkšos un tad parunāsim. Es tiešām velkos. Knapi turos uz takas un streipuļoju ne pa jokam. Nebūtu jābūt daudz kilometriem, bet tie ir bezgalīgi. Dambis, atkal kāpiens un pilnīgs bezspēks. Ar mani sāk runāt kāds sirms kungs. Viņš nekad nepadodoties. Esot finišējis visās ultrās, kurās piedalījies. Uz ko viņš velk? Ā, laikam izskatās, ka grasos padoties. Es un padoties? Atlicis taču vairs tikai maratons, pie tam drīz jau būšu zemāk par šito sasodīto vemšanas augstumu! Viņš uzstāj, ka man jāturas ar viņu kopā līdz Tuntei. Nu pagaidi, vecotēv, es no sākuma mēģināšu ko ieēst. Edijs mani sagaida pirms punkta un kaut ko runā par ēšanu. Uztveru labi ja katru otro vārdu – ļaujiet man apsēsties. Garanonas kontrolpunkts ir klāt. Tur sastopu gan Laumu, gan Kristapu un Agri. Ko viņi te tik ilgi čammājušies? Makaroni ar mērci. Brīvprātīgais šķiet ļoti redzēts – ak, tas tak pavārs no pagājušā gada, tas, kam bija riktīgi smieklīga mice. Šodien viņš izskatās normāli. Stūķēju iekšā makaronus un dzeru kolu. Izdzeru arī Veipa kunga sarūpēto sulu. Viena gurķa šķēlīte un esmu gatava doties. Lauma un čaļi jau ir prom. Pamāju kungam, kas mani bija centies samotivēt un dodos. Edijs piedāvā saldējumu. Laikam tomēr negribu. Kaut kur tepat rīkles galā ir makaroni.
Neskrienu, bet tīri raiti tenterēju. Man jau atkal vajag krūmus, par laimi te ir normāls briksnis, un ilgi nav jāciešas. Pavisam nedaudz uz augšu un sākas lejupceļš – akmeņains, dubļains un izaicinošs. Kājas samērcēt nebaidos, bet paskriet pa šo pamatu man ir grūti. Sāp kājas – ceļgali, gurni, pēdas. Ik pa brīdim saņemos un atkal atlaižu. Garmins nikni pīkst, vajadzētu to draudziņu pabarot. Apsēžos uz paliela akmens un ķimerējos ar lādētāju. Katrs garāmskrējējs laipni apvaicājas, vai man viss labi. Protams, mūciet tik, es sāku justies arvien labāk! Tomēr skriešana nevedas. Nu kā lai sarunā ar savām kājām ļauties sāpēm un skriet? Man garām paskrien divi čaļi, nu kā tādas stirnas, kājas knapi skar akmeņus. Tā, viss, ja viņi var, es arī varu. Sākas akmeņainais serpentīns uz Tunti. Andris esot teicis, ka tas ir skrienams, pirmajā gadā man tā nešķita, bet, kas gan es esmu, lai apšaubītu Andra viedokli. Skrienams, tātad jāskrien. Laižos lejup. Sākumā ļoti sāp un šķiet bīstami skriet pa stāvo, šķautņaino taku, taču jāskatās uz to pozitīvi. Tie nav vienkārši nekārtīgi samētāti dažādu izmēru akmeņi, nē – tie ir īpaši man atlasīti akmeņi, kurus varu izvēlēties par atspēriena punktiem. Uzmanību gan nedrīkst atslābināt ne uz mirkli, bet tas ir to vērts. Es beidzot skrienu. Apdzenu un apdzenu, arī stirnu čaļi tiek atstāti aiz muguras. O, jā, man patīk! No sliktās dūšas vairs nav ne vēsts un sāpes ir nomācis droši vien kaut kas līdzīgs adrenalīnam. Brīžiem kāds akmens izslīd, un gadās klupt, taču nekrītu. Iemanos vēl atspiesties ar nūjām, lai nolidotu garākus gabalus. Ai, kā man patīk, es tā varētu visu dienu.
Noskrējiens vairs nešķiet bezgalīgs, lūk, jau redzama vieta, kur jāpārskrien šoseja. Kas tad tur skrien? Esmu panākusi Laumu. Ķeru ciet un skrienu garām. Ātrāk, ātrāk! Cik labi, ka esmu šeit pa gaismu, pirmajā gadā tumsā man tās likās īstas mokas un ņirgāšanās par skrējējiem. Šķiet, esmu tikusi līdz ciemam. Akmens celiņš ar kļuvis tāds kārtīgāks. Priekšā pamanu Veipa kungu. Viņš laikam nav gaidījis mani redzēt tik žiperīgu un ir visnotaļ iepriecināts. Sākas asfaltēts ceļš, kādu brīdi skrējis ar mani, Edijs sāk atpalikt. Tātad es tiešām skrienu, nevis tikai iedomājos.
Tunte. Ēst, kaut ko dodiet man ēst, tikai ne želeju. Dateles, vīģes, olīvas iet iekšā tīri labi. Sabāžu tās arī kabatās. Veipa kungs nomaina bateriju lukturītim, gan jau to man drīz vajadzēs. Izdzeru gandrīz litru sulas, ko Edijs neaizmirst nopirkt pirms katra kontrolpunkta. Lauma ieskrien kontrolpunktā, bet es jau dodos prom, man viņa patīk, bet ceru, ka līdz finišam vairs netiksimies. Stāvs kāpiens pa pilsētas ieliņām un skrējiens var turpināties. Kamēr plakans, tikmēr jāskrien, nu un tad, ka lēni, sāpīgi un negribās. Pagaidiet, bet cik tad ir pulkstenis? Esmu pavadījusi trasē tikai 19 stundas, tas nozīmē, ka ar visu neganto nīkuļošanu pa augšu, vēl joprojām esmu savā 24h plānā. Ja pacenstos, es tiešām to varētu izdarīt! Aiz muguras jau teju 100 km, un priekšā vēl apmēram 27. Ne daudz, ne maz, manī šis cipars neizraisa emocijas – svarīgas ir tikai tās 24 stundas.
Ceļš ved pa varen smirdīgu nomali. Dzīvniekus gan neredzu, bet kaut kur tepat jau viņi mitinās. Izvairos kāpt peļķēs, ja nu tas atkal ir tas interesantais ceļa segums – negribu tajā mērcēt savus jaunos, glītos inoveitiņus. Sākas lēzens augšupceļš, apsteidzu dažus skrējējus un raugos, vai tiešām nebūšu panākusi mūsu puišus, kas viņi reaktīvi, vai? Ā, nē, vienu esmu noķērusi gan – spilgti zaļo šortu īpašnieks Agris saka, ka labprāt sastādīs man kompāniju. Uzrāpjamies salīdzinoši nelielā kalnā, taču, paveroties atpakaļ, man sareibst galva. Ak, pareizi – man taču bija bail no augstuma. Skats ir skaists, bet, ilgi uz tādiem veroties, tie jau sāk likties kā norma. Kalna otrā pusē sākas grantene uz leju. Skrienam! Tīri jauki, līdz ceļš pārvēršas stāvā, akmeņainā takā. Skrienam! Saule riet, kā zināms, tūlīt iestāsies tumsa, tādēļ katrs gaismā noskrietais kilometrs ir tīrais vinnests – tas nebūs jāskrien tumsā. Kad esam sasnieguši grēdas galu, un lejupceļš kļūst vēl akmeņaināks, Agris saka, lai skrienu tālāk viena. Viņu nomoka sāpes. Es arī nevarētu teikt, ka tādas nepazītu. Ļoti gribas ieraut kādu pretsāpju tableti, taču taupu to leģendārajai upes gultnei. Iededzu lampiņu un ceru, ka spēšu arī tās gaismā atrast atspēriena akmeņus. Ir grūtāk nekā pa dienu, taču mazāk liekas informācijas – redzu tikai to, kas degungalā. Dažreiz tas liek piebremzēt, lai paceltu skatu marķējuma meklējumos. Cenšos pārvietoties gana raiti, tādēļ ceļā nākas apsteigt vairākus skrējējus. Tālumā redzamas ugunis – tas būs kontrolpunkta ciemats. Spirinos tā virzienā, kā nu sanāk.
Ayagaures – te nevajadzētu ilgi aizkavēties. Piesēžu kopā ar Ediju un Laumas māsu. Kāds puisēns steidz pretī ar ēdiena šķīvi. Neesmu droša, vai gribās, bet, lai ļautu viņam justies noderīgam, ar smaidu un pateicību paņemu. Tā, kas mums te ir? Rīsi ar beigtiem putniem. Nu, esmu tādā stadijā, ka bez sašutuma izēdu rīsus, bet putnus atdodu Veipa kungam. Uzkodai – pretsāpju tablete, tagad taču drīkst, tuvojas Gultne. Nav ko daudz kavēties, ar savu atbalsta komandu tikšos finišā. Ceļš ved lēzeni uz augšu, pēc trases profila gan liekas, ka tam drīzāk vajadzētu iet uz leju, bet, cik nu var redzēt priekšā skrienošo lampiņas, tās jau atkal uziet varen augstu. Ai, nu neies tērēt savas emocijas uz kurnēšanu, esmu tam pārāk nogurusi, pie tam, jo garāks kāpiens, jo īsāka būs gaidāmā upes gultne. Gan jau viņa ir tik gara, cik ir, man tikai nav ne jausmas, neesmu tur skrējusi. Līdz finišam kādi 17km, trīs no tiem aiz pēdējā kontrolpunkta pa pilsētu, gan jau kāds pārītis pirms tā arī ir pieņemams skriešanai. Cik daudz gan tur varētu būt?
Beidzot lejupceļš – ļoti nepatīkams ar asām šķembām. Vai tā ir tā gultne? Diez vai. Gaidu ko ļaunāku. Lēkšoju lejup, ko nu tur taupīt, bet diez kāds ātrums tomēr nesanāk. Ceļš paliek lēzens, noklāts ar apaļiem akmeņiem, malās garas niedres. Ahā! Re, no kā es baidījos jau no paša sākuma. Tomēr liekas, ka te ir būts. Šķiet, pa šo upi gājām pretējā virzienā pagājušā gada murdziņa sākumposmā. Toreiz nekur nebija jāsteidzas, tādēļ nelikās nekas īpašs. Kaut kā cenšos atdarināt skriešanas kustības, pārvietojoties pa akmeņu jūru. Kustības it kā atbilst, bet ātruma gan nav. Neko mudīgāku par 8+ minūtēm izspiest nevaru. Lēnāk gan – lūdzu! Tomēr relaksētā čāpošanā gan nepāreju, pieņemu, ka to var nosaukt par mērķtiecīgu tipināšanu ar visai centīgu attieksmi. Tādā garā aptipinu vairākus skrējējus, šķiet, kopā šajā posmā pat kādus padsmit. Sāpes ir jau tikpat pierastas kā elpošana. Pats nomācošākais nav tas, ka cerība aiz katra nākošā līkuma ieraudzīt normālu ceļu tiek bezkaislīgi iemīta akmeņos, bet gan tas, ka priekšā neredz nekādas civilizācijas pazīmes, kas liecinātu par mērķa tuvošanos. Piekraste finiša rajonā ir blīvi apdzīvota, tādēļ priekšā kārotos redzēt kaut attālu pilsētas uguņu gaišumu un okeāna nojausmu, taču viss, ko varu saskatīt, ir melna kalnu siena, kas sakļaujas man apkārt. Esam kaut kādā sasodītā kanjonā, un ceļš no tā laikam izvīsies ārā tikai pēdējā brīdī. Akmeņi un tumsa. Sāpes un nogurums. Šķiet, tumšās sienas mani grib paturēt sevī mūžīgi. Vai kustos pietiekami ātri, lai iekļautos 24 stundās? Nekādi nespēju sarēķināt. Laikam balasēju uz naža asmens. Var paspēt, bet tikai pieliekot ko vairāk par gribēšanu. Kaut kas sāk pīkstēt mugursomā. Sasodīts, tas taču modinātājs, ko biju uzlikusi vakar uz 22:00, lai nenogulētu startu. Negribas stāties un vilkt ārā, beigsies taču kaut kad. Izcili pretīga melodija. Sakaunējusies apsteidzu pāris skrējējus. Varbūt akmeņi šņirkst tik skaļi, ka viņi to nedzird? Nu kā tad. Bet kāda viņiem darīšana, varbūt mani tas uzmundrina. Paiet 5 minūtes, bet pulkstenis nerimstas. Beidzot normāls ceļš un pat atbalstītāju pulciņš. Smaidīdama aizpīkstu viņiem garām. 10 minūtes, tas tiešām nebeigsies? Padodos un apstājos, lai izslēgtu. Akmeņainā grantene ir stipri skrienama, bet es vairs nejaudāju. Velkos uz nožēlojamām astoņarpus minūtēm. Paskrienu, paeju, paskrienu. Garlaicīgi, nevaru sagaidīt beigas. Labi, pilsētu redzu, bet kāpēc viņa nenāk tuvāk? Apsteidzu kādu trio, kas velkas vēl žēlīgāk kā es, mani, savukārt, apsteidz daudz mundrāki censoņi. Beidzot ceļš ieved betonētajā kanālā. Ak vai, tiešām tik maz jāskrien pa kanālu? Paldies, paldies, kā es ienīstu šo betonēto preteklību! Stāvas kāpnes un pēdējais kontrolpunkts – Parque Sur. Ko tik man tur nepiedāvā, pat šašlikus, nu paldies, man pietiks ar apelsīna gabaliņu. Tirinos tālāk, un – ka tevi jupis – jālien atpakaļ kanālā. It kā tikai trīs kilometri, un palikusi vēl pusstunda līdz maģiskajai 24h robežai. Vai es paspēšu? Vai atlikušie kilometri uzrādīti precīzi? Ja nu ir vairāk? Tipinu jau pavisam izmisusi, nu kāpēc ir tik grūti? Ārā no kanāla, pa labi iekšā pilsētā un atkal kanālā. Nu par ko? Kāpšana pa stāvajām trepēm liekas neiespējama, bet tie taču ir tikai daži pakāpieni. Atkal ārā. Kāda sieviete stāv trases malā un uzmundrina, ka finišs drīz būs redzams un dzirdams. Ne figas. Esmu atklātā vietā un neredzu expo. Nedzirdu arī neko. Kā tad tā? Piespiest sevi skriet ātrāk. Man taču jāpaspēj. Visbeidzot zīme, ka atlicis 1km. Arī galamērķis redzams. Tālu. Nu ko gan var žēloties, jāskrien taču pa gludu asfaltu! Kā var būt, ka nav spēka? Vai tiešām ne mazdrusciņas vairs? Pirms finiša gan saņemos un kāpinu tempu, lai labāk izskatītos. Arī matus izlaižu, lai finiša bilde glītāka. Vai tiešām – finiša pulkstenis rāda, ka ir vēl 5 minūtes! Veipa kungs sniedz mazo Latvijas karodziņu. Jūtos lieliski un ar smaidu līdz ausīm ieskrienu finišā! Ir! 23:55:53! Esmu finišējusi kā 399. Traks cipars, bet nožēlas nekādas. Esmu uzlabojusi savu finiša laiku par gandrīz 5 stundām, salīdzinot ar pirmo gadu. Varbūt nav adekvāti salīdzināt, jo distances nav 100% vienādas, taču domāju, tās ir visai līdzvērtīgas, un jūtos kā sasodīta uzvarētāja!
Finiša svētlaime, duša un lidosta. Jau pirmdienas rītā esmu darbā. Aiz loga ir prātam neaptverams aukstums, bet mani nodarbina tikai viens jautājums: ja šo ar visu nīkuļošanu var pieveikt 24 stundās, cik stundās ir iespējama pilnā 265km distance? Varbūt man pietiks drosmes to mēģināt vēlreiz?
Ja SKM bija sacensības, kas iezīmēja visnopietnāko gatavošanos kādam skrējienam līdz šim, tad gatavošanās periods TransGranCanaria (TGC) 64km bija līdz šim izaicinošākais un vairāk atgādināja nebeidzamus amerikāņu kalniņus jau kopš decembra sākuma, kad sāku just pirmās traumas pazīmes. Sākumā it kā zudis atsperīgums kājā pārvērtās ceļa sāpēs un beigās izrādījās samocīts hamstrings. Kad viens garais treniņš beidzās jau pie 4km, nāca sāpīgā atzīšanās, ka šoreiz izskriet caur sāpēm nevarēs. Bija tieši divi mēneši līdz TGC, un cīnījos ne tikai ar traumu, bet arī ar sevi, mēģinot atrast kaut kādu cerību ne tikai tikt līdz startam, bet arī finišēt. Viegli nebija, un brīžiem šķita, ka katru soli uz priekšu pavada divi atpakaļ. Vienā brīdī gan nonācu pie atklāsmes, ka spēšu gūt gandarījumu arī, aizbraucot uz Kanārijām atbalstīt citus, un tad izdevās šo visu epopeju ņemt krietni vieglāk un veselīgāk.
Janvārī hamstrings jau kļuva par dzīvotāju, taču prieks bija īss, jo gandrīz uzreiz ieskrēju nākamajā problēmā. Otra kāja bija acīmredzot apvainojusies par to, ka nākas pamatīgi kompensēt, un attapos ar sāpošu apakšstilbu. Tā kā kaulu plēve, tā kā soleus muskulis, googlējot varēja tikt arī līdz stresa lūzumam. To gan Džokers teica nedarīt, tāpēc vēru google ciet, paļāvos uz fizioterapeitu, vingroju un Supervaroņu treniņos regulāri atrādīju teipus dažādās krāsās un lokācijās. Mani pašu pārsteidza, ar kādu mieru (salīdzinot ar hamstringu) uztvēru šo traumu, lai arī līdz startam bija vēl mazāk laika. Biju sapratusi, ka grūtais, taču vajadzīgais, lēmums par dažiem izlaistiem treniņiem mani drīzāk dabūs uz starta līnijas, nekā bailes nebūt gatavai, sakost zobus un skriet līdz tas vairs nav iespējams. Neapskaudu gan Andri šajos brīžos, kad jau atkal tika nosūtīta ziņa, ka jāievieš korekcijas treniņplānā un jāmēģina atrast kāds cits veids, kā kaut cik nebūt sagatavoties.
Tomēr pat ar visu šo ņemšanos treniņprocess nebija pavisam draņķīgs un zemē metams. Biksti-Rīga koptreniņā izskrēju komfortablu PB pusmaratonā, Siguldā regulāri vācu augstummetrus un pašās pēdējās nedēļās pirms skrējiena aizvadīju nedaudz garākus, komfortablus skrējienus, kas viss deva pārliecību, ka noskriešu. Iespējams, vairāk uz svaigumu un emocijām, bet līdz galam tikšu.
Numurs iegūts, atliek tik tāds sīkums kā noskriet
Kanārijās kājai patika. Lai arī dažos treniņos vēl mazliet juta apakšstilbu, gan kāpšana Teidē, gan piecu stundu pārgājiens pa Mascas taku tika uztverts ar sajūsmu un kļuva tikai labāk. Dienas bija tik piepildītas un apkārt tik daudz jauna, ka varbūt vienkārši vairs nebija laika 24/7 domāt par katru sīkāko sajūtu apakšstilbā, un pēc laika tas vairs nebija jūtams. Vai arī svarīgāk bija izvairīties no grupā apkārt klīstošajiem baciļiem, kas veiksmīgi izdevās, un apakšstilbs palika otrajā plānā. Lai vai kā, veselība (beidzot) bija uzdevuma augstumos. Pēc pārbrauciena no Tenerifes uz Gran Canaria atpūtu nomainīja jau sacensību noskaņojums, taču ne expo apmeklējums, ne trases izpēte nespēja izsaukt satraukumu. Mērķis noskriet zem 8 stundām, cīnīties par vietu top 10 un censties iegūt 650 punktus tikai iepriecināja.
Vienīgais, kas neiepriecināja, bija laika prognoze. Mani gan tas skāra salīdzinoši maz, taču piektdienā, kad bija paredzēts starts maratona distancei, solīja lietu visu dienu. Ceturtdien, apskatot Roque Nublo un tuvumā esošo kāpumu uz Pico de las Nieves, secinājām, ka viens negants kāpums ir izlaists, atņemot apmēram 300 augstummetrus un 2km. Vakarā bijām knapi paguvuši saplānot atbalstu trasē Kristapam, Leldei un Andrim, kad atnāca ziņa no organizatoriem, ka maratona starts tiek pārcelts uz sestdienu. Pagāja mirklis, kamēr sapratām, cik ļoti tas visu sabojā, jo visa mūsu lielā kompānija skrien vienlaicīgi un būtībā arī visi paliek bez atbalsta. Izjuka skaistais plāns, ka Jānis Kūms aizvedīs visus 64km skrējējus uz startu un pēc tam atbalstīs trasē. Nāksies vien tikt galā pašiem, jo nevarēja arī paļauties uz tiem dažiem 125km skrējējiem un viņu atbalsta komandām, ka sanāks būt kontrolpunktos apmēram vienā laikā. Nelāga situācija, taču dusmoties vai pārdzīvot jēgas nebija. Darījām, ko varējām, radoši steidzām gādāt trūkstošo obligāto ekipējumu un krājām spēkus.
Pienāca piektdienas vakars. Kad Andris aizbrauca uz startu, sajutu pirmo kārtīgo satraukuma vilni, jo tad beidzot bija skaidrs, ka nu gan viss sākas. Noskatījāmies starta tiešraidi un devāmies pāris stundas pagulēt.
Sestdiena. 5:00. Modinātājs. Vispirms ar prieku noskaidroju, ka Andris cīnās par augstām vietām, tikai tad sāku ģērbties un gatavoties braukšanai uz startu. Prieks gan ir īss – pēkšņi Lelde paziņo, ka Andris stāšoties ārā Artenarā. Tas izsit no sliedēm, taču cenšamies situāciju risināt. Andris ir gatavs palīdzēt trasē, līdz ar to uz 64km startu Artenarā braucam ar mūsu mašīnu, nevis Ģirta auto, kā sākumā bija paredzēts. Par stūrēšanu esmu priecīga, jo tādā veidā esmu pieradusi noskaņoties sacensībām, tāpēc šīs izmaiņas galu galā nospēlē man par labu.
64km skrējēji pirms starta un Džokers. Trūkst tikai Ģirta
Ceļš uz startu ir veiksmīgs – aizbraucam bez sastrēgumiem, atrodam parkinga vietu, un man izdodas izstāvēt tualetes rindu pārsteidzoši ātri. Kamēr puiši vēl gaida, atrodu Andri, kuram atdodu daļu želeju, pretī saņemot pēdējos padomus un norādījumus. Drīz arī tiek atvērti starta koridori, un ieņemu vietu pirmajā, kas ir skumīgi tukšs, salīdzinot ar pārējiem. Nebūtu jau nekāda vaina, ja vien ārā nebūtu knapi +6°C, es nestāvētu plāni saģērbusies un neiebilstu pret bara siltumu. Drīz vien gan koridorus apvieno, un ultratakas video varu uztaisīt jau siltākos apstākļos.
Gandrīz nevar pateikt, ka šajā brīdī ir diezgan vēsi
Līdz startam ir palikušas vien pāris minūtes, bet joprojām nekāda satraukuma. Nav pat sajūtas, ka vajadzētu uztraukties par traumām, lai gan pēdējā treniņā bija jūtams neliels diskomforts un kājas bija smagākas kā gribētos. Priecājos, ka par spīti visam stāvu uz starta līnijas un nejūtu šaubas par finiša sasniegšanu. Tā ir sasodīti laba sajūta, it īpaši, kad vēl nemaz ne tik sen nebiju droša, ka šāds brīdis vispār pienāks, un ar šādām pozitīvām emocijām arī dodos trasē.
Lai arī distance sākas ar kāpumu, kilometri paiet ātri, esmu atradusi ritmu un jūtos labi. Nemaz neesmu pārsteigta, ka drīz vien mani apsteidz Ruben, taču to, ka vēl pirms pirmā kāpuma beigām mani noķers arī Dāvis, gan negaidīju. Nevaru saprast, vai neesmu iesākusi par mierīgu, bet apgriezienus neuzņemu, un tā arī kopā aizskrienam līdz pirmajam KP Tejeda, kur ierodos pāris minūtes pirms plānotā laika.
Pirmajā brīdī KP mazliet apmulstu, jo liekas, ka tur valda haoss, un uzpildīt ūdeni prasa vairāk laika kā gribētos, jo cilvēku daudz, bet trauki vien divi. KP gan ir noķerts arī Ruben, un mēģinu izmantot izdevību aizlaisties no puišiem, jo gribas skriet vienai un savā ritmā. Nākamā kāpuma sākumā Ruben vēl turpat netālu ir, bet drīz vien jau esmu atrāvusies un sparīgi kāpju augšup, apsteidzot daudzus citus. Atkal un atkal nopriecājos, ka nūjas ir īsu kāju labākais draugs, jo tik raiti augšā vēl nekad nav gājis, un nav ne miņas no hamstringu vilkšanas vai muguras sāpēm, ar ko biju saskārusies kāpumos iepriekš.
Roque Nublo atbilst savam nosaukumam
Dienas pirmā daļa ir samērā apmākusies un mitra, klajākās vietās vējā ir vēsi pat ar visu aktīvo kustēšanos. Kilometri gan pazūd ātri, un tuvojos fotopunktam jeb Roque Nublo. Iespaidīgais akmens atbilst nosaukumam un ir pazudis mākonī, kas atvieglo šī posma veikšanu, jo nav ne mazākā vilinājuma novērsties no Liepājas mola cienīgā seguma. Neilgo posmu paveicu ar veseliem ceļiem un drīz esmu atpakaļ uz skrienamas takas, kas ved El Garañon virzienā. Zinu, ka daudz nav palicis līdz KP satikšu Andri, un tas mudina kustēties raitāk. Vispirms tik jāpārskrien pāri dambim, kas vairāk atgādina lielu peļķi, taču veiksmīgi tieku cauri sausām kājām.
Arī El Garañon ierodos pirms grafika. Ir liels prieks ieraudzīt Andri, un es patiesi novērtēju, ka pēc izstāšanās viņš ir gatavs atbalstīt pārējos. Uzzinu, ka pie Roque Nublo biju 31. vietā, kas nav gluži tas, kas plānots, taču pagaidām nesatraucos, jo sajūtas ir lieliskas un varu paspiest vēl. Tieku pie kolas un apelsīniem, neatsakos arī no putu ruļļa. Pie ūdens uzpildes gan atkal pazaudēju vairāk laika kā vajadzīgs, jo no brīvprātīgajiem nesapratu, ka ūdens ir ārpus šķūņa un velti cenšos to atrast iekšpusē.
Noskrējiens no El Garañon uz Tunte
KP pametu labā noskaņojumā. Drīz esmu mainītajā trases posmā, ko izstaigājām jau iepriekš, un apmierināta secinu, ka tie trases posmi, ko apskatē atzinu par skrienamiem, lielā mērā arī tiek pavadīti skrienot. Trasi kopš ceturtdienas ir papildinājuši dubļi un vairākas tērcītes, taču ar visu manevrēšanu starp peļķēm un akmeņiem uz priekšu kustos, manuprāt, raiti, un drīz pienāk brīdis, kad nūjas tiek ieliktas somā, jo trases profils ir uzņēmis kursu uz leju. Sākumā noskrējiens grūtības nesagādā, taču nav tālu līdz tehniskākai serpentīna daļai, kas ātri iezīmē manas vājās vietas. Visa uzmanība ir uz akmeņiem zem kājām un ātrums nekāds. Dažus gan pat apdzenu, un vien retais skrien ātrāk par mani, tā ka nejūtos arī tik slikti. Visbeidzot redzams serpentīna gals un asfaltētais ceļš, kam jāpārskrien pāri, un man izliekas, ka kāds mani sauc. Apkārt skatīties gan vēl ir pārāk bīstami, tomēr jau drīz esmu uz asfalta un ieraugu, ka saucējs ir neviens cits kā Andris. Tas ir pavisam negaidīts pārsteigums, un pārdesmit kopā noskrietajos metros uzzinu, ka līdz KP nav daudz, esmu jau labākā pozīcijā, un netālu priekšā ir vairākas konkurentes, ko noķert un apdzīt. Ar jaunu sparu un motivāciju paveicu atlikušo noskrējienu līdz Tunte, kas jau vairāk atbilst manai gaumei, tomēr tāpat pamanos padot dažas piespēles ar nelieliem akmeņiem potītēm un kādu reizi tās arī pagriezt. Par laimi, nekādu jūtamu seku tam nav.
Akmeņi… Akmeņi visur
Drīz akmeņu taka pāriet asfaltā. Noskrējiens tāpat ir stāvs, tāpēc nedaudz sevi bremzēju un drīz ieraugu baznīcu un tai blakus arī 3. KP Tunte. Grafiks tiek pildīts ar uzviju, ierodoties vairāk kā 20 minūtes ātrāk, kas pārsvarā ir uz mainītās trases rēķina. Skrienot biju centusies izdomāt visu, ko vajag KP izdarīt, tomēr izdomātais paliek otrajā plānā, kad pavisam negaidīti sev priekšā ieraugu Andri. Tā ir jau trešā reize, kas ir precīzi par trim reizēm vairāk, kā vispār biju cerējusi iegūt kādu atbalstu trasē. Džokers lieliski supportē, pie visa tieku bez prasīšanas. Kamēr dzeru kolu un tieku pie izrullētiem hamstringiem, uzzinu, ka esmu 24. vietā, kas skan jau krietni labāk. Jācīnās tālāk! Uzpildu pudeles, paķeru kādu apelsīnu, gabalu aiz KP mani vēl pavada un uzmundrina Andris, esmu tik noskaņota pēdējiem 30km, ka tikai pārsimts metrus vēlāk saprotu, ka KP satiktais un pasveicinātais Spaidijs nozīmē vien to, ka arī viņam skrējiens beidzies ar DNF.
Vien atgriežoties Latvijā, no ģimenes uzzinu, ka apmēram šeit mans telefons bija sācis dzīvot savu dzīvi un uz nebēdu zvanījis gan vecākiem, gan māsai. Viņiem gan atšķiras viedokļi par to, vai pēc dzirdētajiem trokšņiem esmu kāpusi kalnā vai skrējusi no tā lejā, un taisnība ir abiem, jo pa to laiku biju paspējusi darīt abus un vēl pabūt KP. Drīz gan telefonam apnīk, un ģimene var sekot līdzi lieki netraucēta, jo runāt tāpat neesmu gribējusi.
Trasē ir pavadītas vairāk kā četras stundas, un vairs nav ne miņas no mākoņiem, ir saulains un silts. Neapstājoties kāpju augšup. Lai arī kāpums nav nedz garš, nedz sarežģīts, kājas vairs nav svaigas, un lielākā motivācija ir priekšā esošie dalībnieki, ko vajag apdzīt. Prieks ir par katru apsteigto zaļo numuru, taču aiz muguras atstātie zilie 125km numuri nekādu gandarījumu nedod.
Drīz kāpumu nomaina noskrējiens. Sākumā veicas labi, un strauji tuvojos priekšā esošai skrējējai. Kad esmu tieši aiz muguras, šī tik pamet skatu atpakaļ un kāpina tempu. Viņai noskrējiens padodas labāk, taču nekur tālu atrauties viņai nesanāk, un pēc pāris minūtēm jau atkal esmu aiz muguras. Tad viņa atkal uzskrien ātrāk, lai pēc brīža atkal būtu panākta. Nesaprotu, kāpēc viņa visu laiku neskrien tik ātri, ja reiz viņai tik viegli tas sanāk. Es tur veikla nejūtos, kaut kā ķepurojos lejā un cīnos ar tulznām un akmeņiem, taču apņemos meiteni prom nelaist un sekot viņas trajektorijai. Nav nekādu šaubu, ka tuvojamies dienvidiem, jo ir pamatīgs cepiens, un seja deg tikpat ļoti cik pēdas. Te noderētu SPF krēms vai vismaz cepure. Varētu sapņot arī par KP un aukstu ūdeni, bet nedrīkst novērst uzmanību.
Ceļā uz Ayagaures
Tiekam līdz asfaltam, kas vēsta par Ayagaures tuvumu, un piespiežu sevi skriet arī pret kalnu, kas vairāk ir tāds švaks Siguldas serpentīns, līdz ar to – nekāda iemesla pāriet soļos. Pēc sajūtām pārkarsusi ierodos Ayagaures KP, kur cenšos operatīvi nomazgāt seju, padzert kolu un izpurināt akmeņus no apaviem. Liekas, ka varētu būt kādi +30°C, bet noteikti tik karsts nav. Kamēr laistos ar ūdeni, sprīža attālumā no sejas uz milzu pannām tiek gatavoti rīsi, un no tā aromāta karstumā vēders griežas vien. Uzpildu pudeles un bēgu prom.
Sākas pēdējais kāpums šajās sacensībās. Tas ir vēl īsāks par iepriekšējiem, vien 2km ar astīti un būtībā pilnībā skrienams, bet esmu izcepta un spēju tikai kāpt. Priekšā ir meitene, kas skrien un attālinās no manis, un es apzinos, ka skrienot šīs mokas ātrāk beigtos, taču tik un tā nespēju sevi piespiest skriet. Ir grūti, karsti, un es neiebilstu pret mākoņiem un ēnu. Lai nejustos pavisam nožēlojami, lieku sev pārvietoties ātrāk par citiem kāpējiem. Izdodas.
Uzsākot pēdējo noskrējienu
Beidzot esmu augšā, un ir skaidrs, ka līdz finišam būs tikai uz leju. Nolieku nost nūjas, un esmu gatava pēdējam noskrējienam. Vismaz man tā liekas. Akmeņainais noskrējiens ir briesmīgs, un es smilkstēdama kārpos lejā, jo katrs neveiklāks solis uz kustīga akmens sāp. Kad taka kļūst jau līdzenāka un pāriet izžuvušā upes gultnē, parādās naiva cerība, ka kļūs labāk, bet tā nenotiek un viss joprojām ir vienos akmeņos. Lielāki akmeņi ir stabilāki un rada mazāku diskomfortu, bet to nav daudz un trāpīt soli precīzi uz tiem nu jau ir diezgan liels izaicinājums. Skriešana mijas ar iešanas pārtraukumiem, dusmojos uz akmeņiem un sevi un ilgojos pēc mīkstām meža takām. Emocijas dzen uz priekšu, tomēr ir sasodīti karsti, un vien retā vietā uz īsu brīdi ir ēna. Šis pavisam noteikti ir trases depresīvākais posms, un tā dēļ jau tagad nekārojas atgriezties TGC.
Klausu Džokera padomam un kritiski uztveru līdzjutēju, brīvprātīgo un izkārtņu versijas par atlikušajiem kilometriem. Lai gan joprojām esmu soli priekšā savam grafikam, neesmu līdz galam pārliecināta, ka izdosies iekļauties 8 stundās. Stāstu sev, ka viss ir galvā, te visiem ir grūti un vajag tik skriet uz priekšu. Atgādinu, ka man nevienā brīdī nav sāpējusi kāja, kas vien ir svinēšanas vērts, lai tik kaut kā novērstu domas no bedres, kur esmu iekritusi. Tā nu neatslābstu, strādāju, dusmojos, ar milzu gandarījumu gandrīz kā stāvošu apdzenu meiteni, kas pēc Ayagaures bija skrējusi kāpumā, nedaudz atžirgstu papildus dzirdināšanas punktā 7km pirms finiša, kas viss kopā dod nelielu otrās elpas atblāzmu, un noskrienu pāris labus kilometrus. Kad upe kļūst par ceļu, izdodas divi kilometri uz 5min/km, jau ir redzama pilsēta, un tad… tad mani noķer karstums.
Upes gultne kļuvusi par ceļu, bet prieks par to nosacīts
Liekas, ka, turpinot skriet šādā tempā, diez ko labi šis pasākums nebeigtos. Jūtos un laikam arī esmu pārkarsusi. Lai arī nav nekādu diskusiju par to, vai šeit ir jāskrien, es eju. Gabalu eju, atkal skrienu. Šādi tieku līdz kanālam, kur mani panāk viens iepriekš apdzīts puisis. Laižu viņu garām, bet šis pāriet soļos un saka, ka ir jāskrien. Es esot stiprāka, un man ir jāfinišē pirms viņa. Mirkli pretojos, bet uz to brīdi nelabums ir mazliet pārgājis, un mēģinām skriet kopā. Kanāls ir pārsteidzoši ērti skrienams, un tiekam līdz pēdējam KP Parque Sur. Sākumā biju domājusi, ka šajā punktā vispār nestāšos, jo varētu taču paciesties pēdējās 20 minūtes līdz finišam, tomēr sajūta ir tik draņķīga, ka izbaudu auksto ūdeni uz sejas un uzpildu arī pudeli.
Turpinām skriet uz finišu. Satieku gan Spaidiju, gan Spaidija atbalsta komandu, gabaliņu pirms finiša paskrienu garām arī Zanei. Lai arī neiztiekam bez iešanas pauzēm, kad skrienam, tad darām to ātri un sarunās ir vieglāk aizmirst par karstumu un nelabumu. Noskaidroju, ka puisis ir no Portugāles un viņam vislabāk padodas tehniski noskrējieni, ko galīgi nevarētu teikt par mani. Viņš domāja, ka ir bijis Lietuvā, bet pēc īsas Baltijas valstu ģeogrāfijas stundas izrādījās, ka tā tomēr bija Latvija. Rīga esot skaista, viņš ir apmeklējis daudzus muzejus, taču diez vai motivēju viņu tur atgriezties pastāstot, ka pašlaik tur ir -20°C un augstākais paugurs vien 300m virs jūras. Pļāpājot jau ir redzama finiša arka, un esmu bezgala pateicīga portugālim par kompāniju, bez viņa šis posms būtu krietni skumīgāks un diez vai iekļautos 20 minūtēs.
Vēl pēdējais pagrieziens uz finišu, un puisis uzsit pa plecu un saka “go get it”. Divreiz viņam tas nav jāsaka, un sāku paātrināties ar cerību, ka pietiks spēka līdz finišam. Pie barjerām jau stāv Andris, paņemu karogu, atlicis tikai sarkanais paklājs un emocijām bagāts finišs. Viss. 7:38:38.
Finiša smaids pasaka visu
Es to izdarīju! Es finišēju sacensībās, par kuru startu biju šaubījusies vien pāris nedēļas iepriekš, iekļāvos laika plānā un arī iegūtā 17. vieta starp sievietēm (142. kopvērtējumā) mani pilnībā apmierina, ņemot vērā šī brīža formu. Jūtos uzvarējusi visus šķēršļus, ko satiku pa ceļam līdz finiša līnijai, un tā ir sasodīti laba sajūta. Grūti iedomāties vērtīgāku pieredzi un ko labāku, lai gūtu pārliecību par sevi un gaidāmo sezonu. Lai kas arī notiks, es būšu gatava cīnīties. Par spīti sākotnējam riebumam, arī akmeņus būšu gatava redzēt jau maijā Spānijā.
Viens gan nav cīnītājs. Aiz šī stāsta ar laimīgām beigām stāv liela atbalsta komanda, kas palīdzēja man kļūt stiprākai, priecājās par panākumiem, bija blakus un uzmundrināja, kad lietas nenotika pēc plāna. Sirsnīgs paldies jums!
Šajā ziemā biju nolēmis trenēties citādāk, tāpēc arī mērķi ir (tika) izvirzīti atšķirīgi. Kā viens no pirmajiem vasaras starpsezonas mērķiem bija atrādīšanās taku skriešanas sacensībās ārpus Latvijas. Pēc aptuveni 3 mēnešu gatavošanās izvēle par labu krita Transgrancanaria pasākumam (125km distance ir arī UTWTposms), kurā nolēmu startēt maratona distancē. Šai izvēlei bija daudzi plusi (laikapstākļi uz salas, lielais daudzums latviešu, kas startē kādā no distancēm, sacensību rangs, Andreja Jesko iespētais iepriekšējā gadā, utml.) un pavisam maz mīnusu (maratona distance ved pārsvarā lejā no kalna).
Dzīvošanai un transportam uz salas izvēlējos kooperēties ar #supervaroņiem, tāpēc par to man vispār nebija jāiespringst, jo es uz sacensībām ierados praktiski pēdējais no latviešiem (tikai 1,5 dienu pirms gaidāmā starta).
Trešdienas vakarā, pēc ielidošanas, izskrējām Latvijas kontūru Maspalomas ielās, ceturtdiena tika veltīta sacensību EXPO apmeklējumam un nelielai trases izpētei starta rajonā (Roque Nublo un Pico de las Nieves).
Ar numuriem un gatavi startēt!
Pēc trases izpētes nācās secināt, ka organizatori ir saīsinājuši distanci par ~2km un noņēmuši 300 augstuma metrus. Līdz ar to maratona distance paliek par ~40km ar ļoti ātri startu, jo praktiski uzreiz jāskrien uz leju līdz pirmajam kontrolpunktam Tuntē. Pēc šīs dienas aktivitātēm un iepriekšējās dienas garā pārlidojuma īsti nejutos gatavs startēt piektdienas rītā. Māte daba laikam to saprata, un maratona distances starts vētras dēļ, kas valdīja Kanāriju salās, tika pārcelts uz sestdienas rītu. Man tas ļoti labi derēja, jo ieguvu extra dienu nelielai atelpai, bet līdz ar visu šo uzreiz nojuka viss atbalsta plāns 125km un 64km skrējējiem, kā arī transportēšanās uz starta vietām. Ātri un efektīvi noreaģēja #supervaroņu grupas līderis Andris, kurš visu pārplānoja, un galu galā visi bija apmierināti.
Sestdienas rītā bija jāceļas diezgan agri, jo starts 8:00 no rīta, līdz starta vietai 1,5h brauciens kalnā, izbraukšana no dzīvošanas vietas, lai savāktu pārējos censoņus 5:30, līdz ar to modinātājs zvana 4:45. Labi, ka 125km skrējēji jau ir trasē un 64km startē 9:00, bet ar tālāku braucienu uz startu. Līdz ar to visi, kuriem jāskrien, ir nomodā un neviens nav lieki jātraucē.
Diezgan veiksmīgi visus savācam (Signis, Lelde, Kristaps un Zane), auto stūri nododu Sigņa rokās un dodamies (rāpjamies) kalnos ar mūsu mazo īres opelīti. Gāja smagi (opelītim), bet veiksmīgi, kā plānots, nonākam starta vietā (Garanon kempingā), temperatūra nedaudz virs nulles un migla – sākums būs interesants. Vēl nedaudz papļāpājam un esam gatavi iesildīties, un pēc tam jau arī startēt. Sajūtas kopumā ir diezgan labas, skrējiena plāns arī ir tapis jau iepriekš, līdz ar to ir tikai jāskrien.
Opelīša komanda gatava startam.
Ņemot vērā ITRA rangu, esmu izlikts ar 25. numuru starp vīriem, tāpēc startēt varu no elites koridora. Apkārt vairāki pazīstami džeki, kuriem ITRA rangs un ātrums takās ir krietni lielāks nekā man, tāpēc galvenais startā nepārķert tempu un pieturēties pie plāna. Izvirzītais mērķis pirms starta ir 3h20min, un finišēt augstākā vietā nekā esmu izlikts.
Starts pacilājošs, jo tiek atskaņota Transgrancanaria himna ar visu dzejoļa nolasījumu, kas iedod pēdējo sitienu, lai varētu skriet. Starts gan drusku aizkavējas, jo organizatori nolēmuši sagaidīt 125km pirmos divus līderus kontrolpunktā, bet tās ir tikai 2min un 8:02 tiek dots starts.
Mēģinu virzīties tuvāk elites koridora priekšgalam.
Sākums distancei ātrs un bez ievērojamiem kāpumiem, izvēlos savu upuri ar kuru turēties kopā (Danilson Silva Pereira), ņemot vērā viņa pēdējo gadu šīs distances rezultātus (~3h20min), tāpēc skrienu komfortablā tempā un pēc pirmā nelielā kāpumu esmu ~10. vietā kopā ar visiem līderiem. Sākoties pirmajam garajam noskrējienam uz pirmo kontrolpunktu (Tunte), nedaudz zaudēju priekšā esošajiem, bet stabili atraujos no tiem, kas līdz šim skrēja aiz manis. Viss iet kā pēc plāna, turos līderu grupas pašā aizmugurē, pieļaujot iespēju, ka kāds no priekšā skrienošajiem aizskries, bet tas mani nesatrauc. Laiks un kilometri skrien diezgan ātri, un pirmie 8km noskrieti zem 35′, zinot, ka līdz kontrolpunktam atlikuši vairs tikai nepilni 2,5km oriģināli plānoto 4,5km vietā dēļ izmainīta starta, ir skaidrs, ka plānotajam laika grafikam būšu ievērojami priekšā.
Pirms pirmā noskrējiena.
Pirmā noskrējiena laikā
Turpinu skriet diezgan mierīgi, bet varbūt nedaudz par agresīvu priekš distances sākuma, jo sāk likties, ka priekšā esošie nedaudz bremzē, tāpēc nolemju veikt apdzīšanas manevru pa takas iekšmalu… gar acīm melns, smilšu garša mutē, nenormāli sāp labās kājas īkšķis, kreisais ceļgals un labā roka. Esmu noskrējienā (ātrums 3:40min/km) aizķēris akmeni un iznīcinājis savu plānoto skrējienu, praktiski aiz sāpēm raudiens nāk, bet pārsteidza tas, ka neviens no TOP džekiem man nepaprasīja vai man viss ir kārtībā (laikam tāpēc, ka maratons vēl skaitās ātrā distance, salīdzinot ar ultru). Kamēr es tur mēģinu saprast, kas ar mani notika, tikmēr visi jau sen gabalā un garām sāk skriet tie, no kuriem biju atrāvies. Vienīgais, kas apprasās vai viss ir OK, ir japānis (finišā 7. vieta), kuram atbildu, ka līdz kontrolpunktam tikšu. Paiet ļoti gara 1,5′, kad domāju ko darīt, nomazgāju nedaudz seju un sabrāztās rokas ar ūdeni. Bļāviens, nu ne jau es atlidoju uz Kanāriju salām noiet no trases pēc 8,5km. Nolemju, ka mēģināšu tikt līdz finišam. Mēģinu sākt skriet, bet katrs solis ļoti sāpīgs, tiklīdz tiek uzlikta slodze uz labās kājas īkšķa vai apavs pieskaras nagam. Mēģinu kustēties uz priekšu, lēnām sāku saprast kā skriet, lai tas būtu mazāk sāpīgi, bet tas automātiski nozīmē papildus slodzi uz kreisās kājas ikru. Garām laikam paskrēja 2 vai 3 džeki, bet dzirdu, ka strauji tuvojas vēl kāds bariņš, acīmredzot esmu krietni lēnāks kā pārējie, jo tā arī visā atlikušajā distancē nenoskrēju vairāk nevienu kilometru ātrāk par 4:35min/km!
Tuvojoties kontrolpunktam Tuntē, vēl pamanos aizskriet pa nepareizo ielu, zaudējot vēl kādas 40″ un noskrienot liekus 200m. Kontrolpunktu esmu sasniedzis 16. vietā, 13,5′ ātrāk nekā biju plānojis, līdz ar to galvā kalkulēju, ka finiša rezultāts varēja būt uz 3h05min, bet skaidrs, ka nebūs ne tuvu, jo kustos daudz lēnāk nekā trase un mans sadauzītais ķermenis ļauj.
Nākamais kontrolpunkts Ayagaures pēc 12,5km, kura laikā ir jāveic viens 400m kāpums, pēc kura atkal seko noskrējiens. Kontrolpunktā man neko nevajag, noskaloju vēlreiz rokas, seju un ceļgalu ar ūdeni un turpinu distanci kopā ar kādiem 3-4 džekiem, kuri kustas nedaudz ātrāk taisnajos posmos, bet, sākoties lielajam kāpumam, es visu laiku skrienu, kamēr citi pāriet soļos, vismaz viens rezultāts ziemas treniņiem Grīziņkalnā, Biķerniekos un Siguldā – varu mierīgi skriet kalnā. Kāpumā pat nedaudz tuvojos priekšā esošajiem, bet tāpat katrs solis nāk ar milzu piepūli un sāpēm, tāpēc nolemju izkratīt akmeņus no apaviem, kuri tur jau danco kādus 10km (iespējams no kritiena). Tiekot augšā kalnā ir nedaudz līdzenāks posms, kur visi mani sabiedrotie aizskrien un, sākoties noskrējienam, garām palido maratona distances sieviešu līdere (itāliete), cenšos viņai turēt līdzi, bet diemžēl nevaru tā skriet, jo īkšķis to neļauj. Piebremzēju, lai atgūtu savu ritmu, bet, kurš tev dos atpūsties, klāt ir arī otrā sieviete (francūziete), kuru pavada vēl 2 džeki – viens pa priekšu, tīrot ceļu no 30km skrējējiem, otrs no aizmugures, pieskatot, lai negadās kāds lieks kritiens. Šim trio gan man izdodas iesēsties astē un šādā pavadījumā praktiski noskrienam visu noskrējienu līdz Ayagaures. Paskatos pulkstenī – hm, joprojām esmu priekšā plānotajam kontrollaikam (-4min), bet, izrēķinot starplaiku no Tuntes, skaidrs, ka šo etapu esmu veicis 10′ lēnāk, kā oriģinālajā plānā, līdz ar to ir skaidrs, ka 3h20min nebūs, vismaz ne šādi klibojot uz priekšu.
Noskrējiens uz Ayagaures.
Priekšā priekšpēdējais kontrolopunkts Parque Sur pirms paša finiša, kura laikā jāveic 14km un jāpaceļ 250m augstuma metri. Labi, ka pēc kontrolpunkta atkal iet uz augšu, jo to visu varu uzskriet, un priekšā esošie konkurenti īpaši neaizbēg no manis. Šajā kāpumā no aizmugures uzbļauj Kristaps, kurš solās, ka mani noķers, ja turpināšu slinkot. Motivācija īsam brīdim ir rokā, un cenšos kustēties raitāk, tas izdodas tikai pāris kilometrus, līdz sākas pēdējais noskrējiens, pēc kura seko izdaudzinātā upes gultne ar oļu akmeņiem.
Pēdējais noskrējiens uz oļu upes gultni.
Jāatzīst, ka šim pavērsienam es nebiju gatavs un vienkārši klunkurēju uz priekšu. Daudz problēmas radīja lēnāk skrienošie 30km un 17km distances skrējēji, jo tie skrēja pa labāko trajektoriju, kur tomēr upes gultnē ir ieskrieta taka, bet lai tos visus apdzītu regulāri jānokāpj no takas un jāskrien pa daudz vairāk kustīgo oļu segumu. Visa šī rezultātā ļoti piedzenu kreiso ikru (to tā arī biju plānojis, jo centos atslogot labo kāju). Upes gultnē beidzot mani panāk arī Kristaps, nedaudz uzčatojam, bet viņš skrien nedaudz ātrāk, līdz ar to turpmākos 4-5km redzu Kristapu sev priekšā. Izejot no upes gultnes un sākoties ceļam, atgūstu kaut nedaudz ātrumu un 2km noskrienu ātrāk par 10′. Diemžēl tas arī bija viss. Sasniedzu Parque Sur kontrolpunktu 13′ lēnāk nekā oriģinālajā plānā un 9′ lēnāk, lai izskrietu 3h20min. Šodien nebūs!
Upes gultne beigās pārvēršas pa ceļu.
Tā kā līdz finišam atlikuši vairs tikai nedaudz vairāk kā 3km, tad skaidrs, ka līdz finišam tikšu, bet tas man prasīja vēl veselas 20′ (oriģinālajā plānā arī biju ielicis 20′), bet skaidrs, ka šeit ir jāskrien un jāskrien ļoti ātri, ja var paskriet, jo pārsvarā ir asfalta/bruģa segums ar pāris reižu iekāpšanu/izkāpšanu sausās upes gultnē, kuras pamatā ir akmens plāksnes.
Cenšos izdzīvot līdz finišam.
Tā kā esmu zaudējis savu cīņu jau krietni iepriekš, tad īpašas motivācijas skriet nav un šos pēdējos kilometrus vienkārši pieveicu. Ieskrienot finišā īsta gandarījuma un sajūsmas arī nav, jo finiša laiks ir 3h30min, finiša vieta 26. (absolūti) un 24. starp vīriem (viena vieta augstāk kā mans izliktais numurs). Ķermenis sāp, bet vismaz aukstie apelsīni, coca-cola un aliņš atgriež dzīvību. Saņemamies un ar Kristapu aizejam uz dušu, lai pēcāk saņemtu masāžu (ja to paijāšanu var saukt pa masāžu), un gaidām pārējos censoņus finišā. Šeit visam norauju kārtīgu finiša sajūtu, jo skatos, kā finišē daudz un dažādi skrējēji, kuru mērķis ir sasniegt finišu nevis konkrēts rezultāts. Komentētājs uzmundrina gandrīz visus finišētājus un dod pieci, tas tik tiešām ir forši! Plusā mūzika un fani, kas gaida savējos finišā, tas ir tas, ko es gribēju piedzīvot savā finišā, bet pats nolēmu sava finiša ballīti noignorēt.
Visa šī pasākuma pēcgarša tomēr ir iezagusies, tāpat ir skaidrs, ka uz šīs salas vēl atgriezīšos, lai izrēķinātos vismaz ar maratona distanci. Skrējiena laikā iemācījos vēl pāris lietas, līdz ar to esmu uzaudzējis (kaut nedaudz) trail skrējienu pieredzi, piemēram, šāda tipa skrējienā, kur lielākoties jāskrien no kalna uz leju, nedrīkst teipot potītes, jo teips noskrējienos “piekūst” zeķei un apavā staigā kopā, līdz ar to veidojas tulznas uz papēžiem vai, piemēram, to, ka jāpievērš īpaša uzmanība somas pareizai sakrāmēšanai, lai tā būtu vienmērīgi izlīdzsvarota.
Skaidrs ir arī tas, ka varu labāk un ātrāk, atliek turpināt gatavoties un strādāt treniņos, jo sezona vēl pat īsti nav sākusies un vieta izaugsmei ir pietiekoši liela! Tiekamies takās, jo StirnuBuks sezona arī vairs nav aiz kalniem!
Kanāriju salas ir foršas!
Transgrancanaria maratona distances ekipējums un sagatavošanās:
dzeršanas sistēma – Inov-8 Race ultra ar 1.0l rezervuāru un 0.5l mīksto pudeli(OSveikals);
sporta uzturs – Isostar želejas Endurance B.C.A.A. un Energy Booster Antioxidant (ik pēc 25′ – miksējot apēdu 6, nevis 8, kā biju plānojis), 1.0l rezervuārā Isostar long energy dzēriens, 4 želejas marmelādes (Isostar Latvija);
Šis stāsts būs par to, kāpēc mani Tenerifē „Intersport” jau sveicina, un kāpēc tur nevar atrast 46. izmēra Salomon Sense Ride.
Viss stāsts sākās ar pieteikšanos Advanced Gran Canaria skrējienam un laicīgu gatavošanos, tai skaitā apavu izvēli. Nojaušot, ka būs jāskrien pa klintīm, akmeņiem, asfaltu un nedaudz pa tradicionālām takām, secinu, ka manā „čību parkā” ir robi.
*Nike Lunarfly Plus 3 Trial: sen jau pensijā un pat vairs nezinu kur atrodas;
*Karrimor Tempo Trail: mēsli un der tik zāles pļaušanai;
*Salomon Speedcross III: tuvu pensijai + pa cieto segumu galīgi neder;
*Asics GEL Fuji Runnegade: iespējams, ka man ir par mazu;
*Adidas kanadia 8 tr: pirkti uz CET 114km kā maiņas apavi, bet laikam 1/2 izmēru pa mazu, pagaidām reālākā opcija;
*Nike Zoom Wildhorse GTX: pēdējais pirkums par saldu ciparu ar domu skriet ziemas slapjdraņķī. Pēc 2 treniņiem likās pa cietu un jutu celi. Laikam akmeņiem nederēs + GTX (mēs tak’ braucam uz siltajām zemēm!!!);
*Nike Zoom Pegasus 34: Nopirku komplektā ar Wildhorse. Tipa, lai vasarai jaunas + nevarēju sagaidīt Asics GT2000 5 saldu (normālu) ciparu Elkorā. Tā nu sāku ar šīm skriet pa ziemu, kad uzsalis un baigi iepatikās. Tulznu nav, ceļi (tie kas divi) priecīgi.
Teorētiski viss skrējiens pa akmeņiem, klintīm un asfaltu. Un siltajās zemēs lietus reti līst (tā es domāju pirms aizbraucu uz tām salām). Maukšu ar asfalta kedām (Nike Zoom Pegasus 34), un pat nepaņēmu līdz backup variantu.
Esot jau ceļā, painformēju KP par manām kedām, uz ko baigo uzslavu par izvēli gan nesagaidīju. Izrādās, ka kalnos tomēr mēdz līt un ir arī dubļi. Un klintis arī slīd. Daļa trases vedīšot pa upes gultni ar kustīgiem akmeņiem… Ok…
Tenerifes pirmajā treniņā izskrējām pa piemājas pludmalīti un nelielo uzkalniņu, kur sāku iepazīties ar klintsakmeņiem un vietējo keramzīta segumu. Vienu brīdi likās, ka jāskrien pa lielu puķupodu, kurā sabērti sīkie, sarkanie akmentiņi. Ar apavu izvēli pagaidām baigi vīlies nebiju… +19oC un viss pa sauso.
Otrās dienas vakarā blakus ciematā atklāju pirmo „Intersport”! Lielākajai daļai kedu rebaja 50%! Ar KP nosecinam, ka cipari reāli saldi. Asfaltu plauktā gan nekas neuzrunā un trail plaukts galīgi pašķidrs.
Nākamajā dienā braucam pa ceļu uz Mascas aizu un Punta de Teno bāku. Uzskrienam vēl vienu treniņu. Vakarā pajautāju Googles tantei un saņemu atbildi, ka Tenerifē ir vismaz 13(!!!) „Intersport” veikali. Man tomēr neliek mieru apavu izvēle. Parādās ziņa, ka pārējā Latvijas brigāde drīz pošas ceļā un atvedīšot s*****u laiku.
Intersport lokācijas
Ceturtajā dienā izpriecājamies akvaparkā un pa ceļam uz mājām ielaižam otrajā „Intersport” veikalā. Treil plaukts jau krietni optimistiskāks un KP norāda uz Salomon Sense Ride. Ar šitādām pats Džokers esot karjeras sākumā skrējis (moš d***a), bet esot vieglas + proķis, kā arī, pat pa asfaltu nav kauns skriet. Cipars no 110 uz 55 eirikiem. Protams, stendā 44. izmērs. Prasu vai 45. nav…. IR!… Uzmēru un tā… Lauma parāda KĀ jāmēra treil botas… F***, vajag 46. Protams, NAV!
Piektajā dienā braucam uzskriet Vilaflor apkārtnē, pa ceļam uz mājām paķeram vienu no „Intersport”. Bez rezultātiem.
Sestā diena. Braucam uz Teides pusi. Izrādās, ka augšā ceļš ciet. Un sanāk mest loku pa salas otru krastu. Iegūglēju, ka svētdienā ir atvērti pāris „Intersport”, un sanāk tieši pa ceļam. Nu jau taktika izstrādāta un ilgi nekasāmies… Nu, izņemot Daci P., jo viņai arī tomēr vajag trail apavus. Pirmie divi La Orotavas „Intersport” pa tukšo. Pirmajā veikalā Costa Adeje man nekā, Dace P. jau sāk mērīt. Nākamais „Intersport” jau bez logiem un izskatās uz nojaukšanu… Laižam uz Los Cristianos. Trāpām uz diezgan palielu „Intersport”. Man ātri un bez žēlastības atkal garām ar kāroto 46. izmēru Salomon Sense Ride… Pamanu Asics GT2000 5 pa 61 eiro. Siekala notek, bet nenopērku. Zane parāda McKinley vēja/lietus jaku ar kapuci + līmētās vīles, kam – 50%. Lauma man gandrīz noceļ jaku. Labi, ka viņai nepiestāv un beidzot kaut ko nopērku. Ā, man tak nebija obligātā ekipējumā lietus jaka.
Tālāk iegūglējam, ka rajonā ir arī „Sport Zone”. KP baigi slavē. Dzīvē reāls mēsls. Kedu praktiski nav un rebaju arī nav.
Tālāk seko vēl viens „Intersport” Los Cristianos, kur uzsmaida veiksme Dacei P. (un arī mums visiem). Viņai tiek jaunas Nike trail botas. Manu 46. izmēra Salomonu, protams, ka nav. Pārējie „Intersport” uz salas svētdien bija slēgti. Nopērkam prāmja biļetes uz Gran Canaria, vakarā ielido pārējie Latvijas pilsoņi. Sanāk uzskriet. Apstiprinās ka Gran Canaria laiks būs slapjš, Džokers pirmo reizi izdzird no manis par „Intersport”.
Septītā diena, nekas īpašs. Neuzkāpju Teidē. Pie 3 555 mvjl spāņi mani noņem no vulkāna. „Intersport” neapmeklējam. Prieks par Melbārža bronzu.
Astotā diena. Pirms Mascas takas iebraucam „Intersport” (tajā, kurā jau vienreiz biju bijis) un pārliecinos, ka 46. izmēra toč’ nav. Paliek vairs tikai 3 „Intersport” un tie paši Santa Cruz pilsētā, no kuras rīt jau plkst. 06:30 ir prāmis uz Gran Canaria. Mierinu sevi ar domu, ka KP savus Salomonus iepriekš nopirka Madeiras ekspo pa sviestmaizi. Un „Intersport” būs arī blakus salā. Un, lai nebūtu garlaicīgi, Mascas takas sākumā pastiepju potīti un nolieku uz acīm ar savām asfalta kedām… Līdz startam 4 dienas.
Devītā diena. Iebraucam Gran Canaria. Kalni + restorāns + 64 km distances starta apskate. Rodas ideja, ka varam paspēt uz „Intersport” un „Decathlon”. Aizsūtam SMS saimniekam, ka savā nākamajā miteklī ievāksimies 3h vēlāk kā plānots. Atgriežamies Las Palmas pilsētā, pamaldāmies un kaut kā aiznavigējam uz vietu kur it kā jābūt „Intersport”. Mašīnu nolikt nav kur. Sarunājam, ka Zane izlec no mašīnas, ieskrien „Intersport” un paprasa vai ir 46. izmērs, kamēr mēs riņķojam pa kvartālu. Rezultātā „Intersport” neatrodam. Joprojām nesaprotu, kur bija errors. Laižam uz „Decathlon”. Sapērku lētās želejas, marmelādes, batoniņus, utt… Bet kedu joprojām nav… Nedaudz atkal sāku svārstīties uz „Kaljeni” pusi. Bet palieku sausā. Ievācamies dzīvoklī (ne bez starpgadījumiem, bet tam vajag vēl vienu atsevišķu noveli) un iegūglēju, ka uz salas visi 3 vai 4 „Intersport” slēgti… WTF!…
Desmitā diena. Potīte vēl nedaudz piepampusi un sola vētru uz piektdienu. Aizvelkamies uz Expo. Ķemēju kedu stendus… Max -20%, cenas sākot no 100 eirām… Žēl gan naudas, gan potītes…. Atkal kalni, trases izpēte. Vakarā netālu no mājām atrodu „Base Sport” veikalu. Ir 3 veidu Salomoni, diviem modeļiem ir 46. izmērs, bet cenas kosmoss, jo jaunie modeļi… Īsti vēl lietus nav redzēts. Laicīgi jāiet pie miera jo rīt jāsuporto Zanei maratons + jāaizved pārējie latvieši maratonisti uz startu. Vētras trauksme! Laime – nelaimē…. Maratona starts tiek pārcelts no piektdienas uz sestdienas rītu. Vecīt, nu ir p***ļā… Tātad, man nebūs suporta, jo Zane tajā pašā laikā skries maratonu. Un, ja jau ir vētras trauksme, tad man ar asfaltniekiem nav ko darīt dubļos un kalnos. Labā ziņa, ka man ir vēl viena brīva diena! Lokālajā čatā jau tieku apcelts… Ejot pie miera iegūglēju atlikušos potenciālos veikalus, sastādu maršrutu.
Vienpadsmitā diena. Līst lietus. Brokastojot uzrodas vēl viena potenciāla opcija – kaut kāds lielveikals ar outletiem. Izklausās garšīgi. Laicīgi lasos no mājas ārā. Uzlieku Waze un maucu. Pirmo reizi 11 dienu laikā viens pats. Ierodos 5 minūtes pirms atvēršanas un paveras vesela iela ar outlet veikaliem!
Iespējams paradīze
Gan tas pats Sport Base, gan Nike un pat Asics!… Paradīze… Laiku netērēju, mērķis skaidrs. Lietus līst (ejot no veikala uz veikalu, debesis jumts nesedz). Apmeklēju 5 veikalus (pārsvarā nav izmēru) un saldajā atstāju Asics. Lai gan man iepriekš ir bijusi dažāda pieredze ar Asics, bet šoreiz variantu nav daudz. Pārsteidz izvēle. Lai gan vecie modeļi, bet ir izmēri! Tur kur pēdējie izmēri, tur cenas 30-50 eiro. Salīdzinoši ilgi tirinos gar trail plauktu. Pilnīgi neko nesaprotu un nevaru izvēlēties starp 3 modeļiem. Un katram opcija GTX. Beidzot uzrodas spānis, kas vēl sūdīgākā angļu valodā nekā ir manējā, izjautā par plānoto distanci. Rezultātā izfiltrējas tikai Asics GEL-FUJITRABUCO 5, kas būšot piemērotāki manai 64km distancei, jo ar otru modeli iesaka skriet tikai 20-30 km. Trešā varianta modeli vispār nepiemin. GTX varianti atkrīt, jo NAV izmēra. Pa 69 naudiņām esmu ticis pie kedām!
Kaujas čības
Čatā parādās apsveikumi it kā būtu jau noskrējis visu distanci! Palikušas 20h, lai pa istabu ievalkātu jaunās čības startam.
Divpadsmitā diena. Starts! Lietus nelīst. Trase slapja. Priecājos, ka ir jaunā jaka, kas jau startā uzvilkta mugurā. Vēl vairāk priecājos par dabas skatiem. Mazāk priecājos par kāpumiem. Potīte nav vairs piepampusi, bet ir noteipota. Startā paņemu vienu Ibokenu 600 mg… Finišs 8h46min, 268. vieta. Prieks!
Paldies visiem! Gliemežu komandai, kas pacieta ekskursijas uz „Intersport”. Dr. Dāvim par atļauju piedalīties skrējienā un zaķa lomu distancē. Paldies Džokeram par padomiem. Anetei par aizvešanu uz startu. Paldies arī KB, Spaidijam, Leldei, AgrimN (ar jauno krūzīti) un Jānim K. – Džokera radiniekam no Alūksnes rajona.
Sapņiem ir jābūt vai nu trakiem, vai nu nereāliem. Pretējā gadījumā tie ir tikai plāni rītdienai.
Viss sākās, kad vēl nekas nebija sācies – kad Dace vasaras sākumā pirmoreiz ar sajūsmu stāstīja, ka šogad Kanāriju salās būs jauna distance Transgrancanaria 360°; kad ātri aplūkojot, par ko tad viņa tā sajūsminās, pie sevis nospriedu, lai jau skrien, ja grib; kad Dace jūlijā čivināja, ka ir atvērta reģistrācija Transgrancanaria 360°, kur organizatori noteikuši 100 dalībnieku limitu; kad Dace ar sajūsmu stāstīja, ka anketu, eseju un skrējēja CV par sevi jau aizpildīja un gaida apstiprinājumu; kad es jūlija beigās skrienot treniņu diskutēju ar sevi, vai man to vajag, vai gribu un pie viena izvērtēju visus “+” un “-”, bet tālāk par “=” netiku; kad Dace vienā koptreniņā man pajautāja: “Tu taču sastādīsi man kompāniju?”; kad man uz šo vairs nebija ko teikt; kad ar drebošām rokām rakstīju savu skrējēja CV un motivācijas vēstuli, pie viena secinot, ka nemaz jau tik slikti ar visām savām ultrām un ar nupat kā nule finišēto 24h mtb solo neizskatos; kad pēc nedēļas gaidīšanas atnāca satraukuma pilna vēstule “You have applied in the form 360º, one of the races of Transgrancanaria HG 2017. We are pleased to announce you that your “experience form” for the Transgrancanaria® HG® 360º of 2017 has been considered suitable by the Organising Committee. To complete your registration, you must confirm the payment within 10 days from receipt of this mail.”; kad līdz ar iespēju akceptēt savu dalību organizatori bija piemirsuši manam profilam pielikt pogu – maksāt…
Jā, man bija plāns atlikušajiem sešiem mēnešiem līdz startam. Iesākumā nostartēt un beidzot finišēt Monblāna TDS 119km distancē, un tad sākt gatavoties Transgrancanaria 360°. Bet, kā jau ar visiem labajiem nodomiem, tā arī šoreiz – treneris palika neuzrunāts, un atpūtas režīms skriešanā turpinājās. Papildus visam tam trīs mēnešu laikā pamanījos pamatīgi noslimot, pēdējā reizē paķerot pat pusi novembra un decembra. Tā pienāca janvāris, februāris. Uzsniga sniegs, un man sākās distanču slēpošanas sezona. Pa vidu vēl paspēju saklausīties mūsu PTL komandas iedvesmas stāstus un padomus, ka šādā pasākumā jau neviens neskrien, tik pirmos un pēdējos 100 metrus.
21.02. Diena, kad jādodas uz expo.
Dacei plāns ir skaidrs – fiksi no rīta aizskriet paskatīties expo, kas ir jāņem līdzi, un tad aizskriet nodot mantas, lai līdz vakara sapulcei var laiskoties. Es piekrītu tikai pirmajai daļai jau vien tāpēc, ka nekādi nespēju sadalīt līdzi paņemto pārtiku pa trīs somām un vienādi uz visiem tiem sasodītajiem 265km. Jo man pārtika pietiek vien 70 stundām, jau vien tāpēc, ka 30+9=49 un tāpēc, ka četrus ierēķinātos batonus esmu atstājusi Rīgā. Man nekas cits neatliek, kā to visu sadalīt 13 vienādās daļās ik pa 20km un tad tās daļas sadalīt pa attālumiem starp somām. Tāpat tiek sarēķināts vajadzīgais bateriju daudzumus ar rezervi visam kontrollaikam – 101 stundai jeb 3 baterijas katrām astoņām stundām, jo zinoši cilvēki veikalā teica, ka varu aizmirst par instrukcijā rakstītām navigācijas 16 darbības stundām, bet rēķināties uz kādām 8 stundām. Ir testējuši. Paldies. Realitātē vēlāk viss būs daudz savādāk, daudz savādāk. Pirmajam starta komplektam nolieku klāt papildus trīs baterijas, rezervei. Tā, lai visu laiku būtu viens komplekts rezervē. Pirmajās trīs no četrām kaudzītēm pa powerbankai. Ceturtajā (195km) tīras zeķes un kreklu, ja nu uznāk iekāriens pēc kaut kā svaiga. Trešajā (98km) zīmīti, ka jāiejauc dzēriens, un dažas dzēriena tabletes jāpaņem līdzi, bet pārējās jāatstāj somā, jo nekad jau nevar zināt, kādā stāvoklī nonākšu kontrolpunktā. Katra kaudzīte maisiņā, nosacīti tukšā skriešanas soma plecā, un esmu gatava doties. Skatos uz Daces pārtikas kaudzi un izsaku piezīmi, ka ar to noteikti nepietiks visam ceļam. Dace koferī sakrāmējusi visu iespējamo un neiespējamo. Bet katrs jau uz punktu sūta to, ko uzskata par vajadzīgu. Jā, manas lielākās bailes ir baterijas, jo bez navigācijas trasē negribu palikt.
Expo tiekam pie saviem numuriem, kartēm, divām jaunām somām un apmaiņā pret 150e depozītu arī pie GPS iekārtas, lai mājās palicēji varētu redzēt, kur tad mēs tuvākās dienas pa salu blandīsimies. Visu nopietno gaisotni expo telpā iztramda mūsu smiekli un čalas. Saprotu, ka man sūtāmo somu sakārtošanai daudz laika nevajag. Divi maisiņi lielajā somā, viens mazajā. Pie sevis vien nosmejos, ka visu jau varēju satilpināt piecreiz mazākās somās, bet kādas organizatori iedeva, tādas iedeva. Kamēr Dace pārkrāmē kofera saturu somās, mana mugursoma tikusi pie jauna aksesuāra – GPS iekārtas.
Sapulcē neko jaunu nepastāstīja tik to, ka Transgrancanaria 360° būs izaicinājums gan mums skrējējiem, gan viņiem organizatoriem. Kā arī iepriecināja ar laika ziņām, jo rīt sola 100% lietu, tad 85%, tad 65% un vispār, ka sala esot kā mazs kontinents, kur laika apstākļi var mainīties jebkurā brīdī. Kā arī pastāstīja, ja kontrolpunktos gribam gulēt, tad jāpiesakās organizatoriem. Bet tā visu stāstīja spāniski, līdz viena dāma neizturēja, un kaut ko sāka tulkot arī angliski, franciski. Paldies viņai.
It kā jau esmu pieradusi, ka manas mantas ceļo un meklē piedzīvojumus, jo man laika gaitā ir sakrājies pietiekami daudz visa kā no obligātā ekipējuma saraksta, bet labi, ka ir draugi, no kuriem var aizņemties lampu, powerbankas, karšu maisu, nūjas, un ir tāds draugs kā Toms, kas mums no Garmin sarunā navigācijas iekārtas. Paldies jums visiem. Bet kā lai visu obligāto ekipējumu (3l dzeramais, ēdiena rezerves, 2 lampas ar rezerves baterijām, folija sega, svilpe, telefons, powerbanka, garais krekls un bikses, lietus bikses un jaka, lietusmētelis, cepure, cimdi, saulesbrilles, pudele – šeikeris, navigācija, kompass, nazis, telts/tents, aptieciņa, nauda un ID) sastūķē vienā mazā 20l somā? Ak, jā vēl ir kartes un apraksts, bet tam man ir sava mape, kas tiks uzkārta kaklā. Tā kā tentu (manā gadījumā – manas telts virsējo kārtu) neesmu plānojusi izmantot, tad tam tiek godpilnā un atbildīgākā vieta somas apakšā. Ierastajā pakošanas praksē nekas nav mainījies – visa elektronika, baterijas un lampas – atsevišķā ūdensizturīgā maisā, bet drēbes – otrā maisā. Tā kā rīt sola lietu, tad cepure apakšā un lietus drēbes virspusē. Ik pa laikam iztraucēju Daci ar jautājumiem, komentāriem, idejām un šausminos, ka šī vārtās pa gultu un savas somas kārtošanai nav pieskārusies. Inga dzen mani gulēt, bet man vēl pēdējie skricelējumi uz kartes un aprakstā, un tad jau beidzot varu doties gulēt.
Tavs stāsts ir sācies, kad horizonts Tik šķietami visiem vienāds, Bet tomēr tik dažāds katram veras rīts…/ The Sound Poets
Pirmā diena jeb no starta līdz Garanonai. 38.7km
Startā pēc organizatoru norādēm ierodamies astoņos. Neviļus pieķeru sevi pie domas, ka dalībnieku “pūlī” meklēju pazīstamas sejas. Pie sevis vien nosmejos, ka nevienu citu kā Daci šeit nepazīstu. Kamēr Dace ar Ingas palīdzību tapina kartēm kaklā karināmo aukliņu, es izmantoju laiku lietderīgi un pasnaužu ar kājām gaisā, tas ir, līdz brīdim, kad organizatori visus dalībniekus sauc ārā. Esot jādodas uz starta koridoru. Vēl pēdējā GPS un numuru pārbaude. Un tad arī tiek nosaukts Tavs vārds, un Tev ir iespēja lepni pārsoļot pāri starta paaugstinājumam uz īsto starta koridoru. Tu stāvi starta koridorā ar vēl gandrīz simts citiem dalībniekiem un beidzot saproti, ka tas viss notiek pa īstam, un tas nav sapnis. Tai pat laikā Tu skaties uz saviem līdzjutējiem un saproti, ka viņu sejās manāms uztraukums par mums.
Lai vai kā, bet, atskanot uzmundrinošai mūzikai un konfeti salūtam, tiek dots starts. Mēs skrienam, smaidām un sekojam pūlim. Pēc pirmā kilometra saku Dacei, ka manā plānā neietilpst skriešana un, ka ir karsti, un tā sasodītā soma tomēr ir dikti smaga. Tā noskrējām kādus kilometrus piecus. Atzīstu, izdīcu arī iešanas metrus, bet tā bija vieglāk. Beidzot arī ilgi “gaidītais” kanāls. Nevarētu teikt, ka to gaidīju ar sajūsmu, jo vienā no rīta skrējieniem izskrējām sākuma posmu, un betonētais kanāls ar lielajiem akmeņiem jau nu galīgi nav tā vieta, pa kuru būtu forši skriet. Bet, ja nevar skriet, tad var dziedāt sākot ar “ai, jel manu vieglu prātu” līdz pat “es nenācu šai vietā savu miegu izgulēti”. Nezinu, ko apkārtējie padomāja, bet mums bija jautri. Jo galu galā likām bēdu zem akmeņa un pāri gājām dziedādamas. Tā kādus pirmos 15km noskrējām/nogājām kopā, secinādamas, ka organizatoru iepriekš fotogrāfijās rādītie izpļautie niedru biezokņi ir trases pašā sākumā.
Jūsmojam par dabu – palmām, kaktusiem un zaļumu visapkārt. Vismaz pagaidām mums apkārt ir citi dalībnieki – vairāki kungi un divas dāmas. Dace teic, ka tā viena ir dikti pieredzējusi, un vismaz man izskatās, ka viņa iet tikai pēc kartes. Mēs gan ik pa laikam iemetam aci savās navigācijās un secinām, ka atrodamies uz pareizā ceļa. Pasmaidām fotogrāfiem un turpinām tālāk sarunas par Daces plānoto (ne)gulēšanas un vienai iešanas stratēģiju. Tāpat abas labi saprotam, ka katrai ir savs temps un sev vien zināmi paņēmieni, kā sevi sapurināt, bet mērķis kopējs – finišēt. Veikals? Saldējums. Ne šoreiz. Abas nosmejamies un kāpjam augstāk pa taku. Redzam, ka iepriekš manītās dāmas ir nedaudz nepareizi aizgājušas, nosmejam, ka laikam apskatīt arheoloģiskos izrakumus, kuri norādīti aprakstā. Tai pat laikā priekšā manāmi kaut kādi čaļi. Nebūs jau pirmā reize, kad neatrodam vietu, kur sākas taka, bet var taču arī augšā pa taisno. Kad pašas bijām pārrāpušās pāri tukšiem ūdens kanāliem, tad palīdzēju tik pāri arī abām aiz mums ejošajām dāmām.
Ceļš ved augšup pa akmeņainu, nedaudz aizaugušu taku. Un es pie sevis nodomāju, re kā, es taču gribēju iet šortos, bet tagad tik ļoti priecājos par savām pusgarajām biksēm un zeķēm, jo tie augi te ir agresīvi noskaņoti. Kamēr klīstu savās domās, Dace lēnām, bet attālinās. Arī tas bija gaidāms. Gan jau tiksimies kontrolpunktā. “Rāpies tik augšā, susuriņ. Man jau viss kolektīvs seko Tev līdzi”. Mjā, par to es nebrīnos, jo nebūs jau pirmā reize, kad Iluta seko līdzi, kā es kaut kur apkārt blandos. Kārtējais serpentīns, un augšā parādās pavisam cita ainava – mazas priedītes, zaļas sūnas, skaistas skrienamas pārgājiena takas. Bauda acīm un kājām. Hmm, bet tie čiekuri man neliek mieru. Eju, skatos un domāju, ka dikti gribu vienu tādu uz mājām, bet es taču neiešu visu distanci tādu stiept somā. Tomēr lieks svars. Jāatzīst, ka pirms pirmā kontrolpunkta vienu čiekuru pacēlu un ieliku ceļojošajā somā, bet uz Rīgu šis tāpat neatceļoja. Ja taka iet uz leju, vai ir foršs balkons, tad jāskrien. Redzu tālumā, ka Dace dara tāpat. Paskatos uz viņu aiz līkuma un saprotu, kāds tur ir reljefs. Aizsteidzos garām atpūtniekam. Vēlāk apdzīšu vēl pārīti, jo kā nu ne, mums trase ved pa tūristu taku. Kas tad tas? Klintī izcirsts lodziņš, un tur – ūdens krāns. Nē, man nerēgojas. Pārbaudīju, ūdens tek, bet dzert gan nemēģināju. Organizatori mūs sapulcē pārāk sabiedēja, ka te ūdens nav dzerams, ja neskaita tās dažas vietas, kuras speciāli atzīmētas kartē.
“Ja tevi apdzina 40 gadīgais, tad tev aiz muguras skrien smuks džeks 38 gadi. Tas tā, skatoties kartē. Vajag takš izpētīt, ar kādiem cilvēkiem tu tur tusējies (mātes instinkts)”, “Mani neapdzina. Es drīz vienu noķeršu un pirms tā ir jābūt Dacei”, “Varbūt neapdzina, bet bija turpat tuvumā tas 40 gadīgais. Dace ir kaut kur 19 vietas augstāk. Dace jau gandrīz pilsētā”, “Oho. Tad viņa ir baigi atrāvusies, kamēr biju zaļajā pieturā. Man apmēram 1km līdz pilsētai”. Hmm, vai tiešām starp mums ir tik daudz skrējēju, un Dace ir tik tālu man priekšā? Kaut kādas skrienamas, akmeņainas takas uz leju. Lejā redz pilsētu. Ziedošs ābeļdārzs! Nopietni? Starp palmām un kaktusiem. Lai jau. Jo vairāk tuvojas pilsēta, jo vairāk ilgojos pēc kolas. Izlīkumoju pa mazajām ieliņām, paeju garām citiem dalībniekiem, kas brokasto. Aizeju līdz organizatoriem, tie parāda ar roku, ka tālāk jādodas pāri laukumam. Labi. Pagriežos un eju atpakaļ. Es gribu kolu un tagad. Bet veikalā divas dāmas vēsā angļu mierā sarunājas un iepērkas. Bet es gribu kolu.
Brīdī, kad iznāku no veikala, pie organizatoriem piestājuši arī pirmīt manītie brokastotāji. Tā mēs draudzīgā bariņā dodamies tālāk. Sākumā izložņājam gar kaut kādām mājelēm pa sasodīti šaurām un stāvam takām, kur aiz sētas manāmas vistas un gaiļi. Pirmo reizi šodien nopriecājos, ka neesmu viena. Brīdī, kad pēc apraksta ir jāmeklē aizaudzis ceļš augšup, mums visiem navigācija rāda, ka apmēram te. Nu neko, ja te, tad te. Iekārtojos starp večiem un brienu pakaļ. Divi veči angliski visu laiku sarunājas, kā Dace vēlāk teiks – muldēja uz vella padarīšanu un viens otru apcēla arī. Hmm, kas tad tas? Dace. Viņai tak vajadzēja būt tālu priekšā. Noķeru un iesēžos astē. Kopā jautrāk. Bet viņa savukārt pirms tam ir satikusi veco spāni – Andresu, ar kuru kopā iet. Tā trijatā esam nonākuši pie klintīm. Kur tālāk? Navigācija starp klintīm nedaudz raustās, bet rāda, ka tur taisni augšā. Tiešām, tur augšā, gar to mazo ūdenskritumu? It kā jau aprakstā minēts, ka tehniska pāreja. Bet nu tad es gaidīju kaut ko citu, ne ūdenskritumu. Tā kā Dacei navigācija nerāda, tad ar veco spāni, kurš nerunā angliski, mēģinām tikt skaidrībā, vai tiešam šeit ir jārāpjas augšā.
“Skatos jūs tur uz maiņām ar Daci. Tad viena priekšā, tad otra. Dace pilsētas nomalē iesprūdusi.” Pēc brītiņa “Laid šortrekā pa kreisi pāri, tieši tev pretī pāri kalniem ir pirmie skrējēji”. Uz šo ar Daci nosmejam, ka tā jau mēs tūlīt to kalnu pārlidosim, tik tās slotas jāatrod. Kamēr prātojam, kur tālāk, mūs noķer francūzis – Jerome un apstiprina, ka jā – tur augšā. Kaut kā četrrāpus uzlienam. Tālāk vēl citi burvīgi klinšu krāvumi, šaura taciņa gar klinšu malu un saldajā ēdienā šaurs dēlītis un troses. Burvīgi. Uz leju ir tas, kas ir uz leju… Apejam vēl kādu klinšu sienu un tad atkal uz augšu. Bet nekādi nevaram saprast, kur. Nav lielāka prieka kā ieraudzīt marķējumu. Jā, mums dažviet trase bija marķēta ar dzelteniem atstarotājiem. Bet tālāk? Neizskatās, ka te kaut kur varētu tikt tālāk. Dace ar francūzi mēģina tikt augšā pa krauju. Es saku, ka tur nebūs jāiet, jo trasei ir jābūt tādai, ka var mierīgi viens pats tikt augšup bez citu palīdzības. Kamēr prātojam, kur tad īsti iet trase, jo nav navigācija starp kalnu grēdām raustās, rakstu Ilutai “Mēs esam uz trases?” atbilde ilgi nav jāgaida “It kā jā, trasi nevar redzēt, bet visi jūs tur kaut kur maļaties. Tur viens posms ir kā zvēru taka, pēc tam jābūt atkal normālai takai”, “Mēs tagad ejam pa …” vēl pēc brītiņa “Viens ir kaut kur galīgi aizgājis pa kreisi. Laikam izdomājis šortreku taisīt vai nomaldījies”. Uj, es viņu neapskaužu kaut kur te nomaldīties.
Skatos uz otru pusi, kur slīpā veidā varētu tikt augšā. It kā man nav bail no augstuma, slīpuma, bet te tomēr ir tāda dikti bailīga sajūta, ka negribu novelties zemē. Jā, es gribu dzīvot. Brīdī, kad visas tās briesmonības ir beigušās, var uzelpot, ja neskaita tādu sīkumu, ka uz augšu ir jāpieveic vēl kādi 400 augstuma metri. Kaut kādā pagriezienā Dace paceļ uz takas izkritušu kāda dalībnieka navigācijas ierīci. Es šai brīdī nopriecājos, ka savējo apzinīgi esmu piesējusi pie somas. Jo augstāk kāpjam, jo drēgnāks paliek. Kamēr vecais spānis ar francūzi kalna virsotnē ap 1800 mvjl uzvelk ko siltāku, es arī izdomāju, ka tomēr jāuzvelk jaka. Kaut kāds mākonis uzkāries.
Nav lielākas laimes ieraudzīt kontrolpunktu, jo tu zini, ka tiksi pie Ēdiena un savas somas. Bet tas arī nozīmē to, ka sākas nakts. Kontrolpunktā ierodamies pirms septiņiem vakarā. Dace organizatoriem atdot atrasto navigāciju. Pēc kāda laika pienāk arī pats īpašnieks un nebeidz Dacei pateikties par to, ka viņa atrada viņa navigāciju trasē. Stāsta, ka kaut kā izgāja pēc kartes uz ceļa un izsauca organizatorus. Žēl, bet viņam sacensības ir beigušās. Ēdiens. Makaroni bija garšīgi, zupa arī, Pepsi iet uz urrā. Žēl, ka nepamanīju viņu tradicionālos kartupeļus, tie būtu labāk patikuši. Bet bija arī tā labi. Soma tiek papildināta ar nākamo pārtikas maisiņu. Bateriju nomaiņa navigācijai. Tā baterijas rij kā negudra, ik pa sešām stundām noteikti. Vecais spānis jautā, vai iesim tālāk visi četri. Nu jā, mēs esam laba kompānija. Atstājot šo kontrolpunktu, mums pretī nāk četri dalībnieki, ne pārāk priecīgi. Tātad neesam pēdējie.
Otrā diena jeb no Garanonas līdz La Aldea. 59.4km
Ārā ir pretīga migla, riktīgi pretīga migla. Nu labi, kaut vai mākonis, tas tāpat nemaina faktu, ka ārā līst negribas. Neko darīt. Jāiet. Dace ar puišiem navigē. Es eju aiz viņiem. Tas ir, sekoju, nu tā, ka iesēžos astē un cenšos neatpalikt. Saprotu, ka man īsti nav jēga vilkt laukā savu navigāciju, ja nu vien tik tādās vietās, kur ir nesaprašanās. Tā mēs ejam, kāpjam, ejam, kāpjam. Vējš brīžiem zēģelē pa visiem pakšiem, un ir sajūta, ka, lai vai kā tu būtu saģērbies, tas sasodītais vējš tāpat atradīs kādu vietu, kur iepūst. Ja vēl bonusā nebūtu tas sasodītais horizontālais lietus, +4°C, tad laikapstākļi būtu ciešami, bet tagad… Un vispār ir sajūta, ka mēs ejam pa kaut kādu kalnu kori, bet šajā tumsā jau neko nevar saprast. Tā vienu brīdi spānis kaut ko runā pa telefonu un sauc mūsu numurus, francūzis saka, lai šis pasaka, ka mēs esam ideāla kompānija. Pēcāk no vecā spāņa uzzināsim, ka pieci dalībnieki nav iekļāvušies kontrollaikā. Bet man pa to laiku “Tu aizgāji gulēt, ka tev kustību neredzu. Dace jau baigā gabalā”, “Nē. Eju ar Daci un vēl diviem čaļiem”, “Tad tu biji uzkārusies. Tagad ir ok, redzu. Tagad ir otrādāk tu priekšā, Dace aizmugurē. Es jau sāku uztraukties.” Taisnos gabalus skrienam un uz leju arī. Tā ir ātrāk, un, ja var paskriet, tad kāpēc gan nepaskriet. Tik sīkums, bet vienā noskrējienā samīļoju asfaltu. Štrunts par ceļiem, bet bikses, bikses. Galvenais, lai nav cauras, jo šis ir pirmais uznāciens manām jaunajām lietus biksēm. Vispār jau ceļiem arī viss kārtībā. Bet šajā brīdī pamanām, ka esam pa tālu aizskrējuši. Daži lieki metri. Ik pa laikam vecais spānis cienā ar konfektēm un riekstiem. Nopīkst telefons: “Vai tad gulēt netaisās? Man jau miegs nāk”, uz šo es neko neatbildēju. Pēc pāris stundām laikapstākļi protās un lietus pāriet. Arī otrais trakais kāpums pievarēts. Brīžiem man ir sajūta, ka es viņiem ar savu “man ir karsti, gribu uzvilkt/novilkt lietus bikses” esmu apnikusi, bet neko darīt. Kaut kur naktī gājām, kaut kur kāpām. Var jau būt, ka pa dienu te ir skaisti, bet mēs lampiņu gaismā neko tādu nemanījām, ja vien īsās distances marķējumu. Kādā brīdī vecais spānis paziņo, ka viņam vajag atpūtas pauzi. Labi, būs. Laiks taču mums ir daudz, un drīz tāpat ir jābūt mazajam kontrolpunktam, kas vēlāk izrādīsies vienkārši tukša vieta. Kā noprotu, tur organizatori parādās tik uz noteikto laiku, ne ātrāk. Pēc apraksta var spriest, ka atkal tiekam vesti pa kaut kādu briesmonību – vējā bīstami, naktī bīstami un vispār krauja uz leju. Vienā brīdī francūzis teic, lai ejam, lai viņu negaidām. Viņš paliks gulēt. Kamēr kaut ko kārtojamies, šis jau izvilcis savu telti. Ejot tālāk, šķiet, ka takas otrā pusē manu vēl kādu guļošu dalībnieku.
Kādas zvaigznes un dikti fifīgs mēness. Dace sāk kaut ko runāt par gulēšanu. Es pie sevis ķiķinu par to, kā Dace netaisījās gulēt vispār, bet klusēju. Labajā pusē manāma akmens celtne bez jumta, kurā Dace pamana atstātu folija segu. Labi, pierunāja. Pagulēsim 15min. Darām zināmu vecajam spānim, ka atlaidīsimies uz 15 minūtēm un, ka viņam vieta arī pietiks. Nopētī piedāvāto opciju, bet nē, paliek krāmēt somu un pēc brītiņa dodas prom. Ja ne, tad ne. Mums vairāk vietas paliks. Nevarētu teikt, ka ārā ir dikti silts, bet kaut kā saspiedušās kopā paguļam. Nopīkst telefons: “Malacītes, es atkal pie pults” uz ko atbilde ilgi kabatā nav jāmeklē “Netraucē bērniem gulēt ***** viesnīcā!”. Dace pēcāk saka, ka viņai ceļi tagad arī mazāk sāpot. Man nelielais sagurums arī pazudis. Skatos pulkstenī un nevaru sagaidīt gaismu. Pēc brītiņa mūs noķer francūzis, mēs šim izstāstām, kur mēs gulējām. Nosmejamies un lēnām virzāmies lejā pa kārtējo bīstamo serpentīnu. Francūzis ieraudzījis alu paziņo, ka atkal pagulēs. Mēs turpinām kāpt. Priekšā manāmas lampiņas, tātad kāds no dalībniekiem. Jo zemāk nokāpjam, jo vairāk sāk šķist, ka tas ir vecais spānis, jo spīd arī kaut kas sarkans. Būs kompānija. Vienā brīdī es Dacei saku, ka viņš mūs gaida, jo mūs jau arī var atpazīt pa gabalu. Tā arī ir. Īsa pauze ar drēbju maiņu. Nostādām veco spāni fakta priekšā, ka mums ir plāns doties kaut kur brokastīs vai vismaz atrast kādu veikalu tuvējos ciematos. Nevaram īsti saprast, bet viņam mūsu ideja patīk. Lejā uz šosejas mūs sagaida organizatori. Piedāvā ūdeni. Ko viņi tur spāniski runāja, mēs nesapratām, tik pateicām, ka tur augšā alā guļ francūzis. Cik ilgi var pļāpāt, m? Es neizturēju un skaidrā latviešu valodā pateicu “Ejam!”
Gribu normālu ēdienu, brokastis, saldējumu, kolu, cepumus, maizi, varbūt banānus. Skatos navigācijā un redzu, ka tuvējā ciemā Mogan ir veikals. Ideāli. Pagriežamies uz veikalu. Te no mugurpuses mūs kāds aktīvi sauc un ar rokām rāda citu virzienu. Es pasmaidu un rādu, ka viss kartībā. Nē, viņš turpina cītīgi rādīt citu virzienu. Es parādu, ka gribu ēst. Viņš parāda ok. Tāda īsa komunikācija ar strādniekiem, kas apzāģē palmām zarus. Ir veikals. Aiz veikala arī kafejnīca. Ātri noskaidrojam, ka tā strādā. Izrādās – saimnieks runā arī angliski, tā vecais spānis tiek pie alus un ceptām olām, bet mēs pie tējas un zivs, jāsaka, ka Dacei vēl vajadzēja apelsīnu sulu un kolu. Uh, kas var būt labāks par brokastīm. Veikalā ir tikai zaļi banāni, tas mums neder. Bet ir saldējums.
Atkal kaut kāds augšupceļš. Kaut kāda pāreja. Saule cepina kā negudra. Šodien priecājos par somā esošo cepuri, bet aizvien ir bēda par iepriekšējā naktī ar rāvējslēdzēju saskrāpētajām brillēm. Viņas bija jaunas un foršas. Nez, kur tas solītais lietus? Šodien, nez kāpēc, visu laiku gribas atpūsties. Skatāmies, ka laiks ir pietiekoši un atpūšamies arī. Pārmaiņas pēc apkārt viss zaļš – zāle, palmas, kaktusi, milzu alvejas un guļošs francūzis. Nopīkst telefons un skaļi tiek nolasīta kārtējā ziņa: “Cik jums tur skaisti skati! Soļojam tālāk un izbaudām tos. Es ik pa laikam jūs paterorizēšu. Ik pa pusstundai pieeju pie datora un paskatos, kā jums iet un pētu jūsu apkārtni. Jūs esat malacītes! Ja es pareizi esmu sapratusi tad kādi 12 ir jau izstājušies. Pārējo rezultātus gan neredz, tik vien kā jūsu punktiņus, kur jūs atrodaties.”, “Droši. Savādāk cik var ar spāni sarunāties kā protam, jo angliski runājošais francūzis guļ aizmugurē”. Nākamajā ciemā Tasarte Dace nikni zvana Arturam un sūdzas, ka viņas navigācija neiet. Problēma tāda, ka navigācija parāda tikai pusi no dienas maršruta un tad paziņo, ka galamērķis sasniegts. It kā jau var iet ar karti, bet ir vietas, kur vajag precīzu maršrutu. Manējā navigācija savukārt rij baterijas ik pa apmēram sešām stundām, ne astoņām, kā man teica. Tā kā man ir plāns finišēt pēc 90 stundām, tad nav pamata bažām, ka baterijas varētu aptrūkties. Pa to laiku vecajam spānim fotopauze. Cik var tos augšupceļus. Kas tad tas? Aiz līkuma parādās mašīna, bet mēs ērti sasēduši uz ceļa. Skatos un trases malā esošajiem kaktusiem un tā doma, ka ar nūju varētu nodauzīt kaktusa augli mani neliek mierā. Dace teic, ka vajag tā ar šiku kā biljardā. Šo domu pietaupām vēlākam laikam.
Šoseja. Tiešām, mums tagad ir jāiet pa šoseju. Organizatoru busiņu atpazīstam jau pa gabalu. Jā, mums viss kārtībā, šis teic, ka līdz kontrolpunktam tikai 6km. Ir jau forši dzirdēt, ka 6km, bet kartes teic ko citu, pilnīgi un galīgi ko citu. Gribētos jau ticēt pulkstenim, bet šis arī uzrēķinājis daudz vairāk kilometrus pa virsu. Ir karsti un man nāk miegs. Attiecīgi, es kļūstu īgna. Ideju skriet, es noairēju, jo es nevaru paskriet. Jā, zinu, ka te ceļš iet nedaudz uz leju, un ir asfalts, bet es nevaru paskriet, nevaru un viss. Tā kā šoseja ir šaura un līkumaina, nolemjam, ka drošības pēc iesim pa spalvai. Tā mūs redzēs gan pretī braucošie, kas izlīdīs no asā līkuma, gan tie, kas mums piebrauks no aizmugures. Ja ļoti saņemas, tad varu ātri paiet. Nevaru saprast, kā ir ātrāk, iet pašai vai ar nūju palīdzību. Bet tas nemaina faktu, ka brīžiem ejot aiztaisu ciet acis. Izskatās, ka tālāk mūsu ceļš ved pa veco šoseju jeb saules apspīdētu balkonu. Kamēr viesojos zaļajā pieturā, tikmēr šie sēž un paziņo, ka te baigi pūš, un manis tik ilgi dīktā atpūtas pauze nebūs. Tā nav godīgi. Man nāk miegs. Velkos pa aizmuguri, cik nu ātri spēju paiet, un jā, eju ar acīm ciet – gulēdama, pa brītiņam atverot un secinot, ka tas akmeņainais segums man nav pa prātam. Šādi ejot, ieeju ritmiskā elpošanā, kas man palīdz kaut cik saņemties un vilkties tālāk. Mans aicinājums pasēdēt atkal tiek ignorēts spēlējot uz jūtām, ka drīz būs kontrolpunkts, un ir paredzēts gulēt. Jā, es zinu mūsu plānu – ēst, somas sakrāmēt, gulēt, bet man nāk miegs, un nav spēka kustēties uz priekšu. Un vispār ir karsts. Skatos kartē un mēģinu saprast, kurai izžuvušajai upei esam pagājuši garām, un kad tas balkons vienreiz beigsies. Tomēr uz lieliem akmeņiem ir tā burvīgā iespēja apsēsties, aizvērt acis un neparko nedomāt. Ja vien man kāds ļautu šādi 5 minūtes pasēdēt. Suņi, tas man nepatīk. Negribu, lai kaut kādi suņi tagad mums ietu līdzi. Šie bija prātīgi, saprata, ka ar mūsu nūjām labāk nejokot, un palika pie sētas. Paejam garām kaut kādām plantācijām, nez, ko tur audzē. Ar katru soli aizvien vairāk jūtu, ka tūlīt jābūt kontrolpunktam.
Aiz stūra plīvo karogi. Tā arī nevarēju saprast, bet izskatījās, ka kontrolpunkts iekārtots skolā. Ēdiens. Jāatzīst, ka, redzot kartupeļus, es laimē staroju. Kamēr pārvelku kreklu, Dace ar organizatoru palīdzību uzkrāmē mums pusdienas. Divas brīvprātīgo dāmas ar mums grib nofotografēties, laikam jau tomēr izceļamies uz pārējo dalībnieku fona. Tieku ne pie tās zupas, kuru gribēju, bet ēst var. Kartupeļi gan sagādāja vilšanos un vistas stilbiņi ar’. Auksti, negaršīgi, brr. Ok, zupa arī bija taukaina un atdzisusi. Tad nu atcerējos bērnu dienu sakāmo – par mammu, par tēti, par vecmāmiņu… Dace kaut kur atrada dušu, es izdomāju, ka ar mitrajām salvetēm būs labi. Slikta ideja, pat ļoti slikta ideja, bet vairs jau neko. Esmu nedaudz sapīkusi par savu noberzto dibenu, bet kaut kā neaizdomājos, ka šajā pasākumā viņu piemeklēs tāds liktenis, bet labi, ka līdzi ir leikoplasts, jo tad vismaz noberztās vietas var nolīmēt, un ejot nesāp tik daudz. Kamēr sēžam pie galda un mēģinām apēst pusdienas, kontrolpunktā ierodas francūzis un nesaprot, kā mēs viņam priekšā gadījāmies. Rādu bildi, šis smaida. Dace grib iet pagulēt, es palieku pie sava, ka vajag pārkrāmēt somas un tad iet gulēt, jo, kad celsimies, tad varam uzreiz doties un nečakarēties. Viņa tomēr piekrīt. Vecais spānis rāda, ka viņam līdzi ir ģimene. Jā, es viņus atceros no sapulces. Organizatoriem pasakām, ka iesim gulēt. Šie pieraksta mūsu numurus un laiku, kad jāmodina. Ierāda gultas. Burvīgi. Dace vēl noteic, ka nez vai spēs aizmigt. Kā tad. Kamēr es ar nazi likvidēju tulznas, Dace jau guļ. “Meitenes ceļaties”, tik vien un abas bijām augšā. Izgulējušās, bet tā negribas iet tālāk. Kamēr mēs gulējām, man ziņo, ka “Tusējam pa pilsētu. Mazliet statistikas. Izstājušies 10 vīrieši un 3 sievietes. Viena no jūsu vecuma grupas. Turpinām strādāt – jūs pa kalniem, es pa lejām.”.
Pirms iziešanas paķeru pēdējo banānu. Savās līdzi paņemtajās pudelēs iepildām biezzupu, ja nu gribēsies, ko normālu uzēst. Organizatori pārbauda un nomaina GPS baterijas un Dacei pašu GPS (kā saziņas līdzekli izmantojot žestus un zīmējumu), kā arī solās drīz nomainīt sistēmā, lai mājas palicēji varētu Daci redzēt. Man jau tā likās, ka ar tām lampiņām kaut kas nebija tā, kā vajag, un tas tikai apstiprina aizdomas, ka pašām jāseko līdzi, vai viss pareizi mirgo. Spānis ir gulējis 15 minūtes, jo šis pateicis, lai viņu modina, kad modinās meitenes. Kāds mums pajautā, vai varam savā kompānijā paņemt vēl vienu dalībnieku, protams, ka varam. Tā mēs tiekam pie jaunā spāņa – Braisa.
Trešā diena jeb no La Aldea līdz Guia. 50.1km.
Ir vakars, tumsa. Soļojam cauri pilsētai. Es mēģinu apēst pēdējā brīdī orgu sasmērēto sviestmaizi. Nevarētu teikt, ka tā baltmaize ar desu un sieru ir ļoti garšīga, bet kaut kā apēdu, jo pusdienas šeit bija aukstas un negaršīgas. Tāpat pamanos daļu atdot Dacei, kura jau ar gardu muti notiesājusi savējo. Jaunais spānis iet pa priekšu, jo šim spoža lampa, vecais aiz muguras, jo tam pie somas ir sarkanā lampa. Iztirināmies pa kārtējo serpentīnu augšup, kur var labi redzēt, ka pielāgots velo vajadzībām. Ja tev tumsā nav ne jausmas, kur tu atrodies, tad pēc vēja un miglas var pateikt, ka atrodies kaut kur augstu. Tā arī ir. Pēc katra kāpiena seko ceļš uz leju. Pārmaiņas pēc pa īsās distances marķēto trasi. Tā nedaudz stāvs kāpums uz leju. Kāpju un pie sevis domāju, nez, kurā virzienā viņi te skries. Ilgi galva nav jālauza, jo lejā uz ceļa ir bulta uz augšu. Augšā varētu būt vieglāk tikt nekā lejā. Vecajam spānim vajag atpūtas pauzi. Man atkal šķiet, ka kāds krūmos guļ. Ceļš ved tālāk gar kaut kādām mājām ar suņiem. Kārtējo reizi nopriecājos, ka neesmu viena. Tālumā spīd dalībnieku lampiņas. Cik no kalna šīs puses var manīt, tad lejā pilsētā ik pa brīdim tiek spīdinātas zaļas gaismas. Skatāmies un nesaprotam, kas tas varētu būt. Nopīkst telefons: “Sēžu vilcienā un braucu mājās, lai turpinātu jums sekot. Vakar paliku darbā. Telefonā man neveras vaļā karte, bet man Ieviņa no Briseles ziņo, ka tu tur ar spāņiem pastaigājies. Viss tiek kontrolēts.”, “Jā mēs 2 stundas pagulējām un tagad pievienojās otrs spānis.”, “Es tā arī sapratu, bet viņa Daci neredz.”, “Dacei nomainīja GPS. Ir blakus. Teic drīz nomainīt sistēmā.”.
Atkal jau mums priekšā organizatoru busiņš. Pieraksta mūsu numurus un palūdz izslēgt lampas. Un tad stāsta, ka šeit jārāpjas augšā. Kaut kas bīstams un tehnisks. Nevaru saprast, kāpēc mani šis vārdu salikums vairs nepārsteidz. Klinšu siena vietām ir marķēta. Kad būsim tikuši augšā, tad, lai meklējam eju starp klintīm. Daudzi dalībnieki nemākot atrast un sakot, ka neesot, bet ir. Gadījumā, ja mums nav kaut kas skaidrs vai nevaram atrast ceļu, lai dodam ziņu organizatoriem, viņi parādīs ceļu. Tai pat laikā organizatori ar zaļu gaismu rāda uz klintīm, kur jāiet. Ha, tagad tikai atcerēties. Viena organizatora uzmanību piesaista man un Dacei kaklā pakārtās kartes. Izrādās, viņš ir tas, kurš kartes taisīja. Dace saka, ka mēs abas piedalāmies rogainingos un, ka kartes esot labas, jo brīžiem ejot izmantojam tās. Tad viņa lepni rāda savu pirkstiņkompasu. Respektīvi viņi atrada kopēju valodu, tikai es nesapratu kurā galā es esmu orientierists. Tāpat uzzinām, ka aiz mums ir vēl daži dalībnieki. Tas priecē. Aizvien neesam pēdējie. Neiztrūkstoši tiekam nobrīdināti, cik tur augšā ir bīstami. Mhm. Ja pēc apraksta ir jāmeklē akmeņains kanāls, pa kuru iet augšup, tad dzīvē tai vietā ir no maziem akmentiņiem izveidota bultiņa, kurai iesākumā pagājām garām. It kā nekas, bet patīkami, ka kāds ir parūpējies, lai mums būtu vieglāk. Tā sākas kārtējais un nebūt ne pēdējais kāpiens uz augšu. Neatceros, kādā secībā mēs gājām, bet zinu tikai vienu, ka vienā brīdī man sāka traucēt Daces lēnā vilkšanās augšup. Es jūtu, ka man pa priekšu iet būtu ātrāk. To arī nekautrējos skaļi pateikt, pirms tam gan palūdzot manas nūjas piestiprināt pie somas, jo man viņas te tikai traucē. Jo kā nu ne, ērtāk ir līst četrrāpus augšā. Tā taustāmies un kāpjam. Ik pa brīdim meklējot marķējumu un sekojot akmeņu krāvumiem. Labi, ka lampai ir vairāki spožuma režīmi, jo ik pa laikam lampu pārslēdzu uz spožāku, lai redzētu, vai kaut kur augšā nespīd marķējums. Tā vienā brīdī mūsu galvu grozīšanu organizatori uztver kā zīmi, ka vajag palīdzēt. Šādā brīdī atliek tikai pagriezties pret klinti, ar roku aizklāt lampu un skatīties, kur viņi spīdina zaļo gaismu. Ārprāts, tiešām vēl uz priekšu un augšā. No lejas jau tas viss vienkārši izskatījās. Tur, tur un tad tur. Dace saka, ka jāmeklē eja klintīs. Es neko tādu neredzu. Pakāpju nedaudz uz augšu, bet tai klinšu sašaurinājumā nav nekādas iespējas bez speciālā kāpšanas aprīkojuma tik tālāk. Nē, tur nav ceļš. Bet kāpjot lejā pamanu kreisajā pusē akmeņu krāvumu. Tur gan. Nopietni, pa šo šauro caurumu ir jālien cauri? Ja man ir jāiet ieslīpi cauri, tad kā te tika cauri tie, kas ir divreiz lielāki un platāki par mani. Meitenēm vajag bildi. Ja likās, ka šeit viss ir beidzies, tad mēs kļūdījāmies. Vēl jāuzkāpj augšā pa nedaudz slapju un glumu akmeni, kur nav īsti kur pieķerties. Jaunais spānis lūdz man palīdzēt tikt augšā vecajam spānim. Šajā brīdī man otro reizi rodas aizdomas, ka viņam ir bail no augstuma. Aiz muguras dzirdam, ka kāds nāk. Nospriežam, ka tas ir francūzis. Tad jau drīz panāks.
Ēšanas pauze. Ir tik labi sēdēt un skatīties uz lejā dusošo pilsētu. Jaunais spānis iztaujā mūs par vecumu, par to, ko esam skrējušas. Saņemam komplimentu, ka izskatāmies daudz jaunākas nekā esam. Tas priecē. Pats gan savos 25 gados nav nevienu ultru noskrējis, tik piedalījies triatlona sacensībās, un savu skrējēja CV šīm sacensībām sadzejoja. Abas ar Daci tik nogrozām galvu, bet nu katrs dara, kā grib. Mēs gan šādu dzejošanu neatbalstām. Nedaudz ar skaudību skatāmies, kā jaunais spānis ēd cepumus, jo mums tikai batoni un želejas. Nu labi, mums ir zupa, jāatzīst, ka manējā ātri beidzās, jo savu pudeli nez kāpēc nepielēju pilnu. Vecais spānis atkal cienā ar konfektēm. Bet mēs esam nolēmušas pievarēt pirmo dubultā kofeīna želeju, jo galu galā trasē esam jau kādas 47 stundas. Tik ļoti negribas celties un nekur doties, bet ceļš sauc. Tamadaba mūs pavadīja ar miglu un slapjdranķi no gaisa. Dace māk teikt, ka tā jau te smuki, bet neko vairāk kā par kokos saaugušiem ķērpjiem mēs nemanām. Iešanai segums arī patīkams, bet tas ir viss ko spējam izbaudīt. Nezinu, vai man želeja iedarbojās vai kas, bet man ejas tik viegli, ka savā ritmā soļoju pa priekšu. Dace izskatās sagurusi un cenšas sagrupēt spēkus, lai nemigtu ciet. Vienu brīdi, kad gaidījām abus spāņus Dace uz takas nedaudz pagulēja. Izrādās, ka vecajam spānim lampai baterijas jānomaina. Labi, ejam tālāk. Nopīkst telefons: “Labrītiņ, veiksmīgu dieniņu! Tas, ka es nedodu ziņu nenozīmē, ka es jums nesekoju. Telefons bija izslēdzies un lādētājs darbā, otru Linda paņēma līdzi uz sacensībām. Atkal kāpjat kalnā pretī saullēktam? Man tā vismaz izskatās.”, “It kā vajadzētu būt uz leju. Ir sasodīti mitrs mākonis. Pirmīt pabijām makten tehniskā kāpumā, kur organizatori spīdināja, kur jāiet ar zaļu gaismu.”, “Gandrīz spāniski uzrakstīji. Bet sapratu izlasot vēlreiz. Gan jau, ka tas gps ik pa laikam gļuko vai uzkaras kādā pauguriņā. Es jau pie tā esmu pieradusi, tāpēc ik pa laikam paskatos.” Nostāstu Dacei jaunāko informāciju un iepazīstinu ar viņai nezināmiem cilvēkiem. Kaut kur dzied gailis. Pie sevis domāju – nopietni gailis te – nekurienē? Drošības pēc Dacei bailīgi pajautāju, vai gailis dziedāja. Jā jau otro reizi. Nopriecājos, ka ar mani viss kārtībā. Kāpjam lejā pa pastaigu taku un plānojam tālākos apmēram divdesmit kilometrus līdz kontrolpunktam. To, ka gribam veikalu, normālu pārtiku un, ka man vajag aptieku, lai varētu komfortabli turpināt ceļu. Vienā brīdī jaunais spānis jautā, kādā valodā mēs sarunājamies. Mēs smiedamies atbildam, ka latviski. Viņiem nez kāpēc šķiet, ka krieviski. Nē, tā valoda skan pavisam savādāk. Līdzīgi varētu būt lietuviski. Aust jauna diena. Lietus bikses vairs nav vajadzīgas. Pie ezera uztaisām kopbildi, ko Dace steidz parādīt mājās palicējiem ar tekstu, kā “Labrīt no rīta! Apmēram pusceļš.” Ilgi nav jāgaida, kad atkal pīkst telefons: “Visi jums sūta laba vēlējumus. Kā parādījās bilde Facebook tā man prasa kā var redzēt onlainā, jo viens links darbojas, otrs nē. Tā kā turaties. Statistikai no jūsu grupas jau 2 ir izstājušās, paliekat 4.”.
Nomācies rīts. Garastāvoklis nulle ar treknu mīnuss zīmi. Ir “neliels” panīkums. Ja nebūtu tik drūmi laikapstākļi, varbūt būtu savādāk. Bet kas tās par pažobelēm? Kāpēc ir jākāpj uz leju gar kaut kādām apšaubāmām dārza mājelēm. Kaktusi, nu nē. Viss pelēks, arī mans entuziasms. Lēnām velkos šiem no mugurpuses un prātoju, kāda velna pēc es te atrodos un kāda velna pēc man to vajag, ja viss ir slikti, viss ir slikti. Trase apnikusi, kalni pieriebušies, pažobeles krīt uz nerviem, laikapstākļi varētu prasties, kompānija pa pusei ciešama, normāls ēdiens arī nav, kaktusus negribu redzēt, atpūsties un pasēdēt arī neļauj. Dace vēl saka, ka apelsīni kokos arī nav ēdami. Nē, es neskriešu. Aizmirstat. Es knapi velkos. Pirmo un ne pēdējo reizi Daci aizsūtu dillēs. Un vispār… eju un prātoju, ka pēc nepilniem 5km ir mazais San Pedro kontrolpunkts, kur pēc pāris stundām būs organizatori… Un, ja tā padomā, tad mēs esam tikai pusē. Var arī nefinišēt. Var tā pavisam nejauši pagulēt mazajā San Pedro kontrolpunktā un pamosties brīdī, kad organizatori ieradīsies. Tas atrisinātu daudzas problēmas. Dace tad tiktu pie normālas navigācijas. Tā es turpināju vilkties pa aizmuguri un domāt biezas, pelēkas drūmas domas. Nekādi uzmundrinājumi man nelīdz. Bet no otras puses, it kā jau finišēt tomēr būtu forši, bet… Atkal līst, ka paukšķ vien… Velkamies pa San Pedro, un te vienā brīdī jaunais spānis izlien laukā no kaut kādas mājeles. Izrādās tur ir mistisks veikals. Nopirkt neko īsti normālu nevar, bet Dace tiek pie dzeramā un ābola. Es saprotu, ja nav maize vai banāni, tad mans vēders neko citu īsti – ne, ne. Dikti kavēties negribam, tāpēc ātri vien aizejam prom atstājot jauno spāni vienu. Zinām, ka viņš tāpat mūs panāks. It kā tā jau nebūtu slikts garastāvoklis, bet tie mazie akmentiņi zeķēs/apavos jau ir apnikuši nu tik tālu, tik tālu. Piestāju pieturā izkratīt šos laukā. Pie viena viltīgi izmantoju pauzi atpūtai. Nevarētu teikt, ka garastāvoklis ir uzlabojies, bet vismaz viss nav tik slikti kā pirmīt, bet slikti ir tāpat.
Jau atkal sākas augšupceļš. Es saprotu, ka viņiem šeit ir ziema ar ziedošām mandelēm, strelīcijām un kallām grāvmalēs, ābelēm starp palmām, bet to, ka kartupeļus novāc februārī, es gan nesaprotu. Asfalts tas ir forši, bet arī tas kādreiz beidzas. Skatos uz balto mājeli takas galā, kalniem visapkārt un mēģinu izdomāt, kur tālāk. Navigācijas ar mums spēlē paslēpes, īsti nedodot pareizo virzienu. It kā ir tur augšā, bet tāpat katra rāda uz savu pusi. Dace izņem karti kompasu un paziņo, ka tomēr manējā rāda pareizi. Pa to laiku vecais spānis sākt iet pretējā virzienā. Jaunais spānis no augšas bļauj, ka meitenes atrada ceļu. Vecais bļauj, lai jaunais apzvēr, ka meitenes nemelo, un turpina iet sev vien zināmā virzienā. Tā mēs kāpjam augšup, bet jaunais spānis skrēja pakaļ vecajam, jo viņu vienu šādā stāvoklī te nevar atstāt. Augšā mūs sagaida mīlīga, nebeidzami mālaina taka. Un bonusā sāk līt. Bet kāpēc… Ir tā jau grūti pa to mālaino žļurgu pārvietoties, un vēl līst. Gribu uzvilkt lietus bikses, jo vējš ar lietu sit cauri manām plānajām pusgarajām skriešanas biksēm, bet Dace prātīgi saka, ka, ja es vilkšu bikses es viņas ar mālu sasmērēšu. Taisnība jau vien ir, bet man salst. Vecais spānis paziņo, ka pa lietu tālāk neies. Paliks uz vietas. Nu, ja paliks, tad paliks. Ejam tālāk trijatā. Kad lietus pierimst, un it kā pāris kilometrus garā mālainā taka rimstas, tad ir slapja zāle ar māliem. Burvīgi. Nevaru saprast, kas ir labāk – aplipušas botas ar māliem vai slapjas kājas. Brīdī, kad tiekam uz šosejas, mūsu acīs nav manāma lielāka laime. Jaunais spānis aiziet savā ātrumā un mēs paliekam divatā. Nezinu kā, bet pa brītiņam mēģinām paskriet. Sanāk nedaudz kroplīgi, bet vismaz nedaudz ātrāk kustamies uz priekšu. Drīz mūs noķer vecais spānis. Pēc kartes – tikai uz leju. It kā cenšamies skriet, bet nesanāk, galīgi nesanāk. Kājas sāp un akmeņainais segums sit cauri apaviem. Nekas cits neatliek, kā censties iet ātri un skatīties zem kājām, kur mīkstāks segums. Pa to laiku mēs plānojam ko darīsim kontrolpunktā. Fizioterapeitu pakalpojumus neizmantosim, jo tā jau maz laika. Kopējais plāns ir ēst, duša un prom, teorētiski – gulēt, praktiski – nebūs laika. Ideāli, ja varētu iziet vismaz divas stundas pirms slēgšanas, praktiski stundu pirms slēgšanas ir jāpazūd. Lai atrastu kontrolpunktu, pamanījāmies nedaudz pamaldīties, jo nepareizi novērtējām kārtējo pažobeli, kur jākāpj lejā, lai gar stadionu tiku uz kontrolpunktu.
Brīdī, kad pabāžam degunu kontrolpunktā, mums jau seko brīvprātīgie. Ātri sapratuši, ka šīs spāniski nerunā, cenšas ar mums komunicēt, kā māk. Man pirmais jautājums, kur ir duša. Nē, tualeti man nevajag, bet dušu. Ar zīmju palīdzību tieku pie vajadzīgā. Nezinu, cik ilgu laiku pavadīju dušā, bet zinu, ka ar ierobežotu daudzumu tualetes papīra var noslaucīties. Beidzot saprotu, kāpēc man somā ir obligātā ekipējuma garās bikses, jo kompresijas stulmiņus atpakaļ netaisos vilkt, un tad atliek tikai garās bikses. Apskatu savas kājas. Jaunu tulznu nav, bet vecās ir tādas, kādas ir. Ir doma palūgt mediķu palīdzību, lai pienācīgi aprūpē, bet, kad iznāku no dušas, no šiem ne miņas. Bet es viņus pirmīt redzēju. Vēlāk jaunais spānis pateiks, ka mediķi aiztinās drīz pēc mūsu atnākšanas. Forši. Kamēr Dace tusējas pa dušu, es tieku pie zupas un makaroniem ar sieru. Sēžu un neko nedomāju. Izbaudu atpūtas brīdi, uzlādēju telefonu, pulksteni. Masēju piekusušās pēdas, salīmēju jaunus plāksterus uz tulznām un kārtoju somu. Tā kā neļāvu brīvprātīgajiem novākt Daces pusizēsto šķīvi, jo domāju, ka viņa ēdīs, tad pēcāk tiku pie pusporcijas makaroniem, jo pati kādu brīdi sēdēju un domāju, ka gribētu papildporciju, bet nevarēju saprast, vai nebūs par daudz. Saprotam, ka no šī punkta neko ēdamu līdzi nedabūsim, tik vien kā tīras savas pudeles. Esam jau pie tā pieradušas, ka orgi mūs bildē. Šis ir arī tas brīdis, kad redzu datorā, kā tad mūs redz mājas palicēji. Interesanti.
Ceturtā diena jeb no Guia līdz Valsequillo. 47.3km
Mūs, ejot ārā, pavada viens no organizatoriem un, protams, spāniski stāsta un rāda, kā tikt laukā no šī kontrolpunkta. Aizgājām pēc norādēm, šis vēl pamāja un iegāja atpakaļ iekšā mājā. Aptieka, aptieka, aptieka, ā un veikals arī. Atradām gan aptieku, kur ar tulkotāja palīdzību tiku pie jaunas smēres, gan veikalu, kur iepirkām gardumus šim posmam. Laikam arī no šī brīža sapratām, ka turpmāko ceļu iesim kopā, ka kompāniju vairāk negribam, gribam iet divatā. Lai gan jāteic, ka Dace ik pa laikam turpinās sūdzēties, ka viņai sāp ceļi. Tāpat kādā brīdī atzīs, ka, ja vairs nevarēs paiet, tad ies viena un pēc kartes.
Lai arī no kontrolpunkta izgājām “laicīgi” – tikai stundu pirms tā slēgšanas, pilsētu pametām tikai pēc stundas. Man tas nepatīk, bet savu nepatiku paturu pie sevis. Paejam garām lielam ezeram, nokāpjam lejā līdz šosejai, atrodam pareizo pažobeli, kur jākāpj lejā. Smejamies, ka esam jau aci uztrenējušas atrast īsto caurumu uz nekurieni. Ejam un prātojam, ko dara mūsu kompānija. Nopīkst telefons “Izskatās, ka būsiet pačučējušas un atkal ceļā. Sēdēju klusiņām, lai nepamodinātu jūs. Izskatās pirmais no jūsu trases šodien finišēs. Laikam vispār neguļ.”, “Nē. Ilgi nočakarējāmies pilsētā.”. Pēc brītiņa Dace saka, lai pajautāju Ilutai, kas ar mūsu francūzi, jo sen nav manīts. Esot izstājies. Vispār jau žēl, bija labs kompanjons. Vēl pēc brītiņa pašām rodas jautājums “Vai aiz mums vēl kāds ir?”, “Jā. 2 spāņi.”. Tāpat drīz uzzinu, ka Andrejs savu distanci noskrēja 5.vietā, uz ko Dace atbild, ka aizmirsa man pateikt, jo jau kādu brīdi zināja. Nu vai zinies, paldies. Vēl pēc brītiņa: “Pirmie divi finišēja pēc 56:58:38.47 var teikt, ka reizē” un “Tagad man rāda, ka aizmugurē ir palicis viens spānis ar kuru jūs man šķiet gājāt ilgi kopā. Un ar jums ir cits 25 gadīgais. Un netālu ir polis un anglis.”, “Jā, jaunais aiztesa garām”.
Pēc brītiņa iesoļojam ciematā Moya. Ja man kāds teiktu, ka es te esmu jau bijusi, es tam piekristu, jo visas pilsēteles vienādas ar tajā esošajām baznīcām. “Man rāda, ka jūs esat noķērušas to angli un nekur tālu arī nav tas jaunais un polis. Jūs esat brašas meitenes vienalga kāds rezultāts. Jūs šeit visi apbrīno.”, “Hmm. Nemanījām. Varbūt tusē kafejnīcā”, “Jūs taču esat tagad pilsētā. Vispār pilsētās arī gļuko. Man pat rāda, ka spānis arī viņu apdzinis un ir tuvu jums.”. Lai vai kā, turpinām pa tumsu virzīties tālāk. Ejam un pļāpājam par visu ko, un pie viena spriežam, kā mašīnas samainās šajā šaurībā. Atbilde ilgi nebija jāgaida. Vadītāji bija laipni un palaida pat mūs cauri. Tā pļāpādamas un skatīdamās uz tālumā kalnos manāmajām gaismiņām, tik daudz aizskatījāmies, ka aizgājām nepareizi. It kā jau tie bija tikai 500m, bet tāpat tas ir daudz. Skatos navigācijā un prātoju, ka teorētiski tur varētu iziet, bet īsti nevaru saprast. Drošības pēc iesim atpakaļ. To, ka mums seko līdzi, var just, jo “Tu ej pa pareizo ceļu vai atradāt īsāko? Arī pa šo var aiziet, bet man rāda, ka blakus ceļš ir trase. Vai arī man gps gļuko?”, “Nē, nomaldījāmies.”, “Tad es pareizi redzu. Jums vajadzēja iet pa labi, kad ceļi sadalījās. Jūs ejat paralēli trasei un šis ceļš ir īsāks un izved uz trasi. Turaties. Lai izdodas.”. Jā, mēs tā arī nesapratām, kāpēc aizgājām nepareizi, bet vairs neko. Nē, nu vispār jau nevajag aizrauties ar pretējā pusē esošo gaismiņu pētīšanu, bet ko nu vairs. Tik vien secinām, ka vecais spānis mūs ir noķēris, par ko lielu sajūsmu neizrādām. Uz viņa jautājumu, vai gribam iet divatā vai trijatā, Dace atrūc, ka mums ir vienalga, ja grib, lai nāk ar mums.
Kurā brīdī vecais spānis no mums atpalika, neatceros, bet zinu, ka tas notika brīdī, kad man bija tik viegli un gaisīgi iet, ka gāju šiem abiem pa priekšu. Un tad notika tas, kas notika. Dacei uznāca besis ar visām no tā izrietošajām sekām. Viņa vairs nevar paiet, vajag atpūsties, sāp ceļi un vispār viss ir slikti. Sāk runāt, ka varētu iet viena un brīdī, kad navigācija nobeigsies, var jau iet pēc kartes, un vispār grib nedaudz atpūsties. Es tai pat laikā saprotu, ka mums laiks ir tik, cik viņš ir, un mazais kontrolpunkts Terorā tuvojas, un kontrolpūķis smīnēdams sēž aiz stūra un lasa avīzi. Bet neko nesaku. Tā mēs velkamies uz priekšu. Jau kaut kad iepriekš runājām, ka tā, kurai iet ātrāk, atpūtu izmanto pēc saviem ieskatiem. Tā arī daru. Man augšā kalnā iet tīri raiti, tāpēc izmantoju atpūtas pauzes. Bet Dace turpina vilkties un runāt par izstāšanos, iešanu vienai, par to, ka viņai ir nekam nederīga navigācija un ir nekam nederīgs ceļa biedrs. Uz ko es atbildu, ka neviens jau nevarēja zināt, ka tā būs. Tik pat labi, ja viņai būtu tas navigators, kurš ir man, tad man būtu tā liksta ar navigāciju, jo atļāvu izvēlēties. Labi, saprotu, ka mans sakāmais neko nedod. Un vispār viņai sāpot ceļi. Uz šo man nav ko atbildēt, jo viņas ādā nevaru ielīst un saprast, cik ļoti viņai tie ceļi sāp jau kopš starta brīža. Tā mēs pa tumsu velkamies tālāk.
Šis ir arī tas brīdis, kad es saprotu, cik tad ļoti es gribu finišēt, un cik ļoti svarīgi ir mums laikā tikt līdz Terorai. Tomēr pārāk daudz enerģija ir ieguldīta, lai savāktu obligāto ekipējumu, un tagad tā padoties arī negribās, jo tomēr tik daudzi mums seko līdzi un atbalsta. Un vispār šis pasākums ir pirmo gadu, un gribu, lai mēs esam pirmās, kas šeit ir finišējušas. Bet skatos uz Daci un saprotu, ka viņu vienu te tumsā nevaru atstāt jau vien tāpēc, ka viņai navigācija ir tāda, kāda ir, un tikai ar karti viņa neizies. Turpinu ātrākā tempā vilkties viņai pa priekšu un klusēt. Jau prātā esmu pārcilājusi, ko teikšu, kad tiksim vismaz līdz Terorai vai līdz rīta gaismai – “Tu nepavainosies, ka es tālāk iešu viena un tevi te atstāšu”, “Es drīkstu tālāk doties viena, jo pārāk daudz enerģijas ir ieguldītas šajā pasākumā un es ļoti, ļoti gribu, lai vismaz kāda no mums finišētu” vai arī “Ja tu paliec šajā kontrolpunktā, vari man atdot baterijas”, kā arī vēl citus iespējamos variantus. Ļoti labi saprotu, ka no rīta pati nebiju labāka un teicu, ko domāju, tāpēc atskatos uz Daci un klusēdama eju tālāk. Prātā rēķinot, cik daudz laika mums ir un cik tālu jāiet, un kāds ir trases profils. Bet tā sasodītā nolemtības sajūta, ka Tu neko nevari mainīt, ir morāli graujoša, un tā vēlme finišēt vēl vairāk nospiež mani. Pa galvu raisās tik vien kā drūmas domas, bez jebkāda cerību stariņa. Vienīgā lieta, kas man vēl neliek mieru, ir mana potīte, kura kaut kad iepriekš pāris reizes neveiksmīgi pagriezta uz akmeņiem, un pa brītiņam nedaudz sāk īdēt. Bet nav traucējoši. Ko? Māls, nē! Ne jau atkal. Nē, nē, nē. Skatos navigācijā, un šī rāda, ka mums pa to mālaino zemi ir jākāpj augšā. Gribu notīrīt apavus, bet nav jēgas, jo pēc mazas normālas taciņas atkal ir tie sasodītie māli. Iemaldāmies kaut kādā dabas parkā, kur vārtiņi ir atslēgti un, kamēr kārtējo reizi nevaram atrast īsto taku, no mājas iznāk vīrietis un skaidrā spāņu valodā norāda mums pareizo ceļu. Nu ja, neesam jau pirmās, kas te blandās. It kā jau smuks ceļš, bet uz kaut kāda sasodīta akmens atkal pagriežu potīti. Viens man ir skaidrs, gribu viņu nosiet ar elastīgo saiti – drošībai. Kamēr es nosaitēju potīti pie mums pienāk organizatori un kā ierasts jautā vai nevajag ūdeni. Tiekam instruētas, ka tālāk ir slidena nogāze uz augšu, lai esam uzmanīgas. Piefiksē mūsu numurus. Dace vēl kaut ko norūc par palikšanu šeit, uz ko tiek izmesta atbilde, ka nav jau labākas vietas, kur palikt (organizatoru busiņš un tā), bet šī piezīme paliek bez ievērības, un mēs turpinām ceļu augšup. Es pa priekšu un Dace aiz muguras. Labi, ka taka ved augšā, un es spēju domas koncentrēt uz augšupceļu, protams, ik pa laikam paskatoties, kur ir Dace. Viņas lampiņa spīd un kustas, tas labi. Pēdējais posms augšup bija nedaudz stāvs, bet, ja kārtīgi iecērt nūjas zemē, tad nemaz neliekas tik traks, kā mūs sabiedēja. Taisnības labad augšā nedaudz jūt rokas, bet tas tāds sīkums.
Vai kāds par to vēl šaubās Ļauties ceļam šim vai nē Ar katru soli šaubas norims Bet nenorimsim mēs, sauc kāda balss tur, pakrūtē/ The Sound Poets
Esam Finca de Osorio. Ja tā padomā, tad jau tā arī ir, ka tu esi tik stiprs, cik stipras ir tavas domas. Jebšu, Dace, lai arī cik grūti viņai būtu, pasaka, ka mēs finišēsim. Apēdam kārtējo kofeīna želeju uz divām un skriešus dodamies lejā uz Teroru. Lai nepamodinātu tos, kuri naktī guļ, nūjas nesam rokās. Ejam pa pilsētu un pļāpājam. Pie Basílica Nuestra Señora del Pino mūs sagaida organizatori. Beidzot tieku pie civilizētas zaļās pieturas, bet pa to laiku organizatori kārtējo reizi GPS nomaina baterijas. Dace māk stāstīt, ka te ir viens no īsās distances kontrolpunktiem. Ejam garām un secinām, ka nekas nav uzcelts. Nedaudz pastaigājamies pa pilsētu, meklējot kārtējo mazo ieliņu, pa kuru mums jādodas tālāk. Tā vienā tādā piesēžam uz kaut kādas palodzes un uz piecām minūtēm aizveram acis. Nē, tā nevar, ir jākustas. Dace grib gulēt. Es saku, ka jāiet laukā no pilsētas un jākāpj augšā, tad jau būs arī kur pagulēt, Dace it kā piekrīt, bet tāpat grib gulēt. Tā es, cieši piespiedusi sev klāt guļošo Daci, vedu cauri pilsētai, bet, lai lejupceļā viņa neietu ātrāk par mani, pielieku priekšā nūju. Nedaudz jau dīvaini no malas izskatās, bet neviens jau mūs tumsā tāpat nemana. Izsoļojam cauri pilsētai, un Dace pamostas. Stāstu, ka kādu kilometru nogājām. Dace aizvien ir nesaprašanā, kā var iet un gulēt vienlaicīgi. Atkal garlaicīgs kāpiens uz augšu un tad… atbalstītāji trases malā. Voalā! Mēs abas redzam un dzirdam atbalstītājus trasē. Mūs viņi diez vai gaida, bet ir tik patīkami manīt vēl kādu dzīvu dvēseli. Dace gan ir neizpratnē un skatās kartē, ka it kā šeit īsā distance neiet, bet es saku, ka varbūt trase šiem ir nedaudz izmainīta. Bet jebkurā gadījumā patīkami. Jo augstāk kāpjam, jo tuvāk redzami un skaļāk dzirdami mūsu atbalstītāji – akmeņu mūra sienas, augi un kaut kur netālu esošie mājlopi ar zvaniem kaklā. Taisnības labad jāsaka, ka ar šo brīdi mēs sākām redzēt halucinācijas, daudz un dažādas halucinācijas līdz pat finišam. Dace jau atkal dīc par gulēšanu, es palieku pie sava, ka jāiet tālāk/augstāk un tad mežā aizvējā varēs pagulēt. Man arī nedaudz nāk miegs, bet kontrolējamā daudzumā. Tā ik pa laikam redzu cilvēkus trasē, sapurinos un kāpju tālāk, jo bez mums šajā nakts melnumā neviena nav. Arī tie kaķīši, sunīši un visi pārējie dzīvnieciņi.
Kas var būt labāks par gulēšanu slapjā, garā zālē, kur vējam ir vaļas ieskrieties no visām pusēm? Folijas sega tā ir štelle. Viena apakšā un ar otru cenšamies apsegties. Tik tā nelaime, ka mana folijas sega no stāvēšanas ir palikusi veca un salipusi kopā. Guļam 15 minūtes un ne vairāk. Labi. Protams, modinātāju nevajag, jo tāpat pamodīsimies. Vienas piecpadsmit minūtes un tad vēl trīsdesmit. Pamodāmies, maigi sakot, nedaudz nosalušas un klabošiem zobiem, bet pagulējušas. Zāle slapja, pašas drebam pie visām miesām, ir auksti, vējš zēģelē, mantas jāsavāc, lampa jāuzliek, navigācija jāieslēdz. Tikai šādi bomzītī guļot uzzini, ka lietus jaka ir jāsabāž biksēs, lai siltāk. Ir nakts tumsa, vējš. Dace aizvien iet, satinusies folija segā, kā tāds pasaku rēgu tēls. Izgājām cauri vēl vienam ciematam, atradām kārtējo neskaidro aizaugušo taku un atkal kāpām kaut kur augšā. Līdz ar rītausmu bijām sasniegušas kārtējās kalnu grēdas gandrīz augstāko punktu. Ejam pa kārtējo balkonu, kam nevar ne malas, ne gala saredzēt. Te Dace vienā brīdī secina, ka ejot ir pazaudējusi savu folijas segu, kuru bija aizbāzusi aiz muguras starp somu un, ak vai, soma arī vaļā. Jācer, ka nekas svarīgs nav izkritis. Atpakaļ jau neiesim un nemeklēsim. Vienīgi stulbi, ka pazudusī folijas sega ir obligātais ekipējums, un tīri teorētiski organizatori var pārbaudīt mūsu somas un nelaist tālāk. Žēl, bet kaut kas ir jāziedo sacensību dievam. Augšā pūš nepatīkams vējš, saule arī nespīd. Šī kontrolpunkta plāns ir ēst, duša, gulēt tik, cik laiks atļaus. Štrunts par to, ka iziesim pēdējā brīdī, bet gulēt mums noteikti vajag, kaut vai atkal tās pašas piecpadsmit minūtes. Kaut kāds serpentīns, ceļš iet uz leju. Lēnām otrpus kalnam samanām pilsētu. Uz leju pamēģinām nedaudz paskriet, bet tas rezultējas ar nepareizu ceļu, un jākāpj vien atpakaļ. Ilgi gaidītā pilsēta klāt. Apskatos navigācijā, ka tepat jau kontrolpunkts ir, nu tur nedaudz pa kreisi, un jau kuro reizi nosēžas baterijas. Bet karogus nemanu. Ir sajūta, ka organizatori skatās kartē un smejas par mums, ka mazītiņā pilsētelē nevaram atrast vienīgo ēku ar karogiem. Ja vien tas kontrolpunkts nebūtu noslēpies, mēs viņu pamanītu. Tā kā baterijas plānoju mainīt tik kontrolpunktā, tad Dace izvelk un palaiž savu navigāciju. Tāpat jau ir skaidrs, ka Dace navigēs posma pirmo pusi, bet tālāk es, jo tādā veidā mēs taupīsim baterijas.
Kontrolpunktā ienākam organizatoru aplausu un ovāciju pavadītas. Dienas piedāvājumā zupa un makaronu salāti (organizatori bija norādījuši ieteicamo ēdienkarti kontrolpunktos, bet to, kas tiks likts galdā izlemj katra kontrolpunkta pašvaldība). Tiekam arī pie savām somām. Es nesaprotu, ko es gribu vairāk – ēst vai dušu. Ar zīmju palīdzību norādu, ka gribu dušu. Tā viena no dāmām, kas runā angliski, mani aizved uz dušu ar silto ūdeni, Dacei gan ierāda ar auksto ūdeni. Vai tad par dvieli nevar izmantot kreklu? Tāpat esmu plānojusi kreklu izskalot un pielikt pie somas, lai žūst. Sēžu pie galda un prātoju, cik vienam cilvēkam var būt daudz baterijas, tukšas protams. Maksimāli iespējami ātri cenšos sakrāmēt somu, atstāt somā visu lieko. Daci nemanu, bet tas man netraucē pieteikties pie organizatoriem, ka iešu gulēt. Viņi gan mēģina man teikt, ka kontrolpunktu slēdz ciet 11:25, to es zinu, bet cik ilgi var gulēt. Līdz 11:15. Labi modiniet mani pēc 40 minūtēm. Gulta. Kamēr domāju, kā iekārtoties, parādās Dace, grozās un nevar aizmigt. Viņai traucē smirdīgās botas. Nesaprotu, kāpēc viņas jātur pie galvas, ja var turēt kājgalī. Vēl pēdējā brīdi izdomāju, ka biezā sega būs labāka, jo pēc pieredzes zinu, ka zem plānā palaga nosalšu. Brīdī, kad sapņoju par sauli, okeānu, palmām, pludmali, mani pamodina organizatori. Tik vien bija tas prieks. Kamēr pie galda darbojos ap savu somu, viens no organizatoriem man jautā, vai mana draudzene turpinās gulēt. Nē, mēs iesim tālāk. Viņa gulēs līdz 11:15. Viņš neliekas mierā, bet vai drīkst modināt. Paskatos pulkstenī, labi modini, ja tev tā vajag. Labi apzinos, ka nozagu Dacei 5 minūšu miegu. Pirms iziešanas izskaloju kreklu un piesienu pie somas. Ar ovācijām tiekam pavadītas no kontrolpunkta.
Piektā diena jeb no Valsequillo līdz Santa Lucia. 37.9km
Lai arī diena jau ir pusē nevarētu teikt, ka ir ļoti silts. Izejam no kontrolpunkta, mums seko jaunais spānis. Komentārus paturam pie sevis. Tu dzirdi to pašu, ko es? Jā. Nevar būt. Ēzelis. Bet ir. Nē, nu dažreiz tas jaunais spānis ir noderīgs, jo tieku pie mīlīgas bildes. Līdz pirmajai pļavai pļāpājam un nedaudz aizejam nepareizi, bet pļavā spīd saule un atkal jāpārģērbjas. Jaunais spānis kaut ko meklē. Mēs negribam gaidīt. Brīdī, kad manām, ka šis parādās ap stūri, turpinām savu ceļu līdz veikalam. Mani nekas neuzrunā, bet paņemu vienu mazu baltmaizi un kaut kādus negaršīgus cepumus, kurus atstāšu trasē putniņiem kādā no nākamajiem kāpumiem. Pilsēta smuka. Ceļš mūs atkal izved laukā no pilsētas, ieved normāli aizaugušā upes gultnē, kur pa malām klintīs izcirsti caurumi, un visādas mazas mājeles. Nopīkst telefons: “Esmu atpakaļ pie pults. Šodien pārgājienā neiešu, būšu darbā. Nevar jūs atstāt vienas bez uzraudzības. Neesmu onlainā tikai to brīdi, kad esmu ceļā no darba uz mājām. Darbā dators nav izslēgts kopš jūsu starta. Malacītes, skatos gandrīz varbūt pat jau noķērušas priekšējos. Turaties, jums tur priekšā baigais biezoknis vēl ir iespējams kaudzīti apdzīt. Bet tas nav galvenais, galvenais ir izturēt līdz galam.” Smaidu sejā izraisa zīme – uzmanību! zvēri. Patīkama taka. Kaut kur tiekam uz asfalta. Priecājamies par tālumā manāmo okeānu, ceļmalā ziedošajām mandelēm un puķuzirņiem. Laime pilnīga, steigas nekādas, smaids pa visu seju. Ejam un priecājamies par skaisto dienu. Asfaltu nomaina zemes ceļš. Zemes ceļu nomaina pasakaina taka gar upīti un daudziem jo daudziem ūdenskritumiem. Viennozīmīgi skaistākā vieta trasē. Šādu mirkļu dēļ ir vērts iet tik garu ceļu, lai pēc tam būtu bauda acīm un dvēselei. Kas, tad tas? Atkal tas jaunais spānis mūs noķēris. Cenšamies nedaudz aizlaisties, diez ko nesanāk. Jāapdzen atpūtnieki, un, priecējot acis, iemaldāmies pie dažiem ūdenskritumiem ne uz trases. Bet tie liekie metri ir tā vērti. Nekas nav mūžīgs. Atkal ir aizaugusi taka, kaktusi visapkārt, rododendri. Laime pilnīga. Bet… Kārtējais kāpiens rezultējas ar tik vilinošu zālāju, ka vienā no līkumiem padodamies. Ir atpūtas pauze. Jaunais spānis izgāzies ēd savu tunci ar rokām un tad aizmieg. Es saprotu, ka nav nekā labāka kā baltmaize ar ievārījumu, lai arī ievārījums būtu sporta želeja. Piedāvāju Dacei savu laimi un pēc pieveiktiem 200km pļavā sēž divi bezgala laimīgi cilvēki. Lai jau jaunais spānis guļ, mēs ejam tālāk.
Kaut kur tam visam pa vidu nonākam pie pārdomām, kāpēc tad mēs abas esam šeit. Es saku, ka Dace vainīga. Dace saka, ka Andris vainīgs. Galu galā nonākam pie kopsaucēja, ka idejas saknes sējējs ir Andris. Atzīstam, ka mums ir forši draugi. Tāpat saprotam, ja jau mums nepatiku un neliktos vilinoši piedzīvojumi un dažādas ultras, tad mēs šeit viennozīmīgi nebūtu. Bet visprecīzāk šo visu raksturo ne vienu reizi vien manis izteiktā frāze no Ezītis miglā: “Psihopāts”, teiksim tā īsi un kodolīgi.
Laiks mainīt kartes. Šoseja. Kofeīna želejas ēšanas laiks. Tas ir sen izlemts – viena uz divām un regulāri. Dace jautā, vai vienu no divām kofeīna želejas konfektēm gribu. Jā. Dace apēd vienu, tad otru. Es paskatos uz viņu, paeju kādu brītiņu un jautāju, kā tur ar to konfekti palika? Dace samulsusi, jā, apēda abas. Es nosmejos. Nav jau tā, ka baigi vajag, bet smieklīgi tāpat. Uz leju slidināmies pa taku, kas klāta ar maziem apaļiem akmentiņiem. Forši slīd, bet aizvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka manas botas uz akmeņiem pēdējā laikā sākušas vairāk slīdēt. Var jau būt, ka man tikai tā liekas, bet tā sajūta nepamet ne mirkli, ka kaut kas ar viņām nav kārtībā. Te Dace iesaucas: Tu redzēji! Ko, redzēju? Nu, pliks vīrietis tur? Tur uz tās mājas balkona? Nē, tepat priekšā. Nē, es neko neredzēju. Ir, ir labs. Halucinācijas ir atgriezušās. Nopīkst telefons: “Meitenes jūs to varat. Jūs esat varones”. Dace saka, ka viņa dzird nūjas aiz muguras un kādu dziedam. Es nedzirdu neko, bet tad jau tas ir neviens cits, kā jaunais spānis. Bet ko mēs ejam un jau atkal dziedam:
Tie ir mūsu sapņi, mūsu krāsas Kurās savu dienu krāsojam! Tie ir mūsu vārdi, mūsu mēles Kuras mēs aiz zobiem neturam!
Lēnām sāk krēslot. Es saprotu, ka mana lampa ir švaka. Domāju ņemt rezerves lampu, bet Dace piedāvā Vančuka aizlienēto rezerves lampu. Der. Iemācos ieslēgt. Žēl, ka nevaru pieregulēt, kā man gribētos, lai gaisma krīt uz takas, bet nu būs labi. Uz takas aizvien vairāk parādās sasodītie akmeņi. Nezinu kā, bet ,nokāpjot lejā uz šosejas, kur mūs sagaida organizatori, priekšā ir jaunais spānis. Man pirmā domā, ka šis ir izstājies, bet nē. Kaut kur atnācis pa taisno un gaida mūs. Nu jau Dace smejoties stāsta visiem, ka mums augstākais kalns ir 312m. Nē, viss ir pareizi, tūkstoti mēs neaizmirsām. Bet tad lepni piebalso, ka mūsējie īsajās distancēs katrs gan savā finišēja 11. un 5.vietā. Jā, mēs esam lepnas par Andri un Andreju.
Nopīkst telefons: “Cik saprotu jūs tagad skrienat lejā un tūlīt rāpsieties vienā pauguriņā. Bet aiz tā pauguriņa lejā skrien viena meitene no jūsu grupas, kuru vajadzētu kaut kā apdzīt. Tad jūs būtu 2. un 3.vietā. 1.vietu jums vairs neapdzīt, jo viņa tūlīt finišēs, bet šito jūs gan varat. Zinu, zinu… es jau tur biju.” Tas, ka mēs atkal rāpsimies augšā kaut kādā trakoti bīstamā vietā, mums ir skaidrs, ka jābūt uzmanīgiem, arī ir skaidrs. Nevarēju saprast, kas tur bija vai nebija, bet šeit ir jāvadās pēc marķējuma ne navigācijas (trase sacensību laikā drošības apsvērumu dēļ ir nomarķēta. Par šādām iespējamībām sapulcē tikām brīdinātas). Un vispār te vairāki dalībnieki ir apmaldījušies. Labi, ejam. Miedziņš, aijā, miedziņš… Prātā pārcilāju domas, ka vajadzētu Dacei pajautāt kofeīna želeju, jo man ne tikai nāk miegs, bet jau atkal redzu dzīvnieciņus. Uzmundrinu sevi: Lauma, tās ir tikai halucinācijas, te neviena nav bez mums trim. Brīdī, kad taisos jau veru vaļā muti, lai Dacei prasītu želeju, šī skaļi paziņo, ka viņai ir bail no augstuma, un ir bailīga sajūta. Ok, mēs atrodamies pietiekami augstu kraujas malā. Ar šo arī pietika, lai mans miegs pazustu kā nebijis. Neiešu jau Daci biedēt ar savām likstām, nedod dievs, ka novelsies no kraujas. Vienā no iepriekšējām sarunām jau izteicos, ja viņa novelsies no kraujas, man jau būs viņai jālien pakaļ. Viņas arguments neizturēja manu kritiku, ka es varu izlikties, ka to neredzēju, un iet tālāk. Nakts, tumsa, atkal pa visiem kaktiem zēģelē vējš, rododendri, un mēs nevaram atrast īsto taku. Visu laiku tepat apkārt vien maldāmies. It kā ir jābūt marķētai takai, bet no marķējuma ne miņas. Es stāvu sapīkusi kaut kādu rododendru un sasodītu akmeņu ietverta un kārtējo reizi pārliecinos, ka šī ir tā bezcerības un niecības sajūta, kāpēc man nepatīk rogainingi. Nezinu kā, bet nogriežot dažus līkumus un izbrienot cauri aizaugušiem džungļiem, atradām taku. Nezinu kāpēc, bet sākām skriet. Vai tāpēc, lai siltāk, vai arī, lai no jaunā spāņa neatpaliku, vai arī ceļš gāja uz leju, vai arī sapratām, ka jākustas ātrāk, jo kontrolpūķis glūn aiz stūra un ar pirkstu rāda uz pulksteni. Tā lampa ir nejēdzīga, viņa skrienot kratās, kas tā jau apgrūtina redzamību un soļu likšanu uz akmeņainas takas. Tas kādu uztrauc? Mani nedaudz, bet man jau ir vienalga.
Kamēr tikām līdz šosejai, kur polis bija izsaucis palīdzību un tagad, ieraudzījis mūs, sāka pārdomāt, ko darīt, tas ir, vai turpināt ceļu ar mums. Jaunais spānis pa to laiku paspēj ar organizatoriem sarunāt, ka polis var turpināt ceļu, ja vēlas, lai arī jau praktiski skaitās izstājies, jo izsaucis palīdzību un it kā pieskāries pie organizatoru mašīnas. Bet viņš tomēr netic, ka mēs paspēsim laikā. Lai jau. Nu jā, nav diez ko iepriecinoši gandrīz divas stundas uz 10km, no kuriem daži kilometri ir augšup. Jaunā spāņa ideju skriet pa taisno uz kontrolpunktu noairējam, jo tad organizatori automātiski mūs noņems no trases, bet, ja skriesim pa trasi un ieskriesim kaut vai pēdējā brīdī, tad ir cerība tikt tālāk. Jā, šis ir TAS brīdis, kad mēs saprotam, ka mums ir jāpaspēj. Citu variantu nav. Un, jā, gods, kam gods jaunais spānis skrēja pa priekšu ar navigāciju un aizveda mūs līdz kontrolpunktam. Un mēs skrējām augšā, lejā un atkal augšā, lejā. Atdauzījām kājas pret akmeņiem. Mana lampa skrienot kratījās, ka grūti ko priekšā saskatīt, kājas cilāju pēc atmiņas un uz intuīciju. Man lietus jakā bija karsti, bet neiedrošinājos skaļi izteikt, ka gribu viņu novilkt, jo vienkārši tam nebija laika. Mums bija jāskrien. Ik pa laikam aizķēros aiz kāda akmens un izteicu kādu nelabu vārdu. Divreiz pamanījos nogāzties garšļaukus un atdauzīt rokas, kājas. Jaunais spānis skrēja pa priekšu un bļāva “Pa labi, pa labi!”, un pēc tam no viņa manāma bija tikai lampiņa tālumā. Tāpat no viņa uzzinājām, ka skrējām ap 5min/km. Jau atkal akmeņi, jau atkal krītu. Jau atkal kaut ko nelabu pasaku. Jā, šī skrējiena laikā tika daudz slikti vārdi izteikti, bet ir reizes, kad bez tiem vārdiem nekādīgi nevar. Un šī bija viena no tām reizēm. Laiks skrien vēja spārniem, attālums arī nedaudz sarūk. Tajās dažās atpūtas pauzēs Dacei saku, ka gan organizatoriem, gan mājās palicējiem esam sarīkojušas grandiozu ballīti, jo visu šo gandrīz 88 stundu laikā mūsu punktiņi tik ātri pa trasi vēl nav pārvietojušies. Jaunais spānis kaut ko nokliedz priekšā, ka tūlīt būsim klāt. Navigācijā redzu, ka te varētu nogriezt līkumu, pat ne lielu, bet kāpēc te ir sēta? Labi. Līkums mūs apbalvoja ar skaistu dabīgu klintīs izcirstu eju. Atkal skrienam, un te es attopos garšļaukus uz akmeņainās takas. Nu, vai ziniet. Šoreiz sāpīgi. Potīte sāp. Krītot atsitu celi, roku. Piesietā navigācija pie somas kārtējo reizi karājas striķī. Viss ir slikti. Amortizējot kritienu esmu tikusi pie sāpošām iekšām. Sāp tā, ka viss tur ietu kūleņu kūleņiem. Paelpot varu, bet grūti, viss sāp. Gribu sakņupt trases malā, sēdēt un nekustēties, lai pāriet. Es zinu, ka pāries, bet ir jāskrien. Zinu, kāpēc sāp – kritiens, ātra skriešana, smaga soma, slodze, ātrums. Bet tas kontrolpunkts ir tepat, tepat. Cenšos skriet. Dace mēģina mani uzmundrināt, asaras acīs. Man tik ļoti sāp. Skatos pulkstenī. Nē, mēs paspēsim un mums pat būs laiks atvilkt elpu kontrolpunktā. Organizatoriem nebūs tas prieks mūs noņemt no trases. Nebūs. Necerat. Mēs nākam no sīkstas tautas.
Kontrolpūķis ieraksta blociņā – viņas paspēja 20 minūtes pirms kontrolpunkta slēgšanas, eju gulēt. To, ka mūs gaida, varēja dzirdēt jau aiz līkuma. To, ka viņus visus sūtīju dillēs, saprata tikai Dace. Sēžu uz soliņa sakņupusi, jo man aizvien viss sāp. Šie tik jautā, ko es gribu, kā ko – dušu un ēst. Duša ir auksta. Der. Kamēr sēžu, saprotu, ka man vajag atgulties, tas palīdzēs. Atrodu tukšu galdu un uz divām minūtēm izstiepjos, paliek labāk. Pa to laiku pienāk viena dāma un saka, ka ir mediķis, vai man nevajag kaut ko palīdzēt, jo redz, ka man ir slikti. Neko man nevajag. Jautā, vai es gulēšu. Nē, negulēšu, ēdīšu un iešu dušā. Un vispār liekat man mieru. Aiztenterēju līdz dušām, nē nebūs. Tik vien kā nomazgāju kājas un pārvelku sausu garo kreklu. Kaut kur uz galda ir manas pusdienas gandrīz trijos naktī. Ēšana var pagaidīt. Sistēmā pārmaiņas pēc ieleju tikai tīru ūdeni un arī ne pilnu, jo zinu, ka tāpat izdzeršu tikai pusi. Pepsis. Kaut kur blakus no aukstuma dreb Dace. Organizatori aizvien biežāk skandina, ka kontrolpunkts ir jāatstāj. Kā vēlaties. Pajautāju, kur ir ārā. Šeit. Labi, der. Soma vienā rokā. Makaroni otrā. Esmu ārā. Pa to laiku jaunais spānis uzstājīgi saka, ka mums arī jāiet, jo tur tālāk ir jauna trase, un tikai viens no visas kompānijas zina, kur jāiet. Mēs uz viņu paskatījāmies, un Dace atrūca, ka mēs neiesim. Mēs gulēsim un vispār mums ir navigācija. Gulēsim? Mana ideja ir mierīgi sakrāmēt somu, paēst un tad doties. Mums tiek tā laime, un tiekam arī pie siltas tējas ar cukuru. Daces lūgums tikt pie folija segas paliek nesadzirdēts. Izņemu no somas savu pussadriskāto folija segu, satinu, cik nu varu, Daci tajā un turpinu krāmēties. Pa to laiku garām iet kāds no organizatoriem un tā pavisam neviļus noliek uz soliņa neizpakotu folija segu. Dace sēž un apstulbusi skatās uz segu. Kam viņi to nolika? Tev. Tiešām? Jā. Ietinu Daci jau otrreiz folija segā un saku, ka man jau ikreiz, satiekot organizatorus, šķiet, ka viņi uzpasē un apčubina visus dalībniekus, bet mani aizvien nepamet sajūta, ka mēs esam izpelnījušas viņu nedalītu uzmanību un gādību. Lai viss nebūtu tik skaisti un rožaini, viens no organizatoriem paziņo, ka mēs nevaram te sēdēt. Kā? Bet es tak jautāju, kur ir ārā. Izrādās, es nedrīkstu sēdēt ārā ar viņu plastmasas traukiem tādi esot noteikumi. Gribēju kaut ko teikt par noteikumiem, bet paklusēju un demonstratīvi makaronus iepildīju pudelē. Vismaz beidzot redzu tai pudelei reālu pielietojumu. Izdzēru kolu, tējas un tikpat demonstratīvi atstāju visus galda piederumus. Gan jau kaut kā izdomāšu kā tos makaronus ēst. Man tak somā ir nazis. Un vispār kamēr krāmēju somu neko citu no Daces nedzirdēju, ka viņai vajag restartēties, tas ir, gulēt, un, ka viņa ir pārsalusi pēc aukstās dušas, jo uzvilka atpakaļ slapjās drēbes. Neko nesaku, bet pie sevis tik nogrozu galvu.
Sestā diena jeb no Santa Lucia līdz finišam. 31.6km
Tās jau nebūtu mēs, ja no kontrolpunkta neizietu nepareizā virzienā. Kad atkal, bet nu jau pareizi ejot, iemaldāmies kontrolpunkta teritorijā, tad viens no organizatoriem pienāk un saka, ka tur nedaudz tālāk ir tāda kā pajumte, kur var pagulēt. Dace ir sajūsmā, es atkal saku, ka jāiet tālāk no šejienes, un tad guļam. Lai vai kā, bet man nekas cits neatliek, kā piekāpties, jo man viņa līdz finišam ir vajadzīga normālā paskatā. To pajumti Dace izbrāķē, tad atliek tikai gulēt uz betona. Paldies tiem labajiem cilvēkiem, kas te ir gulējuši, man atliek tikai sakārtot sausos palmas zarus, lai nenāk aukstums no zemes. Dace mēģina kaut ko palīdzēt, eh, būtu labāk sēdējusi mierā. Bet, lai jau. Ieminos, ka mēs varētu gulēt Daces teltī, jo tad būs siltāk. Uz šo ideju dabūju dzirdēt, ka viņu iestūķēt maisā Veipa kungam prasīja 30 minūtes, un vispār, ko es iedomājos. Labi, labi. Izvēlos jaunu taktiku – klusēt un tupināt iekārtot guļvietu. Pusplīsusī folija sega apakšā, otra jaunā virspusē. Nē, Dace, divas stundas mēs negulēsim. Aizmirsti. Maksimums vienu. Ja vajadzēs gulēt, tad gulēsim vēlāk trasē. Es teicu, aizmirsti par divām stundām. Modinātājs uzlikts, varam gulēt. Ērti jau nav gulēt uz palmas zariem, kas brīžiem spiež muguru. Ja sākumā ir silti, tad pēc brītiņa sāk salt, un pagriezties uz otriem sāniem arī gribās. Pamostos no Daces modinātāja. Modinu Daci, bet šī ar mani sāk nesakarīgi runāt un angliski. Mīļais cilvēk, kas ar tevi notiek?
Visapkārt ir tumsa. Virs galvas burvīgas zvaigznes. Pa priekšu iet pusaizmigumi Dace, kurai var redzēt, ka navigēšana sagādā problēmas. Nepietiek ar to, ka mēs te lienam gar kaut kādām renstelēm, viņa ik pa laikam sarunājas ar sevi un pie viena lamā navigatoru. Pilnai laimei Dace uztriecas sakaltušam palmas zaram un sadur kāju līdz asinīm. Ne vienu reizi vien pajautāju, vai tiešām viņa ir spējīga navigēt. Jā, esot. Cenšos sevi mierināt un teikt, ka lēni, bet virzāmies uz priekšu, un savu navigāciju no somas es nedrīkstu ņemt laukā, jo ir Daces kārta iet pa priekšu. Atkal kaut kur kāpām, atkal kaut kur blakus redzējām gaismas un jau atkal mūs sagaida organizatori. Atkal tiekam noinstruētas, ka tālāk ir ļoti bīstami, ka jābūt piesardzīgām. Protams, mēs tādas esam. Tāpat apjautājas, vai mums viss kārtībā, protams. Dace tiek pie ūdens, jo kontrolpunktā aizmirsa uzpildīt sistēmu. Pēc brītiņa organizatori no apakšas mums kaut ko uzsauc un prom ir. Nopīkst telefons: “Eņģeļiem nav vietas ellē. Kāpjam augšā. Un pēc tam varēsiet nolaisties no pēdējā kalna kā pusdieves.” vai arī “Nu manas saulītes, pēdējais lielais kāpiens un tad tik uz leju uz finišu. Turās, jūs esat ļoti izturīgas.”. Ceļš kļūst stāvāks un tehniskāks. Nolemju, ka jāvelk laukā pirmā lampa, lai arī cik nespodra tā būs, bet būs spožāka par manu rezerves lampu, un te vajag gaismu. Kaut kur līdām gar klinšu malu, kaut kur līdām pāri visādiem apšaubāmiem akmeņiem, kaut kur bija tikpat apšaubāma taciņa gar klints malu. Tā uzausa jauna diena, bet mēs tikai gājām un gājām. Laiks manāmi saruka, bet mums nav ne jausmas, cik kilometru līdz galam. Vienu zinām, kad tiksim augšā, tad vēl 20km līdz finišam. Lai vai kas, mēs finišēsim. Augšupceļa kā nav, tā nav. Aiz katra līkuma ir vēl viens līkums, līdz beidzot ķēdes, un mēs tiekam augšā. Atkāpei. Pāris nedēļas pēc finiša uzzināšu, ka šajā posmā viens no dalībniekiem apmaldījās un līdz ar rīta gaismu izsauca organizatorus ar helikopteru un glābējus ar virvēm. Laikam jau tomēr trasē bija bīstamas vietas, un organizatori ne velti mūs visu laiku par to brīdināja.
Ir apmēram 9 no rīta. Divas meitenes sēž kalna korē un kaļ plānu, tikai vienu plānu – finišēt. 20km un piecas stundas. 9km uz leju un tad tik pat gar okeānu. Tas ir reāli, pavisam reāli. Būs jāskrien, bet mēs to izdarīsim. Ja mēs aizskrējām uz iepriekšējo kontrolpunktu, tad līdz finišam arī aizskriesim. Viss pārējais apkārt notiekošais ir sekundārs – ēst to, ko var ieēst, visu lieko iekrāmēt somā, uzvilkt tīru kreklu, nestiept līdzi makaronus no iepriekšējā kontrolpunkta, tas ir izmest viņu, jo tāpat tos neēdīšu.
Deviņi kilometri uz leju pa neskaidru taku. Kā tad. Brīžiem to taku varēja redzēt, bet brīžiem viņa izzuda. Tad nu ņēmām pa taisno pēc azimuta, jeb tagad virzāmies uz to kalnu. Mikroreljefs? Kur ir uz leju. Kāpēc te ir neskrienams ceļš, akmeņi uz lauka, aizaudzis ar kaut kādiem asiem un durstīgiem augiem, kaut kādi nebrienami lauki, kur zem zāles paslēpušies pretīgi akmeņi? Nē, šādi mēs tālu netiksim. Nē, kāpēc man sāk sāpēt celis? Nu tā sāpēt, ka grūti iet. Dzirdu no Daces – laipni aicināta pulciņā. Varbūt ar nūjām būs labāk, ir, bet nedaudz. Maldāmies pa augšu. Abas dusmīgas uz visiem, bet visvairāk uz organizatoriem. Nevarēja viņi pirms finiša ko jēdzīgu ielikt. Nē, vajag šo nekrietnību. Kaut kur nekurienes vidū pretī nāk divi cilvēki un, labi būdami, saka, ka trase ir šeit, tas ir, tur augšā, kur ir viņi, un esot skrienams. Kā tad, kā tad. Jā, mēs skrējām, gājām atkal skrējām un atkal jau skandējām nelabus vārdus. Es nevaru paiet, man tik ļoti sāp tas celis. Brīdī, kad esam tikušas uz normāla ceļa, kā vienīgo variantu redzu atstāt potīti likteņa varā un glābt celi. Sakožam zobus un skrienam. Tad ejam un atkal skrienam. Skandinām pie sevis: “paspēsim, paspēsim”. Redzu, ka Dace nav tik optimistiska, kā es, bet saku, ka paspēsim, jo laiks mums ir tik daudz, lai aizietu.
Pretī skrien viena no organizatoru dāmām un saka, ka divpadsmit no mums ir saderējuši, ka jūs finišēsiet. Šie vārdi pār mums ir kā jauns enerģijas lādiņš. Viņi mums tic. Viņi ir sapratuši, ka šīs dāmas var un viņas nepadosies.
Aiz līkuma ir gandrīz visi organizatori, taisnības labad jāsaka, ka kopā ar mums trasē visu laiku atradās galvenie organizatori. Esmu laimīga, jo man tiek uzpildīta sistēma, jo neilgi pirms tam pamanījos savējo iztukšot, bet Dace vajadzības gadījumā ļautu dzert no savas. Pēc organizatoru norādēm obligāti ir jānomazgā seja. Kamēr es mēģinu uzkrāmēt savu somu uz muguras, mana roka tiek veikli iestumta zem lencēm, un jau tiekam stumtas tālāk. Tās ovācijas un troksnis, kas mūs pavadīja turpmākos divus kilometrus, nav aprakstāms. Viena dāma skrēja līdzi un koriģēja atpūtniekus uz celiņa. Es Dacei saku, ka jūtos kā līderis, bet tai pat laikā pieminot, ka nevaru paskriet. Pirms kāpšanas nost no promenādes uz burvīgajām pludmales smiltiņām vēl pēdējo reizi pēdējā somas krāmēšana. Zinu, ka kartes vairs negribu redzēt un finišā jūs mani ar viņām kaklā neredzēsiet, neceriet. Nūjas arī vairs nav vajadzīgas. Zvana Inga, bet nav spēka viņai atbildēt. Un tad mans plāns par skriešanu gar okeānu izgāzās. Ir paisums un jau pirmajos metros pie paša okeāna viens tāds laisks vilnis pārgāžas pāri manām botām. Nepietiek ar to, ka man tā jau ir grūti, tam visam bonusā esmu tiksi pie smagām slapjām un smilšainām botām. Nez, ko manas tulznas par to visu saka. Esmu neizmērojami sagrauta, jo mans plāns skriet pa mitrajām smiltīm ir izgāzies kā veca sēta dabas varenības priekšā. Dace gan staro aiz laimes un skrien pa baso. Nē, nē. Neceriet es botas vilkšu nost tikai mājās. Tā, zobus sakodusi, skrienu, eju un atkal skrienu. Vienā brīdī pajautāju Dacei – viņa skries man pa priekšu vai aizmugurē. Pa priekšu. Tas ir līdz brīdim, kad Dace nav pamanījusi, ka es skrienu un man viņa ir jāapdzen. Lieka kustība, man tagad katrs lieks centimetrs nāk ar piepūli. Un jau atkal vilnis saslapina mans botas. Esmu izmisusi. Sasodītais okeāns, aizvācies. Viena pludmale, otra pludmale. Tālumā spīd Faro jeb bāka. Skatos navigācijā – vēl trīs kilometri un kādas četrdesmit minūtes. Mēs paspēsim. Jo tuvāk nāk finišs, jo vairāk uzmundrinājumi no atpūtniekiem. Vienam kaut ko nesmuku attraucu pretī, bet nu jau vairs neko. Ieēdu želeju, labi zinādama, ka viņa tāpat neko nedos, jo šajā brīdī saprotu, ka šodien praktiski neko neesmu ēdusi, bet kuru tas vairs uztrauc. Smiltis beidzas. Labi pazīstamais apaļais pārtikas veikals. Tad vēl divi apļi un pa kreisi uz finišu. Tik daudz redzu navigācijā, līdz viņa paziņo, ka savu darbu ir izdarījusi, un tālāk tiekat pašas kā mākat. It kā jau nav nekas sarežģīts, bet iestājas apjukums, kur tālāk. Dace no somas izvelk karti un pārbauda, jā, būs pareizi. Atcerēsimies. Dace piedāvā skriet. Nē, es to nevaru. Man ļoti sāp celis. Saku, ka pēdējos metrus pirms finiša gan. Bet tagad ne. Dzirdu tālumā kāds kaut ko komentē, nosmejos pie sevis, ka gan jau finišē arī īso distanču veicēji, protams, protams.
Pēdējais pagrieziens līdz finišam. Mēs ejam un smaidām, kautrīgi smaidām. Apkārt ir organizatori, liels troksnis un mēs tālumā redzam finišu. Mūs ar aplausiem pavada organizatori un brīvprātīgie. Apkārt redzami mūsu draugi. Netālu stāv Andris ar karogu, un es Dacei saku, ka man pirmo reizi ir tā, ka es gribu finišā ieskriet ar karogu. Es beidzot esmu to nopelnījusi. Paņemam karogu, tiekam pie apskāviena un skrienam. Šaurajā finiša taisnē ir līdzjutēji, tur ir visi, kas vien var būt. Komentētājs kaut ko spāniski runā, bet mēs tikai skrienam un smaidām. Konfeti salūts un ir: Finišs –100h46min59sek.
Nobeiguma vietā. Kas notika pēc tam. Vecās Salomon botas tika atstātas Kanāriju salas miskastes dievam. Ieplīsusī lietus jaka mājās salīmēta un gatava jauniem piedzīvojumiem. Nākamās pāris dienas tika pavadītas ēdot, guļot, atpūšoties. No kājām tūska pilnībā pazuda nedaudz vairāk kā pēc nedēļas. Pa trepēm nokāpt varēju jau otrajā dienā. Svars nostabilizējās nedēļas laikā. Vai es ar šodienas pieredzi trasē darītu kaut ko savādāk – jā. Vai es ar šodienas pieredzi uz kaut ko tādu parakstītos pagājušā gada jūlijā – jā. Ak, jā. Man bija viena no grandiozākajam dzimšanas dienas ballītēm. Tāpat vēl aizvien šķiet, ka tas bija sapnis – sasodīti, trakoti grūts, bet foršs sapnis.
Pēcvārds: Ir brīži, kad dzīve mūs aiznes nezināmā virzienā, bet mēs nejūtamies apmaldījušies. Jā un šī bija viena no tādām reizēm.
Kad kāds no maniem tēliem brūk Es atklāju sevi no jauna Ir jāapgūst, kas neapgūts Lai kļūst par lejām kalni Ir jāapgūst, kas neapgūts Lai kļūst kalni par lejām/ The Sound Poets
Skriešana… jā, šis būs stāsts par skriešanu, bet, manuprāt, nedaudz citādāks, jo parasti stāsti ir par kulminācijas procesu, kur esam uz starta līnijas un izklāstām savas emocijas, kā mums ir gājis un ko esam sasnieguši. Šis stāsts būs nedaudz citādāks, jo galvenā vērtība būs tieši ceļā uz šo kulmināciju (jeb sacensību startu), kura, atskanot starta mūzikai un dažādu cilvēku čaloņai un saucieniem “Ariva, ariva”, pavadīs piedzīvojumu meklētājus nakts tumsā 24.02.2017. Bet vispirms…
Ja atmiņa neviļ, viss sākās 2015. gada ziemā, biju nesen ticis prom no darba, oficiāli biju bezdarbnieka statusā un nu jau jutos kā cilvēks uz brīvām kājām. Nebiju tā juties iepriekšējos piecus gadus, jo šie gadi ritēja maz slimojot, gandrīz bez atvaļinājumiem, ar treniņiem, bet galvenokārt tendēti uz izaugsmi profesionālajā jomā, kur, manuprāt, tika arī sasniegts augstākais punkts. Bet, vai šis punkts bija tā vērts vai nē, tas jau, protams, ir cits jautājums.
Ir ziema, esmu brīvs, saprotu, ka varu nodoties skriešanai, vairs nekādu atrunu, ka nav laika utt. Decembris paiet ar noskrietiem 24 km, esmu, tā teikt, paņēmis atpūtas mēnesi, vismaz tā es sev mēģinu ieskaidrot. Uzkāpju uz svariem; par laimi, nekas nav mainījies, un pieticīgā vasaras forma ir vēl tepat, šis gads būs pagājis bez krasām izmaiņām.
Janvāris, 2016. gads: mērķis šogad ir noskriet Rīga – Valmiera, 107 km ultramaratonu, taču problēma tāda, ka reģistrācija jau bija decembrī, un kaut kādā mistiskā veidā šim pasākumam vietas tika izķertas vienas nakts laikā. Neatceros, kā tas nāca, bet padzirdēju skrējēju aprindās, ka Miks Vilsons (Maikijs), iespējams, varētu neskriet un atdot savu vietu man.
Vēlāk arī vienojamies ar Maikiju, ka šogad nodošu sveicienu Sīmanim no viņa. Lai šis gads būtu labāks kā iepriekšējais, vajadzētu veikt uzlabojumus savos treniņos. Komandas biedri (Dainis un Kristaps) no VSK Noskrien Rieksti iesaka meklēt laimi pie Andra Ronimoisa. Savā prātā ir grūti iztēloties, ka es šim džentlmenim jautāšu: “paklau, vai tu varētu man sniegt kādu padomu?”, bet nu saprotu, ja nejautāšu, tad arī nezināšu. Domāts, darīts.
Andris iesaka vadlīnijas, kā būtu pareizi veidot treniņus, un tā arī paiet laiks līdz Rīga – Valmiera skrējienam. Reizi nedēļā izskrienam kopīgu tempa treniņu, kur katru nedēļu uzlabojas rezultāti, respektīvi, spēju noteiktu ātrumu, skriet arvien tālāk un tālāk. Izrādās, iepriekšējos gadus neesmu sekojis līdzi elpošanai, ko, protams, man ir teikuši speciālisti arī sporta laboratorijā, bet nu neesmu ieklausījies līdz šim, taču Andris spēj likt ieklausīties.
Pienāk skrējiens Rīga – Valmiera (107 km), noskrienu šo skrējienu diezgan labi, mērķis noskriet zem 12h tiek izpildīts, noskrienu 11h 46min. Šo nakti pavadu dialogā ar sevi un, protams, ik pa laikam redzu divas sejas, kuras mani atbalsta – Andris Ronimoiss un Uldis Raipalis. Pēc finiša esmu priecīgs, ka noskriets, un lepni paziņoju Andrim, ka šoreiz viss ir bijis superīgi ar uztura uzņemšanu distances garumā, uz ko saņemu aukstu dušu no Andra, ka īsti nesaprotot mana apgalvojuma pareizību, jo visa ultramaratona laikā es esmu apēdis tikai pāris banānus un sāli, kas man liek aizdomāties, ka… nu jā, laikam jau taisnība, noskriešana bija diezgan laba sagadīšanās, ka viss beidzās labi. Neskatoties uz to, rezultāts uzlabots par gandrīz 2,5h.
Taču, jo vairāk saņemu komentārus no Andra, saprotu, ka esmu pieradis darīt daudz ko ļoti nepareizi, un man tiešām būtu nepieciešams treneris, kurš varētu mani izmācīt, lai nekāpju uz vecajiem grābekļiem.
Pēc Rīga – Valmiera uzrunāju Andri vēlreiz, taču šoreiz jau ar domu, ka vēlos pie viņa trenēties, un viņa Kanāriju skrējiens februārī mani ir tiešām iedvesmojis, un es tiešām arī gribētu ko tādu noskriet. Andris ir ļoti pretimnākošs un liek noprast, lai kaut ko sasniegtu, būs jāstrādā smagi, taču tas arī nesīs augļus. Protams, izrunājam sezonas mērķus, kā arī aizskaram Kanāriju tēmu, runājam, ka, tā kā sacensības nav vieglas, prātīgi būtu startēt 83 km distancē un atlikušo gadu varētu veltīt tam, ka Stirnu bukos, kā arī pārējās distancēs iemācīties neizšaut pulveri pašā sākumā, taču prātīgi skriet un ieklausīties savā ķermenī, lai visi spēki tiek sadalīti sacensību garumā. Prasu Andrim: “kā tu domā, vai šī distance varētu būt pa spēkam man?”, uz ko saņemu: “ja trenēsies, tad jau būs rezultāti!”
Tā mūsu sadarbība ilgst jau kādus mēnešus, līdz pienāk jūlijs. Jūlijā var reģistrēties Kanāriju skrējienam. Pirms reģistrējos, protams, pakonsultējos ar pārējiem man pazīstamajiem skrējējiem, cik tad skriešot utt. Neatminos, vai facebook vai pa telefonu uzrunāju Daci Veipu (Ultralapsa), saku ar prieku uz lūpām, ka, redz, 2017. gadā es skriešu Kanārijās, uz ko viņa man jautā, kuru tad es distanci ņemšot un tad piebilst, ka tur jau tikai viena distance esot. Uz šādu piezīmi es reaģēju ar neizpratni, saku, bet tur taču ir arī 83 km distance, uz ko saņemu paskaidrojumu, ka trase taču esot viena un šis ir TRANS GRAN CANARIA, kas nozīmē pāri Kanārijām. Pēc šīs sarunas manā prātā ir iesēta doma, kuru nespēju aizmirst, un man visu laiku jādomā: varbūt 125km…?
Zinu, ka treneris nebūs priecīgs, taču uzrunāju viņu un saku: “paklau, es parunāju ar Lapsu, un viņa saka, ka Kanārijās esot tikai viena distance, un 83 km vien nieks esot, jo nebūšot visa sajūtu gamma… un ko lai dara? Prasu Andrim: “paklau, kā tu domā, tīri teorētiski vai būtu iespējams man noskriet šo distanci, turklāt ne tikai noskriet, bet to izdarīt zem 24h, jo es tiešām neticu, ka spēšu 30h skriet…?”
Andris aizdomājas, stāsta dažādus piemērus un tad secinām, ka tas man būtu pārbaudījums, bet nu tas man būtu iespējams. Protams jātrenējas, jānomet vēl liekais svars; man par labu nospēlē arī aizvadītās sacensības Polijā, kurās bijām kopā ar Andri, kur 46km distanci ar 2250+ metriem veicu 6h 25 minūtēs. Šos skrējienu arī ieteica Andris, lai saprastu, vai man patīk kalnaini skrējieni, kuros ir kāpumi. Veicot šo skrējienu, sapratu, ka kalnu maratoni ir skrējieni, kas man patīk.
14.07.16. – 150 EUR tiek pārskaitīti sacensību dalībai, saprotu – nu būs jātrenējas.
Atlikušo gadu turpinām strādāt pie tehniskām lietām, pie lietām, kas man būtu jāņem vērā un jāuzlabo, kā arī vingrojam 2x nedēļā kopā ar Supervaroņu treniņiem. Ar Andri daudz diskutējam par atklāsmēm treniņu procesos, kā arī ļoti daudz saņemu morālu atbalstu, tā teikt, jūtu, ka treneris sakārto manas domas un prātu, lai spētu labāk trenēties.
Treniņu procesā, protams, ir brīži, kad ir grūti piecelties, lai izskrietu no rītiem, vai arī grūti vakaros saņemties, taču saprotu, ka atkāpšanās ceļa nav. Tas pats ar ēšanu: kopš trenējos ar Andri, ļoti sekoju, lai uzturs būtu sabalansēts un nebūtu kā iepriekšējos gadus, kad ziemā ir uzēsti n-tie kg un līdz vasarai ir atkal jādzen nost, un tad atkal ziemā tie atgriežas. Ar Andri esam vienojušies, ka rezultāti mūsu sadarbībai nāks lēnām, bet nu galvenais visu darīt pareizi un ielikt pareizus pamatus. Visa sezona paiet, uzlabojot sacensību startu kvalitāti un samazinot kvantitāti, respektīvi, vairs neskrienu pašas garākās distances, kurās var pieteikties, bet nu daudzas izvēles tiek izdarītas ar prātu, un mērķis ir pēc iespējas kvalitatīvāk noskriet katras sacensības un iegūt atziņas, mācības, kuras varētu noderēt arī Kanārijās. Ar katru mēnesi nāk jaunas atklāsmes, un katru reizi, kad liekas, ka ir daudz kas saprasts, atveras plašs spektrs nezināmu lietu, kuras tiešām agrāk nelikās aktuālas….
2017.gads 20.februāris. Lidmašīna, kura izlidojusi no Berlīnes, lēnām piezemējas Gran Canaria lidostā, kā mazs bērns esmu pielipis pie loga, jo tur ir TĀDI kalni, kuri pat sapnī nav rādījušies, un jau skrien skudriņas pār muguru, nu tik būs.
Veiksmīgā ceļā esam tikuši līdz gala mērķim, pilsētai, kurā dzīvosim atlikušo laiku, kamēr uzturēsimies uz salas – Galdārai.
Andris piedāvā izskriet kopīgu treniņu, paskatos uz kreisās kājas ahileju, kurš mani ir mocījis pēdējās nedēļas kopš skrējiena Rīga – Biksti, un iepriekšējā nedēļa ir aizvadīta tikai uz velo. Vienojamies, ja būs nepatīkamas sajūtas, tad došos atpakaļ mājās. Sākas skrējiens, saprotu, ka ahilejs ir jūtams, taču nav tik traki, kā pirms nedēļas, kad pārtraucu skriešanu. Jūtos atkal kā norāvies no ķēdes, skrienam pa šaurajām Galdāras ieliņām, skatos pulkstenī, pulss lēnām kāpj, arī augstuma metri kāpj, Andris blakus izskatās diezgan recovery režīmā, tad nu paapļojam kādu laiku un pieņemam lēmumu virzīties pāri šosejai, kur mūs ir uzrunājis kalns ar gaismiņām, taču sākotnēji norunājam, ka aizskriesim apskatīties, kāds ir īsākais ceļš, lai pie šī kalna nonāktu, taču, saprotams, kalnā jau neskriesim.
15 minūtes vēlāk attopos, ka ir jau veikti kopumā 8 km no mājvietas un jau 350 augstuma metri, esmu jau pārgājis kāpšanā kādu laiku, un Andris ir pazudis no apvāršņa. Saprotams, ka āķis lūpā, un šis ir devies iekarot virsotni, kura it kā esot apmēram 600 m virs jūras līmeņa. Mirklis un redzu pretimskrienošo Andri, lejup skrienam pa to pašu serpentīnu, kas veda augšup. Andris paskatās uz manu soli lejup un dod manīt, ka ar šādu soli es Kanārijas nenoskriešu 24h un ka pa šīm 4 dienām līdz startam ir nopietni jāpiedomā par noskrējieniem. It kā attaisnojos, ka saudzēju ahileju, bet arī apzinos, ka tās ir atrunas, un viņam ir taisnība. Atgriežamies mājvietā un izrunājam, ka rīt ar gaismu vajadzētu celties un doties uz starta kalnu, kurš ir 15 km no mūsu pašreizējās lokācijas vietas. Nakts miers…
21.februāris. Pamostamies diezgan agri, paēdam brokastis, Andris jau ir paspējis izskriet rīta treniņu, ejam pēc mašīnas, lai dotos uz Agaeti, kur it kā uzskriesim/uzkāpsim starta kalnu uz Tamadabu (lai pirmajā reizē es nenomaldītos, jo nav marķējuma, Andris ielādē trasi manā Garmin Fenix 2, kas man sākumā liekas lieki, taču vēlāk tas man noderēs). Izkāpjam starta kalna pakājē, Andris nosaka: ”re, kur, pa labi aiziet ceļš lejup uz startu”, kurš esot 1 km zemāk, sarunājam, ka katrs skrien savā tempā. Augšā Andris ieprovēšot kādus kilometrus pirmā noskrējiena, kas liekas loģiski, jo mans temps augšup varētu būt diezgan bēdīgs.
Startējam pulksteņus, paspēju vēl izmest kādu joku, un Andris zibenīgi pazūd pa sarkanajām, akmeņainajām trepēm kalna virzienā. Saprotu, ka jātaupa spēki, sāku ar kāpšanu un tā daru vairākums kāpumu gadījumā. Kur ir lēzenāks, tur skrienu, un pa taisnajiem un lejup gabaliem ļauju kājām mācīties vaļu. Ceļā uz augšu noskatos, ka skati apkārt ir neaprakstāmi, taču tagad jau nefočēšu, atpakaļceļā gan varētu. Uzmanīgi sekoju takām, taču 9 km garumā esmu paspējis 2x noiet no trases un noskriet kādu lieku kilometru, paldies Andrim, ka tomēr bija ielādēta karte, kura palīdzēja atgriezties trasē. Pienāku pie akmens pakāpieniem, kuri ir diezgan stāvi, nospriežu, ka kāds kilometrs ir palicis līdz augšai, tad nu jākāpj raiti, lai Andrim augšā nav jāsalst un jāgaida mani. Tad nu tā arī daru, pa ceļam satieku ārzemju tūristus, kuri nopēta manu apģērbu un prasa, kam tad es gatavojos. Pastāstu, ka piektdienas plkst. 23:00 sāksies starts TransGranCanaria, un ka veikšu 125 km zem 24h, par ko saņemu izbrīnu un veiksmes vēlējumus. Beidzot esmu uzkāpis augšā, skatos pulkstenī, liekas, ka pietrūkst kādi augstuma metri, taču par to nebēdāju, trase ir palikusi plakana, pretī skrien Andris, kurš informē, ka esot pavēsi un skrienam vien atpakaļ un tiekamies lejā. Redzu atkal Andri pazibam aiz stūra, taču ievēroju, ka viņš aizskrien pa citu taku, nekā es atnācu, tad nu saucu šo atpakaļ un viņš pasaka: “Paldies!” un atkal pazūd. Mežs tīts miglā, kur cauri grūti redzēt, un parādās vējš un lietus, saprotu, ka nu beidzot jāvelk ārā iegādātā Latvijas izlases lietus jaka, laiks notestēt. Skrienu lejup, nonāku atkal pie akmens kāpnēm, pa kurām ilgstoši biju kāpis augšup un saprotu, ka noskriet pa slapjiem akmeņiem būtu neprātība, lai gan saprotu, ka Andris droši vien nocilpoja lejup kā stirna. Tad nu lēnām steberēju lejup un ceru, ka Andris neņems ļoti pie sirds, ka mani nāksies pagaidīt, kas, protams, ir pašsaprotami, jo esmu daudz lēnāks par savu treneri. Tiklīdz tieku līdz pļavām, atkal neliedzu kājām vaļu un nesos no kalniem lejup un atkal augšup kā traks, jo saprotu, ka mani taču gaida. Nonākot pie mašīnas, saprotu, ka treneris nemaz nav sašutis un esmu tikai 30 min vēlāk atskrējis, kas man liekas diezgan ok, jo viens virziens ir ap 11 km, kas kopumā šodien dod 22 km un 1200 augstuma metrus. Kurš gan būtu domājis, ka vienā dienā savākt 1000m+ būs tik vienkārši?!
Atlikušo dienu pavadām, braukājot pa serpentīniem. Andris izrāda dažādus kontrolpunktus, kur es naktī no piektdienas uz sestdienu skriešot. Nedaudz pastaigājām, taču redzamība ir vāja, ko arī attaisno Andra izbāztā galva pa logu, filmējot miglu un skaļi saucot: “Ezīti, kur tu?” Tādās pozitīvās noskaņās paiet diena, reizēm kājas ir stipri virs galvas, un nabaga Toyota kauc, jo bez pirmā ātruma tik stāvās ieliņās nespējam uzbraukt. Protams, pie vainas arī navigācija, kura, nez kāpēc, ir izdomājusi, ka mēs esam rallija speciālisti un mums tīk tieši mazās ielas, nevis serpentīni. Nereti ir 90 un vairāk grādu pagriezieni, par ko ziņo Andris. Jūtos kā Kolins Makrejs un viņa stūrmanis… traucamies pa serpentīniem un sajūta, ka ļoti pat labi saprotamies… braucam, braucam… nemanāmi pienāk jau vakars un nogurums.
Vakarā ielaižos pasapņot, kā gan man varētu veikties piektdien. Kā izrādās, tas starta kalns nemaz nav tik traks, kā biju iztēlojies. Un ja starta kalns nav tik traks, tad jau vēl tikai 4 tādi kāpumi un es būšu EL GARAÑON. Izklausās diezgan pozitīvi, starta kalns arī šodien pievarēts testa režīmā ar daudz iešanu, 1h50minūtes. Vairs nespēju neko padomāt un aizmiegu.
22.februāris. Pamostos, jo kāds aiz durvīm nobļaujas, ka ir celšanās laiks, šodien iztikšu bez skriešanas, jo ahilejs ir jūtams, un vairāk to izaicināt negribētos. Izliekot kājas uz grīdas, saprotu, ka augšstilbi ir palikuši jutīgi, laikam vakar tomēr ir labi pastrādāts. Izeju no istabas, jautāju Andrim, kā šim veicas, un saprotu, ka neesmu vienīgais, kam ir sajūtas, ka vakar esam skrējuši, protams, mūsu tempi ir atšķirīgi un mans steberējiens ir vairāk kā kāpiens, bet tomēr es jutos labi pastrādājis. Šodien dosimies atbalstīt Daci Veipu un Laumu Čerņevsku viņu startam 265km ar kontrollaiku 101h. Pēc mirkļa jau sēžam mašīnā un traucamies par ātrgaitas šoseju. Par pārsteigumu, vietām Maspalomas (vieta, kur ir apmetušās VSK Noskrien Vāveres) ir izveidojušies dažādi sastrēgumi, kuri ik pa laikam pazūd, un kad mēģinām ar Andri izprast, kas bija noticies, sastrēguma vairs nav. Par laimi, esam diezgan laicīgi cēlušies (6:00) un liekas, ka nokavēt startu īsti mums nedraud, bet, lai nebūtu pārsteigumu, vietās, kur ir iespēja pabraukt ātrāk, to arī izmantojam.
Beidzot satiekam pazīstamas sejas, Inga Kāpiņa un Linda Beldava pamana mūs pie starta koridora. Skatāmies, ka pie starta arkas kopā ar pārējiem censoņiem stāv mūsu varonīgā Dace Veipa un Lauma Čerņevska. Caur mikrofonu tiek paziņoti skrējēju vārdi, un izsauktie iziet cauri arkai, lai nostātos starta koridorā. Atskan arī mūsu meiteņu vārdi, sajūtu starta satraukumu, taču nodomāju, es taču startēju piektdien. Atskan Kanāriju dziesma, kura uzkurina mūs visus pārējos, un šajā brīdī esmu gatavs jau startēt, bet nu atceros, ka vēl jāpaciešas. Mūsu meitenes aizskrien, atbalstām un novēlam labu ceļa vēju.
Inga ar Lindu uzaicina mūs uz kafiju, tādam piedāvājumam neatsakām. Nodomāju, ka būs vismaz izdevība pajautāt meitenēm par ekipējumu un kā viņas plāno veikt distanci. Ieturam kafijas pauzi, apskatām sacensību karti, izrunājam šo un to, tad nu Andris iesaka, ka mums nu būtu laiks doties, jo kamēr vēl diena, gribam aizbraukt uz El Garañon, aiziet līdz Roque Nublo un atpakaļ, lai pēc pēdējā lielā kāpuma būtu skaidrs, cik tālu ir jādodas līdz ēdināšanas punktam. Piedāvājam meitenēm pievienoties, kuras arī labprāt to izdara.
Tad nu diena paiet, izpētot šo posmu, un vakarā atkal noguruši dodamies pie miera, jo nākamajā dienā jābrauc uz lidostu, lai satiktu sieviņu un viņas tēti, kuri atbalstīs mūs starta naktī.
23.februāris. Lidosta. Sagaidām mūsu viesus, palūdzam mūs aizvest 17 km (Ayagaures) no finiša (Maspolomas) un lūdzam mūs sagaidīt pēc 2-3h Maspalomas.
Sajūtas diezgan interesantas, nekad nebiju domājis, ka tik svarīgi ir izstaigāt trases posmus, taču man patīk, jo Andris atsauc atmiņās pagājušo gadu, kā esot noskaņojies, kā esot gājis utt. Tad nu tādā veidā uzkāpjam kalnā, un atkal ir noskrējiens, kurā Andris piesaka man: te ir jāskrien, citādāk ar savu steberēšanu nekur tālu netikšu.
Cenšos katru piezīmi uztvert kā lietu, kas man ir jāatminas, un tā arī daru. Turpmākos kilometrus runājam par starta stratēģijām, cik ātri kāpsim starta kalnā utt. Es izsaku minējumu, ja treniņā esmu spējis veikt šo distanci 1h50min, tad nu sacensībās vajadzētu to izdarīt 1h30-1h40, protams, lai ir rezerve, jo izšaut visu pulveri pirmajā kalnā nav pašmērķis. Treneris teic, ka prātīga doma, un tad nu sarunu lokā esam tikuši līdz Maspalomas. Ieejam okeānā, nekad neesmu peldējies Atlantijas okeānā. Atminos, ka Andris kaut ko teica par lēkāšanu viļņos, taču īsti nebiju sapratis šo nodarbi. Taču neilgi pastāvot ūdenī, kas pirmajā brīdī liekas diezgan pavēss, sajūtu arī pirmos viļņus. Viļņi aug un aug, līdz mēs ar sievas tēvu un Andri kā mazi bērni lecam lielajos viļņos un ļaujamies, lai tie mūs met dažādākajos virzienos. Izprovēju taktiku, kad vienkārši palecos gaisā un gaidu sitienu. Vilnis to, protams, pamana, un saņemu sitienu pa kājām un attopos uz mutes ūdenī, taču vienīgais, ko spēju darīt, ir skaļi smieties, jo redzu, ka Andri šis kritiens ir uzjautrinājis. Tā nu paiet vakars bezrūpībā.
24.februāris. Pamostos, galva dulla, nevar saprast, alus nav dzerts, bet galva kā spainis. Esmu piecēlies pirmais, izeju gaitenī, saprotu, ka visi guļ. Lēnām sāku nest mantas uz lielo istabu, respektīvi, visu, ko plānoju izmantot sacensību naktī, lai varētu saprast, kas ir un kā nav. Pēc kāda laika arī pārējie ceļas, paēdam brokastis un tad kopīgi ar treneri piesēžam, lai saprastu, kas vēl jānopērk. Andris pamāca mani, kā sarēķināt nepieciešamos daudzumus sālim un želejām, tad nu cītīgi rēķinu. Nākamais ir izveidot sarakstu sev un atbalstošajam personālam, lai zinātu, cikos viņi mūs tur var gaidīt, arī te treneris parāda pāris vadlīnijas, kā varu uztaisīt plānu A, kurš ir mērķtiecīgs, izpildāms, bet tikai tad, ja zvaigznes ir pareizā stāvoklī; B – diezgan reāls mērķis, uz kuru vajadzētu tiekties, C – minimālais plāns, kurš būtu jāsasniedz. Kad tas ir izdarīts, veidojam kopīgu sarakstu, kuros punktos mūsu atbalsts būs un kas tieši mums būs nepieciešams.
Kad viss ir padarīts un ir skaidrs, kā vēl trūkst, kāpjam visi draudzīgi mašīnā un dodamies uz Dekatlonu, lai iepirktu želejas un citas vajadzīgās lietas. Pēc pāris stundām mēs tiekam atvesti mājās, mūsu atbalsta personāls dodas kalnos, lai izlūkotu, kur naktī būs mūs jāsagaida. Es vēl izeju pa pilsētu cerībā atrast folija segu, kura Dekatlonā bija izpirkta sacensību dēļ, taču veiksme nav mans sabiedrotais, tad nu noziņoju sieviņai ar tēti, lai pa ceļam nopērk man segu. Protams apzinos, ka esmu “iegruzījis” cilvēkus, jo pats neesmu laicīgi par šo parūpējies, bet man šobrīd vajag atgulties, jo galva ir kā spainis. Atnāku mājās, izrullēju kājas ar jauniepirkto rulli, jo no mūsu pastaigām pa nedēļu vēl joprojām augšstilbi ir jūtami. Aizveru acis, ceru, kad pamodīšos, būšu pilns ar enerģiju, mans personāls būs atradis segu un šonakt mums viss izdosies; uz šīs nots aizmiegu.
Pēc nepilnām 2 stundām esmu pamodies, atveru acis, galva vairs nesāp, nolieku kājas pie zemes, augšstilbi ir kā no jauna piedzimuši, manī pulsē enerģija un sāku just starta uztraukumu. Atceros, ka pareizi, visi taču liek tajā FB bildes, nu labi, gribas jau man arī. Jo būs cilvēki, kas, iespējams, man sekos, lai gan zinu, ka tā būs maza saujiņa cilvēku, bet tomēr, kāds arī man sekos… Ielieku linku par sacensību sekošanas iespējām, šo linku aizņemos no sava trenera un ievietoju fotogrāfiju ar sevi un savu atribūtiku Facebook.
Kad esmu šo izdarījis, saprotu, ka starta uztraukums ir konkrēti sagriezis man vēderu un saprotu, ka līdz startam, šis nebūs pēdējais WC apmeklējums.
Ieturam vairākkārtīgi maltīti ar treneri, šovakar cieņā makaroni ar sieru, tiek sapakotas arī paralēli paciņas, kuras atstāt mūsu atbalsta personālam, lai kontrolpunktos nebūtu jāvelk želejas, bet būtu viss iepakots 1L paciņās, un tā tiktu novērstas kļūdas un nerastos lieks stress.
Laiks skrien, klausāmies ar Andri “Something Just Like This”, ko izpilda the Chainsmokers & Coldplay. Dziesma principā rotē uz riņķi, esam pozitīvi, norādes no Andra šovakar ir būt pozitīviem, iziet uz startu bez jebkādiem smagumiem uz pleciem un nevajadzīgi neuzpumpēt sevi pirms starta, jo skriesim taču ultramaratonu, un šeit ir jābūt mierā ar sevi visu distanci, šis nav sprints. Ik pa laikam paķircinām viens otru, iesmejam un jau esam apģērbušies un dodamies lejup uz mašīnu. Ceļš līdz startam paiet ātri, un jau soļojam lejup pa ielu uz startu. Jau pa gabalu redzam nemierīgus cilvēkus, kuri ir sastājušies ap barjerām, gar malu spraucamies starta koridoram garām, līdz nonākam pie koridora 19-23h. Izdomājam, ka būtu labi nofočēties, pārlienam pāri barjerām un izvelkam mūsu godājamo VSK NOSKRIEN RIEKSTI karogu un top bildes.
Esam kurtkās. Lēnām arī citi sāk nākt starta koridorā, un sākas starta disene, tad nu Andris atdod jaku atbalsta personālam un dodas uz pašu sākumu pie starta barjeras, es esmu nolēmis palikt šeit pat, jo plāns ir mēģināt noskriet kaut kur starp 22 un 24 stundām. Ja izdosies, varbūt kādu kapeiku ātrāk, bet, kā jau teica treneris, šodien mēs katrs cīnāmies ar sevi, nevis laiku vai citiem, šodien ir jāpārvar sevi un jātiek līdz galam.
Atskan TransGranCanaria himna, tā paceļ matus uz muguras, un iekšā ir modies kareivis. Protams, šis aforisms ir pārspīlēts, bet jūtos ļoti atbildīgi, un beidzot es esmu sapratis, ir sū*i, būs jāskrien 24h, es tiešām to darīšu… 15..14..13..5..3..2..1 un sākas.
Starta taisnē mēģinu skriet, cik kājas nes. Protams, vēroju savu pulsu un cenšos neuzdzīt to pārāk augstu, bet es skrienu, jo zinu, ka pie starta kalna būs pašauri un vēlāk nāksies nožēlot lēno steberēšanu. Kāpju pirmajā kāpumā, atceros, kā šo darīju otrdien. Sajūtas labas, jūtos pat pārāk labi. Pēc veiktām 45 minūtēm apēdu savu pirmo SIS želeju, saprotu, ka varu pielikt soli, un braši soļoju kalnā garām daudziem nūjotājiem. Pa taisnākiem gabaliem skrienu, lai maksimāli apdzītu visus priekšā ejošos, un tādā garā līdz pat augšai. Skatos augšup, tālumā pazib 2 lampiņas, kuras jau ir vairāk pa labi, kā pārējās, iedomājos, ja nu tas ir Andris, varbūt uzkliegt: “Latvija, Latvija”, bet šo muļķīgo domu atmetu, jo, ja neskaita cilvēkus, kas ir man apkārt, droši vien neviens tālāk to arī nedzirdētu. Nolaižu acis, skatos uz priekšu un turpinu kāpt.
Uzkāpjot kalna virsotnē, atceros Andra vārdus, ka šeit ir jāskrien, nekādas pastaigas. Tad nu apzinīgi skrienu un esmu nolēmis apstāties tikai kontrolpunktā. Apēdu savu otro želeju, jo precīzi jau nezinu, cik tālu būs kotrolpunkts, bet jūtu, ka enerģija noderēs. Šādi esmu nolēmis un sastādījis grafiku līdz pat distances beigām: katras 45 minūtes, neatkarīgi no laikapstākļiem, smaida klātbūtnes uz sejas vai jebkā cita, tiek apēsta 1 želeja un 1 mazā sāls paciņa.
1.kp Tamadaba. Ierodos diezgan braši, jūtu, ka gaiss šeit saldē, ar ātru roku norauju mugursomu no pleciem, izvelku svaigu kreklu, esošo novelku un paskatos apkārt, vai kāds nosodoši neskatās un izmetu, pa virsu uzvelku savu lietus jaku, uzlieku somu plecos, padzeros kolu no obligātajā ekipējumā iekļautās krūzītes, piepildu savas divas 0,5l Salomon pudelītes ar ūdeni un skrienu, cik varu, lai atrautos no pārējiem, kuri ir aizkavējušies kontrolpunktā.
Pirmais noskrējiens, sākumā ir tādi kā akmeņaini serpentīni, kur esmu spiests piestāt, jo džeki ar nūjām tur kaut ko baigi rūpīgi mēģina izdarīt, paskatos pulkstenī, ka šādā garā jau labi nebūs, taču turpinu šādā garā vēl kādu brīdi, tad ataust atmiņā trenera teiktais, ka šitā steberējot es 24h jau līdz galam točna netikšu. Ieslēdzu spožāko režīmu lukturim un skatos, vai nemanīšu kādu līdera atstātu taku lejup, pa kuru varētu mēģināt šo bezpriģeli noskriet. Paiet vēl pāris minūtes un ieraugu taisnu taku lejup, kura ieved koku ieskautā mežā, pieklājīgi uzsaucu PASSO, PASSO, jo doma, ja nu tomēr šie kungi palaiž garām, es varētu arī pa to serpentīnu skriet, taču saprotu, ka neviens mani netaisās garām laist… Mirklis un es pazūdu lejup pa neceļiem. Kājas skrien lejup, saprotu, ka nedaudz bremzēju, saliecos pilnīgi uz priekšu un pēkšņi saprotu, ka beidzot es tiešām skrienu leju. Šis prieks pēc mirkļa pāriet panikā, jo kājas pēkšņi skrien tik ātri, ka jūtu – es vairs nekontrolēju noskrējienu un vienīgais veids, kā apstāšos, būs tad, kad beigsies noskrējiens. Šī sajūta ir vienreizēja un tai pat laikā arī biedējoša, bet kā treneris teica, noskrējieni ir jāmočī, un šajā brīdī saprotu, ka laikam man tīri labi sanāk.
2.kp Tirma, ļoti maz uzkavējos, piepildu atkal savas Salomon pudelītes, un šeit pielietoju savu 4 punktu sistēmu (izdomāta sistēma, skrienot lejup: katrā kontrolpunktā izmantot 4 punktus, respektīvi, jāapēd 4 lietas: 2 apelsīni un 2 banāni vai 1 apelsīns, 2 banāni un 1 kolas glāzīte jāizdzer). Ilgi neuzkavējies, skrienu tālāk, jo priekšā taču kāpums, un beidzot būs iespēja satikt savu atbalsta personālu.
Pa ceļam uz nākamo punktu paspēju nomaldīties, taču dzirdu no muguras saucienus, lai atgriežos, ir noskrieti lieki pārsimt metru, un prātā iezogas doma: “Edžiņ, kur tu esi atkal iepēries, 20km noskrieti, priekš kam tev vajag vēl 105, vēl tikpat, cik uz ceļā no Rīgas uz Valmieru, tev to vajag, varbūt izstāties un pabraukāt atbalstīt Andri…”. Hmm, diez kā iet Andrim?!, iedomājos, kā viņš skrien starp top čaļiem. Saprotu, ka arī es esmu šeit atbraucis nevis padoties, bet gan parādīt, ka Spidey arī var. Sākas kāpiens, un es jūtu, ka kājas joprojām ir diezgan svaigas, padomāju, kā tas nākas, bet nu saprotu, ka nav vērts iedziļināties, jo agri vai vēlu šis prieks beigsies, tāpēc ir jāturpina kāpt un jūtu, ka atkal starp cilvēkiem, kuri man ir apkārt, esmu diezgan veiklāks.
3.kp. Skrienu lejup pa kalnu, esmu izskrējis uz ceļa, kur jau esmu bijis, un pēc trenera stāstītā tūlīt būs čekpoints. Skrienu braši augšup, pa platu asfalta serpentīnu, garām noparkotām mašīnām, skatos, ka vienā mašīnā sēž mans atbalsta personāls. Laikam vēl nav mani gaidījuši, māju ar roku, un uz otro uzaicinājumu mana sieviņa mani ir atpazinusi un steidzas man palīgā. Saprotu, ka izskatos diezgan labi, jo uz jautājumu, kā jūtos un vai šis pasākums ir ceļams, atbildu ar stingru, apstiprinošu “Jā!”. Palūdzu šo un to man sagatavot, apjautājos, kā iet Andrim, šis esot bijis sākumā pat otrais, man paskaidro, ka šis iet pēc grafika A, un tad nu saprotu, ka šodien būs jācīnās arī man, jo esam abi atbraukuši skriet.
Ieeju uz 3-5 minūtēm kontrolpunkta mājiņā, piepildu traukus, uzēdu savus iedomu 4 punktus, iznāku ārā, atsveicinos un sarunājam tikties nākamajā punktā, vien noprasu, kā man veicas, un man atbild, ka es eju precīzi pēc B grafika (5h55 min), šeit esmu pēc 5h 48minūtēm. Dodos tālāk. Zinu, ka satikšu savu atbalsta personālu pēc 10 km, un pēc tam viņi jau dosies pretī sagaidīt Andri El Garañon, un nākamreiz tiksimies pēc diezgan pailga laika. Šie 10 km izrādās diezgan dubļaini, un noskrējieni ir vairāk kā noslīdējieni, un ķeršanās pie koku zariem, kaktusiem un visādiem citādiem ķēmiem, lai nenorautu uz mutes, šeit es nokrītu pirmo, bet ne pēdējo reizi.
4. kp. Prieks, ka esmu atkal sagaidīts, somā tiek ielikts svaigs krekls, un saņemu paciņu ar želejām. Neko vairāk no šī kontrolpunkta neatceros, tik zinu, ka, noejot kontrolpunkta mājiņā, ieraugu daudzus skrējējus, kuri startēs pēc mazliet vairāk kā pusstundas, līdz ar to ilgi neuzkavējos, apēdu savus 4 punktus, piepildu traukus un dodos tālāk. Izejot ārā no kontrolpunkta, esmu nedaudz apjucis, mans atbalsta personāls vēl kaut ko ar mani runā, grib kaut ko palīdzēt, bet sacensību organizatori palūdz viņus paiet malā, jo šeit vairs nav pieļaujama palīdzība. Dodos tālāk.
Pa ceļam uz nākamo punktu pamanos arī noskriet 1 km lieki, bet, par laimi, izrādās, ka tāds neesmu es vienīgais un tādu gudro ir vēl. Seko kāpums, kurš ir diezgan stāvs, un joprojām jūtos izcili, kājas ir svaigas, nekas nesāp, turpinu stumt māgā savas želejas un saprotu, ka drīz jau būs pusceļš, ja ne kilometru ziņā, tad nu augstummetru ziņā noteikti.
5.kp. Arī šeit es ilgi neuzkavējos, uzpildu traukus, apēdu savus punktus un dodos tālāk, jo gribas pievarēt priekšpēdējo lielo kāpienu, un tad jau lielās šausmas būs galā un vairs nebūs jātaupās, varēšu skriet. Pagaidām nedaudz pietaupos, jo ir dzirdēti stāsti, ka ceļā uz El Garañon cilvēkiem iestājoties ultras siena, un man gribētos šo sienu nesastapt. Pārvelku maiku un braši soļoju/skrienu augšup uz Arinez.
Tuvojoties nākamajam kontrolpunktam, izdomāju palūkoties lejup, cik tad daudz ir vēl ar zilajiem numuriem (125km veicēji), un saprotu, ka neredzu nevienu. Cik redzu, ir tikai zaļie numuri, un pazīstama seja, nodomāju pie sevis, kas tā par seju? Pēkšņi saprotu, tas taču Rimants! Saucu lejup: “Rimant, kā ir?” Saņemu pozitīvu atbildi, un ir jūtams prieks, domāju, ka esmu pārsteidzis Rimantu.
6.kp. Sāku pildīt traukus un pie manis pienāk pats Stirnu buka šefs un paprasa, lai uztaisām selfiju. Es nodomāju, diena nevar būt vēl labāka. Kamēr vēl lūkoju, ko ielikt mutē, Rimants aizskrien, sajūtu, ka šeit ir baigais vēsums, uzvelku atkal lietus jaku, jo citādāk nosalšu. Turpinu skriet.
7.kp Tejeda. Šajā brīdi satieku savu atbalsta personālu, taču esmu pārsalis, prasu pēc savas bītlenes, uzvelku to un pa virsu tai atpakaļ lietus jaku, sajūtas patīkamas, noskatos apkārt, kur pie velna ir dzeršanas punkts, man taču ir palikusi tikai nepilna 0,5l ūdens pudelīte, un ar šo nekādi nepietiks, lai uzkāptu El Garañon. Nodomāju, kaut kas nav riktīgi, bet nu atvados no sava personāla un skrienu tālāk. Šajā uztraukumā neesmu nosekojis, vai ielikts svaigs krekls un želeju paciņa somā, bet šajā mirklī vēl par to neesmu aizdomājies, tikai skrienu, mēģinu noķert skrējējus priekšā, lai paprasītu, kur ir dzeršanas punkts. Kad ir kāds brīdis paskriets, un apdzītie ir tikai zaļie numuri (83km veicēji, kuri runā skaidrā spāņu valodā un no english), saprotu, ka mani var sagaidīt skarbs kāpiens bez dzeramā. Turpinu skriet un kreisajā pusē redzu puisi ar skeneri, viņš paņem manu laiku, un es šim noprasu, kur ir dzeršanas punkts, un viņš norāda lejup un saka, 2 km. Saprotu, ka tomēr viss ir labi un ar priecīgu prātu iztukšoju atlikušo ūdeni un nesos lejup, jo gribu pēc iespējas ātrāk papildināt pudelītes un pirms iestājusies ultras siena, uzkāpt tajā El Garañon.
7.kp – Īstais kontrolpunkts. Atveru somu, saprotu, ka želejas tomēr šajā jezgā esmu aizmirsis un kreklu ar. Esmu apkalpots pirms kontrolpunkta, bet vienīgais, ko esmu saņēmis, ir uzmundrinājumi, un esmu atdevis savu slapjo maiku, tīri tehniski it kā nekādu labumu neesmu guvis. Tad nu cenšos par to nedomāt, taču radusies ir jauna problēma. Sarēkinot želejas kabatās, saprotu, ka nepietiks ar šo, lai uzkāptu El Garañon. Šajā punktā piestumju pilnas kabatas ar apelsīnu gabaliņiem un banāniem, jo tā es tikšu līdz El Garañon, un želejas pataupīšu skrējienam lejup.
Sāku skriet prom no kontrolpunkta, izvelku telefonu, atveru Facebook, skatos – ziņu nav, nedaudz saskumstu, bet tad ieraugu, ka arī internets šeit netiek uztverts. Mierinu sevi ar domu, ka gan jau augšā! Tālumā dzirdu sitam bungas, uzjundī atmiņas no Bikstiem, un esmu atkal aizdedzies un saprotu, ka gribu maksimāli ātri tikt kalnā, lai varētu uzēst makaronus. Kāpju, daudzi šeit ģērbjas nost, jo ir karsti, taču man ir vēsi un baika ar jaku mani tā kā notur rāmjos, lai nav ne karsti, ne galīgi vēsi. Braši kustinu rokas un kājas, skatos – uz viena pakāpiena sāls paciņa. Zinu, ka šādas paciņas šodien lieto tikai 2 cilvēki. Un tā kā es šeit neesmu bijis, tā noteikti ir Andra paciņa! Tas man dod vēl spēku un saprotu, ka treneris te ir bijis. Iztēlojos, kā viņš raiti kāpj augšup, pasmaidu un jau esmu nosoļojis pusi no redzētajiem cilvēkiem, un jo augstāk kāpju, jo vairāki apsēžas uz akmeņiem. Uzmundrinoši saku, “Let’s go, food is not so far away!”, lai gan zinu, ka vēl kādi 4-5 km būs jāskrien. Esmu uzkāpis kalnā un saprotu, ka ultras siena mani nav sasniegusi. Jūtos diezgan svaigs, sāku skriet, atminos šīs ainas, kā treniņā ar Andri šo soļojām. Dodos virzienā pie Roque Nublo, esmu uz platformas, jūtu, ka ūdens krājumi tomēr jau gandrīz ir izsīkuši, taču zinu, ka no šī akmens līdz ēdināšanas punktam vēl 3,5km. Palūdzu vienam skrējējam, vai nevar aizlienēt nedaudz ūdens, uz ko viņš smaidīdams pielej man pilnu 0,5l pudelīti. Tagad saprotu, ka līdz punktam tikšu sveikā. Skrienu lejup, taču jūtu, ka augšstilbi nedaudz īd, nesaprotu šajā brīdī, kas ir šī brīnumainā sajūta, bet tā nevarētu būt kaut kas labs. Tomēr ignorēju un skrienu, jo makaroni mani taču gaida.
8.kp. Ierodos šeit ar 30 minūšu handikapu, lai finišētu 22h, jūtos diezgan labi. Piepildu pudelītes, paņemu makaronus, apsēžos ēnā un ēdu. Jūtu, ka esmu tomēr arī saguris, lai gan līdz šim brīdim neesmu izjutis nevienu noguruma pazīmi. Štukoju prātā, ka vēl nedaudz jāsaņemas, uzkāpšu Pico un tad jau lejup skriešu kā sākumā, un, kas zina, varbūt spēju arī kādu kapeiku zem 22h paskriet. Esmu paēdis, sāku skriet, nedaudz stīvums, taču ieskrienos un stāvu Pico De Las Nieves pakājē. Sāku kāpt, izmantoju trenera taktiku, palasu ziņas, kuras mani pozitīvi uzlādē, ielieku telefonu priekškabatā un, sakodis zobus, sāku kāpt augšup kā robots. Nedaudz jūtu, ka sāk dedzināt augšstilbus, piestāju sāniski pie koka, paskatos lejup: joprojām zilo numuru nav, visi, kas bija, vēl gardu muti ēd makaronus kontrolpunktā. Nosmaidu un turpinu kāpt. Zinu, ka šis tūlīt beigsies un būšu pašā augšā. Un tad iztēlojos sevi, raiti skrienot lejup un tuvojoties finišam, un turot aiz muguras Latvijas karogu, ļauties emocijām.
Pico de las Nieves jeb breaking point. Šeit tiek paņemts mans čipa laiks, nostājos uz lejup ejošas takas malas, saliecos uz priekšu un jūtu, kā lidošu lejup, un kur nu brīnies, kur ne, tomēr arī lidoju, bet ne tādā izpratnē kā biju iedomājies, pirmā domā, kā tas varēja notikt, aizmigu?? Cilvēki no šīs čipa ņemšanas vietas tik noskatās un satraukti jautā, vai viss kārtībā, es šiem saku, jā, jā, nav problēmu, tik kaut ko aizdomājos. Tad nu mēģinu atkal skriet lejup un saprotu, ka kaut kas nav riktīgi, jo kājas neceļas. Sajūta, ka augšstilbi ir piedzīti, un kājas kā no koka. Sāku domāt, ka kaut kas galvā vai kā. Iedzeru ibumetīnu ar domu, ka, iespējams, šis būs risinājums, turpinu tālāk soļot, līdz saprotu, ka arī īsti pasoļot nevaru, kaut kas ir noticis tāds, ka manas kājas nav lietojamas, kāpt lejā ir sāpīgi, par skriešanu arī pa taisnu gabalu varu aizmirst. Ir iestājusies panika. Pirmais cilvēks, kam zvanu ir Andris, jo saprotu, ka viņam jābūt jau finišā, un viņš būtu īstais cilvēks, kurš spēs pateikt, kas notiek. Vai tiešām man šīs sacensības ir beigušās, jo tik labi taču gāja. Esmu paspējis jau piezvanīt 5x, esmu paspējis arī piezvanīt pāris reižu sievai un saprotu, ka neviens nav sazvanāms un esmu palicis “Pilnīgi viens”. Cilvēki arī neskrien garām, nopētu karti, zinu, ka Tuntē mani gaidīs, un pēc grafika man tur vajadzētu ierasties no 17h 44 – 19h 12 min kopš starta, teorētiski nieka 10km lejup, bet nu skrienot tas būtu diezgan ātri un iespaidīgi.. Bet es pārvietojos uz priekšu, sāku jau domāt iemeslus vēl, kāpēc gribu izstāties, jo, redz, kaut kad sākumā iesāpējās sirds un vispār man ir auksti, un, ja jūs vien zinātu, cik daudz muļķību cilvēks sev spēj sabāzt galvā, kad ir izmisumā. Turpinu steberēt uz priekšu, skatos pulkstenī, temps 17min/km-21min/km, saprotu, ka te nu točna ir vakars uz ezera, un te ne tikai 24h nespīd, te pat var gadīties noiet stipri pēc 27h. Sāku sevi nomierināt, apēdu želeju un sāku prātot, kā es varētu kļūt ātrāks, sāku iet atmuguriski. Saprotu, ka, šādi pārvietojoties lejup, es spēju attīstīt ātrumu 12min/km un tas der, lai konkrēti visu nesabojātu, pa taisnēm izmantoju ātru soļošanu, kas ir no 11min-13min/km, bet nav tik traki. Esmu beidzot sazvanījis sieviņu, esmu izstāstījis savu sašutumu, viņa motivē, lai turpinu iet, ka līdz Tuntei jānonāk, un tad jau jādomā, vai turpināt vai nē, paralēli arī viņa meklē Andri un ir nosūtījusi sms, lai man piezvana. Saņemu zvanu no trenera, šis prasa, kas par lietu. Kā vēlāk pēc sacensībām viņš man atzīst, nav patīkami ultras laikā saņemt zvanu no cilvēka, kurš vēl ir distancē. Izstāstu savas sajūtas, un Andris iesaka, lai arī ko darītu, turpinu virzīties, jo apstāšanās nav variants, un tad izskan zelta vārdi: “Tiec līdz Tuntei un prasi pēc ruļļa, un provē izrullēt piedzītos augšstilbus”. Beidzot esmu saņēmis cerību, tas bija vienīgais, ko man vajadzēja – zināt, ka ir cerība. Atlikušo posmu sevi motivēju, ka viss būs labi, izmasēšu kājas, un viss būs labi.
9.kp. Satikt pazīstamas sejas sagādā daudz emociju. Novaldos, lai nenobirtu kāda asara, jo gribas pažēloties, cik draņķīgi ir man gājis, ka esmu veicis šo posmu gandrīz vai 3h, kas izklausās diezgan nožēlojami, bet nu 3h 10km, jā… tas ir tad, kad nevari ne nokāpt, ne paskriet, vienīgi iet un kāpt atmuguriski.
Mani apčubina, nosēžos ar sāpošām kājām uz asfalta un nežēloju sāpes, rullēju augšstilbus. Tā paiet kādas minūtes 5 vai vairāk, īsti laika izjūtas man nav, viss ir zudis. Man palīdz piecelties, un soļoju pēc dzeramā. Kontrolpunktā meitenes uzrunā mani “SPIDEY”, es saku jā, tā kā zirnekļa cilvēks!, un sasmejamies, tad uzmundrina mani, sievas tēvs pasaka, saņemies vēl nedaudz, un turpinu soļot, taču šoreiz soļoju diezgan raiti, nesaprotu, kas ir noticis, bet jūtos atkal dzīvs. Tālumā dzirdu atkal bungas, te nu ataust Rīga-Biksti atmiņā, un saprotu – jāpaprovē skriet! Skrienu 200m un jūtu, ka kājas sāp, bet lokās. Mudīgi novelku somu, novelku jaku, uzvelku LATVIJA kreklu, un saprotu, ka esmu ieguvis otru iespēju savām kājām. Kamēr kājas ļauj, es skriešu. Sāku skriet, tālumā noskatu upurus, kurus noskriešu, un atlikušo daļu līdz Ayagaures skrienu gan augšup, gan lejup. Galvā rēķinu, cik ātri jāskrien, lai nevis vairs skrietu uz plānu B, bet uz C. Tomēr sākotnējais plāns bija iekļauties 24h, un, jo ilgāk skrienu, jo vairāk saprotu, ka laika pūķi es ķeru rokā.
10kp. Ierodos diezgan laicīgi, 30minūtes pirms plāna C, esmu atguvies, mana atbalsta komanda nekur nav manāma. Dodos lejup iestiprināties un jūtu – ja gribu turpināt skriet, ir nepieciešama zaļā pietura. Izejot no kontrolpunkta, esmu nolēmis, ja sastapšu savējos, tad piestāšu un aiziešu uz zaļo pieturu. Ja ne, tad turpināšu skriet, jo, kamēr kājas šancē, ir jāskrien, jo vairāk negribu staigāt atmuguriski. Ieraugu savējos. Šie paziņo, ka esmu baigais malacis un kur es tik ātri te gadījos. Iekšēji smaidu, jo zinu, ka esmu labi skrējis visu šo laiku. Izmantoju zaļo pieturu, pārģērbju maiku, paprasu austiņas, zinu, ka vajag tagad sevi uzpumpēt, jo augšup ceļš ved kalnā, un lejup ir sasodītie akmeņi. Pazūdu tālēs.
Skrienot augšup, apdzenu visus, kas iet. Noskatos lejup un zinu, ka būs brīdis, kad kājas atkal būs pilnas, jo jūtu to sajūtu, to pašu sajūtu, kas mani mocīja ceļā no Pico De Las Nieves uz EL Garañon. Esmu augšā, taisne… noķeru vēl vienu meiteni, kura ejot skrien, un tad pārsveros pāri malai un močīju lejup, te atkal dzirdu sevī trenera vārdus, ja te minstināšos, tad nebūs labi. Turpinu braši lidot lejup, tā kādu brīdi, līdz atsitu īkšķi pret akmeni. Seko kūlenis. Paskatos uz rokām, pa vidu plaukstām pušumi. Pieceļos, nolamājos uz sevi, ka esmu atkal bijis neuzmanīgs, un turpinu nesties lejup. Tādā garā esmu noskrējis, līdz jūtu, ka vairs kājas atkal nav kustināmas. Paskatos pulkstenī, 8km līdz finišam, apmēram 1h30min. Jā, ikdienā tas izklausītos smieklīgi, maz ko skriet, bet esmu uz nelīdzenu akmeņu ceļa, tumsā un sasodīti saguris. Tad nu arī saprotu, ka aktīvi dzerot, ēdot, ūdens sāk pazust un līdz nākamajam dzeršanas punktam ir vēl 5 kilometri, kas mani neiepriecina. Esmu apņēmies kādam garām gājējam palūgt kādu pilīti. Atkal tieku pie dzeramā, un atlikušos 7 km soļoju lēnām, un, kad sakožu zobus, tad nedaudz ātrāk. Skriet ir diezgan sāpīgi, arī to mēģinu, bet tie ir 100m skrējieni, kur seko 900m soļošana.
Dzeršanas punkts, kurā piedāvā gan gaļu, gan visādus gardumus. Man prātā ir tikai kola, piepildu pudeles pēc pieraduma un turpinu soļot un skaitīt minūtes, lai iekļautos 24h.
2km pirms finiša mani gaida viens smaidīgs čalis, kurš saka: “nu ko, varbūt uzskrienam?”, atrod vēl pāris motivējošas frāzes, kad saprotu, ka nu jā, ir jāsaņemas un lai arī kā sāp, ir jāskrien! Kopā noskrienam 1km, un, jo tuvāk tam brīdim, kad varēšu paņemt karogu, jo vairāk apņemos apstāties tikai finišā. Finiša koridors, dabūju Latvijas karogu, skrienu ar to aiz muguras, rokas gaisā… Šajā brīdī es svinu uzvaru pār sevi, pār visu, es to izdarīju, beidzot varu apsēsties…
Paldies, draugi! Paldies par atbalstu, šis bija neaprakstāms piedzīvojums milzīga uzvara pār sevi. Un ziniet, es to darīšu atkal!
km 
-